Es dzīvoju Greizo Spoguļu karaļvalstī!... Šeit viss ir tā, ka vēl šobrīd es nesaprotu - vai es pats esmu Greizs, vai šī pasaule Greiza... Bet varbūt, pats vārdiņš Greizs šeit Greizs...
Es jautāju Mežam, - Vai ir izeja no Tavas valsts?... Mežs atbildēja: Draugs! Kādēļ tu meklē izeju, ja tu atnācis palīdzēt... Es jautāju Ūdeņiem, - Vai ir izeja no Jūsu valsts?... Ūdeņi atbildēja: Draugs! Kamdēļ tev izeja, ja tu atnācis mācīties... Es jautāju Saulei, - Vai ir izeja no Tavas valsts?... Saule atbildēja: Draugs! Kamdēļ tev izeja, ja tu atnācis dzīvot...
Pavasaris... Sirdī smeldze. Par Dzīvību, kas no miega mostas, lai aizmigtu Mūžīgi...
Atmoda... bet man skumji... Jo Pavasarim sekos Vasara, Rudens un atkal Ziema kaisīs baltos pelnus...
Viss zied... Bet negantnieks vējš bez atlīdzības rauj ziedlapas un tikai smaida...
Dzīvības kalngals... Viss zaļo, zied un briedina augļus... Es esmu pļavā. Rokas pret Debesīm pacēlis, kājas zālē iepinis un matus palaidis vējā...
Tā ir tikai jūlijā, kad tūkstoši tūkstošus rada, lai paši tūkstošiem mirtu... Un tā ir tikai augustā, kad krītošās zvaigznes sadeg, lai no pelniem paceltos Fēnikss...
Rudens!... Lapu saulainais zelts un krāsu varavīksne izspēlē gada negaidīti retāko joku... Pirms aizmigšanas pasauli apžilbina ar Mūžīgās DZĪVĪBAS skaistāko mirkli...
Lapas norautas... Noplēstas un iesviestas dubļos... Un pāri visam zirga kāja ar deviņu naglu dzelzs pakavu...
Ziema!... Jau trešo dienu snieg... Baltā Pasaule top baltāka un baltāka... Un baltajā sniegā 99 Mežrozes bērni...
Ziemas izskaņa... Pirmie gājputni lauž sastingušo pasauli... Un ledus zemei pārlido Saules taurenis...
Pavasaris!... Aprīļa nakts mēnesnīcā klaigādamas lido meža zosis... Ziemeļnieces, un viņām vēl tāls un grūts ceļš... Bet putni steidzas... Skrien uz Dzimteni...
Pērkona negaiss... Pirmie maija pērkona negaisi atgriež Dabu tās pirmsākumā, bez maskēšanās un viltībām...
Zied rudzi... Tā ir tikai jūnijā, kad rudzu ziedēšanas laikā saules stars nolaižas rudzu druvā pie zilās rudzupuķes...
Ķiršos deg vasara... Ar katru apēstu ķiršogu es sadedzinu tūkstošiem vasaras atmirgu...
Un tā ir tikai augustā... Kad krītošajās zvaigznēs sadeg sapņi un baltajos flokšos vasara...
Rudens nelabojams trakulis... Izputina koku zeltu, notrallina putnu balsis...
Tikai, tikai novembrī zvaigznes visspožākās... Tikai, tikai novembrī skumjas vissmagākās...
Šajā Gaidīšanas laikā es gaidu Polārzvaigznes skūpstus... Es gaidu... gaidu Tavus, mana Ziemassvētku Zvaigzne, Tavus pieskārienus...
Laiks, kad skaitu nodzīvotās stundas 2011. gadā... Saskaitīju! 8723!!! Vēl atlikušas 37...
Janvāris. Ir 2012. gads. Daudziem šajā gadā būs Pasaules gals, bet daudziem - Pasaules sākums... Man būs Ilgu gads...
Rudenīgiem vērojumiem un pārdzīvojumiem bagāta nedēļa.
