Mans Laiks

Pēteris Horns. Katleši. Nobeigums

Astotā nodaļa

Pirmās darba gaitas.

 

Jā, lopi bija liels atbalsts mūsu dzīvē. Bet viņiem vajadzēja arī ēst. Barības sagatavošana prasīja lielu darbu. Nekādu pļavu mums nebija, zirga un pļaujmašīnu arī nē, bija jāizpļauj ābeļdārzs, upes pakraste, visas lauku malas un jāglabā atāls, lai sapļautu ar rokas izkapti govij un aitām nepieciešamo sienu. Mamma bija varena pļāvēja, toties papus to neprata, bet iemācījās, tomēr mammai līdzi tikt viņš nevarēja. Nelaime tā, ka viņš tā arī neiemācījās kārtīgi izstrīķēt izkapti. Vīra gods neļāva prasīt, lai izkapti izstrīķē mamma un tā nu viņš reizēm mocījās kā velns ar krupi. Līdzenā laukā viņš manāmi atpalika, toties upmalas un lauka malu appļaušana, kas mammai nepatika, viņam izdevās labi, jo tam viņam pietika pacietības un pļaušana tāda kapāšana vien bija, kur asa izkapts nebija tik svarīga un vāla gludumu neviens neskatījās.

Siena gatavošana kļuva arī par manu pirmo nopietno darba skolu. No sākuma jau tas sākās kā spēle – mums iztaisīja grābeklīšus ar viegliem liepas koka kātiem pēc mūsu auguma. Pamazām vien apguvām siena grābšanas tehniku un te nu pēkšņi izrādījās, ka tas jau ir obligāts darbs un pēcpusdienā, kad rītā pļautā zāle bija apvītusi, tika dota komanda ņemt grābekļus un doties apgriezt sienu un pēc tam to sagrābt un pienest zārdiem vai vārtiem, kā tos saucām.

Tas pats notika ar pļaušanu. Vispirms jau man gribējās pamēģināt, kā tā pļaušana notiek. Mamma ierādīja un biju lepns, ka varu darīt tādu lielo cilvēku darbu. Un man bija gadi divpadsmit, kad neliela izkaptiņa tika iesieta pēc mana auguma un man bija jāstājas vālā. Labākā pļaušana ir rītā pa rasai un nu bija jāceļas līdz ar saules lēktu, kas nepavisam nebija patīkami. Miega pilnas acis, rasa auksta, tomēr pienākuma apziņa man bija ieaudzināta – katram ģimenes labā jādara, ko viņš spēj un ja ar apziņu nepietika, papus prata tā uzbļaut, ka katram iebildumam mute bija ciet. Bet pie darba jau cilvēks pierod un galu galā nevarēja jau visu laiku tikai bizot apkārt un ķert zivteles. Katram jāstrādā arī. Jā, par baltrocīti mani neaudzināja!

Arī man ar izkapts strīķēšanu no sākuma neveicās un man strīķēja mamma. Tad jau viņa uzsauca papum, lai tas padod arī savu izkapti un tās tika uzstrīķētas asas kā nātres. Bet pamazām arī es apguvu amatu un ar laiku kļuvu par vienu no labākajiem pļāvējiem ciemā, ko varēju pierādīt pļaušanas talkās, kuras dažkārt rīkoja.

Bet ar siena sapļaušanu vēl nekas nebija beidzies. Tas bija jādabū šķūnī. Zirga nebija, katru dienu prasīt kaimiņiem arī bija neērti. Izeja viena – sanest sienu pašiem. Tā arī darījām. Faktiski tas jau nekas briesmīgs arī nebija – visattālākie mūsu saimniecības stūri nebija tālāk par simt, simt piecdesmit metriem. Papus ņēma divas sausas, vieglas kārtiņas, ik pa centimetriem četrdesmit uzsita šķērskociņus un gatavas bija “nesilkas”, kā šo ierikti saucām. Uz nesilkām varēja uzlikt krietnu gubiņu siena un divatā ienest iekšā. Parasti to darīja papus ar mammu, bet drīz šajā darbā tiku iesaistīts arī es. Tad jau gan uzkrauts tika mazāk, bet ja manām mazajām roķelēm tas likās par smagu, pie nesilku rokturiem tika piesiets dvielis, ko pārmetu pār pleciem un, šādi iejūgtam, man nešana veicās tīri labi. Ja siens bija tuvāk mājām, papus nesauca nevienu palīgā, uzkrāva sienu uz nesilkām, paķēra tās aiz gala un pārvilka sienu mājās viens pats. Drīz šķūnītis bija pilns. Tikai pašā jumta korē palika neliela tukša telpa, kur mēs ar mammu pa vasaru gulējām. Tā bija jauka gulēšana! Smaržo siens, dzirdama lakstīgalu un citu putnu dziedāšana. Naktīs baigi ūjina ūpis, rītos kūko dzeguzes un čivina visāda putnu varza. Bet ja laukā trakoja pērkons un gāza lietus, šajā stūrītī bija divtik omulīgi un lietus čabināšana aizmidzināja kā šūpļa dziesma. Šeit, spītējot aukstumam, nogulējām līdz vēlam rudenim un tikai tad, kad temperatūra nokrita zem nulles, pārvācāmies uz istabu.

Bet lopiem siena vēl nepietika. Lai būtu sienu kur glabāt, pretī sakņu dārzam pie taciņas uz upi tika uzbūvēta ietaise, ko sauc par bragu vai citādi, mēs to saucām vienkārši par jumtiņu, – ierakti četri stabi, kuros saurbti caurumi tapām un uz tapām balstās četrslīpu jumtiņš, kuru var pacelt augstāk un nolaist zemāk un nostiprināt, iebāžot tapas attiecīgos caurumos. Tur tad arī sabāzām atlikušo sienu. Uz pavasara pusi siens ar nastām bija jānes uz kūti, bet, kamēr tas nebija aiznests, pie jumtiņa mielojās zaķi, kurus gaišās mēnesnīcas naktīs varēja novērot pa logu. Mūsu mednieku tieksmes bija tīri teorētiskas un uzbrukumus zaķiem nekad nerīkojām. Kaislīgs mednieks bija Gelbe, tomēr pie mūsu jumtiņa uzglūnēt zaķiem viņš nenāca – kā nekā tas bija svešs īpašums, Tomēr zaķu bija daudz un viņš tos samedīt varēja arī citur. Mūsu zaķi tātad varēja justies drošībā. Vācu laikā, sadzirdējis par lielo zaķu bagātību, uz Katlešiem Ar “štorhu” (vāciski tā sauc stārķi), mazu, garkājainu lidmašīnu bija atlidojis kāds augstāks vācu virsnieks. Viņu tad mežzinis un pakalpīgie mežsargi veda zaķu medībās. Pa to laiku lidotājs ar savu štorhu vizināja Katlešu meitas. Liela jautrība sacēlās, kad uz vakara pusi no medībām atgriezās ģenerālis ar nogurušajiem mežsargiem un vienu pašu baltu zaķi. Lielu, tomēr tikai vienu! Jautrību izrādīt, protams, jau nu nedrīkstēja un lielie smiekli nāca tikai pēc “augsto viesu” aizlidošanas. Bet tā jau medībās dažkārt gadās. Jau daudzus gadus vēlāk pie mūsu kolhoza mežsarga zaķu medībās atbrauca mežsaimniecības ministrs. Parasti zaķu bija ka biezs, bet šoreiz – nekā. Nācās volgas bagāžniekā līdzi vienīgajam ministra nošautajam zaķim, kuru tīšām garām bija palaidis kāds no medniekiem, iesviest arī mana brāļa Janča nošauto zaķi, lai ministram būtu sievai ko atrādīties. Tas arī bija viss medību guvums, ja neskaita lustīgo mielastu pēc medībām mūsu mežsarga mājās.

Bet atkal esmu nobraucis no ceļa!

 

*  *  *

 

Ganu gaitas sākās agri. Nekādi lielie ganāmpulki man nav bijuši jāgana – Latgalē pa lielākai daļai tādu nebija un ja saimniekam bija lielāks lopu bars, ņēma riktīgu ganumeitu, kura varēja palīdzēt arī citos darbos. Manas ganu gaitas galvenokārt bija pie radiem vai savu lopiņu ganīšana.

Četrdesmit pirmajā gadā mammas māsa Anna, mana “kicīte”, bija aizprecējusies uz Kūlaiņiem pie Leišavnieku Antona, mammas brāļi bija aizklīduši pasaulē darba meklējumos un Kurnā bija palicis tikai mammas brālis Jezups un māsa Marta. Darba saimniecībā bija daudz, bet nebija, kas pieskata lopus. Un tā nu kādā rītā papus, uzsējis uz velosipēda bagāžnieka kaut ko mīkstāku sēdēšanai, uzsēdināja tur mani un devās piecdesmit četrus kilometrus garajā braucienā uz Kurnu. Man tas bija liels ceļojums, jo kopš apmešanās Katlešos laikam tikai vienu reizi bijām aizbraukuši uz Kurnu. Tad brauciens notika pa dzelzceļu ar vilcienu, kam nebija lokomotīves un bija tikai viens vagons, pie tam nakts laikā un, kad izkāpām no šī motorvagona, ārā gāza lietus. Par laimi stacijā gadījās vienīgā Balvu automašīna un, iestūķēti mašīnas kabīnē, nobraucām tos divus kilometrus līdz Lūšu (tā mēdza saukt mammas radus) mājām. Redzēts netika nekas.

Bet tagad, saulainā maija dienā, bija pavisam cita lieta. Izbraucām cauri Viļakas miestam un nonācām Balvu pilsētā. Nekā grandioza tur gan nebija. Varenākie bija baznīcu torņi, bet žīdu mājeles nebija nekas sevišķs. Iespaidīgāka bija sarkana divstāvu ķieģeļu māja galvenajā ielā un “Turības” trīsstūra ēka Balvu centrā, kur iekšā bija grandiozs veikals ar platām kāpnēm pusaplī uz otro stāvu. Tukšs stāvēja partizānu pieminekļa postaments. Tikai tad atcerējos, ka mamma mani bija paņēmusi līdz uz šā pieminekļa atklāšanu. Tas laikam bija tā paša tumšā un slapjā brauciena reizē. Paša pieminekļa tēls bija iespiedies atmiņā, bet atklāšanas svinības tajā burzmā pagaisušas no atmiņas. Kad pieminekli no jauna uzstādīja pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas, ilgi stāvēju, skatījos un nevarēju saprast, kādēļ piemineklis man izliekas svešs un neparasts. Un tikai tad, kad biju aizgājis pie “Turības” sētas, piemineklis atklājās visā savā staltumā un lepnumā.

Izskaidrojums bija vienkāršs. Jaunizceptie ”patrioti” un nacionālisti bija sagribējuši, lai partizāns noteikti skatās uz savu ienaidnieku austrumos un šim nolūkam sagriezuši pieminekli par četrdesmit pieciem grādiem, salīdzinot ar oriģinālo stāvokli. Ja agrāk partizāns uz austrumiem bija pavērsis krūtis un skatiens bija vērsts uz savu ziemeļaustrumu Latgali, bet pats viņš pilnībā bija skatāms, nākot pa Brīvības ielu, tad tagad, lai viņu apskatītu, jānolien pie “Turības” sētas.

Bet mēs braucām tālāk. Četri kilometri uz stacijas pusi un mēs bijām Lūšos. Faktiski māju oficiālais nosaukums bija savādāks, esmu to jau aizmirsis. Bet ciemā, kur katrā otrajā mājā dzīvoja Leišavnieks, katrā trešajā Kravalis, Bukats vai Mačs, visiem bija iesaukas. Kādas tik tās nebija! Bija Zaļčups Bens, Calmu Alekss, Gola Jānis, Židu Olekss, Čoļs, Abješčiks, Šūcīts un nezin vēl kādi. Un tā nu mana mamma bija Lūšu Razule, bet Kurnā mūs sagaidīja Lūšu Jezups un Lūšu Marta, bet viņu brāli Jāni, kuram bija tāds gaisīgāks raksturs, sauca par Šketu.

Sākās manas gana gaitas ar visu, kas pie tā piederas – celšanā līdz ar saules lēktu, aukstā rasa, vēlāk karstā saule un dunduri, noskriešanās pakaļ govīm un sevišķi aitām, ja ganīju uz lauka, platības bija visai mazas un vienmēr kāds lopiņš gribēja iesprukt treknākos ganību laukos, par kādiem tie uzskatīja sējumus un dārzus vai kaimiņu gabalus. Te nu gan man uzradās neaicināts palīgs, kaimiņu Miles (arī Leišavnieku) suns Meksis. Viņam laikam ļoti patika mana sabiedrība un tāpēc viņš labprāt palīdzēja lopiņus noganīt. Mile (starp citu, manas mammas māsīca, laikam īstā vārdā Emīlija vai Millija) šķendējās un sauca Meksi mājās, viņš arī paklausīja, bet pēc brīža bija atpakaļ. Meksis man kļuva par tiešām uzticamu draugu.

Basām kājām nekāda ganīšana neiznāca. Sala kājas, tās varēja sadurt un noskrāpēt, tādēļ Jezups man uztaisīja pastaliņas. Jāsaka, ka Jezups ar mani apgājās kā ar līdzvērtīgu cilvēku, iesaistīja visos darbos, ierādīja tos un prata tos padarīt interesantus. Un tā nu mēs taisījām man pastalas. No pastalādas nogrieza taisnstūra gabalu drusku garāku par manu pēdu un apmēram divreiz platāku kā pēda, gar malām vienādos attālumos ar kaltiņu iegrieza šķēlumus. Divus priekšējos stūrus salieca kopā un šķēlumos ievēra stipru linu aukliņu, kuras gali pakaļgalā tika atstāti tik gari, lai varētu savilkt un aptīt ap kājām. Purngalu speciāli ievilka uz iekšpusi un sašuva ar smalku siksniņu. Pastala bija gatava. Vērīgi sekoju darbam un liekas ka arī tagad pēc sešdesmit gadiem varētu pastalas uztaisīt.

Tā man Jezups iemācīja daudzus darbus. Mēs taisījām grābekļus un grābekļa zaru drāšana man īsināja samērā garlaicīgo ganīšanu. Es iemācījos vīt auklas ar kāšiem, mēs vijām virves. Man ļāva ecēt un iemācīja ecēt puskārtu, kārtu un pusotru kārtu, ar rulli pievelt sējumus. Ar salmu kūli padusē gāju aiz Jezupa, kad viņš sēja rudzus, izmetu pa salmam, ar salmu pavedienu iezīmējot birzis – vietu, kur beidzās apsētais. Man ļāva pat pieķerties pie arkla ragiem un noturēt to vagā. Vēlākos gados viņš man iemācīja pilnīgi visus lauku darbus. Viss tas notika bez piespiešanas. Jezups prata ieinteresēt, pavisam nemanāmi iesaistīt darbā, padarīt to interesantu.

Sevišķi interesanta bija kulšana ar spriguļiem. Uz vasaras otro pusi sāka pietrūkt pagājušā gada miltu un tika gaidīta jaunā maize. Tikko rudzi bija sākti pļaut, pirmos statiņus ieveda rijā un salika uz ārdiem – tādām kārtīm, kas bija saliktas uz sijām. Tad iekūra krāsni, kas atradās rijas kaktā padziļā bedrē un beigās aiztaisīja visas durvis lai rudzi varētu žūt. Skursteņa rijas krāsnij nebija, siltais gaiss kopā ar dūmiem izplatījās pa visu riju un nāca ārā pa mazajiem rijas lodziņiem un visām pažobelēm.

Kad nu rudzi bija izkaltuši, piedarbā ( tas ir tāds šķūnis ar gludu māla klonu pie rijas) noklāja klājienu un izkūla ar spriguļiem, kuru bija vesela kolekcija. Biežāk gan iejūdza zirgu lielā, smagā, rievainā rullī un brauca ar to pa klājienu. Kad vārpas bija izberztas, klājienu ar dakšām izkratīja, lai graudi sabirtu zem klājiena un salmus izsvieda ārā. Palikušos smalkumus sagrūda čupā. Nu sākās graudu šķirošana. Rijas vidū starp divām atvērtām durvīm pie sijas piekāra lielu, apaļu sietu un tajā bēra smalkumus. Kustinot sietu, atšķiroja graudus, kas krājās kaudzē zem sieta. Arī pelavas, kas palika sietā, izmeta ārā. Tomēr izsijātie graudi vēl nebija tīri. Tos tad sašķiroja ar mešanu. Ar liekšķeri grāba graudus un svieda uz rijas gala sienas pusi. Smagie graudi aizlidoja līdz pat sienai, bet sīkie graudi un pelavas palika pusceļā. Smagos, tīros graudus tad sabēra maisos un tos varēja vest uz dzirnavām. Cik garšīga bija no jaunajiem miltiem ceptā maize! To varēja ēst kā kūku.

Vācu laikā gan visa nokultā labība tika aplikta ar nodevām un šāda kulšana, kur nokulto labību nevarēja uzskaitīt, tika aizliegta. Tad nu pie graudiem bija jātiem citādā veidā. Uz tīruma noklāja brezentu, uz tā nolika solu, ņēma no statiņiem kūļus un, turot aiz kūļa resgaļa, sita vārpas pret solu. Daļa graudu izbira, izdauzītos kūļus salika atpakaļ statiņos. Graudus savāca un paklusām samala rokas dzirnaviņās. Arī rokas dzirnaviņas aizliedza mājās turēt. Bet zemnieks jau vienmēr atrada kādus paņēmienus, lai izaudzēto maizīti paturētu sev.

 Interesants bija linu apstrādāšanas process. Lini Latvijas laikā bija viena no galvenajām kultūrām, kuru pārdodot zemnieks varēja tikt pie naudas. Tādēļ Jezupam bija arī linu lauks. Vācu laikā par nodotajiem liniem izsniedza tā saucamos punktus un šeines, par kuriem varēja dabūt dažādas rūpniecības preces , kā arī šņabi un papirosus.

 Galvenās ganības bija divi Kurnas upes līči abās pusēs upei. Tie atradās turpat pie mājas upes ielejā. Kad lopi sāka ēst, man gribējās aizskriet uz mājām pie Jezupa. Bet lopiņi to vien gaidīja un zagās vai nu pa labi uz Šūmoju vai Calmu Alekša (Mača, kura mājas atradās pāri upei) daļu, vai pa kreisi uz Zaļčupnieku ganībām. Apspriedušies, abi ar Jezupu nolēmām, ka ap mūsu līčiem jātaisa aploks. Un tā brīvos brīžos devāmies uz valsts mežu, kur pirmā pasaules kara laikā bijušas tranšejas un vēl tagad staipījās dzeloņdrātis. Rūpīgi savācām drātis, satinām ruļļos un nesām tos uz ganībām. Vispirms drātis nostiepām vietās, kur lopi visbiežāk zagās uz kaimiņu daļu, pakāpeniski papildinājām un beidzot abi līči bija ieslēgti vienotā aplokā. Mans slogs kļuva manāmi vieglāks. Tas nenozīmē, ka lopi nebūtu jāpieskata. Pirmkārt, mūsu žogs bija diezgan vājš – sarūsējušās dzeloņstieples bieži trūka un žogs pastāvīgi bija jālabo. Otrkārt, līčos nevarēja izganīt lopus visu laiku, tie bija jālaiž arī stūrīšos lauku starpā, jāgana uz atāliem un pēc labības nopļaušanas uz rugainēm. Te nu bez gana nekādi nevarēja iztikt. Bet izbrīvēt vaļīgākus brīžus, iedzenot lopus aplokā, varēja.

Manās ganu gaitās radās negaidīts pārtraukums – iesākās karš. Otrā dienā klāt bija papus ar riteni un aizveda mani mājās. Tomēr fronte aizvēlās uz austrumiem, kļuva nosacīti mierīgi un mani atkal sēdināja uz bagāžnieka un veda uz Kurnu.

Bet dzīve bija raiba. Kādā pēcpusdienā ienāca paunu žīdiņš Joske un norūpējies stāstīja, ka vācieši taisoties visus žīdus sūtīt uz Palestīnu. Bet jau otrā dienā pa Celmenes ceļu rūca mašīnas un Celmenes pusē skanēja šāvieni. Joske un viņa ciltsbrāļi bija atraduši savu Palestīnu masu kapā Celmenes priedēs. Bija dzirdēts par cilvēku izvešanu krievu gadā, bet tik reāla un ciniska cilvēku iznīcināšana radīja šausmas un naidu. Joske bija labi ieredzēts, tāpat arī citi Balvu žīdi bija pazīstami, pakalpīgi un draudzīgi un viņu iznīcināšana neko citu, kā nosodījumu nevarēja izpelnīties. Savu oreolu zaudēja arī šucmaņi, kuri sevi mēdza saukt par “tēvijas sargiem”, bet tagad piedalījās žīdu vešanā un šaušanā, kas nu nekādi nesaskanēja ar tēvijas sargāšanu.

Bet ganu gaitas turpinājās Biju paņēmis no mājām līdz vairākas grāmatas un kad lopi bija mierīgāki, varēju lasīt, tikai reizēm paceļot acis un, ja kāda govs zagās nedarbos, pasūtot viņai pa pēdām Meksi. Tas ar savu uzdevumu tika galā spīdoši un jau pēc brīža vainīgā atradās savā vietā. Meksis tika apmīļots un pacienāts.

Ciemos bija atbraucis vieglprātīgais Jānis un Mekša saimniece Mile pasolīja tam kortelīti šņabja, ja tas aizbaidīs Meksi no mūsu mājām.

Plāns

bija vienkāršs – vajadzēja pie mums noķert Meksi, izgriezt tam vīrišķību un tad jau tas uz mūsu mājām vairs nenākšot. Jānis palūdza man, lai palīdzot Meksi noķert, es, neko nenojauzdams arī to izdarīju – nekādas grūtības tas neradīja. Jānis turpat uz lauka uzsāka operāciju, tomēr paveica to tikai līdz pusei. Meksis izrāvās un projām bija, tikai ar vienu olu. Jānis, saņēmis savu kortelīti, jutās apmierināts. Bet es ļoti nožēloju notikušo un domāju, ka esmu zaudējis savu draugu uz visiem laikiem. Bet pēc pāris dienām Meksis bija klāt atkal. Suns jau nav cilvēks – viņš nepiemin ļaunu un ir uzticams draugs. Palūdzu Meksim piedošanu par netīšo pāridarījumu un bijām nešķirami draugi līdz pat ganu laika beigām.

Bet ar lasīšanu iznāca bēdīgi. Kādudien ganīju līcī, pats sēdēju pakrastes kraujā un no augšas labi paredzēju visus savus padotos. Arī žogs bija apkārt un bija jāskatās tikai, lai lopi neizlauztos no aploka. Iesāku lasīt biezo Senkēviča grāmatu “Polāņecku dzimta”. Te mani pasauca uz mājām, kur vajadzēja kaut ko padarīt. Atstāju grāmatu un diedzu uz mājām. Kad pēc brīža atgriezos, ieraudzīju Sarkani ņemoties ap manu grāmatu. Nekas nebija glābjams – liela daļa grāmatas bija sazelēta. Šī Sarkane bija velna lops. Kur gan viņa bija ieguvusi tādu niķi – ēst papīrus? Arī citādi tā bija īsta neliete – tā mēdza klusi piezagties un badīt. Atceros, kādreiz ganīju uz Šūcīša gabala – tā bija tāda zemes strēmele blakus mūsu robežai un tās saimnieks atļāva mums tur paganīt. Tur bija arī veca mājas vieta ar vecu gandrīz aizgruvušu aku. Atsēdos uz akas bedres mals un lasīju, kājas kuļājot akā. Pēkšņi saņēmu grūdienu no muguras un biju akā iekšā – tā neliete Sarkane bija atkal izspēlējusi savu stiķi. Vēl

šodien

nesaprotu, vai viņa to darīja aiz dusmām vai draiskodamās.

 

*  *  *

 

Beidzās mana pirmā gana vasara. Nākošgad ganīju pats savu govi un aitas kopā ar Gelbes Frīdi mežā. Esmu par to jau minējis.

Arī Kurnā bija notikušas pārmaiņas. Marta apprecējās ar manas kicītes vīra kolēģi Tiltiņu Jāni – arī dzelzceļnieku un arī brigadieri. Un tā nu šitie brigadieri bija dabūjuši dienesta dzīvokļus vienā mājā – simt divdesmit ceturtā kilometra kazarmā, Tā bija tāda četru dzīvokļu dzelzceļnieku māja starp Balvu un Sitas stacijām, pāris kilometrus no Sitas.

Abām māsām bija pa govij un tūlīt atcerējās mani – šitais puika var ganīt govis pa dzelzceļa malu. Papus ar mammu neatsacīja. Puikam pa vasaras brīvlaiku nav ko slaistīties, lai dara derīgu darbu. Un tā es atkal sēdēju uz velosipēda bagāžnieka un braucu darbā.

Manas ganības bija izstieptas kā zarna – kādi divi kilometri garumā, bet tikai metrus divdesmit platas pa desmit metri abpus sliedēm. Vienīgais labums bija tas, ka govis nekādos nedarbos aiziet nevarēja, jo tūlīt aiz ganībām slējās mežs un tur nu govis nelauzās – zāle gar dzelzceļu bija labāka nekā mežā. Vienīgais ierobežojums bija dienvidu pusē, kur paralēli lielajam dzelzceļam stiepās Sitas – Burzavas šaursliežu dzelzceļš, kura josla jau piederēja citiem dzelzceļniekiem. Bet arī šis ierobežojums tika pārvarēts. Izrādījās, ka mūsu kazarmā dzīvo arī šaursliežu dzelzceļa remontbrigādes brigadieris Lesnieks, kuram bija ierādīta šī josla. Viņa govi ganīja dēls, viņa vārdu gan esmu aizmirsis, manu gadu puišelis. Tad nu mēs metāmies kopā un nekādas robežas mums vairs neeksistēja.

Dzīve nebija garlaicīga. Ik pa brīdim no austrumiem nāca vilcieni, piekrauti ar oglēm un sašautām lidmašīnām. Uz austrumiem gāja vagoni ar karaspēku, reizēm uz platformām zem brezenta varēja samanīt pat tankus. Iemīļots sporta veids bija apmētāt vagonus ar akmeņiem, cenšoties trāpīt logos. Tas varēja beigties bēdīgi, jo kādreiz izrādījās, ka pavadoņa kabīnītē, kas vagona galā pacēlās augstāk par vagona jumtu, atrodas sargs, kurš, ievērojis mūsu vingrinājumus, garāmbraucot nolaida pa mums automāta kārtu. Trāpīt jau viņš netrāpīja, savādāk atmiņas rakstītu cits, bet mācība mums bija un ar šādiem bīstamiem vingrinājumiem vairs nenodarbojāmies. Pat nestāstījām par to mājās, jo varējām dabūt kārtīgu brāzienu. Ne velti vai katru nedēļu uz dzelzceļiem nogranda sprādzieni – tur partizāni spridzināja tiltus un ešelonus. Cik tur vajag, lai apvainotu, ka mēs vilcienus apmētājam partizānu uzdevumā. Tīrās šausmas! Tad nošaušana vai Salaspils garantēta.

Bija arī citas izklaides. Nezin kāpēc mums bija nesaskaņas ar mežsarga Igauņa puikām, kuri dzīvoja turpat netālu kaimiņos pie Dzirlas upītes. Reizēm izcēlās veseli kari, kad viņi ieņēma lielo ceļu, mums nācās aizstāvēties uz dzelzceliņa. Munīcijas bija pietiekoši – uz dzelzceļa uzbērumiem visplašākajā izvēlē bija dažādi oļi, ar kuriem mēs viens otru apmētājām, tiesa visai neefektīvi, jo kritušo nebiju. Līdz tuvcīņām nenonācām un ienaidnieks ilgi uzturēties mūsu teritorijā nevarēja, jo dzelzceļš tomēr bija aizliegtā zona.

Mūsu teritorijā abus dzelzceļus šķērsoja Dzirla – neliela, bet vietām diezgan dziļa upīte. Mēģinājām ķert, zivis iztaustot paceres, kā biju radis savā upē un Kurnā, bet, kad man turpat blakus iznira pamatīga ūdensžurka, man pārgāja visa patika zivis meklēt, jo stāstīja, ka šīs žurkas sāpīgi kožot.

Visādas dzīvas radības mita apkārtējā mežā. Ļoti bieži pa viršiem aizlocījās čūskas. Es viņas neaiztiku un arī man viņas neko ļaunu necentās nodarīt. Aizraujošas spēles iznāca ar stirnām un bukiem, kuri bieži iznāca no meža, lai pamielotos dzelzceļa joslā. Tad laidu darbā akmeņus. Pašām stirnām nesviedu, bet lidināju akmeņus viņām pāri mežmalā. Dzirdot akmens kritiena troksni mežmalā, viņas metās uz dzelzceļa pusi. Bet tur priekšā biju es. Bija jābēg mežā, bet tur priekšā bija kārtējais brīkšķis no manis mestajiem akmeņiem. Tā nu dzīvnieciņi mētājās starp divām briesmām, līdz tomēr pamanījās pazust mežā. Sapratu, ka tā notrenkāt dzīvnieku nekāds labais darbs nav, tomēr garlaicības dēļ arī tā bija izklaide.

Ne tik humāns pret bukiem bija manas kicītes vīrs Antons, kuru visi sauca par Kūlaiņu Onci. Viņam izdobtā durvju stenderē glabājās īsta kara šautene, ar kuru reizēm, kad sagribējās svaigas gaļas, devās uz Dzirlas līču pļaviņām medībās. Buku bija daudz un medījums bija katru reiz. Pārāk bieži to atļauties nevarēja, jo mežsargs Igaunis, izdzirdējis šāvienu, tūlīt metās pāri dzelzceļiem šāviena virzienā ķert malumednieku. Tomēr Onci noķert viņam nekad neizdevās un mēs varējām pamieloties ar buka gaļas kotletēm.

Marta pūrā bija dabūjusi manu “draudzeni” Sarkani. Arī šeit šis nelietīgais lops izspēlēja ar mani nejauku stiķi. Kādreiz, kad ar briesmīgu dārdoņu garām drāzās garš akmeņogļu ešelons, Sarkane izrādīja bailes un ciešāk spiedās pie manis klāt. Aizkustināts par šādu uzticību, pēc vilciena aiziešanas gribēju pakasīt Sarkanei pieri. Bet tā metās man virsū, nogāza un iespieda tuvējā krūmā. Tikai kārtīgs blieziens ar rīksti Sarkanei pa ribām atbrīvoja mani no šīs apkaunojošās situācijas. Draudzības jūtas šāda izdarība jau nu nevairoja.

 

*  *  *

 

Apstākļi spieda vēlreiz atgriezties ganu gaitās Kurnā. Neskatoties uz to, ka Jezupa sievai bija piedzimusi meitenīte Marta, vācieši tomēr mobilizēja Jezupu latviešu leģionā. Anna palika viena ar mazu bērnu uz rokām. Tad nu pie viņas tiku aizsūtīts es. Nekāds spēka vīrs vēl nebiju, bet pieskatīt lopus, šo to palīdzēt, pieskatīt Martīti, kaut kur aizskriet varēju. Jezups mani bija iemācījis art un es pat uzaru dārzu pie mājām. Vagā jau gāja tā nekas, bet vagu galos, kur bija jāpārceļ arkls, man bija jāizliek viss spēciņš, cik jau nu man tā bija.

Nepatīkamāka bija bērna auklēšana un gadījās, ka dažreiz Anna atgriežoties ieraudzīja, ka, kā viņa mēdza stāstīt, “raud bērns un raud aukle”. Tā nu tas bija.

Dažreiz Annai palīgā atskrēja Jezupa visjaunākais brālis Pēteris, kuru vācieši bija paņēmuši darba dienestā un norīkojuši pie kāda saimnieka. Pēteris teica, ka leģionā uz fronti jau nu gan viņš neiešot. To laikam bija dzirdējuši arī citi un kādā dienā divi šucmaņi ar šautenēm aizveda Pēteri uz iesaukšanas punktu. Tā arī viņš nokļuva “brīvprātīgo” leģionā.

Apstākļu spiests gāju ganos arī pie sveša saimnieka. Vācu laikā izdzīvošana kļuva arvien grūtāka un mani nodeva ganos pie Kokoreviču Alīdas Straujupē, lai nopelnītu kaut ko iztikai. Ganīšana bija grūta, jo jāgana bija ne tika uz lauka, bet arī mežā, kur govis bieži noklīda un bija jāskrien pa mežu tās sameklēt. Beidzās ar to, ka saslimu un mani atrada pie siena gubas ar augstu temperatūru un gandrīz bez samaņas. Mani aizveda mājās. Par atalgojumu dabūju divus nonēsātus pašaustus linu kreklus. Mamma nozvērējās, ka mani vairs nekur nelaidīšot.

 

Devītā nodaļa

Krievu laiks.

 

Četrdesmitais gads. Rietumos plosījās karš. Un kādā dienā tas ienāca arī mūsu zemē. Putekļos sāka kūpēt ceļš no Kacēniem uz Viļaku, pa kuru blīvā straumē plūda krievu karaspēks. Ulmanis pa radio aicināja katru palikt savā vietā, bet bija jau avīzēs lasīts, kas notiek boļševiku Krievijā un visus stindzināja bailes par nākotni. Nevar gan teikt, ka visus. Izrādījās, ka skroderis Lidzerksts Latvijas laikā bijis pagrīdnieks un krievu ienākšanu sagaidīja ar gavilēm. Priecājās arī daži nabadzīgie saimnieki un kalpi, kas cerēja tikt pie zemes. Tomēr tādu nebija daudz.

Sākās nemierīgs laiks. Tika rīkotas sapulces un mītiņi. Sāka gatavoties saeimas vēlēšanām. Organizēja padomju valstī tik parastos sarkanos stūrīšus. Katlešos par tādu kļuva skola un to vadīt uzdeva papum. Viņš, vadoties no sava lojalitātes principa, šo darbu arī uzņēmās. Un tā vai katrus pārvakarus skolā tika rīkotas sapulces. Uz tām salasījās vai visi iedzīvotāji, jo klīda baumas, ka tos, kuri neies uz sapulcēm un nepiedalīšoties “jaunās dzīves celšanā” saņemšot ciet un aizvedīšot. Un tā nu uz sapulcēm sanāca arī visi saimnieki un bijušie aizsargi, Veco Ziediņu, kuram bija pamatīgas ūsas un kurš parasti sēdēja ierāvies kaktiņā pie krāsns, iesauca par Staļinu, jo viņā zināma līdzība ar “vadoņa un skolotāja” portretiem bija saskatāma. Dziedāšanā un teātra spēlēšanā piedalījās pat bijušie aizsargi.

 Papus gan savos vadītāja pienākumos aprobežojās ar visa notiekošā protokolēšanu. Ar vadīšanu nodarbojās aģitatori, kurus atsūtīja no centra. Protams, viņam bija jāmāca dziedāt Internacionāle un citas padomju dziesmas. Tika iestudēta arī Raiņa luga “Ģirts Vilks”.

Skolā tika izveidots saeimas vēlēšanu iecirknis un par vēlēšanu komisijas sekretāru iecēla papu. Vēlēšanām gatavojās ar milzīgu aģitāciju, lai gan beigās izrādījās, ka palicis tikai viens – “komunistu un bezpartejisko bloka” kandidātu saraksts. Paklusām runāja, ka tos, kuri neiešot uz vēlēšanām vai balsošot pretī, tāpat aizsūtīšot uz Sibīriju. Tādēļ uz balsošanu sanāca visi balsstiesīgie katlešnieki. Bija ierīkotas arī kabīnes aizklātai balsošanai, bet arī tajās neviens negāja, jo par šādu rīcību tāpat draudot Sibīrija. Ne jau visiem šie “bloka” kandidāti bija pa prātam, ne jau visi uzskatīja vēlēšanas par likumīgām. Pats redzēju, kā divi puiši ar degošu papirosu galiem dedzināja caurumus biļetenā, lai padarītu tos nederīgus. Pastāstīju to mammai, bet viņa iztrieca mani no klases, kur bija vēlēšanu iecirknis un pavēlēja nebāzt savu degunu citu darīšanās.

Bailes no atmaksas spieda visus nobalsot tā, kā to vēlējās vara. Balsošanas rezultāti bija spoži. Bija ievēlēta saeima, kas drīz arī pieprasīja Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai.

 Kādi tik pasākumi netika organizēti! Visus aicināja iestāties MOPRā – tā bija tāda organizācija ko sauca par Starptautisko organizāciju palīdzībai revolūcijai. Dalībniekiem piedāvāja skaistas MOPRa nozīmītes. Es labprāt būtu kļuvis par šādas nozīmītes īpašnieku, tomēr mani tur uzņemt netaisījās un netiku dzirdējis, ka arī kāds cits tajā būtu iestājies.

 Oktobra svētkos organizēja demonstrāciju. Savāca ļaudis, iedeva rokās sarkanos karogus, Staļina un citu varasvīru bildes un visi kolonā devās uz kaimiņu krievu ciemu Untinu, no turienes uz Djadnu. Mani tur līdz neņēmu, lai gan manai bērna galvai tas likās skaists un interesants piedzīvojums. Pieaugušie pārnākuši stāstīja, ka krievi viņus uzņēmuši ļoti sirsnīgi, jo lielākā daļa krievu padomju varas atnākšanu uztvēra kā savas varas nodibināšanu.

Papus bija noņēmies politikā nejaukties, bet dzīve viņu tajā ierāva ar raušanu. Skolotājs tajā laikā bija gan diriģents, gan režisors, gan sabiedriskais darbinieks. Skolotāju pirmām kārtām izvirzīja dažādās komisijās un komitejās. Sprukt nekur nevarēja, bet papus piekrita būt tikai par sekretāru un nemaisījās nekādu pasākumu organizēšanā. Viņš uzskatīja, ka skolotājam jābūt lojālam pret pastāvošo varu, bet viņa pamatuzdevums ir mācīt bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt. Sevišķu uzticību padomju vara viņā neizraisīja, vairāk radīja piesardzību, jo viņš taču, būdams bēgļu gaitās Krievijā, bija pārdzīvojis gan revolūciju, gan līdz 1922.gadam vērojis teroru, kas pavadīja padomju varas jauncelsmi. Te varēja sagaidīt visu.

Dzirdēja par “melnajām bertām”, kas pa naktīm aizveda iespējamos padomju varas ienaidniekus, par aizsargu un policistu arestiem, tomēr Katlešus šādas represijas neskāra. Acīmredzot šeit nebija denuncētāju, kuri nodeva savus līdzcilvēkus. No Katlešiem varasvīros bija tikai Lidzerksts, kurš kļuva par kaut kādu priekšnieku milicijā, uzšuva sev no pelēkas vadmalas elegantu krievu armijas tipa uniformu un vairāk tikai izrādījās, bet katlešniekus neaiztika. Milicijā iestājās arī Petrovu Valoģja, kurš tagad nāca uz Gelbu pagalmu ripas sist savā zilajā miliča mundierī. Kaut kādā padomē bija ievēlēts ļoti nabadzīgs, neizglītots zemnieks Golubevs. Tas tad arī bija viss padomju aktīvs, visumā diezgan nekaitīgs.

Tā aizritēja gads “krievu laika” kā tāda jauna, neparasta, bet bīstama un draudīga teātra izrāde.

Bet tā nebija teātra izrāde. Pienāca ziņa, ka pa visu Latviju masveidīgi arestēti un lopu vagonos aizvesti “padomju varas ienaidnieki”. Kā aizslaucīti pēkšņi paklusām pazuda aizsargi, vīrieši no bagātākajām saimniecībām. Tomēr arī šoreiz briesmas Katlešus neskāra.

Un tad uzzinājām, ka sācies karš.

 

 

 

Desmitā nodaļa

Vācu laiks.

 

Karš bija tik tālu. Papus lasīja avīzes, klausījās radio un vērīgi sekoja notikumiem pasaulē. Tomēr kara sākums pie mums nāca kā trieciens, negaidīts, briesmīgs. Sarkanā armija atkāpās ļoti strauji. Katlešiem fronte aizgāja garām pavisam nemanāmi. Atskanēja tikai varens sprādziens pie Akuļiem – bija uzspridzināts tilts pār upi. Pēc tam iestājās klusums.

Un tad pienāca ziņa, ka vācieši esot klāt. Daudzi devās uz Akuļiem, kur pār upi cēla pagaidu tiltu vācu sapieri. To uzbūvēja blakus uzspridzinātajam dažu stundu laikā. Dzirnavnieks Bērziņš, kurš prata vāciski, aprunājās ar vācu virsniekiem, Jā, tie nu gan bija īsti virsnieki! Ģērbti elegantās, izgludinātās uniformās, pieņēma

ziņojumus

no zaldātiem, kuri skaļi sasita papēžus un gāja izteikti stalti un militāri. Vācu zaldāti parādījās arī mājās, kur prasīja ”špek und eijer”. Ar varu neko neņēma, bet iedzīvotāji aiz bailēm tāpat deva produktus bez maksas, lai gan dažreiz zaldāti arī iedeva dažus feniņus. Par naudas vērtību nebija nekādas jēgas.

Gadījās arī kuriozi. Kādā mājā, kur tajā laikā bija tikai kāda jauna meita, ienāca vācietis un atkal prasīja savu špek und eijer un, lai ilustrētu savu

lūgumu

, salika plaukstu, it kā turētu tajā olu un ar otrās rokas pirkstu rādīja izveidotajā dobumā. Meita to saprata tā, ka vācietis prasa pavisam kaut ko citu, apdraud viņas nevainību un sāka bļaut. Nabaga vācietis bija ļoti izbrīnīts par šādu reakciju uz pavisam nevainīgu

lūgumu

un laidās lapās. Nezinu, var būt, ka tā bija kara laika anekdote, bet stāstīta tika ļoti nopietni un pieminēta konkrēta persona.

Šinīs dienās izjutu arī vislielākās briesmas kara laikā. Grābām sienu ābeļdārzā, kur ābeles jau bija izsalušas un izcirstas. Virs mums diezgan lielā augstumā izvērtās gaisa kauja starp krievu un vāciešu lidmašīnām. Tarkšķēja ložmetēji, bet tā kā abas lidmašīnas bija visai augstu, tas nekādas bailes neradīja un bija interesants skats. Bet tad no krievu lidmašīnas parādījās dūmi, tā apmeta loku virs Katlešiem un no tās sāka krist bumbas. Acīmredzot lidotājs atbrīvojās no bīstamās kravas un izmeta bumbas uz saskatāmiem objektiem. Divas bumbas sprāga pie Mendēm, nākošās divas pie dzirnavām un nākošās laikam bija domātas mums – tās sprāga lejā aiz upes, metrus simt no mums. Visi sabēga pagrabiņā, bet man tas nebija pieņemami, man likās, ka nākošā bumba uzkritīs taisni uz pagrabiņa un visi būs beigti. Tādēļ skrēju uz mājām, kur, piespiedusies pie kūts gala, stāvēja Vaļa. Bet bumbu vairāk nebija. Iestājās apdullinošs klusums, kurā skaidri varēja dzirdēt, kā krīt šķembas un zemes pikas. Mani laikam bija ķēris nervu šoks, jo sāku histēriski raudāt un mani ilgi nevarēja nomierināt.

Pret vakaru zem kļavām lielceļa malā apstājās vairākas armijas mašīnas un uz Ceriņu pagalma apmetās nakšņot vācu karaspēka daļa. Gājām viņus skatīties. Viņi kurināja ugunskurus, gatavoja ēst un vakarā spēlēja mutes harmonikas un ļoti skaisti dziedāja. Otrā rītā viņu vairs nebija, bet grāvmalās varēja atrast spožus šokolādes iesaiņojumus, raibas un skaistas cigarešu kārbas ar uzrakstiem dažādās valodās, reizēm pat ar dažām cigaretēm iekšā. Mēs kļuvām manāmi bagātāki ar dažādām neredzētām lietām – bārdas skujamiem asmenīšiem, dažādām kastītēm un kārbiņām, un paciņām ar kaut kādiem rullīšos satītiem gumijas izstrādājumiem, kurus varēja uzpūst par baloniem. Tikai vēlāk no erudītākiem zēniem uzzinājām, kādam nolūkam tie paredzēti.

Vēl pāris reizes parādījās dažas karaspēka daļas un tad karš vairs nebija manāms, sākās ikdienas dzīve.

 

*  *  *

 

Bet ikdienas dzīve nebija nemaz tik vienkārša. Vispirms jau saņēma ciet Lidzerkstu un Golubevu. Golubevu pa ceļam uz cietumu, kā teica, bēgot nošāvuši. Lidzerksts kā lielāks putns tika aizvests uz Daugavpils cietumu un tā arī pazuda. Droši vien arī viņu nošāva, jo vācieši nekādus kumēdiņus netaisīja, par lielāko daļu pārkāpumu draudēja sods “erschossen”, tātad nošaušana.

Nepatikšanas negāja garām arī mūsu mājām. Kādā pievakarē uz taciņas parādījās mūsu aizsargi spožās parādes uniformās un ar šautenēm un pavēlēja papum izsniegt visus sarkanā stūrīša dokumentus, kurus papus tik cītīgi bija rakstījis. Visus dokumentus, karogus, dažas padomju laika grāmatas un vēl kaut kādus papīrus aiznesa uz mūsu pastāvīgo ugunskura vietu, kur tika dedzināti nocirstie krūmi un nezāles, sakrāva sārtā un sadedzināja. Tas arī pilnīgi saprotams, jo šajos

protokolos

figurēja arī šo pašu aizsargu vārdi. Ja nu šie

protokoli

nonāktu vācu slepenās policijas (gestapo) rokās, viņiem klātos plāni.

Tas bija tas, ko redzēju es, bet bija arī kaut kas, ko es uzzināju tikai krietni vēlāk. Lai nepaliktu dzīvs liecinieks, papu aizveda uz mežu, lai nošautu. Tomēr dzirnavnieks Bērziņš bija savus biedrus pierunājis papu atstāt dzīvu, jo viņš taču esot viņu pašu bērnu skolotājs, nekad neko ļaunu neesot darījis un nevienu neesot nodevis. Papum piekodināja turēt muti un palaida. Bet jau pēc pāris dienām papu izsauca uz pagastu pie pagasta vecākā Kļaviņa. Tur papu pratināja, kāpēc viņš esot sadedzinājis svarīgus sarkano dokumentus. Papus aizbildinājās, ka esot ieradušies bruņoti vīri, dokumentus paņēmuši un sadedzinājuši. Droši vien Kļaviņš bija lietas kursā, nebija ieinteresēts uzzināt, kas tie par bruņotiem vīriem un arī šoreiz papus izspruka sveikā. Vadoties no sava lojalitātes principa viņš turpināja savu skolotāja darbu, mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt un tagad jau dziedāt “Deutschland, Deutschland über alles” un Horsta Vessela dziesmu – fašistu partijas himnu. Teātri gan vairs nespēlēja un koris nedziedāja.

Pienāca nedienas arī bruņotajiem vīriem. Aizliedza valkāt visus skaistos nacionālos mundierus un aktīvos aizsargus iesaistīja palīgpolicijā – šucmaņos. Viņi gan gribēja lai viņus sauc par tēvijas sargiem. Sauca jau arī – vai nu žēl, savi puikas. Bet vācieši nogrūda uz šiem tēvijas sargiem visu melno darbu – arestus, cīņu pret partizāniem un viņu ģimenes locekļiem, obligāto nodevu piedzīšanu, ja kāds negribēja tās pildīt, un pašdzītā šņabja, ko tajā laikā sauca par “dzimteni” vai mīlīgāk par “dzimtenīti” ražotāju ķeršanu. Bet dzimteni tecināja vai katrā mājā, arī pašu šucmaņu radi un šo lapseņu pūzni bija labāk neaizskart – vienu noķersi, bet tas nodos vāciešiem paša radus un vācieši kumēdiņus netaisīja, viņu pavēlēs visizplatītākais soda veids bija “ershossen” – nošaut un beigās pašiem šucmaņiem pienāktos arestēt savus radus un vest, lai vācieši viņus piežmiedz. Tātad, labāk tālāk no grēka, tā kā dzimtenes dzinēju ķeršana aprobežojās ar kādas šņabja pudeles izspiešanu vai, sliktākajā gadījumā, ražošanas rīka – siles ar caurules spirāli –  atņemšana. Laikā, kad šucmaņi bija nometināti skolā, vairākas šādas siles tika atvestas un nomestas pie kūts stūra. Pēc kāda laika tās bija nozudušas, bet neviens par to nelikās ne zinis. Veikalos šņabja nebija, ja nu vienīgi par “punktiem” vai “šeinēm”, tā kā dzimteni dzēra visi, piedziedot pēc pazīstamas dziesmas pārtaisīto pantu:

Ak, dzimtene, tu dārgā –

Trīs markas pudelē.

Ar bailēm tevi dzinām,

Ar prieku izdzeram.

Par trīs markām jau nu dabūt nevarēja, dažreiz tās cenas atkarībā no pieprasījuma kāpa kā tajā laikā, kad puišus iesauca leģionā. Viņi dzerdami staigāja pa ciemiem un maksāja pat pa sešdesmit markas par pudeli. Izdzēruši gan liela daļa neaizgāja uz iesaukšanas punktiem, bet pa ceļam pazuda – vienkārši aizgāja mežā pie partizāniem. Kad piederīgos tramdīja, atbilde bija viena – aizgāja leģionā, veselu nedēļu dzēra atvadas, visi kopā pavadījām un visi redzēja, kā aizgāja. Varbūt bandīti pa ceļam nošāvuši.

Kaut ko jau “bandīti” šāva arī, bet tie nebija puiši, kurus iesauca leģionā, reizēm pat aizveda ar varu. Bandīti, kā vācieši un šucmaņi sauca partizānus, sāka nodarīt arvien vairāk nepatikšanu. Vai katru nedēļu naktīs nogranda sprādzieni uz dzelzceļa, kur partizāni spridzināja kara ešelonus un tiltus. Notika uzbrukumi pagastu valdēm, lai iznīcinātu uz Vāciju prom sūtāmo sarakstus. Novāca arī zvērīgākos šucmaņus, kas bija piedalījušies žīdu šaušanā vai terorizēja savus tautiešus. Lai šucmaņus neizķertu pa vienam, viņi mājās vairs negulēja, bet izveidoja tā saucamos atbalsta punktus. Vietējiem tāds bija dzirnavās, bet ja iebrauca sveši, tie apmetās skolā. Skolā apmetās arī vācu soda ekspedīciju zaldāti, kad tika rīkotas “akcijas” pret partizāniem.

Šīs akcijas bija dažādas. Notika mežu ķemmēšanas. Uz tām atbrauca divdesmit, trīsdesmit vācu zaldāti ar saviem virsniekiem un no plašas apkārtnes savāca šucmaņus. Visu šo karotāju masu izkārtoja garā ķēdē tā, lai viens otru varētu redzēt un tad devās uz priekšu pa mežu un ciemiem ar nolūku noķert mežiniekus. Pārbaudīja arī visas mājas, jo ne jau visi aizgāja partizānos, daļa iesaucamo slēpās mājās dažādās slēptuvēs. Parasti gan šādām “akcijām” nekādu rezultātu nebija. Ja arī ķēde kādreiz uzdūrās partizāniem, tie pēc īsas apšaudes izlauzās ķēdei cauri un aizgāja savu ceļu.

Vēl bija uzbrukumi partizānu apmetnēm, ja bija uzzināta viņu atrašanās vieta. Te jau izvērtās plašākas kaujas, tomēr arī šajos gadījumos nekādi sevišķu rezultātu nebija. Par katru nošautu partizānu tika sacelts liels troksnis un bazūnēts par milzīgiem panākumiem. Tomēr tādi bija gaužām reti. Biežāk gadījās, ka no meža ar zirgiem ratos, kas bija pārsegti, kaut ko aizveda. Par vezumu saturu neko nestāstīja, bet paklusām runāja, ka aizvesti nošautie ķemmētāji.

Mums,. puikām, vāciešu un šucmaņu uzturēšanās skolā bija īsta medus maize. Kā jau visiem puikām, mums ļoti patika ieroči un mums bieži ļāva šautenes paturēt rokā, patēmēt, paraustīt aizslēgus. Šautenes šucmaņiem bija trofeju, salasītas no visas pasaules. Galvenokārt tur bija angļu šautenes no bijušās Latvijas armijas un krievu ieroči. Tika redzēta pat kāda japāņu šautene. Kādreiz mums pat gandrīz uzsmaidīja laime tikt pie sava šaujamā. Šucmaņiem bija līdz kāds čehu automāts, kam bija pārlauzta koka laide. To pakāra uz naglas aiz skapja, kas atradās garās klases stūrī un tur aizmirsa. Mēs to jau uzskatījām gandrīz par savu, jo domājām, ka tas tur arī paliks karājoties. Kad “akcija “ bija beigusies, visi bija nostādīti ierindā prombraukšanai, kāds no šucmaņiem izstaigāja klases lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Mums par nelaimi viņš nejauši ieskatījās aiz skapja un “mūsu” automātu uzgāja un pievāca. Tas bija smags pārdzīvojums. Pārmetām viens otram, ka nebijām automātu pagrūduši dziļāk vai uzmetuši virsū kādu salmu lēšķi, bet darīt neko nevarēja – kas pazaudēts, pazaudēts. Ko mēs ar šo automātu būtu darījuši, nezinu – tam pat patronu nebija un nezin vai mēs tādas kaut kur būtu dabūjuši, tā kā pat izšaut, kas bija mūsu lielākais sapnis, nebūtu varējuši.

 

 

 

*  *  *

 

Četrdesmit trešā gada rudenī man bija jādodas uz citu skolu, jo biju pabeidzis Katlešu skolas piekto klasi. Nē, es nekļūdos – tieši piekto klasi, jo vācieši bija izdarījuši skolu “reformu”. Vācijā pamatskolas bija septiņgadīgas, bet pie mums sešgadīgas un arī mūs pielāgoja vācu sistēmai. To izdarīja gaužām vienkārši – pārcēla visus skolniekus vienu klasi uz priekšu. Un tā nu es, pavasarī pabeidzis trešo klasi, rudenī jau biju piektajā klasē. Tā nu bija pabeigta un man bija jādodas mācīties sestajā klasē. Visizdevīgāk izrādījās mācīties Kacēnu sešklasīgajā (piedodiet, septiņklasīgajā) jeb II pakāpes pamatskolā, jo tā atradās “vistuvāk” – “tikai” astoņpadsmit kilometrus un tur mācījās arī Gelbu Frīdis, Andersonu Tija un vēl daži skolnieki, kurus pirmdienās uz skolu veda ar zirgu un pie reizes varēja aizvest arī mani. Nedēļu dzīvoju internātā un sestdien atnākt kājām tos astoņpadsmit kilometrus bija tīrais nieks. Ejot pa taisnākiem ceļiem un takām šo attālumu par pāris kilometriem pat varēja saīsināt.

