Šorīt Saules stari, kā manas Vecmāmuļas nogurušās rokas, nelabprāt pašķīra biezos Veļu laika miglas vālus virs tumšzaļo egļu galotnēm, lai izstāstītu skumju vēsti... Vēsti, par manas Vecmāmuļas pēdējā bērna, manas Mātes jaunākās māsas Valentīnas aiziešanu...
Šorīt, līdz ar rīta salnu, Meirovas deviņdesmitgadīgajai cukurābelītei sesto reizi nobira rūgtākie augļi, sāļas un sūras Ābeles asaras... Pirmoreiz tā asaroja pirms 80 gadiem, kad Mūžībā aizgāja ābelītes audzētājs, mans Vectēvs Viktors. Otrreiz tas bija pirms 60 gadiem, kad Aizsaulē aizgāja meita Nellija. Trešā reize bija pirms 37 gadiem, kad Dieviņš sauca manu Vecmāmuļu. Ceturtā reize, kad ābelīte asaroja, bija pirms 12 gadiem, kad klusi, kā saule, aiz Apvāršņa aizgāja mana Māte. Piektajā reizē, pirms 5 gadiem, vecā cukuriņu māmuliņa apraudāja vecākās meitas Emīlijas aiziešanu. Šorīt, kā sarmas ziedi, asaras līst pār pēdējo, jaunāko meitu...
Ābelei tas par daudz... 90 gadus ziedēt, augļus dāvāt un dzimtas aiziešanu apraudāt...
Saule pakāpās virs apvāršņa, Veļu rīta migla izklīda un es asarām plūstot piekļāvos sirmās Ābeles stumbram... Cerībā, ka man atlicis pēdējais, kas jānosargā...
Šorīt, četras dienas pirms referenduma par 10. Saeimas atlaišanu, satiku Meirovas Jānīti un apjautājos, vai viņš piedalīsies tautas nobalsošanā un kā viņš balsos. Jānītis, kas savā būtībā ir labsirdīgs dabas bērns un ar dabas gudrību apveltīts, atbildēja īsi un dziļi...
„Sokrāts teiktu, labi ir nemelot, bet vēl labāk ir labi melot,”- tā, citējot Sokrātu, atcirta Jānītis. Nezinu, vai Sokrāts tieši tā ir teicis, bet to gan zinu, ka Jānītim, garajos ziemas vakaros krāsni kurinot, tīk studēt antīkos filozofus. Arī šoreiz, par politiku runājot, viņš citē gan Aristoteli, gan Platonu. Platons, viņaprāt, arī atļāvis melot, tikai jāmelo tā, lai nepieķer melos... Aristotelis iestājies par godīgu politiku, bet beigās atzinis, ja Maķedonijas Aleksandram mācītu tikai godīgu rīcību, tad Aleksandrs Lielais būtu tikai vienkāršs Aleksandrs... Visas balsošanas un vēlēšanas, viņaprāt, ir kā zaļas vardes darbošanās, kura no ūdens izbāž galvu tik vien, lai kurkstētu un noķertu nevērīgu mušu...
Tā arī Jānītis man neatbildēja uz jautājumu, vai viņš 23. jūlijā piedalīsies referendumā un kā balsos. Prom skrienot, viņš žigli ieskatījās sava saimnieka viņam dāvinātā rokas pulkstenī un iesaucās: „Oi! Vēl saimnieka cūkām jāsapļauj zāle, pirms saimnieci droškā uz rīta dievkalpojumu baznīcā vizināt”...
Pavasaris ir Dziesmu laiks. 9. maija rītausmā Žīguros, baltajās ievās, dziedāt sāka lakstīgala... Tas bija aicinājums TEV, lai TU atsauktos...
Mazais putns šo pirmo dziesmu veltīja Dzīvībai. Dziesma, rīta vēja šūpota, līdz ar pirmajiem saules stariem cēlās augstāk un augstāk, līdz sasniegusi baltu mākoni pārvērtās Dzīvības Varavīksnē... Tā bija dāvāta TEV, lai TU kāptu Debesīs...
TU pieņēmi šo aicinājumu un TAVA Mīlestība uz Dziesmu lūdza TEVI kāpt augstāk un augstāk, līdz sasniedzis Dziesmu padebesi pats pārvērties Mūžības Varavīksnē...
Tāds, ar smaidu, starp kapelas "Ilgas" muzikantiem Jāni un Voldemāru, TU paliksi manā atmiņā...
TAVA aiziešana šeit ir ieiešana Mūžībā... Laika Rats, griezdamies pretēji Saules Ceļam, Tev aizvēris acis Mūsu Laikā un atvēris Gaismu Mūžībā...
Es nebūšu Tavās bērēs, bet es būšu ar Tevi Domās Sirds Dimensijā. Es būšu ar Tevi atskaņās, kas rakstītas decembra sniegā un krāsās,ar kurām uzgleznots Ābeļzieds.
Es neskumstu Tev aizejot, jo Tavs Dvēseles Dārznieka Darbs šajā Saulē ir atstājis Koku, kas Septiņās paaudzēs ziedēs un Septiņiem augumiem būs Garīga Maize.
Es neaizmirsīšu Tavu Latgali, kur Saules Rotā Jāņuguns neizdziest un Ziemassvētku Brīnumā Bērniņš dzimst.