Man nedēļa sākas ar sestdienas vakaru jeb svētvakaru un
tieši jaunas nedēļas priekšvakarā, sestdienā, saņēmu divus ielūgumus un abus,
kas saistīti ar Latvijas Tautas frontes divdesmit gadu atceres pasākumiem.
Viens ielūgums no LTF muzeja, kurā ielūdz uz atceres pasākumiem šā gada
11.oktobrī. Otrs, no Valsts prezidenta. Tajā Valsts prezidents un kundze ielūdz
uz svinīgu vakaru Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet es tur nebūšu. Sestdien būšu
pie saviem rudenīgi zeltainajiem bērziem un pieglaužoties to baltajiem
stumbriem, izdzīvošu savas dvēseles sāpes...
Atmiņas par atmodas laiku un pārdomām nedēļas garumā pa
mazumiņam ievietoju savā datu krātuvē „Cilvēki”, kura piesaistīta manam blogam.
Kuram pieejama virtuālā pasaule, to var aplūkot šeit: http://meiravietis.typepad.com/mans/
Nedēļas vidū saņēmu vēl vienu ielūgumu, uz Žīguru kultūras
nama četrdesmit gadu atceres sarīkojumiem, kuri notiks novembra pirmajā nedēļā.
Bet kopumā nedēļa aizskrēja radošā darbā Viļakas pilsētas bibliotēkā.
Bibliotēkas vadītājas Vijas mudināti, mēs – Ināra, Aija un es, sparīgi
gatavojamies bibliotēkas akreditācijai. Arī darbs pie bibliotēkas emuāra: http://vilakabiblio.wordpress.com
prasa savu laika tiesu.
Nedēļas nogalē nobučošu savu sieviņu un Skype aprunāšos ar
meitu Karīnu, kurai tieši šajās dienās aprit trīs gadi, kopš viņa par savu mītnes
zemi izvēlējusies Īriju un ar dēlu Haraldu, kurš šobrīd strādā Jelgavas Zinātniskajā
bibliotēkā par datorspeciālistu un studē maģistratūrā.
Jau oktobris. Laiks rit un šķiet, ka mēs
atkarīgi no šī laika. Mūsu uztvere mūs pieķēdējusi laika ratam un mēs ripojam
tam līdz. Bet cik ilgi un uz kurieni? Par to nedomājam, jo liekas, ka domāt par
to nav nekādas jēgas. Pareizi, par to nav jādomā un vispār nav jādomā kas bija
un kas būs. Jādzīvo! Jāpiedzīvo dzīve. Bet lai to izdarītu, jānoiet Ceļš
un ceļš vienmēr uzdod jautājumus: - Uz kurieni un cik ilgi?...
Jā, bet patiesībā ir tikai Tukšums jeb Navira.
Un šajā Tukšumā, šajā baltajā lapā mēs zīmējam tēlus un liekam tiem kustēties.
Izrāde ir sākusies. Un kas skatās šo izrādi? Es Pats. Kas tēlo? Es Pats. Un kas
skatās uz šiem abiem? Es Pats. Un kas pārtrauks šo māžošanos? Arī es Pats. Bet
vai gribu pārtraukt? Ja sakrustošu abas vēlmes, tad arī pārtraukšu un
ieraudzīšu Īstenību. Nē, neieraudzīšu, jo tas būs piepildījums. Tā būs gaismas
skatīšana Saulē. Tā būs apžilbšana un Tukšums jeb Lielais Aklums. NAVIRA.
Bet NAVIRA ir redzēt Aklumu!... NAV-IR
Navira jeb Irnava ir Saulē redzēt Gaismas
okeānu. Visā Dzīvajā redzēt Bezgalīgu Mīlestību. Dzīvē redzēt Mūžīgu dzīvošanu.
Lūk, tā ir IRNAVA jeb Es PATS!
2001.10.08. 10:52:25
Vakar, 7.oktobrī pulksten 19.00 pēc
Latvijas laika, sākās Trešais pasaules karš...