Skola bija jauna, stalta trīsstāvu ēka, celta Ulmaņa laikā un pat nosaukta, liekas, Jāņa Cimzes vārdā. Tajā bija plaši vestibili, platas kāpnes, lielas, gaišas klases. Liela daļa skolnieku, tajā skaitā arī es un citi katlešnieki, dzīvoja internātā, kas bija izvietots vecajā skolas ēkā, kas tomēr, salīdzinot ar Katlešu skolu bija liela. Šaura koridora abās pusēs bijušajās klašu telpās mitinājāmies mēs – internatnieki. Faktiski šeit pavadījām tikai nakti, jo galvenā dzīve gan stundu laikā, gan pēc stundām notika lielajā skolā, kur gan mācījāmies, gan ēdām un pavadījām brīvos brīžus.

Mācību stundas atšķīrās no Katlešu skolas. Te katrai klasei bija sava telpa, kurā skolnieku bija gandrīz tikpat daudz, kā visā Katlešu skolā. Skolotājs varēja daudz vairāk nodarboties ar skolniekiem, stāstīt, izsaukt pie tāfeles. Patstāvīga darba tikpat kā nebija. Tie mājas darbi, kas jāpilda, mums, katlešniekiem, tāds štrunts vien likās. Papus bija iemācījis mūs strādāt patstāvīgi un tas, acīmredzot bija par pamatu Katlešu skolas slavai lielajās skolās, ka katlešnieku zināšanas ir augstākas nekā no citām skolām nākušo skolnieku zināšanas un ka viņi labāk mācoties. Tikai daudz vēlāk tika atzīta skolnieku patstāvīgā darba nozīme.

Vakaros mācījāmies pie petrolejas lampu gaismas, pat petrolejas reizēm trūka. Vietējais dzirnavnieks, liekas Cimermanis, deva pa vakariem pāris stundas strāvu no sava ģeneratora, tad nu bija gaišāks, lai gan, kā stāstīja Cimermaņa dēls, kurš mācījās mūsu klasē, trūkstot lampiņu. Tad nu mēs sadomājām lampiņu krājumu papildināt. Kacēnos bija kaut kādas armijas remontdarbnīcas, kurās remontēja bojātās vai sašautās armijas mašīnas un tanketes. Mēs, puikas, lavījāmies iekšā laukumā, kur stāvēja remontējamā tehnika un sitām laukā prožektorus un citas apgaismes un signāliekārtas un vilkām laukā lampiņas. Beigās tomēr izrādījās, ka mūsu darbs bijis veltīgs, jo lampiņas neatbilda Cimermaņa ģeneratora spriegumam. Ja tagad padomā, pārņem šausmas par šādu pārdrošību. Mūsu darbošanās taču bija visīstākā diversija un mēs pavisam vienkārši varējām saņemt automāta kārtu, ja mūs atklātu. Tomēr galvas bija lielas, dēka bija aizraujoša un vēlāk nemaz neienāca prātā to iztēlot kā kaut kādu pagrīdes cīņu pret fašistiem. Tas bija interesanti un ar praktisku noslieci.

Bet cīņas notika. Tie bija kautiņi starp krieviem un latviešiem. Skolā bija krievu un latviešu klases un starp tām pastāvēja neremdināms naids. Pret to nebija nekādas pretestības no skolotāju puses, brīžiem pat likās, ka šis nacionālais naids tiek atbalstīts un stimulēts. Varonis bija tas, kurš bija pratis veikli “iekraut pa purnu” kādam krievam. Slavena kļuva Andersonu Tija, kas, pastaigājoties starpbrīdī ar savu draudzeni, bija iegāzusi pāris pamatīgas pļaukas krievu septītklasniekam, pamatīgam puisietim. Jāsaka, ka krievu klasēs mācījās daudz vecāki puiši un septītā klasē pāris puiši pat bija pierakstījušies šucmaņos. Stāvoklis saasinājās, starpbrīži pārvērtās vienos vienīgos kautiņos, pat no klasēm iet laukā kļuva bīstami. Tad nu mūs sadalīja. Otrajā stāvā, kur bija visvairāk klašu telpu, izvietoja latviešus. Krievu klases bija pirmajā un trešajā stāvā. Nu jau starpbrīžos no klases varēja droši iet laukā, bet citos stāvos jau nu iet nevarēja. Notika kaujas tikai ar feniņiem. Vācu laikā Ostlandei, kā tagad sauca Baltijas valstis, bija sava nauda – Deutsche Reihsmark in Ostland, kas bija drukāta gandrīz vai uz avīžpapīra, ātri nonēsājās un kļuva ļengana kā lupatas. Metāla nauda bija feniņi, visai mazvērtīga valūta, par kuru neko prātīgu nopirkt nevarēja. Tikko izlaisti, tie mirdzēja spoži kā sudrabs, bet jau pēc dažām dienām kļuva pelēka kā oksidējies svins. Velns viņu sazin, kas tas bija par draņķa sakausējumu, bet Ostlandes iedzimtajiem tie bija labi diezgan. Sevišķi labi tie noderēja mūsu skolas starpstāvu batālijās. Spēcīgas un veiklas rokas mests, tāds feniņš varēja uztaisīt pamatīgu zilumu, it sevišķi vēl, ja trāpīja pa aci. Mestie feniņi sīca kā lodes un šķindēja pret kāpņu dzelzs margām. Tomēr personisku kontaktu vairs nebija un līdz dūru cīņām nenonāca. Pēc stundām visi traucās uz mājām un par kautiņiem vairs nebija ne prātā.

Gāja četrdesmit trešais gads, vācu armija, dabūjusi pa biksēm pie Staļingradas un Kurskas, vēlās atpakaļ uz rietumiem. Avīzēs tas tika pasniegts kā “atkāpšanās uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, lai iztaisnotu fronti”. Skolā šos apgalvojumus sevišķi propagandēja skolotājs Stiliņš – vecs latviešu strēlnieks ar norautu kreiso roku, kuras vietā bija protēze un stīvu kreiso kāju, kuru viņš ejot vilka ar slaidu loku. Viņš mēdza savākt ap sevi zēnus un stāstīt par uzvarām frontē. Kādreiz viņš lika mums lasīt rakstu no “Tēvijas”, fašistiskās latviešu avīzes, kur bija aprakstīts, kā latviešu leģionāri bija nomētājuši ar granātām uzbrūkošos boļševikus. Dīvaini liekas, ka viņš, vecs latviešu strēlnieks, kurš cīņās par Latvijas brīvību kaujās pret vāciešiem bija sakropļots, varēja samierināties ar to, ka izcīnītā Latvija ir pārvērsta par Ostlandi, un var tā priecāties par vācu uzvarām. Acīm redzot naids pret boļševiku varu samierināja viņu ar otru ienaidnieku, kurš bija tikpat bīstams un briesmīgs, kā pirmais. Vieni vienīgi paradoksi!

Bet pa to laiku vērsās plašumā partizānu kustība. Lielajam reidam no Baltkrievijas partizānu rajoniem uz Latviju gatavojās Samsona un Oškalna partizāni. Vāciešiem tas bija kļuvis zināms un Kacēnos tika savilkti spēki partizānu sagaidīšanai un iznīcināšanai. Tika atvilkta kāda vācu karaspēka daļa ar tanketēm, no plašas apkaimes atbalsta punktiem tika savākti “tēvijas sargi” – šucmaņi. Bija nepieciešamas telpas un skolu uz divām nedēļām slēdza. Mums iznāca neparedzēts brīvlaiks. Bet vērienīgā operācija izgāzās – partizānus iznīcināt neizdevās. Vēl sliktāk – kādā naktī partizāni uzbruka vienlaicīgi četriem pagastu namiem. Vīksnas un Upmales pagastnamus uzspridzināja. Atgriežoties skolā dzirdējām par Kacēnu pagasta vecāka “varoņdarbu”. Uzbrukuma naktī partizāni iemetuši spridzekli – tola kasti ar degauklu – pagastvecākā dzīvoklī, kas atradās pagasta mājā. Uzmodies, pagastvecākais nebija zaudējis apķērību, uzlējis deglim ūdeni no mazgājamās bļodas un degli izrāvis. Sprādziena nebija, pagastnams palika vesels, tomēr vācieši bija zaudējuši.

Piespiedu brīvlaikā mūsu mājās ienāca nelaime – nomira mans brālis Imants. Jau Ziemassvētkos, kad bija atbraukusi ciemos papus māsa Līna ar savu ģimeni, Imants nenāca pie eglītes, jo ļoti sāpēja galva. Tam sevišķi nepievērsa uzmanību, jo kas gan negadās. Bet kad sāpes nerimās, Imantu aizveda pie ārsta. Konstatēja smadzeņu plēves iekaisumu. Ārstu speciālistu nebija, nebija arī vajadzīgo zāļu, nācās vest Imantu mājās. Kad ierados brīvlaikā, Imants jau bija agonijā – bez samaņas, drausmīgi krampji raustīja visus locekļus, reizēm saraujot visu ķermeni vienā čokurā. To redzēt bija drausmīgi un kad Imants nomira, jutu it kā zināmu atvieglojumu – mokas bija beigušās.

Bērēs sanāca viss ciems. Katrs deva kaut ko bēru mielasta sarīkošanai un bēru dienā visi salasījās skolā, lielajā klasē. Imantu apbedīja Viļakas katoļu kapos, garajā ceļā to pavadīja daudzi zirgu pajūgi. Šādā bēdu brīdī kļuva redzams, kādu cieņu papus un mamma iemantojuši apkārtējo vidū.

 

*  *  *

 

Gribu izdarīt savā stāstījumā nelielu atkāpi un izteikt savas pārdomas par manu papu – Katlešu I pakāpes pamatskolas pārzini Jāni Hornu.

Apkārtējie un viņa skolnieki, esošie un bijušie, neapšaubāmi viņu cienīja. Skolnieki ne tikai cienīja, bet arī baidījās no viņa. Viņš bija sava skolotāja darba fanātiķis, tik pat fanātisks viņš bija arī savā kārtības mīlestībā. Viņā izpaudās arī diktatoriskas tieksmes. Pēc mūsdienu mērauklām viņa pedagoģiskie paņēmieni būtu visai apšaubāmi, pat nepieņemami. Protams, viņš nekad netika iesitis nevienam skolniekam, bet par zemē nomestu papīrīti, nevīžīgi nomestu darbarīku, pavirši izdarītu darbu vai atklātu palaidnību viņš varēja iedegties dusmās, ielikt kaktā, uzkliegt, pat sapurināt aiz pleca. Vislielākie rezgaļi viņa priekšā kļuva melni un maziņi. Sevišķi lielajās ģimenēs, kur vecākiem nebija laika pievērst uzmanību savu bērnu audzināšanai, tādu netrūka un vecāki bija priecīgi, ka vismaz skolotājs spēj viņus savaldīt un iemācīt kaut ko labu. Bērniem tika ieaudzināta cieņa pret vecākiem cilvēkiem, obligāta prasība, satiekot kādu cilvēku, pacelt cepuri un pasveicināt un

plāni

klājās tam, kas šos noteikumus neievēroja. Stundās visiem vajadzēja strādāt. Pavirši uzrakstīts darbs bija jāpārraksta un nevis kaut kā, bet glīti. Par katru kļūdu bija jāraksta kļūdu labojums. Nekārtība un paviršība izsauca pērkonus un zibeņus. Jāatzīst, ka pat ģimenē mēs, bērni no papus baidījāmies. Izņēmums bija Jancis, kuru papus sevišķi mīlēja jo viņš bija jaunākais un pēc izskata bija atsities papū. Papus Janci vienmēr centās iesaistīt savos darbos un kad Jancis paaugās, bet papum sāka trīcēt rokas, ka grūti bija pat rakstīt, Jancis kļuva par papus neaizstājamu palīgu. Bet būtībā pēc dabas papus bija ar mīkstu sirdi, mīlēja bērnus, tikai nemēdza to izrādīt.

 Papus nebija reliģiozs cilvēks, baznīcu apmeklēja tikai tik daudz, cik to prasīja amats, tomēr pēc svēto rakstu principiem viņš vadījās. Sevišķi viņš mēdza atgādināt prasību – nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev. Nekad viņš nebija atriebīgs. Ja kāds no bērnu vecākiem nodarīja papum kaut ko sliktu, nekad viņa attieksme pret bērniem nemainījās. Sodot bija taisnīgs, centās noskaidrot patiesību, bet sīku bērnu ķildu gadījumā

lēmums

bija īss un radikāls – marš, kaktā abi divi!

Papus sīki pazina katra skolnieka dabu un spējas. Mazāk spējīgiem tika veltīts vairāk laika, lai vismaz panāktu tādu zināšanu līmeni, ka varētu pārcelt no klases uz klasi. Viņš neatzina atstāšanu klasē uz otro gadu un to darīja tikai sevišķi smagos gadījumos, kad nebija nekādu cerību. Ar atzīmēm bija paskops, bet nemētājās arī ar divniekiem. Viņš nosodīja tos skolotājus, kas pēc piecinieka tūlīt var ielikt divnieku. Šis divnieks, ja tas bija ielikts spējīgam skolniekam, bija skolotāja vaina, kuram pietrūcis stingrības panākt, lai skolnieks izpildītu savu pienākumu.

Rezultāti bija. Jau minēju, ka nonākot citās skolās, lai turpinātu izglītību, skolnieki mācījās virs savu Katlešos gūto atzīmju līmeņa un jaunajiem skolotājiem nekad nesagādāja galvassāpes. Gadījās pat, ka skolnieki, uz kuru sekmēm papus skatījās visai skeptiski, nonākuši citās skolās, izkūņojās par tīri labiem skolniekiem, kuru zināšanas bija labākas kā citiem un kuri mācēja labāk strādāt patstāvīgi.

Tas viss izraisīja cieņu. Pie papus tika braukuši ciemā viņa bijušie skolnieki, kuri pateicās par stingrību un mācīšanu un paziņoja, ka tikai papus padarījis par cilvēkiem un nodrošinājis sekmes viņu dzīvē. Atzinīgus vārdus dzirdēju arī nesenajā Katlešu skolas skolnieku salidojumā, kur visi atzina, ka papus bijis stingrs un tieši šo īpašību augstu novērtēja.

“Nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev un tev labi klāsies virs zemes.” Skan jau labi un tā tam vajadzētu būt. Bet ne jau vienmēr tas tā notiek. Arī princips, ka skolotājam nav jānodarbojas ar politiku, jābūt lojālam pret valdību un visi savi spēki jāveltī savu skolnieku mācīšanai, it kā būtu pareizs, tomēr jau tiku stāstījis, kā apgājās ar papu, varām mainoties. Papus nedarīja citiem to, ko negribēja, lai darītu viņam, visus spēkus veltīja, lai iemācītu saviem skolniekiem lasīt, rakstīt un rēķināt, kā arī dot citu zināšanu pamatus, tomēr Ulmanim viņš šķita sarkans, sarkanajiem par baltu, vāciešiem gandrīz boļševiks, bet pēc kara sāka spriest, ka viņš bijis slepens aizsargs. Aplamības, bet vienmēr atradās kāds, kuru papus darbība neapmierināja. Luteklīšu vecāki, kam mīļais bērniņš pasūdzējās, ka skolotājs iegrūdis viņu kaktā, uzkliedzis vai sapurinājis, rakstīja sūdzības. Bija pat gadījums, kad bija iesūtīta sūdzība ar daudziem parakstiem. Sūdzības izmeklēt ieradās inspektors, kuram gan jau bija savs priekšstats par Katlešu skolu. Redzot kārtību skolā un apkārtnē, pārbaudot skolnieku zināšanas, kas bija uzteicamas un noskaidrojuši, ka skolnieki nesūdzas par uzliktajiem sodiem, inspektori aizbrauca apmierināti. Aprunājoties ar cilvēkiem, kuru paraksti bija zem lielās sūdzības, izrādījās, ka lielākā daļa neko par šādu sūdzību nezina, ka paraksti ir viltoti. Izkristalizējās arī sūdzības rakstītājs un tam tika izteikts pārmetums par nepamatotu sūdzību. Prombraucot inspektors ieteica papum iesūdzēt vainīgo tiesā par apmelošanu un parakstu viltošanu, tomēr papus negatavojās to darīt, jo gandarījumu jau bija guvis ar to, ka bija atzīts, ka viņš ir bez vainas. Gandarīts jau bija, bet mieles palika.

 Cilvēku skaudību un nelabvēlību labi raksturo gadījums ar ordeni.

Tas bija četrdesmito gadu beigās. Pie papus ciemos atbrauca kāds no bijušajiem skolniekiem, kurš tagad ieņēma samērā augstu amatu – bija, liekas, Jēkabpils apriņķa partijas pirmais sekretārs Kaļāns. Viņš izteica atzinību par papus skolotāja darbu, apskatīja skolu un bija sajūsmināts par šeit valdošo kārtību un sakoptību un izteica domu, ka papus ir pelnījis apbalvojumu par tādu darbu. Tieši tajā laikā sāka apbalvot skolotājus par ilggadēju un nevainojamu darbu un Kaļāns, acīmredzot bija ierosinājis papu apbalvot. Ierosinājums bija guvis atbalstu un avīzēs parādījās ziņa par papus apbalvošanu ar Darba Sarkanā karoga ordeni – tajā laikā samērā augstu apbalvojumu. Papus saņēma apsveikumus par augsto apbalvojumu no saviem kolēģiem, draugiem un paziņām.

Un tad… Žurnālā Karogs tika publicēts dekrēts par skolotāju apbalvošanu un šinī dekrētā papus vārda vairs nebija. Nekas vairs nebija dzirdams arī par ordeņa pasniegšanu, par ko jau bijusi runa. Papus nekad nav dzinies pēc publiskas godināšanas, tomēr radās zināma neizpratne – kas tās par publikācijām, kur palicis ordenis, par kuru tik daudz runāts. Un tad kāds no izglītības nodaļas vadītājiem pateicis, ka papum jāaiziet pie NKVD apriņķa pilnvarotā un tas šo jautājumu paskaidrošot. Papus aizgāja. Pilnvarotais viņam paziņoja, ka tiešām dekrētā bijis arī viņa vārds un viņš esot bijis apbalvots, bet ienākusi kāda sūdzība, ka papus Ulmaņa laikā bijis slepens aizsargs, vadījis aizsargu kori un iestudējis lugas. Nekādu izmeklēšanu papus priekšzīmīgā darba dēļ viņš neuzsākšot, bet no dekrēta papus vārds esot izņemts, jo aizsargus neapbalvojot. Papus palika klusu un devās mājās. Tas bija laiks, kad šādu denunciāciju izmeklēšana nozīmēja nevis izmeklēšanu, bet ātru notiesāšanu un nosūtīšana uz “visai attālām vietām”. Papus varēja būt laimīgs, ka viņu lika mierā. Pamazām noskaidrojās, ka sūdzētājs nav bijis vietējais, bet kāds ienācējs, kuram interesēja vieta skolā, kuru domāja šādā veidā atbrīvot.

Papum nebija žēl nesaņemtā ordeņa, bet mieles atkal palika. Intensīvais darbs un šādās nepatikšanas atstāja iespaidu uz papus nerviem – sāka trīcēt rokas. Uz tāfeles rakstīt viņš varēja tāpat kā agrāk, bet rakstīt ar spalvu kļuva arvien grūtāk, brīžiem pat parakstīties viņš nespēja. Un arī gadi darīja savu – tuvojās septiņdesmit. Šajā laikā viņam daudz palīdzēja Jancis. Viņš rakstīja dokumentus, palīdzēja labot burtnīcas. Pat rokraksts Jancim bija ļoti līdzīgs papus rokrakstam un papus parakstu viņš varēja parakstīt absolūti līdzīgu.

Punktu pielika tas, ka papu neuzaicināja uz atestāciju, kura tajā laikā skolotājiem bija jāiziet un beidzot, pateicoties rosīgā “labvēļa” pūlēm, papu pārcēla uz citu skolu. Ar to pietika. Papus septiņdesmit gadu vecumā aizgāja pensijā, lai gan fiziski vēl bija stiprs un mīlēja savu darbu. Skola pēc tam pastāvēja vairs tikai dažus gadus.

Mūs, bērnus, papus pastāvīgi radināja pie kārtības un disciplīnas, pie darba mīlestības. Viņš iesaistīja mūs visos darbos, ja bijām paklausīgi, izpildījām viņa

rīkojumus

, viss bija labi, ja ne, sekoja “sprediķis”, kā to sauca mamma, – pamācoši uzbrēcieni. Tādēļ mums attiecībā pret papu ar parasto bērnu pieķeršanos jaucās arī bailes no sprediķiem. Fiziski jau viņš mūs nekad nesodīja, bet sprediķošana bija diezgan nepatīkama. Dažkārt viņš mēdza teikt, ka gan jau, kad pieaugšot, tad viņu un viņa pamācības novērtēšot.

Viņam izrādījās taisnība. Mamma jau bija mīļa, bet apzinājāmies, ka darba tikums, kārtības mīlestība, disciplīna ir nākusi no papus. Un ja es dzīvē esmu centies katru darbu paveikt kārtīgi, ja esmu centies būt akurāts un vienmēr izpildīt savu pienākumu, un tas vienmēr ir pienācīgi novērtēts, tad tas ir papus nopelns un es nožēloju tikai, ka man šīs īpašības nepiemīt tik lielā mērā kā papum. Kā konstatēju mūsu salidojumā pēc vairāk kā piecdesmit gadiem, tāpat papus darbu novērtējuši arī citi viņa skolnieki.

 

*  *  *

 

Atsākās mācības Kacēnu skolā. Nezin kādēļ tieši par mācībām nekas nav palicis atmiņā. Neatceros pat, kā beidzās mācību gads. Acīmredzot dzīve šinī laikā bija tik satraucošu notikumu pilna, ka mācības atvirzījās otrā plānā. Atmiņā nav palikuši pat skolotāji, izņemot kolorīto Stiliņu ar viņa īpatnējo gaitu un patriotismu, kalsno, sažuvušo seju un Hitlera ūsu kušķīti zem deguna.

Sākās pēdējā kara laika vasara. Kādu laiku ganīju govis pie savas krustmātes Sitā, bet drīz, tuvojoties frontei, papus atkal sēdināja mani uz velosipēda bagāžnieka un veda mājās.

Fronte tuvojās. Vispirms jau Abrenes pusē un ziemeļos naktīs kā rūsa blāzmoja frontes ugunis, tad varēja jau sadzirdēt lielgabalu kanonādes dunoņu. Valdīja satraukums. Kā glābties no frontes? Kā izturēsies krievi. Vācu propaganda jau stāstīja, ka krievi esot īsti mežoņi, šaujot, spīdzinot. Diezko neticējām jo četrdesmitajā gadā pie mums krievi nekādus šausmu darbus pastrādājuši nebija, no vāciešiem bijām pieredzējuši daudz vairāk pārestību. No krievu ienākšanas baidījās tikai tie, kuri bija sadarbojušies ar fašistiem.

Nolīgojām Jāņus. Līgojām kopā ar Gelbēm, kur parasti mēdza salasīties jaunatne. Naktī pieklīda vlasovieši – krievu karaspēka daļa, kas bija pārgājusi vācu pusē un tika izmantota cīņai pret partizāniem. Stalti puiši, ģērbti maskēšanās tērpos un bruņoti automātiem. Viņi brīdi paskatījās, kā jaunatne dejo un pazuda. Bija ieklīduši daži vācu karavīri, kurus iesauca Gelbu istabā un pacienāja ar alu. Alus garšoja. Viņiem patika arī dziesmas un bija stāvā sajūsmā, kad izdzirdēja vācu populārās dziesmas Lilī Marlen melodiju un dziedāja līdz savā valodā. Bet latvieši dziedāja parodiju šīs dziesmas melodijā, kas sākās

Tagad latvju meitas

Vāciski vien prot.

Negrib latvju zēniem

Vairāk mutes dot.

Un beidzās pavisam drūmi:

Nepaies ne gadiņš,

Ražojums kad nāks.

Daiļās latvju meitas

Bērnu ratus vāks.

 

Zudis būs tad lepnums viss,

Kad garām ies tām latvietis

Un teiks – vai meitene, vai zēns,

Tas tomēr friča bērns

Sevišķi vāciešus iepriecināja viņiem pazīstamie vārdi rindās

Un dzied Lilī Marlēn,

Un dzied Lilī Marlēn.

 

 Bet mani dīkā neturēja. Pie skolas ganību bija pamaz un sarunāja, ka govi vedīs ganīt pie Lidzerkstiem aiz dzirnavu ezera. Tā nu man katru

rītu

bija jāņem Sarkane saitē, brāli Janci, kuram nu jau bija visi pieci gadi, pie rokas un caur dzirnavu pagalmu, caur baļķu krautuvi, pa meža taciņu apkārt dzirnavu ezeram jāiet uz Lidzerkstiem un tur jāpaliek palīdzēt lopus ganīt Lidzerkstu bērniem. Dažreiz palīdzēšana izvērsās tā, ka pie govīm paliku es viens pats, jo biju vecākais – man gāja jau trīspadsmitais gads, bet Lidzerkstu Intis ar savu māšeli un mūsu Janci dauzījās pa mājām vai kur citur.

Te nu es piedzīvoju vissatraucošāko piedzīvojumu visā kara laikā – partizānu uzbrukumu šucmaņu atbalsta punktam dzirnavās.

Partizāni dzirnavās jau bija ciemojušies agrāk. Kad dzirnavās vēl nebija apmetušies šucmaņi, gaišā dienas laikā dzirnavās ieradās partizāni, pārsteigto dzirnavnieku Bērziņu un viņa dēlu Daumantu atbruņoja, piekrāva vezumus ar pārtiku un drēbēm un aizbrauca. Par vēlu ieradās Akuļu Viktors ar patšauteni un Āžu Vilis, kuri pašaudīja no upes stāvā krasta, bet sataisīja vairāk trokšņa kā labuma un partizāni neskarti aizbrauca ar savu guvumu. Partizāni tā mēdza papildināt savus krājumus, iebrūkot pie lielākajiem vācu atbalstītājiem un dažreiz aptīrot viņus līdz kreklam. Bērziņu bagātajai saimniecībai gan pārmērīgs robs nebija iecirsts, lai gan Bērziņš apvilka savas visvecākās, noplīsušākās darba drēbes un gaudās, ka esot pataisīts nabags. Neviens gan tam diez ko neticēja.

Bet šoreiz kauja bija nopietna. Ganīju govis pašā ezera malā tieši pretī dzirnavām, kad pēkšņi pie dzirnavām sākās spēcīga apšaude. Ložmetēju kārtas atskanēja arī man tieši blakus – turpat krūmā pozīciju bija ieņēmis kāds partizāns, kurš ar rokas ložmetēju apšaudīja dzirnavas. Un tad pēkšņi izdzirdu sev apkārt sīcam lodes.. Tas nu man bija par daudz. Aizmirsis par govīm, nometos uz vēdera un ielīdu blakus esošajā mežā, tur piecēlos kājās un metos skriet uz mājas pusi. Vēl atlika pārskrējiens no mežmalas līdz mājām gar rudzu lauka malu. Bet te no attālākās mežmalas atskanēja divi šāvieni un lodes nospindza man gar ausīm. Droši vien tur bija atstāts kāds partizānu postenis. Gāzos atkal garšļaukus un rudzu aizsegā aizlīdu līdz mājai un noslēpos tur kā cietoksnī. Pārējie bērni gulēja istabā uz grīdas un tikai reizēm pacēlās, lai palūrētu caur logu uz dzirnavu pusi. Vienā šādā brīdī ieraudzījām, ka dzirnavas ir liesmās. Šaušana pieklusa.

Dzirnavas nodega. Otrā rītā, kad mums pakaļ atnāca mamma, jo agrāk gar dzirnavām nevienu nelaida, gājām mājās caur dzirnavu drupām. Pie kūts stūra gulēja apdedzis partizāna līķis.

Partizānu uzbrukums bija izplānots labi un neizdevās tikai nejaušības dēļ. Uzbrukums notika pēcpusdienā, kad parasti guļ diendusu. Partizāni sadalījās divās grupās, no kurām vienai bija gar ezera malu jāpiezogas pie dzirnavu ēkas no ezera puses un pa durvīm jānokļūst ēkā. Otrā grupa no mežmalas devās caur sakņu dārzu uz kūts caurbrauktuvi, no kurienes viņi ar dažiem lēcieniem pāri ceļam varēja nokļūt ēkā caur lopu virtuves durvīm. Šucmaņus varēja pārsteigt pilnīgi nesagatavotus, jo nekādi sargposteņi nebija izlikti.

Bet gadījās nejaušība, kas izšķīra visu kaujas iznākumu. Sakņu dārzā ravēja Bērziņa vecā māte. Ieraudzījusi partizānus, viņa kliegdama izskrēja caur caurbrauktuvi, ieskrēja virtuvē un aizcirta un aizbultēja durvis. Šucmaņi, kas tiešām bija gulējuši, uztrūkās. Bērziņa dēls Daumants paspēja paķert savu pusautomātisko šauteni, kad pa ezera puses durvīm ieskrēja divi partizāni. Daumants tos nošāva un aizbultēja durvis. Pieskrējis pie pretējā loga pagalma pusē, ieraudzīja partizānus, kuri drūzmējās uz ceļa starp kūti un dzirnavām, Daumants izšāva un nošāva partizānu komandieri. Uguni atklāja arī citi šucmaņi, kuri apakšstāva akmens un augšstāva resno baļķu sienu aizsegā bija puslīdz drošībā. Toties partizāni nokļuva apšaudē. Grupa, kas uzbruka no sakņu dārza puses izskrēja caur caurbrauktuvi un nonāca kūts aizsegā, bet grupai, kas uzbruka no ezera puses bija jāatkāpjas pāri klajai nogāzei aiz baļķu krautuves. Neredzēdami citu izeju, aiz baļķiem sagūlušie partizāni ar degošām lodēm aizdedzināja zāģētavas piebūvi. Sausie dēļi uzliesmoja momentā. Uguns aizsegā partizāni atkāpās, pārliecināti, ka šucmaņi sadegs dzirnavās. Vienīgo atkāpšanās ceļu pāri tiltam zem ložmetēja uguns turēja partizāns ezera otrā krastā, kuru redzēju es. Tomēr dzirnavu aizstāvji izglābās. Bērziņš caur lūku dzirnavu turbīnā izveda visus caur resnai caurulei līdzīgo turbīnas korpusu uz ūdens aizplūdes grāvi un pa upes krastu drošībā. Tika ievainots tikai viens šucmanis, kāds Vancāns, kuram lode bija izskrējusi caur kājas mīkstumiem. Partizāni bija zaudējuši trīs cilvēkus. Bet arī es tagad biju “apšaudīts zaķis”, kurš dzirdējis ložu svilpošanu. Uz mani bija šauts! Biju atradies pašā kaujas centrā! Jutos lepns, bija ar ko palielīties.

 

                                                          *  *  *

 

Kaimiņi Gelbes, Āži, Ziediņi gatavojās doties bēgļu gaitās līdzi vāciešiem. Vāca mantas un krāva vezumos, sēja lopus pie ratiem un brauca projām. Iestājās relatīvs miers, pat fronte bija pieklususi. Vācu varas vairs nebija, vācieši bija projām, krievi vēl nebija atnākuši. Runāja, ka vācieši esot nostiprinājušies kaut kur pie ceļu krustojuma pie Rakovas.

Un tad kādā dienā ap pusdienlaiku atskrēja Ceriņiete un paziņoja: “Vaņkas klāt! Pavisam labvēlīgi!” Pa ceļu uz Rakovas pusi aizbrauca tanks. Pēc brīža tas droši vien sastapis vāciešus, šaudams ar lielgabalu, lielā ātrumā aizbrauca atpakaļ.

No austrumiem parādījās krievu tehnika, mašīnas, tanki. Bet viņi nedevās uz vāciešu pozīcijām. Partizāni izveda viņus pa meža ceļiem vācu aizmugurē. Cauru dienu pa meža ceļu aiz upes brauca krievu armija. Bija dzirdama artilērijas kanonāde. Pie apvāršņa varēja redzēt lidmašīnu karuseļus, kas bumboja vācu pozīcijas. Pie šāvieniem un sprādzieniem jau bija pierasts, es vairs nebrēcu kā četrdesmit pirmajā gadā, bet varēju mierīgi lasīt grāmatu.

Pēc dažām dienām atgriezās bēgļi. Priekšā jau bijis krievu karaspēks, kas visus bēgļus atgriezis atpakaļ. Bēgļi novietoja vietā mantas, atsāka ierastās dienas gaitas, bet vīrieši pazuda mežā. Fronte strauji aizvirzījās uz rietumiem un nebija dzirdamas pat atbalsis. Bet izveidojās jauna fronte – mežos slēpās mežabrāļu, kā mēs viņus saucām, grupas. Un atkal mēs pavadījām satraukuma pilnas naktis, kad naktīs redzējām, ka mežinieki ierodas pie Gelbēm uz pirti, dažreiz viņi pat ieradās pie mums. Iedzīvotāji nokļuva starp divām ugunīm. Mežinieki pieprasīja pārtiku un noteica, ka par viņu ierašanos nevienam nedrīkst ziņot, bet krievi aizliedza atbalstīt bandītus, kā viņi sauca mežiniekus un nekavējoties ziņot, ja tie parādās. Un abas puses draudēja ar sodiem un atriebību.

 Vācija kapitulēja, karš beidzās, bet mums tas turpinājās vēl vairākus gadus.

 

 

Vienpadsmitā nodaļa

Pēc kara

 

Puikām laiks pēc frontes aiziešanas bija īsts siena laiks. Bijām kā uzburti uz ieročiem un tagad radās iespējas pie tiem tikt. Pa mežiem tranšejās un ceļa malās savācām patronas, mīnas un to detonatorus. Gelbu Frīdis pat bija ticis pie krievu šautenes, kurai nozāģējām īsāku stobru un tad, lai apkārtnē nedzirdētu, Gelbu lielajā pagrabā šāvām.

Frīdis bija atstiepis arī kaut kādus dīvainus ieročus, par kuru pielietošanu mums nebija nekādas jēgas. Tās bija apmēram 40 mm resnas caurules, kurām ap vidu bija piemetināta maza caurulīte, kurā staigāja tāds kā mazs šautenes aizslēgs un, pabīdot to uz priekšu aiz maza rokturīša, pacēlās poga, kuru nospiežot aizslēdziņš ar klikšķi atlēca atpakaļ. Caurules vienā galā bija iebāzta īsāks caurules gabals, kura ārējās malas bija izvērstas kā šķīvītis. Otrs gals bija vaļējs un uz to norādīja bulta ar uzrakstu “Ahtung! Feuerstrahl!”, kas bija uzkrāsots uz caurules. Tātad pa caurules galu vajadzēja šauties ārā liesmu strūklai – to nu mēs sapratām. Tā nu, sasēdušies, piekalnītē pie Gelbu bērziem, pētījām šo liesmu metēju, par kādu to uzskatījām. Šķīvītis otrā galā tātad bija domāts ieroča atstutēšanai. Visi trīs (visur mums līdz kūlās arī mazais Jancis) pa kārtai izmēģinājām klikšķināšanu. Frīdis, pastūmis aizslēdziņu uz priekšu izteica domu, ka rokturītis varbūt tāpat kā šautenei jāpagriež uz sāniem. Jā, tas izdevās. Spiediens uz pogas un… Nogranda ellīgs sprādziens. Caurule izlidoja Frīdim no rokām, bet svārku stūris, zem kura atradās mūsu “liesmu metēja” atstutējamais gals, bija pazudis un tur rēgojās tikai gruzdošas skrandas. Frīdis nometa šīs skrandas un mēs nobijušies vilkāmies uz māju pusi. Bija jāseko atmaksai, jo tādu sprādzienu noteikti bija dzirdējuši visi, tas pat mironi uzceltu no kapa. Uz atmaksu nebija jāgaida ilgi. Mums pretī no istabas izskrēja vecais Gelbe ar suņu pātagu rokā un tā sāka dancot pa Frīda mīkstumiem. Mēs ar Janci izsprukām vieglāk – papus aprobežojās ar “sprediķi”. Tā bija pierasta lieta.

Vēlāk noskaidrojās, ka mums rokā bija nonākusi tā saucamā faustpatrona vai tanku dūre. Dabūjām redzēt to arī pilnā komplektā – šķīvveidīgajā galā bija ievietota pamatīga iegarena bumba. Caurule bija jāuzliek uz pleca, jānotēmē uz tanku un jānospiež podziņa. Lādiņš aizlidoja uz tanku, bet pa caurules pakaļgalu izšāvās liesmas. Mēs bijām izšāvuši, apgriezuši ieroci otrādi. Tas bija tajā laikā bīstams tanku apkarošanas ierocis, jo lādiņš bija ļoti kumulatīvs – viss sprādziena spēks bija vērsts uz vienu punktu un spēja caursist jebkuras bruņas. To nodrošināja lādiņā ievietotais cieta tērauda konuss. Mēs tādus dabūjām redzēt, tie skanēja kā dzidri zvani. Tādi paši “pētnieki” kā mēs bija pacentušies izjaukt pat šo lādiņu un izvilkt šos “zvanus”. Ar līdzīgām nodarbībām noņēmās daudzi puikas un dažkārt tam bija bēdīgas sekas – daudzi zaudēja dzīvību vai tika sakropļoti. Šis kauss nepagāja secen arī man. Bet par to vēlāk.

Kilometrus septiņus pa Liepnas ceļu aiz Ķupera mājām mežmalā vācieši bija pametuši zenītložmetēju bateriju un daudz kara materiālu. Tur bija pielikti sargi, kuri vairākas reizes dienā garlaikodamies izšāva gaisā pa kārtai. Pie mums šie šāvieni bija labi dzirdami un pie debesīm parādījās mākonīši, kas radās, eksplodējot ložmetēja šāviņiem. Bet drīz šo bateriju aizveda un mēs devāmies sirojumos uz turieni. Jā, tur nu bija milzīgas bagātības. Kā tikai tur nebija! Mūsu tik iecienītās patronas varēja grābt saujām, ņemt pakām un lentām. Lielā tranšejā bija samestas patronas, vācu granātas, gan zilās olveidīgās, gan garās ar koka kātiem, tur bija mīnmetēju mīnas ar spārniņiem un vēl nezin kas. Pa vidu staipījās kaut kādi vadi Visā tajā mudžeklī mēs rakņājāmies bez kādām bailēm. Kad atceros visas tās izdarības, mani sāk kratīt drebuļi. Mēs sviedām pret priedēm smagās prettanku granātas. Mēs iespīlējām starp kokiem trīscollīgos lielgabala lādiņus un lauzām ārā no patronām un darījām vēl visu ko. Būtu pieticis ar niecīga detonatora eksploziju un viss šis arsenāls būtu uzlidojis gaisā un no mums paliktu pāri viens slapjums.

No izlādētājām lielgabala patronām mēs vilkām laukā makaronveidīgu pulvera stiebru kūļus, vācām pīrāgveidīgus pulvera maisiņus no haubicu patronām. Visu to mēs stiepām uz mājām un noslēpām drošās vietās. Pie tam tas viss bija jādara slepeni, jo pieaugušie mūsu centienus neatbalstīja. Bija nemanāmi jāpazūd. Stunda turp, stunda atpakaļ un mēs ar kravu bijām mājās. Tā tas vilkās vairākas dienas, kamēr sapieri visus šos kara materiālus savāca. Šo to jau mēs arī legalizējām. Ļoti noderīgi izrādījās garie lielgabala pulvera stiebri. Trūka sērkociņu. Ja šādu stiebru iebāza vakarā krāsnī čupiņā sagrūstajās sprikstīs, tie uzliesmoja un noderēja uguns iekuršanai. Zemās, resnās haubiču patronas noderēja kā trauki spaiņu vietā. Mājās bija sanestas cilindrveidīgas kājnieku mīnas papīra apvalkos. Iekšā bija dzeltens pulveris, kas ļoti atgādināja sēru. Kara laikā bija izplatījies kašķis, pret ko sekmīgi varēja cīnīties ar taukos iejauktu sēru, Bet sēra nebija. Izmēģināja pulveri no šīm mīnām. Līdzēja.

Bija atnācis skolas laiks. Papus baidījās laist mani ārā no mājām un tika nospriests, ka, lai dotos uz skolu Kacēnos vai Liepnā, esmu vēl par mazu, varu padzīvot vienu ziemu mājās, kamēr beidzas karš un atkārtot ceturtās, vai tagad piektās klases gudrības. Gāju uz stundām, rakstīju, lasīju, reizēm palīdzēju papum izlabot skolēnu diktātus un matemātikas mājas darbus, bet brīvos brīžus lielā mērā veltīju savam arsenālam.

Biju atnesis mājās arī dažas zenītložmetēja patronas. Izlauzt collīgo lodi no patronas nebija nekāda māksla. Lode bija mazs, ap piecus centimetrus garš artilērijas lādiņš miniatūrā. Tam bija glīta alumīnija galviņa ar rievām atslēgas uzlikšanai. Tātad arī noskrūvēt šo galviņu nebija liela māksla. No čaulas tika izņemts sprāgstvielas cilindrītis. Bet arī galviņa bija izjaucama. To izdarīju vakarā pie galda ar mācību grāmatām priekšā. Iekodu zobos detonatoru un izskrūvēju no galviņas. Tālākā izpēte tika atlikta uz

rītu

.

Pētīšanu turpināju nākošās dienas pusdienlaikā. Ķēros pie detonatora. Tas bija centimetru pusotru garš, milimetrus astoņus resns spožs alumīnija cilindrītis. Priekšstats par to, kas tas ir, man bija, bet darbības principu un uzbūvi es nezināju. Viena gala veidojums radīja iespaidu, ka tur ievietota tāda pati pistona kā patronām. Paņēmu rakstāmspalvu un mēģināju to izvilkt. Tomēr izrādījās, ka detonatora galu sedz tikai

plāna

folija, kuru nolupināju. Iekšā atklājās balts pulveris, kuru izbēru uz plīts malas. Izbira gan tikai sīka čupiņa, tālāk masa bija cieta. Pieliku uz plīts malas izbērtajai pulvera šķipsniņai kvēlošu skalu. Pulveris uzsprāga ar skaļu plīkšķi. Jā, tā ir manta! No detonatora man iznāks savi piecdesmit lādiņi, ko ielādēt paštaisītā pistolē. Sāku sagatavot nākošo porciju, ar rakstāmspalvu kasot pulveri laukā no detonatora. Bija pienākusi atmaksas stunda par manām palaidnībām. Atskanēja sprādziens. Nekāds grandiozais tas nebija, bet man acis bija aizmiglojusi asiņaina migla, caur kuru tomēr varēja saskatīt, ka kreisai rokai lielajam pirkstam ir norauta visa miesa un rēgojas balts kauls, bet labās rokas rādītāja pirksta gals bija pa daļai norauts un karājās nelielā ādas strēmelītē.

Šausmās ieskrēju klasē. Mans izskats droši vien nekāds pievilcīgais vis nebija, jo bērni sāka brēkt. No kancelejas izskrēja papus. Viņš bija galīgi apjucis. Mammas nebija mājās. Viņa bija aizgājusi pie Ceriņiem. Papus pilnīgi bija zaudējis galvu, bet ne kārtības mīlestību. salasīja pa zemi norautos kreisās rokas pirkstu galus, ielika tos skapī un skrēja meklēt mammu. Drīz ieradās mamma, notina rokas ar dvieļiem, noguldīja mani gultā un skrēja meklēt zirgu, lai vestu uz Viļaku pie ārsta. Sākās manas mokas. Sprādziena šoks pārgāja un rētas sāka ļoti sāpēt. Sāpes varonīgi cietu, lai nesatrauktu vecākus, bet viegli tas nebija.

Mani aizveda uz Viļakas slimnīcu. Tajā laikā tur bija tikai viens ārsts – Mazikins, vecs dzērājs. Māsiņas pārsēja manas rokas, taču vajadzēja brūces sakopt, sašūt, bet ārsts klenderēja apkārt. Tikai pēc divām nedēļām mamma, kas visu laiku sēdēja pie manis, noķēra manāmi iereibušo Mazikinu aizvilka uz slimnīcu un piespieda izdarīt operāciju. Kaut gan sākotnēji bojājumi nebija lieli, tomēr pēc divu nedēlu pūdēšanas nācās zaudēt daudz vairāk. Labajai rokai gan piešuva atrauto pirksta galu, tomēr pavisam šķībi. Kreisajai rokai vispār nošķibīja gandrīz visus pirkstus un vesels palika tikai mazais pirkstiņš. Pēc operācijas veselu diennakti mani mocīja neciešamas sāpes, kuras līdz ar mani cieta arī mamma, sačokurojusies manas gultas kājgalī, jo citur kur gulēt nebija. Bet sāpes pārgāja.

Sliktākais bija kas cits – es biju kļuvis akls. Acis no sīko šķembiņu ievainojumiem un apdeguma bija iekaisušas un es vairs neredzēju nemaz. Pastāvīgi acis sedza kompreses, pārsēji, vairākas reizes dienā man acīs pilināja atropīnu. Stāvoklis bija kritisks un tikai apmēram pēc mēneša sāku saskatīt gaismas atblāzmu. Acis sāka dzīt. Ar labo aci drīz jau varēju saskatīt miglainus priekšmetus, tad asums uzlabojās un laimīga bija tā diena, kad grāmatā sāku izšķirt burtus.

Rokas lielum lielumiem bija apdzijušas, bet ārsti, kas jau bija salasījušies slimnīcā, paziņoja, ka ar acīm esot slikti, viņi tās izārstēt nevarot un vienīgais glābiņš esot vest mani uz Rīgu kur 1. pilsētas slimnīcā esot acu speciālists, profesors. Vest jau nu vajadzēja gan, bet ar ko? Bija četrdesmit piektā gada janvāris, Kurzemē vēl karoja, vāciešu izpostītais dzelzceļš gan bija atjaunots, bet regulāras pasažieru vilcienu satiksmes ar Rīgu nebija. Bet mamma nepadevās. Tika piebāzta soma ar speķi un citiem produktiem, kas būtībā bija galvenā valūta tanī laikā un mēs devāmies ceļā. Braucām preču vagonos, mūs sēdināja laukā un mēs atkal lauzāmies iekšā pārpildītajos vagonos. Lauzās jau gan tikai mamma, stumdama un vilkdama mani līdz. Pats es biju visai nevarīgs – ar aizsietām acīm, nobintētām rokām, kurās bija uzvilkti lieli, biezi vilnas cimdi, ar lielu, biezu aitādas kažoku mugurā es knapi varēju pārvietoties. Braucām trīs dienas un tomēr aizbraucām!

Netālu no stacijas Jēzus baznīcas ielā dzīvoja Gelbu radiniece, tā mūs pieņēma. Nākošā dienā tika sameklētas ragaviņas un mani aizvilka uz slimnīcu, kas bija diezgan tālu un kājām aiziet uz turieni es nespētu. Biju taču nogulējis uz gultas pusotra mēneša un tikai pirms dažām dienām sācis staigāt.

Mani ievietoja lielā palātā ar kādām desmit gultām. Sākās ārstēšana. Ikdienas bija jāiet uz pārsiešanu pie ķirurgiem, jo rokas bija sastrutojušas. Ārsti brīnījās par izdarīto operāciju – tā varot strādāt tikai miesnieks. Katru dienu no pirkstiem vilka laukā kaula šķembas. Pamazām brūces sadzija.

Sliktāk bija ar acīm. Kreisai acij bija skarta zīlīte un ārsti pateica, ka tai redzi atjaunot neizdošoties. Bija tikai briesmas, ka, acij iekaistot, to vajadzēs ņemt ārā. Ārstēšana palika tā pati – acīs pilināja atropīnu un labai acij redze pakāpeniski uzlabojās. Mani tiešām ārstēja profesors – profesors Balodis, kurš uz pārsiešanām un operācijām aicināja studentus. Biju jau saklausījies, ko runā ārsti, kādas zāles paraksta un biju kļuvis par zināmu speciālistu, salīdzinot ar studentiem, kuri uz profesora jautājumiem ierosināja smērēt acīs cinka ziedi un vēl trakākas lietas.

Dzīve slimnīcā bija visai interesanta. Biju atguvis kustības spēju, palātā bija vēl viens mana vecuma zēns, ar kuru kopā izložņājām visas malas, centāmies palīdzēt māsiņām un sanitārēm. Atceros vienīgo gaisa trauksmi. Baigās balsīs sāka gaudot sirēnas un visiem staigājošiem slimniekiem bija jādodas uz pagrabiem. Mums, puikām, bez tam vēl uzticēja nonest pagrabā personāla divspaiņu zupas katlu. Kad nu beigās nekāda uzlidojuma nebija un trauksme beidzās, stiepām zupas katlu atpakaļ uz virtuvi. Par pakalpojumu mums katram pielēja pa šķīvim zupas. Jā, tas nu bija paēdiens! Biezs, trekns borščs, kuru nevarēja pat salīdzinot ar

plāno

slimnieku suslu.

Liels piedzīvojums bija svētku salūts Sarkanarmijas dienā 23. februārī Tas bija ļoti krāšņs, daudzkrāsainu raķešu kūļi šāvās debesīs, pa mākoņiem klaiņoja spoži prožektoru stari. Ne ko tādu nebiju redzējis un neredzēju vēl desmitiem gadu. Jā, mājās mēs dažkārt šāvām gaisā raķetes. Tehnoloģija bija vienkārša – uz zemē iedzīta mieta uzlikām dēlīti uz kura vienā galā novietojām no raķešu patronas izvilktu raķetes gabaliņu, dažreiz pulvera stiebru, aizdedzinājām un pa dēlīša otru galu uzsitām ar mietu. Raķete slaidā lokā uzlidoja gaisā un tumsā izskatījās diezgan efektīgi. Bet tā bija tikai tāda māžošanās, salīdzinot ar šo salūtu.

Slimnieki bija dažādi – sākot ar mums, puikām, kuri acis bija sabojājuši, blēņojoties ar kara materiāliem, līdz pat pavisam veciem večiem, kam acu bojājumu iemesli bija dažādi, Interesants gadījums bija ar kādu vecu, kaulainu vīru. kurš bija izkratījis tualetē karbīda lampas it kā izlietoto saturu. Pēc brīža, dzirdot tualetē kaut kādu troksni, it kā šņākoņu, gājis raudzīt, kas tur notiek. Pacēlis tualetes vāku, piebāzis seju un ar sveci apgaismojis bedri. Eksplodējusi gāze, kas izdalījusies no kāda karbīda gabaliņa un vecis smagi apdedzis, tajā skaitā bojātas acis. Viņš gulēja ilgi, redze sāka uzlaboties, bet tad kādu

rītu

atklājās, ka viņu ķērusi trieka un paralizēta labā puse. Pēc dažām dienām viņš nomira. Bija arī izņemtas acis, ko aizstāja ar stikla acīm, neārstējams aklums, bija arī izārstēšanas gadījumi. Pie pusārstētajiem piederēju es.

 Pēc mēneša atzina, ka viss, ko var izdarīt ir izdarīts un es varu braukt mājās. Labā acs pakāpeniski atguva pilnvērtīgu redzi, ar kreiso varēju redzēt tikai gaismas atblāzmu. Roka bija sadzijusi, bet man izskatījās tik kropla un neglīta, ka tikko pārbraucām mājās, liku mammai uzadīt speciālu cimdiņu, no kura ārā rēgojās tikai veselais mazais pirkstiņš un pusīkšķis. Cimdu nēsāju pāris gadus, tad pieradu un to atmetu, ievērojis, ka cilvēki manai rokai nepievērš nemaz tik lielu uzmanību, jo sakropļotu bērnu un pieaugušo bija diezgan daudz.

Man pakaļ atbrauca mamma un līdz Jēzus Baznīcas ielai mani vēl aizvilka ar ragaviņām, bet tālāk jau staigāju pats. Mani aizveda uz kino. Biju jau pāris reizes redzējis kino Sudarbē, bet no tiem laikiem bija pavisam miglainas atmiņas. Bet tagad krāšņajā kinoteātrī Splendid Palace noskatījos krāsaino “Bagdades zagli”. Jā tas bija kaut kas! Skaistāku un interesantāku filmu savā mūžā vairs neesmu redzējis. Dīvaini, tiku redzējis “Bagdades zagli” ar vēlākos gados. Bet tā vairs nebija tā filma. Kaut kā trūka. Droši vien pirmreizīguma. Manu bērnības “Bagdades zagļa” pievilcību nav pārspējusi, nepārspēs un nav iespējams pārspēt nevienai filmai, lai kā censtos visas pasaules kino meistari! Vēlāk arī Splendid Palace, kas bija pārvērties par Rīgu, bija kļuvis mazāks, greznojumi vairs nebija tik skaisti, zeltījums nespīdēja tik spoži. Ko tur darīt, mūsdienu Rīga ir tikai vāja atblāzma no Rīgas, kuru toreiz redzēju pirmo reizi. Nākošā reize bija pēc trīs gadiem, kad Balvu ģimnāzijas kora priekšgalā ar Viļakas apriņķa uzrakstu gāju Dziesmu svētku gājienā uz estrādi Esplanādē. Tad iespaidu bija tik daudz, ka tie vairs nelikās tik grandiozi. Biju arī paaudzies.

Pārbraucis mājās, jutu tik lielu pretīgumu pret sprāgstvielām, ka izsvaidīju visus savus krājumus pa tīrumu sniega kupenās. Tomēr tieksme pēc ieročiem pārspēja šo pretīgumu un man palika žēl savu patronu. Pavasara saulē patronas bija sasilušas, izkausējušas sniegu un iegrimušas tajā. Palikuši bija tikai caurumi kupenās. Bāzu roku un vilku patronas laukā. Tomēr gudrāks biju kļuvis un neķēros pie lietām, kuras nepazinu. Bet tas jau bija daudz par vēlu.

