Vilis Bukšs
*Artūram laikrakstā "Vaduguns"
Atbildes
Kas Jūs pamudināja, kādu vērtību / principu vadīti piedalījāties barikāžu laika pasākumos?
- Tolaik biju Latvijas Tautas frontes (LTF) Balvu rajona nodaļas faktiskais vadītājs un barikāžu laikā, 1991. gada janvārī, piedalīties un organizēt mūsu puses cilvēku braucienus uz Rīgu, bija ne tikai mana pārliecība, bet arī pienākums. 1991. gada „karstajās” janvāra dienās tā bija nepieciešamība pierādīt un apliecināt Latvijas tautas stingru un nelokāmu gribu būt brīviem un neatkarīgiem...
Kādas ir spilgtākās atmiņas / notikumi, kas palikuši prātā no barikāžu laikiem?
- No spilgtākajiem notikumiem palika atmiņā maza bērniņa jautājums mātei: "Māmiņ! Vai tu dzirdi kā cīrulītis dzied?"... Un mātes atbilde: "Dzirdu! Savu cīrulīti dzirdu arī vistumšākajā gadalaikā”... Varbūt tāpēc, ka tajā laikā arī manai meitai bija 8, bet dēlam 5 gadi un man tas bija ļoti svarīgi.
1998.gadā izveidotajā Balvu rajona Tautas frontes nodaļā pildījāt politiskās komitejas vadītāja pienākumus, savukārt 1991.gadā organizējāt barikāžu laika grupas no Viļakas braukšanai uz Rīgu. Kā bija uzņemties organizatora lomu tik valstiski nozīmīgos / atbildīgos laikos? Vai barikāžu laikā ieguvāt arī jaunus kontaktus, draugus un paziņas, ar kuriem komunicējat arī patlaban?
- LTF koordinācijas centrs toreiz bija Balvos, Brīvības ielā 48 un pašsaprotami, ka man, kā LTF toreizējās nodaļas vadītājam, tas bija galvenais uzdevums. LTF Balvu nodaļas centrā dienu un nakti dežūrēja nu jau mūžībā aizgājusi mūsu štāba koordinatore, dzejniece Baiba Voika jeb mūsu Baibiņa. Kopā ar viņu, nedomājot par atpūtu un ģimeni bija Silvija Kupriša (Zujāne), Irēna Kravale un daudzi citi.
Draugi un domubiedri jau bija iegūti agrāk, 1988., 1989. gadā, dibinot un nostiprinot LTF atbalsta grupas. 1991. gada janvārī nāca cilvēki - latvieši, krievi, baltkrievi... un piedāvāja savu palīdzību. Latviešu tantiņas nesa rakstainus cimdus un siltas zeķes, zemnieki piedāvāja savas lauksaimniecības tehnikas palīdzību, bet Žīguru MRS vīri malku un transportu. Koordinācijas centrā nepārtraukti gāja un zvanīja dažāda vecuma cilvēki un visus vienoja viena doma, kā palīdzēt Tēvzemei.
Barikāžu laiks bija aizstāvju nevardarbīga pretošanās pret iebrucējiem / brīvības apspiedējiem. Nedaudz filozofisks jautājums, bet ko jums nozīmē vārds "brīvība". Cik, Jūsuprāt, nozīmīgi būt brīvam?
- Nevaru pateikt par citiem, bet man atmiņā palikusi divu barikāžu dienu vīru saruna. Viens, gados jaunākais, teica: "Beidzot būsim brīvi... Otrs pārjautāja: -No kā "brīvi"?" -No valsts, - atbildēja jaunākais. Tad vecākais no viņiem piebilda: - Ja atjaunosim savu valsti, tad mums jābūt par saimniekiem un saimnieks ir "brīvs" tikai no bezatbildības un muļķības".
Pats es jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" saprotu ar mūžīgās patiesības meklējumu ceļu. Brīvība ir mūžīgais ideāls, vienmēr esošais un bēgošais apvārsnis. Mana svētākā pārliecība ir, ka šis mūžīgais, vienmēr bēgošais horizonts ir šobrīd un šeit, jeb vienmēr esošais tagad. Ja es to apzinos, tad atbildu, - brīvība ir lai apzinātos savu brīvību. Tāpēc jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" uztveru kā apziņā brīvus un garā neatkarīgus Latvijas iedzīvotājus.
Kopš barikāžu laikiem jeb Latvijas aizsardzības pasākumiem pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Kā tā laika notikumus vērtējat mūsdienās?
- Šodien elektroniski saņēmu ielūgumu uz barikāžu atceres pasākumiem Rīgā. Paldies par ielūgumu 1991.g.barikāžu muzejam, bet es neaizbraukšu. Kāpēc? Tāpēc, ka to nevaru atļauties gan finansiāli, gan arī tāpēc, ka skumji, ja arī pēc 21 gada barikādes nevis nojaucam, bet būvējam no jauna...
Jūs esat apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka goda zīmi. Ko Jums šī goda zīme nozīmē?
- Šo zīmi nodevu Viļakas novadpētniecības muzejam. Uzskatu, ka šis, nu jau Valsts apbalvojums, simbolizē Latvijas Tautas uzvaru pār vecā laikmeta tumsas spēkiem un šis apbalvojums pieder Tautai.
Visbeidzot, kādu pieredzi / atziņas guvāt esot viens no barikāžu laika dalībniekiem?
- Ieguvu mūsu cilvēku gaišumu un ticību, ka Gaisma uzvarēs! Spilgti atmiņā palicis tautfrontietes, politiski represētās lielas ģimenes Mātes Teklas Pužules teiktais: "Mīļie bērniņi! Ja sirdī būs Dievs, tad nav tāda laicīga spēka, kurš var salauzt cilvēku un tautu."
Uzskatu, ja tajās dienās pietrūktu kaut vienas malkas pagales un tējas krūzes, no tām, kas tur bija, tad nebūtu tā, kā notika un kā ir. Bez viena niecīga gaismas stara nebūtu saules un pasaules. Ir tikai ir un tas ir jāapzinās. To neapzinoties var domāt: "Ko tur mēs... Gan jau bez mums." Tā domā nepamodusies apziņa, kas raksturīga vergam.