Vakar amerikāņu un Lielbritānijas aviācija
sāka bombardēt Afganistānu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē islama pasaules svētā
karā (džihada) sākumu pret rietumu civilizāciju.
Tā ir civilizāciju sadursme un tā ir cilvēces
katastrofa. Egoisms un savstarpējā neiecietība ir ņēmusi virsroku un naids tiek
kurināts. Jā, tā tas ir! Ir tāds pareģojums, ka trešais pasaules karš
turpināsies trīs gadus, bet pēc tam Zemi no dziļām kosmosa dzīlēm apciemos
nezināma viešņa – komēta, kura pieliks punktu mūsu civilizācijas sairšanas
procesam. Tās būs beigas vecajam un sākums – jaunajam. Tie ir fiziskās pasaules
cikli un periodiski atkārtojas.
2001.10.09. 9:22:50
Sākusies un turpinās liekulības un cinisma
spēle. Rietumu pasaule savā farizejiskajā pazemībā un bijībā piekāpusies
amerikāņiem. Tas liecina par degradēto un samaitāto sabiedrību.
Godīgi sakot, man gribas uzspļaut šai
netiklajai pasaulei un es saprotu tos, kuri cenšas viņu uzspridzināt. Jā,
jāizjauc pašreizējā lietu kārtība un jāsāk viss no gala. Es noskaņots
kareivīgi, jo ziedot dzīvību un līdzi aizraut simtus un tūkstošus farizeju, tas
ir tā vērts. Kas ir Dzīvība? Viņas zaudēšana ir tikai formas maiņa. Jāsagrauj
netiklības debesskrāpji un paši jāizslauka ar zilas uguns liesmu!... Arī pašam sevi...
Septembris. Pirms septiņiem... Lapa dienasgrāmatā.
2001.09.24. 12:05:04
Vakar iesākās Rudens...
Ir sācies cita, jaunā Laika atskaites sākums.
Pasaules notikumi un to attīstība, ikvienam liek pārdomāt Dzīves nozīmi un
jēgu. Beidzot arī tie, kuri bija iemiguši labklājības snaudā, ir pamodušies un
sāk izberzēt acis, lai pavērtos apkārt un uzdotu jautājumu: Kas notiek?
Jā, civilizācija ir krustcelēs. Kāds būs
nākošais solis, no tā būs atkarīgs, šai civilizācijai izdzīvot, vai nē.
Dzīves jēga ir mūsu apziņā, ka nav ne laba, ne
slikta, ka nav ļaunuma un nav arī labuma. Ir tikai IR. Un vispār, kāda nozīme
tam, ka mēs dusmojamies un priecājamies. Tās ir tikai atbildes uz mūsu fiziskā
ķermeņa kairinājumiem. Jā, mēs tā pieraduši pie sava ķermeņa, ka to
identificējam ar savu būtību. Bet patiesībā mans īstais ES ir kā apvārsnis, pēc
kura var tiekties, bet nekad to nepanākt. Jo viņš ir vienmēr un visur. Viņš ir
viens Vesels un tikai ar savu fizisko ķermeni no Lielā Veseluma esmu
izdalījies. Šis nošķeltais es ir tikai ego, jo viņš nepārtraukti rūpējas par
sava fiziskā ietērpa uzturēšanu. Mans patiesais Es IRNAVA. Ir – Nav.
Jā, ar savu uzvedību un izturēšanos daudziem
citiem ego esmu kā skabarga acīs, jo katrs ego cenšas apmierināt sava
pieradinātā ķermeņa diktētās vajadzības. Fiziskais ķermenis ir galīgs, bet no
Veseluma nošķeltais es ir bezgalīgs un mūžīgs. Šis es fiziskajā čaulā gribētu
ietilpināt bezgalīgo un tāpēc arī rodas konflikts, kura rezultātā ciešanas,
dusmas, naids... Un te ir strupceļš gan indivīdam, gan civilizācijai kopumā.