 

*  *  *

 

Bija jāturpina mācības. Rudenī sāku iet skolā Liepnā, septītajā klasē. Līdz Liepnai bija divdesmit trīs kilometri. Pirmdienas rītā bija jāceļas četros, jāliek mugurā pārtikas kule un jāiet uz skolu. Uz stundu sākumu jau biju skolā. Pēc kara mežā bija savairojušies vilki, kuru gaudošanu bieži pa naktīm dzirdējām, mežā dzīvoja arī mežabrāļi, no kuriem gan nekas ļauns netika piedzīvots, tomēr gājiens naktī likās ļoti bīstams un mežam cauri gāju ar trīsošu sirdi. Bet jāiet bija un ar laiku bailes pazuda. Sestdienās mājās nācu vēl ar gaismu, bieži man piebiedrojās arī Andersonu Tija, kura arī mācījās Liepnā un tad pļāpājot ceļš pagāja ātri.

No sākuma papus mani bija iekārtojis dzīvot pie skolas direktora Gerstmaņa. Arī viņa sieva bija skolotāja un mūsu klases audzinātāja un, saprotams, es tur jutos nebrīvi, kā sapīts. Tādēļ drīz pārvācos uz skolas internātu. Dzīves apstākļi tur, protams, bija sliktāki, toties brīvība atsvēra visu. Internāts bija iekārtots kādreizējā veikala telpās, kuru apkurināja ar krāsni aiz kuras žāvēties vienmēr bija sakrauta malka. Mazā blakus telpiņā bija plīts, kur varēja uzsildīt sautētos kāpostus, kas man bija galvenais uztura līdzeklis. Kāposti bija garšīgi. Mamma tos izsautēja, tad sacepa taukos ar gaļas gabaliņiem. Nekad nekur citur tik garšīgus štovētos skābētos kāpostus vairs neesmu ēdis.

Sliktums bija tas, ka no veikala bija saglabājušies arī milzīgu žurku bari, kas naktīs neļāva mums gulēt. Žurkas bija lielas – neliela kaķa augumā un naktīs sacēla tādu traci, ka par miegu nebija ko domāt. Bieži naktīs trūkāmies augšā, žurkas sabēga malkas grēdās aiz krāsns. Sagāzām malku un bēgošās žurkas dauzījām ar malkas pagalēm. Jampadracis bija briesmīgs un kādā naktī internāta audzinātāja, kas dzīvoja tajā pašā ēkā, nāca skaidrot briesmīgā trokšņa iemeslus. Viņa ieradās pašā medību kulminācijā. Izrēķināšanās bija īsa. Netika ņemta vērā aizbildināšanās ar žurkām, internāta vecākajam, kurš par nelaimi biju es un vēl diviem aktīvākajiem medniekiem nācās veselu nedēļu starpbrīžos stāvēt rindiņā pie skolotāju istabas durvīm. Tas gan nesamazināja žurku daudzumu, tomēr tik vērienīgas medības vairs rīkotas netika. Visas turpmākās akcijas tika veiktas, ievērojot klusumu, lai atbalsis nesasniegtu skolotājas dzīvokli. Par mācību stundām nav ko stāstīt, jo tādas tās ir visās skolās un visos laikos. Dažreiz mūs uzjautrināja skolotāja Gerstmane, kurai bija kaut kāds dīvains akcents un viņa mēdza strostēt mūsu klases glītāko meiteni: “Tādiem sārtiem vāigiem, bāltmaizītes pāēdusi, bet nu nēmācās nemāz”. Šo teicienu ar attiecīgu izrunu bieži pielietojām arī mēs.

Sadraudzējos ar savu sola biedru Ilmāru Cīruli. Kopā sēdējām arī vakara mācībās. Ātri izpildījuši mājas darbus un iemācījušies uzdoto, ķērāmies pie interesantākām lietām. Ilmāram bija slieksme uz literatūru, arī es biju liels grāmatu lasītājs, tādēļ daudz lasījām. Ilmāram mājās bija daudz grāmatu un tās viņš stiepa uz skolu. Diez kāda augstvērtīgā literatūra tā vis nebija, toties interesanta gan. Daļu, tā saucamo “lubu literatūru” nācās lasīt paslepus no skolotājiem, dažas grāmatas lasījām atklāti. Robežu noteikt bija grūti un kādreiz, kad lasīju biezu romānu “Būru zēns”, pienāca direktors un paskatījās, ko lasu. Biju uztraucies, jo nezināju, kā direktors šo grāmatu novērtēs. Tomēr, uzprasījis, vai zinu, kas tie tādi būri bija un kur viņi dzīvoja un saņēmis apmierinošu atbildi, viņš mani lika mierā. Ja grāmatu skolotājs uzskatīja par mazvērtīgu, to pievāca un atdeva tikai sestdien, lai nesam mājās.

Ar Ilmāru izdevām savu avīzi. Salocījām burtnīcas lapu uz četrām daļām un pierakstījām ar saviem dzejoļiem un rakstiņiem par aktuālām tēmām. Pēc tam laidām apkārt pa klasi. Jā, pat dzejoļus es rakstīju. Viens, augstā idejiskā līmenī, tika ievietots pat skolas sienas avīzē pašā centrā. Tā rakstīšana gan vairāk laikam bija Ilmāra ietekmē, jo pēc skolas beigšanas pie tās vairs neatgriezos, ja nu kādreiz mēģināju uzmeistarot kādu satīrisku dzejolīti Kronenberga stilā. Toties Ilmārs pievērsās literatūrai. Pēc skolas beigšanas viņš vairākus gadus pazuda no mana redzesloka, bet tad kādreiz sadūrāmies ar viņu Rīgā uz ielas. Izrādījās, ka viņš beidzis vidusskolu un studē literatūru. Par rakstnieku gan laikam nekļuva, jo esmu dzirdējis tikai vienu rakstnieku ar tādu uzvārdu – Gunāru Cīruli. Maz ticams, ka tas būtu mana skolas biedra pseidonīms. Bet piedzīvojumu romānus viņš raksta tāpat kā Ilmārs mūsu avīzē.

Bija arī brīvais laiks. To lielā mērā aizņēma kara spēles. Militārās apmācības vajadzībām mums bija katram jāizgatavo koka šautene un tās mēs izmantojām ne tikai stundās, bet arī ārpus stundām skraidījām pa Liepnu un dzenājām viens otru.

Liepnā bija arī bērnu nams, kurā uzturējās bērni, kuri kara laikā bija zaudējuši savus vecākus. No šī bērnunama slavenais partizānu komandieris Vilis Samsons, kurš bija liepnenietis, vēlāk izveidoja slaveno Liepnas internātskolu. No sākuma mēs, skolnieki, pret bērnunama audzēkņiem izturējāmies diezgan agresīvi, pat kautiņi sanāca, bet, tā kā viņi mācīties nāca uz mūsu skolu, pamazām domstarpības nogludinājās un mēs draudzīgi spēlējām kara spēles, tikai pretējās armijās.

Mācību gads aizskrēja ātri. Nāca daudzie eksāmeni un tad klāt arī bija izlaidums. Šķiroties meitenes pat raudāja, jo vietējie kopā bija mācījušies visus skolas gadus. Man tas nekāds smagais pārdzīvojums nebija, lai gan bija žēl šķirties no zēniem, ar kuriem biju sadraudzējies. Ar Liepnas skolas biedriem vairs sastapties neiznāca. Mūsu ceļi aizveda dažādos virzienos.

 

*  *  *

 

Sākās lielā dzīve. Mājas bija jāpamet. Atgriezos vairs tikai kā ciemiņš. Rudenī iestājos Balvu valsts ģimnāzijā, kura vēlāk pārtapa par Balvu vidusskolu. Apmetos dzīvot pirmos divus gadus pie savas “kicītes” Balvu stacijā, pēc tam Kurnā, kur dzīvoju pie mammas brāļa Jezupa, kas man jau bija pierasts no ganu gaitām. Par skolas gadiem nerakstīšu, jo tas jau ir citas grāmatas temats. Sekmes bija samērā labas, sevišķi izcēlos matemātikā un fizikā, vienu brīdi pat kandidēju uz sudraba medaļu, bet iegāza ģeogrāfija desmitajā klasē, kas deva lieko četrinieku liecībā. Klases audzinātāja gan piedāvāja pārlikt eksāmenu, tomēr atteicos Pilnībā apzinājos, ka augstāku atzīmi dabūt nevarēšu, jo jau desmitajā klasē četrinieku biju dabūjis špikojot. Man nepadevās priekšmeti, kur kaut kas bija jāiekaļ. Ģeogrāfijas nosaukumi un vēstures gada skaitļi man galvā neturējās. Arī domrakstus uzrakstīt uz pieci es nevarēju, tā kā no sudraba medaļas bija jāatsakās. Bet mani tā arī neko nenozīmēja un nevilināja. Biju nodomājis studēt universitātē fiziku un matemātiku un biju pārliecināts, ka tur bez grūtībām tikšu iekšā.

Te nu mani nodomi sadūrās ar papus nodomiem. Nē, papus neiebilda, ka fiziku un matemātiku vajadzētu studēt, tomēr paklusām izkārtoja visu pavisam savādāk – pēc sava prāta. Viņa doma bija, ka man jākļūst tāpat kā viņam par skolotāju. Tajā laikā bija liels skolotāju trūkums un liela daļa vidusskolu absolventu uzreiz tika pieņemti par skolotājiem. Par skolotājiem kļuva arī vairāki mani klases biedri.

Bet es devos uz Rīgu. Mūsu skolas koris jau otru reizi bija izcīnījis tiesības piedalīties republikas Dziesmu svētkos. Dziesmotā vilcienā braucām uz Rīgu, kur biju nodomājis iesniegt arī dokumentus universitātē. Nepieciešamos dokumentu apsolīja atvest papus, kurš arī posās uz dziesmu svētkiem. Papus atbrauca gan, bet bez dokumentiem – tos viņš esot aizmirsis mājās. Aizbildinājums samērā muļķīgs, bet līdzēt vairs neko nevarēja – bija pēdējās jūlija dienas un dokumentus pieņēma tikai līdz trīsdesmit pirmajam jūlijam. Bet es arī daudz neņēmu galvā – neiestāsies šogad, iestāsies nākošgad.

Tā nu, pārbraucis mājās, konstatēju, ka esmu kļuvis par otro skolotāju Katlešu skolā, ko papus bija izkārtojis. Skolotāja darbs mani nevilināja. Man nepatika noņemties ar mazajiem bērniem. Arī tie daži mēneši, ko pavadīju skolotāja darbā, parādīja, ka tas nav priekš manis. Bija labi, ja skolnieki bija apķērīgi un mācījās, bet ja tāds ķipars ar zilām actiņām skatās tevī un tu redzi, ka viņš no tava stāstītā neko nav sapratis un neko nejēdz, tad man pietrūka gan prasmes, gan pacietības ar viņu noņemties.

Biju aizrāvies ar fotografēšanu. Nopirku vislētāko fotoaparāti Komsomoļec un sāku apgūt fotografēšanas iemaņas. Tam veltīju visu savu laiku. Pat starpbrīžos līdu savā laboratorijā, kas bija iekārtota pieliekamajā un nokopēju kādu bildi.

Mana skolotāja karjera nebija ilga. Izrādījās, ka mazā skolnieku skaita dēļ divus skolotājus turēt nevar un man bija jāizvēlas – iet strādāt uz citu skolu vai meklēt citu darbu. Tajā laikā kolhoza Jaunkatleši rēķinvedis Andersons bija saskrējies ar priekšsēdētāju un rēķinveža darbu piedāvāja man. Vidusskolā drusku mācīja grāmatvedības pamatus un es domāju, ka varēšu tikt galā. Sāku strādāt. Vienā no skolas istabām, kura bija brīva – mūsu bijušajā dzīvojamā istaba, jo mēs bijām pārvākušies uz mājas dienvidu galu, iekārtojām kantori un es sāku strādāt.

Kolhozs bija nodibināts pēc lielās cilvēku izvešanas četrdesmit devītajā gadā. Cilvēki bija iebaidīti un stājās kolhozā, lai, nedod Dievs, nenonāktu Sibīrijā. Tomēr bija arī tādi, kas pretojās un tādēļ pilnvarotie visādiem līdzekļiem centušies piespiest viņus padoties. Visi organizēšanas pasākumi, kā parasts, notika skolā. Kā stāstīja mamma, esot pat kādu vecenīti ar pistoli dzinuši pa trepēm uz skolas jumta un draudējuši nošaut, ja nestāsies kolhozā. Beidzot kolhozs bija saorganizēts un sapulcē to nosauca par Jaunajiem Katlešiem, Tā arī ierakstīja protokolā. Tomēr papus bija tam pretī. Kas tas par nosaukumu no diviem vārdiem? Ja jau grib, lai tie Katleši būtu jauni, var saukt par Jaunkatlešiem. Tajā laikā, kad strādāju par rēķinvedi, sāku šādu nosaukumu rakstīt arī dokumentos un pamazām apriņķa vadība pierada un izmainīja kolhoza nosaukumu.

 

*  *  *

 

Kamēr mācījos vidusskolā, daudz kas Katlešos bija noticis. Daļu no tā piedzīvoju arī es, jo brīvlaikus pavadīju mājās.

Mežos mitinājās “bandīti”, kā tos sauca oficiālā vara. Mums viņi nekādi bandīti nebija. Mēs viņus saucām par mežabrāļiem vai mežiniekiem. Tie bija mūsu pašu puiši, kuri aizgāja mežā vispirms lai izvairītos no represijām. Mēs viņus pazinām un zinājām, ka nekādus noziegumus viņi padarījuši nav, ja neskaita to, ka lielākā daļa, vairīdamies no frontes, iesaistījos šucmaņos, vai arī, iesaukti leģionā, nepadevās krieviem, atgriezās mājās un aizgāja mežā. Visus viņus vienoja doma par brīvu Latviju. Klīda baumas, ka gan zviedri, gan angļi, gan amerikāņi atnākšot un mūs atbrīvošot. Šīs cerības gan izrādījās veltīgas.

Ka represijas būs, liecināja vecā Gelbes liktenis.

Tajā laikā katru dienu mēdzām aiziet pie Gelbēm, lai uzzinātu jaunumus un apspriestu stāvokli. Kādā no šādām reizēm Gelbu pagalmā iebruka no meža iznākušo partizānu bars un meklēja veco Gelbi. Acīmredzot viņi gribēja izrēķināties ar Gelbi, jo uzskatīja, ka viņš ir uzrādījis vāciešiem partizānu bunkuru atrašanās vietas. Situācija veidojās draudoša. Tajā brīdī Gelbu mājās atradās kāds slepenā dienesta kapteinis, kurš dibenistabiņā “pratināja” vienu no Gelbu meitām. Papus pieklauvēja pie durvīm un kapteinim pateica, ka sanākuši kaut kādi bruņoti vīri. Kapteinis bezbailīgi iznāca pie viņiem un pieprasīja paskaidrot, kas viņi tādi ir un ko te meklē. Partizāni uzvedās diezgan izaicinoši. Sevišķi lielu iespaidu uz mani atstāja kāds partizāns, tērpies vācu formas svārkos, ar vācu mašīnpistoli, kuras aizslēgu ar īkšķi pa pusei uzvilcis, likās, gaidīja tikai mirkli, lai nolaistu kārtu. Čekists nebija iebaidāms un partizāni tomēr aprāvās, beigās paklausīja un aizvācās, Gelbi tomēr paņemot līdz. Vairāk mēs viņu arī neredzējām. Ģimene gan centās ievākt kaut kādas ziņas par tēvu, tomēr neko neuzzināja. Droši vien Gelbi vienkārši nošāva bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.

Kapteinis tomēr bijušo partizānu patvaļu tā neatstāja. Pēc dažām dienām viņus savāca, ieskaitīja armijas daļā un aizsūtīja uz fronti.

Mežabrāļi uzvedās diezgan droši. Viņiem bija atbalsts no radiniekiem, arī svešie nesteidzās par viņiem ziņot. Bieži viņi naktīs iegriezās Gelbu mājās, sevišķi sestdienās, kad viņi gāja pirtī. Iznīcinātāju bataljona karavīru, jeb isstrebiķeļu, kā viņus pie mums sauca, Katlešos nebija, centri, kur bija karavīri un isstrebiķeļi atradās tālu un tāpēc mežinieki varēja justies samērā brīvi. Viņiem radās arī papildinājums. Pavisam negaidot nozuda mūsu kaimiņienes Lavrenčiku Zoses dēls Aļiks. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš aizgājis mežā. Kādu iemeslu dēļ, nekādi nebija saprotams. Iespējams, viņu bija savaldzinājuši patriotiskie saukļi un cīņas romantika. Pusaudzis puika jau vien arī bija. Tikai vilšanās nāca diezgan ātri. Dzīve mežā nebija nekāda medus maize un Aļiks bieži naktīs mēdza atnākt pie mammas, lai pažēlotos par grūtajiem apstākļiem. Mammai viņa bija žēl, jo bija pie viņa pieradusi kā pie pašas bērna. Jau vairāki mežinieki bija noķerti vai nošauti un nebija nekādu šaubu, ka beigās tāds pats liktenis gaida arī Aļiku. Bija izsludināta amnestija un mamma ieteica iet ārā no meža. Droši vien Aļiks to arī bija gatavojies darīt, bet nepaspēja. Mežinieki viņu kā nodevēju bija likvidējuši. Sofija skraidīja kā ārprātīga pa mežiem, meklējot Aļiku.

Atriebība sagaidīja arī mammu. Kādu nakti pazīstamo un labvēlīgo mežinieku vietā pie mums ieradās sveša grupa, un, nosēdinājuši papu zem šauteņu stobriem, sāka sist mammu. Beiguši eksekūciju, piekodināja, lai vairāk neaģitē pret mežiniekiem, lai par notikušo nekam neziņo un aizgāja. Jāsaka gan, ka mamma tika cauri galvenokārt ar izbailēm, jo auksto telpu dēļ nēsāja aitādas puskažociņu un tam sitieni neko neņēma cauri. Bet bailes tas iedvesa. Ziņot arī nekam nevarēja, jo isstrebīķeļi jau nu mūs nenosargātu no izrēķināšanās. Vēlāk vērīgi sekojām, kad pie Gelbēm ieradās mežinieki un ar bailēm gaidījām, vai nenāks arī pie mums.

Pavisam negaidīti mežā aizgāja visa Upīšu ģimene no Rakovas. Kādā rītā kaimiņi atklāja, ka Upīšu mājas ir tukšas. Kāds bija iemesls, arī šo reiz varēja tikai minēt. Upīšu vecākais dēls Ādolfs bija iesaukts sarkanarmijā, frontē ievainots un bija atbraucis mājās veseļoties. Runāja, ka pie divām glītajām Upīšu meitām naktīs piestaigājot mežinieki. Tā arī nebija skaidrs, vai Ādolfs vairs negribēja atgriezties frontē, vai arī Upīši, baidīdamies no represijām par sakariem ar mežiniekiem, aizgāja mežā. Vēlāk jau kļuva zināms, ka Upīši dzīvo mežā, izveidojuši atsevišķu grupu.

Bet mežinieku stāvoklis kļuva arvien bezcerīgāks. Notika iekšlietu ministrijas – NKVD – karaspēka uzbrukumi viņu apmetnēm un bieži bija kritušie, kurus par biedinājumu izlika Viļakas centrā piekalnītē tagadējās autoostas vietā vai pretī esošā patērētāju biedrības veikala pagalmā. Katlešos bieži sāka parādīties kāds jauns, skaists, elegants NKVD leitnants, kurš centās iedraudzēties ar vietējiem un samērā sekmīgi aplidoja skaistākās meitas. Runāja, ka naktīs ar mašīnām atbraucot karavīru grupas, kas novērojot notiekošo.

Izsludināja amnestiju un solīja, ka no meža iznākušos pēc ieroču nodošanas atlaidīšot mājās. Bet atsaucības nebija. Un tad nāca kā zibens spēriens. Simpātiskais leitnants bija paveicis savu. Kādā dienā viņš ieradās pie Gelbēm, kur jau bija bijis biežs viesis un uzaicināja kādu doties pie katlešnieku mežinieku grupas un nodot ultimātu. Grupu bija aplenkusi karaspēka daļa un viņiem piedāvāja vai nu pēc amnestijas noteikumiem pašiem iznākt no meža, vai viņi tiks iznīcināti. Izvēles nebija – vienpadsmit mežinieki iznāca no meža, nodeva ieročus un atgriezās mājās. Tomēr leitnants turpināja apgrozīties Katlešos, līdz kādā dienā, kad viņš un divi isstrebiķeļi ar zirgu brauca uz Viļaku, viņus, izbraucot no meža Cirnavā, nošāva divi grāvmalā sēdoši sarkanarmiešu formās ģērbušies vīrieši. Runāja, ka tie esot bijuši no Upīšu grupas.

Upīši pa vienam vien tika iznīcināti un dzīvs palika tikai vecais tēvs, kuru pēc daudziem gadiem, kad strādāju Vīksnas kolhozā par priekšsēdētāju, sastapu Vīksnas pansionātā. Netiku viņu izvaicājis, jo nez vai viņam būtu kāds prieks atcerēties savas mežinieka gaitas un varbūt pat viņa līdziedzīvotāji par tām neko nezināja un nezinu, kā viņš nokļuvis šinī pansionātā. Arī es par to neinteresējos. Iespējams, ka varas iestādes, uzzinājušas par Upīša pagātni, būtu viņu no pansionāta izmetušas, ja arī nepielietotu represijas, jo Staļina laiki jau bija pagājuši un nosodīti.

Mežā palikusī “Krūma” vai “Krasta”, vairs lāgā neatceros, grupa nāca atriebties “nodevējiem”. Tā izvērtās par īstu traģēdiju pavisam nevainīgiem cilvēkiem. Mežinieki ieradās Āžu mājās, lai izrēķinātos ar Vili. Neviena vīrieša mājās nebija un mežinieku komandierim pateica, ka Vilis esot pie Ziediņiem Tas devās turp. Kaut kur tur notika viņa un Viļa sastapšanās, kas beidzās pavisam negaidīti. Vilis vētrainās sarunas laikā esot “atriebējam” izrāvis automātu un ar laidi iebelzis pa galvu. Pametis automātu, Vilis aizlaidies. Kad atriebējs atjēdzies, tas niknumā ieskrēja Ziediņu mājās un nošāva divas vecenītes, vienu gultā, otra centusies paslēpties zem gultas. Gultā, mirkstot vecmāmiņas asinīs, palikušas Ziediņu Metas divas meitiņas – dvīnītes. Promejot atriebējs pielaidis uguni sienam šķūnī, tomēr siens īslaicīgi uzliesmojis un nodzisis, nav turpinājis degt. Tas izglāba mazās meitenītes. Mežinieks atgriezās Āžu mājās, uz sliekšņa sastapa ganumeitu Kaķīšu Vilmu ar mazu bērnu uz rokām, nošāva viņu un aizdedzināja māju. Māja nodega un dzīvs sadega arī Vilmas bērniņš. Pie reizes tika nodedzināta arī kurpnieka Bērziņa, kurš jau bija miris, mājiņa, kurā dzīvoja Lavrenčiku Sofija.

Ko neizdarīja atriebēji, izdarīja padomju vara. Četrdesmit devītajā gadā, neņemot vērā nekādas amnestijas un solījumus, bijušos mežiniekus, tajā skaitā arī Āžus, kuru māja bija nodedzināta, izsūtīja uz Sibīriju.

Tā beidzās nacionālo partizānu epopeja Katlešos. Daudzi no viņiem godam nesa šo nosaukumu, bet ir arī tādi, kas par savām zvērībām, ja viņi būtu palikuši dzīvi, būtu jātiesā. Tādēļ

šodien

, kad runā par nacionālajiem partizāniem, manī izraisās pretrunīgas jūtas. Vai viņu starpā nedižojas arī tie, kuri šāva un dedzināja nevainīgus cilvēkus? Vai viņu vidū nav tie, kas, kalpojot fašistiem, sastrādājuši nelietības pret savu tautu, slēpās no atmaksas mežā, bet tagad, kad viss ir aizmirsts, paceļ galvas? Viss var būt.

 

Divpadsmitā nodaļa

Jaunos ceļos

 

Un tā nu biju kļuvis par kolhoza Jaunkatleši rēķinvedi. Man iedeva žūksnīti dokumentu un grāmatu ar zaļiem vākiem “Kolhozu grāmatvedība”. Tā bija laba grāmata. Sīki bija parādīta katra

veidlapa

un paskaidrots, kā tā jāaizpilda. Bija uzskaitītas visas grāmatas, kādas jāiekārto un pastāstīts, kādi ieraksti tur jāizdara. Tur bija arī citas gudrība, līdz pat bilances sastādīšanai. Tik tālu es netiku, bet izrādījās, ka kaut kur, kaut kādā skapī visi šie papīri jau ir. Savācu tos un

veidlapas

, kuras bija jāizpilda, aizpildīju, grāmatās, kur kaut kādi dokumenti bija jāiegrāmato, iegrāmatoju.

Kolhozam radās kaut kādi ienākumi par valstij nodoto pienu un citu produkciju. To ieskaitīja bankas kontā Valsts bankas Viļakas nodaļā. Tāpat radās arī vajadzība kaut ko iegādāties. Te sākās ķibeles. Pirmkārt, kolhoza priekšsēdētājs Tolmanis neprata parakstīties. Nē, analfabēts viņš nebija. Lieta tā, ka atverot bankā kontu, tur jāiesniedz parakstu paraugi. Ar tiem salīdzināja parakstus uz maniem pārskaitījumu uzdevumiem un čekiem. Tolmanis vairs neprata parakstīties tā, kā bija parakstījies uz parakstu paraugiem. Bankas darbinieki bāza man acīs

veidlapas

ar parakstu paraugiem, lika pašam salīdzināt un deva manus papīrus atpakaļ. Biju acīgs puika un ievēroju, ka tādu parakstu es varētu uztaisīt, kā savā laikā biju iemanījies ļoti līdzīgi uzrakstīt manas klases audzinātājas Rezovskas un mana papus parakstus.

Nolīdu kaut kur maliņā, uzrakstīju jaunus dokumentus un abās vietās parakstījos pats. Gāju pie lodziņa. Jā, nu tā lieta gāja! Pasaule ir pilna ar tādiem paradoksiem – pašrocīgu parakstu atzīst par nepareizu, bet viltojumu par īstu! Šitādā veidā es varētu iztīrīt kolhoza bankas kontu un neviens pat pakaļ nedziedātu. Bet man šādas idejas pat prātā nenāca un, otrkārt, tajā kontā jau arī nekad nekā nebija.

Kad Tolmanis man iedeva rēķinus par pērkamajām precēm un lika pārskaitīt naudu, sastādīju maksājuma uzdevumus un devos uz banku un… atdūros kā pret sienu. Inkasso! Kontā naudas nav, jāgaida, kad samaksās steidzamākus maksājumus. Lieta tāda, ka Padomju Savienībā viss piederēja tautai, vai, pareizāk sakot, valstij. Tai piederēja apgādes bāzes, veikali, banka un, protams, arī kolhozi, lai kā tos sauktu par kolektīvām saimniecībām. Visus resursus sadalīja valsts. Kolhozam paziņoja, kas tam iedalīts, lika ņemt

pilnvaru

un doties iedalīto saņemt. Dokumentus iesniedza bankā uz inkasso un bankas ierēdņi tad nu regulēja, kur tai naudiņai jāaiziet. Stacijās krājās neizņemtu minerālmēslu kalni, ko kolhozi nespēja aizvest transporta trūkuma dēļ, bet dokumenti bija nodoti uz inkasso un nauda tika ieturēta. Pirmām kārtām bija jāmaksā mašīnu un zirgu iznomāšanas punktam, vēlāk MTS, nodokļi, apdrošināšanas un nezin kas vēl. Ej, kad iedams, priekšā inkasso! Kolhozi bija hroniskā naudas badā un nevarēja iegādāties lietas ikdienas ražošanai, par kaut kādām izmaksām kolhozniekiem nevarēja būt ne runas. Kad kolhozam dziesma bija galīgi ciet, tā pati banka izsniedza kredītu, ar kuru nomaksāja daļu maksājumu un uz kādu brītiņu paspīdēja gaismas stariņš. Bet tas nevilkās ilgi. Bija kaut kādi priekšnieki, kas noteica, kas tev jāpērk, kas tev jāceļ, kas tev jāsēj, cik jāslauc un kas jānobaro, kad jāpļauj un cik jāatdod valstij. Viss bija viens vienīgs inkasso, kas stāvēja ceļā tavai iniciatīvai, reālajiem apstākļiem un iespējām. Vairāk kā divdesmit gadus šis inkasso spieda mani un visu kolhozu sistēmu pie zemes. Vajadzēja labus apstākļus un prasmīgus vadītāju ar dzelzs gribu un raksturu, lai izrautos no šī inkasso. Daļai saimniecību tas izdevās, bet vairums vilka dzīvību, krāpjot un bez maksas izdzenot kolhozniekus, kuri skaitījās kolhoza īpašnieki, bet kuriem nebija nekādu tiesību. Veselais saprāts nebija nekas,

plāns

bija viss. 

Tā tāda teorētiska atkāpe. Praksē, es, kurš skolas laikā biju iestājies komjaunatnē, ticēju kolhozu iekārtas gaišajām perspektīvām. “No viensētu šaurības kolhozu plašumos” – mums uzdeva tēmu domrakstam. Ar sajūsmu apdziedāju šos plašumus, balstoties uz dažādās grāmatās un romānos izlasīto. Nekur nerakstīja, cik kolhoznieku nomiruši badā Krievijā. Pašu pieredzes nebija.

Veicu savus rēķinveža pienākumus. Vācu ziņas par paveiktajiem darbiem, aprēķināju mistiskās “izstrādes” vai “darba” dienas kā maksāšanas līdzekli par padarīto darbu. Sāku sadurties ar kolhoza īstenību. Uz kolhozu brauca pilnvarotie, kas šturmēja pavasara sēju. Vienmēr viņiem bija par maz un par vēlu. Kolhoza priekšsēdētājs deva ziņas par padarīto apriņķim. Lai tiktu vaļa no nežēlīgā spiediena, viņš šo to piesvieda klāt.

Ap Jāņiem bija jānodod galīgā sējumu atskaite. Es brigadieriem prasīju iesniegt ziņas par katru apsēto tīrumiņu. Visu skaitījām kopā un klāt bija katastrofa. Iesēts bija krietni mazāk, kā noziņots. Es mācos virsū Tolmanim – vajag iesēt visu, kas noziņots. Viņš pateica, ka vairāk nesēs ne hektāru – Jāņi klāt un tāpat nekas neizaugs. “Izgrozies, kā gribi! Tu esi rēķinvedis!” Un es grozījos. Par nepatiesu ziņu sniegšanu taču varēja ielikt cietumā un

atskaites

biju parakstījis arī es. Ka tā ir izplatīta prakse un par nepatiesu ziņu sniegšanu nevienu cietumā neliek, jo ar to nodarbojas no apakšas līdz augšai, es nezināju. Kopā ar brigadieriem ķērāmies pie gigantiska darba – katra apsētā lauciņa platību proporcionāli palielinājām un beigās gali sanāca kopā. Nu mūs tik viegli nevarēja atmaskot.

Tikai daudz vēlāk atskārtu, ka tas bijis “mērkaķa darbs”, kā mēdz sacīt krievi. Pierakstījumi nevienam nebija noslēpums un nevienu neinteresēja. Pierakstīja kolhozi savās

atskaitēs

apriņķim, apriņķis pierakstīja

atskaitēs

republikai un nav brīnums, ka vajadzības gadījumā, lai labāk izskatītos, kaut ko piesvieda klāt arī

atskaitēs

Maskavai. Nu, bet tur brēca pa visu pasauli par grandiozajiem sasniegumiem.

 

*  *  *

 

Papus pret sabiedrisko darbu bija atsalis. Arī gadi vairs nebija tie. Nolēmu, ka mans pienākums ir pārņemt stafeti, bez tam vidusskolā biju iestājies komjaunatnē un uzskatīju, ka tas ir mans komjaunieša pienākums. Enerģiski metos sabiedriskā darba mutulī. Man bija ciešs kontakts ar Katlešu puišiem, ar kuriem kopā staigāju pa ballēm. Arī viņi bija noilgojušies pēc kaut kādas darbības. Ap mammu pulcējās meitenes un arī iesaistījās mūsu pasākumos. Pirmais pasākums bija dramatiskā kolektīva atjaunošana. Sākām ar vieglāko – iestudējām nelielu Andreja Upīša viencēlienu “Bezdievis”. Skolas klase mums likās par šauru, tādēļ pievērsām uzmanību Āžu šķūnim. Māja bija nodedzināta, tikai pirtiņā ar vasaras virtuvi bija iekārtots dzīvoklis lopkopējai Baraņikovu Martai. Bet labības šķūnis bija plašs, ar grīdu, kas bija gludāka nekā skolas klasē. Iztīrījām šķūni, iekārtojām skatuvi, izkaucu no papus aizkarus un dekorācijas un izrāde ar tai sekojošu balli notika. Nav vairs saglabājies atmiņā, kādi bija izrādes panākumi, bet tas jau nebija galvenais. Galvenais jau bija pats process. Vairāk izrādes gan manā laikā netika sarīkotas un neko arī vairāk neiestudējām. Bet šķūnis bija sakārtots un nu sestdienās un svētdienās nevajadzēja dejot uz tiltiem vai kādā gludākā vietā. Bijām zem jumta.

Uz dejām sanāca jaunatne gan no Katlešiem, gan apkārtējiem krievu ciemiem – Untinas, Djadnas, Krutiem Rūčiem. Drūmākais akords šajās ballēs bija kautiņi starp krievu puišiem no dažādiem ciemiem. Tie uz ballēm jau gāja bruņoti gan ar “švorņikiem” – tādām dzelzs tapām, gan pat ar apgrieztām šautenēm. Bija gadījums, kad viens ciems sēdēja uz skatuves aiz dekorācijām un no turienēs slaistījās stobri, bet otrs bloķēja šķūņa durvis. Dejošana notika gar vienu šķūņa sienu, lai atbrīvotu uguns līniju. Parast gan viss beidzās bez upuriem un kaimiņi izkāvās pa ceļam mājās ejot.

Baraņikovu Voldis bija nopircis harmonikas un jau drusku bija iemācījies spēlēt. Izlūdzos no viņa uz trīs dienām instrumentu, trīs dienas no rīta līdz vakaram to mocīju un mocījos pats, toties sestdien aizgāju uz balli un jau nospēlēju pirmos trīs gabalus. Nekāds virtuozs izpildījums jau nu tas nebija, par māksliniecisko līmeni nav ko runāt, bet mūsu publika nebija izlepusi – ritms bija, kaut kāda melodija arī un dejošanai ar to pilnīgi pietika.

Bet es iedegos kaislīgā vēlmē tikt pats pie savas harmonikas. Izlūdzos no papus pietiekošu naudas summu harmonikas pirkšanai, ko papus atbalstīja, jo mīlēja mūziku un gribēja, lai arī es iemācītos kaut ko spēlēt. Grūtības jau bija ar spēlēšanu nospridzināto pirkstu dēļ, bet ar neatlaidīgām pūlēm pielāgoju to, kas bija palicis pāri un kaut kas jau sanāca.

Un tā nu devos harmoniku meklējumos. Ar velosipēdu apbraucu visu apkārtējo miestu – Viļakas, Liepnas, Balvu, Kacēnu, Abrenes – veikalus. Nobraucu simtiem kilometru, beigās devos pat uz visai attālo Ostrovu, bet viss bija veltīgi – nekur harmoniku nebija. Krahs, bēdas, izmisums – skaistais sapnis nebija piepildāms!

Tad mamma kaut kur bija saklausījusi, ka kāds censonis harmonikas gan esot nopircis, bet nevarot iemācīties spēlēt un nu nolēmis tās pārdot. Ak, laime! Pēc dažām dienām instruments bija mans. Tas bija skaists. Mūsdienās nekā tik skaista nav. Harmonikas bija melni lakotas un pulētas. Paverot krāsainās plēšas, centrā izplētās dekoratīvs melns rombs. Labā klaviatūra bija no brūna, lakota koka, uz tās bija divas rindas melnu apaļu pogu. Kreisajā pusē astoņpadsmit basu pogas bija izvietotas uz malahīta zaļa panelīša. Zaļš ir mana mīļākā krāsa un panelis mani noveda ekstāzē. Instruments bija pati pilnība. Tā bija hromatiskā harmonika, ko pie mums sauca par “hromku”, tai bija akordeona tembrs un nelaime bija tikai tā, ka nekādu pustoņu tai nebija, spēlēt varēja tikai vienā mažora un vienā minora toņkārtā. Bet mani tas pilnīgi apmierināja. Dienas aizgāja bez apnikuma vingrinoties un drīz vien varēju spēlēt jau diezgan pieklājīgi. Vēlāk veikalos parādījās arī spoži Hohnera un Veltmeistara akordeoni, bet tie nebija priekš manis. Astoņdesmit vai simtdivdesmitbasīgās klaviatūras priekš maniem kreisās rokas stumbeņiem šķita nepieejamas. Bet zaķi var iemācīt sist bungas, lāci braukt ar velosipēdu, nerunājot jau nemaz par mērkaķi un arī es, kad pēc dažiem gadiem piekļuvu pie akordeona, iemanījos ar to pašu vienīgo kreisās rokas mazo pirkstiņu tikt ar šiem basiem galā. Beigās iemācījos spēlēt, nekāda meistarīgā šī spēle nebija, bet daudzus gadus tiku spēlējis akordeonu lauku kapelā un pa kāzām un citiem godiem apbraucām pus pasaules.

Bet Katlešos gribēju izmēģināt savus spēkus arī kora vadīšanā. Papus ar to vairs noņemties negribēja, bet kori es tomēr noorganizēju un, salasījušies skolā, sākām mēģinājumus. Mācīju Dziesmu svētku repertuāra dziesmas, kurām zināju visas partijas, jo skolas laika četros gados biju dziedājis visas vīru balsis, sākot ar pirmo tenoru līdz otrajam basam. Biju ieklausījies arī sieviešu balsīs un ja vēl paņēma priekšā notis, dziesmas varēju iemācīt ar balsi, jo nekāda instrumenta man nebija. Principā jau tas bija bezcerīgs, bezperspektīvs pasākums, bet tajos gados tas mani nemulsināja – es varēju visu, kā saka – jūra bija līdz ceļiem.

Kādu dienu, kad mācīju Barisona “Dziesmai

šodien

liela diena”, papus, kas sēdēja turpat aiz durvīm kancelejā, iznāca un aizrādīja, ka, es mācot nepareizi. “Tai notij taču punkta nav. Tas ir jādzied tā.” Un viņš sāka mācīt šo fragmentu pareizi. Tas viesa cerības, ka papus beigās varētu uzņemties kora apmācīšanu. Bet tas nepiepildījās. Koris uz skatuves neparādījās.

Sākām nodarboties arī ar sportu. Aiz kalniņa līdzenā laukumiņā iekārtojām volejbola laukumu un sākās spēles. Tehnika un taktika jau nu bija nožēlojama. Katrs centās bumbu pārsist pāri tīklam, par saspēli nemaz nedomājot. Centos to iemācīt, tomēr panākumi bija visai niecīgi. Tomēr tas netraucēja mūsu komandai ar velosipēdiem doties uz draudzības spēlēm uz Žīguriem, kur mežrūpniecības saimniecībai bija īsts fizkultūras kolektīvs. Neatceros, kādi bija spēļu rezultāti, bet prieku mums šāds pasākums sagādāja.

Manas aktivitātes ieinteresēja apriņķa komjaunatnes komiteju un pie mums sāka braukāt kāda sekretāre, glīta meitene. Mani mazāk saistīja viņas centieni organizēt komjaunatnes pirmorganizāciju, vairāk viņas sievišķīgās īpašības. Biju samērā glīts zēns un arī viņai radās zināma interese par mani, tomēr nekāds romāns mums nesanāca, jo dzīve iekārtājās pavisam savādāk. Bija pat runa, ka mani varētu iesaistīt darbā apriņķa komitejā, bet arī tas palika tikai sarunu līmenī.

 

*  *  *

 

Mana rosīgā sabiedriskā darbība nenāca par labu manam tiešajam rēķinveža darbam. Vajadzīgos dokumentus gan sastādīju, tomēr bieži tie ilgāku laiku palika neiegrāmatoti. Dokumentu kvalitātei par ļaunu nāca tolaik parādījušās lodīšu pildspalvas. Tas bija tehnikas jaunums, bet visai nepilnīgs. Lodīte brīžiem pludināja tinti par daudz un tā iztriepās, brīžiem nenāca nemaz un raksta vietā palika tikai iespiedumi. Bet tā bija modes lieta un es spītīgi rakstīju ar lodīšu pildspalvu, kaut gan dažkārt sarakstus, kurus sastādīju, pats vēlāk ar grūtībām varēju izlasīt. Nezinu, kā ar šiem sarakstiem tika galā klētnieks un kasieris, bet viņi nesūdzējās un es savu ķēpāšanu turpināju. Rezultātā, kad braucu projām un grāmatvedību nodevu tam pašam Andersonam, viņš vēlāk esot teicis, ka grāmatvedībā esot īsts haoss. Haoss jau nu tur nebija, bet nekāda priekšzīmīgā grāmatvedība tā droši vien nebija.

Dzīve ritēja, nāca uz rudens pusi un pirmie labības vezumi ar sarkaniem karogiem tika nosūtīti valstij. “Pirmos un labākos graudus valstij!” – skanēja lozungs, lai gan pirmos un labākos graudus vajadzēja atbērt sēklai. Bet priekšniekiem tas bija otršķirīgs jautājums. Par to sāks domāt tad, kad sāksies sējas kampaņa un tad vainīgs būs kolhoza priekšsēdētājs, ja sēklas nepietiks. Bet pašlaik vajadzēja vēl un vēl un pēc iespējas ātrāk. Šīs prasības mēs pildīt nespējām.

Tad kādā dienā pie manis kantorī ieradās apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks un lauksaimniecības nodaļas vadītājs un nolasīja man morāli par neizdarībām kolhozā, par lēno valsts piegāžu pildīšanu un vēl daudz par ko. Es klausījos izbrīnēts, neko no šiem darbiem es neorganizēju, par to atbildēt nevarēju un neko izmainīt nespēju. Bet iebilst baidījos – par daudz lieli vīri bija šie strostētāji. Pamazām pārmetumu straume izsīka un secinājums bija pavisam negaidīts. “Tev jāpieņem kolhozs!” Man mute palika vaļā.

Saruna noritēja krievu valodā, kuru ne visai labi pratu, bet cītīgi apguvu praksē, dejās runājot ar krievu skaistulēm, kuras pēc tam pavadīju uz mājām.

“Kā tas ir, jāpieņem?” – “Pavisam vienkārši – strādāsi par kolhoza priekšsēdētāju. No tā Tolmaņa nekā nav. Bet tu esi jauns, enerģisks, tev ir vidējā izglītība.” Tas man bija liels pārsteigums. Es teicu, ka gribu apspriesties ar tēvu. Papus ļoti augstu vērtēja lauksaimniecību. Viņa skatījumā labs lauksaimnieks stāvēja augstāk pat par skolotāju. Viņš gan sprieda, ka esmu par jaunu, bet visu jau var apgūt, tā kā izvēli atstāja manā ziņā. Atgriezies, izteicu savas šaubas priekšniekiem, bet viņi to neņēma vērā, iesēdināja mašīnā un aizveda uz Viļaku pie partijas apriņķa komitejas pirmā sekretāra. Tas, apskatījis mani, atzina, ka tiešām esmu pārāk jauns un tika pieņemts

lēmums

– nosūtīt mani mācīties uz kolhozu priekšsēdētāju skolu.

Papus neiebilda. Tas, ka kļūšu par agronomu, viņu pilnībā apmierināja. Viņš pat apsolīja man katru mēnesi sūtīt divus simtus rubļu. Vēlāk izrādījās, ka šie rubļi man ļoti noderēja, jo citiem audzēkņiem kolhozi maksāja stipendiju divus simtus, bet Tolmanis to darīt netaisījās – viņam konkurenti nebija vajadzīgi. Tā arī mācījos ar tēva stipendiju.

Tika nolemts mani sūtīt uz Zaļenieku lauksaimniecības vidusskolu kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai, kur ar savu vidējo izglītību varēšu iet uzreiz otrajā kursā. Bet tad paklīda baumas, ka mācības tur notiekot krievu valodā. Tas nu man nebija pieņemami. Tad man piedāvāja mācīties tādā pašā lauksaimniecības vidusskolā Skrīveros, bet tur otrā kursa vēl nebija un man bija jāmācās visi trīs gadi. Štrunts! Biju jauns, Laika man pietika un mācīties man patika. Man pavērās jauni, nezināmi ceļi.

 

*  *  *

 

Te nu manas atmiņas beidzas. Bija beigusies mana bērnība un jaunieša gadi vecāku paspārnē. Nostājos uz patstāvīgas dzīves ceļa. Vai tas bija pareizs? Domāju, ka nē. Es sekmīgi mācījos, centos priekšzīmīgi un pēc labākās sirdsapziņas strādāt visur, kur mani sūtīja. Bet pie sirds šis darbs nebija. Un neatbilda manam raksturam. Audzis vecāku paspārnē nebiju pieradis pie patstāvīgu

lēmumu

pieņemšanas. Biju līdzjūtīgs un mani varēja pierunāt pieņemt nepareizus lēmumus. Lai gan pratu visus darbus, man nebija nekādas saimniekošanas pieredzes un varēju vadīties tikai no skolā gūtām zināšanām, kuras varas vīri neņēma vērā un kaut kāds pilnvarotais ar četru klašu izglītību acumirklī sagrāva manas teorētiskās zināšanas. Tās viņam neko nenozīmēja. Bet pretoties es nepratu. Tā kā par nekādu lauksaimniecības spīdekli es nekļuvu. Un nebija nekādas nozīmes, ka kolhoznieki kolhozos, kurus vadīju, mani labi ieredzēja, bija ar mani apmierināti un negribēja mani laist projām, kad varasvīri nolēma mani atbrīvot. Nepratu arī nodrošināt savu dzīvi, nekļuvu bagāts, neuzcēlu sev māju, bet dzīvoju tikpat nabadzīgi vai pat nabadzīgāk kā mani kolhoznieki. Bet mana sirdsapziņa palika tīra.

Neesmu bijis nevienu dienu bez darba vietas. Gadījās pat, ka, uzsākot strādāt jaunā darba vietā, vecais darbs vēl bija jānodod.

Neatceros, kurš teicis, ka dzīve nav zeķe, kuru var izārdīt un sākt adīt no jauna. Un ja arī varētu, nez vai būtu vērts. Dzīvē daudz kas ir darīts nepareizi, ir pielaistas kļūdas, ir nodarīts pāri citiem, bet visumā esmu centies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā un sabiedrības labā. Nez vai to zeķi adot no jauna, atkal kāds valdziņš nenobruktu, kāda cilpiņa netiktu izvilkta nepareizā vietā. Un rezultāts būtu tas pats.

Bet Katleši ir kā gaiša saules saliņa manā dzīvē.

 

1.12.2001

.

Pēteris Horns. Katleši. Tālākais

Piektā nodaļa

Upe un upīte

 

Mamma bija uzaugusi mājās, kas atradās uz Kurnas upes krasta un bija kaislīga zvejniece. Arī visi viņas brāļi katru brīvu brīdi veltīja makšķerēšanai un zvejai. Droši vien no viņiem arī man pielipa šī kaislība. Tā varēja plaukt un zelt, jo arī gar Katlešu skolu tecēja upe – Liepna. Tajā tika pavadīts daudz laika gan plunčājoties pa ūdeni, gan ķerot zivis. Visā gabalā gar mūsu zemi pazīstams bija katrs akmens, zināma katra sieksta.

Kad dzirnavās mala, ūdens līmenis upē strauji cēlās un straumes ātrums strauji palielinājās. Tāpēc arī mūsu upes gabalā visas smiltis bija izskalotas, gultne bija akmeņaina un tikai atsevišķos dziļumiņos upes gultne bija līdzena un gluda. Tāds dziļumiņš bija arī tieši pret māju un tāpēc to saucām un arī izmantojām par peldvietu. Pieaugušam cilvēkam ūdens tur bija līdz jostas vietai vai drusku augstāk. Vismaz izpeldēties tur varēja normāli. Peldvieta atradās tieši pretī mājai, uz to caur ābeļdārzu veda taciņa. Papus bija nogāzē izracis pakāpienus, kas veda uz upes palienu. Tā nav plata metrus piecus, bet tieši šeit atradās leģendārās pirtiņas atliekas – daži satrunējuši baļķi un praulu kaudze. Vēl daži pakāpieni tieši upes krastā veda pie laipas, kas bija metrus divus gara, nostiprināta uz upes gultnē iedzītiem mietiem, centimetrus trīsdesmit virs ūdens līmeņa, lai malšanas laikā, kad ūdens līmenis pacēlās, laipa nepaliktu zem ūdens. Blakus laipai, tāpat uz mietiem tikai kādu pusmetru augstāk, bija uzsists dēlis, uz kura varēja sēdēt vai salikt drēbes peldēšanās laikā. Tā bija jauka vieta. Blakus kāpieniem pakrastē auga liela divžuburaina ieva, kas pavasarī ziedu laikā bija kā milzīga balta kupena. Papus ar mammu bija pakrasti iztīrījuši no sīkajiem krūmiem un atstāti bija tikai lazdu krūmi, ievas un lielie alkšņi. Lazdu krūmi pēc izretināšanas saņēmās spēcīgi un kupli, riekstu tur bija bez gala. Visā pakrastē auga savvaļas apīņi, kas uz rudens pusi sariesa galviņu ķekarus. Viss tas smaržoja un deva patīkamu ēnu vasaras karstajās dienās. Vēl gleznaināks bija Anšalīcītis. Upe no peldvietas metrus simts tecēja uz austrumiem, tad strauji pagriezās uz ziemeļiem un tad taisīja pagriezienu atpakaļ uz dienvidiem un tad pagriezās atkal uz austrumiem. Izveidojās tāda kā pussaliņa un tas tad arī bija Anšalīcītis. Par nosaukumu stāstīja leģendu, ka muižniekam bijuši divi ļoti iemīlēti zirgi – Ansītis un Grietiņa. Bet tad Ansītis saslimis un nobeidzies. Muižnieks zirga nāvi ļoti pārdzīvojis un apglabājis to šinī līcītī un izveidojis tur kapu kopiņu. Arī Grietiņa ļoti skumusi pēc Ansīša, gājusi turp un galvu nokārusi stāvējusi pie kopiņas. Bet līcīti iesaukuši par Anšalīcīti. Manā laikā tur vairs nebija nekādu pēdu no kopiņas, bet nosaukums bija palicis. Mūsdienās arī tas ir aizmirsts.

Līcītī auga kādi desmit lazdu krūmi. Upes pretējais krasts bija ļoti augsts un stāvs, ārā spiedās kaut kādi sarkani ieži. Nezinu, vai tas bija smilšakmens vai māls, jo uzrāpies tur nekad netiku un galvenokārt tāpēc, ka tas krasts jau vairs nebija “mūsu daļā” un papus bija stingri noliedzis mums iet ārpus skolas zemes robežām.

Abās pusēs līcītim upes līkumos upes vidū bija pa lielam akmenim. Kreisajā pusē ap to bija izskalots dziļums un tam klāt tikt nevarēja. Bet labajā pusē akmens atradās uz seklas akmeņainas gultnes, kas pie maza ūdens bija tikai dažus centimetrus dziļš un uz tā varēja uzrāpties un sasēsties vismaz četri, pieci bērni. Nesen atradu vecu fotogrāfiju, kur biju nofotografējis uz šī akmens sēdam mammu un kaimiņieni Ozolu Veltu. Viņām tur rūme iznāca tikai divām. Bet apjomi bija nesalīdzināmi, jo abas bija visai apaļas dāmas.

 Kaut kur aizbrist mums nebija nekāda problēma, jo vasarā mūsu vienīgie apavi bija “dzērvju zābaki”. Tos ieguvām, brienot pa rasu, pēc tam kājas vējš aprāva un āda uz kājām saplaisāja un ellīgi sūrstēja. Glābiņš bija viens – vakarā pēc kāju nomazgāšanas mamma tās sasmērēja ar skābu krējumu un pēc dažām dienām dzērvju zābaki bija aizmirsušies. Kājas bija basas, bieži tās bija saskrambātas un sadurtas, bet tas bija sīkums. Toties skriet un brist varēja bez pūlēm. Un bradāt mēs bradājām veseliem cēlieniem.

Mūsu mērķis bija zivis. Kārtīga zvejnieka un makšķernieka skatījumā zivi mērī kilogramos vai, sliktākajā gadījumā dažos simtos gramu. Mēs tik sīkumaini nebijām un ķērām visu, kas peld ūdenī, protams, ja tam nav kāju. Mērogi citi. Ja mēs savā upītē ieraudzītu mūsdienu izmakšķerēto samu-rekordistu, acumirklī bļaudami pamestu savus ūdeņus un paziņotu, ka upē ieviesušies vaļi, kas var mūs aprīt. Viens no mūsu zvejas objektiem bija tāds pats sams, pat ūsas tam bija, tikai viņa garums nepārsniedza desmit centimetrus (sevišķi lieliem eksemplāriem) un saucām viņus par akmeņgraužiem, jo dzīvoja viņi zem akmeņiem. Turpat bija atrodama otra izplatītākā zivju suga – platgalvji. Tiem bija plata, plakana, kaulaina galva un samērā necils augums. Viņi bija sīkāki par akmeņgraužiem un ne tik iecienīti, tomēr kārtīgs zvejnieks nesmādē nekādu zivi un arī mēs platgalvjus garām nelaidām. Šīm zivju sugām galvenais zvejas veids bija duršana ar dakšiņu. Jā, ar visparastāko galda dakšiņu. Ejot zvejā, mēs apbruņojāmies ar dakšiņu, kanniņu ar ūdeni loma ielikšanai, kuru parasti nolikām tuvumā uz lielāka akmens un zveja varēja sākties. Uzmanīgi pacēlām akmeni un, raugi, tur apakšā bija vismaz viens akmeņgrauzis vai platgalvis. Noskatījām lielāko, uzmanīgi tuvinājām dakšiņu, notēmējām un dūrām. Loms bija rokā, uzdurts dakšiņā! Veikli jāiemet kanniņā un jāskatās, kur palikuši pārējie. Bēgt viņi bēga veikli. Pirmais izrāviens bija acumirklīgs – pajuka dūņu mākonītis un zivteles vairs nebija. Bet tālu viņas nepeldēja. Paskaties apkārt un, lūk, divdesmit, trīsdesmit centimetru attālumā zivtele atkal mierīgi gulēja uz grunts! Manevrs tika atkārtots un uz dakšiņas spirinājās nākošais upuris. Kad visi pieņemamākie eksemplāri bija noķerti, ķērāmies pie nākošā akmens. Akmenim nebija jābūt lielam – sākot ar dūres lielumu un lielāki. Zem lielākajiem, kuri knapi bija apveļami varēja sastapt vēdzelītes – jau nopietnāku lomu. Arī tās, uzmanīgi rīkojoties, varēja uzdurt uz dakšiņas. Vislielāko eksemplāru, tā varēja būt centimetrus četrdesmit, piecdesmit gara, es kādreiz ieraudzīju akmentiņiem ierobežotā iedobītē pavisam seklā vietā. Acīmredzot pēc malšanas ūdenim krītoties, tā bija palikusi šajā dabiskajā slazdā. Garām laist tādu milzīgu lomu nevarēja. Ar rokām noturēt vēdzeli man neizdotos, jo vēdzeles ir ārkārtīgi glumas un noturēt tās var tikai dabūjot pirkstus žaunās. Pie žaunām jau nu viņa mani nelaistu, jo plašuma manevrēšanai tur vēl bija diezgan. Pie tam, bēgot no manis, viņa beigu beigās varēja izlēkt no niecīgā nožogojuma. Tā būtu traģēdija! Veikli rāvu no bikšeļu kabatas savu naželi, atvāzu to, piezagos zivij un dūru. Loms bija rokā! Pēc nelielas cīņas izvilku zivi krastā un uzvaroši stiepu uz mājām. Apbrīna par milzīgo lomu bija nedalīta.

