Mans Laiks

Latgaliešu Džonis

Vilis Bukšs

*Almai

 

Latgaliešu Džonis

Džonis viņam ir iesauka. Īstajā vārdā viņš ir Jānis jeb Jōņs. Kopš ģimene Džoni pametusi, viņš viens pats mitinās Mūžībā aizgājušo savu vecāku lauku mājā. Jau ieilgušais bezdarbnieks un tās prasmes un iemaņas, kas bija iegūtas vēl pagājušajā gadsimtā, jau izčibējušas. Tomēr neskatoties uz dzīves kreņķiem, Džonis ir pārliecināts, ka labais uzvarēs ļauno un šo ticību labākai nākotnei jau rīta agrumā stiprina ar šmakovku. Kad iestiprinās, tad atver veco kumodi un no atvilktnes izceļ taukaino un laika gaitā nodzeltējušo mapi, ar pagājušajā tūkstošgadē iegūtajiem sertifikātiem, apliecībām un autovadītāja tiesībām. To visu sastūķē žaketes kabatās un iet meklēt darbu...

Pirmā pietura darba meklējumos Džonim ir vietējā pašvaldība. Tur viņš izkrata sirdi un reizēm arī asaru nobirdina... Bet kad tas nepalīdz, tad ceļas kājās un kulaku vicinādams nober: „Iešu mežā! Vēlāk nebrīnieties, ka aplaupīšu pagastmāju un vietējam buržujam „nosperšu” landroveri...

Pagastmājā darbu neatradis, Džonis dodas pie Breša laiku zemnieka, lai atdod šim parādu, kuru deviņdesmitajos gados viņš bija aizlienējis ar nolūku, ka bada laikos atgriezīs. Bet Breša zemnieks jau pats sen izputējis un tagad braukā uz Krieviju, pēc tā saucamās kontrabandas preces. Džona aizdevums jau sen atmaksāts ar krievu cigaretēm un nenoteiktas izcelsmes vodku...

Dienas izskaņā Džonis dodas pie pensionāres Almas un lūdz, lai šī aizdod divus latus līdz Lieldienām, jo no 1. marta šis kļūs par „simtlatnieku” un tad jau parādu atdos... Almas tantei tādās reizēs vienmēr kāds darbiņš „pa rokai”, kur prasās vīrieša spēks. Saņēmis darbu, Džonis uz krēsla atzveltnes uzmet savu žaketi ar visiem dokumentiem un ķeras pie lietas. Kad darbs izdarīts, pensionāre viņam atskaita divus latus un uzcienā ar brūkleņu zapti. Džonim dodoties mājup, šī vēl tam kabatā iebāž krievu cigarešu paciņu un gara barībai laikraksta „Vaduguns” iepriekš pēdējo numuru...

Šodien Almas tantei vārda diena un iespējams, Džonim tiks arī kaut kas garšīgāks...

 

 

Godīgs latvietis...

Vilis Bukšs

*latviešu valodas Skolotājam

 

Godīgs latvietis...

Bijušais skolotājs šodien man teica: „Godīgs latvietis, manuprāt, vairāk atbilst sinonīmiem pakļāvīgs un paklausīgs, nekā cēls un cienīgs. Viņš pazemīgi klanās uz austrumiem un rietumiem. Ir kalpiski piekāpīgs Eiropas birokrātiem un viegli ietekmējams krievu naudas maisiem. Tāds tautietis rātni pilda valdības mājas darbus un vientiesīgi tic, ka dzīve Latvijā iet augšup. Ja Saeima sauks „palīgā!”, viņš nekavējoties cels barikādes un tad, kad kārtējais reformators kliegs „Nost, ar barikādēm!”, skries jaukt nost un ķengās cēlājus...”

Ko es varēju atbildēt?... Teicu, - Godīgs latvietis ir godprātīgs darbinieks un kārtīgs ģimenes cilvēks! Krietns zemnieks un karavīrs! Tīrs domās un taisns darbos!