Jā, arī man ir ļoti grūti galīgo piemērot
bezgalīgajam un laicīgo – mūžīgajam. Tas prasa pārcilvēcisku spēku un
pacietību. Man bieži paslīd kāja uz šīs slidenās takas. Bieži nākas paklupt,
bet atkal jāceļas... Laiks Mūžību saskalda sīkās drumslās un liek skriet ātrāk
un ātrāk. Tas rada psiholoģiskus pārdzīvojumus, jo baidos, ka nepaspēšu,
neizdarīšu un nokavēšu. Un šī steiga liek paslīdēt... Cik smieklīgi!!! Bet kur
skriet, kur steigties? Uz kurieni? Tas ir tāpēc, ka bezgalīgais manī spiežas uz
āru un fiziskajam apvalkam liek izplesties, bet apvalks ir galīgs... Patiesībā
bezgalīgais nav nekas cits kā tas pats galīgais un galīgais ir tas pats
bezgalīgais. Arī laicīgais ir tas pats mūžīgais un mūžīgais – tas pats
laicīgais. Jo viss ir viens un tas pats. Duālisms rodas mūsu uztverē,
tāpēc ka mūsu fiziskie jutekļi centrēti uz āru un vienmēr atbild ārējiem
kairinātājiem. Bet ja jutekļus centrē uz iekšu, tad ārējie
kairinātāji tiek apklusināti un mēs ieraugām bezgalīgo galīgajā, sajūtam mūžīgo
laicīgajā un sadzirdam Lielā Klusuma balsi. Tas arī ir tas ko apzīmē ar
vārdiņu IR – N AV. Tā ir IRNAVA. IRNAVĀ apklust pērkona dārdi,
zibens sastingst kā visspožākā zvaigzne un vētra noplok kā balta sniegpārsla
melnajā ūdenī. Lūk, tāda ir IRNAVA un tāda ir patiesība!!! Un tikai vajag
pamirkšķināt acis, sasprindzināt dzirdi un nodrebināties, lai atkal dārdētu
pērkons, zibens spertu un vētra ārdītu. Un arī tā ir IRNAVA. Tā ir vidus – IR
– NAV – IR. Tā ir CEĻŠ.
Es esmu Ceļā uz Ceļu, es esmu IRNAVA
2001.09.25. 9:58:57
Vērojot pasauli, kura šobrīd atradusi bubuli
vārdā “terorisms”, man kļūst smieklīgi un reizē skumji, ja valstis un to
valstsvīri kļūst nožēlojami savu ambīciju un sava vājuma vergi. Sākusies totāla
tirgošanās un Lielā spēle, kur atkal, kā parasti, cietīs naivās, izmuļķotās
tautas. Tas parāda tikai to, ka cilvēce nonākusi bezdibeņa malā un neredz savu
virsuzdevumu, neredz savus mērķus. Un tā jau ir katastrofa!?! Jā, sabiedrības
“krējums” jeb varas krēslos sēdošie, savā alkatībā gataviiznīcināt visu, kas ir pret viņiem. Tie
atkārto tos pašus vārdus, ko teikuši pirms viņiem jau gadsimtiem iepriekš: - Kas
nav ar mums, tas ir pret mums!... Jā, tā ir prāta bezizeja, jo loks
noslēdzas un nekas jauns nav atrasts. Nē, tā ir cilvēces nolemtība. Un ja kāds
saka, ka nav izejas, tad viņš maldās un patiesībā to nemaz nav meklējis.
Izeja ir citās dimensijās. Izeja nav jāmeklē
ar prātu, bet tā ir sirdī. Ja nav sirdsgudrības, tad prāts nepalīdzēs, jo prāts
darbojas laikā un telpā, bet sirds pukst bezgalīgi un mūžīgi. Prāts var
aptumšoties, bet sirds... tikai izgaismoties.