Vispār šīs zivtiņas, kaut arī nelielas, bija ļoti garšīgas. Mamma gan kurnēja, jo viņai nepatika noņemties ar šo sīkuļu tīrīšanu, bet neko darīt nevarēja. Kas jādara, tas jādara. Zivtelei kaklā izdarīja šķērsgriezienu un pa to ar īkšķi izspieda zarniņas, izskaloja un meta bļodiņā. Tad apsālīja, lika pannā, drusku apcepa, pielēja krējumu un uzvārīja. Ar maizi tas bija pasakains ēdiens. Neko tik garšīgu vairs neesmu ēdis. Ēdām ar visām asakām, jo tās bija ļoti sīkas un mīkstas.

Sakarā ar zivju duršanu skaidri stāv atmiņā kāds svarīgs notikums. Tas bija trīsdesmit devītajā gadā. Jau no pavasara mamma sāka mums stāstīt, ka stārķi atnesot bērniņus un interesējās ko mēs ar Imantu gribētu – māsiņu vai brālīti. Mēs, protams, gribējām māsiņu un bieži, ieraugot lidojam stārķi, kas dzīvoja turpat netālu ligzdā lielas egles galā pie kurpnieka Bērziņa mājiņas, saucām pakaļ: “Stārķi, stārķi, atnes mums māsiņu!”

Un tā nu īsi pirms Jāņiem kādu

rītu

mamma bija apslimusi. Lizikas Vaļa uzsauca mums: “Puikas! Ejam durt zivis!” Kaut kas tāds gadījās pirmo reizi, ka Vaļa pagodinātu mūs ar šādu priekšlikumu. Veikli paķērām dakšiņas, kanniņu un devāmies zvejā. Duršana, no sākuma interesanta, laikam ejot, kļuva garlaicīga, tomēr Vaļa meklēja arvien jaunus un jaunus zvejas laukus un neko darīt, nācās šo nodarbību turpināt. Beidzot Lizika sauca, ka laiks iet mājās.

Pa ceļam viņa pastāstīja, ka bijis ieradies stārķis. Mamma vēl bija paslima, gulēja gultā un viņai blakus pīkstēja… brālītis! Mēs šķendējāmies, ka esam palaiduši garām tik svarīgu notikumu, pie tam uzskatījām, ka, ja mēs būtu bijuši mājās, mēs stārķim noteikti būtu izplēsuši māsiņu. Bet kas nokavēts, nokavēts. Ja brālītis, tad brālītis! Nosauca viņu par Jāni, jeb Janci, kā mēs viņu visu mūžu dēvējām. Jā visus labumus vienā reizē nevar dabūt. Nevar reizē ķert zivis, sagaidīt stārķi un dabūt māsiņu. Bijām priecīgi par to pašu. Mēs vēl nezinājām, kāda ķēpa stāv priekšā ar Janča auklēšanu.

Jancis bija negaidīts, nejauši ieradies, bet tā kā pēc izskata bija atsities tēvā, papum viņš bija sevišķi mīļš. Vakaros viņš mēdza sēdēt ar dēlu klēpī un dziedāt vecās kuplejas, ko kādreiz bija dziedājis, teātri spēlējot. Sevišķi mums patika šī:

 

Pa vakariem man klājās

Kā kungam muiželē.

Es priecīgs sēžu mājās

Un kopju maziņo.

Es sūcu garo pīpi

Un kopju maziņo

Un slauku viņam snīpi

Un dziedu dziesmu šo.

Un tad sekoja piedziedājums:

Mans Jancīt, mans Jancīt,

Tu manas dzīves prieks!

Bez tevis sirds drūma,

Bez tevis dzīve nieks! 

Citus pantus vairs neatceros. Papus pīpi nesūca, jo bija pārliecināts nepīpētājs, bet no dziesmas, kā zināms, vārdus izmest nevar un labi bija arī tā. Iespējams, ka tieši šīs dziesmas ietekmē brālīti sāka saukt par Janci, bet varbūt vainīga bija dziesma, ko dziedāja mamma:

Jancis rijā, rijā, rijā,

Jancis rijā tup un lūr

u.t.t.

Un nu mums šitais te Jancis bija visur jāvalkā līdzi ratiņos. Ja viņš mierīgi gulētu, tas būtu štrunts. Bet viņš bieži mēdza bļaut. Tad nu bija jāstumj pie mammas pārtīt autiņus vai pazīdīt. Nekādi plašāki pasākumi vairs nebija iespējami. Es gan bieži pamanījos iefīrēt Janci Imantam, kas bija klusāks un pakļāvīgāks, bet arī viņš sāka dumpoties, tā kā ilgi nekur sprukt nevarēju. Pie tam par Janci bija jārūpējas kārtīgi. Papus necieta, ka viņam ļauj ilgi bļaut. Viņš taču bija papus mīlulis! Vēl trakāk bija, kad kādreiz uzbraucu uz akmens, ratiņi apgāzās un Jancis, izvēlies no ratiņiem sāka brēkt. Ar bļāvienu “Unsvat, es tevi noslīcināšu!” papus, kurš turpat netālu strādāja, sagrāba mani aiz apkakles un vilka uz upes pusi. Noslīcināt jau viņš mani nenoslīcināja, bet pārbīlis bija pamatīgs un kļuva skaidrs, ka ar Janča uzraudzīšanu jokus dzīt nevar.

Tas vilkās pāris gadus. Jancim nopirka skaistu lelles porcelāna galvu, tai klāt piešuva rumpi ar attiecīgiem locekļiem uzšuva un uzģērba glītu kleitu, Jancis to nosauca par Īiņu un nu mūsu mocītājs ar Īiņu pie rokas, kaķi padusē klunkurēja pakaļ mammai. Slogs kļuva vieglāks.

 

*  *  *

 

Bet atgriezīsimies pie zivīm. Iecienītas bija arī mailītes. Tās sava kustīguma dēļ tik vienkārši nebija noķeramas un tādēļ tās mēs makšķerējām. Makšķeres taisīju pats. Lazdām auga apbrīnojami slaidas un taisnas atvases. Tās nogriezu nomizoju un makšķerkāts bija gatavs. Kad tas izkalta, bija ļoti viegls un lokans un glīts. Galā tika piesiets diegs, ko mammai notinu no spolītes. Kortelīša pudeles korķim vidū ar naglu tika izdurts caurums, tam cauri ar adatu izvēra diegu, un to nostiprināja ar sērkociņu vai speciāli izdrāztu kociņu, vai, vislabāk, ar vistas resnās spalvas, kam bija noplēstas plūksnas, resno galu. No kaimiņu Frīda dabūju dažas svina skrotis, tās tika izmantotas kā svariņi, Diega galā piesēju āķi, ko izlocīju no kniepadatas, ko pievācu no mammas vai Vaļas krājumiem, kurām kā šuvējām tādas mantas bija diezgan. Jā, āķi jau nu nebija nekādi labie. Ja zivtiņu veikli neizsvieda no ūdens uz krasta, tā āķi izspļāva, jo āķim atskabargas nebija, bet īstus āķus papus mums nepirka. Bet bada laikā velns pat mušas ēdot un mums arī šādi āķi bija labi.

Vēlāk diega vietā, kas bija diezgan neērts un ūdenī labi redzams, tā kā kaut cik sevi cienoša zivs pie tādas makšķeres negāja, sāku lietot zirga astru auklu, ko man iemācīja vīt Kurnas onkulis Jāzeps vai Jezups, kā mēs viņu saucām. Ņem divus zirga astes astrus ar mezglu sasien galus kopā, ar kreiso roku tur astrus, ar labo, virpinot starp pirkstiem, tos sagriež kopā. Izveidojušos divastru aukliņas gabaliņus ar speciālu mezglu sasien vienā auklā un makšķeraukla gatava. Tā ūdenī kļūst caurspīdīga, it sevišķi ja astri ņemti no balta zirga astes. Lielākām zivīm auklu var vīt no trīs astriem. Tehnoloģija ir tā pati.

Un tā ar savu diega makšķeri ķēru mailītes. Uz āķa uzmaucu pavisam īsiņu sliekas gabaliņu. Garu slieku maukt nebija nozīmes – mailīte paņēma slieku aiz gala un novilka no āķa. Manam kniepadatas āķim taču atskabargas nebija un tārps viegli slīdēja nost. Enerģiskāka slieka pat pati, intensīvi lokoties, izmanījās nomaukties no āķa. Tā kā vajadzēja apmierināties ar sīkiem tārpa gabaliņiem. Patiesībā pludiņš jau bija tikai tāds tradicionāls makšķeres piederums, jo ūdens upē bija dzidrs, caurskatāms līdz pašam upes dibenam, katru smilšu graudiņu tur varēja saskatīt. Tikpat labi bija redzams, kā mailīte piepeld pie āķa, saņem ēsmu un tad jau veikli bija jārauj laukā, negaidot nekādu pludiņa kustināšanu, faktiski pludiņš kalpoja tikai ēsmas noturēšanai noteiktā dziļumā, nevis signalizēšanai, ka pieķērusies zivs.

Meistarība auga un dažkārt ar makšķeri izdevās noķert tik daudz mailīšu, ka pietika nevien pabarot kaķi, bet varēja nest tās mammai, lai tā ķertos pie tīrīšanas procedūras un taisītu atkal brīnumgaršīgo zivju – krējuma mērci. Gan pukstēdama, viņa tomēr pie šīs garlaicīgās padarīšanas ķērās. Makšķerēti tika arī grunduļi – raibas, mazkustīgas zivtiņas, kas galvenokārt uzturējās vietās ar smilšainu grunti un lēnu straumi, kur tie nekustēdamies gulēja uz upes dibena, tārpam pievērsa uzmanību tikai tad, kad tas atradās tiešā purna tuvumā, bet to grāba pamatīgi un tūlīt nesa projām. Grunduļu makšķerēšana bija daudz interesantāka, jo tie bija jau lielāki par mailītēm un pat akmeņgraužiem.

Bet upē jau nebija tikai akmeņgrauži, platgalvji, grunduļi un mailītes vien. Tur bija un ne mazums nopietnu, vērā ņemamu zivju. Zem lielajiem akmeņiem slēpās glumās vēdzeles, dziļumiņos un seklākās vietās zem siekstām mājoja sarkanspurainās, sidrabainās raudas, tās bija sastopamas arī zem kārklu krūmiem, kuru zari vietām iesniedzās ūdenī.

Pie lielā akmens pa kreisi no Anšalīcīša un tam sekojošajā dziļumiņā cienīgi bariņos peldēja baltspurainie sapali – viltīgas un piesardzīgas zivis. Anšalīcīša pašā smailē mūsu upes malā smilšainā sērē bija divi palieli plakani akmeņi. Ja uzkāpa uz viena no tiem, dziļumā, kas bija izskalots pie upes pretējā krasta varēja redzēt zaļgano, strīpaino asaru bariņus, kas nesteidzīgi peldēja uz vienu un otru pusi. Brīžiem kāds asaris, ieraudzījis ko ēdamu, atdalījās no bariņa pakampa savu ēsmu un nesteidzīgi atgriezās ierindā.

Pat no augstā upes krasta dažreiz varēja ieraudzīt no kāda ūdenszāļu pudura rēgojamies plēsonīgo līdakas galvu, kas modri sekoja garām peldošajām zivīm. Nogriezās dūņu mutulītis un līdakas tur vairs nebija. Manevrs bija zibenīgs. Kāda zivtiņa bija nokļuvusi līdakas rīklē. Ja labi ieskatījās, varēja līdaku ieraudzīt kaut kur drusku tālāk, dažreiz pat pilnīgi atklātā vietā, bet tikpat nekustīgu. Neesmu redzējis līdaku lēnām peldam – tā vai nu mierīgi stāv uz vietas, atklāti vai paslēpusies kādā zāļu pudurī, vai arī šaujas kā bulta, ķerot medījumu vai bēgot no zvejnieka.

Zivju bija daudz. Tas acīmredzot bija izskaidrojams ar tuvo dzirnavu ezera ietekmi. Caur slūžām zivis droši vien nokļuva tālāk upē. Bija novērojams, ka upē ūdenim krītoties, kad bija pārtraukta malšana, zivis devās augšup pa straumi, droši vien cenšoties atgriezties ezerā. Bet tas jau nu viņām vairs nebija iespējams. Ļoti bieži viņas nokļuva uz mammas pannas vai zivju zupas katlā. Mamma bija kaislīga zvejniece. Viņas uzskaitē bija katra līdaka, kas atradās upē mūsu robežās un agri vai vēlu nokļuva mammas zivju tarbā. Tomēr tāpēc līdaku, tāpat citu zivju nekļuva mazāk. Arvien parādījās jaunas.

Bet šīs zivis pie maniem kniepadatu āķiem diegu auklas galā nenāca klāt un ja arī pienāca, par manu sliekas gabaliņu nelikās ne zinis.

Un tomēr… Kā

šodien

atceros savu pirmo izmakšķerēto lielāko zivi. Anšalīcītī, uzkāpis uz plakanā akmens kāŗtējo reizi, uzmaucis uz āķa veselu slieku, uzglūnēju asaru bariem. Metu makšķeri gan šur, gan tur. Centos iemest to pašā asaru barā. Iemetu ēsmu asaru bara maršruta priekšā. Tie cienīgi aizpeldēja garām, neveltot ne mazāko vērību skaistajai sliekai. Un tad… Kāds vidēji liels asaris garāmejot sagrāba ēsmu. Pludiņš pazuda zem ūdens. Es rāvu un asaris jau spirinājās krastmalas smiltīs. Mana triumfa stunda bija situsi! Cik tas bija liels, cik tas bija skaists! Sagrābu zivi ar abām rokām un skrēju rādīt mammai. Turēju savu asari tik cieši, ka tam pat zarniņas bija izspiedušās.

Manā toreizējā skatījumā zivs bija liela. Tā nebija nekāda mailīte, tā bija turama ar abām rokām un vēl bija redzama galva un aste. Vēlākos laikos, parēķinot, cik platas varēja būt manas plaukstiņas, pierēķinot vēl klāt zivs galvu un asti varēju spriest, ka zivs nebija neko garāka par divpadsmit centimetriem. Diezgan nožēlojams loms, tomēr priekš manis tajā laikā tas bija grandiozs sasniegums un es ar to lepojos ne mazāk, kā šīsdienas rekordisti ar saviem gandrīz divmetrīgajiem samiem.

 

*  *  *

 

Mamma zivis nemakšķerēja. Viņa tās zvejoja ar “brudžīti”. Nekādus tīklus un tinas viņa nelietoja. Brudžitis prasmīgās rokās, neskatoties ar savu nelielo izmēru, zvejai nelielā upē bija nopietns zvejas rīks.

.Atceros jau vēlākos gados, kad ar Jezupu siena laikā zvejojām Bolupē Romūkstos pie mūsu pļavas gabala, pusdienlaikā, kamēr žuva nopļautais siens, mēs ar brudžīti izbridām pāris stundās varbūt kādu puskilometru upes. Mūsu smagajā tarbā bija pamatīgas līdakas, resnās šķaunadzes, lielas vēdzeles, neskaitot jau plaužus, raudas, asarus un citas sīkākas zivteles. Sastapām četru vīru komandu ar pamatīgu tīklu, ar kuru varēja aizsprostot upi vai visā platumā. Viņu loms, salīdzinot ar mūsējo, bija vienkārši nožēlojams. Ieskatījušies mūsu tarbā, viņi brīnījās, ka šāda lieluma zivis šeit vispār esot. Tātad zvejas rīka lielums ne vienmēr ir izšķirošais. Svarīga ir prasme. Zivs nav dumja. Tā var izlīst tīklam pa apakšu aizskriet garām, pagriezties atpakaļ vai pārlēkt pāri un tikai pašas dumjākās, kuras parasti ir arī sīkākās, drāžas tieši tīkla kulē. Protams, prasmīgs zvejnieks arī ar tīklu sazvejos daudz zivju un palielinot tīklu izmērus daudzkārtīgi pārsniegs brudžīša lomus. Bet to azartu, to aizrautību un gandarījumu, kādu gūst zvejojot ar brudžīti viņš nekad neizjutīs.

Esmu sadziedājis slavas dziesmas brudžītim. Kas tas tāds ir? Tā uzbūve ir vienkārša. Slaidu lazdas maiksti apmēram pāris centimetru resnumā saliec puslokā un galus savieno ar stipru linu aukliņu. Loka stūros un augšējā punktā ar stipriem, šķeterētiem linu diegiem piesien trīs tādas pašas lazdas nūjas pusotra, divu metru garumā, kuru otrus galus sasien kopā. Brudžīša karkass ir gatavs. To apvelk ar tīkla linumu. Brudžīša priekšā piesien apakšgalā noasinātu, ap pusotru metru gara mietiņu. To stingri piesien apakšējās auklas vidū, pie loka augšpusē tas piestiprināts ar vaļīgu auklas cilpu, kurā var brīvi staigāt. Loka izmēri var būt dažādi. Priekš mums Jezups uztaisīja brudžīti, kura priekšējais atvērums bija drusku lielāks par metru. Pašam viņam bija brudžis gandrīz pusotra metra platumā.

Komplektā ar brudžīti bija jābūt arī dipinam. Dipins – tas ir rīks zivju iedzīšanai brudžītī. Uzbūvei ir divi varianti. Var būt nelielam koka klucītim vidū izurbts caurums, kurā iedzīts divus trīs metrus garš kāts, tāds pats kā grābeklim. Bet šinī variantā gadījās, ka, enerģiskāk darbojoties, klucītis pārplīsa, nokrita no kāta un ar vienu pašu kātu nekādu lielo troksni ūdenī iztaisīt nevarēja. Tādēļ pamatīgāks rīks iznāca, ja slaidu kociņu ar visām saknēm izrāva no zemes, sīkās saknes apgrieza, kociņu nomizoja un nogrieza vajadzīgajā garumā. Iznāca kāts ar pamatīgu purgu galā un tā jau nebija tik viegli sasitama. Dažreiz dipini sauca arī par dukuru, bet esmu dzirdējis, ka šādi kaut kur saucot arī zvejas rīku, līdzīgu mūsu brudžītim, tā kā nez vai šis nosaukums būtu pareizs. Bet lietojām abus. “Paķer dipini!” – kliedza Jezups vai “Paķer dukuri!” – sauca mamma, ar brudžīti uz pleca skrienot uz upi, kad kaut kur bija ievērota lielāka līdaka, kuru nekavējoties gribējās noķert.

Parasti zvejoja divi – viens gāja ar brudžīti, otrs ar dipini. Brudžīti novietoja ar vienu stūri pie krasta drusku ieslīpi pret krastu, ar vienu roku turēja aiz loka ar otru spieda mietiņu uz leju, lai brudžīša apakšmala cieši piegultu upes dibenam, jo sevišķi vēdzeles un vēži izmanījās aizzagties pa brudžīša apakšu. Palīgs ar dipini vai nu nostājās blakus upes pusē, vai pagāja drusku uz priekšu un trieca gareniski dipini ūdenī. Dipiņa ceļā izveidojās putu josla, bet gājiena galā izvēlās pamatīgs ūdens virpulis. Zivis bēga un tā kā brīvs ceļš it kā bija tur, kur atradās brudžītis , zivis bija tīklā. Brudža turētājs ar rokām skaidri sajuta triecienus, kas radās, zivīm atsitoties pret linumu, un veikli rāva brudžīti laukā un pacēla brudžīša muti uz augšu, lai zivis nevarētu izskriet atpakaļ. Te bija nepieciešama pieredze un veiklība. Sevišķi izmanīgas bija līdakas, kas zibenīgi spruka atpakaļ. Šāda zveja bija ļoti aizraujoša un pārdzīvojumiem bagāta. Biju vērojis zveju Kurnā, kad aizbraucām ciemos pie Jezupa. Tad tika organizēta lielāks zvejas gājiens. Dažreiz pievienojās arī kāds no kaimiņiem un tad ar dipiņiem gāja divi. Zvejai bija sagatavots speciāls apģērbs – kājās uzvilka vecas, noplīsušas, vienos ielāpos bikses, mugurā vilka kārtīgu džemperi un tādus pašus vecus svārkus, kurus sajoza ar pinekli. Svārku piedurkņu galus nosēja ar aukliņām, lai tie nepītos ap rokām. Kājās uzāva biezas vilnas zeķes un uzāva galošas, kuras piesēja pie kājām. Izskats nebija nekāds pievilcīgais, toties ūdenī bija silti un zvejot varēja gan diezgan agrā pavasarī, gan vēlāk rudenī, kad ūdens nebija visai silts. Vienam no zvejniekiem kaklā auklā bija uzkārta zivju tarba. Bet parasti zvejniekiem pa krastu līdzi vilkās sieviešu un bērnu varza un tad tarba atradās pie krasta gājējiem. Zvejnieki zivis un vēžus no brudža svieda uz krasta, tur tika sameklētas un saliktas tarbā. Pie veiksmīgākas zvejas tarbu bija ko stiept.

Zvejas gājienu izdarīja pret straumi, lai priekšā vienmēr būtu skaidrs, nesaduļķots ūdens un lielākās zivis jau laikus ieraudzītu un brudžīti nostādītu visizdevīgākajā pozīcijā. Bija zvejnieki, kas uzskatīja, ka jāiet pa straumei, lai priekšā vienmēr būtu saduļķotais ūdens. Tad zivis zvejniekus it kā neredzēšot. Tās bija galīgas muļķības, jo zveja pa aklo nekad nedeva tādus rezultātus, kā mērķtiecīga rīcība. Pie tam zivis izbiedētas gandrīz vienmēr bēga pa straumei. Mēs piederējām pie Jezupa “skolas” un atzinām, ka pareiza ir vienīgi zveju, ejot pret straumi. Ūdenī zvejniekiem bija jāpārvietojas ļoti uzmanīgi, nesaceļot nekādu troksni un tā, lai neveidotos pat ūdens loki. Tādā veidā varēja piezagties zivīm ļoti tuvu un brudžīti nostādīt visizdevīgākajā vietā, Krastā gājējiem arī bija noteikts izturēties klusi un neaizsteigties zvejniekiem priekšā. Šāda taktika arvien deva labus lomus. Protams, asarus, raudas, sapalus, auslejus , kas uzturējās baros atklātās vietās, zvejoja savādāk. Brudžīti novietoja upes gultnes dziļākajā vietā, ja bija vairāk cilvēku, katrā pusē nostājās vēl pa kādam, lai neļautu zivīm mest līkumu un aizskriet brudžītim garām. Tad dzinēji ar saviem dipiņiem pagāja pa straumi uz augšu un ar lielu troksni sāka dzīt zivis uz leju. Brudža turētājam tā bija neatkārtojama sajūta, kad roka juta, kā notrīcēja brudža loks no zivju bara trieciena pa tīklu. Zibenīgi bija jārauj laukā. Un brudžītī spirinājās vairākas zivis! Lielākās kulē, mazākās kopā ar gružiem un zālēm izpurina upē un atkal uz priekšu! Kolosāli!

Vēlāk, kad uzsāku gana gaitas Kurnā un arī tad, kad, iedams Balvu ģimnāzijā dzīvoju pie Jezupa, pusdienlaikos, kā mēdza teikt, uz stundiņu “ielēcām upē”. Kurnas upīte tek gar pašu Jezupa māju, tā kā nekāda liela gatavošanās nebija vajadzīga. Tad “dukurējām” vēdzeles un vēžus. Kurnas upītes krasti bija noauguši ar alkšņiem un ievām, to saknes bija izveidojušas paceres, kurās dzīvoja lērums vēdzeļu un vēžu. Pielika brudžiti ar stūri pēc iespējas dziļāk pacerē, apakšmalu cieši piespieda pie upes dibena un ar dipini sāka dzīt no paceres laukā vēdzeles un vēžus. Tie ne visai labprāt pameta slēptuves, tā kā bija jārīkojas ļoti enerģiski. Dipiņa galu ar spēku trieca pacerē, tā kā no paceres gāzās laukā lieli ūdens guldzieni. Paceri vajadzēja izdauzīt sistemātiski līdz pašai brudžīša mutei, jo vēdzeles, neskatoties uz lielo burkšķi, kas bija sacelts, bieži vien grozījās pa pašu brudžīša priekšu, bet iekšā negāja. Kad brudžīti cēla laukā uz tā apakšas locījās viena, bet dažkārt arī vairākas vēdzeles, kas tūlīt tika nogādātas tarbā, tur bija arī lērums dažāda izmēra vēžu. Tika izlasīti lielākie. Mātes, kurām zem astes bija ikru čemuri, iemetām atpakaļ upē un atlikumu – sīkākos vēžus un visādus gružus izpurinājām laukā tad pagājām divus, trīs metrus uz priekšu un apstrādājām nākošo krasta gabaliņu. Lomi , lielāki vai mazāki, bija arvien. Zivju un vēžu nepalika mazāk.

Smieklīgi ir šīsdienas dabas aizsargu pārmetumi makšķerniekiem un mazo zvejas rīku zvejniekiem, ka tie iznīdē zivis. Tad, kad neierobežoti makšķerēja un zvejoja ar brudžīšiem, velkamajiem tīkliem un kakažām, zivju bija pietiekoši un nepalika mazāk. Zivis iznīcināja ar upēs izgāztām degvielas cisternām un minerālmēslu kravām, ar piekrastes lauku pārmērīgu mēslošanu ar minerālmēsliem, ieplūdinātiem ražošanas atkritumiem, eļļām un degvielu, pārmērīgu ķīmikāliju lietošanu, kā arī ar ezeru izzvejošanu ar smalkiem tīkliem, zivju spridzināšana un izsišana ar elektrību. Par šādām izrīcībām ir jātiesā. Un bargi!

Esmu redzējis, kā “apzvejoja” Balvu ezeru. Vienā vilcienā izvilka divi, trīs simti kilogramu zivju. Nez vai puse no svara atbilda standartiem, pārējās bija zivju mazuļi. Jūs domājat, ka kādu zivi atlaida atpakaļ ezerā? Muļķības! Sīkuļus turpat pārdeva, ja bija, kas pērk. Bet ja nebija? Jau nosmakušās zivtiņas sagāza vai nu atpakaļ ezerā, vai atstāja krastā putniem par prieku. Tūkstošiem mazo zivtiņu tika iznīcināts. Ja tās paaugtos, visi ezera apkaimes iedzīvotāji varētu dienu dienā likt ezerā tinas un pieēsties zivju līdz kaklam un pat pārdot pilsētniekiem, bet zivju mazāk nepaliktu, jo vairāk, kā var patērēt, neviens jau nezvejoja. Šaubos, vai citur rūpnieciskā zvejošana notiek saudzīgāk.

 

*  *  *

 

Bet atgriezīsimies Katlešos. Te galvenā barvede bija mamma. Pielietojām tos pašus paņēmienus, tomēr mērogi bija citi. Zvejojām tikai tajā upes posmā, kas piegūla skolas zemei – tikai kādos trīs, četros simtos metru. Svešā daļā nelīdām, bet arī savējā nekādus citus zvejniekus nelaidām. Nekādi milzīgie zivju krājumi jau tur nebija, bet savai zivju zupai vai dažām pannām ceptu zivju vienmēr varēja piezvejot.

Zveja sākās agrā pavasarī, kad tikko bija pārskrējuši pavasara plūdi. Likām naktsšņores vēdzelēm. Stipras aukliņas galā piesējām pamatīgu āķi, netālu no tā iesējām svariņu – kādu uzgriezni, skrūvi vai svina gabalu. Auklu nogrieza tik garu, lai sniegtos līdz upes vidum – metrus piecus, sešus. Otrā galā piesēja mazu mietiņu, ko iespraust krastā. Saraka tārpus – sliekas un varēja doties zvejā. Ar mammu priekšgala pie vakara pa krēslu devāmies uz upi un sametām šņores vietās, kur zinājām, ka vēdzeles ir. Savā upes posmā pazinām katru pēdu un zinājām labākās vietas.. Parasti šņoru bija ap desmit. Sametām, pasēdējām, papļāpājām un sākām no sākuma pārcilāt. Uz dažām bija pa vēdzelei. Tā apstaigājām reizes trīs, tad šņores pametām upē un devāmies mājās. No rīta agri gājām šņores vilkt laukā. Un atkal gadījās pa vēdzelei. Daža šņore nāca viegli. Tukšā! Bet tad bija manāms, ka aukla staigā un nāk smagi. Ir! Nekāda lielā cīņa nebija, jo vēdzele ir diezgan slinka un mazkustīga zivs, pie tam mūsu upē nekādi milzīgie eksemplāri nemājoja. Vēdzele jāsaņem pie žaunām, pretējā gadījumā tā, noņemta no āķa, izslīdēja no rokām, ūdenī iekšā un projām bija!

 Nokritās ūdens un vēdzeles vairs neķērās. Bet tās varēja noķert arī ar rokām. Roku vai abas uzmanīgi pabāza zem akmens, kur vēdzeles bija izveidojušas alas. Tikko samanīja glumo vēdzeli, ar uzmanīgām kustībām centās nokļūt pie žaunām. Tad pirkstus iekšā un velk laukā. Pie zināma treniņa varēja pievilkt kārtīgām pusdienām. Ar rokām varēja izvilkt arī raudas, kas slēpās zem siekstām. No abām pusēm zem siekstas pabāza rokas un pamazām virzījās uz priekšu. No roku pieskāriena, ja tas ir pietiekoši lēns un mierīgs, rauda nebaidās, pat it kā iegulstas plaukstā. Tad jau tikai atliek satvert un izvilkt.

Un visbeidzot, zveja ar brudžīti. Tik pamatīgas gatavošanās un ģērbšanās kā Kurnā nebija. Uzvilkām kaut ko kājās, lai kājas neatspaidītu uz asajiem akmeņiem vai pat nepārdurtu uz kāda siekstas zara, mamma aizsprauda kleitas apakšmalu aiz jostas, mēs atrotījām bikšeles, cik jau nu varēja un devāmies zvejā. Lielu dziļumu mūsu upē nebija, tā kā līdz kaklam brist vai pat peldēt nevajadzēja. Bet beigās jau tāpat bijām slapji līdz kaklam. Zivis rokā nedevās nemaz tik viegli. Asaru bari pamanījās mūsu brudžītim aizskriet garām, raudas, kas galvenokārt slēpās zem kārklu krūmu zariem, no turienes bija grūti dabūt laukā un ja arī tika izdzītas, izmanījās aizskriet citā virzienā. Vēdzeles no akmeņu apakšas vispār nebija izdzenamas, bet līdakas bija ļoti uzmanīgas. Un tomēr mēs šīs visas grūtības pārvarējām un tukšā mājās nenācām nekad. Mēs pa ūdeni pārvietojāmies tik klusi un nemanāmi, ka pat vistramīgākā līdaka mūs nepamanīja un ļāva novietot brudžīti pašā deguna galā un tad vairs nebija kur sprukt.

Seko

ja trieciens ar dipini un rokā viņa bija. Ķerot asarus tika izpētīts viņu visiespējamākais bēgšanas ceļš un tur novietots brudžītis, pie paceres ar raudām brudžīti novietoja tā, ka raudas nevarēja nekā izvairīties un ja kāda izskrēja no paceres, tad arī bija brudžītī iekšā. Grūtāk bija noķerami sapali, kas mājoja dziļākās vietās un cienīgi peldēja pa brīvu ūdeni. Bet arī tos varēja pārsteigt kādā krasta ielokā, kur tie bija ieklīduši meklēt barību. Mamma bija pilna ar visādiem stiķiem un niķiem, mācīja tos arī mums un sekmes bija. Jāatzīstas, ka bez mammas mums nekādas lielās sekmes zvejā ar brudžīti nebija, tādēļ atkal nodarbojāmies ar akmeņgraužu un platgalvju duršanu, mailīšu un grunduļu makšķerēšanu, vēdzelīšu un raudu ķeršanu ar rokām.

Jāsaka, ka interese par mailītēm nezuda arī pēc lielāku zivju ķeršanas. Mēs, puikas, uzmeistarojām sev pavisam mazu brudžīti, ko apvilkām ar marli. Tai nu mailītes nevarēja izskriet cauri. Nu lomi bija lielāki.

Pie mežniecības Liepnā ietek maza upīte Posoļnica. Tā tek pa robežu starp Gelbes un Ceriņu zemi, pie Gelbes mājām šķērso ceļu uz dzirnavām un skolu, tālāk šķērso Liepnas ceļu un aiziet mežā. Paejot uz augšu pa šo upīti, ko atšķirībā no lielās upes saucām par upīti, atklājām, ka atsevišķās bedrēs mailīšu ir milzīgi daudzumi. Šīs bedres burtiski atgādināja zivju zupas bļodu. Te nu mūsu marles brudžītis bija īsti vietā. Pēc katra gājiena, izceļot brudžīti, mailītes no tā varēja grābt riekšavām. Lepni gājām mājās ar lielo lomu. Bet mamma bija pavisam skāba – katra mazā zivtiņa bija jāiztīra un to bija simtiem. Iztīrīja lielākās, sīkākās atdeva kaķim un vistām. Bet mērce bija varena. Ēdām pirkstus laizīdami. Mamma gan noteica, lai tādos daudzumos šīs zivtiņas viņai vairs nenesot – viņai apnicis ar tām ķēpāties. Kādu brīdi pierimām, bet sekmīgā zveja vilināt vilināja un mamma atkal kurnēdama tīrīja mūsu lomus. Iemanījāmies jau arī paši tīrīt zivis, bet arī mums šī nodarbe sevišķu prieku nesagādāja. Bet ja kāds ir saslimis ar zveju un makšķerēšanu, ārstējams viņš nav.

Ar laiku pret zveju ar tīkliem atsalu, nebija jau arī tādu iespēju, brudžīši, ar kuriem zveja ir visaizraujošākā, pasaulē nebija sastopami un es paliku pie makšķerēšanas, ar kuru tikai pēdējos gados, kad staigāšana kļuvusi grūtāka, vairs neizdodas nodarboties. Bet kā gribētos!

Liepnas upē bija vēl kādi iemītnieki. Tās bija upes gliemenes. Veselām čupām tās ar savu gaļīgo kāju bija pieķērušās lielākajiem akmeņiem. Nekustīgi gulēja upes dibenā vai lēnītēm pārvietojās. To bija lērums. Vēl vairāk bija tukšo gliemežvāku, kuru iemītnieki bija aizgājuši bojā, sākot no pavisam maziņiem naga lielumā, kas bija skaisti zaļgani, līdz lieliem, melniem, kurus Lizika un mamma dažkārt izmantoja, lai ar asajām šķautnēm iztīrītu piedegušus katlus.

Savāktos gliemežvākus, kuru iekšpuse bija klāta ar baltu, skaistu perlamutru, varēja izmantot arī dažādām spēlēm. To bija daudz, gan ieskaloti smiltīs, gan gulēja pat veselām kārtām upes dibenā. Izlasījis Akuratera (vai varbūt Poruka?) “Pērļu zvejnieku”, arī es mēģināju plēst vaļā gliemežnīcas un meklēt pērles, bet gliemežu muskuļi bija tik stipri, ka vākus dabūt vaļā nevarēju. Tikai guļot upes dibenā un gaidot ēsmu, tie bija drusku pavēruši savus vākus un izbāzuši kājas, bet vajadzēja tikai pieskarties un vāki tika aizcirsti ciet. Esmu redzējis šīs gliemenes arī citās upītēs, bet pēdējā laikā gan vairs ne – gliemene dzīvo tikai tīrā ūdenī un tāda palicis maz. Tās, tāpat kā vēži, pazudušas arī no Kurnas upītes un Bolupes, kurās tās arī mājoja, bet ne tik daudz kā pie mums Liepnā.

Zvejai Liepnas upē pienāca bēdīgs gals. Kara laikā nodega dzirnavas, dambi izskaloja un visu upes gultni lejpus aizsprosta pieskaloja ar smiltīm. Smiltis nosedza visus akmeņus, piepildīja visus dziļumiņus un atvariņus, upes gultne kļuva gluda kā galds, zivīm vairs nebija kur paslēpties. Ūdens līmenis bija tikai kādi divdesmit centimetri. Palika tikai mailītes un grunduļi, bet arī to bija samērā maz, šādos plašumos tie nebija noķerami un, gadiem ejot, arī mana interese par šīm zivtelēm bija zudusi. Finita la comedia!

 

*  *  *

 

Neskatoties uz to, ka mīlēju ūdeņus, patika pa tiem bradāt, plunčāties, peldēt iemācījos vēlu. Iemesls droši vien bija notikums, kas atgadījās gadu sešu vecumā – es slīku.

Pie mums no Rīgas paciemoties bija atbraukusi papus māsīcas meita – pedagoģiskā institūta studente Velta. Mamma, Velta un es bijām aizgājuši uz peldvietu. Mamma ar Veltu izpeldējās un atsēdās uz soliņa pie laipas un sāka pļāpāt. Es atradu straumes atnestu garu, līku koka gabalu, ko iztēlojos par kuģi un, bradādams pa peldvietas seklāko daļu, stūmu sev pa priekšu. Pēkšņi koks atdūrās pret akmeni, atlēca atpakaļ un mani atmuguriski nogāza ūdenī. Protams, tūlīt nokļuvu zem ūdens un pēdējais, ko redzēju bija viļņojošs gaišums virs manis. Atjēdzos guļot uz soliņa. Atvēmu ūdeni, izklepojos un biju atkal uz kājām.

Man bija palaimējies. Velta, nedzirdot mani vairs bradājot, bija paskatījusies uz peldvietas pusi un ieraudzījusi mani jau zem ūdens. Viņa metās pie manis un izrāva no ūdens, iztecināja ūdeni, ko biju ierāvis plaušās un tad jau es arī atjēdzos. Nekādas sevišķas bailes neizjutu, tomēr acīmredzot kaut kāds pašaizsardzības instinkts bija izveidojies. Varēju brist, bet, tikko laidos peldus, šis instinkts nostrādāja un es lēcu kājās. Visi kaimiņu puikas un meitenes peldēja kā zivis, taisīja ūdenī visādus trikus, nira un centās mani iemācīt peldēt, bet man tas nepadevās un nepadevās. Īsti neatceros kad, bet beidzot peldēt iemācījos jau pēc kara gadu trīspadsmit, četrpadsmit vecumā. Iemācījos arī nirt, bet nekāds lielais peldētājs tā arī nekad nebiju. Acīmredzot nostrādāja nāves briesmas, kuras pats tā īsti pat nebiju apzinājies.

Bet ūdeņi man palika mīļi visu mūžu. Upes vai ezera krastā vai laivā makšķerējot pavadītās stundas vienmēr man devušas visjaukākās izjūtas, atslodzi un atpūtu smadzenēm. Šos brīžus var varbūt salīdzināt tikai ar purvā pavadīto laiku, lasot dzērvenes, vai klīstot pa mežu sēņojot.

 

 

 

 

 

Sestā nodaļa

Sabiedriskā dzīve.

 

Ja tagad man jautātu, ar ko jaunatne nodarbojās brīvajā laikā, pirmā, impulsīvā atbilde būtu – sita ripas un spēlēja tripatas. Šīs nodarbes tik dziļi iegūlušās apziņā acīmredzot tāpēc, ka tajās varēju piedalīties arī es.

Svētdienās jaunieši mēdza pulcēties pie Gelbēm. Baznīcas pie mums nebija, tuvākā bija divdesmit kilometrus attālajā Viļakā, arī līdz Liepnai bija divdesmit trīs kilometri, tā kā uz baznīcu gāja tikai dažas reizes gadā, lielākajos svētkos, kad gāja pie dievgalda. Un biežāki baznīcas apmeklētāji bija tikai vecākie ļaudis. Bet jaunieši pulcējās pie Gelbēm. Lielais, gludais pagalms bija kā radīts iecienītajai spēlei – ripas sišanai. Spēles būtība šāda: puiši un puikas sadalījās divās komandās, apbruņojās ar mietiem un kūjām, nostājās par gabalu viena no otras un tad viena meta no apaļa kluča nozāģētu ripu otrās komandas virzienā. Ātri ripojošo ripu vajadzēja vai nu apturēt, vai atsist atpakaļ. No turienes, kur ripa bija apstājusies, otrā komanda savukārt meta ripu. Atkarībā no tā, vai ripa bija apturēta atsitēju rindas astē vai atsista atpakaļ, komandas pārvietojās uz vienu vai otru pusi, Dabīgi, ka atsitēju rindas priekšā nostājās visstiprākie puiši ar vislielākajiem mietiem, tālāk sekoja vājākie un pašā astē puišeļi, kuri varēja apturēt priekšējo garām palaisto un jau ātrumu zaudējušo ripu. Lai komandas būtu spēkā apmēram vienādas, tās veidoja ar izsaukšanu. Viens barvedis stateniski meta otram nūju, otrs saķēra, tad pretinieki pakāpeniski uz augšu saņēma nūju dūrē. Tam, kuram palika pēdējais augšējais galiņš, bija tiesības pirmajam izsaukt savu komandas locekli no apkārt stāvošajiem puišiem. Pēc tam, pamīšus saucot, sadalīja visus dalībniekus. Barveži labi pazina katru dalībnieku un viņa spējas, tādēļ komandas iznāca samērā līdzīgas. Spēlējot cīņas lauks pārvietojās gan uz vienu, gan otru pusi un nekur tālu neaizgāja, bet bija gadījumi, kad vienai pusei veicās labāk un tad pretinieks tika triekts arvien tālāk atpakaļ. Spēlēja stundām ilgi un atceros gadījumu, kad vienu komandu iztrieca no pagalma, pārtrieca pāri upītes tiltam, tālāk uz Liepnas ceļa un pa to līdz pat mežniecībai. Tālāk vairs nebija kur iet un spēle bija jāizbeidz.

Spēle ritēja spīvi. Spēcīgu roku mesta, ripa ripoja zviegdama. Ja to trāpīja spēcīgs pretinieka mieta sitiens, tā lidoja atpakaļ ar gandrīz tādu pašu spēku. Nediena bija tam, kuram trāpīja šāda ripa. Bet sāpes visi varonīgi pacieta un tāda nieka dēļ, kā trāpījums ar ripu, neviens neatkāpās. Mazdūšība vienreiz nozīmēja to, ka nākošreiz izsaucamo rindā būsi krietni tālāk.

Ripas, kaut arī zāģētas no stipra bērza kluča, tika apdauzītas un pat pārplīsa. Tad ņēma nākošo, jo spēli sākot, uz steķa tika likts pagarš bluķītis un ripas tika sazāģētas vairumā. Dažreiz ripas pēc spēles palika pāri un tad tās sameta mārkā aiz pirts, lai mirkst un kļūst smagākas spēlei nākošā svētdienā. Spēlē piedalījās pilnīgi pieauguši puiši un visai amizanti bija, kad četrdesmitajā gadā uz spēli atnāca arī Pavlovu Ladziks, kurš bija iestājies milicijā. Nometis savu zilo formas blūzi un palicis vienās galifē biksēs, viņš stājās rindā un rāvās vaiga sviedros. Arī es pilns atbildības sajūtas stāvēju virknes astē un biju laimīgs, ja gadījās, ka ripa tomēr nokļuva pie manis un es varēju to “nokaut”.

Pievakarē sākās “tripatu sišana”. Neesmu nekur citur dzirdējis tādu nosaukumu šai spēlei, kas pēc būtības ir vienkāršas paslēpes. Te puišiem piebiedrojās arī meitas un meitenes. Spēle visiem pazīstama – viens stāv pie staba un skaita līdz simtam, pārējie slēpjas un tad visi jāatrod un “jāpiesit”, nosaucot vārdu un uzplikšķinot stabam. Tāpat piesist cenšas arī tie, kas slēpjas. Te jau bija dažādas iespējas arī citādai spēlei starp puišiem un meitām.

 

*  *  *

 

Bet tā nebija vienīgā sabiedriskā dzīve. Notika arī citi, daudz nopietnāki pasākumi. Bija noorganizēts koris, kurā dziedāja daudzas apkārtnes meitas un puiši. Dziedāt mācīja papus. Tāpat kā skolniekiem, nolicis priekšā savu pulti ar notīm, uzlicis brilli, viņš ņēma savu vijoli un mācīja balsis. Protams, izpalika uzsišana ar lociņu pa galvu un “unsvats”, bet savādāk nekā interesanta tur nebija, tā kā neko daudz par šiem mēģinājumiem arī neatceros. Man bija svarīgākas darīšanas, nekā vērot šos mēģinājumus. Bet kaut kas man tomēr no šiem mēģinājumiem ir palicis. Vēlākos gados, kad pats sāku dziedāt korī, daudzas dziesmas man likās tik pazīstamas, ka savas balss partiju apguvu momentā, it kā jau iemācītu atkārtojot. Un man atmiņā iespiedusies tagad jau leģendārā  “valsts un ministru prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa slavināšanas dziesmas melodija un teksta fragmenti:

Sveiks, tautas vadon, sveiks, saulainais maijs,

Tu tautisko ilgu piepildītājs!

Mēs kungi nu esam zemē dzimtajā savā,

Lai mūslaiku vadonim gods un slava!

Kas tautu vieno, tas tautu ceļ,

Tik vienotībā, viss zied un zeļ utt.

Ja ņem vērā, ka vāciski vadonis ir “führer”, krieviski – «вождь” un itāliski “duce”, šim prezidenta iemīļotajam nosaukumam ir visai nelaba smaka. Arī šādas slavas dziesmas līdz mielēm tika klausītas “tautu tēva, vadoņa un skolotāja” Staļina laikā, ņemot vērā arī tajā laikā ne visai glaimojošās

atsauksmes

par vadoni, lika man diezgan skeptiski klausīties slavinājumus, kurus dzirdu viņam tagad.

Kora dziedāšana man ir kļuvusi par sirdslietu. Piecdesmit piecus gadus esmu nodziedājis korī. Kur vien esmu bijis apmeties uz dzīvi, esmu meklējis tuvāko kori, kurā dziedāt. Ja tāda nebija, organizēju to pats. Esmu piedalījos visos pēckara lielajos dziesmu svētkos Rīgā un droši vien dziedāšu līdz savai pēdējai dieniņai. Tā visa pirmsākums, es domāju, ir koris manā bērnībā un tas, ka papus to vadīja. Pat bez muzikālās izglītības esmu mēģinājis arī pats mācīt dziedāt paša organizētiem ansamblīšiem un korīšiem. Protams, nekas liels jau tur nevarēja iznākt, bet kaut kāds gandarījums jau bija.

 Bet pirmajam lielākajam koncertam es gatavojos. Tam vajadzēja būt kaut kam varenam, jo šim koncertam vajadzēja notikt jaunajā aizsargu namā.

Aizsargu nams tika uzcelts galvenokārt ar dzirnavnieka Bērziņa atbalstu, jo viņš deva dēļus šī nama celtniecībai un atradās uz Bērziņa zemes gleznainā dzirnavu ezera ielokā. Būtībā jau šis nams jau arī bija tikai tāds liels dēļu šķūnis ar logiem, kurā bija grīda, vienā galā bija uzbūvēta skatuve, otrā bufete – nožogojums ar leti apkārt, tāds zaļumballes placis zem jumta. Pēc mūsdienu mērauklām viss bija ļoti primitīvi, bet, ņemot vērā, ka Katlešos nebija nevienas plašākas telpas, kur sarīkot plašākus pasākumus, arī tāds risinājums bija visai progresīvs. Nevarēja taču ņemt nopietni sarīkojumus skolā uz nepilniem piecdesmit kvadrātmetriem klases, kuras daļu vēl aizņēma desmit kvadrātmetrus liela skatuve. Bet šis “nams”, kaut arī bija izmantojams tikai siltajā gadalaikā, tomēr deva iespēju sarīkot kaut ko plašāku.

Un tā nu mēs visi ar lielām cerībām gaidījām aizsargu nama atklāšanu. Tas bija paredzēts vai nu trīsdesmit devītā gada rudens pusē vai četrdesmitā gada pavasarī, īsti neatceros, bet ticamāk, ka tas bija otrais variants, jo atklāšanas balle tā arī palika pirmais un pēdējais sarīkojums šinī skaistajā ēkā. Atklāšanas dienā pie mums bija sabraukuši ciemiņi – papus māsa Līna ar savu vīru Antonu un dēlu Laimoni, mammas draudzene no Sudarbes – Stūrenieku Tekla ar savu dēlu Jāni, mammas radi no Kurnas. Neatceros jau vairs visus, bet mājās viesu bija daudz un bija arī svētku noskaņojums. Kopā sanāca arī bariņš bērnu un nu vajadzēja izrādīt visu. Aizvedām arī uz peldvietu un te nu man pienāca katastrofa – skrienot ar basām kājām pāri leģendārās pirtiņas gruvešiem, es uzkāpu uz pamatīgas sarūsējušas naglas, kas izdūrās manai pēdai pilnīgi cauri. Neatceros, cik tur bija to fizisko ciešanu, bet morālās bija grandiozas. Caurdurtajā kājā, kad brūce bija iztīrīta un sasaitēta vairs nevarēja uzvilkt zābaciņu. Basām kājām taču uz balli arī nevar iet un paiet jau arī nevarēja, jo uz kājas sperties nebija iespējams. Punkts! Visas manas cerības, kā mēdza teikt, bija dēlī sagājušas. Visi aizgāja uz balli, bet es kopā ar mammu, kurai uz rokām bija Jancis, sēdēju mājās. Savu mūžu neesmu raudājis, pat tad ne, kad mamma mani vienīgo reizi nosloksnēja, bet tagad tā gribējās noraudāties. Bet viss pāriet. Latgalietis dzied: “…nabādoj, pordzeivosim vysu!” Pārdzīvoju arī es.

 

*  *  *

 

Nozīmīga vieta sabiedriskajā dzīvē bija teātra spēlēšanai. Arī šeit vadītājs bija papus. Viņš gan vadīja režiju, gan spēlēja pats līdzi kādu lomiņu. Sevišķi viņam patika žīdu lomas, kur varēja dziedāt arī jocīgas kuplejas.

Neuzveda jau nekādus šedevrus. Tās galvenokārt bija joku lugas, ar kurām varēja gūt lielāku publikas atsaucību. Un gandarīta jutās gan režisors, gan aktieri, ja skatītāji apgalvoja, ka izrādē varējis gan izsmieties. Aplausi netika žēloti. Tur bija Ādolfa Alunāna, Rutku Tēva, Blaumaņa un citu autoru ludziņas.

Sevišķi atmiņā iespiedusies kāda ludziņa, kura saucās “Apmainītā mīlestība”. Sižets vienkāršs – divi jaunekļi sāk piecirst drauga brūtei, tās arī nav pretī šādai uzmanības pievēršanai un beigu beigās šīs brūtes arī tiek apmainītas. Bet pa vidu jaunekļi, kamēr vēl nav pienācis labvēlīgs atrisinājums izsauc viens otru uz divkauju ar revolveriem. Bet pirms šaušanās katrs sāk lielīties ar savu šaujamo un lai pierādītu to priekšrocības, sāk apšaudīt vāveri, kuru ierauga turpat kokā. Izrādē šaušanai tika nopirkti divi “pugači” – tās bija tādas rotaļu pistoles, kas bija lādējamas, iebāžot stobrā tādu kā kortelīša pudeles korķi, kuram vidū bija izurbts caurums un piepildīts ar brūnu, tādu kā sērkociņu galviņu masu. Kad nospieda pistoles gaili, izšāvās tāds dzelonis, kas triecās pret sprāgstvielu un blīkšķis bija pamatīgs. Pirms izrādes katrs līgavainis iebēra kabatā pa saujai korķu un izrādē blietēja, kamēr visi bija cauri. Var iedomāties, kāda korķu krusa nobira pār publiku! Bet neviens neņēma to ļaunā, jo bija tik jocīgi!

Vispār papus, iestudējot lugas, nepieļāva nekādu ākstīšanos un liekas izdarības tikai tāpēc, lai iztaptu publikai un izsauktu smieklus. Komiskām bija jābūt situācijām, replikām ko bija iecerējis rakstnieks. Korķu krusa pār publiku bija nejaušība, kas nebija paredzēta.