Labi!, - noteica pensionētais skolotājs. – Tad kas ir tas, kas liek mums melot, pazemoties, kaunēties par savu valodu un godu samainīt pret naudu...

Es klusēju...

 

Legionellas

 Vilis Bukšs

*smalkajam kungam

 

Vakar, TV3 raidījumā „Bez Tabu” noskatījies sižetu par legionelozi, piezvanīja vietējais intelektuālis un jautāja, ko es domāju par šo slimību un cik liela varbūtība saslimt mūsu apstākļos un konkrēti – viņam...

Teicu, lai neķer kreņķi un pēc intensīvām radošām nodarbībām, tāpat kā līdz šim, mazgājas dušā un priecājas par dzīvi... Vīrietis neliekas mierā un tik veido dažādus drūmus scenārijus. Aizrunājās tik tālu, ka bez dušas viņa dzīvei un radošajam darbam neesot nekādas jēgas... Ja arī viņa krānos mājo šīs sīkbūtnes (legionellas), tad smalkajam vīrietim nekas cits neatliekot, kā katru dienu dezinficēt ūdeni. Šim sieva arī uztraukusies un ar palielināmo stiklu pat dušas krāna galviņu pētījusi...

Es smagi nopūtos un ieteicu viņam berzties ar svaigu, baltu sniegu... Teicu, tas vislabāk palīdz un sniegā šo baktēriju droši vien, ka nav. Bet kur nu! Šis bez karstās dušas nevarot un atteikties no tās, smalkajam kungam būtu katastrofa. Viņam tas būtu pasaules gals...

Apnika man viņa vaidēšana un stingri pateicu, - Pasaules gals ir atcelts... Droši vari iet pagalmā un šīs četrdesmit dienas, kamēr būs balts, spirdzinošs sniedziņš, berzies ar to! Pēc šīm četrdesmit dienām būsi aizmirsis gan legionellas un iespējams, arī dušu...

Starp jauno un veco Jauno gadu

 Vilis Bukšs

***sev

 

Šodien mani apciemoja Viņš. Kopš februāra svaidījās pa pasauli un vakar atgriezās Latvijā. Šķiet, ka desmit mēneši, kurus Viņš pavadīja ārpus Latvijas, šim dzīvi tikai saldinājuši... Brašs un varens Viņš nostājās manā priekšā un pastiepis roku sveicienam, noteica: - Ak, Dievs! Dzīve Latvijā tevi ir galīgi sabeigusi un nebrīnīšos, ja vēl pēc desmit mēnešiem tavā rokā trīsuļos vairs tikai senču sirdspukstu savārdzis atspīdums.

No Viņa dzīvesprieka un enerģijas apstulbis aizmirsu piedāvāt šim apsēsties, bet Viņš, pirms paspēju kaut ko bilst, iekrita datorkrēslā un nolauza atgāzni... Es centos vēl labot, bet pieceļoties, spēkpilnais vīrietis salauza arī roku balstu...

Manam paziņam paspruka tādi smiekli, ka šis, krūtis pieturot, kas raustījās kā lapa vējā, iegāzās blakus krēslā. Krēsls gan izturēja, bet kaut kā nelāgi nosprakšķēja. Tagad Viņš rēca ne pa jokam un smieklus valdīdams, no džinsu jakas iekškabatas izņēmis maku un to atvēris, man atskaitīja 30 eiro... - Tas tev par Latvija mantas bojāšanu!... Tad izņēma 50 latu naudas zīmi, sniedza man un vēlēja, - Lai vismaz Vecais Jaunais gads Tev atnes smaidu tavās no Latvijas dzīves nogurušajās acīs! Patriot...

 

Vientuļām durvīm

*Pa šīm Durvīm staigā tikai Vējš...

 

Bezvainīgā ieņemšana...