Kopš tālās bērnības mani
nekad nav atstājusi doma, - kas ir tur, aiz apvāršņa?... Kā Dullajam Daukam, tā
arī man, meklētāja ceļš ir iezīsts ar mātes pienu un pārmantots no tēva asinīm.
Mani vienmēr vilinājusi sentēvu mitoloģiskā pagātne un sirdī es jūtu, ka mēs –
latvieši, esam dziļas un gudras sākotnējās kultūras mantinieki un sargātāji.
Kultūras, kuras saknes vēl šobaltdien baro tīras, nesamaitātas āriešu asinis un
dod spēku sirdīm.
Ar latvisko ideju es saprotu šīs sentēvu kultūras
saglabāšanu, izkopšanu un dzīvošanu atbilstoši sirdsapziņas likumiem. Kopš sevi
esmu apzinājies kā personību, mani vienmēr ir saistījusi šī ideja. Šīs idejas
mērķi es redzu kā sapni pie apvāršņa, kur balti baltieši godprātīgi ar sirdsgudrību
laicīgo pārvērš mūžībā vai pasaulīgo pārveido nemirstībā. Jā,
apvārsnis ir vienmēr esošs un mūždien bēgošs, bet taisnprātīgs sirdsdarbs,
kas piepilda šo Ceļu, ir latviskās idejas kodols. Jo galvenais
nav uzsākt un pabeigt šo ceļu, bet svarīgākais ir iet šo Ceļu.
Es nemainīgi esmu gājis šo Ceļu,
būdams gan kompartijā, gan Latvijas Tautas frontē. Arī ar kristīgajiem
demokrātiem esmu sadarbojies iedams šo Ceļu. Te piebilde. Partijas “Mūsu Zeme”
izdevuma ‘Mūsu Zeme” jūlija numurā manu uzmanību piesaistīja zīmējums ar
parakstiem – komunists, tautfrontietis, kristīgais demokrāts. Jā, arī es tur
biju, jo naivi ticēju, bet ja nu... šeit ir īstie mana Ceļa gājēji. Bet nekā.
Jo jebkurā no minētajām partijām un organizācijām esmu sastapies ar liekulību,
melošanu un egoistisku interešu apmierināšanu. Tie ir šķēršļi Ceļā un daudzo
partiju skaļie saukļi ir tikai maldugunis.
Jā, es ticu laimības zemei
pie apvāršņa, bet galvenais, es ticu Ceļam uz šo pilnības zemi. Tas mani
iedvesmo, aizrauj un liek darboties. Dīvaini, bet tā ir, ka partija “Latvijas
ceļš” ir izvēlējies vārdiņu “ceļš” savā nosaukumā, bet nav izvēlējies sava ceļa
mērķi. Tāpēc “Latvijas ceļš” ir bezmērķīga ceļa partija un tas, kurš tic šādai
partijai, gribot negribot uzticas netīru, slepenu plānu savtīgiem kalējiem. Jo
bezmērķīgs ceļš ir “mūžīgā žīda” zeme un šā ceļa gājēji ir zemiski. Viņi agrāk
vai vēlāk sāk meklēt sānceliņus un izveido jaunas partijas (Jaunā partija,
Jaunā kristīgā partija), vai arī sāk bruģēt savu ceļu (Tautas partija), lai
apmierinātu savas vēlmes darboties darbošanās dēļ un piesaukt vārdiņu “ģimene”,
lai attaisnotu savu neauglīgo tautisko viltus ideju.
Tikpat neparasti kā
“Latvijas ceļam” ir arī partijai “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” izmantotais
vārdiņš “tēvzeme”. Tā ir šķietamības zeme, uz kuru ejot nav ticības, bet
galvenais, ir “brīvība” rīkoties nekrietni un spēlēt “stiķus un niķus”. Šā ceļa
gājēji pārstāj ticēt neesošajai “tēvzemei” un neapmierināti ar negodīgo spēli
meklē citus ceļus. Interesanti, bet sociāldemokrātiem vārdiņa “ceļš” būtība ir
taisnīguma un godīguma idejā. Tas nozīmē, ka gājējs, kurš būtu gatavs iet, ir,
bet nav paša ceļa! Nav kam ticēt! Atliek tikai ticēt tam, ka tur, tālumā, ir
“saules pilsēta”, bet kā lai tur tiek?... Tāpēc nav jābrīnās, ka tādiem
“gājējiem” no sākta gala ir radušās un radīsies savstarpējas ķildas un
nesaskaņas, bet līdz ar to arī melošana un divkosība. Arī jaunveidojamā Repšes
partija nav izņēmums. Tā ir tikai no iepriekšminētajām partijām atšķēlusies
“apburtā loka” patmīļu saujiņa, kuru dzīves jēga – izpriecas un izklaide.
Man mūždien pievilcīga ir
bijusi sentēvu ticība “Baltajai zemei pie apvāršņa” un ar sirdsgudrību
piepildīts gājēja Ceļš. Arī šodien es esmu Ceļā, ceļā uz Mūsu Zemi, Balto
Zemi.. Atliek vien cerēt, ka gājēji, kas uzsākuši šo ceļu, neapjuks,
nenomaldīsies un nesāks kašķēties. Nav jāmeklē centrs, lai izkļūtu no apburtā
loka. Centrs ir tur, kur esam un apburtais loks, tikai ilūzija. Ir jāiet.