Kas būs tālāk? Kā vienmēr, gan indivīdam, gan
cilvēcei kopumā ir brīvas izvēles iespējas. Bet cilvēce jeb sabiedrība sastāv
no indivīdiem, atsevišķiem īpatņiem. Sabiedrības virzību nosaka tās vadoņi, bet
viņi vienmēr vairākumam uzspiež savu viedokli un savus mērķus, un to
sasniegšanas ceļus pasludina par visas tautas vai cilvēces mērķi. To viņi panāk
tikai tāpēc, ka viņu rokās ir varas groži. Bailes liek pakļauties un indivīds
katrs atsevišķi un visi kopā kļūst par spēļu lellītēm šo spēlmaņu rokās. Un tas
ir tikai tāpēc, ka vairums indivīdu uzticas prātam un pasauli uztver ar
prātnieka acīm. Tas ir, skatās uz āru un dzīvo laikā un telpā. Telpa un
laiks ir ierobežoti jeb galīgi un tāpēc, lai šajās robežās paspētu gūt
apmierinājumu, mēs nonākam konfliktā ar mūžīgo un bezgalīgo, kas ir mūsu sirdīs.
Šeit arī rodas bailes, ka nepaspēsim gūt apmierinājumu un mūsu dzīvībai draud
briesmas, ka varam nomirt. Ja pasauli uztver ar sirdi, tad skatiens vērsts
uz iekšu un mūsu priekšā paveras bezgalīgi apvāršņi un mūžīga dzīvošana.
Mēs varam nesteigties, jo mūsos valda miers un mēs esam saskaņā ar bezgalīgo un
mūžīgo. Tas rada dzīvotprieku, godīgumu un izdzēš bailes. Tā ir Brīvības
sajūta, tā ir Mīlestība. Tādu cilvēku nevar pakļaut un nevar ne salauzt, ne
iznīcināt. No tādiem cilvēkiem nāk garīgie vadoņi un viņu aicinājums ir Sirds
Aicinājums.
Kad cilvēce savā attīstības ceļā nonāk
strupceļā, kā tas ir šobrīd, tad vienmēr nāk un jānāk Sirds Aicinājumam jeb
Sirds piedāvātajam Ceļam.
Ieklausīsimies sirdīs un paskatīsimies uz tās
norādīto Ceļu. Tā tad arī būs izeja no strupceļa un tilts pāri bezdibenim.
2001.09.26. 9:11:11
Un ja nu pašam būtu jāpazaudē sev tuvi
cilvēki?... Kā tad būtu, vai atriebtos, vai piedotu?
Jā, tas ir ļoti smags jautājums. Tas atkal prasa
pārcilvēcisku spēku piepūli, lai savaldītos un... piedotu.
Ja pasaules uztvere centrēta uz āru, tad ļoti
grūti piedot un tad parasti seko atmaksa un sodīšana. Ja pasauli uztveru
dziļumā, uz iekšu, tad ieraugu bezgalīgus vispārējās Mīlestības plašumus. Tad
redzu, ka Dzīvība ir bezgalīga un mūžīga. Bet ja katrā pasaulīgajā ārēji
tveramajā galīgajā lietā redzu bezgalīgo un palieku šās vietas un šī brīža
punktā, kad domas neskraida un tieksmes apslāpētas, tad uzaust atziņa,
ka ir tikai Viens, Viens Vesels un pārējā nav vispār. Tā ir IRNAVA. Šajā punktā
esamība un neesamība pārklājas un dzēš viena otru, kā Gaisma un Tumsa. Ja
pieņemam, ka IRNAVA sastāv no vārdiņiem Ir un Nav, tad kopā apvienotais –
IRNAVA, ir tas, kas paliek pāri no šīs savstarpējās vienam otra izdzēšanas.