Vilis Bukšs

*Jaunavai

 

Bezvainīgās ieņemšanas svētki

Katoļiem šodien, 8. decembrī, lieli svētki. Par to vēsta Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX. Svarīgākais šajā par nemainīgu patiesību atzītā notikumā ir tas, ka „Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža ir tikusi pasargāta no jebkāda pirms grēka traipa." Šis apgalvojums daudziem vienkāršajiem katoļticīgajiem nav saprotams, bet tie, kas mēģina rast atbildi, rada jūru dažādu izskaidrojumu. Šorīt es tikos ar veco, nu jau izbijušo katoļu mācītāju un viņa jauno sievu. Par daudzko runājot, dažas minūtes savas sarunas laika veltījām arī 8. decembra svētkiem.

Es jautāju vecajam vīram: „...un tomēr, kā Jūs izskaidrojat šo svētku būtību?” Sirmgalvis atbildēja: „Tas neprasa nekādu skaidrojumu. Šī dogma, tāpat kā visas Kristus un pēc Kristus laika reliģijas sakņojas seno vēdu un mūsu senču saprašanā par Visumu un tā uzbūvi. Bezvainīgās ieņemšanas akts un fakts nav nekas cits, kā Saules lejupceļa neizskaidrojamā un šķietami nevainīgā pagriešanās augšupceļam. Gaismas atgriešanās jeb piedzimšana Ziemassvētkos, kas kristiešiem simbolizē Kunga piedzimšanu, ir tas, kam aizņemta šī Bezvainīgās ieņemšanas dogma. Vienkāršāk sakot, Dabas notikumi jeb Saulgriežu akts ir cilvēciskoti. Arī šis datums, 8. decembris, pēc Jūlija kalendāra atbilst 22. decembrim, kad diena pagriežas uz pavasari.”

Atvadījies no sava sarunu biedra un mājas pagalma vārtiņus aizvēris izgāju uz ielas. Man pretī nāca un iespējams, gāja uz baznīcu, divas sirmas un savā ticībā nelokāmas katolietes. Viņas skatījās uz bijušā mācītāja mājas pusi un viena no viņām noteica: „Skaties! Abi pa mājas priekšpusi grozās, bet uz baznīcu neiet... Grēka gabals!... Maz vēl bija, ka pats baznīcu noliedza, bet te vēl jaunu meiteni pavedināja un no ticības atrāva...”.

 

Zeme...

Vilis Bukšs

*zemniekam

 

Zeme zeme...

Latvijas Valsts dzimšanas dienas priekšvakarā kaimiņu Jōņs domīgs un noskumis. Uz manu „labrīt!” atbildēja kā vārgs vīrelis, lai gan ikdienā vēl stiprs ņiprulis. – Kur tik noskumis,- jautāju. Jōņs, kā parasti, galvu uz labā pleca pusi pagriezis, atbildēja: „Zeme, zeme, kam tā zeme, ja pat kurmim nav kur rakt”... – Kā tā!, -es biju nesaprašanā. „Tā! Kurmis rok auglīgu zemi, bet šeit!... Skaties! Zeme tukša un nedzīva, tikai kūla un krūmi. Bet arī tā pārdota ārzemniekiem. Kas mums vairs palicis, tikai piemājas dārziņš”...

Es mēģināju iebilst un minēju dažus labus zemes apsaimniekošanas piemērus mūspusē, bet Jōni tas nepārliecināja. Promejot un pie sava saimnieka, vietējā zemnieka, steidzoties, Jōņs atšņāca: „Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu... Ha, vai mūsu! Paskaties, tās trīs zvaigznes, kas ģerbonī, jau aplauzītas un apcirptas... Tas ir tāpat, kā dzimšanas dienas kliņģerim nelūgtie kaimiņu puikas riekstus un rozīnes izlasa”...

Pavēros apkārt un šoreiz es kļuvu domīgs un noskumis... Meirovas zemnieka laukā vēl paceļas kurmja novembra rakumi, bet tālāk, uz austrumiem, ar krūmiem aizauguša lauka stūrī stāv uzraksts – „Pārdots”.