Četrdesmitajā gadā pēc krievu ienākšanas jāuzved bija idejiskas, revolūcionāras lugas. Izvēlējās Raiņa Ģirtu Vilku. Man tā atmiņā iespiedusies tādēļ, ka tiešu līdzdalību izrādes tapšanā ņēmām arī mēs ar Imantu. Lugas gaitā ir jādzird apšaude. To izpildīt bija uzdots mums. Šim nolūkam Gelbe iedeva sauju medību bises patronu pistonu. Kancelejā, kuras durvis uz skatuvi bija atvērtas, uz krēsla bija novietots cirvis, uz kura bija jānoliek pistons un ar āmuru jāuzsit. Domāts jau bija labi, bet izrādes laikā notika pavisam citādi. Vispirms jau uztraukumā ar āmuru nevarēja trāpīt pa pistonu un bija dzirdami tikai āmura sitieni pa cirvi, kas nu nemaz neatgādināja šāvienus. Ja arī trāpīja pa pistonu, plīkšķis bija diezgan nožēlojams. Tad nu es, nekavēdams laiku, paķēru siksnu, kas karājās uz naglas un ko papus izmantoja bārdas naža uzasināšanai, un bliezu ar to pa krēsla finiera sēdekli. Jā, šis blīkšķis varēja atgādināt attālu šāvienu, Tā mēs arī nobeidzām apšaudi – es ar papus siksnu, Imants ar āmuru. Apmierināti bija visi.

Izrādē visu centās tuvināt reālajai dzīvei. Tēvam bija pie siena kaudzes jānošauj savs nodevējs dēls. Šim nolūkam uz skatuves tika novietots siena pus zārds, pie kura stāvēja dēls un tēvs blieza viņam virsū no Gelbes bises, kas bija lādēta ar īstu patronu, no kuras bija izņemtas skrotis un nedaudz samazināts pulvera lādiņš, Efekts bija graujošs! Panākumi nenoliedzami!

Jāsaka gan, ka tā arī bija pēdējā izrāde. Sākās karš. Jaunieši iesaistījās abu karojošo pušu militārajās vienībās, meži bija pilni ar mežiniekiem – sarkanajiem partizāniem kara laikā un nacionālajiem partizāniem pēc kara, staigāšana vakaros kļuva bīstama un pašdarbība izčibēja.

Sarīkojumi tika izziņoti ar afišām, ko kaligrāfiski uz burtnīcas formāta lapām uzrakstīja papus, izrotājot tās ar elegantu dejotāju pāri. Tās tad izlīmēja dažās sabiedriskās vietās. Bija arī ieejas maksa, liekas, kādi trīsdesmit santīmi. Ieņēmumus izlietoja, lai papildinātu diezgan trūcīgo skolnieku ēdināšanas budžetu.

 

*  *  *

 

Atceros vēl kādu pasākumu. Tie bija mājturības kursi apkārtējām kundzēm un meitām. Arī tie notika skolā. Pasniedzēja bija Ruigas kundze no Rēzeknes – neliela, bet ļoti glīta sieviete un droši vien ļoti erudīta, jo iemācīja mūsu sievietēm gatavot tādus ēdienus, dažādus cepumus un daudz ko vēl tādu, ko mēs nekad vēl nebijām baudījuši. Virtuvē plīts kurējās cauru dienu, tad garajā klasē tika saklāti galdi pēc visiem smalkajiem noteikumiem un pašas kursantes nogaršoja savu produkciju. Kaut gan mamma mums, bērniem neļāva daudz maisīties pa kājām, tomēr arī mēs dabūjām pa kādam gardumam.

Ruigas kundze sniedza arī dažādas zināšanas rokdarbos. Arī te viņa bija ļoti prasmīga. Stāstīja, ka arī viņas vīrs esot prasmīgs rokdarbnieks un labprāt nodarbojoties ar izšūšanu.

Nezinu, vai kursu beidzējām izsniedza arī kādus atestātus vai

sertifikātus

, bet ka kursi deva daudz vērtīgu iemaņu, spriežu pēc mammas, kura, kursos piemācījusies kaut ko vēl klāt pie tā, ko jau prata, kļuva par prasmīgu ēdienu gatavotāju un viņu labprāt aicināja par saimnieci uz lielākiem godiem – kāzām, bērēm, dažādām plašākām viesībām. Šo amatu viņa piekopa līdz sirmam vecumam. Domāju, ka arī pārējās dāmas guva no šiem kursiem ne mazāk.

 

*  *  *

 

Protams, jaunatnei nepietika tikai ar šiem oficiāli rīkotajiem pasākumiem. Tika rīkotas arī “kaktu ballītes” vai kā vēl viņas sauca – “večerinkas”. Jaunieši vakaros salasījās mājās, kur bija lielākas istabas un pie Rozenbergu Artura un Eida garmoškas mūzikas dejoja līdz vēlai naktij. Derēja arī šķūņi ar grīdu. Iecienīts bija arī Gelbu vāgūzis.

Katlešu kaimiņš ziemeļos bija Upmales pagasts ar saviem krievu ciemiem. Tur bija izplatītas tā saucamās “posidzelkas”. Dažreiz uz tuvākā ciema Kruti Ruči mājām uz šīm posidzelkām gāja arī mūsu jaunieši. Pēc idejas tās bija pasēdēšana, strādājot kādus rokdarbus un parasti tās tā arī iesākās. Bet tad pamazām iesāka spēlēt dažādas spēles ar ķīlu došanu un izpirkšanu un citas līdzīgas, kas neizbēgami nobeidzās ar skūpstīšanos. Uz to naskas bija gan meitenes, gan puiši.

Jāsaka gan, ka morāles principi bija visai stingri un pa lielākai daļai līdz kāzām arī tālāk par skūpstīšanos nenonāca. Ārlaulības bērni bija samērā reta parādība, kaut kontracepcijas līdzekļu tajā laikā nebija vispār. Dzemdēt bērnu meitās bija liels kauns, meitas to labi saprata un palika nepieejamas. Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem.

 Tad parādījās kāds muzikants ar harmonikām un sākās dejas, kas ievilkās līdz vēlai naktij. Tomēr šādi kontakti bija samērā reti. Pa lielākai daļai krievu jaunieši nāca pie mums.

 Tāda bija brīvā laika pavadīšana. Kaut kā neatceros, ka būtu redzēti piedzērušie. Dzeršana vairāk sāka parādīties jau kara laikā, kad veikalos šņabi vairs nevarēja dabūt, to sāka brūvēt mājās, un dzeršana sāka izvērsties. Līdz tam viesībām vai talkām tika brūvēts alus un šņabi labi, ja apdalīja pa pāris glāzītēm. Tādu galdu, kas nokrauts ar pudelēm un viesi alu vairs neuzskata par nopietnu dzērienu un negrib to dzert, kā tas notiek

šodien

, es netiku redzējis. Arī vārot alu, nevienam pat prātā nenāca likt klāt cukuru. Stipruma pietika tāpat. Protams, labs meistars prata izvārīt arī diezgan reibinošu alu un tie, kas gribēja piedzerties arī piedzērās. Bet dzērāja slava bija visai nedaudziem un sevišķā cieņā viņus neturēja. Piedzērušu sievieti es vispār netiku redzējis un viesībās viņas alus glāzi vai šņabja glāzīti pielika pie lūpām izskata pēc. Tikumi bija stingrāki.

 

Septītā nodaļa

Mūsu saimniecība.

 

Pie skolas bija arī skolas zeme. Tie bija 4,16 hektāri. Šis skaitlis man iespiedies atmiņā tāpēc, ka papus zemi mērīja un pārmērīja un uzzīmēja arī plānu. Tā kā man tā likās diezgan interesanta nodarbība, es sekoju šim darbam, iegaumēju, kā šādi

plāni

zīmējami. Nav arī nekāds brīnums, ka šis skaitlis iegūlies atmiņā.

Sīkāk pastāstīšu par skolas apkārtni. Skolas priekšā bija diezgan liels pagalms. Aiz tā bija jau pieminētās vecās klēts pagraba bedre. Tai blakus bija milzum gara un kupla egle, no kuras līdz upes krastam auga divās taisnās rindās veci, lieli bērzi. Pats lielākais bērzs auga uz upes pusi no jau pieminētā pilskalniņa. Starp kalniņu un upes krauju un līdz bērziem bija ābeļdārzs. Tas aizņēma kādu pushektāru un tajā bija savāktas dažādu šķirņu ābeles. Tur bija rožābeles, divi vai trīs baltie dzidrie, ābeles, kuras mēs saucām par aitaspurniem ar dzelteniem, iegareniem, saldiem āboliem, kas pilnīgi nogatavojušies kļuva gandrīz caurspīdīgi un gandrīz vai kusa mutē. Viena ābele bija ar vēl saldākiem āboliem, kuri arī nogatavojušies kļuva mīksti caurspīdīgi. Bija dažas antonovkas, sīpoliņi un dažas ļoti vecas un līkas, žuburotas mežābeles, kuru āboli gan izskatījās diezgan vilinoši, bet ēdami nebija, jo bija skābi un sausi. Bet Lizika pamanījās tos salasīt, novietoja uz kūtsaugšas sienā un kad ziemā tie bija izsaluši, tika ienesti iekšā un pēc atkušanas bija brīnum sulīgi un garšīgi.

Dārzs bija sadalīts. Pie bērziem gabaliņš ar vairākām ābelēm bija ierādīts Lizikai, pārējo izmantojām mēs. Par nožēlošanu četrdesmitā gada ziemā uznāca milzīgs sals un mūsu ābeles izsala. Palika viena rožābele lielā bērza pavēnī, viena ābele pie taciņas uz peldvietu un trīs vai četras mežābeles, kurām laikam nekāds sals nebija bīstams. Ja agrāk ābolus varējām ēst cik lien, varēja vārīt, žāvēt un maisiem dalīt radiem, draugiem un kaimiņiem, tad tagad ābols kļuva par kārumu un mūsu rožābelītes, kura nebūt nebija no ražīgākajām, katrs ābols bija uzskaitē. Papus gan pēc dārzkopības kursu beigšanas Višķos bija iesējis sakņu dārzā atsevišķā dobē mežeņus, kurus potēja un gribēja izaudzēt ābeļu stādus, lai dārzu atjaunotu, tomēr laikam viņam nekas prātīgs tur nesanāca un dārzs tā arī netika atjaunots. Dārzā pļāvām sienu govij.

Turpat pie mājas bija ķiršu un plūmju koki. Sevišķi ražīgas bija plūmes. Nekādas smalkās šķirnes tās nebija – augļi bija zili, nelieli, bet varen saldi un sulīgi un, galvenais, to bija daudz. Pietika tikai papurināt un varēja pielasīt spaiņiem. Mamma ņēma laukā kauliņus un vārīja ievārījumu. Ķēpa jau bija milzīga, bet toties ievārījums bija ļoti garšīgs. Varbūt drusku traucēja plūmju mizas, kas bija ievārījumā, bet prasīt, lai plūmēm izņem kauliņus un vēl noplēš ādu būtu bijis par daudz.

Mājas ziemeļu galā bija ogulāju dārziņš. Kad mēs atnācām uz Katlešiem, tur bija īsti džungļi – jukjukām auga dažādi ogulāju krūmi, avenes, nātres un nezāles. Papus ar mammu visu šo biežņu izplēsa un smukās četrās rindās pa seši krūmi rindā iestādīja jāņogas, ērkšķogas un upenes. Krūmi vienmēr tika aprakti, nomēsloti un apkopti. Ogu pietika.

Starp kūti un māju bija dzīvžogs. Nezinu, kas tie bija par krūmiem, bet tie bija krietni pāri manam augumam, lapas bija līdzīgas ošu lapām, pavasarī ziedēja ar lieliem baltu ziedu ķekariem, kuri bija pilni ar visādām mušiņām, vabolītēm, lielajām zaļajām vabolēm un pat maijvabolēm. Tajos dūca bites un tos aplidoja taureņi.

Tālāk uz upes pusi aiz dzīvžoga pretī ogulāju dārzam bija divas lielas dobes aveņu. Mamma tās rūpīgi kopa, nesa no malcienes gružus un bēra uz saknēm un tās papilnam šīs rūpes atmaksāja – ogu bija daudz un tās bija lielas. Pielasīt pāris litrus bija tikai dažu minūšu darbs. Tad nu mamma pusdienās sabēra ogas šķīvjos, uzlēja pienu un tas bija garšīgākais saldēdiens, kādu esmu ēdis, lai gan arī zemenes un mellenes ar pienu bija ļoti garšīgas.

Tālāk līdz upes krastam bija sakņu dārzs. Tas nebija liels, bet tur izauga viss, ko ģimenei pārtikai vajadzēja – kartupeļi, kāposti, bietes, burkāni, gurķi, tomāti, sīpoli un dažādi garšaugi. Ziemai tika ieskābēta muca kāpostu, muca gurķu, virtuvē pie sienas karājās sīpolu virtenes. Tomātus salika kastēs pamīšus ar siena kārtiņām un pakāpeniski tos ēdām nost un to pietika līdz vēlam rudenim. Jāsaka, ka tik garšīgus tomātus, kā toreiz nekad vairs neesmu ēdis. Tiem bija īpatnēja tomātu garša, kādas tomātiem tagad vairs nav. Tie ir kļuvuši saldāki, miltaināki, bet garšu, kas man vēl no bērnības stāv mutē es vairs nesamanu.

 Daļu kartupeļu ēšanai novietoja apcirkņos pieliekamajā aiz virtuves, bet tas bija silts, kartupeļi saasnoja un daudz tur glabāt nevarēja. Sēklas kartupeļus glabāja kartupeļu bedrēs, kas bija izraktas pie lielā bērza. Tomēr galvenās sakņu ražas glabāšanai vietas nebija. Neatceros, kurš no kaimiņu puišiem solījās par divdesmit latiem ierakt pagrabu pils kalniņā, tomēr laikam papum naudas palika žēl un viņš pats izraka pagrabiņu pie lielā bērza. Tas bija diezgan primitīvs – tika izrakta iegarena ap pusotru metru plata bedre, sienas izliktas ar malkas šķilām, tāpat no malkas šķilām tika salikts divslīpņu jumts, kuru apbēra ar zemi. Pagrabiņš, kaut arī neliels, pilnībā apmierināja mūsu prasības, tomēr tā mūžs nebija ilgs – pēc dažiem gadiem malkas šķilas sapuva, pagrabs sāka brukt un bija jāķeras pie tā atjaunošanas.

Aiz mūsu dārziņa, sākot no kūts gala līdz upei bija Lizikas sakņu dārziņš. Tālāk sleja no Gelbes robežas līdz upei bija zālāju lauks, vēl tālāk tika sēta labība – rudzi, kvieši. Un visbeidzot bija Lizikas hektārs. Pirmajos gados papus labības lauciņus deva uz pusgrauda. Bija tādi zemnieki, kam zemes bija ļoti maz un viņi ar prieku apstrādāja mūsu zemi, apsēja, novāca un izkūla. Ražu pēc sēklas atņemšanas sadalīja uz pusēm. Arī šīs puses mums pietika maizes cepšanai. Vēlākos gados gan sākām arī paši audzēt labību. Zemes apstrādāšanai paaicināja kādu kaimiņu, arī Gelbes izpalīdzēja ar zirgu un raža palika pašiem.

Labības novākšanā galvenā persona bija mamma. Rudzus pļāva ar vienroci – tā ir tāda īpatnēja izkapts ar īsu kātu un mazu grābeklīti. To prata vienīgi mamma. Rudzus savēla kopiņās, kuras sasēja kūļos. Kūļu siešanu drīz iemācījos arī es. Darbs nav sarežģīts – izvelk no kopiņas resgaļa saujiņu stiebru līdz kūļa vidum, pāris reizes sagriež, pārdala uz pusēm, apņem kūlim apkārt, kūli apgriež tā lai saites gali ir uz augšu, saites galus sagriež un aizbāž aiz pašas saites.

Paskaidrojums

diezgan sarežģīts, bet kam ir bijusi darīšana ar labību, to sapratīs, bet kam nav bijusi darīšana, tā arī neko nesapratīs, jo mūsdienās ne vairs pļauj ar vienroci, ne rudzus kūlīšos sien. Visu paveic tehnika. Bet kūlīšus saslēja statiņos pa desmit, no vienpadsmitā uztaisīja un uzlika statiņam cepuri un tur nu tie stāvēja kā kuplas sievas, gaidīdami kulšanu. Kārtīgam saimniekam statiņi bija saslieti taisnās rindās, lai ar zirgu braucot no abām pusēm varētu kūļus dot augšā vezumā. Ja bija labības šķūņi, kūļus saveda tajos, dažs nokrāva lielās stirpās pie kulšanas vietas, bet daudzi tā arī sagaidīja kulšanas reizi un uzreiz no tīruma labība nokļuva uz kuļmašīnas. Labi, ja laiks pieturējās sauss. Bet ja lija, labība kūļos sadīga un tad uz labu maizi cerēt nevarēja.

Vasarāju labību krāva žuburos. Tie ir divi, divi ar pus metrus gari mieti, kam pēc zināmām atstarpēm izurbti caurumi un tur iedzītas tapas vai visbiežāk žuburu izgatavoja, nocērtot eglīti un apcērtot zarus, tos atstāja centimetrus divdesmit garus. Apakšgalu noasināja un žuburs gatavs. Žuburus uz lauka iedzina zemē taisnā rindā izplēstu roku attālumā vienu no otra. Uz apakšējiem zariem uzlika divas kārtiņas un uz tām sāka kraut labību. Kad bija uzkrauta kādu pusmetru augsta kārta, tāpat uz žuburu zariem uzlika kārtiņu un krāva tālāk. Pēc pusmetra otra kārtiņa un tā tālāk. Zārda augšu rūpīgi nolīdzināja nogrāba, lai lietus labi notecētu. Šādos žuburu zārdos labība nesablīvējās, labi izžuva un sausā laikā to varēja savest šķūnī vai vest tieši no lauka uz kulšanu. Attālumu no viena žubura līdz otram sauca par starpu un no starpu daudzuma sprieda, cik daudz labības izaudzis. Mans papus kā jau kurzemnieks, gan sienu, gan labību krāva redeļu zārdos. Redele bija kādus divus metrus plata – diviem vertikālajiem mietiem bija piesistas piecas kārtiņas. Divas redeles saslēja slīpi kopā un no abām pusēm krāva sienu vai labību. Vidzemnieku zārdi ir trīsstūra. Latgaliešiem bija žuburi. Tikai jau labi vēlāk, kolhozu laikos arī Latgalē ieviesās vidzemnieku zārdi un tos tad lieto arī tagad. Žuburus izmanto tikai linu galviņu žāvēšanai. Te nu žuburi ir neaizstājami. Tikai uz apakšējām kārtiņām šinī gadījumā uzklāj salmus, bet tālākās kārtiņas liek biežāk un virsu nosedz ar salmiem. Linsēklas ir kaprīzas un ja zārds nav kārtīgi sakrauts, linsēklas sapel, saaug un nekur citur, kā cūkām vairs neder.

Pats sarežģītākais darbs bija kulšana. To visos Katlešos veica talku veidā. Kulšanai vajadzēja vismaz savus piecpadsmit vai pat vairāk cilvēkus, lai labību pievestu kuļmašīnai, izkultu, graudus un salmus novietotu pie vietas. Tad nu gāja viens otram palīgā. Kulšanas laiks bija brīnumains laiks. Kūla kāds saimnieks, Ķupers vārdā, kas dzīvoja kilometrus septiņus no Katlešiem pa Liepnas ceļu un kuram piederēja kuļmašīna, ko piedzina ar motoru. Vispirms jau kuļmašīnas atvešana. Tai priekšā piejūdza četrus zirgus. Vienā pajūgā veda motoru un vēl vienā dažādus piederumus – degvielas un eļļas kannas, siksnas, sietus un vēl nezin ko. Te jau vajadzēja vai pusi ciema zirgu. Atvesto kuļmašīnu nostādīja tā, lai ērti varētu pievest labību , bet kratīkļi būtu tādā virzienā, lai ērtāk būtu aiznest salmus. Lielākajiem saimniekiem jau bija labības šķūņi, kuros kuļmašīnu novietoja starp labības pantiem. Bet sīkajiem labība stāvēja uz lauka zārdos un rudzi statiņos. Tos tad krāva vezumos, veda pie kuļmašīnas pamīšus no vienas un no otras puses. kad vezums bija sadots augšā uz kuļmašīnas galda, vedējs brauca atkal uz tīrumu.

Tad uzstādīja motoru, kas bija nostiprināts uz rāmja no divām brusām, uzlika siksnas, nostiepa, un motoru nostiprināja ar mietiem, ko iedzina zemē. Pa to laiku meistara palīgs salika siksnas uz kuļmašīnas skriemeļiem. Sekoja motora palaišana. Motori bija dažādi. Vienu varēja palaist spēcīgs vīrs, griežot kloķi, citam uz spoles uztina virvi, tad pieķērās vairāki vīri un rāva virvi, tā iegriežot spararatu.

Strādnieku pienākumi bija stingri sadalīti – bija augšā devēji, kāda sieviete grieza saišķus un padeva labību klāt iekšā laidējam. Iekšā laidēji parasti bija divi un strādāja uz maiņām. Tie bija pieredzējuši vīri, kas prata vienmērīgi ielaist labību kuļmašīnā, lai graudus izsistu pilnīgi. Darbs bija grūts un atbildīgs, jo tam bija jāveltī visa uzmanība, pie vismazākās kļūdas varēja notikt nelaime – ieraut roku kuļmašīnas trumulī. Par tādiem gadījumiem jau bija dzirdēts. Pie kratīkļiem bija pāris puišu salmu atņēmēji, kuri aiznesa salmus uz šķūni vai pienesa kūtsaugšas lūkai. Tur jau gaidīja salmu cēlāji ar dakšām un padeva salmus uz panta vai kūtsaugšas, kur rosījās vesela varza panta veidotāju un mīdītāju. Te varēja piedalīties arī bērni. Pirmajos gados arī es ietilpu šajā komandā, bet tiklīdz paaugos, meklēju smagāku darbu un vislabāk izvēlējos darbu par salmu atņēmēju.

Kāda vecāka sieviņa vāca no kuļmašīnas apakšas pelavas un ar deķīti, kam katrā stūrī bija piesietas vai piešūtas saites, nesa pelavas uz pelavnieku, vai kādu citu noteiktu vietu. Kuļmašīnas aizmugurē pie maisu noņemšanas parasti stājās pats saimnieks, kam palīdzēja pāris puišu, kas uz muguras nesa maisus un izbēra klētī apcirknī. Ja klēts bija patālāk, maisus sakrāva vezumā un uz klēti aizveda ar zirgu.

Kuļmašīna bija tepat Latvijā ražotā Imanta – tīrkūlējs, kas graudus attīrīja no pelavām un sašķiroja. Ja iekšā laidējs sāka grūst mašīnā par daudz labības, kratītāji nepaspēja visus graudus izkratīt, daļa gāja salmos un arī graudi nāca netīri. Tad nu saimnieks aizrādīja iekšā laidējam un tas savu centību samazināja. Protams, kuļmašīnas īpašniekam bija izdevīgāk, ka laiž iekšā straujāk, jo maksāja par izkultās labības daudzumu, ne par stundām. Bet saimnieks neļāva darīt sev pāri – katram graudam bija jānonāk klētī.

Kulšanas darbs bija grūts, putekļains, jāstrādā bija vienā steigā, tomēr valdīja priecīga svētku noskaņa, paspēja gan darbu padarīt, gan puiši ar meitām pajārēties pa salmu pantu. Bija tikai īss pusdienu pārtraukums, cilvēki paēda, vīri uzpīpēja un atkal ķērās pie darba. Parasti kulšanu pabeidza vienā dienā, dažreiz strādājot pat līdz vēlai naktij lukturu gaismā. Tikai pāris lielākajiem saimniekiem kulšana vilkās divas vai trīs dienas.

Kad labība bija izkulta, visu kulšanas vietu rūpīgi nogrāba, izgrāba no kuļmašīnas apakšas pelavas un visu savākto izlaida caur kuļmašīnu. Pēdējos smalkumus pat deva augšā ar groziem. Pēc darba beigām vieta palika tikpat tīra kā pirms kulšanas sākuma. Turpat jau gaidīja nākošais saimnieks ar zirgiem un pajūgiem. Siksnas noņēma, salika ratos. Ratos iecēla arī motoru un ar kliedzieniem mudinot zirgus visa tehnika pārcēlās uz nākošo māju, lai jau agri no rīta uzsāktu kulšanu.

Bet talcinieki sēdās pie vakariņu galda, kur kūpēja kāposti ar jēra gaļu un citi ēdieni. Saimnieks neskopojās, dalīdams vislabāko alu. Pa dienu jau tika piedāvāts tikai tāds vājāks alus, lai izskalotu rīkli un dotu drusku vairāk enerģijas, bet piedzērušiem pie kuļmašīnas nebija ko darīt. Bet vakariņās varēja iedzert. Pie galda gan ilgāk kavējās tikai veči. Sievas devās mājās apkopt savus lopus, bet jaunatne vēlējās arī padejot. Tam nu izmantoja atbrīvoto šķūņa galu, ja tur bija grīda, vai arī dejoja turpat uz pagalma un dažreiz pat līdz vēlai naktij. Spēka vēl pietika un aizmirsās, ka jau rītā agri sāksies kulšana nākošajā mājā.

Kulšanas talkas vilkās pāris nedēļas, tad mašīnistam bija jādodas uz citu ciemu. Ja kādam kas palika nenokults, vēlāk, rudenī Ķupers pārbrauca otru reizi un izkūla paliekas.

Talka bija jātaisa arī mums. Kulšana pie mūsu mazajiem apjomiem vilkās tikai divas, trīs stundas. Tajā pašā dienā nokūla arī Gelbēm, kam zeme un sējumu platības arī nebija neko daudz lielāka. Bet talkās citās mājās kārtīgi atstrādājām palīdzību mums un dažkārt pat, ja aicināja, aizgājām talkās arī uz mājām, no kurām mums talcinieki nebija bijuši.. Darbs talkās, lai arī grūts, tomēr ienesa dažādību un kaut ko jaunu dzīvē.

 

*  *  *

 

Bija jau mums arī lopiņi. Galvenā jau bija govs. To iegādājās pāris gadus pēc atbraukšanas uz Katlešiem. No sākuma pienu pirka no kāda saimnieka, kam bērni nāca skolā un ar pudelēm katru

rītu

atnesa pa litram. Bet ilgi jau tā nevarēja iet, jo piena vajadzēja vairāk, arī alga papum nebija tik liela, lai varētu visu sapirkt. Un tā nu mūsu mājās ieradās Sarkane. Liekās, to atveda no Kurnas kā mammas pūra govi. Kāpēc viņu sauca par Sarkani, nesaprotu – viņa bija gandrīz tipiska Latvijas brūnā. Bet tā jau ar tiem govju vārdiem ir – nosauc kā ienāk prātā. Vēlāk, kad gāju ganos Kurnā, tur atkal bija Sarkane. Tas nu gan bija mežonīgs lops – allaž paslepen mēģināja iegrūst ganam ar ragu. Bet mūsējā bija mīlīgs un paklausīgs lopiņš. Parasti viņa barojās piesieta pie mieta un mēs, bērni, varējām droši viņu pārsiet un vakarā atvest mājā, lai gan jāsaka, ka uz mājām vešus vest viņu nevajadzēja. Pietika tikai noņemt ķēdes gredzenu no mietiņa un viņa pusrikšus joza mājās, zināja jau, ka tur viņu gaida kaut kas garšīgs – pakrastē pieplūkta sulīgas zāles nasta un kāda sauja miltu vai kaut kasi cits. Sarkane bija pienīga – katrā slaukšanas reizē bija pa slaucenei piena. Nu ar piena produktiem bijām nodrošināti. Dzērām gan saldu pienu ar zaptsmaizi, gan strēbām rūgušpienu ar sviestmaizi, notes reizē varēja uzsmērēt uz maizes biezo krējumu, vai ieliet krējumu tasītē , uzkaisīt sāli un ar maizi noēst. Kur tad vēl biezpiens, siers, paniņas, visādās krējuma mērces, piena putras un zupas, dažādi salāti ar krējumu. Sarkane mūs pabaroja pilnībā.

Gaļai aizgaldā vienmēr bija ruksis, vai pat pārītis. Tajos laikos speķis nebija tik kaitīgs kā mūsdienās un cepta speķa šķēle bija iecienīts paēdiens. Saimnieces lepojās ar to, ka baroklis bija liels un ar platu muguru un ja speķis nebija vismaz trīs pirkstu biezumā tad tā nebija nekāda cūka. Jā, vēderi nebija tik smalki kā mūsdienās, speķis, piens un cukurs nebija tādas indes kā tagad, jo mans papus un mamma nodzīvoja tālu pāri astoņdesmit gadiem labā veselībā un arī es, kurš šīs indes nekad neesmu smādējis, esmu nodzīvojis līdz septiņdesmitajam gadam.

Bet atgriezīsimies pie mūsu rukšiem. Kamēr tie auga, tie bija cienīti un mīlēti, bet tikko tie bija nobarojušies līdz attiecīgai kondīcijai, bez kaut kādām sirdssāpēm un sirdsapziņas pārmetumiem tika saukti vīri ar gariem dunčiem un suķītim dzīvība tika atņemta. Cūku bēres bija diezgan liela jezga. Cūkas bija lielas un smagas, lodlampas cūku apstrādāšanai vēl nelietoja un lai cūku nosvilinātu vai noplaucētu vajadzēja vismaz četrus spēcīgus vīrus. Nokautajai cūkai sasēja priekšējās un pakaļējās kājas, izbāza cauri bomi un tad pa divi vīri katrā galā cēla cūkas rumpi uz ugunskura svilināt. Tas nu bija sarežģīts darbs. Ja noturēja uz uguns par ilgu, āda sadega un sāka plīst. Ja nebija pietiekoši nosvilināts, palika sari un gadījās, ka izvārītu speķa gabalu varēja turēt rokā aiz sariem. Tā kā darbs bija ķēpīgs, smago cūku bija grūti cilāt un nolikt vislabākajā pozā. Tika izmēģināti arī citi paņēmieni. Dažs svilināja cūku ar salmiem, daži plucināja – bāza kubulā ar vārošu ūdeni. Tas bija efektīgs paņēmiens – sari viegli nonāca nost un cūka uzreiz bija smuka un balta, bet arī te bija savas nelaimes. Pietika tikai cūku iegrūst par daudz karstā ūdenī vai noturēt tajā par ilgu un sari “piedega” un negāja nost. Nu bija ķibele. Bija jākur vecu vecais sārts un cūka jāsvilina, bet tā tagad bija slapja un sari negribēja svilt. Šausmas! Visi ar atvieglojumu nopūtās, kad uz pannas čurkstēja aknas un speķa šķēles.

Atkal jāpārceļas mūsdienās. Tagad, ja gaļa nav nostāvējusies četrdesmit astoņas stundas, tā ir indīga. Tajā laikā mēs griezām iekšā aknas un gaļu kas bija uzcepta tūlīt pēc kaušanas, tā teikt, tīri silta, bet nekas - visi bija dzīvi un veseli.

 Mamma brīdī, kad kāva cūku, mēdza nobēgt attālākā istabā, lai nedzirdētu cūkas kviecienus, bet kad tie izbeidzās, ņēma aktīvu līdzdalību turpmākajās norisēs. Jāatzīstas, man cūkas kaušana nebija nekāda traģēdija un es labprāt uzņēmos godpilno pienākumu turēt asiņu trauku, kurā bija jāuzkrāj asinis tik garšīgajām putraimu desām un asins pankūkām.

Bija mums arī pāris vai pat trīs aitas. Arī tās bija ļoti noderīgi kustonīši. Latvijas laikā vilnu cirpa un deva sukāt un vērpt tikai cimdu un zeķu adīšanai. Bet nāca kara un pēckara gadi, veikali bija tukši, drēbes nopirkt nevarēja, ģērbties vajadzēja un vienīgais glābiņš bija pašaustās drēbes. Vācieši sukāšanai un vērpšanai uzlika tādas naturālās nodevas, ka pašiem palika pavisam maz dzijas. Nekas cits neatlika, kā visu darīt pašiem – vilnu mazgāt, plucināt, sukāt, vērpt, šķeterēt, aust. Par šiem darbiem jau stāstīju agrāk. Bet noausto vadmalu vēl deva velt un, ja gribēja, lai drēbe būtu smukāka, to vēl vajadzēja presēt un šķērēt. Kas tie par procesiem, man nav ne mazākās jēgas, jo netiku redzējis, kā to dara. Bet uzvalki un mēteļi to laiku skatījumā iznāca skaisti un pašaustās drēbēs nostaigāju vairāk kā desmit gadus, izgāju pamatskolu un vidusskolu un pirmo pirktās drēbes uzvalku nopirku jau divdesmit gadu vecumā Rīgā, caurbraucot uz Skrīveriem, uz lauksaimniecības vidusskolu.

Savs labums bija arī no jēriem. Aitas mamma bija sagādājusi šķirnīgas, baltas ar tumšu galvu un smalku vilnu. Arī jērus tās nesa ļoti bieži pa pārītim, tā kā uz pavasara pusi aizgaldā draiskuļojās pat pa četri, pieci jēri. Protams, līdz rudenim tie bija paaugušies un labi apvēlušies, tā kā varēja nokaut gan kulšanas talkai, gan citā notes reizē. Kaušanu bija iemanījusies mamma pati, arī ādu noplēsa. Es bieži biju palīgs šajā procedūrā, tā kā pamazām arī apguvu šo māku, tomēr iekšu izņemšana un kautķermeņa sadalīšana man bija diezgan problemātiska, jo mamma puiku pie tik atbildīga darba nelaida klāt, bet ar skatīšanos vien, kā zināms, neviens amatu nav iemācījies.

Ādas, kā saka, lika pār kārti, izžāvēja, kad sakrājās vairāk, nodeva meistaram ģērēšanā un iznāca skaistas, dzeltenas, mīkstas kažokādiņas, no kurām varēja uzšūt siltus plikādas kažociņus. Atceros, jau krietni vēlāk, kad jau strādāju kolhozā par priekšsēdētāju un dzīvoju tādā pašā nabadzībā kā mani kolhoznieki, man kādreiz Rīgas Matīsa tirgū no mašīnas nozaga pēdējo mēteli. Biju dimbā, jo naudas mēteļa pirkšanai nebija. Izpalīdzēja mamma un uzšuva skaistu plikādas kažociņu ar sniegbaltu jērādas apkakli. Skaists jau tas bija un silts arī, bet ne visai respektabls. Kad braucu uz Jūrmalas sanatorijām, lai piedāvātu pārdošanai malku kolhoza finansiālā stāvokļa uzlabošanai, galvenie ārsti, skatoties uz manu kažociņu, negribēja mani atzīt par svarīgu amatpersonu un ielaidās darījumu slēgšanā tikai pēc dokumentu uzrādīšanas. Bet tas jau ir no citas operas.

Pāris reizes gadījās, ka jēriņi acīmredzot kaļķa trūkuma dēļ, neturējās uz kājām. Tos tad nesām uz mājām, izkopām, ar pudelīti izdzirdījām, devām dažādus līdzekļus kaulu nostiprināšanai un jēri pamazām atkopās un atmaksāja par pūlēm ar lielu pieķeršanos, sevišķi mums, bērniem un skraidīja mums pakaļ kā šuneļi. Kas tās bija par sirdssāpēm, kad rudenī tie bija jākauj. Mamma jau nu pie viņu kaušanas neķērās klāt un bija jāmeklē cilvēks no malas. Mēs viņus saucām par Baltiņiem. Sevišķi iemīlēts bija pēdējais Baltiņš. Pēc izveseļošanās tas izauga par skaistu aunu. Mēs bērni, draiskuļodamies bijām iemācījuši viņu badīties. Tas viņam kļuva liktenīgi. Mūsu aitas vasarā ganīja kaimiņi Ceriņi savās ganībās. Arī viņiem bija auns un mūsu Baltiņš tam negrieza ceļu. Auni nostājās viens pret otru, atkāpās un tad skrējienā trieca pieres kopā. Un kādā reizē sitiens mūsu Baltiņam izrādījās par stipru un viņš uz vietas bija beigts. Kas tās bija par žēlabām!

 

Pēteris Horns. Katleši. Turpinājums

Skola

 

Un nu pienākusi kārta galvenajam – skolai. Tā aizņēma divas telpas, kuras mēs saucām par lielo klasi un garo klasi. Garā klase parasti stāvēja tukša, tajā bija iekārtoti pakaramie skolēnu virsdrēbēm. Starpbrīžos tur notika rotaļas, tur sanesa solus, kad lielajā klasē notika kaut kādi sarīkojumi.

Mācības notika lielajā klasē.

Skola bija četrklasīga, bet pa lielākai daļai tajā strādāja viens skolotājs reizē ar visām četrām klasēm. Kad pārnācām uz Katlešiem, tur vēl kādu laiku, dažus mēnešus, bija arī otrais skolotājs, Atceros tie bija Rubulis un Otomārs Oškalns, bet pēc tam papus visu laiku strādāja viens pats. Tā bija liela māka tā izkārtot darbu, lai skolnieki visu laiku būtu nodarbināti, netraucētu darbu citām klasēm. Viss balstījās uz skolnieku patstāvīgu darbu un stingru disciplīnu. Trokšņošana stundās netika pielaista. Katrai klasei bija savs uzdevums, ja tas bija paveikts un palika brīvs laiks, varēja kaut ko palasīt, uzzīmēt. Protams, ideāla uzvedība jau nu vienmēr nebija. Šajos brīvajos brīžos skolnieki pamanījās apmainīties ar zīmītēm, pēdējos solos uzspēlēt uz spalvām un pat uzsist kārtis. Tomēr tas tika darīts tik klusi un nemanāmi, ka pieķerti vainīgie tika ļoti reti. Nezinu, varbūt papus mīļā miera labad reizēm arī nemaz necentās pārtraukt šīs samērā nevainīgās nodarbes, tomēr, ja vainīgie tika pieķerti, sekoja bļāviens “Marš, kaktā, unsvats tāds” un bija jāiet atstāvēt pie sienas savas soda minūtes. Nekas patīkams tas nebija, jo tie, kuri no šāda likteņa bija izsprukuši, nekavējoties steidza paņirgāties, lai gan paši arī nebija pasargāti no šāda soda. Tas bija arī pamācošs, jo bija jāstāv pie garās klases sienas, uz kuras abās pusēs durvīm bija uzkārtas kartes – Latvijas un Eiropas, dažreiz arī pasaules puslodes. Tad nu laika kavēšanai varēja izpētīt kartes, meklējot interesantus nosaukumus. Ko nozīmēja vārds “unsvats”, tā arī neesmu uzzinājis. Acīmredzot tā savus kalpus būs lamājis muižnieks. Savādākus nopēluma vai lamu vārdus no papus netiku dzirdējis.

Katrai klasei bija arī savs dežurants, kura uzdevums bija izsniegt un savākt burtnīcas un tintes pudelītes, noslaucīt tāfeli un, galvenais, stundu laikā uzraudzīt kārtību savas klases skolnieku vidū, raudzīties, lai viņi izpilda uzdoto uzdevumu un nedraiskojās. Lai stundas gaitu netraucētu saucieni: “Lūdzu, skolotāj, Mancēvičs rausta Vēciņu aiz matiem!” vai: “Lūdzu, skolotāj, Sīpols grūstās!” un cits kaut kas tamlīdzīgs, dežurants pārkāpējus pierakstīja uz zīmītes un pēc stundas iesniedza skolotājam un tad nu vajadzēja atstāvēt savu sodu pie sienas arī starpbrīdī. Tas deva dežurantam lielu varu, tomēr viņam ļaunā netika ņemts, jo dežūrēja pēc kārtas bez izņēmuma visi un tad jau katrs varēja izbaudīt varas saldumu. Visumā tomēr dežuranti ar saviem pienākumiem tika galā diezgan labi, jo kaktā stāvētāja bija samērā maz. Citi sodi arī netika pielietoti, ja neskaita uzbļāvienus, no kuriem skolnieki ļoti baidījās. Sliktākajā gadījumā papus pašrocīgi izvilka skolnieku no sola un aizveda pie kartes. Protams, ne jau nu aiz auss, kā dzirdēts darot vecos laikos.

Un tagad par klases iekārtojumu. Inventārs bija visai nožēlojams, acīmredzot savākts no citām skolām, kur tas bijis izmests ārā. Kreisajā pusē pie loga priekšā bija skolotāja galdiņš un divi četrvietīgi skolas soli ar slīpām virsām un ligzdiņām tintes pudelīšu ielikšanai un plauktu apakšā, kur ielikt grāmatas un burtnīcas. Nezinu cik simtu gadu tiem bija, bet veci tie bija ļoti, jo virsas bija nodilušas, saplaisājušas ar nažiem sagraizītas, tur savus autogrāfus bija iegriezušas daudzas paaudzes. Papus tādu barbarismu nepieļāva, tātad tās bija vēstures pēdas. Tā bija pirmā klase. Tālāk otrai klasei bija divās rindās salikti četri divvietīgie soli. Tie bija modernākie un jaunāki un tādi arī izskatījās, jo bija apstrādāti rūpīgāk un krāsojums bija gluds. Aiz starpejas viens aiz otra stāvēja četri trīsvietīgie soli – priekšā divi ceturtajai klasei un aiz tiem trešā klase. Līdz garās klases sienai palika platāka eja, kur vietas pietika grēkāžiem kartes pētīšanai.

Vispār klase bija diezgan liela kādi septiņi reiz septiņi metri. Pirms Ziemassvētkiem, vēlāk jau padomju laikā pirms Jaungada tika rīkota eglīte. Tad solus sanesa garajā klasē, salika vienu uz otra un klase pārvērtās par sarīkojumu zāli. Gar ārējo sienu pie logiem tika ierīkota skatuve. Mums sagādāja lielu prieku nest skatuves detaļas un samontēt skatuvi. Tā sastāvēja no diviem garajiem statņiem – apmēram piecus metrus garām brusiņām ar divām apmēram pusmetru augstām kājām katrā galā, kurus sastiprināja ar divām divus metrus garām brusiņām, kuras ievietoja attiecīgos izgriezumos. Izveidojās stabils rāmis, uz kura tika novietoti grīdas dēļi. Droši vien šī skatuve līdz mūsu atnākšanai bija maz lietota vai nebija lietota nemaz, jo pa to staigājot, grīdas dēļi grabēja vien un tā parikte bija visai nestabila. Tad nu papus katru dēli pietēsa, līdz tas vairs nekliboja. Dēļus sanumurēja un turpmāk lika katru savā vietā. Skatuve bija stabila bez neviena naglojuma. Lai nosegtu skatuves priekšpusi, mamma ziedoja vienu no saviem pūra grīdas celiņiem un to nostiepa un pienagloja skatuves priekšā. No vienas sienas līdz otrai nostiepa stipru linu auklu uz kuras bija uzvērti tumšsarkani, bet diezgan pabālējuši aizkari. Katrā skatuves galā šķērsām bija mazāki aizkariņi. Katrā galā karājās pa petrolejas griestu lampai. Zālē novietoja divās rindās solus, kas parasti glabājās šķūnī un skatītāju vietas apmēram simts cilvēkiem, ieskaitot stāvvietas gar sienām, bija gatavas. Šādi iekārtotu zāli izmantoja ne tikai skolnieku sarīkojumiem, bet bija arī pieaugušo sarīkojumi, kuros dziedāja koris un tika rādītas teātra izrādes. Parasti šie sarīkojumi bija pārpildīti un daļa skatītāju pat novietojās garajā klasē un visam sekoja caur platajām divviru durvīm. Bet par to vēlāk.

Skolas ēka bija veca, bet pamatīgi būvēta. Neviens nevarēja pateikt, cik veca tā ir, bet par vecumu varēja spriest pēc klases grīdas. Tā bija no pamatīgiem zarainiem dēļiem, diezgan platiem, bet arī ar diezgan paplatām šķirbām. Grīdas dēļi bija tā nodiluši, ka zari, kuri bija cieti kā dzelzs, pacēlās kā krietni augsti pauguriņi. Tādu reljefu grīda varēja iegūt tikai pēc ļoti ilgas deldēšanas. Droši vien zinātnieki ar precīziem mērījumiem pēc koksnes un zaru nodiluma pakāpes varētu noteikt celtnes vecumu, bet ar to, protams, neviens nenodarbojās. Ikdienā jau šie zari un šķirbas nevienam netraucēja un neko nevarēja nodarīt skolnieku pastalām un zābakiem. Bet, kad pēc sarīkojumiem sākās dejas, ne viena vien jaunkundze lauza savus papēžus. Grīda sen jau būtu nomaināma.

Manā laikā mainījās četras varas – Latvijas vai Ulmaņa laiks, kā to mēdza saukt, četrdesmitajā gadā ienāca krievi, tad nāca vācu laiks un, visbeidzot, izdzinuši vāciešus, četrdesmit ceturtajā atkal atgriezās krievi. Bet nevienai varai ne prātā nenāca iedalīt kaut cik nozīmīgus līdzekļus skolas ēkas remontam. Papus pats kaut ko pienagloja, kaut kur kaut ko aizsmērēja, kopā ar apkopēju izbalsināja telpas. Vienīgais kaut cik ievērojamais remonts tika izdarīts, kad sāka gāzties nost apmetums no sienām. Ēka bija būvēta no pamatīgiem, no divām pusēm aptēstiem baļķiem, tiem virsū bija uznaglots pamatīgu skalu režģis un tas bija pārklāts ar apmetumu pirksta biezumā. Apmetums bija izturīgs, tomēr nevarēja ilgstoši turēties pretī skolēnu iedarbībai, jo starpbrīžos tika diezgan trakots un ne viens vien spēriens un grūdiens ķēra arī sienas. Apmetums neizturēja tik intensīvu iedarbību un pamazām no apakšas sāka gāzties nost lieliem gabaliem. Tad nu skolas padome vai vecāku padome, neatceros vairs, kā īsti to sauca, nolēma, ka jāprasa nauda klases sienas apšūšanai ar koka paneli skolnieka augumā. Beidzot tādi līdzekļi arī atradās un sienas apmēram pusotra metra augstumā apšuva ar spundētiem dēļiem, ko nokrāsoja sarkanbrūnā krāsā, kādā tagad mēdz krāsot grīdas. Bet grīdai nauda neatradās. Ja runā par remontiem, tad pāris reizes tika pārmūrētas krāsnis, kad tās izdega, aizbruka un vairs nemaz negribēja vilkt. Krāsnis klasē bija divas – viena stūrī pie garās klases un apsildīja četras telpas – lielo klasi, garo klasi, mūsu dzīvojamo istabu un guļamistabu. Otrā bija klases sienā pret vidu un apsildīja lielo klasi, guļamistabu un kanceleju. Krāsnis bija lielas, apšūtas ar neglazētiem māla podiņiem, kurus remonta laikā rūpīgi noņēma, lai nesaplīstu, jo tādus dabūt vairs nevarēja. Kurināt jau kurināja pamatīgi, tomēr ziemas aukstajā laikā, klases nespēja piesildīt, dažkārt tās bija diezgan aukstas, sala rokas un starpbrīžos bija kārtīgi jāiztrakojas, lai atkal sasildītos. Dažkārt nācās pat pārtraukt stundu un visiem kopīgi pavingrot, lai sasildītos. Malka arī bija limitēta, papum bija kārtīgi jāizkarojas, lai tā laikā tiktu pievesta, pietiekošā daudzumā un kaut cik labas kvalitātes. Ne vienmēr tas izdevās un gadījās, ka pieveda slapju apsi, kas vairāk sīca, nekā deva siltumu un jācieš tad bija visiem – gan skolniekiem, gan skolotājam. Atceros, ka labāku malku skola dabūja, kad skolā mācījās Katlešu mežziņa Janova dēls Igors un vēlāk mežziņa Gaiļa dēls Maigonis. Mežziņi lika lietā savas iespējas un malku skolai piegādāja tiešām labu. Pārējā laikā mežsargi centās iesmērēt skolai to, kas palika pāri un citiem nederēja. Droši vien, lai iegūtu labāku malku, mežsargiem kaut ko vajadzēja iesmērēt, bet papus bija taisnprātīgs, šādas metodes neatzina un arī neprata, un droši vien tādēļ reizēm palika zaudētājos.

Klases kurināja un par tīrību rūpējās apkopēja. Malku pie krāsnīm pienesa vakarā un rītā agri sāka kurināt, lai uz stundu sākumu krāsnis būtu izkurinātas un klases iesilušas. Kad Lizika sāka grabināties ap krāsnīm, cēlās arī mamma, lai dotos uz kūti apkopt lopus. Vēlāk, kad Lizika aizgāja uz Kurzemi pie meitas, apkopējas pienākumus uzņēmās mamma, jo ar visai pieticīgo skolas pārziņa algu iztikt bija pagrūti, sevišķi kara laikā un pēc kara, kad pat no vienīgās gotiņas bija jānodod obligātās piegādes, bija jādod arī olas un gaļa, bet naudas vērtība bija visai nosacīta. Tad mammai palīgā gājām arī mēs, puikas, lai gan palīdzējām arī Lizikai.

Un palīdzība bija vajadzīga. Katru dienu pēc stundām klasi slaucīja. Tad  vienu solu rindu sabīdīja pie pakaļējās sienas un sāka slaucīt netīrumus zem soliem. Tad pirmo solu pārvilka uz savu vietu, netīrumus slaucīja zem nākošā, tad pārvilka to, līdz soli bija savā vietā un netīrumi bija pie pakaļējās sienas. Tad tāpat izslaucīja klases otro pusi. Mēs, puikas, bijām tie galvenie solu pārvilcēji. Pie Lizikas dzīvoja viņas māsas dēls no Žīguriem Veinu Arnolds, zēns gadu jaunāks par mani, mans liels draugs un es arvien gāju viņam palīgā pie solu vilkšanas. Katrs nostājāmies savā sola galā un tad tā lieta gāja veikli. Skolnieki ar apaviem, sevišķi dubļu laikā bija sanesuši klasē daudz netīrumu. Slaukot griezās vareni putekļu mākoņi, lai gan pirms slaucīšanas grīda tika izslacīta ar ūdeni. Kad putekļi bija nosēdušies, Lizika nāca ar slapju lupatu un solus noslaucīja.

Sestdienās klasi mazgāja. Solus savilka vienā klases pusē, izmazgāja vienu pusi, tad solus pārvilka otrā pusē un izmazgāja otro pusi. Pēc tam solus savilka savās vietās. Kad grīdu izlēja ar ūdeni, tā bija pavisam melna no pienestajiem dubļiem. Netīrumi nedaudz atmirka un tad ķērās pie grīdas beršanas ar stupi – nodilušu, asu slotu. Pēc tam grīdu noskaloja. Lielums ūdens notecēja grīdas šķirbās pārējo uzņēma ar lupatu un beigās izslaucīja ar sausu lupatu. Darbs bija smags, bet pēc tam grīda bija balta un smaržojoša. Līdz nākošai sestdienai, kad tā atkal bija melna.

Solus labprāt vilkām arī tāpēc, ka gadījās vērtīgi atradumi – norakstītas vai dažreiz pat pa kādai jaunai rakstāmspalvai, kas tik ļoti bija vajadzīgas spēlēšanai uz spalvām, kāds apgrauzts zīmuļa gals un citas tikpat vērtīgas mantiņas. Tās bija pilnīgi bezpersoniskas un bija mūsu likumīgais medījums. Ja skolā bija pamestas kādas vērtīgākas lietas, tās tika noliktas uz attiecīgā sola un nākošā dienā īpašnieks tās tur atrada. Tādas lietas mēs arī necentāmies pievākt, jo to jau varētu uzskatīt par zagšanu un tā jau tika cītīgi apkarota. Lai gan liela daļa skolnieku bija nabadzīgi, tomēr zagšanas gadījumu skolā tikpat kā nebija. Bija gadījumi, kad kaut kas pazuda, tad visiem tika nolasīta morāle un tika piekodināts lai vainīgais pazudušo mantu noliek, kur ņēmis. Parasti arī nozudusī manta mīklainā kārtā atradās. Protams, nabadzīgākajiem bērniem bija liels vilinājums pievākt kādu mantiņu, kādas bija bagātāko vecāku bērniem un kuras viņi nekad nevarēja pat sapņot dabūt. Lai novērstu šādus vilinājumus, papus stingri noteica, ka nekādas liekas mantas, atskaitot grāmatas, burtnīcas un rakstāmpiederumus uz skolu nest nedrīkst. Ja tika ieraudzīta kāda nepiederīga manta, tā nekavējoties tika atņemta un atdota tikai, ejot uz mājām ar stingru piekodinājumu vairāk tādas mantas līdz neņemt. Kaķenes un līdzīgi ieroči tika konfiscēti un to papus skapītī speciālā kastītē bija uzkrājies diezgan daudz. Īsti neatceros, bet iespējams, ka skolu beidzot tās varēja saņemt atpakaļ.

Ka kārdinājums kaut ko pievākt ir ļoti liels un pat nepārvarams, izjutu pats uz savas ādas. Manas acis vienmēr vilināja milzīgā bagātība, kas papum glabājās kancelejas skapī – daudzkrāsainās burtnīcas, zīmēšanas burtnīcas, dzēšlapas, zīmuļi, gumijas. Papus rakstāmlietas man deva pietiekošā daudzumā, cik vajadzēja, bet arī ne vairāk. Bet tās bija pierastas, savas, jau apbružātas, bet tās, tur skapī bija tik jaunas un glītas. Un tad, kādu reiz, kad skapis bija palicis vaļā un papus izgājis, es pagrābu dažas burtnīcas, zīmēšanas burtnīcas un vēl kaut ko un nobēdzināju zem skapja. Zudums varbūt arī nebūtu pamanīts, bet man savā bagātībā gribējās dalīties ar citiem un es savas mantiņas dāvināju citiem skolniekiem. Kāds to bija pateicis vai nu mammai vai papum un sekoja nenovēršama atmaksa. Tur bija gan unsvats, gan kakts istabā pie krāsns. Tad nāca mammas sirsnīgā, pat ar asarām, aprunāšanās par to cik slikti ir zagt un cik drūms ir zagļa liktenis, kāds kauns nodarīts – skolotāja dēls… un zaglis! Viss guvums tika ar asarām atdots līdz pēdīgajam niekam un tieksme uz svešu mantu tika iznīdēta uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ es saprotu bērnus, kas krīt kārdināšanā un atzīstu, ka līdzēt te var tikai vecāku stingrība un kategoriska šādas rīcības nosodīšana. Pietiek tikai palaist šādu gadījumu gar ausīm vai pat atbalstīt un amats ir rokā. Nenoliedzams arī vecāku paraugs. Nezin vai sevišķi godīgi bērni izauga vecākiem, kas stiepa, ko vien varēja no kolhoza fermām un darbnīcām. Šeit vietā arī latviešu sakāmvārds – ābols no ābeles tālu nekrīt. Bet mamma savā audzināšanas runā neaizmirsa arī latviešu parunu – ar adatu iesāk, ar zirgu beidz.