Iztēlē tā ir attieksme, attiecība, mīlestība... Tas ir tas, kas
savieno divus spēkus, šo spēku mijiedarbība, šo spēku savstarpējā pievilkšanās
jeb tas, kas šiem spēkiem liekpievilkties. Runājot līdzībās, tas
ir apvārsnis, varavīksne... Vienmēr esošs un vienmēr bēgošs. Vienmēr
neaizsniedzams. Patiesībā šis apvārsnis un varavīksne esmu es pats. Tas,
kas spēkiem liek pievilkties, arī esmu es pats. Arī šī mīlestība,
attieksme un attiecība esmu es pats. Tas, kas paliek pāri no šīs
savstarpējās izdzēšanas, arī esmu es pats. Es esmu viens vesels, es esmu
IRNAVA. Tātad, patiesībā, es esmu viens Pats. Šī pasaule, kurā patreiz
es esmu, ir šā viena Pats sašķelšanās un sadalīšanās. Un tas notiek tikai
tāpēc, ka Pats satur zinātgribu uzzināt, kas viņš ir. Viņš satur vēlmi
pēc “aizliegtā augļa”. Šī vēlme jeb zinātgriba tad arī ir kustība,
Dzīvība, IR un NAV savienojums. Ja šī vēlme ar vēlmi tiek apklusināta jeb
apmierināta, tad Pats paliek dziļā pirmatnējā mierā. Pats
tiek piepildīts jeb IR – NAV. Tas ir pirmais un pēdējais, tas ir tas, ko
meklē un pēc kā tiecas visas izkaisītās un sašķeltās mana Pats daļiņas. Pasaulē
cīņa notiek starp mana Paša izkaisītajām daļiņām. Viņas viena otru cenšas
iznīcināt un tikai tādēļ, lai viena otru aprīdama rastu apmierinājumu. Un tā
tas ir bijis un būs, kamēr Pats sevī neapklusinās vēlmi pēc
sašķelšanās un sadalīšanās ar vēlmi apklusināt sadalīšanās vēlmi
jeb vēlmi uzzināt, kas viņš ir. Kad vēlme uzzināt, kas viņš ir,
tiek apklusināta, tad process apstājas un iestājas dziļš pirmatnējais
miers. Lai to izdarītu ir jāizauklē iekšējā jeb sirds vēlme. Tā ir
mīlestības un līdzjušanas vēlme.
Bet sirds vēlme aug proporcionāli vēlmei
uzzināt, kas es esmu. Jo lielāka vēlme uzzināt, kas es esmu, jo lielāka
sirds vēlme. Un es sirds vēlmes lielumu neizjūtu tikai tāpēc, ka
uztveru ārpasauli. Kā sākšu uztvert iekšpasauli, tā sāks izkristalizēties sirds
vēlmes lielums un skaistums un es redzēšu, ka viņa, šī mīlestības vēlme ir
tikpat liela kā vēlme uzzināt, kas es esmu. Šo vēlmju krustošanās jeb
pārklāšanās sāk notikt ar brīdi, kad es apjaušu abu līdzsvaru un tad arī
manī sāk iestāties Lielai Paša Miers un Klusums. Pats top piepildīts!
Kad zināšanas un lūgšanas pārklājas,
piedzimst Patiesība!
Kad zinātgriba un mīlestība krustojas,
tiek piedzīvota atklāsme!
Kad sirds un prāts domā vienādi, sāk
runāt DIEVS!
Kad sirds vēlmes un prāta vēlmes
satiekas, Pats piepildīts! Atklājas tas, kas IR – NAV
2001.09.27. 8:36:06
Piedošana!? Piedot var tikai tas, kuram sirds
un prāta vēlmes ir satikušās. Tāds Cilvēks ir spējīgs piedot. Un piedot
patiesi, nevis liekuļojot. Tāds Cilvēks ir sasniedzis varenu Spēku un nav cita
spēka, kurš būtu spējīgs turēties pretī šim Sirds un Prāta satikšanās rezultātā
dzimušajam Spēkam. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā
viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam.
Arī es esmu Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš
ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, varētu teikt, visu līdzšinējo dzīvi. Šis
upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli.
Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas
atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās
notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā... Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to
aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām.
2001.09.28. 10:47:33
Jā, cikli atkārtojas, tikai citos apstākļos.
Būtība nemainās, mainās tikai forma. Sen zināmas patiesības.
Mēs nenovērtējam cilvēku kā psihisku būtni.
Psihiskā pasaule ir viņa uztveres pasaule. Šeit arī notiek cīņa – būt vai
nebūt! Galarezultātā jānonāk pie Būt Nebūt. Un atkal Ceļš un šis ceļš vijas pa
psihiskās pasaules līkločiem.
