Vilis Bukšs
*Almai
Latgaliešu Džonis
Džonis viņam ir iesauka. Īstajā vārdā viņš ir Jānis jeb Jōņs. Kopš ģimene Džoni pametusi, viņš viens pats mitinās Mūžībā aizgājušo savu vecāku lauku mājā. Jau ieilgušais bezdarbnieks un tās prasmes un iemaņas, kas bija iegūtas vēl pagājušajā gadsimtā, jau izčibējušas. Tomēr neskatoties uz dzīves kreņķiem, Džonis ir pārliecināts, ka labais uzvarēs ļauno un šo ticību labākai nākotnei jau rīta agrumā stiprina ar šmakovku. Kad iestiprinās, tad atver veco kumodi un no atvilktnes izceļ taukaino un laika gaitā nodzeltējušo mapi, ar pagājušajā tūkstošgadē iegūtajiem sertifikātiem, apliecībām un autovadītāja tiesībām. To visu sastūķē žaketes kabatās un iet meklēt darbu...
Pirmā pietura darba meklējumos Džonim ir vietējā pašvaldība. Tur viņš izkrata sirdi un reizēm arī asaru nobirdina... Bet kad tas nepalīdz, tad ceļas kājās un kulaku vicinādams nober: „Iešu mežā! Vēlāk nebrīnieties, ka aplaupīšu pagastmāju un vietējam buržujam „nosperšu” landroveri...
Pagastmājā darbu neatradis, Džonis dodas pie Breša laiku zemnieka, lai atdod šim parādu, kuru deviņdesmitajos gados viņš bija aizlienējis ar nolūku, ka bada laikos atgriezīs. Bet Breša zemnieks jau pats sen izputējis un tagad braukā uz Krieviju, pēc tā saucamās kontrabandas preces. Džona aizdevums jau sen atmaksāts ar krievu cigaretēm un nenoteiktas izcelsmes vodku...
Dienas izskaņā Džonis dodas pie pensionāres Almas un lūdz, lai šī aizdod divus latus līdz Lieldienām, jo no 1. marta šis kļūs par „simtlatnieku” un tad jau parādu atdos... Almas tantei tādās reizēs vienmēr kāds darbiņš „pa rokai”, kur prasās vīrieša spēks. Saņēmis darbu, Džonis uz krēsla atzveltnes uzmet savu žaketi ar visiem dokumentiem un ķeras pie lietas. Kad darbs izdarīts, pensionāre viņam atskaita divus latus un uzcienā ar brūkleņu zapti. Džonim dodoties mājup, šī vēl tam kabatā iebāž krievu cigarešu paciņu un gara barībai laikraksta „Vaduguns” iepriekš pēdējo numuru...
Šodien Almas tantei vārda diena un iespējams, Džonim tiks arī kaut kas garšīgāks...
Comments