 

*  *  *

 

Esmu aizgājis sānus no skolas aprakstīšanas, bet ja jau iesākts, turpināšu pārdomas par skolu un skolniekiem Latvijas vai Ulmaņa laikos. Pietiek man tikai izdzirdēt slavas dziesmas par šiem laikiem, cik augsts līmenis bijis sasniegts tajos laikos, kā mēs eksportējuši, cik mācīti mēs esot bijuši, cik bagāti mēs esot dzīvojuši un tā tālāk un tā joprojām, lai visa šī pļurkstēšana izsauktu rūgtu smaidu vai pat vēlmi nospļauties. Tas taču ir mīts, ko kultivē bagāto saimnieku, fabrikantu, tirgotāju atvases vai augstāko valsts amatpersonu atvases, vai cilvēki, kuriem par to laiku nav ne jēgas. Par to runā cilvēki, kas sēd greznās automašīnās, nezinot, ka tajā laikā pat velosipēds bija greznība, ko ne katrs varēja atļauties. Es ieeju šīsdienas “nolaistajā” skolā, kurā mirdz krāsotas grīdas, klasēs ir moderni galdi un sēdekļi, dažādi uzskates līdzekļi,

šodien pat datori un man acu priekšā nostājas sava Katlešu skola ar savu kalnaino grīdu, aizvēsturiskajiem sagraizītajiem soliem un trīs lāpītām un līmētām kartēm, kas bija vienīgie uzskates līdzekļi. Nē, aizmirsu vēl nelielo globusu, uz kura no ilgās lietošanas gan neko lielu saskatīt nevarēja. Tas, droši vien bija saglabājies no dullā Daukas laikiem, lai gan tajā laikā esot bijusi arī parikte, kas rādījusi, kā Mēness griežas ap zemi un tā, savukārt, ap sauli. Mums tādas ierīces nebija. Un tāda skola nebija vienīgā. Esmu bijis mūsu rajona vairākās bijušajās pamatskolās – Priežukalnā, Derdziņos, Lielmežniekos, Kubulos, Dingovos. Tās ir vēl sliktākas. Tad jau Katlešu skolas māja patiešām bija lepna un stalta. Bet naudas pašvaldībām skolu uzturēšanai bija patiešām trūcīgi. Lielākajai daļai šīs skolas beigušajiem tās arī palika pēdējās. Daudz retāki bija tie, kuri varēja iet sešklasīgajā pamatskolā. Tad arī vairumam bērnu skolas gaitas bija noslēgušās. Daudzi no šīsdienas veco laiku slavinātājiem ar augstāko izglītību tajā laikā tā arī būtu palikuši pie tām pašām četrām klasēm, kā palika vairums tā laika lauku bērnu.

Latgales zemnieki lielum lielajā vairumā dzīvoja nabadzīgi. Tas atspoguļojās arī skolā. Zābaciņos un kurpēs uz skolu gāja dažu lielāko saimnieku un valsts iestāžu darbinieku – skolotāja, mežziņa, mežsargu bērni, pārējie nāca pastalās vai pat lūku vīzītēs vai auklu vīzītēs, ko sauca par peternēm. Tikpat liela bija atšķirība apģērbā. Dažs bērns uz skolu nāca biksītēs, kur bija ielāps uz ielāpa. Tomēr jāsaka, ka skolā apģērbam vai apaviem lielu vērību nepievērsa. Labākais bija tas, kurš labāk mācījās. Papus stingri raudzījās, lai nebūtu nekāda ņirgāšanās par tiem, kuri bija sliktāk ģērbti. Viņš vienmēr uzsvēra, ka galvenais pie drēbēm ir tas, lai tās būtu tīras, kārtīgi salāpītas un ar visām pogām, kaut tās būtu vai koka sprungulīši.

Tikpat atšķirīgi bērni bija paēduši. Dažiem pusdienās līdz bija iedotas tiešām garšīgas sviestmaizes, cits ēda tauku maizi, bet bija arī tādi, kuriem līdzi bija tikai sauss rupjmaizes gabals vai nebija arī tā. Tāds tad, siekalas rīdams, pusdienlaikā nolīda kaut kur maliņā. Mamma bieži šos bēduļus paklusām iesauca virtuvē un iedeva lielu maizes riku, kurai bija uzsmērēta brūkleņu ievārījums. Interesanti, ka pēc piecdesmit gadiem, kad sanācām pirmajā Katlešu skolas skolnieku salidojumā, kāda no bijušajām skolniecēm atcerējās Rozālijas tantes garšīgo brūkleņu ievārījumu. Viņa šo ievārījumu gan bija ēdusi citos apstākļos, bet acīmredzot par šo ievārījumu runāts tika. Garšīgs jau tas bija, bet vārīt to vārīja katrā mājā. Atšķirība bija tā, ka ne jau katrā mājā varēja nopirkt cukuru un pietiekošā daudzumā pielikt to ievārījumam. Vācu laikā un pēc kara, kad cukurs bija saņemams uz kartiņām, arī mammas ievārījums kļuva manāmi skābāks.

Bet ar šīm dažām zaptsmaizēm jau problēmu atrisināt nevarēja. Papus panāca, ka pagasta valde piešķīra simts vai nedaudz vairāk latu trūcīgo skolēnu ēdināšanai Nauda jau bija niecīga. Tad nu to papildināja sarīkojumos skolā, nosakot ieejas maksu. Kaut arī tie bija tikai trīsdesmit santīmi par ieejas biļeti, tomēr papildinājums ēdināšanas naudai bija. Pacēlās jautājums, kurus tad ēdināt un kurus nē. Tad nu vecāku padome nolēma, ka pusdienās ēdinās visus, lai neradītu skolēnos kaut kādas skaudības vai pāridarījuma jūtas. Nekas liels jau tur nebija – pusdienās deva lielu riku baltmaizes un saldu tēju. Vairāk jau arī nekas neiznāca. Tad nu tika uzvārīts katls tējas. Tēju nepirka, bet izmantoja žāvētas brūkleņu lapas. Tā bija iesārta, veselīga, aromātiska un garšīga tēja. Citreiz tā bija kumelīšu vai liepu ziedu tēja, ko mamma bija savākusi. Jāsaka, ka arī mūsu ģimene pirktās ķīniešu vai indiešu tējas nedzēra, lietojām tikai pašu savāktās augu tējas un vēlākos gados, kad tiku dzēris arī īsto tēju, tā man nekad nav tā garšojusi, kā šīs pašu vāktās zāļu tējas.

Cukurs katram skolniekam tika izsniegts pa divām tējkarotēm. Katrs skolnieks no papīra bija izlocījis speciālu turziņu, kurā cukurs ar tējkaroti, bet vēlāk ar speciālu kausiņu tika iemērīts. Katram skolniekam šādai turziņai bija jābūt, ja kāds savu bija nomētājis un tās nebija pie rokas, sods nāca nekavējoties – tajā dienā tēja bija jādzer bez cukura. Tādēļ turziņas glīti salocītas glabājās kādā no grāmatām. Meitenes tās mēdza izgreznot, uzzīmējot uz atloka ornamentus vai kādu zīmējumu.

Pieēsties jau nevarēja, bet vēderiņi siltāki palika un vienam otram tāds gardums kā baltmaize mājās bija pieejams labi, ja pa lieliem svētkiem. Arī turīgāko vecāku bērni vairs neņēma līdz pusdienas, ja nu tikai kādu našķi, un visi draudzīgi ēda savu baltmaizi ar tēju. Baltmaizi pasta vedējs atveda no veikala astoņpadsmit kilometrus attālajos Kacēnos, bet ja kaut kādu iemeslu dēļ tas nebija iespējams, baltmaizi no iepriekš sagādātiem miltiem cepa Lizika vai mamma.

Mūsdienās kliedz par zemajām skolotāju algām. Bet jāņem vērā, ka neviena vara nav kārtīgi apmaksājusi skolotāju darbu. Manam papum par vismaz trīsdesmit stundām nedēļā, burtnīcu labošanu, ārpusklases darbu un pie tam par skolas pārziņa darbu maksāja simt divdesmit latus mēnesī. Lata pirktspēja bija aptuveni tāda pati kā patreiz, bet par mēneša algu knapi varēja nopirkt velosipēdu. Mūsdienās par sešpadsmit stundām pieredzējis skolotājs saņem apmēram tādu pašu algu. Ja viņš strādātu tikpat daudz, kā strādāja mans tēvs, viņš par mēnešalgu varētu nopirkt kaut arī lietotu, tomēr vieglo automobīli. Nez vai ir pamats apskaust manu tēvu.

Tāpat man krīt uz nerviem mūžīgā kliegšana par mazajām pensijām. Bet tajos laikos pensijas varēja izpelnīt tikai valsts kalpotāji. Zemniekam un strādniekam nekādas pensijas vispār nebija. Bija nabagmāja! Un tā nebija mūsdienu pansionāts. Tā bija pusbada maize.

Visa tā runāšana man atgādina Jelgavas mēra gaušanos par to, cik nolaista padomju laikos ir pilsētas infrastruktūra, dzīvojamais fonds un nezin kas vēl. Viņš aizmirst tikai vienu mazu sīkumu – pēc kara Jelgavas vispār nebija, tā bija nopostīta un pilsēta ir nevis nolaista, bet uzbūvēta no jauna.

Šodien viņš nevar uzbūvēt neko! Viņš var tikai raudāt par veciem laikiem.

 

*  *  *

 

Mācības skolā sākās deviņos, bet ziemā, kad dienas īsas, pat desmitos, jo pietiekoši apgaismot klasi ar petrolejas lampām nebija iespējams, bet elektrības, protams, nebija. Mācību diena sākās ar tintes pudelīšu izdalīšanu. Papus nepieļāva tintes pudelītes nēsāt uz mājām, jo tad tās varētu izlaistīt somās (vai tarbiņās, kas lielākajai daļai skolnieku bija skolas somu vietā), līdz ar to sasmērējot grāmatas un burtnīcas. Tādēļ beidzoties stundām tintes pudelītes dežuranti savāca speciālās kastītēs, kuras papus ienesa kancelejā un novietoja plauktā. No rītiem tad tās izdalīja un katrs novietoja pudelīti tam paredzētajās ligzdās uz sola. Tintes pudelītes visas bija vienādas, kubveidīgas. Vēlākos , padomju gados, kad sāka celt kvadrātveidīgas individuālās mājas ar četrslīpju jumtiem un skursteni jumta korē, tās mēdza saukt par tintes pudelēm. Tikai pēckara gados parādījās tintnīcas, no kurām tinte nelija laukā.

Pēc pudelīšu izdalīšanas nāca ziņojumi, ka dažiem tintes ir par maz. Tad papus ņēma lielo tintes pudeli un tinti pudelītēs papildināja. Pudelītes nelēja pilnas, tikai kādu centimetru vai pusotra. Tas tika darīts ar gudru ziņu, jo, ja pudelīti pielēja pilnu un spalvu tintē iegrūda līdz dibenam, spalvas galā izveidojās pile, kas noteikti uzkrita uz burtnīcas. Tad nu cita glābiņa nebija, kā pārvilkt traipam ar mēli. Mēle gan kļuva melna, toties traips gandrīz nebija manāms.

Tad sākās mācības. Tas bija sarežģīts process, kas galvenokārt balstījās uz skolēnu patstāvīgu darbu. Dienas pirmajā daļā skolotājam galvenā uzmanība bija jāpievērš pirmajai klasei, lai iemācītu bērnus pazīt burtus, lasīt un rakstīt. Citām klasēm tika doti uzdevumi. Otrajai klasei tas parasti bija uzdevums izlasīt kādu gabalu no lasāmgrāmatas, tad glīti pārrakstīt burtnīcās. Trešā un ceturtā klase šinī laikā mācījās ģeogrāfiju vai vēsturi, risināja aritmētikas uzdevumus vai rakstīja diktātus. Diktēja viens no skolniekiem, pārējie rakstīja. Pēc tam apmainījās ar kaimiņiem ar burtnīcām un laboja viens otram kļūdas. Kad nu pirmajai klasei burts bija ierādīts, viņiem deva uzdevumu šo burtu rakstīt, pierakstot vairākas rindiņas. Tad skolotājs varēja pāriet pie nākošās klases. Notika matemātikas stunda, kur pastāstīja par atsevišķām darbībām. Tika uzdots risināt uzdevumus no aritmētikas grāmatas un skolotājs devās tālāk. Tā skolotājs stundas laikā pa brītiņam nodarbojās ar katru klasi, pārējā laikā skolnieki nodarbojās paši.

Bija zīmēšanas stundas, kurās pie tāfeles tika piesprausts papus paša zīmēti attēli – dzīvnieki, augi, ziedi, ainavas. Skolniekiem uzdeva vispirms glīti ar lineāliem apvilkt zīmēšanas burtnīcas lapās rāmīti un pēc tam zīmēt pēc dotā parauga. Klasē vienmēr valdīja darbīga atmosfēra. Uzdevums bija jāpaveic, blēņām laika neatlika. Ļoti daudz tika rakstīts, tādēļ skolniekiem pa lielākai daļai izveidojās labi rokraksti. Reti kādam mūsdienu vidusskolas absolventam esmu redzējis tik glītus rokrakstus, kādi bija mūsu skolas ceturtās klases beidzējiem. Papum bija tiešām kaligrāfisks rokraksts. Un tādu viņš centās iemācīt arī saviem skolniekiem. Burtu līnijām, kas gāja no augšas uz leju, bija jābūt ar uzspiedumu – paplašinātām, spalvai ejot uz augšu, līnijas kļuva smalkas. Kad ieviesās pildspalvas, šis rakstības veids izzuda. Skolu programmās bija paredzēta glītrakstīšana, kad bija jāraksta slīplīniju burtnīcās. Šeit bija palīglīnijas, kas norādīja mazo burtu augstumu un sevišķas slīpas līnijas norādīja burtu slīpumu. Papus šo metodi neatzina. Jau pirmajā klasītē viņš uzrakstīja uz tāfeles burtus vajadzīgajā slīpumā, skolnieki vispirms gaisā ar zīmuļiem rakstīja līdzi uz tāfeles uzrakstītajam burtam, tad mēģināja to darīt burtnīcā. Bija daļa skolnieku, kas jau mājās bija iepazinuši burtus un prata tos uzrakstīt, tomēr liela daļa to neprata, jo bija daudz vecāku, kuriem pašiem bija grūtības ar lasīšanu un rakstīšanu un viena otra māte bija galīga analfabēte. Tā nu gadījās, ka dažs bērns pat zīmuli rokā neprata noturēt, kur nu vēl virzīt to pareizajā virzienā. Nācās iespiest zīmuli pirkstos, ņemt rociņu un virzīt pirmās kustības. Bet rakstot tika prasīts, lai burtiem būtu vajadzīgais slīpums. Patstāvīgam darbam laika bija diezgan un bērni iemācījās pareizi rakstīt arī bez visām slīpajām līnijām. Vecākajās klasēs ikdienas rakstos jau vairs neskatījās tik stingri, lai nepieciešamais slīpums tiktu ievērots, bet glītrakstīšanas stundās attiecīgajās burtnīcās rokrakstam bija jābūt kaligrāfiskam. Pastāvēja jau prasības par slīplīniju burtnīcu lietošanu. Dažreiz papus arī mēģināja pakļauties priekšrakstiem un sāka mācīt rakstīt slīplīniju burtnīcās . Rezultāti bija bēdīgi. Skolniekam visu laiku priekšā bija slīpā līnija, pie kuras turēties un kad nu bija jāsāk rakstīt parastā burtnīcā, zuda pamats zem kājām, katrs burts bija savā augstumā un šķobījās uz visām pusēm. Bērniem, kuri no pirmās dienas mācījās pēc acumēra rakstīt vienāda lieluma un slīpuma burtus, šāda problēma neradās.

Papus skolotāju konferencēs mēģināja aizstāvēt savu metodi, stāstīja arī par skolēnu patstāvīgā darba nozīmi, bet priekšnieku vidū dzirdīgas ausis neatrada un vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai papus idejas gūtu atbalstu, bet tad to autori jau bija citi. Papus pēc slavas nedzinās, gribēja tikai lai viņa skolnieki labi apgūtu pamatzināšanas – iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt, kā arī pamatzināšanas vēsturē un ģeogrāfijā.

Pēc pusdienām mazās klases palaida mājās, tad varēja nodarboties ar trešo un ceturto klasi. Tādēļ pēcpusdienās parasti bija latviešu valodas, vēstures un ģeogrāfijas stundas, jo bija jau jāstāsta par gramatikas likumiem un to pielietošanu, jāpastāsta kaut kas arī no ģeogrāfijas un vēstures, vietas parādot uz kartes. Tad arī varēja atlicināt laiku uzdotā atprasīšanai. Papus necieta iekalšanu. Ja atbildē skanēja teksts no grāmatas, tūlīt sekoja aizrādījums: “Stāsti saviem vārdiem!” Papus gribēja panākt, lai skolnieki iemācītajam sekotu paši līdz, paši domātu un izprastu. Iekaltais, bet neizprastais nekādu labumu nevarēja dot.

Ar atzīmēm papus bija ļoti atturīgs. Viņš nevarēja izprast un nosodīja skolotājus, kas labam skolniekam varēja pēkšņi ielikt divnieku vai šķiedās ar pieciniekiem. Arī mājas darbu burtnīcās, ja lapaspuse bija sarkana no kļūdām, atzīmes nebija, bet apakšā pavēle “Pārrakstīt no jauna!”. Dažs labs mēģināja izlīdzēties, izplēšot nepatīkamās lappuses no burtnīcas. Tam momentā sekoja sods un šādai rīcībai tika darīts gals. Skolniekiem netika izsniegtas liekas burtnīcas. Izsniedzot jaunas burtnīcas, bija jāuzrāda vecā un ja tajā tās divpadsmit lapas nebija – brāziens neizbēgams.

Arī izliekot atzīmes ceturksnī, viņš nevadījās pēc atsevišķām atzīmēm, bet novērtēja vispārējo zināšanu līmeni un nekad nekļūdījās. Savus skolniekus viņš pazina, zināja, ko viņi spēj un ko ir pelnījuši. Ja kādam bija mazākas spējas, lika tam vairāk strādāt, vingrināties un skolu beidzot nebija tādu, kas nevarētu sekmīgi mācīties tālāk. Skolās, kur katlešnieki mācījās tālāk, zināja, ka ar viņiem lieka noņemšanās nebūs vajadzīga, un ja viņi bija beiguši Katlešu skolu ar labām atzīmēm, tad noteikti būs teicamnieki.

Dziedāšanas stundas bija visiem skolniekiem kopīgas. Mēs nostājāmies garajā klasē, papus nolika priekšā speciālu pulti notīm un ar vijoli mācīja mūs dziedāt dažādas dziesmas. Jādzied bija visiem, arī tiem, kuriem muzikālās dzirdes nebija, tikai uzstāšanās reizēs šiem rūcējiem tika pateikts, lai viņi dzied klusāk, vai arī lai tikai plāta mutes, klusi izrunājot vārdus. Kaut ko jau arī viņi iemācījās. Nekāda novēršanās no dziedāšanas un sarunāšanās netika pieļauta. Ja tas notika, sekoja pakšķis ar vijoles lociņu pa galvu un uzbrēciens: “Klusu, unsvats tu tāds!” Sāpēt jau tas nesāpēja, bet nekas patīkams tas nebija. Dziesmas dziedāt mēs iemācījāmies.

 

*  *  *

Aktīvu dalību skolas dzīvē ņēma arī mamma. Stundās viņa negāja, bet brīvajā laikā bieži bija sastopama starp skolēniem. Starpbrīžos viņa bieži organizēja iešanu rotaļās. Iemācījāmies “Kumeliņi, kumeliņi”, “Kas dārzā kas dārzā”, “Stāsti manīm, Daugaviņa” un vēl citas dziedamās rotaļas. Rudeņos un pavasaros, kad laiks vēl bija jauks uz laukumiņa pie pilskalniņa skrējām “Pēdējais pāris, ārā” un citas skriešanas rotaļas. Ziemā sasēdāmies uz soliem gar garās klases sienām un dalījām ķīlas, metām kamolus un vēl nezin kādas spēles, kuras vairs neatceros. Mammai to bija milzīgos daudzumos. Nudien, nezinu, kur viņa tās bija iemācījusies, jo skolā pati bija gājusi gaužām maz. Bet patikt patika.

Sestdienās tika atvērta bibliotēka – skapis kancelejā un bērni mainīja grāmatas. Te nu mamma bija neaizstājama. Viņa palīdzēja katram izvēlēties grāmatu pēc viņa gaumes un izpratnes. Pati viņa bija izlasījusi visu bibliotēku, katru bērnu labi pazina un zināja kas viņiem ir pa prātam. Mazajiem tika dotas pasaku grāmatas, “Mazās jaunības tekas”, bērnu stāstiņi, drusku vecākiem derēja “Pastariņa dienasgrāmata”, “Dievs, daba, darbs”, “Sudraba slidas”, “Krusttēva Toma būda”, “Robinsons Krūzo”, “Baltā grāmata”, “Staburaga bērni”. Visvecākajiem tad nu nāca biezie Senkēviča romāni “Ar uguni un zobenu”, “Plūdi”, Pans Volodijevskis”, “Krustneši”, tad Māteru Jura “Patriotisms un mīlestība” un citi romāni, Veseļa “Tīrumu ļaudis”, Niedres “Līduma dūmos”.

Bibliotēkā bija simts vai vairāk grāmatu. Tur bija pārstāvēti vai visi latviešu rakstnieki pa kādai grāmatiņai. Tur bija Neikens, Saulietis, Poruks, Blaumanis, Jaunsudrabiņš, Brigadere un citi, bija pa kādam Raiņa, Aspazijas, Ausekļa dzeju krājumiņam. Grāmatas bija iesietas cietos, raibos vākos, vecākie izdevumi pat vecajā drukā – ar gotu burtiem. Bet skolnieki bez speciālas mācīšanas, lasot interesantākās grāmatas, iemācījās lasīt arī vecajā drukā. Piemēram, man tas nekādas grūtības neradīja. Bija arī K.Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma grāmatas, arī iesietas speciālos zaļraibos vākos un ar speciālu grāmatzīmi iekšā, kur bija ierakstīts, kādai skolai grāmata dāvināta un dāvinātājs. Bija tur arī populārzinātniskas grāmatiņas par astronomiju, dabu, fiziku, matemātiku.

Skolēni labprāt ņēma grāmatas un tās arī lasīja. Kamēr viņi gaidīja pie papus savu rindu pēc grāmatām, mamma delikāti ar viņiem aprunājās par izlasīto un gadījās ļoti reti, kad grāmata nebija patikusi un nebija līdz galam izlasīta. Grāmatas drīkstēja ņemt tik, cik varēja izlasīt pa nedēļu, tomēr dažkārt termiņu vajadzēja pagarināt, jo grāmatas lasīja ne tikai bērni vien.

 

*  *  *

 

Sevišķu vietu skolas dzīvē ieņēma gatavošanās Ziemassvētkiem. Katrs mācījās kādu dzejoli, bet galveno vietu ieņēma ludziņa. Papum tādas ziemassvētku un pasaku ludziņas bija savāktas vairumā un katru gadu iestudēja jaunu. Papus centās tajās iesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku, dažreiz pat piedomājot kādas statistu lomas un katram bija jāpasaka kaut viens vārds. Tas jau bija kaut kas! Spēlētāji jau būtu visi, bet visiem lomu nepietika. Tad iestudēja kora runas daži deklamēja dzejolīšus un beigu beigās piedalījās visi.

Te nu mammai bija lielu lielais darbs saģērbt visus atbilstoši lomai. Kaut ko jau sagatavoja arī vecāki, bet ne visi to spēja. Tad nu lietā tika likti kreppapīrs un pape, eņģeļu spārni un daži citi rekvizīti tika glabāti no iepriekšējo gadu veiksmīgākajiem darinājumiem, no kumodes atvilknes tika izvilktas parūkas un ūsas, no linu audzētājiem izlūgtas linu un pakulu kodaļas rūķu bārdām. Darbs kūsāt kūsāja.

Liels darbs bija arī zāles sagatavošana un izgreznošana. Zēni iznesa no lielās klases solus un salika garajā klasē gar sienām divos stāvos. Tad tika atnesta un uzstādīta skatuve. Viss gāja kā pa konveijeru – vispirms no šķūņa atnesa un uzstādīja rāmi, tad zēni sastājās rindā pie tualetes, papus deva pa dēlim katram, un tas joza uz klasi kur to nolika savā vietā un skrēja pēc nākošā. Tad no šķūņa tika nesti soli sēdēšanai. Tāpat rindas kārtībā divi paķēra katrs pie gala solu un joza uz klasi, nolika un skrēja pēc nākošā.

Meitenes ar mammu priekšgalā devās uz mežu un atgriezās ar veselām nastām brūklenāju un staipekņu (tad tie vēl nebija ierakstīti sarkanajā grāmatā). Tika vītas garas brūklenāju vītnes, ar kurām izpušķoja skatuvi un griestus. Kāds no mežsargiem atveda egli, kura tika pakārta auklā pie griestiem – tā viņa nekad nevarēja apgāzties. Un attiecīgi tika izgreznota ar spīguļiem, eņģeļu matiem un dažādiem paštaisītiem greznumiem, saliktas svecītes. Jāsaka, ka svecīšu aizdedzināšana tika uzticēta pāris visprātīgākajiem zēniem un citiem tur klāt nebija jāiet, jo bērni ar savām pakulu un linu bārdām, kreppapīra bruncīšiem, spārniem un lentām bija visai ugunsnedroši un pie tuvākas saskares ar eglīti uzliesmotu kā lāpas. Tomēr eglītes dedzinātāji bija modri un nekad nekādas nelaimes nenotika.

 Notika mēģinājumi, ģenerālmēģinājums un tad jau Ziemassvētku sarīkojuma vakars bija klāt. Sabrauca un sanāca vecāki, radi, draugi un paziņas. Un zāle (par kādu bija pārvērtusies lielā klase) bija stāvgrūdām pilna. Virsdrēbes tika saliktas garajā klasē uz soliem. Tika iedegtas svecītes un vērās priekškars. Katrs ir pārdzīvojis šo brīnumu. Pārdzīvoja ne tikai bērni, bet arī vecāki, katrs dzīvoja līdz savējiem. Un, neskatoties uz to, ka katrā stūrī aiz aizkariem stāvēja pa suflierim, kuru priekšā teikšanu tikpat labi dzirdēja publika kā aktieri, mazie zēni un meitenes pārvērtās par rūķiem un fejām, labajiem vecīšiem un ļaunajām raganām, čaklajām pelnrušķītēm un slinkajām mātes meitām un vēl nezin par ko. Kad priekškars vērās ciet, atskanēja vētraini aplausi, par kādiem nevar sapņot pat lielākās primadonnas un sevišķi dārdoši tie bija telpas mazo apjomu dēļ. Publikai ar aktieriem bija visciešākais kontakts, ņemot vērā to, ka pirmajās rindās sēdošie ar roku varēja aizsniegt aktierus.

Tika novākti galvenie rekvizīti un uz skatuves parādījās koris. Tur bija visa skola. Lai dziedājums būtu stabilāks un pilnskanīgāks, aiz kora uz soliņa apsēdās arī mamma. Dziedātāji dziedāja, rūcēji rūca vai plātīja mutes, bet kopumā viss bija ļoti iespaidīgi. Koncerts ritēja tālāk. Tad nāca dāvanu maisiņu izsniegšana un oficiālā daļa bija cauri. Tikpat veicīgi un organizēti, kā uzstādīta, skatuve arī pazuda. Soli tika nolikti gar sienām, tie, kuri nedevās mājās uzreiz, sasēdās, grauzdami peperkūkas, konfektes un ābolus. Tad sākās rotaļas, dejošana.

 Un tad arī viss bija cauri! Rītā brīvlaiks! Nākošais sarīkojums uz mācību gada beigām. Bet tas jau nav ne pusi tik skaists kā Ziemassvētkos.

 

 

*  *  *

 

Kad es iemācījos lasīt un rakstīt, pats nezinu, vismaz neatceros, ka to būtu darījis. Katlešu skolā, ja es vēlējos, man bija atļauts iet klasē jau pirms skolas gaitu sākuma, bet bija jāsēd klusu kā pelītei. Tika iedota burtnīca un es drīkstēju arī rakstīt to pašu, ko citi, drīkstēju arī atbildēt uz galvas rēķiniem. Tomēr šādas iespējas es ne sevišķi izmantoju, jo kaut kādā veidā lasīt un rakstīt es pratu labāk kā pirmklasnieki un ar tiem man nebija interesanti, bet bāzties vecāko klašu darīšanās man neatļāva un tad nu es no klases pazudu. Toties starpbrīžos biju klāt kā nagla un maisījos starp skolniekiem. Atskanot zvanam, zudu kokos.

Jau stāstīju, ka man jau no bērna kājas bija vājība uz daiļo dzimumu. Un tā Katlešos es pa starpbrīžiem biju ieskatījies kādā otrās vai trešās klases skolniecē Anniņā. Skaista jau viņa bija! Sārtiem apaļiem vaigiem, lielu, gaišu bizi. Savu mīlestību nevarēju paturēt pie sevis un nolēmu to uzticēt papīram. Nolīdu guļamistabā spraugā starp gultas galvgali un krāsni, nolikos uz vēdera un, dabūjis papīra gabalu un zīmuli, ņēmos rakstīt vēstuli. Ko tur sarakstīju, vairs neatceros. Varbūt rakstīju, ka viņa man patīk, bet varbūt minēju arī ko par mīlestību, jo jau pirms skolas biju lasījis ne tikai bērnu grāmatas, bet manos nagos bija nonākusi arī mammas lasītā literatūra, kur par tādām lietām tika runāts. Kā nu tas bija, kā nebija, bet savas jūtas uz papīra biju izlicis un to salocījis, iebāzu jaciņas kabatiņā. Starpbrīdī atkal biju klasē un turēju skolniekiem līdz visās trakulībās. Bet nākošā starpbrīdī mani gaidīja smags pārbaudījums. Mana vēstule no kabatiņas bija izkritusi, atrasta un izlasīta. Bērni ir samērā cietsirdīgi vai, pareizāk sakot, vēl nesaprot, ka tādiem nevajadzētu būt. Ieejot klasē mani sagaidīja saucieni: “Re, kur brūtgāns nāk!” Arī Anniņa, samulsusi, bet man likās ar nicināšanu, novērsās no manis, Tā bija mana pirmā vilšanās, mana pirmā nelaimīgā mīlestība.

Kā pagāja mani skolas gadi Katlešos atceros samērā maz. Tā bija pelēka ikdiena, viss pierasts no bērna kājas. Nekādas pacilājošas izjūtas neizraisīja pirmā skolas diena, jo viss tas jau bija bijis. Pirmā klase man nekādas emocijas neizraisīja. Ātri atrakstījis kārtējo uzdevumu, klausījos, ko dara citas klases. Kad nu otrajā klasē nespēja tikt galā ar kādu aritmētikas galvas uzdevumu vai teksta uzdevumu, cēlu roku un dažkārt man arī man atļāva pateikt pareizo atbildi. Bet ne vienmēr. Otrklasniekiem pašiem vajadzēja tikt galā ar saviem uzdevumiem, nevis klausīties kaut kāda pirmklasnieka priekšā teikšanu. Tikai tad, kad laika deficīts papum vairs neļāva ilgāk ar vienu klasi noņemties, man tika atļauts noformulēt nepieciešamos jautājumus, kuri skanēja apmēram tā: “Pirmais jautājums: Cik zvirbuļu kopā sēdēja uz jumta?  Otrais jautājums: Cik zvirbuļu palika uz jumta, kad vienu nošāva?” un tamlīdzīgi.

Vairāk atmiņā iespiedusies pirmā skolas diena un mācības otrajā klasē. Pirmkārt tādēļ, ka nu es sevi uzskatīju par īstu skolnieku. Otrkārt, es sēdēju skaistajā otrās klases divvietīgajā, gludajā, skaistajā, tumši zaļi krāsotajā solā un pie paša loga.

Treškārt, bija uzvaroši iesoļojusi vai, pareizāk sakot ar tankiem un citu kara tehniku iebraukusi mūsu valstī “varonīgā atbrīvotāja” – Sarkanā armija, ko es par gabalu no Ozolu kalna pats biju redzējis. Tuvāk iet skatīties ne papus, ne mamma mani nelaida. Latviešu tauta lielā pacilātībā bija nogāzusi buržujus un uzņemta Padomju Savienības tautu lielajā saimē. Tā rakstīja avīzes un stāstīja pa radio. Tas bija kas jauns. Bija jāmācās partijas himnas Internacionāles dīvainie, diezgan zvērīgie vārdi. Tas bija efektīgi – gāzt un no jauna celt puikām vienmēr ir paticis un visu lasīto un dzirdēto uzņēmām ar sapratni un simpātijām.

Papus gan nekādas slavas dziesmas jaunajai varai nedziedāja, bet darīja savu darbu tālāk atbilstoši programmai. Viņš pieturējās pie sava galvenā principa – ar politiku nenodarboties, būt lojālam pret valdību un iemācīt bērnus lasīt, rakstīt, rēķināt un, galvenais, domāt, un pēc tam visu citu, kas bija paredzēts valdības apstiprinātajās programmās. Šos savus principus viņš vienmēr uzsvēra. It kā neitrāli un lojāli. Bet nezin kāpēc no visām tik pretrunīgajām varām viņš dabūja pa biksēm. Līdz represijām nenonāca, bet, mainoties kārtējai varai, nepatikšanu bija līdz kaklam. Bet par to pastāstīšu vēlāk.

Trešo klasi neatceros. Nezinu, kādēļ, bet atmiņā nav palicis neviens spilgtāks iespaids. Toties ceturtā klase labi iespiedusies atmiņā. Nu jau mēs bijām lieli! Tādēļ nedaudz sīkāk pastāstīšu par savu klasi sīkāk. Mūsu klase aizņēma pirmos divus trīsvietīgos solus klases labajā pusē, tātad tuvāk pie soda vietas pie garās klases sienas. Jāsaka, ka papus ar mani netaisīja nekādus izņēmumus. Klasē es biju tikai viens no skolniekiem un ja arī atšķīros no citiem, tad tikai ar to, ka mani sodīja pat bargāk un par mazākiem pārkāpumiem nekā citus skolniekus. Disciplīnai bija jābūt un paša dēlam jau nu bija jābūt visdisciplinētākajam. Tolaik man tas likās drusku netaisni, bet ejot gadiem, nācu pie slēdziena, ka šāda audzināšana man nākusi tikai par labu.

Vispār mēs no papus vairāk baidījāmies nekā mīlējām, no viņa vairāk saņēmām sodus un pamācības nekā mīļus vārdus (vai tos vispār tikām dzirdējuši?). Mīļa bija mamma, kas mums daudz ko atļāva, kas palīdzēja nokārtot visas sliktās attiecības ar papu. Viņa, piemēram, kad bijām ielikti kaktā, pierunāja iet pie papus un pateikt, ka tā vairs nedarīsim, pati pastāvēja klāt, lai dūša būtu drošāka. Papus arī labsirdīgi piedošanu deva un tikai piemetināja, lai vairāk tā nedarot. Patvarīgi atstāt kaktu mēs nekad neatļāvāmies, jo to neatbalstīja arī mamma – saņemtais sods bija jāizcieš. Papus tika pārmetis mammai, ka viņa gribot būt tā labā un skaidroja mums, ka gan jau mēs kādreiz sapratīšot, kurš ir bijis tas labais. Tagad, gadiem ejot tiešām jāatzīst, ka papus nemaz tik bargs nebija, ļoti rūpējās par mums, tikai to klaji neizrādīja un viņa mācība ir bijusi vietā un daudz mums palīdzējusi vēlākajā dzīvē. Vienīgais, ko varētu pārmest, bija pārmērīgā reglamentēšana. Neko mēs nedrīkstējām darīt bez atļaujas un tas raksturā radīja zināmu neizlēmību, pakļaušanos dažādiem norādījumiem, patstāvības trūkumu. Bet katram labumam ir arī savas sliktās puses.

 

*  *  *

 

Bet esmu aizklīdis projām no temata. Tātad, ceturtā klase. Pirmajā solā sēdēju es, man blakus Kliņģeru Imants, tālāk Katlešu mežziņa dēls Maigonis Gailis. Igors bija glīts puika, bet viņam bija viens niķis – viņš mēdza apsūkāt vai aplaizīt augšējo lūpu, kā rezultātā padegune viņam sāka iekaist un vienmēr bija sārta. Viņu no šī netikuma centās atradināt, stāsta, pat esot smērējuši sinepes uz augšlūpas, tomēr sekmes bija visai apšaubāmas. Nezinu, varbūt viņš laiza padeguni vēl šodien, bet nekādu noteiktu ziņu man nav, jo pēc ceturtās klases beigšanas mums vairs nekādu kontaktu nav bijis – kad vācieši vācās projām, aizbrauca arī Gaiļi un vairāk neko par viņiem neesmu dzirdējis.

Man aiz muguras otrā solā sēdēja mūsu apkopējas Lizikas māsasdēls, mans tuvākais draugs un sāncensis Veinu Arnolds. Tālāk sēdēja Larionovu Marija un , visbeidzot Vēciņu Tatjana, vai, kā mēs viņu saucām, Taņa.

Par Taņu jārunā atsevišķi. Slaida, tumšmataina, glīta meitene, viņa kļuva par manas kārtējās mīlestības objektu. Te man par sāncensi kļuva Arnolds, kuram Taņa patika ne mazāk. Protams, klaji viņai mīlestībā neatzināmies, bet lietā tika liktas mammas dziesmu klades. Tajās, pēc skaita trijās, bija sakopoti dziesmu teksti, vai, kā mēdza teikt, vārdi. Tos mamma bija glītā rokrakstā rūpīgi sarakstījusi daudzos gados, dažreiz tur ierakstīja dziesmas arī Āžu Vilis vai Alfrēds, vai kāds cits. Brīvās vietās bija ierakstīti dažādi pantiņi, liriski, dažreiz pavisam salkani. Bet tie mums likās dzejas kalngals un, uzrakstītus uz zīmītēm, mēs tos bieži piesūtījām Taņai. Daži bija visai nepārprotami, tomēr Taņa šos uzmanības pierādījumus uzņēma kā pašus par sevi saprotamus, mums nekādas pretjūtas neizrādīja, nevienam nekādas priekšrocības nedeva un, kad pēc ceturtās klases beigšanas aizgājām katrs uz savu pusi, mīlestība izčākstēja. Veiksmīgāks, laikam tomēr beigu beigās bija Arnolds, jo jau pieaugušos gados bija sastapis Taņu kaut kur Rīgā vai Jūrmalā un nonācis pat diezgan tuvās attiecībās. Bet es viņam neskaužu. Priekš manis tas bija noiets etaps. Visu mūžu esmu ātri iemīlējies, bet, mīlestībai beidzoties, neko daudz nepārdzīvoju, tikai paturēju šīs jūtas, kā saka, siltā piemiņā.

Kad beidzu ceturto klasi, liecībā bija vairāk četrinieku nekā piecinieku, jo papus ar augstām atzīmēm nešķiedās. Diezgan sekmīgi bija arī pārējie “absolventi”, tikai Veinu Arnoldam rokraksts bija diezgan ķeburains, jo viņš mācības pirmajās klasēs bija uzsācis citā skolā, kur rokrakstam bija pievērsta mazāka vērība un savu iespaidu bija atstājušas arī slīpās līnijas.

 Jāsaka, ka papum, kā savā laikā “tautu tēvam” Staļinam, bija jācīnās ar pārmērībām. Nezin kāpēc katrs centās savu rokrakstu izgreznot. Sevišķi tas izpaudās burtu lejupejošajās līnijās. Nezinu kurš, bet kāds bija iesācis šīs līnijas izlocīt. Citiem tas izlikās par labu esot, un visi sāka taisīt pakaļ un pievienot vēl savus jauninājumus. Tas likās tik skaisti! Bet papus ar stingru roku visus šādus jauninājumus apspieda. Kad šie greznumi kļuva masveidīgi, burtnīcas tika dotas atpakaļ un viss bija jāpārraksta ar normāliem burtiem. Tiku ieskatījies savās burtnīcās, kas bija saglabājušās, vēlākos gados. Toreizējā greznība nu izskatījās diezgan nožēlojama, pie tam līkumu taisīšana palēnināja rakstīšanas ātrumu. Pēckara gados ģimnāzijā, kad grāmatu trūka, bija jāraksta daudz piezīmju un te nu katrs lieks līkums maksātu nepierakstītus vārdus. Papum atkal bija izrādījusies taisnība.

Savus klases biedrus atceros ar sirds siltumu, mēs bijām draudzīga saimīte, neatceros nekādus konfliktus. Tagad sastopu vairs tikai Mariju, kura kā par brīnumu palikusi tāda pati, kā skolas gados, laba, draudzīga meitene, uz kuras izskatu gadi, liekas, nav atstājuši nekādu iespaidu. Arnolds miris jau diezgan sen. Nupat, drīz pēc salidojuma Katlešu skolā nomira arī Imants. Maigonis un Taņa aizklīduši pasaulē un nekādu ziņu par viņiem man nav.

 

Ceturtā nodaļa

Katleši.

 

Nepilnīgas būs manas atmiņas, ja nepastāstīšu par savu ciemu – Katlešiem. Administratīvi tie sastāvēja no diviem ciemiem. Caur Katlešiem iet ceļš no Viļakas uz Kacēniem. Uz austrumiem no šī ceļa Katleši piederēja Viļakas pagastam, uz rietumiem, kur atrodas arī Katlešu pamatskola, bija Liepnas pagasts. Jāsaka, ka Viļakas Katleši bija daudz nabadzīgāki par mūsējiem, jo tur dzīvoja sīkzemnieki, kam zemes platība reti kuram bija desmit hektāru, izņemot Vēciņus, kam piederēja ķieģēļceplis un vēl pāris lielāku saimnieku. Tādēļ Liepnas katlešnieki uz viņiem skatījās mazliet no augšas un uzskatīja sevi vairāk par vidzemniekiem. Vēlākos gados gan Liepnas pagasts arī pārgāja pie Alūksnes rajona, tātad pie Vidzemes, tomēr Katleši, kā bija tā arī palika Latgalē. Savukārt mūsu Katleši arī dalījās divās daļās – Katlešu muižā un Straujupē, kura atradās aiz meža. Kāpēc tā nosaukta par Straujupi, man nav ne mazākās jēgas, jo upes tur vispār nav.

Esmu uzmetis aptuvenu Katlešu shēmu. Datorā, strādājot ar peli, neprotu uzvilkt precīzas līnijas, ar zīmuli tas man būtu izdevies labāk, bet arī šādā veidā šī shēma ļaus labāk orientēties manā stāstījumā.

Tur, kur Viļakas – Kacēnu ceļš šķērso Liepnas upi, pie Akuļu mājām rietumu virzienā atzarojas ceļš, kas iet caur Katlešiem un ved uz Liepnu un Žīguriem. Vēl pie Katlešiem var pieskaitīt arī Rakovu (Rakovo Poļe), kas atrodas kilometrus četrus no Katlešiem pie Liepnas ceļa. Tur, meža vidū pie šaursliežu dzelzceļa līnijas, kas ved no Žīguru stacijas kaut kur uz ziemeļiem un izbūvēts kokmateriālu izvešanai no mežiem, atradās mājas mežstrādniekiem, divas mežsargu – Ilsjāņu mājas, un Baraņikovu, kas 1939.gadā pieņēma Upīšu uzvārdu, mājas. Bērni no Ŗakovas tāpat nāca uz Katlešu skolu.

Vispār Katleši atrodas meža vidū un nokļūt kaut kur, neejot caur mežu, var vienīgi Upmales pagastā, kas atrodas uz ziemeļiem no Katlešiem, ar savām krievu sādžām Untina, Djādna, Kruti Rūči un tālāk uz Kacēniem. Kacēnu pagasts bija izteikti krievisks, tomēr pašos Kacēnos bija daudz latviešu un tur bija uzcelta trīsstāvu sešklasīgā pamatskola, kurā kā tuvākajā mācījās arī tie katlešnieki, kuri varēja turpināt izglītību un kurā vienu gadu mācījos arī es. Četrdesmit ceturtajā šos pagastus pievienoja Krievijai – Pleskavas apgabalam.

Caur Katlešiem rietumu austrumu virzienā tek Liepnas upe. Metrus trīs simt no skolas pa upi uz augšu atradās Bērziņa ūdensdzirnavas ar kokzāģētavu. Drusku lejup no skolas upe met līkumu, kas veido ieloku, ko sauca par Anšalīcīti, tālāk atkal plūst uz austrumiem, tad pagriežas uz dienvidiem un krusto Liepnas ceļu, tālāk atkal pavēršas uz austrumiem un starp Akuļu un Vancānu mājām krusto Viļakas – Kacēnu ceļu un tālāk tek caur Viļakas Katlešiem. Upe manā dzīvē ieņēma svarīgu vietu, jo gan pie tās, gan tajā tika pavadīts daudz laika. Bet par to stāstīšu vēlāk.

Pie mūsu upes tilta atradās mežniecības māja, blakus atradās Ziediņu māja, šinī pusē ceļam atradās Ceriņu mājas. Tālāk pa ceļu uz Liepnu pa kreisi mežā dzīvoja kalējs Mednis, tālāk ceļš krustoja Posoļnīcas upīti. Aiz tās pa kreisi bija Gusevi un Golubevi, pa labi Āžu mājas. Pašā meža stūrī pa kreisi dzīvoja mežsargs Mende. Aiz mežniecības tilta pa kreisi gar upes malu nogriežas ceļš, kas ved caur mežu uz Straujupi. No šī celiņa pa labi bija diezgan stāvs uzkalns, kas ir augstākais punkts Katlešos un ko mēs saucām par Ozolu kalnu, jo tālāk aiz tā bija mājas, kur dzīvoja Ozoli. Aiz mežniecības uz dienvidiem vēl bija Tolmaņu un skrodera Hertmaņa, kuru parasti sauca par Hetmani vai Getmani, mājas. Pretī dzirnavām pāri dzirnavu dīķim, ko mēs lepni saucām par dzirnavu ezeru, atradās skrodera Lidzerksta mājas. Vēl tālāk, pašā meža ielokā dzīvoja Kaķīši, jau agrāk pieminēto revolūcionāru Kaķīšu radinieki. Tās arī laikam ir visas Katlešu muižas mājas. Nē, ir taču vistuvākie kaimiņi – Gelbes. Par kaimiņiem jāpastāsta atsevišķi. Bet pētot uzzīmēto karti, konstatēju, ka vienu māju esmu izlaidis. Pirms pašām dzirnavām, augstajā upes krastā stāvēja maza mājiņa. Mēģināju iezīmēt arī tur četrstūrīti, bet tik mazu nebija iespējams uzzīmēt, tādēļ ievilku īsu melnu strīpiņu, bet arī tā mērogu ziņā ir par lielu, lai raksturotu šo mājiņu. Lai cik arī maza šī mājiņa nebūtu, tomēr tajā dzīvoja divi iemītnieki – saimnieks, kurpnieks Bērziņš un viņa īrniece, Lavrenčiku Sofija, ko parasti sauca par Zosi ar dēlu Aleksandru, ko sauca par Aļiku. Tie arī bija mūsu tuvākie kaimiņi, jo skolas zeme robežojās ar Bērziņa amatnieka zemi, droši vien kādu pushektāru vai drusku vairāk.

     Turīgākie saimnieki bija Āži – viņiem bija divdesmit hektāru zemes. Faktiski gan saimniecība bija sadalīta divās daļās, jo bija izveidojušās divas ģimenes. Ar Āžu māti dzīvoja neprecētie dēli Vilis, Pēteris un Alfrēds, Vecākais dēls Leopolds bija apprecējies un izveidojis savu ģimeni. Viņiem bija dēls Elmārs nedaudz jaunāks nekā es. Āžu puiši bija ļoti sabiedriski, lieli dziedātāji, nāca dziedāt korī, tāpat piedalījās teātra spēlēšanā, bija aizsargi. No viņiem izplatījās jaunākās dziesmas – grāvēji, jo viņi noklausījās dziesmas pa radio, pierakstīja vārdus un tad jau no viņiem iemācījās arī citi.

Vēl turīgāks bija dzirnavnieks Herberts Bērziņš. Zemes gan viņam bija mazāk, bet dzirnavas bija iecienītas, uz tām brauca malt no plašas apkaimes un tas nesa krietnu peļņu. Bez tam pie dzirnavām bija arī kokzāģētava. Gribu sīkāk aprakstīt dzirnavas, jo tās bija viena no ievērojamākajām vietām Katlešos.

Dzirnavas bija ierīkotas Liepnas upes senlejā, kas bija ar stāvām nogāzēm. Piebraucot pie dzirnavām, vispirms bija izveidotas slūžas, pār kurām veda tilts. Tālāk bija zemes dambis, kas aizsprostoja senleju līdz pretējam krastam. Dzirnavu ēka bija uzbūvēta pie šī dambja un pirmais stāvs, kas bija mūrēts no šķeltiem akmeņiem, ar aizmugures sienu balstīja dambi.. Otrais stāvs bija būvēts no koka un pacēlās virs vaļņa. Mājas dienvidu galā bija Bērziņu dzīvojamās telpas tālāk bija dzirnavas un pašā ziemeļu galā bija zāģētava. Tālāk bija slīpa nogāze, uz kuras bija nokrauti baļķi zāģēšanai. Ceļš no tilta pagriezās pa labi un pa slīpu nobrauktuvi gāja tālāk gar dzirnavām un tālāk izgāja uz Straujupes ceļa.

Bērziņu galā pirmajā stāvā bija virtuve. Otrā stāvā uz kuru no ceļa veda kāpnes bija liela stiklota veranda un aiz tās bija iekārtots pasts un Bērziņa kundze bija pasta priekšniece. Uz šejieni tad arī katru dienu skrējām pēc avīzēm un vēstulēm. Aiz pasta bija Bērziņu dzīvojamās istabas. Tur iekšā gan nekad netiku bijis. Bērziņu ģimenes augstais stāvoklis – vīram piederēja dzirnavas un viņš bija aizsargu nodaļas vai rotas komandieris, sieva bija pasta priekšniece – neļāva uzturēt sevišķi tuvas attiecības ar vienkārša skolotāja ģimeni.

Pretī dzirnavām ceļa otrā pusē bija liela kūts, kurai pa vidu uz sakņu dārzu veda caurbrauktuve. Dzirnavnieks katru dienu vakarā rūpīgi slaucīja un tīrīja dzirnavas un ar putekļiem nobaroja cūkas. Bekonam tajā laikā bija cena. Aprakstu situāciju tik sīki tādēļ, ka kara laikā šeit risinājās diezgan traģiski notikumi, par kuriem savā laikā pastāstīšu.

Dzirnavu ezers bija ļoti gleznains. Pa labo malu stiepās augsta, ar mežu noaudzis krauja, kas pasargāja ezeru no vēja un tā spoguļgludajā virsmā atspoguļojās koki un debesis. Pār slūžu aizvariem gandrīz pastāvīgi šņākdams gāzās ūdens. Viens aizvars dambī bija arī pret dzirnavu turbīnu, to atvēra malšanas laikā, ūdens grieza turbīnu un tālāk gar kūts dienvidu galu pa speciālu kanālu ieplūda upes galvenajā gultnē. Malšanas laikā ūdens līmenis upē apmēram puskilometra posmā cēlās par centimetriem divdesmit. Tālāk laikam upes kritums bija lielāks un līmeņa starpības tā nemanīja, bet pie mūsu mājām tas bija ļoti jūtams.

Bērziņiem bija dēls Daumants un meita Ruta. Viņi bija vecāki par mani un skolu nobeidza jau pirms tam , kad skolā sāku iet es.

Diezgan turīgs bija arī Ziediņš. Tas bija resns vīrs ar lielām ūsām. Mēdza lasīt svētos rakstus un pēc bībeles pareģot nākotni. Sevišķi tas izpaudās pēc kara, kad viņš vairākkārt pareģoja zviedru un angļu atnākšanu. Tas manī izraisīja interesi par bībeli. Mamma tad arī pēc mana lūguma izprasīja Ziediņam, lai iedodot to izlasīt. Es ķēros klāt un izlasīju visu Veco derību. Iesāku arī Jauno derību, bet pietrūka pacietības un pilnīgi visu tā arī neizlasīju, jo lasāmviela bija diezgan garlaicīga un pārpildīta ar dažādiem Dieva šausmu darbiem, kas nepavisam neatbilda maniem priekšstatiem. Arī Jēzus Kristus rīcība dažkārt likās diezgan neizprotama un neloģiska. Kaut kādas norādes uz nākotni nekur nevarēju atrast un saskatīt. Bet vēlākos gados, kad kļuvu ateists, izlasīju Marka Tvena evanģēliju un citus darbus, kļuvu salīdzinoši erudīts, jo lielākā daļa cilvēku, kas nodarbojās ar ateistisko propagandu, bībeli pat acīs nebija redzējuši.

Ziediņam bija meita Meta. Manā skatījumā viņa būtu diezgan glīta, ja kopskatu nebojātu palielais deguns. Tomēr tas netraucēja Āžu Vilim viņu aplidot un tika uzskatīts, ka no viņiem iznāks pāris. Tas tomēr nenotika.

Lielākas mājas bija arī Akuļiem. Tur bija iekārtota arī krejotava, kur savāca pienu no zemniekiem, izlaida caur separatoru un krējumu veda uz pienotavu Viļakā. Jā, te nu nebija tāda piena mašīnīte kā mūsu Lizikai. Ar puiku spēku te nepietika, mašīnu grieza divi vīri. Te nu rītos salasījās visas apkaimes sievas ar piena kannām spaiņiem, nēšiem. Tika apspriesti visi jaunumu, te dzima tenkas un baumas.