Man vislielākā kļūda un maldi ir tas, ka
pasauli es uztveru kā sašķeltu, sadalītu un ārpusē, ārpus manis, eksistējošu.
Patiesībā viņa eksistē tikai manī, bet mana uztvere, kas centrēta uz āru, to
sadala objektā un subjektā.
Egoisms rodas no tā, ka patiesais visu
aptverošais Es, kuru var sajust un ieraudzīt tikai Sirds dimensijā, tiek
meklēts pretējā virzienā – ārpasaulē. Galīgās un laicīgās pasaules
šaurības dēļ, prāta vēlmes konfliktē pašas ar sevi, jo nevar atrast to, kas
viņas apmierinātu. Bet apmierinājumu var dot tikai Sirds pasaule. Un
tā, jo tālāk no Sirds pasaules, jo neatrisināmāks konflikts un ne jau ar ārējo
pasauli, bet tikai un vienīgi pašam ar sevi. Īstenībā tā ir sadursme ar Sirds
pasauli, jo tālāk no Sirds pasaules, jo stiprāks konflikts. Konflikta būtība
ir tā, ka prāta vēlmei pieaugot pieaug arī Sirds vēlme. Uz ārpusi, galīgajā
un laicīgajā pasaulē centrētā uztvere prāta vēlmi tikai attālina no tā, kas
viņu nomierinātu un apklusinātu. Lai konfliktu izdzēstu, ārpasaules uztvere
jāpārvērš uztverē uz iekšpasauli, uz Sirds pasauli. Jāatsakās no ārpasaules un
jāiet dziļuma jeb Sirds pasaules virzienā, lai sastaptos ar to, kas izraisa
konfliktu. Tas, kas izraisa, tas arī nomierina. Pa durvīm es
ieeju, pa durvīm es izeju. Acis asaro sāpēs un priekos.
2001.09.29. 10:21:44
Bet kur es esmu?
Atkal prāta vēlme liek uzdot man šo jautājumu. Prāts nevar nomierināties, jo
grib atrast atbildi, grib būt apmierināts. Prāts meklē Sirds pasauli, bet
jutekļu un sajūtu vadīts, kuras atbild uz ārējiem kairinātājiem, meklē to
ārpasaulē. Ārējie kairinātāji nav nekas cits, kā mans Paša sašķeltais Es, mana
Paša Es daļiņas. Un šī sadalīšanās ir radusies tikai manas uztveres, kura
centrēta uz āru, rezultātā.
Bet kas pārvieto uztveri? Es Pats! Pats ir
tas spēks, kas pārbīda un pārvieto uztveri. Pats ir IRNAVA jeb IR-NAV. Pats
satur abas vēlmes – Sirds vēlmi un Prāta vēlmi Tātad, es esmu Pats!
2001.09.30. 10:01:36
Trešais pasaules karš!? Izdoma vai īstenība?
Un starp ko? Starp abpusēju bezspēcību. Cilvēks ir kļuvis bezspēcīgs un vājš,
jo viņš ir visdziļākajā konfliktā pats ar sevi. Viņš ir neapmierināts un
apmierinājumu meklē ārpusē. Viņš maldās un šie maldi viņam pašam ir liktenīgi.
Ko darīt!? Jāmeklē Ceļš, Ceļš pašam uz sevi. Jā, to jau meklējuši tūkstošiem
gadu pirms mums un arī meklēs vēl tūkstošiem gadu pēc mums. Meklē daudzi, bet
atrod retais. Patiesībā, tas, kurš atradis, ir atradis priekš visiem. Īstenībā
šis Ceļš jau atrasts krietni sen atpakaļ, jau sirmā senatnē, bet mēs joprojām
vēl meklējam. Tad jautājums: Ko? Sen atrasto un sen aizmirsto. Kāpēc mēs
aizmirsuši? Tāpēc, ka joprojām vēl meklējam, jo ļoti gribas saķert apvārsni...