Bija jau ko stāstīt arī par Akuļiem. Manā laikā viņiem bija dēls Viktors. Bet esot bijis arī otrs dēls. Tas aiz nelaimīgas mīlestības pret dzirnavnieka Bērziņa kundzi esot nošāvies. Tur acīmredzot ir bijis vesels romāns, bet to jau es neuzzināju. Tiku tikai redzējis krustu, kas atradās pie kāda vientuļa celiņa mežā aiz upes un kur nelaimīgais mīlētājs esot nošāvies. Bērziņa kundze, izdzirdējusi šāvienu, rokas lauzīdama esot skrējusi uz mežu un atradusi līķi. Cik tur tās patiesības, cik izdomas un kā tas patiesībā bija, kas to lai zina. Bet romantiska gaisotne veidojās. Jā, Bērziņa kundzē iemīlēties varēja. Man acīs viņa stāv, sēdot pasta priekšnieces krēslā aiz ar zaļu vadmalu klāta rakstāmgaldā, tāda balta un sārta, ar krāšņu augumu. Pats Bērziņš, būdams kalsns, nevisai liela auguma, kluss darba rūķis, blakus savai kundzei palika it kā ēnā. Mans papus gan sprieda, ka Bērziņš esot gudrs, inteliģents cilvēks, bet viņa sieva – tukšs, uzpūtīgs sievišķis. Droši vien viņam bija taisnība, bet man Bērziņa kundze likās ļoti iespaidīga un skaista.

Atšķirībā no mūsu Katlešiem, ko dažkārt sauca par muižu, Viļakas pagasta Katlešus mēdza saukt par Katlešu ciemu. Tur saimniecības bija sīkas, saimnieki nabadzīgāki. Ievērojamākas bija Vēciņu saimniecības. Saimnieki bija brāļi. Vienam piederēja ķieģeļceplis, otrs vairāk nodarbojās ar lopkopību un viņam bija sugas vaislas bullis, pie kura visa apkaime veda govis lecināt. Arī es savā laikā tiku ar rīksti rokā gājis aiz mūsu Sarkanes, kad mamma to veda uz Vēciņiem. Ķieģeļcepļa Vēciņam bija meita Tatjana, par kuru jau tiku stāstījis.

Mani vienaudži bija arī Alvateriem - dēls Artūrs un meita Velta ar kuriem draudzējos. Viņu tēvs bija smalks meistars un taisīja cītarus. Arturs arī prata spēlēt cītaru un vēlākos gados iemācījās arī tos taisīt. Cītara spēlēšana nebija nekāda kokles strinkšķināšana, bet vesela māksla. Četrus kreisās rokas pirkstus novietoja uz stīgām un pa diviem pārcilājot veidoja akordus, bet ar īkšķi knaibīja melodiju. Ar labo roku spēlēja pavadījumu, strinkšķinot pārmaiņus basa stīgas un smalkās stīgas ar speciālu izdrāztu skaidiņu atbilstoši dziesmas taktsmēram. Labs muzikants nospēlēja kā vesels orķestris. Pēc kara, kamēr Katlešos nebija harmonistu, ballītēs iztika tikai ar cītara mūziku. Vēlāk cītaru spēlēt iemācījās arī Gelbu Frīdis un arī es un tad jau varēja spēlēt uz maiņām.

Savas iemaņas smalkos darbos Artis pielietoja arī dzīvē. Kad pēc gadiem darba darīšanās gadījās būt Rīgas kuģu remonta rūpnīcā, uz goda dēļa ieraudzīju Arta fotogrāfiju. Sarunās noskaidroju, ka Artis strādā instrumentālajā cehā un ir augstas kvalifikācijas meistars. Mani aizveda uz šo cehu un notika sirsnīga tikšanās. Artis bija apprecējies, kas ir pilnīgi dabīgi, sagādājis bērnus, kas arī nav nekas neparasts, bet bija arī iegādājies motorlaivu, kas atradās Ķīšezerā. Tas jau bija kaut kas! Man bija paziņas ar automašīnām, bet ar motorlaivu gan neviena!

Ar Veltu, kas izaugusi izveidojās par skaistu meitu, kad arī es jau biju paaudzies, sāka veidoties kaut kādas romantiskas attiecības. Bet par cik man patika arī citas meitenes, Velta, būdama diezgan, kā tagad saka, pragmatiska, cerības uz mani atmeta un kādā dienā kopā ar skaistu krievu puisi atnāca pie manis ar lūgumu nofotografēt, stādot to priekšā par savu līgavaini. Tā mūsu attiecības izputēja.

No ciema atceros vēl Jakovļevus, kuriem bija dēls Igors un meita Irēna. Mamma draudzējās ar Puzuļu Zentu, kurai bija dēls un meitiņa Valda, apbrīnojami skaista meitenīte, kuru kādreiz tiku fotografējis. Kad pēc piecdesmit gadiem Valdu sastapu Katlešu skolas salidojumā, viņa bija tikpat apburoša, protams, izskatījās atbilstoši savam vecumam. Arī Zenta savos gandrīz deviņdesmit gados bija labi saglabājusies un izskatīga.

 

*  *  *

 

Paliek Straujupe. Tā atradās aiz meža un robežojās ar Upmales pagasta Krutiem Rūčiem. Neliels ceļš caur Straujupi izgāja uz Liepnas ceļa kaut kur kilometrus septiņus no Katlešiem. Pēc atmiņas varu saskaitīt desmit mājas: Kokoreviči, Aplociņi, Misiņi, Smirnovi, Andersoni, Kliņģeri, Gruzdiņi, Rozenbergi, Kurānovi un Baraņikovi. Droši vien vairāk tur arī nav bijis. Tagad, stāsta, tur neesot nekā…

Gruntīgākais saimnieks, protams, bija Otto Andersons. Viņam bija izglītība, viņš aktīvi piedalījās arī skolas dzīvē, bieži kritizēja skolotāju, kādēļ papus parasti ierosināja ievēlēt viņu par skolas vecāku padomes priekšsēdētāju ar aprēķinu, ka darbodamies skolā, Andersons labāk izpratīs situāciju un nenodarbosies ar tukšu kritizēšanu. Bet pamācīt viņam patika, jo pēc rakstura bija valdonīgs un kritisks. Ļauns viņš nebija.

 Viņam bija četri bērni – Visvaldis, Vitauts, Tija un Laima. Ieklausieties, kā skan – īsta latviešu zemnieka bērnu vārdi. Pēc tāda viņš arī izskatījās – spēcīga, drukna auguma, tērpies pelēkas vadmalas uzvalkā, kura bikses bija ielaistas stulmu zābakos, ar pātagu rokā, jo uz skolu vienmēr atbrauca ar zirgu. Par visu sprieda diezgan kategoriski un ar izpratni. Jā tiešām īsts turīga latviešu zemnieka tips. Tādu varēja cienīt.

Visvaldis un Vitauts gāja Katlešu skolā, kad es vēl nemācījos. Kad es sāku iet skolā, viņi jau mācījās, liekas, Kacēnos un uz turieni veda arī Tiju, kuru tur sastapu un mācījos vienā klasē, kad gāju sestajā klasē. Laima mācījās Katlešu skolā.

Interesanta bija Rozenbergu ģimene. Tēvs un divi dēli – Arturs un Eduards bija muzikanti un spēlēja uz harmonikas vai kā pie mums teica - garmoškas. Sevišķi virtuozi spēlēja Arturs, kas bija pastāvīgs muzikants arī skolas sarīkojumos – gan skolnieku, gan pieaugušo. Ballēs pēc priekšnesumiem viņš spēlēja bez noguruma, lai kādā stāvoklī būtu. Pastāv teiciens “muzikantiem pa četras”. Tas nozīmē, ka muzikantus ar grādīgiem dzērieniem pacienā neskopojoties, vai nu tās būtu viesības, vai balle. Muzikanti parasti nekādi atturībnieki nav. Tāds nebija arī Arturs. Un tā nu gadījās, ka uz balles beigām viņš bija galīgi pillā un jau snauda. Bet pietika tikai piebikstīt un pateikt, ka jāspēlē un Arturs, pat galvu nepacēlis, rāva vaļā, pie tam nekļūdījās ne melodijā, ne ritmā.

Bet galvenais, Rozenbergi ne tikai spēlēja, bet arī būvēja harmonikas, pie tam skaistas un skanīgas. Man gadījās būt pie Rozenbergiem un redzēt, kā viņi to darīja. Tas bija smalks darbs. Metāla plāksnītēs bija izveidotas taisnstūra spraugas virs tām tika piekniedētas mēlītes un pēc tam sākās noskaņošana. Rozenbergiem acīmredzot bija absolūtā dzirde, jo nekādi etaloni netika pielietoti, droši vien tikai pirmajam tonim, bet nākošos jau skaņoja pēc dzirdes. Ar skrāpīti paskrāpēja pie mēlītes pamatnes, pavīlēja mēlītes galiņus un darīja nezin ko tur vēl, pastrinkšķināja, paklausījās un apstrādāja mēlīti tik ilgi, līdz tonis bija pareizs. Tas bija skrupulozs darbs, to es saprotu. Kad iemācījos spēlēt cītaru, pats to arī noskaņoju. Uz tapas uzlika atslēgu un grieza. Ja stīga bija pievilkta par daudz, pagrieza atpakaļ un grozīja tik ilgi, līdz skanēja pareizi. Skaņojot harmonikas mēlītes, tādas iespējas nav, ja kļūdīsies, novīlēsi vai noskrāpēsi par daudz, atpakaļ pielīmēt vairs neko nevar. Met mēlīti projām un taisi jaunu. Rozenbergi taisīja klasiskās harmonikas, kurām uz viena taustiņa, velkot plēšas bija viens tonis un saspiežot – cits. Vācu laikā Rozenbergu Arturs, iepazinies ar hromatiskajām harmonikām, kādas bija vāciešiem un kurām, velkot plēšas un saspiežot, tāpat kā akordeonam tonis ir viens un tas pats, uztaisīja tādu arī pats. Tas bija skaists instruments, apdarināts ar alumīnija plāksnēm no notriektas lidmašīnas, kuras bija izgreznotas ar iegravētiem rakstiem. Arturs ar to ļoti lepojās. Bet kādreiz, kārtīgi iemetis, viņš piedāvāja papum to pārdot. Papus bija gatavs pircējs un darījums notika.

Jāsaka, ka papum jau sen bija vēlme nopirkt kādu lielāku instrumentu. Kādreiz viņi ar mammu gribējuši nopirkt harmoniju un tikai kaut kādas sagadīšanās dēļ to nebija izdarījuši. Mājās mums jau bez papus vijoles bija arī neliels cītars, kā arī no mammas brāļa nopirkts bojāts kontrabass, kuru papus salaboja, bet tāda nopietna instrumenta nebija. Nu bija prieki arī man, jo mūzika man patika un iemācīties spēlēt es ļoti gribēju. Bet, sākot mēģināt spēlēt, papus atklāja, ka kaut kas ar klaviatūru nav kārtībā. Hromatiskām harmonikām ir divrindu klaviatūra un oktāvu izspēlē pamīšus uz abām rindām. Do ir pirmajā rindā, re – otrajā, mi atkal pirmajā un tā tālāk. Bet pēkšņi atklājās, ka pēc la pirmajā rindā si atrodas turpat tālāk pirmajā rindā un augšējais do ir otrajā rindā. Papus nezināja, ka tāda sistēma ir itāļu akordeoniem un arī krievu bajāniem un uzskatīja, ka te kaut kas nav kārtībā un harmonika jāpārtaisa. Domāts darīts. Tika paņemtas plakstandziņas un drātis, kas cilāja klapītes tika izlocītas tā, lai oktāva būtu izspēlējama stingri pamīšus abās rindās. Tas bija liels darbs. Papus nostrādāja veselu dienu.

Viss tas beidzās pavisam necili. Izgulējis dzērumu, Arturs atjēdzās, ka viņam vairs nav lolotā instrumenta un atnāca pie papus lūgties, lai pirkums tiktu anulēts. Papus nebija necilvēks un harmonikas atdeva, tikai lūdza lai Arturs vēl pirms promiešanas uzspēlē. Arturs sāka spēlēt, bet spēlēšana nevedās – kaut kas nebija kārtībā. Viņš izvilka kabatas nazi, attaisīja vāku un pārlika vienu balsu plāksnīti citā vietā. Tas aizņēma divas minūtes un instruments bija novests sākotnējā stāvoklī. Arturs pat neievēroja papus pārkārtojumus. Uzspēlējis viņš devās projām.

Mans sapnis iemācīties spēlēt harmonikas sabruka. Tas piepildījās tikai pēc vairākiem gadiem, kad jau biju beidzis vidusskolu.

Vēl gribu pieminēt Baraņikovus. Baraņikovu mātei bija divas meitas – Marta un Zenta un dēls Voldis. Ar Martu un Zentu draudzējās mamma, ar Voldi es. Meitenes bieži nāca pie mammas, ar Voldi kopā gājām skolā, bet vēlākos gados – pa ballēm. Draudzība saglabājusies līdz šai dienai, lai gan sastopamies reti.

Aiz dzirnavu ezera dzīvoja skroderis Lidzerksts. Viņam bija dēls Ints manos gados un meitene. Tālāk uz augšu pa upi bija Kaķīšu mājas. Kaķīšiem bija meita Vilma un dēls Elmārs. Gan ar Lidzerkstiem, gan Kaķīšiem vēlāk risinājās diezgan traģiski notikumi, par kuriem pastāstīšu vēlāk. Vai šīs mājas piederēja pie muižas, vai Straujupes tā arī vairs nezinu.

 

*  *  *

 

Biju aizrakstījies jau diezgan tālu, kad atjēdzos, ka neesmu neko pastāstījis par mūsu tuvākajiem kaimiņiem Gelbēm, kaut gan iepriekš to tiku solījis. Griezos atpakaļ un šo tūkumu mēģināšu labot.

 

Gelbu mājas šodien

 

Kaimiņu mājas bija valsts māja, paredzēta kā dienesta dzīvoklis mežsargam. Pie tās, tāpat kā pie skolas bija dienesta zeme, arī varbūt savi četri, pieci hektāri platībā. Robeža starp mūsu zemēm sākās austrumos pie upes līkuma un taisnā līnijā stiepās uz rietumiem vispirms kā celiņš, pa kuru varēja piebraukt pie visiem mūsu un Gelbes laukiem. Gandrīz pret skolas ēku uz robežas bija divas lielas, skaistas kļavas, tālāk ceriņu krūmu josla, tad abām mājām kopīgā aka ar pieciem betona grodiem un ļoti garšīgu ūdeni, tālāk atkal ceriņu josla pamīšus ar kļavām un tad sēta, kas beidzās gandrīz pie skolas iebraucamā ceļa. Sēta bija pamatīga ar stabiņiem, kam bija pienaglotas trīs resnas kārtis. Šī sēta bija satikšanās vieta ar kaimiņu bērniem. Bieži sēdējām uz šīs sētas kā bezdelīgas uz drāts un apspriedām kopīgos plānus. Arī uz Gelbēm attiecās aizliegums mums – bērniem bez atļaujas neiziet no savas daļas. Bet uzkāpt uz sētas un tur sēdēt taču drīkstēja! Tā bija neitrāla zona.

Pretī mājai pāri diezgan palielam pagalmam atradās kūts kopā ar vāgūzi, kurš bija diezgan paplašs. Tajā stāvēja rati, droška, ragavas zirglietas un vēl dažādas saimniecībā nepieciešamas lietas. Vāgūzim bija gluda dēļu grīda, tā kā vēlākos gados tur bieži tika sarīkotas ballītes. Blakus vāgūzim pa labi bija cūkkūtiņa, kurā vienmēr bija vairāki rukši, jo Gelbes ģimene bija samērā liela un gaļas vajadzēja daudz. Pa kreisi no mājas pa gabaliņu atradās pirts ar lopu virtuvi, aiz tās bija paliels mārks un tālāk lejā pa piekalnīti tecēja Posoļnīcas upīte, no kuras pirts sestdienās ar nēšiem stiepām auksto ūdeni, lai mazgātos. Karsto ūdeni spaiņos nesām līdzi no mājām kopā ar tīrās veļas nastiņām. Starp kūti un dzirnavu ceļu bija bērzu birzīte, Bērzi bija lieli un veci, viss pamežs bija iztīrīts un starp bērziem auga zāle. No tiltiņa pār upīti ceļš iegriezās Gelbu sētā. Tik sīki par Gelbu mājām stāstu tādēļ, ka tur brīvajās dienās salasījās apkārtējie jaunieši, kopīgi pavadīt brīvās stundas.

Gelbe tātad bija mežsargs, gandrīz vienmēr staigāja zaļajā mežsarga mundierī, galvā formas cepure ar zaļu virsu un ar kokardi – valsts ģērboni ozolu zaru ietvarā. Gelbe bija spēcīgs diezgan gudrs, bet reizēm parupjš un diktatorisks vīrs ar sirmu ūsu kušķīti zem deguna. Savu ģimeni viņš turēja dzelzs cimdos. Virtuvē pie sienas karājās no ādas sloksnītēm pīta pātaga. Runāja, ka pat Gelbenīte – Gelbes sieva esot ar to dabūjusi pa muguru. Atceros, ka ziemās Gelbes pagalms bieži bija piebraucis ar zirgu pajūgiem – cilvēki bija sabraukuši lūgt, lai ierāda mežu ciršanai vai salīgt meža kopšanas un izstrādāšanas darbus. Gelbe izrīkojās kā dzimtkungs. Vispār viņu uzskatīja par iespaidīgu vīru. Un pacienāja arī. Iemest viņš mīlēja. Kādreiz skatāmies – Gelbe staigā pa celiņu, kas ved caur Ceriņiem uz lielceļu no vienas puses uz otru un kaut ko meklē. Izrādījās, ka iepriekšējā vakarā, nākdams mājās kunga prātā, pazaudējis savas zobu protēzes. Nezinu, vai viņš tās atrada, vai nācās taisīt jaunas.

Gelbe nebija slikts kaimiņš. Visumā satikām labi. Viņš bija izpalīdzīgs, palīdzēja ar zirgu, visa ģimene nāca palīgā rudenī kulšanas talkā. Pēc veiksmīgām medībām un tādas viņam gadījās diezgan bieži, atnesa un uzdāvināja kādu zaķi. Reizēm, drusku iemetis, sāka aplidot manu mammu, tomēr uzmācīgs nekļuva, bet reizēm bija arī augstprātīgs un kašķīgs.

Lielu ēnu uz mūsu attiecībām meta gadījums ar Džimīti. Mums bija sunītis, vārdā Džimītis – neliels, bet smuks un mīlīgs šunelis, kuru sevišķi mēs, bērni, ļoti mīlējām. Viņš bija arī modrs mājas sargs un vienmēr pavēstīja, ja nāca kāds svešs, kā arī ar riešanu paziņoja, ja dārzā bija iezagušies ābolu zagļi. Ābolu zagšana jau ne par kādu nopietnu zādzību netika uzskatīta, puikām tas bija kā sports un daudz jau arī to ābolu neaiznesa. Kad vēlā vakarā Džimītis rēja uz dārza pusi, neviens jau zagļiem pakaļ nedzinās. Kārtības labad pavēra logu un pāris reizes izšāva gaisā no pugača – tā bija tāda rotaļu pistolīte, ar speciāliem korķiem, kas bija pildīti ar kaut kādu sprāgstošu maisījumu, lādējama un deva pamatīgu blīkšķi.

Te kādu dienu atskanēja bises šāviens un mēs atradām savu Džimīti pie pašas robežas Gelbu ganībās nošautu. Papus ar mammu sacēla traci, tomēr Gelbe diezgan rupji un augstprātīgi paziņoja, ka nepiesieti suņi apkārt skraidīt nedrīkstot un klaiņojoši suņi viņam jāšaujot nost. Re, pat kakla siksnas sunim neesot. Jā, kakla siksnas Džimītim nebija, ap kaklu bija tiki jostiņa no vienkāršas auklas, pie kuras mēs Džimīti sējām. Bet kādreiz jau sunīti vajadzēja palaist paskraidīties. Tad parasti viņš bija kopā ar mums, bērniem. Bet šoreiz viņš bija palicis viens un sācis meklēt peles Gelbes ganībās tikai dažus soļus no mājām. Nezinu, kādi melnie Gelbem bija uznākuši, bet savu vainu pret kaimiņu viņš atzīt negribēja un beigās bija pat sastādījis protokolu par klaiņājoša suņa nošaušanu, nodevis policistam un tas suņa saimniekam – papum – uzlika vēl desmit latu sodu.

Dziļās skumjās apglabājām savu draugu Anšalīcītī, uzmeistarojām pat no lazdas kociņiem krustu un salikām uz kapa kopiņas ziedus. Bet kas no acīm prom, tas arī no sirds laukā. Drīz konflikts tika aizmirsts un dzīvojām saticībā tālāk.

Vislabākā saskaņa un draudzība bija starp bērniem. Gelbem bija pieci bērni – trīs meitas un divi dēli. Vecākās meitas Annu un Emmu atceros jau kā pieaugušas, bet jaunākie bērni neko daudz par mani vecāki nebija. Marija bija sešus gadus vecāka, Ādolfs, kuru sauca par Adiku , četrus un Alfrēds jeb Frīdis – divus gadus vecākas viņš tad arī bija man tuvākais draugs. Kopīgi gājām peldēties, kopā ganījām govis un spēlējām dažādas spēles, rīkojām augstlēkšanas un tāllēkšanas sacīkstes. Kopā taisījām šaujamos lokus un bultas un sarīkojām šaušanas sacīkstes, gan šaujot mērķī, gan sacenšoties, kura bulta būs uzšauta augstāk un ilgāk noturēsies gaisā. Sevišķi ciešas šīs saites veidojās, kad sākām ganīt govis mežā. Gelbe kā mežsargs bija dabūjis atļauju lopu ganīšanai mežā un tad mēs sametāmies kopā. Gelbēm pašiem bija divas vai trīs govis, tad vēl mūsējā un Lizikas govs, pāris teļu un vēl trīs saimnieku aitu bars – tas jau bija ievērojams ganāmpulks un tad jau mēs trijatā Frīdis, es un Imants knapi varējām noganīt, jo ganot mežā, lopi bija stingri jāuzrauga un ja kāda govs noklīda, bija liela meklēšana. Lopus laidām diezgan tālu uz Liepnas pusi. Vispirms jau bija trīs cirsmas, tālāk nāca Ārmaņa tilts pāris kilometrus no mājām tur, kur Liepnas ceļš mežā šķērso Liepnas upi. Pēc siena laika aizdzinām govis pat līdz Vārupkas pļavām, kur Liepnas krastā meža vidū pie ceļa atzarojuma, kas veda uz Žīguriem bija pļavas, kas bija ierādītas mežsargiem. Šeit atālā lopi ganījās mierīgi. Varējām spēlēties vai ķert zivis. Lopus ganos laida agri, līdz ar sauli. Pusdienlaikā govis bija jādzen mājās uz slaukšanu. Mājās dzīšanas laiku noteicām pēc saules – mērījām ēnu. Nostājāmies tā, lai ēnas gals kristu kaut kur pie kāda kociņa, celmiņa vai zāles kušķa. Tad, liekot pēdu pie pēdas mērījām ēnas garumu. Vasaras vidū, ja tā bija četras ar pusi pēdas gara, laiks bija dzīt mājās. Tad nu triecām lopus, cik vien ātri varēja. Bet govis ar saviem pierietējušiem tesmeņiem nekādas ātrās gājējas nebija un mājās bijām ap pus divpadsmitiem. Noāvuši pastalas, tūlīt devāmies uz upi, izpeldējāmies, brīdi pasēdējām un nolikāmies pagulēt pusdienas, jo ap četriem, kad lielais karstums sāka nokrist, govis atkal bija jādzen ganos.

Mežā meklējām putniņu ligzdas. Pret tām izturējāmies saudzīgi. Tikai uzmanīgi paskatījāmies, bet aizskart neaizskārām, jo daži putniņi, ja ligzdiņas vai oliņas tiek aizskartas, pat pamet ligzdiņu. To nu mēs negribējām. Skaitījām katrs savu atrasto ligzdiņu skaitu. Lopus garām dzenot pārbaudījām, kādā stāvoklī ir oliņas un kad izšķīlās mazuļi, dažreiz iemetām kārajās atplēstajās rīklēs pa tārpiņam. Kādreiz centāmies iemest ar čiekuru vāverei un, protams, netrāpījām. Vāvere veikli uzskrēja koka galotnē un smējās par mums. Nu mums jau pret viņu nekāda naida nebija – tas čiekura metiens jau tāds pieklājības žests vien bija.

Reiz priedulājā ieraudzījām kādā priedītē ieraudzījām palielu ligzdu. Uzrāpāmies un ieraudzījām kaut kāda četrkāja mazuļus – brūnus ar baltiem plankumiem. Tā arī nezinājām, kas tie tādi, sermulēni, vāverēni, zebiekstēni. Aizskart neaizskārām, jo kaut kas bija iestāstījis, ka zebiekstes kodiens esot nāvīgs. Un ej nu sazini, varbūt tā bija zebiekste? Nākošreiz ligzda jau bija tukša. Acīmredzot māte bija mazuļus aizvākusi kur citur drošākā vietā. Tā arī neuzzinājām, ko bijām atraduši.

Sastapām arī čūskas. Odzes sitām nost, bet nekaitīgās glodenes, kuras, kā vēlāk uzzinājām, nav nekādas čūskas, neaizskārām. Tikai labi vēlāk uzzināju, ka arī odze ir derīgs dzīvnieks un tad jau tās neaiztiku. Bet tajā laikā odze mums bija indīgs rāpulis, kas var iekost kājā un tad beigas ir! Tad nu nebija ko žēlot.

Vācu laikā mūsu mežos savus bunkurus bija iekārtojuši partizāni. Vairāki no tiem mums bija pazīstami, tomēr kur viņi ir apmetušies, nezinājām. Pēc kādas kaujas mežā netālu no Ārmaņa tilta (nezinu, kur tam radies tāds nosaukums), kad partizāni, aizstāvoties bija nožmieguši pāris vāciešu un atkāpjoties bija savu bunkuru pametuši, bunkurs tika uzspridzināts. Liels bija mūsu pārsteigums, kad atradām, ka bunkurs atrodas kādā pakalniņā, kas biezi bija apaudzis ar sīkām eglītēm. Šinīs eglītēs iekšā netikām līduši un lopus laidām gar pakalniņa malām. Pāris reizes tikām sastapuši partizānus uz meža celiņiem, bet mutes nepalaidām un nekam par to nestāstījām.

Gelbes vecākā meita Anna apprecējās ar Āžu Pēteri, kurš jau sen piestaigāja pie Annas un skaitījās viņas oficiāls līgavainis. Viņiem piedzima dēls Pēterītis, bet Anna ilgi sievas kārtā nenodzīvoja – Pēteris reiz brauca ar siena vezumu, uzbrauca uz akmens un vezums apgāzās. Pēteris lēca no vezuma un krītot viņam plīsa aklā zarna. Ārstu tuvumā nebija un Pēteris nomira.

Otrā meita Emma diezgan ilgi sabija meitās, pēc kara iepazinās ar mežinieku, kā toreiz sauca tos, ko tagad sauc par nacionālajiem partizāniem, Āboltiņu un kad tas pēc amnestijas iznāca no meža, viņi apprecējās.

Trešā meita Marija jeb Maņa jau bija mums puikām tuvāka, kopā gājām peldēties, bet kad paaugos, kopā gājām arī uz ballēm. Adiks ar mums, puikām, neko daudz nenoņēmās, viņam bija cita sabiedrība. Atceros viņu mazpulcēna formā. Nu, dažreiz viņš palīdzēja saliekt un izgatavot šaujamos lokus.

Tā nu mums bija tāda aizraušanās. Lokus gatavojām no slaidām lazdas atvasēm, nogriezām metru vai garāku vienāda resnuma gabalu, galos iegriezām robus, saliecām un galus savienojām ar stipru aukliņu. Šaujamais bija gatavs. Es tos gatavoju no tievām lazdas maikstīm, kas, gadiem ejot kļuva arvien resnākās, bet lielie puikas izmantoja pat slaidu eglīšu nūjas, kas bija daudz grūtāk saliecamas. Mēs, sīkie, tādu loku pat uzvilkt nevarējām. Bultas gatavojām no bieza skala. Asti izdrāzām plānāku un galā iegriezām robu auklai. Tālāk bultu nodrāza apaļu un galā uzdzinām lodi. Es jau stāstīju, ka skolas apkārtnē zemē bija daudz patronu čaulīšu, ložu un pat pilnu patronu. Lodes tika savāktas un no tām izkausēts svins . Tas bija vienkāršs process – ap lodi aptina drāts gabalu, aiz kura turēt, lika uz uguns un kad svins kļuva šķidrs, to ielēja trauciņā ar ūdeni. Vēlāk tas mums noderēja vai nu svariņiem makšķerēm, vai laimes liešanai Vecgada vakarā. Tukšo lodi uzdzinām bultas galā. Ar tādu bultu varēja pat putnu nošaut, protams, ja trāpīja. Man tas gan nekad neizdevās. Un negadījās jau arī pa rokai kādi medījami putni. Neiesi jau apšaut savas vistas!

Bet Adiks vācu laikā iestājās šucmaņos un vāciešiem aizejot, devās tiem līdz un pazuda.

Bet ar Frīdi mēs bijām nešķirami. Tuvināja jau kopīgās ganu gaitas, bet bija arī kopīgi piedzīvojumu meklējumi. Vienu no tādiem atceros arvien. Bijām aizgājuši uz dzirnavām uz pastu pēc avīzēm. Mūs vienmēr vilināja dzirnavnieka laiva. Cik tā bija skaista! Ar eļļas krāsu nokrāsota balta, ar sarkanu strīpu gar ūdenslīniju un uzrakstu “Kaija” priekšgalā. Bet to aizskart mēs nedrīkstējām un arī nevarējām, jo tā ar ķēdi bija pieslēgta pie steķa. Bet tajā reizē ievērojām, ka tur ir arī plostiņš. Tas bija izgatavots no vairākiem baļķēniem un virsū noklāts ar dēļiem. Pirmās šķiras braucamrīks tieši tādiem, kā mēs. Pie tam tas nebija piesiets un uz tā bija pat kārtiņa stumšanai. Mūsu sirdis neizturēja un mēs devāmies plostojumā pa milzīgajiem ezera plašumiem (ezera garums varēja būt divi, trīs simti metru) no sākuma kārtiņa sniedzās līdz ezera dibenam, bet tad pienāca brīdis, kad ezera dibenu vairs sasniegt. Bet tas mums nebija šķērslis. Turpinājām ceļu, airējot ar to pašu kārtiņu. Apmetuši lielu līkumu līdz augstajam, stāvajam, ar mežu apaugušajam ziemeļu krastam, atgriezāmies dzimtajā ostā. Plostiņa pazušanu neviens nebija pamanījis. Bet laiks! Bija pagājušas stundas. Un, kad atgriezos mājās, mani sagaidīja izmisusī mamma. Kad vēl viņa no manis izvilka, ka esam plostojuši pa ezeru (kur, protams, varēja arī noslīkt), viņa ņēma rokā žagaru un mani kārtīgi nopēra.

Mani vecāki ar miesas sodiem praktiski nenodarbojās. Nevar uzskatīt par nopietnu eksekūciju, ja uzšāva ar plaukstu pa dibenu. Sliktākā gadījumā mūs sūtīja pēc žagara pēršanai. Šis žagars tika atnests, bet tā apmēri bija minimāli, ar tādu pat kaķi nevarētu nopērt. Pie tam, atgriežoties raudulīgi tika lūgta piedošana komplektā ar solījuma nekad vairāk tā nedarīt un šī piedošana arī netika liegta.

Šoreiz mamma bija novesta līdz tādam stāvoklim, ka pēriens tika saņemts pilnā apjomā. Tas nu bija mans pirmais un arī pēdējais pēriens un mamma to pieminēja līdz pat sava garā mūža galam. Acīmredzot viņa to bija pārdzīvojusi vairāk, nekā es un, ja viņa to nebūtu reižu reizēm pieminējusi, es to sen jau būtu aizmirsis.

Vēlāk, kara laikā un pēc kara. mēs ar Frīdi devāmies sirojumos, meklējot ieročus un munīciju, bet tas jau ir cits stāsts.

 

*  *  *

 

Tādi apmēram bija Katleši un to iedzīvotāji, kurus raksturojis esmu visai pieticīgi, bet gadi jau daudz ko arī jau izdzēsuši no atmiņas, ar daudziem man nav bijuši ciešāki kontakti, lai gan pazinu visus katlešniekus. Sīkāki raksturojumi nezin vai būtu precīzi un nezin vai kādu arī varētu interesēt. Lielākā daļa no mana laika katlešniekiem ir miruši, daudzi izklīduši uz visām debess pusēm un tikai nedaudzi ir aizķērušies uz vietas. Liekas, ka, lai viņus saskaitītu, manu roku pirkstu, lai cik trūcīgi ar tiem būtu, pilnīgi pietiktu.

Pēteris Horns. Katleši. Sākums

Mana bērnu dienu zeme Katleši

Balvi 2001.

 

       Ievadam.                             

 

Man daudzkārt ir teikts, ka pēc aiziešanas pensijā man vairs nekādi kalni neesot jāgāž, brīvā laika esot līdz kaklam, tādēļ vajagot sākt rakstīt atmiņas, jo man esot ko atcerēties. Es kratījos vaļā no šādiem ieteikumiem.

Jā, atcerēties jau man ir gan ko. Bet pie sevis spriedu, ka nezin vai ir vērts. Pirmkārt, nekādu literāru dotību man nav un maz ticams, ka no manis rakstītajām atmiņām varētu iznākt kāds literārs šedevrs vai vismaz interesanta lasāmviela. Otrkārt, par manas ģimenes ģenealoģiju man ir visai trūcīgas ziņas un nezin vai es par savu ciltskoku varētu sagrabināt pat pāris lappusītes, jo tālāk par saviem vectēviem un vecmātēm es neko nezinu un tas pats, ko es zinu ir visai nenozīmīgs. Apskaužu sievietes, kas visā mūža garumā čakli krāj ziņas par saviem tuviniekiem, radiem, radu radiem, kaimiņiem, kaimiņu kaimiņiem un citiem cilvēku dzimtas pārstāvjiem. Man tādas datu bāzes nav.

Un pēdējais. Kam gan var interesēt manas atmiņas? Maniem bērniem? Viņiem ar savām atmiņām un darīšanām ir ķēpas diezgan, kur nu vēl rakņāties pa manējām, sevišķi vēl ņemot vērā, ka tajās kaut ko pamācošu un vērā ņemamu būs grūti atrast.

Manai sievai? Viņai jau gan šis tas interesē, bet visu, kas ietilpst viņas interešu lokā, viņa jau no manis pamazām vien ir izvilkusi un ar saviem memuāriem viņu pārsteigt un sevišķi ieinteresēt nevarēšu.

Ja jau nu manas atmiņas nespēs ieinteresēt man tuvākos cilvēkus, ko gan par to teiks svešie. Par manu personu maniem kaimiņiem, paziņām, darba biedriem un citiem indivīdiem jau sen ir radies noteikts priekšstats un manas pūles dalīties savās atmiņās viņi uzskatīs par vēlēšanos izskaistināt manu patieso būtību un, tātad, absolūti melīgas. Tāds vērtējums man nav pieņemams. Tad labāk nerakstīt nemaz!

Nesen savas ģimenes hroniku (savādāk es to nosaukt nevaru) uzrakstīja mana dārgā sievasmāte, kura par mani ir manāmi vecāka. Pēc tam, kad viņas darbu biju pārrakstījis, tas bija pārkopēts un iesiets, viņa čakli turpināja rakstīšanu. Tātad šī nodarbošanās acīmredzot nemaz nav zemē metama.

Nesen notika manas vecās Katlešu skolas bijušo skolnieku salidojums. Šīs skolas vēsturi bija sākusi pētīt aktīva Žīguru vēstures skolotāja Maruta Brokāne, kurā šādā sakarībā bija ieradusies pie manis un izrādīja interesi par manām atmiņām. Tas man parādīja, ka cilvēkiem ir visai trūcīgas ziņas par savu novadu, pat par laiku tikai kaut kādus piecdesmit, sešdesmit gadus atpakaļ. Aizejot manai paaudzei, kas pieredzējusi pirmo Latvijas valsti, pēc tam trīsreiz mainījušās svešās varas, šīs ziņas pazudīs vispār. Tā būtu žēl, jo jau šodien redzu, kā katrs pēc savas vajadzības taisa un piegriež mūsu valsts un tautas vēsturi, nemaz nekautrējoties no tiem, kas šo laiku ir redzējuši un pārdzīvojuši. Kas notiks tad, kad šo dzīvo liecinieku vairs nebūs? Katrs taisīs vēsturi pēc šīsdienas politiskās konjunktūras un atsauksies uz faktiem, kuriem liecinieku nav un arī nevar būt.

Un tā nospriedu – uzrakstīšu, godīgi un neko nenoslēpjot, par savu dzīvi un laiku, kurā dzīvoju Katlešos. Ej nu sazini, varbūt tiešām kādam noderēs! Vēsturiska vērtība tam visam, protams, būs maza, bet kaut ko par tā laika dzīvesveidu un notikumiem tur atrast varēs.

Dod, Dieviņ, pacietību, kuras man bieži pietrūkst!

 

17.08.2000.                                                                     Pēteris Horns

Pirmā nodaļa.

Iesākumi. Sudarbe

 

Katrs gruntīgs atmiņu vai, smalki izsakoties, memuāru rakstītājs savas atmiņas parasti sāk ar saviem dzimšanas datiem. Neko jaunu es acīmredzot neizgudrošu un sekošu viņu piemēram.

Tātad, esmu dzimis 1931. gada 21. novembrī Balvu slimnīcā, kur mana mamma bija nogādāta šī svarīgā uzdevuma izpildei, jo savā ģimenē biju pirmdzimtais, kas šo notikumu padara vēl nozīmīgāku. Mani vecāki tajā laikā dzīvoja Jaunlatgales apriņķa Rugāju pagastā Sudarbes I pakāpes pamatskolā.

Jāatzīmē, ka manam prātam ir zināma tieksme uz matemātiku, tātad arī zināmu sistemātiskumu un loģiskumu domāšanā, bez tam mans tēvs, kuru mēs visi saucām par papu, vienmēr centās man iemācīt kārtību un precizitāti. Visa tā rezultātā esmu centies ievest pilnīgu skaidrību arī savos dzimšanas datos.

Par dzimšanas datumu nekādu neskaidrību nav. Drusku precīzāk var teikt, ka esmu dzimis apmēram četros vai piecos no rīta. Šo laiku esmu iegaumējis un viegli atceros tāpēc, ka tajā pašā dienā, tikai pāris stundas agrāk piedzima vēl kāds mazulis un kaut kādas sagadīšanās dēļ viņš piedzima manas mammas kaimiņienei, kura dzīvoja blakus manas mammas dzimtajām mājai Balvu pagasta Kurnā. Šis jaundzimušais censonis bija nosaukts par Benediktu un viņa uzvārds bija tāds pats, kā manas mammas meitas uzvārds – Leišavnieks. Nē, radinieces mūsu mammas nebija, bet Kurnā un apkārtējos ciemos Leišavnieku bija tik daudz, ka bieži gadījās, ka, apprecoties, laulātiem nemaz nevajadzēja mainīt uzvārdus un, tātad, arī pases, jo jau pirms precēšanās viņiem bija viens uzvārds, kaut arī radi viņi nebija.

Joka pēc mana mamma reizēm bija pielikusi pie savas krūts arī kaimiņienes Benediktu vai, kā mēs viņu visu mūžu saucām, Beni un tā nu iznāca, ka viņš ir mans vecākais brālis, kaut arī piena brālis. To mēs ņēmām vērā un kopā draudzīgi staigājām uz vidusskolu un labi satikām visu mūžu.

Ne tik gludi man gājis ar savu dzimšanas vietu. Mana visstingrākā pārliecība bija, ka, ja jau es esmu piedzimis Balvu slimnīcā, tad mana dzimšanas vieta ir Balvi. Loģiski? Tiešām loģiski. Bet pavisam citās domās bija administratīvās iestādes. Tās nezin kāpēc par dzimšanas vietu gribēja nozīmēt vecāku dzīves vietu, kaut gan tie laiki, kad bērnus dzemdēja savas mājas pirtiņā uz lāvas vai, sliktākajā gadījumā, gultā, bija palikuši vēsturē.

Nu un tad, kad pēc diezgan daudziem gadiem man vajadzēja gādāt pirmos personības dokumentus, mani loģiskie spriedumi un administratīvo iestāžu noteikumi, saduroties izveidoja diezgan pamatīgu jucekli. Iznāca tāpat, kā vēl pēc dažiem gadiem, kad mēs ar sievu gribējām pirkt drēbi dīvāna apvilkšanai – sievai nepatika tā, kura man, man tā, kura sievai un beigās nopirkām to, kura nepatika ne vienam, ne otram. Ar manu dzimšanas vietu iznāca tas pats.

Tolaik Jaunlatgales apriņķis vispirms bija pārvērties par Abrenes apriņķi, tad par Viļakas apriņķi un, pārdalot, par Balvu rajonu. Arī pagasti bija pārdalīti un izveidojušās ciema padomes. Administratīvai teritorijai tas liekas visai dīvains nosaukums, jo ciema padome taču ir tas administratīvais orgāns, ar kura vēlēšanu mēs tik cītīgi ik četrus gadus noņēmāmies. Bet tā sauca arī teritoriju. Par ciemu šo teritoriju saukt nevarēja, jo tajā pašā bija lērums ciemu, tā kā vajadzēja vien samierināties ar šādu nosaukumu.

Tātad, ierados ciema padomē, lai saņemtu dzimšanas apliecību, jo pa kara laikiem oriģinālie reģistri bija paputējuši. Bet ciema padome varēja izrakstīt jebkuru dokumentu. Jāpiezīmē, ka ciema padomes darbinieki tolaik neizcēlās ar pārmērīgu izglītību, bet ar izlēmību gan. Man noprasīja, kur esmu dzimis un es, pieturoties pie savas versijas, paskaidroju, ka esmu dzimis Balvu slimnīcā. Vai mani vecāki esot dzīvojuši Balvos? Tur nu gan viņi nebija dzīvojuši. Sekretāre ar vieglu roku ierakstīja – dzimis Balvu pagastā. Punkts. Paraksts. Zīmogs. Dzimšanas apliecība bija rokā. Devos pēc pases. Tur man prasīja ne tikai pagastu, kur esmu dzimis, bet arī ciemu. Te nu sāku skaidrot, ka īstenībā mani vecāki dzīvojuši Rugāju pagastā. Bet ar spalvu ierakstītais pat ar cirvi nav izcērtams. Man pateica – te ir rakstīts Balvu pagasts, dod šurp ciemu. Nekas cits neatlika, kā nosaukt mammas dzimto ciemu Kurnu. Tā nu iznāca mēbeļdrānas variants. Ieraksts pasē neatbilda ne maniem priekšstatiem, ne administrācijas noteikumiem – tas bija galīgi aplams. Nožēlojis to neesmu, jo, pirmkārt, ieguvu to pašu dzimšanas vietu ko mans piena brālis Benis un, otrkārt, lieli manas dzīves periodi bija cieši saistīti ar Kurnu, kura man bija tuvāka kā Sudarbe.

 

* *  *

 

Mans papus Jānis Horns bija skolotājs. Mana mamma Rozālija bija skolotāja kundze, vēlāk viņu mēdza saukt par skolotāja madāmu vai vienkārši par madāmu. Radu un draugu starpā viņu sauca par Rozāliju vai pa latgaliešu modei par Razuli.

Mana tēva izcelsme ir diezgan iespaidīga. „Mans tēvs bija Zaļās muižas vagars,” – stāstīja papus. Ja ņem vērā, ka mans papus ir dzimis aizpagājušajā gadsimtā – 1984. gada 4. novembrī, tātad laikā, kad vācu muižai vēl bija liela ietekme latviešu tautas dzīvē, šāds amats bija diezgan iespaidīgs. Tomēr vectēvs acīmredzot savā vagara amatā nekādā bagātībā iedzīvojies nebija, jo dēlu nekādās augstās skolās sūtīt nevarēja. Jānis aizgāja uz Rīgu, kur mācījās amatniecības skolā, pēc kuras beigšanas iestājās darbā Razevska lauksaimniecības mašīnu fabrikā. Tā ir tā pati, kuru vēlāk sauca par Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu un kur ražoja pazīstamos mēslu ārdītājus. Papus laikā tur ražoja zirga arklus un citus vienkāršus lauksaimniecības darba rīkus. Viņš ar lepnumu stāstīja, ka kļuvis par priekšzīmīgu strādnieku, savus darba rīkus vienmēr turēdams kārtībā un novietodams noteiktā vietā, tā kā varējis strādāt veiklāk, padarīt labāk un nopelnīt vairāk, nekā citi strādnieki, kuriem daudz laika aizgājis meklējot izmētātos darba rīkus. No tiem laikiem viņš visu mūžu pieturējās pie kārtības un precizitātes. Ierosinājis arī dažādus uzlabojumus lauksaimniecības darbarīku ražošanā.

 Bet pelnīt vajadzēja daudz, jo tēvs samērā ātri nomiris, atstājot vecmāti ar diviem bērniem – dēlu Jāni un jaunāku meitu Līnu. Tagad Jānim bija jāuztur arī māte un mazā māsa.

Dzīve neaprobežojās tikai ar darbu. Jānis bija diezgan sabiedrisks. Patika dziedāt. Jau draudzes skolā bija iemācījies pazīt notis un spēlēt vijoli. Tas tagad noderēja. Gadsimta sākumā Rīgā plaši vērsās latviešu sabiedriskā darbība. Bez Rīgas Latviešu biedrības dibinājās arī citas biedrības, tās organizēja korus un Jānis labprāt uzņēmās koru vadīšanu. Vienu brīdi vadījis korus pat četrās biedrībās, tajā skaitā divās latgaliešu biedrībās. Vakari pagājuši interesanti un jautri, jo nenodarbojušies jau tikai ar dziedāšanu vien, bijusi arī saviesīgā dzīve.

Ar humoru viņš atcerējās kādas biedrības atklāšanas svinības. Koncertā piedalījies arī viņa vadītais koris. Pēc sekmīgas dziedāšanas kora dalībnieki sākuši uzcienāt savu diriģentu un drīz viņš bijis tādā stāvoklī, ka bijis jāiet atpūsties uz dīvāna zem skatuves, uz kuras koncerts vēl turpinājies. Kad pamodies, konstatējis, ka nogulēts arī lielais goda mielasts. Tomēr šāda pārmērīga alkohola lietošana viņam nebija raksturīga. Pušieris dažreiz iznācis arī ar sieviešiem. Tā kādreiz draugi viņam piespēlējuši dāmu, kas bijusi visai vēlīga. Rītā pamodies ar skaistuli kopā gultā. Bet, kad cēlušies augšā, izrādījies, ka jaunkundze ir kliba…

Protams, kopā ar draugiem apmeklējis arī restorānus, tomēr jau iepriekš ticis nolemts, kādu naudas summu var atļauties iztērēt un necentušies par šo naudu pēc iespējas vairāk izdzert, bet pasūtījuši pašu labāko un dārgāko, lai vakars tiktu pavadīts “smalki”. Visbiežāk uz restorāniem gājuši kopā ar brāļiem Mellupiem, kuri arī bijuši labi dziedātāji. Ieturējušies un kvartetā sākuši dziedāt, izpelnoties restorāna apmeklētāju nedalītu piekrišanu.

 Ar politiku Jānis sevišķi nav aizrāvies, tomēr 1905.gada revolūcijas laikā fabrikā kaluši zobenus un apbruņojušies, bet ar to arī aprobežojusies līdzdalība revolūcijā.

Sākās pirmais pasaules karš. Fabriku evakuēja uz Petrogradu un līdzi aizbrauca arī Jānis ar māti un māsu. Tur viņš nokļuvis slavenajā Putilova rūpnīcā, kur strādājis pie artilērijas lādiņu ražošanas ar hidraulisko presi. Šeit arī sagaidījis revolūciju, kuras aktīvs dalībnieks gan nebijis, tomēr gājis uz mītiņiem klausīties revolūcionāru runas. Dzirdējis runājam gan Kerenski, gan boļševikus Ļeņinu un Trocki. Kā runātāju viņš augstāk vērtēja Trocki.

Vēlāk bada gados pārbraukuši dzīvot uz Samāru, no kurienes arī 1922. gadā atgriezies neatkarīgajā Latvijā, kur sāka strādāt par skolotāju. Pirmās darba vietas bija Plušu un Priežukalna pamatskolās, pēc tam Sudarbes I pakāpes pamatskolā, vispirms par skolotāju, pēc tam arī par skolas pārzini.

Jānis izskoloja savu māsu Līnu. Viņa pabeidza ģimnāziju un skolotāju institūtu un arī kļuva par skolotāju. Vispirms strādāja par skolotāju Vēdeniešu pamatskolā, kur arī apprecējās ar Viļakas pievārtē Svilpovā dzīvojošo mežsargu Antonu Barkānu. Pārcēlās uz darbu par skolas pārzini Vecumu pamatskolā. Tur viņai piedzima dēls Laimonis. Pie meitas aizgāja dzīvot arī māte.

Sudarbē mans tēvs arī apprecējās. Tas notika 1930. gadā, kad viņam bija jau vairāk kā četrdesmit pieci gadi. Viņš bija sieviešu cienītājs, sevišķi, kad bija nelielā žvingulī, tomēr pret tām izturējās diezgan kritiski un ilgi neprecējās, baidīdamies apprecēt neīsto. Viņš ļoti mīlēja kārtību un akurātumu un ieraudzījis cauru zeķi, nemazgātus traukus vai kādu citu nekārtību, nekavējoties pārtrauca attiecības.

 Beidzot nosprieda, ka jāprec pavisam jauna un neskolota meitene, no kuras pašam arī jāizaudzina ideāla sieva. Jau iepriekš jāsaka, ka šis uzdevums bija grūts, ja neteiktu, ka pilnīgi bezcerīgs. Pie zināmas kārtības viņš sievu pieradināja, bet, domāju, pilnīgu savu ideālu viņš tā arī neizveidoja.

Un tā Sudarbes skolas pārzinis Jānis Horns izvēlējās par savu līgavu skolas saimnieku Zaharānu Stūrenieku mājas ganumeitu Rozāliju Leišavnieci.

 

 

*  *  *

 

Nu ir īstā reize pastāstīt par savas mammas Rozālijas izcelšanos un radurakstiem.

Rozālija piedzimusi 1910. gada 29. jūnijā Balvu pagasta Kurnā zemnieka Kazimira Leišavnieka ģimenē. Tā kā vecmāte uz manu dzimšanas laiku bija jau mirusi, viņas vārdu es tā arī neuzzināju un ja arī esmu kādreiz zinājis, tad sen jau esmu aizmirsis. Arī savu vectēvu neatceros, jo redzējis es viņu biju tikai laikā, kas man pašam ir miglā tīts un nomira, kad es vēl biju pavisam mazs. Atceros tikai, ka mamma, uzzinājusi par tēva smagu slimību aizbrauca uz savām dzimtajām mājām, bet tā arī tēvu dzīvu nesastapa un piedalījās tikai bērēs. Papus uz bērēm skolas darba dēļ netika. Satiksme tajos laikos ar piecdesmit kilometrus attālo Kurnu bija sarežģīta.

Rozālija ģimenē bija otrais bērns. Vecāks par viņu bija brālis Aleksis. Tad ik pēc diviem gadiem piedzima vēl brālis Jāzeps 1912. gadā, Jānis – 1914. gadā, māsa Anna 1916. gadā, Marta – 1918. gadā un beidzot, liekas 1924. gadā – pastarītis Pēteris. Drīz pēc tam vecmāte arī nomira. Rozālija izauklēja un izvilka visus mazākos bērnus. Acīmredzot no tiem laikiem arī radusies prasme apieties ar bērniem, kas sevišķi izpaudās attiecībās ar skolniekiem, kuri viņai ļoti pieķērās.

Rozālijas tēvam piederēja desmit hektāru zemes, no kuras aramzemes bija tikai kādi četri hektāri un pļavas Bolupes klānos – divi hektāri. Ar tādu saimniecību nekāda pārticīgā dzīve neiznāca. Skolā Rozālija nogāja tikai divas ziemas, pēc tam bija jādodas ganu un kalpones gaitās pie saimniekiem. Viņa bija liela lasītāja, garām nelaida nevienu pieejamu grāmatu. Arī rakstīja diezgan glīti un pareizi, tā kā papus prestiža dēļ papīros uzrādīja, ka viņa beigusi sešas klases. Pēc viņas zināšanām arī neviens nepateiktu, ka viņai to sešu klašu nav.

Leišavnieku ģimene bija ļoti muzikāla. Visi brāļi spēlēja vijoli, cītaru, māsas bija lielas dziedātājas. Aleksis, Jāzeps, Jānis, Rozālija, kas spēlēja cītaru, kopā ar kaimiņu puišiem Loginu Vili un Eņģeļu Vili izveidoja kapellu, kas spēlēja ballēs, kāzās un citos godos. Tā, nedaudz mainot sastāvu, pastāvēja ilgus gadus un pat es, jau iedams vidusskolā, tajā situ bungas.

Mazā saimniecība nespēja uzturēt visus bērnus. Visstabilāk pie mājām turējās Jāzeps, pārējiem bija lemtas ganu un kalpu gaitas. Arī Rozālija, gāja ganos, strādāja meža darbos, kalpoja par meitu pie saimniekiem, kamēr nokļuva par ganu meitu Sudarbes Stūreniekos.

Te nāca lielais pagrieziens dzīvē – ņiprajā ganu meitā ieskatījās skolotājs Jānis Horns. Viņam bija oriģināla aizraušanās – viņš būvēja radiouztvērējus. Divdesmitajos gados radio bija jaunums. Latvijā vēl tos rūpnieciski neražoja. Jānis abonēja radio žurnālus un sāka būvēt vispirms detektora uztvērējus, kurus klausījās ar austiņām un caurām naktīm, kad uztveršana bija vislabākā, ar adatiņu bakstīja detektora kristālu, lai atrastu jūtīgos punktus un sasniegtu maksimālo dzirdamību. Laikā, kad viņš iepazinās ar Rozāliju, tika būvēti jau uztvērēji ar lampiņām un raidījumus jau varēja dzirdēt skaļrunī, kuru, starp citu, arī bija uztaisījis viņš pats. Kaimiņi nāca pie skolotāja paklausīties radio, kas plašā apkaimē bija vienīgais. Aplidojot Rozāliju, Jānis aicināja viņu vakaros paklausīties radio un te jau bija pietiekoši romantiska noskaņa, lai varētu iet tālāk. Jau nobriedušais pielūdzējs nekavējās to arī darīt un mēģināja ievilināt meiteni gultā un pārbaudīt viņas nevainību. Bet te nu viņš saņēma kategorisku pretsparu – tā laika morāles principi lauku meitenēm tādas vaļības nepieļāva. Pretestība vēl vairāk iekarsēja cienījamo pielūdzēju, meitene vēl bija pietiekoši jauna un nesamaitāta, lai varētu cerēt no viņas izaudzināt ideālu sievu un visā apkaimē godātais skolotājs lūdza ganu meitas roku. Viņš – luterānis – piekrita arī pāriet katoļticībā, lai laulāties varētu sievas ticībā katoļu baznīcā. Nezinu, cik tur bija tās mīlestības, bet skolotāja vārdam tajos laikos bija skaņa un viņš varēja, kaut arī labi gados, sagrozīt meitēnam galvu. Jāvārds tika dots un 1930. gada rudenī Jānis Horns un Rozālija Leišavniece apprecējās. Mīlestība jau acīmredzot bija, jo viņi kopā diezgan labā saskaņā nodzīvoja ilgus gadus un netika manīts un dzirdēts, ka viņi būtu kļuvuši viens otram neuzticīgi.

Sekas nebija ilgi jāgaida – jau nākamā gadā šūpulis tika kārts man – pirmdzimtajam. Par to šūpuļa kāršanu pieminēju tikai skaista vārda labad. Patiesībā mana pirmā guļas vieta bija tiem laikiem moderni un smalki no klūdziņām pīti ratiņi uz atsperēm un četriem riteņiem. Šajos ratiņos tika izauklēti arī abi mani brāļi, jo pēc gada un astoņiem mēnešiem taisni mammas vārdadienā – 18.jūlijā piedzima brālītis, kuru nosauca par Imantu. Tad, kad man pašam šajos ratiņos vajadzēja šūpot savu jaunāko brāli, tie man sagādāja diezgan daudz rūgtu brīžu. Bet tas notika jau krietni vēlāk, jo jaunākais brālis piedzima 1939. gada 22. jūnijā Līgosvētku priekšvakarā, kādēļ un arī par godu tēvam tika nosaukts par Jāni. Bet par to vēlāk.

 

*  *  *

 

Kā piedzimu, neatceros. Neko neatceros arī par savas dzīves pirmajiem trīs, četriem gadiem. Man tas likās visai dīvaini. Mazam bērnam taču atmiņa ir tīra, tur vajadzētu uzkrāties visspilgtākajām atmiņām. Bet to nav! Tiešām dīvaini. Tikai jau tagad, vecumā, kad iepazinos ar datoru, tā uzbūvi, man tā lieta sāka noskaidroties. Mūsdienu datori esot uzbūvēti pēc tiem pašiem principiem kā cilvēka smadzenes. Jā, labi apdomājot tā arī ir. Cilvēkam, tāpat kā datoram ir savs procesors – miljoniem smadzeņu šūniņu. Viņam ir savas ievadiekārtas – acis, ausis, deguns, tauste, garšas kārpiņas. Viņam ir sava operētājsistēma, kas vada visu smadzeņu un galveno dzīvības orgānu darbību un sakarus starp tiem un kas ir iedzimta. Viņam ir sava operatīvā atmiņa, kas saņem iegūtos datus – sajūtas un tos ar procesora palīdzību pēc noteiktām pielietojamajām programmām apstrādā un, beidzot, tam ir pastāvīgā atmiņa – cilvēka cietais disks, kur novieto visu to, kas šķiet derīgs un ievērības cienīgs. Galu galā tam ir arī savs Recykle Bin – atkritumu krātuve, kurā ievieto visu, kas nav vajadzīgs. Tā ir cilvēka zemapziņa, no kuras pie vajadzības var izvilkt visu ko. Dators jau nu ir tikai ļoti nepilnīgs cilvēka modelis, bet pazīstot to, var rast skaidrojumu arī dažiem neizprotamiem jautājumiem.

Un tā es piedzimu. Man bija sava oprētājsistēma, kas lika man zīst mātes krūti, lai uzņemtu enerģiju augšanai un smadzeņu apkalpošanai, sisties manai sirdij, lai nogādātu šo enerģiju visos orgānos, tā nodrošināja maņu orgānu sakarus ar smadzenēm un smadzeņu sakarus ar izvadorgāniem – muskuļiem, citiem orgāniem, sevišķi ar rīkli, kas ļāva brēkt, tikko kaut kas likās nekārtībā. Tas viss bija. Bet programmu, lai apstrādātu maņu orgānu iegūtos datus nebija. Pat acis, kā stāsta, rādīja visu ar kājām gaisā.

Ar datoru ir vienkārši. Maksā latus un speciālists no saviem diskiem iekopēs tava datora atmiņā programmas veselām paketēm atbilstoši tavām vajadzībām, vēlmēm un maka biezumam.

Cilvēka dzīves programmas par latiem nenopirksi. Tās jāizstrādā pašam un tikai tad, kad esi tās izstrādājis, rodas dati, kurus var ielikt atmiņā noteiktā sistēmā. Lūk, tur, iespējams, kamēr izveidojās programmatūra, arī pazuduši mani pirmie dzīves gadi. Protams, šie mani skaidrojumi ir visai primitīvi, bet kaut kas tamlīdzīgs varētu būt.

Manas pirmās atmiņas ir par ceļu, kas ved uz Stūrenieku kūti, kur slaucenēs čurkst piens, pie lieliem, milzīgi augstiem vārtiem, kur es kopā ar brālīti Imantu stāvam ar krūzītēm rokā un gaidām, kad mums no slaucenes ielies siltu, putojošu un bezgala garšīgu pienu. Kad pēc gadiem gribēju atrast šo ceļu un šos vārtus, nevarēju neko citu atrast, kā tikai šauru taciņu un zemus vārtiņus. Kā mērogi izmaina pasauli!

 Atmiņu par Sudarbi saglabājies visai maz. Miglainas atmiņas ir par klasi, kur kādreiz ieklunkuroju un tiku saņemts ar skolnieku nedalītu sajūsmu kā dzīva lelle. Jau no bērnības man bija slieksme uz sieviešu dzimuma indivīdiem, vienkāršāk sakot, uz meitenēm. Mans sapņu tēls Sudarbē bija kaimiņu Čakānu Teklīte. Tādēļ visi viņu arī sauca par manu brūtīti. Un atkal, kad pēc gadiem sastapu savu brūtīti, bija jāpiedzīvo vilšanās – manā priekšā bija parasts skuķis, ne sliktāks, ne arī labāks par citiem, skaistie vasaras raibumiņi un rūsganie mati vairs nekādu sajūsmu neizsauca.

Atmiņā arī kāda vasara, kad pēc lieliem lietiem bija pārplūdusi tuvējā upīte. Acīs stāv milzīgie ūdens plašumi, pa kuriem bija tik patīkami bradāt. Baidos, ka šodien šie milzīgie plūdi būtu tikai tāda lielāka peļķe strautiņa malā, ņemot vērā to, ka neviens cits tādus milzīgus plūdus neatcerējās.

Atceros kādas viesības, uz kurām bija sabraukuši radi. Bērni šādās reizēs tikai maisās pa kājām un tādēļ mums tika dota brīvība – sak, ejiet, pastaigājiet pa lauku. Mēs, kopā ar saviem draugiem – Stūrenieku Jāni un Veltu un vēl kādiem radu bērniem devāmies klaiņojumos. Izložņājām visas pažobeles un beidzot kādā pūnī uzgājām vistas nobēdzinātu olu perēkli. Jānis, kā jau īsts zemnieka dēls, zināja, ko ar tām darīt. Arī jēlas olas var izdzert. Pamēģināju arī es. Bet tas bija kaut kas tik glums un netīkams un smirdīgs, ka tūlīt atstāja manas iekšas. Acīmredzot man bija patrāpījusies ola ar stāžu, ko parasti dzīvē sauc par vanckaru. Kopš tās reizes visu mūžu neesmu izdzēris nevienu jēlu olu, kaut gan man to ir ieteikuši kā garšīgu un veselīgu paēdienu. Jau iedomājoties vien, man iekšā sāk griezties. Labāk tālāk no grēka!

Ar to mūsu piedzīvojumi nebeidzās. Nonācām pie aploka, kurā ganījās aitas un arī pamatīgs auns. Sakāpām kā bezdelīgas uz drāts uz žoga kārtīm un apspriedāmies. Puišeļi mani sakūdīja, lai iekāpju aplokā un tuvāk apskatot aunu. Runāts – darīts. Iekāpu aplokā, bet aunam mana klātbūtne acīmredzot nepatika un viņš, vispirms nedaudz atkāpies, ieskrējās un blieza man ar ragiem pa galvu. Es, protams, gar zemi. Gulošu auns mani neaiztika, bet tiklīdz pacēlos, viņš savu triecienu atkārtoja. Mani izglāba pieaugušie, kurus pasauca mani izbiedētie biedri. Nobaidīties jau bija par ko, jo asinis no mana deguna šķīda uz visām pusēm.

Vēl atceros kādu mana krusttēva un krustmātes apciemojumu. Krusttēvs man bija mammas brālēns Trubnieku Jānis, krustmāte – mammas māsa Anna, kuru visu mūžu arī mīlīgi saucu par Kicīti. Ieklausījušies no manis, Annu par Kicīti dažkārt sauca arī citi radi. Ciemošanās reizē man atveda arī dažādas spēļlietas. Krusttēvs, paņēmis mani klēpī parādīja man arī savu sudraba pulksteni ar ķēdi. Tas nu man patika vislabāk. Arī man tas derētu. Krusttēvs jau nu man to pulksteni atdot nevarēja, nezin vai citu vietā nopirkt varētu. Kompromiss tika atrasts – man apsolīja, ka tad kad izaugšu liels, man šādu pulksteni uzdāvinās. Jāsaka, ka pulkstenis tika ar ilgošanos gaidīts, bet tā arī netika sagaidīts. Vācu laikā krusttēvu paņēma leģionā un no turienes viņš arī vairs neatgriezās. Bet vājība uz spožiem kabatas pulksteņiem ar ķēdēm man palikusi uz visi mūžu un pie pirmās izdevības es arī tādu iegādājos, taču žēl, ka pēdējā laikā tie izgājuši no modes un biksēm pat vairs nešuj pulksteņkabatiņas.

Latvijas laikā skolotājus mēdza pēc vajadzības pārcelt no vienas skolas uz citu. No Sudarbes aizbrauca arī skolotāja Vera Ņemiro (bet varbūt viņu tad vēl sauca meitas uzvārdā – par Janovu?). Vēl tagad acīs pajūgu rinda, kas aizvijās pa ceļu, aizvedot viņas iedzīvi. Droši vien arī šajā pajūgu rindā nebija vairāk par trīs zirgiem, bet tolaik arī tas man likās daudz. Vēlākos gados viņu sastapu jau kā savu skolotāju Balvu ģimnāzijā, viņas brālis izrādījās Katlešu mežzinis Janovs, ar kuru iepazināmies vēlāk.

Vispār, nevajadzētu atgriezties savās bērnības vietās. Tas sagādā tikai vilšanos. Viss lielais ir kļuvis mazs un sīks, viss skaistais – parasts, visas lielās jūtas – izplēnējušas.

 

*  *  *

 

Pienāca arī mūsu reize pārcelties uz citu skolu . Bija jau garām 1934. gada, kā prezidenta slavināšanas dziesmā teikts, “saulainais maijs”. Cilvēki tika sadalīti uzticamos un neuzticamos. Mans tēvs, kaut gan bija atzīts par labu skolotāju un pēdējos gados bija skolas pārzinis, bija iekļuvis neuzticamo šķirā. Viņš taču bija atbraucis no lielinieku Krievijas un varēja būt atnesis līdzi boļševisma dīgļus. Drošs paliek drošs, viņu 1936. gadā pārcēla uz vienu no nomaļākajām apriņķa skolām – Katlešu pamatskolu. Tur par palīgskolotāju kādu laiku bija arī vēlākos laikos pazīstamais partizānu komandieris Otomārs Oškalns, kurš tajos laikos arī bija atzīts par pārāk “kreisu”.

Pārbraukšana bija milzīgs piedzīvojums. Vispirms jau kravāšanās. Lielā čupā tika sasviests viss nederīgais un līdzi neņemamais. Kas tur bija brīnišķīgu, nekad neredzētu mantu! Tā bija vesela bagātība. Tur bija vecas burtnīcas ar vienu otru baltu lapu, kaut kādi skolnieku rokdarbi no papīra, neredzēti zīmējumi, gandrīz mākslas darbi, gandrīz lietojami darba rīki, skaistas, krāsainas pudelītes un vēl nezin kas. Vecāki mūs, bērnus, ar rotaļlietām sevišķi nelutināja un viss, kas tur bija izsviests mums lieti noderētu. Bet vecāki bija nepielūdzami. Krāsnī iekšā!

Un tad nāca pats brauciens. Neatceros cik zirgos sakrāva mūsu iedzīvi, bet mums ar Imantu bija piešķirts speciāls pajūgs. Ratos iegāza uz muguras virtuves trauku skapi, kuram bija izņemtas durvis un plaukti, dibenā ielika gultas maisu, gar malām salika kaut kādas drēbju paunas un vidū iesēdināja mūs. Brauciens taču bija garš – bija jānobrauc turpat septiņdesmit kilometri. Ar mantu vezumiem neko paskriet nevarēja, tā kā brauciens bija paredzēts visai dienai.

Kā izbraucām cauri Balviem neatceros. Pirmā atpūtas vieta bija apmēram pusceļā, mežā pie Velna tilta. Kājas no sēdēšanas bija kļuvušas pavisam stīvas un bija patīkami izlocīt tās mīkstajā zālītē pie mazas upītes. Uz zemē saklātiem galdautiem bija sarūpēts mielasts. Tas bija tik garšīgs, kāds mājās nekad nebija baudīts. Pat ūdens kanniņā no Stūrenieku akas likās sevišķi garšīgs.

Nākošā pietura bija Viļakas miests, kuru vēlākos gados pārdēvēja par pilsētu. Bija jābrauc vēl divdesmit kilometri, bet vakars nāca virsū, tā kā mūs no skapja nemaz nelaida laukā. Nebija jau arī ielas putekļos kur piemesties. Bet te nāca pārsteigums. No bodītēm nāca ārā žīdiņi, kuri, padzirdējuši par jauna iespējamā kundes – Katlešu skolas pārziņa caurbraukšanu, nāca mūs apraudzīt. Tā kā viens no ceļiem uz pircēja sirdi ir viņa bērnu slavēšana, tad mums tika pievērsta sevišķa uzmanība. Un katrs apmeklētājs iebēra mūsu skapī pa saujai konfekšu! Neko tādu nekad nebijām ne piedzīvojuši, ne redzējuši, jo arī ar saldumiem mēs nebijām lutināti. Mums bija vesela bagātība.

Katlešos iebraucām vakarā. Bijām tā samiegojušies, ka tūlīt aizmigām kā nosisti un neredzējām ne iekravāšanos, ne ko citu.

Bija sācies jauns posms mūsu dzīvē.

Otrā nodaļa

Mūsu māja Katlešos

 

Katlešu skola bija iekārtota vecā muižas ēkā diezgan gleznainā vietā. Laikā, kad mēs ieradāmies Katlešos, skolas apkārtne bija ļoti nolaista, aizaugusi ar krūmiem, nekopta. Pie skolas bija ap pushektāru liels augļu dārzs, kur auga dažādu šķirņu ābeles, plūmes, ķirši. Bet arī augļu koki bija neapkopti, nolaisti. Jāsaka, ka papus ar savu kārtības mīlestību to tā atstāt nevarēja un pirmos gadus tika padarīts milzīgs darbs, kamēr visu saveda kārtībā. Visus krūmus papus ar mammu izcirta, ap skolu tika ierīkoti dzīvžogi no košumkrūmiem, izrakti un nograntēti celiņi, ierīkotas puķu dobes. Lai visu to uzturētu kārtībā, tika piesaistīti arī skolnieki. Papus neatzina nekādas vingrošanas un fizkultūru, bet uzskatīja, ka fizisks darbs dod vislabākos rezultātus fiziskajā attīstībā, tādēļ rudenī un pavasarī vingrošanas stundās skolniekiem deva rokā lāpstas, grābekļus,  kaplīšus, mietiņus ar auklām taisnu līniju nospraušanai un skolas apkārtne tika sakārtota un uzturēta priekšzīmīgā kārtībā. Bija aizliegts nosviest zemē pat vismazāko papīrīti vai citu atkritumu un, ja papus ieraudzīja zemē kādu papīrīti, tūlīt sekoja stingra pavēle to pacelt un iemest atkritumu traukā. Skolnieki pierada pie kārtības un skolas telpas un apkārtne vienmēr bija tīra un kārtīga. Domāju, ka skolnieki šos ieradumus aiznesa sev līdzi arī dzīvē.

Blakus skolas ēkai bija taisnstūrveida uzkalniņš. Stāstīja, ka tur esot bijusi muižas pils, kas esot nopostīta un vairs neesot atjaunota. Skolas ēka esot bijusī vai nu muižkunga vai saimes māja. Ēka bija koka, apšūta ar dēļiem. Pie skolas ieejas bija balkons ar margām, uz kurām siltajā laikā skolnieki starpbrīžos sasēdās. Vēlāk, kad bija nopuvuši stabiņi, šo balkonu nojauca.

 Skolas pagalma pusē bija kūts un šķūnis skolotāja un apkopējas lopiem, jo pie skolas bija 4,16 ha zemes, tā kā govi un dažas aitas varēja izturēt. No šīs zemes viens hektārs bija iedalīts skolas apkopējai, viņai bija iedalītas arī sava sleja ar ābelēm augļu dārzā. Pārējo zemi izmantoja skolotājs. Pirmos gados uz rietumiem no skolas pāri nelielai pļaviņai bija milzīga (manā toreizējā skatījumā) muižas klēts ar lielu pagrabu zem tās, bet tā bija briesmīgi veca un vienā vējainā dienā tā ar milzīgu brīkšķi sabruka. Vajadzēja pielikt milzīgas pūles, kamēr visu to graustu novāca, sazāģēja un sakurināja. Palika izmūrētā pagraba bedre, kurā, lai to aizbērtu, gāza iekšā dažādus atkritumus, gruvešus un drazu, bet mūsu dzīvošanas laikā, tas ir gandrīz divdesmit gados šī bedre vēl nebija piepildīta.

Katlešu skolas ēka šodien

 

Mēs sākumā dzīvojam ēkas ziemeļu galā. Istaba austrumu pusē bija dzīvojamā istaba, blakus guļamistaba ar divām gultām un mammas pūra drēbju skapi.

Tālāk bija papus darba istaba, ko mēdza saukt par kanceleju. Pie sienas uz klasi stūrī atradās skapītis ar plauktu virsū, kur glabājās visi mācību līdzekļi, klases žurnāli, mācību grāmatas. Blakus pie loga bija galds ar rakstāmlietām, kārtīgi sakārtotām avīzēm un žurnāliem un darbam nepieciešamajiem dokumentiem. Tālāk stūrī bija grāmatu skapis, kurā atradās skolas bibliotēka un rakstāmlietu krājumi, kurus papus pārdeva vai deva uz parāda skolniekiem, jo citur tuvumā rakstāmlietas nebija dabūjamas, kādēļ papus iegādājās lielākus krājumus. Kā tik tur nebija! Rūtiņu, vienlīniju un glītrakstīšanas burtnīcas, zīmēšanas burtnīcas, dažādu zīmuļu, dzēšgumiju, spalvaskātu, rakstāmspalvu kastītes, penāli rakstāmlietām, dzēšlapas, krāsu zīmuļi, ūdenskrāsas, tintnīcas un tintes pudeles un vēl nezin kas. Mūsu, bērnu acīs tās bija neizmērojamas un brīnišķīgas bagātības, jo tās bija tīras, skaistas. Jāsaka gan, ka tās, nonākušas skolnieku rokās, drīz zaudēja savu pievilcību. Burtnīcas kļuva nobružātas un traipainas. Zīmuļi un spalvaskāti bija apgrauzti, spalvas netīras.

Pie pretējās sienas atradās papus paša izgatavots ēvelsols, kas gan atšķīrās no parastajiem ar to, ka tam nebija skrūvju materiālu nostiprināšanai, bet virsējā plaknē rindās bija izurbti caurumi, kuros tika ieliktas speciālas tapas un starp tām ar ķīļiem nostiprināja apstrādājamo materiālu. Jāsaka, ka papus ar patiku nodarbojās ar galdnieka darbiem. Visas mēbeles mūsu dzīvoklī, izņemot drēbju skapi un kumodi dzīvojamajā istabā bija viņa paša taisītas un, ja arī nebija tik glītas un smalkas, kā profesionālu galdnieku gatavotās, tomēr bija izturīgas un labi kalpoja savam uzdevumam.

 Lai manā stāstījumā varētu vieglāk orientēties, esmu uzzīmējis arī skolas ēkas plānu. Lūk, tas.

 

Katlešu skolas ēka. 1, 2 – skolas apkopējas dzīvojamās istabas; 3 – kopīgā virtuve ar plīti un maizes krāsni; 4 – balkons; 5 – koridors; 6 – pieliekamais kambaris; 7 – priekšnams; 8.- tualetes telpa; 9 – lielā klase; 10 – garā klase; 11 – kanceleja; 12, 13 – skolotāja dzīvojamās istabas.

 

Lai gan papus nemīlēja, ka viņam strādājot maisās pa kājām, tomēr mēs, bērni, mēdzām iezagties kancelejā, kad papus tur strādāja savus galdnieka darbus, te varēja dabūt daudz ko noderīgu. Tur bija dažādi koka klucīši, kurus varēja sakrāt un būvēt dažādas celtnes. Skaistas bija ēveļskaidas, plānas kā papīrs, sarullējušās rullīšos. Uz tām varēja rakstīt un zīmēt. Interesanti bija arī vērot pašu darba procesu, kad no diezgan neglītiem, skabargainiem dēļiem pamazām tiek izgatavotas skaistas lietas. Rokas tā vien niezēja pašam pamēģināt kaut ko uztaisīt. Bet papus mūs saviem instrumentiem ne tuvumā nelaida, jo ēveļzobi bija uzslīpēti asi, zāģi un cirvji uztrīti un saskare ar tiem noteikti nestu tikai ievainojumus un asins izliešanu jaunajiem censoņiem un robus asajos instrumentu asmeņos. Biju jau paliels zēns, kad mani pielaida kaut ko uztaisīt un es ļoti lepojos ar gultiņu, ko pēc vecāku lielās gultas parauga uztaisīju jaunākā brāļa Janča mīlulim kaķim, kurš labprāt arī šinī gultiņā, kas bija novietota virtuvē pie siltās plīts, gulēja tajā laikā, kad Jancis viņu padusē nestaipīja sev līdz.

Tiku jau minējis, ka mūs ar pirktām rotaļlietām nelutināja. Galvenokārt dāvināja grāmatas, no sākuma bilžu, vēlāk, kad iemācījāmies lasīt, arī citas – pasaku grāmatas un bērnu stāstus. Pirktas rotaļlietas mums ciemošanās reizēs dāvināja krustmāte un krusttēvs. Atceros, ilgi mums kalpoja šautenes, ar atsperi uzvelkamas un ar stobrā iebāžamu korķi, kuras šaujot deva ievērojamu paukšķi. Ar tām mēs kā Robinsoni Kruzo zagāmies pa krūmiem. Tika uzdāvināti arī bleķa zobeni bleķa makstīs. Tie nu bija neaizstājami divkaujās, kuras, salasījušies Senkēviča romānus, kuru varoņi mums ļoti patika, mēs bieži sarīkojām. To mūžs gan nebija garš, jo pēc neveiksmīgāka izgājiena ar kritienu zobeni un makstis salocījās un kā lai tos necentāmies iztaisnot, zobeni makstīs vairs nelīda un ar kailiem zobeniem skraidīt apkārt bija neērti. Bet te nu uzskaitījums arī beidzas. Tādēļ ar sajūsmu tika saņemta rotaļlieta, ko papus uzmeistaroja savā kancelejā – klucīšu komplekts. Tie bija ap četrus centimetrus lieli koka kubiņi, no kuriem varēja būvēt dažādas celtnes, mēbeles, labirintus un vēl daudz ko. Domāju, ka tie mums bija mīļāki par mūsdienu Lego ražojumiem. Tā kā klucīši pēc spēlēšanās bija kārtīgi jānoliek noteiktā vietā speciālā kastē, tie mums kalpoja ilgi.

Dzīvojamajā istabā goda vietā pie ziemeļu sienas pretī durvīm stāvēja kumode, pārklāta ar mammas tamborētu sedziņu Uz tās vidū radioaparāts, tam abās pusēs slaidas četrkantīgas zaļa stikla vāzes, kurās vienmēr bija ziedi. Divās augšējās atvilknēs vairākās speciāli izgatavotās kastītēs kreisās puses atvilknē  atradās dažādi papus darba rīki – āmurs, knaibles, plakstandziņas un mazas standziņas ar plakaniem un apaļiem galiem, kaltiņi, vīles, galodas, īleni un skrūvgrieži. Labās puses atvilknē kastītēs bija sarindotas sērkociņu kārbiņas ar nagliņām, skrūvītēm, saspraudītēm, piespraudītēm, drošības adatām un vēl nezin ar ko. Citās kastītēs bija materiāli radioaparātu būvei – kondensatori, pretestības, spoles, detektori, lampas, vadi, dažādi kloķi un regulatori. Bija skārda gabali un citi materiāli dažādu noderīgu lietu izgatavošanai un labošanai. Visas mantiņas bija saliktas ideālā kārtībā un vienmēr viegli atrodamas. Visu savu mūžu esmu centies savas mantiņas turēt kaut līdzīgā kārtībā, tomēr ne tuvu tas man nav izdevies. Nav vērts teikt, ka mēs, bērni, pie kumodes atvilknēm netikām laisti, jo, bez šaubām, pēc mūsu iejaukšanās no ideālās kārtības būtu palikušas tikai nožēlojamas atliekas.

Nākošajā, garajā atvilknē glabājās liels daudzums dažādu zāļu pudelīšu un bundžiņu ar zālēm, galvenokārt rīvēšanai, un drogu paciņu. Mani vecāki nebija bieži ārstu pacienti un gandrīz visas slimības mājās tika ārstētas ar zāļu tējām, iecienīts bija kamparspirts rīvēšanai, tāpat rīvēšanai tika lietots šņabis, kurā iekšā bija čūska, ārīgi un iekšķīgi lietoja baldriāna saknes šņabī, sirdskaitēm derēja arnikas uzlējums. Mammai bija vairākas grāmatas par ārstniecības augiem un no tām gūtās zināšanas tika sekmīgi liktas lietā. Garajam klepum labi palīdzēja pašu iečurātais urīns – pretīgas, bet efektīvas zāles. Tās gan kumodes atvilknē netika glabātas, jo bija pieejamas katrā laikā un lietojamas pavisam svaigas. Jāatzīst, ka smagākas slimības par klepu un iesnām es arī neatceros. Ilgi neko nebiju dzirdējis par gripu, angīnu, bronhītu un citām tagad pazīstamām slimībām. Acīmredzot tās jau pašā saknē tika piebeigtas ar mammas tējām. Arī vitamīnu tabletes sekmīgi aizstāja biksēs noslaucīts no vagas izrauts burkāns, zem ābeles pacelts ābols, dārzeņi, ogas, sēnes, kuru mums nekad netrūka. Ziemas krājumi bija nodrošināti ar brūkleņu zaptes podu rindām, melleņu ievārījuma pudelēm un daudz un dažādām ziemai sagatavotām dabas veltēm.

Tajā pašā atvilknē glabājās arī piederumi teātra izrādēm – dažas nožēlojamas parūkas, ūsas un bārdas, kā arī gumiarabiks to pielīmēšanai, dažādi krāšļi un ziedes. Jāsaka, ka sievietes laukos tajos laikos lūpas nekrāsoja, vienīgā kosmētika bija kāda odekolona pudelīte un sevišķos gadījumos ar saslapinātu konfekšu papīrīti tika uzsārtināti vaigi. Teātra izrādēs tad nu tika uzkrāsotas lūpas, ar dedzinātu korķi uzvilktas melnas uzacis un veiktas citas manipulācijas, kuras vairs neatceros.

Tālākās divas atvilknes bija novēlētas veļai, kura kārtīgi izgludināta un glīti salocīta bija vienmēr pieejama. Turpat no papus jaunības laikiem glabājās smalka krūteža, ko varēja uzmaukt pat uz plikas miesas bez krekla un radīt iespaidu par ārkārtīgi smalku pletkreklu. Tur bija arī stīvas aproces un kreklam piepogājamas apkaklītes. Manos laikos gan šīs mantiņas tika lietotas tikai kādreiz teātra izrādēs, kad bija jātēlo smalki kungi.

Pie loga ar galu bija novietots galds, pārklāts ar vaskadrānu, kam virsū bija smalks, izšūts vai sarežģītos rakstos austs galdauts. Ēšanas reizēs to atlocīja galda galā pie loga un traukus novietoja uz vaskadrānas, kas pastāvīgi atradās zem galdauta. Ap galdu bija pieci Vīnes krēsli ar liektām atzveltnēm un kājām, pa divi katrā pusē un viens galā. Ēdienreizēs katram bija sava vieta – papus ar mammu viens otram pretī pie loga, pārējās vietas aizņēmām mēs, bērni.

Par cik mammai nekāda algota darba nebija un viņa noņēmās tikai ar mājas saimniecību, ēdienreizes bija noteiktos laikos. Brokastis bija gatavas līdz stundu sākumam, pusdienas notika garajā starpbrīdī, tikai vakariņām laiks nebija precīzi noteikts, tās ēdām, kad bija apdarīti āra darbi. Patiesības labad gan jāsaka, ka pusdienas ne vienmēr bija tad, kad vajadzēja būt garajam starpbrīdim, bet garais starpbrīdis bija tad, kad gatavas bija pusdienas. Mamma, neskatoties uz papus pūlēm, nekad nekļuva tikpat akurāta kā papus un pusdienas ne vienmēr varēja pagatavot noteiktajā laikā. Bet atkāpes nebija lielas un neviens to neievēroja, sevišķi ja ņem vērā, ka tajos laikos skolniekiem nekādu pulksteņu nebija. Kad pusdienas bija gatavas, mamma sūtīja kādu no bērniem par to paziņot papum. Sūtnis pavēra klases durvis, pabāza galvu un papus jau saprata. Tika nozvanīts un pusdienlaiks sākās.

Pie galda mums bija jāuzvedas klusi un kārtīgi, nekādas vaļības netika pieļautas. Vispirms bija jāsaliek rokas un jāpadomā par Dieviņu, kas devis dienišķo maizi. Pēc ēšanas tāpat jāsaliek rokas un jāpasaka “Paldies dieviņam!”. Jāatzīst gan, ka mūsu ģimenē ar reliģiju pārāk neaizrāvās, tomēr vecāki vismaz reizi gadā gāja pie grēksūdzes un dievgalda, bet mūs, bērnus uz baznīcu neveda, mājās nebija ne bībeles ne kādu citu reliģisku grāmatu un Dieviņš mūsu uztverē bija tas no pasaku grāmatām, labsirdīgs, ar baltu bārdu.

Mums ieaudzināja cieņu pret ēdienu. Ja zemē nokrita maizes gabaliņš, tas bija jāpaceļ. Ja ēdiens bija uzlikts uz šķīvja, tas bija jānoēd. Vēlāk dzīvē nekad nevarēju saprast cilvēkus, kas piekrauj šķīvi ar ēdienu un parakņājušies tajā, atstāj lielāko daļu neapēstu. Mums likums bija – padomā cik tu vari noēst un tik daudz arī paņem, bet ja esi uzlicis ēdienu uz šķīvja, tas arī ir jāapēd, kaut arī tas nāktos grūti. Nākošreiz būsi gudrāks!

Pa kreisi pie guļamistabas sienas stāvēja kušetīte, ko lepni sauca par dīvānu. Tā bija papus paša taisīta. Aizmugurē tai bija piesista atzveltne, kas bija pārsegta ar skaisti pēc Madernieka metiem tautiskos rakstos mammas izšūtu segu. Mamma ar rokdarbiem noņēmās diezgan daudz un kā man liekas, visai prasmīgi. Uz maisa drēbes ar vilnas dzijām tika izšūtas skaistas sienas segas. Rišeljē tehnikā tika izšūti galdauti un dažādas sedziņas. Tika izšūts uz kanvas, darīti tā saucamie izvilkuma darbi. Kur tad vēl tamborēšana! Tika notamborētas veselas galdsegas, ar mežģīnēm aptamborētas sedziņas un kabatlakatiņi, notamborētas blūzes un nezin vēl kādi apģērba gabali. Adīti tika cimdi, zeķes, džemperi, šalles un vēl nezin kas. Sevišķi koši bija cimdi un zeķu valnīši. Visas apkārtnes kundzes un meitas nāca pie mammas kopēt viņas musturus un nesa līdz savējos. Kur un kā mamma to visu bija iemācījusies, man nav ne mazākās jēgas. Ja tā padomā, lielu daļu no šiem rakstiem varēja atrast trīssējumu grāmatā “Latvju raksti” kura bija skolas bibliotēkā, bet kad krievu laikā sāka brāķēt un sviest no bibliotēkām ārā “kaitīgas” grāmatas, papus šīs grāmatas nesadedzināja, kā bija pavēlēts, bet paklusām pievāca sev. Mums mājās bija arī “Ilustrētā žurnāla” vairāki gadagājumi, kuros bija Madernieka un citu mākslinieku meti. Mamma abonēja sieviešu žurnālu “Mana māja” un žurnālu “Atpūta”, kur arī šis tas bija atrodams. Acīmredzot tādā veidā viņa arī šīs gudrības bija sakrājusi. Galva viņai strādāja! Pamazām viņa šos amatus mācīja arī mums, puikām, un kamēr man vēl bija visi pirksti, es varēju noadīt zeķi vai cimdu, tikai tie iznāca daudz par cietiem. Tāpat ar vienkāršāku mežģīnīti varēju aptamborēt kabatlakatiņu. Tīri labi man patika izšūt krustdūrienos, tomēr šiem darbiem man neatlika laika un spiesta lieta tā arī nebija. Bet salāpīt zeķi vai piešūt pogu, to jau nu mums obligāti vajadzēja prast un pie vajadzības arī izdarīt.

Paliek guļamistaba. Tur mēs uzturējāmies maz, jo to izmantojām tikai gulēšanai. Vārtīties vai trakot pa gultām nebija atļauts, rītā gultas bija kārtīgi jāuzklāj un tad jau tur vairāk arī neko nebija ko darīt. Guļamistabā bija divas gultas – viena, vecāku, gar dzīvojamās istabas sienu, otra, gar klases sienu starp krāsnīm bija bērniem. Pie kancelejas sienas stāvēja mammas pūra skapis ar virpotām staklēm un bumbuļiem augšējos stūros un varen mākslīgi izgrieztu frontonu augšā. Krāsots tas bija brūnā krāsā ar viļņotām svītrām. Mēs nekādi nevarējām saprast, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Skapī bija galvenokārt mammas tualetes. Tur bija vairākas zīda, krepdešīna un diezin kādas vēl tur kleitas. Sevišķi izcēlās ziemas mētelis ar melnu sudrablapsas apkakli. Tā bija īsta lapsa ar visu galvu un kājām, un ar brūnām stikla acīm. Pat zobi tai bija! Visa šī greznība bija sapirkta pirmajos laulības gados. Kad pie prāta un saprašanas jau biju es, papus bija kļuvis ļoti taupīgs un mammai katrs lats savam un bērnu apģērbam bija ar plēšanu jāizplēš.

Papus krāja naudu. Krāja, lai piepildītu savu sapni – nopirkt savu mājiņu un pāris hektārus zemes. Mērķis jau bija tuvu. Viņš bija sakrājis jau trīs tūkstošus latu, bija pat apskatīta viena mājiņa Balvu stacijā, kad pienāca krievu laiki un visi noguldījumi pazuda… Bet papus jau bija pie krāšanas pieradis. Vācu laikā viņš atkal bija sakrājis pāris tūkstošus marku, tikai tagad viņš tās vairs nelika bankā, bet glabāja mammas skapī. Nāca krievi un arī šī nauda pazuda. Tad gan viņš šo niķi meta pie malas un nebija arī jau arī tādu iespēju. Mēs, puikas, augām lielāki, gājām no mājas ārā uz citām skolām un nauda izgāja.

Acīmredzot arī šīs taupīšanas dēļ guļamistabā pie loga parādījās kājminamā Haid&Neu markas šujmašīna. Mammai bērniem drēbes bija jāšuj pašai un viņa arī ar to sekmīgi tika galā. Viņa dabūja piegrieztnes, jeb kā toreiz teica, šnites un uzšuva bikses arī papum, par krekliem nemaz nerunājot. Vienīgi žaketes un mēteļus viņa neņēmās šūt, tie bija jāpasūta pie skrodera. Arī vienkāršākas kleitas sev viņa uzšuva pati, bet goda kleitas deva šūt šuvējai. Bet šuvēja mums bija mājās.

 

*  *  *

 

Mājas dienvidu galā divās istabās dzīvoja skolas apkopēja. Viņu sauca Lizete Vancāne, ikdienā Lizika. Viņai bija meita Valentīna jeb Vaļa, kura bija izmācījusies par šuvēju un jau pelnīja, šūdama apkaimes dāmām.

Lizika bija sirsnīgs, labestīgs cilvēks, tomēr diezgan lepna un pašapzinīga. Tieši šī iemesla dēļ viņa kļuva par autori manas mammas iesaukai – madāma. Lizika laikam diez ko nevarēja samierināties ar mammas vadošo un noteicošo lomu virtuvē un ar ironisku pieskaņu sāka saukt mammu par madāmu. Bet šis tituls iegājās arī citu dāmu lietošanā un ar laiku ironiskā pieskaņa zuda, ņemot vērā to, ka mamma neizrādīja nekādu augstprātību un diktatoriskas tieksmes, bija draudzīga un atsaucīga un beigās viņas abas sadraudzējās un neatceros, ka kopīgajā virtuvē būtu bijušas kaut kādas ķēķa ķildas. Mamma pasūtīja pie Vaļas šūt savas kleitas un kad tika nopirkta šujmašīna, bez kautrēšanās gāja pie Vaļas pēc padoma.

Rezultātā kopīgā virtuve izvērtās par pašu omulīgāko vietu, kur, sevišķi garajos ziemas vakaros, notika vakarēšanas, kur piedalījās ne tikai mūsu mājas sievieši, bet bieži atnāca papļāpāt arī kaimiņienes. Tika stāstīti dažādi piedzīvojumi, arī spoku un briesmu stāsti. Mēs, bērni sēdējām mutes ieplētuši un kad bija jāiet caur tumšo garo klasi uz savu istabu gulēt, bieži gadījās, ka skatoties uz lielās klases logiem ieraudzīju tajos stāvam rokas izplētušus melnus tēlus. Ar lielu piespiešanos ieskaidroju sev, ka tie ir tikai logu rāmju šķērskoki, tomēr garajai klasei centos izsprukt cauri pēc iespējas ātrākos soļos.

Šādu šausminošu noskaņu radīja arī stāsti par skolas un tās apkaimes vēsturi. Vēl dzīvi bija cilvēki, kas atcerējās Piektā gada revolūciju un ar to saistās arī notikumi skolas apkārtnē. Vēl upes malā bija atliekas no pirtiņas, kur melnā sotņa esot spīdzinājusi revolūcionārus. Stāstīja, ka uz tās sliekšņa bijusi nenomazgājama asiņaina pēda, ko bija atstājis kāds nomocīts revolūcionārs, kam bijusi noplēsta āda no kājapakšām. Revolūcionāri aizvesti un pakārti mežā aiz upes, kur mums vēlāk parādīja egli, kurā šie cilvēki pakārti un kur bija saglabājies iecirsts krusts. Kaķīši, kā sauca šos cīnītājus, bija aprakti turpat mežā un vēlāk mēs šo kapa vietu uzgājām un apkopām. Dzīvi bija arī Kaķīšu radinieki, kuri dzīvoja tepat Katlešos. Tas bija teiksmām apvīts laiks, par kuru bijām lasījuši grāmatās un kas šeit ieguva reālu skanējumu. Tie nebija tikai pelēkā akmens stāsti, tā laika pēdas varēja apskatīt un aptaustīt. Ka karaspēks te apgrozījies un kaut kādas kaujas notikušas, liecināja arī tas, ka ierīkojot celiņus un rokot bedres ogu krūmiem, varēja atrast saujām šauteņu patronu čaulas un lodes, pat neizšautas patronas, kas bija saglabājušās tik labi, ka tās varēja ielādēt šautenē un izšaut, par ko pārliecinājāmies kara laikā, kad ieroči bija pieejami.

 

*  *  *

 

Esmu novirzījies no sava sākotnējā plāna – aprakstīt mūsu mājas iekārtojumu. Tātad mūsu mājas sabiedriskais centrs bija virtuve – kopīga abām ģimenēm. Centrā bija liela plīts ar iemūrētu lielu katlu, kur sagāja pieci vai seši spaiņi ūdens. Tur vienmēr bija karsts ūdens, jo plīts kurējās gandrīz nepārtraukti visu dienu. Šo katlu izmantoja arī gan cūkēdiena vārīšanai, gan ziepju vārīšanai. Cūkas turējām gan mēs, gan Lizika. Tad nu reizi vai divas nedēļā pamīšus katra saimniece katlu pielika ar kartupeļiem, runkuļu lapām vai kādām saknēm un izvārīja vairākām dienām. Izvārīto masu tad salika kubuliņos, kas stāvēja priekšnamā, no kurienes ņēma porciju katrai barošanas reizei, pievienoja miltus, atšķaidīja ar vājpienu, sūkalām, bada reizēs ar ūdeni un nesa uz kūti. Pēc cūku kaušanas notika ziepju vārīšana. Katlā salika zarnas, pārtikā nelietojamos taukus un vēl kādus miesas gabalus, pielika ziepju zāles un vārīja ilgi un pamatīgi. Nekāds jaukais aromāts jau no tā katla nenāca, bet pieradām un bija jau arī jāpierod, jo kara laikā ziepes nebija dabūjamas, bet mazgāties un drēbes mazgāt vajadzēja un ziepēm bija liela vērtība. Kad nu bija diezgan vārīts, ziepju masu salēja lēzenos traukos, atdzesēja un kad masa bija sacietējusi, izgāza uz dēļa un sagrieza gabalos. Šos pelēkos ziepju gabalus salika uz dēlīšiem uz visām ierēm žāvēšanai. Tie izkalta, kļuva brūngani un mazgājot labi putoja. Mums tās bija gan veļas, gan tualetes ziepes, jo savādāku jau nebija.

Plītij bija divi riņķi – lielais un mazais, kā arī cepeškrāsns. Tur gandrīz vienmēr tika cepts un vārīts, tikai pēc pusdienām kādu laiku līdz vakariņu gatavošanai uguns plītī izdzisa. Nezinu, kā abas saimnieces varēja sadalīt plīts lietošanas laiku. Esmu saklausījies par komunālo dzīvokļu ķildām virtuvēs, bet pie mums, kā jau teicu, nekad tādas netiku dzirdējis. Acīmredzot pie labas gribēšanas un draudzīgas dzīvošanas bez visa tā var iztikt.

Sienā uz garo klasi bija iemūrēta maizes krāsns. Tā bija ļoti nepieciešama un derīga, jo ēdām tikai pašu ceptu maizi, izņemot atsevišķas reizes, kad papus, braukdams no Viļakas vai Liepnas atveda kā ciemakukuli kādu kukulīti baltmaizes vai baranku virteni.

Maizes cepšana, tā jau bija vesela procedūra un rituāls. Vispirms jau maizes abrā, kura nekad netika mazgāta, jo tajā saglabājās ieraugs, iebēra miltus un sajauca ar ūdeni. Tad silti sasedza un nolika pie mūrīša rūgt. Tur nu iejava darbojās, parādījās ogļskābes burbulīši. Pēc noteikta laika notika maizes mīcīšana. Iejavam pielika miltus, atrotīja rokas un ar dūrēm stampāja mīklu un mīcīšana turpinājās, līdz tā bija vienmērīga un valkana. Tad atkal sasedza un lika rūgt. Tagad nu mums, bērniem, tika noteikts skaļi netrokšņot un netaisīt nekādus trokšņus, jo mīkla tad sakritīšot. Un tā nu klusībā sāka augt un plēsties, līdz gandrīz sāka iet laukā no abras. Nu bija īstā reize šaut krāsnī. Krāsni sāka kurināt jau laikus ar lielām sausas malkas šķilām, līdz krāsnī palika tikai ogles. Tās tad nu izrausa no krāsns priekšiņā, kurai abās pusēs bija tādas kā nišas, kur ogles ierausa iekšā, izslaucīja no krāsns pelnus un nu tā bija gatava cepšanai. Tālākais notika lielā ātrumā un kā Lizika, tā mamma to veica ar apskaužamu veiklību. Abru pienesa pie krāsns, koka maizes lāpstu jeb lizi nolika uz krāsns priekšiņas, otru galu atbalstīja uz plīts, uzklāja uz tās kļavu lapas un nu sākās maizes klaipu veidošana. Pa rokai nolika ķipīti ar siltu ūdeni. Maizes mīklu parasti sadalīja četrās daļās, ņēma vienu daļu laukā, lika uz lāpstas veikli izveidoja klaipu, noglaudīja ar mitrām rokām, ka spīdēja vien, veikli ar abu roku pirkstiem iespieda pa trīs rievas klaipu malās , krustiņu virsū un šāva krāsnī iekšā. Mīklas atlikumus sakasīja kopā un ļāva arī mums uztaisīt mazu kukulīti – sakasnīti. Tas nu nāca pirmais gatavs un bija arī visgaršīgākais. Kad klaipi bija iešauti krāsnī, krāsns mutei aizlika priekšā speciālu skārda plātni ar rokturi un priekšā no sāniem sarausa ogles. Nu varēja cepties. Arī tagad nekāda trokšņošana nedrīkstēja notikt. Nezinu, cik tas bija nepieciešams patiesībā, bet ievērots tika bez iebildumiem. Pēc noteikta laika brūnos, kūpošos maizes kukuļus ņēma ārā, piedauzīja ar dūri pie apakšas, lai noteiktu, vai ir izcepuši, notrauca liekās lapas no apakšas un nolika uz dvieļa atdzist, vispirms samitrinot virsu ar ūdeni un tad apsedzot ar tīru linu dvieli. Cik garšīgs bija šāds silts svaigas maizes rieciens! Kā tas smaržoja! Daži smērēja virsū sviestu, bet man tas vislabāk garšoja bez nekā.

Kļavu lapas maizes cepšanai sagādājām rudenī visam gadam. Pretī virtuves logiem pagalma malā auga divas skaistas kļavas. No tām rudenī sabira lapu vesels klājiens gandrīz vai līdz ceļgaliem. Skaistākās salasījām lielās pakās. Tad mamma ņēma garu diega pavedienu, ievēra adatā un lapas savēra uz tā. Beigās diega galus sasēja kopā un izveidojās skaisti lapu vainagi, kas karājās virtuvē pie sienas blakus sīpolu virtenēm, kas gan nebija sabāztas kaprona zeķēs, kā mūslaikos, bet sīpoli bija sapīti aiz izžuvušajiem lakstiem kā matu pīnes.

Uz svētkiem, bet dažreiz arī pa sestdienām cepa baltmaizi. Baltmaize tika cepta arī skolas vajadzībām, jo skolniekiem pusdienās deva pa riecienam baltmaizes un tēju. Tas bija skolas apkopējas uzdevums, bet dažreiz cepa arī mamma.

Starp plīti un maizes krāsni pie plīts sienas stāvēja malkas kaste. Tā mums, puikām, bija vienmēr jāpienes pilna ar malku, tādēļ tā gandrīz nekad netika kustināta. Tādēļ spraugu pie plīts un kastes apakšu par savu mājvietu bija izvēlējušies circeņi. Dienas laikā tie nerādījās. Toties kādas dziesmas tie laida vaļā vakaros! Tie bija veseli circeņu kori. Šīs dziesmas bija tik pierastas, ka aizbraucot kaut kur, kur circeņu nebija, likās, ka kaut kā trūkst. Tie tika lamāti, ka kaut kur iekrītot, kaut ko sagraužot, bet nevienam necēlās roka lai tos iznīcinātu un ja kādu nejauši saspieda, tad it sevišķi mums, bērniem, viņu bija žēl. Citādi bija ar mušām, kas vasarā savairojās milzīgos daudzumos. Istabās to nebija, jo tās vienkārši tika izsistas, bet virtuvē ar tām bija grūtāk tikt galā. Pie griestiem bija sakārti lipīgie mušpapīri, nolipuši pilnīgi melni ar mušām, kuras tur staipījās un sīca. Uz galda un plīts malas bija šķīvjos iemērkti zilie indīgie mušpapīri ar miroņgalvām uz katra stūra. Kad mežā sāka parādīties mušmires, nesām tās uz mājām, mazliet uzcepām, salikām uz šķīvīšiem un novietojām mušu barībai. Kamēr indējamie līdzekļi bija svaigi, mušas uz brīdi pazuda un viņu līķus izslaucīja ārā, bet drīz pa vaļējām durvīm un logu ieradās jauni mušu leģioni. Tas bija neizbēgams ļaunums.

Virtuve bija sadalīta abām saimniecēm. Pie loga stāvēja liels kopējais galds, kura kreisais gals bija mammas rīcībā, labais – Lizikas. Pie kreisās sienas bija mammas saimniecība. Kaktā bija nolikts soliņš, uz kura stāvēja mazgājamā bļoda un divi tīrā ūdens spaiņi, zem soliņa cūkēdiena un atkritumu spaiņi.

 Turpat bija arī mums jau pazīstamais trauku skapis, kurā mēs ar Imantu ceļojām no Sudarbes. Tagad tam bija ieliktas durvis, salikti plaukti, kas vienmēr bija izklāti ar tīru papīru un pie plauktu priekšējām maliņām bija piespraustas no papīra izgrieztas mežģīnes. Skapī tika uzturēta ideāla kārtība. Lielās skārda konfekšu bundžās ar vākiem bija sabērti putraimi, smalkie milti, stērķele, un vēl nezin kas. Tur bija šķīvju un bļodiņu grēdas, atsevišķā kastītē karotes, naži un dakšiņas. Skapī nekad netika likti netīri trauki. Papus bieži ieskatījās skapī un ja atklāja kādu netīru trauku, mājās sākās grandiozs skandāls. Jāsaka gan, ka mammai visai bieži pēc ēšanas uzreiz traukus mazgāt negribējās, tad nu viņa izmanījās tos salikt lielākā kastrolī un uzlikt uz plīts. Tur nu papus savu degunu nebāza. Kad paaugāmies, mamma trauku mazgāšanu bieži uzlika par pienākumu mums ar Imantu. Nekas patīkams jau tas nebija, bet jādara jau vien bija.

Mūsu ģimenē atteikšanās no darba netika ciesta. Mūs mācīja visos darbos. Tikko deguns sniedzās pāri steķim, mācījāmies zāģēt, siena grābšana bija tīri jauks un patīkams darbs. Agri iesākām arī pļaut sienu. Šis darbs bija svarīgs un pļaujot mēs jutāmies kā lieli cilvēki. Vienīgi pie ravēšanas mamma mūs nelika, jo tad viņai būtu jāuzrauga, lai mēs neizraujam arī ko derīgu un tad jau viņa labāk to izdarīja pati.

Bet atgriezīsimies virtuvē. Labajā pusē kakts piederēja Lizikai. Tur bija plaukts traukiem un kaktā piena mašīna uz pamatīga, stabila sola. Pienu separēja pēc kārtas abas saimnieces. Mēs, puikas, labprāt griezām mašīnu. Tas darbiņš mums patika.

Rudenī uz visu ziemu virtuves iekārtojums manāmi izmainījās. Lizika bija pazīstama un prasmīga audēja un rudenī virtuves galds tika iznests ārā un tā vietu pie loga aizņēma aužamās stelles. Tās aizņēma gandrīz visu virtuves brīvo teritoriju, atstājot brīvu tikai vietu pie plīts, lai varētu gatavot ēdienu. Aušanā drīz iemanījās arī mamma un tiklīdz stelles atbrīvojās no kārtējā Lizikas audekla, sāka aust arī savām vajadzībām. Kas tik tur netika austs! Dvieļi, palagi, galdauti un dienas segas, košas gultas segas, pusvilnas un vilnas audumi uzvalkiem un mēteļiem, vilnas audums kleitām. Tika austas arī lupatu segas un grīdas celiņi no lupatu strēmelītēm. Sevišķa nozīme aušanai bija kara un pēckara gados, kad veikalos drēbju nebija un viss apģērbam bija jāsagādā pašiem. Ja šajā laikā zemnieki vēl varēja kaut ko dabūt par virsplānā nodotiem liniem, sviestu, gaļu un citiem produktiem, par kuriem vācieši deva punktus un šeines, bet krievi kaut kādas izziņas, kuras atprečoja veikalos, tad mums tādu iespēju nebija, jo produkcijas, ko saražoja no govs un dažām aitām, kas mums bija, knapi pietika, lai nodotu obligātajās piegādēs un paēstu paši.

 Drīz mamma iegādājās ratiņu un vilnas suseklīšus un sāka vērpt dziju pati. Man šis darbs arī interesēja, tomēr vērpt neiemācījos, toties spolīšu tīšana aušanai un dzijas šķeterēšana kļuva par pierastu darbu. Vilnu, lai to novestu līdz vērpšanai, vispirms bija jāsasukā. Ar to katru brīvo brīdi noņēmās visi. Šim nolūkam izmantoja divus suseklīšus – taisnstūrveida koka dēlīšus ar rokturiem. Tiem vienā pusē drēbes pamatnē bija iestiprināti sīki stieplīšu zariņi. Uz viena suseklīša uzlika dažas šķipsniņas izmazgātas un saplucinātas vilnas un ar otru suseklīti sukāja tikmēr, kamēr izveidojās ap divdesmit centimetrus garš un divpirkstu resnuma izsukātās vilnas “tārpiņš”. Tos tad kārtīgi salika grozā, nolika blakus ratiņam un vērpjot audzēja vienu otram galā un savērpa dzijā. Ķēpa bija liela un garlaicīga, tomēr ļoti svarīga un nepieciešama.

Pievilcīgāku šo darbu padarīja garās vakarēšanas virtuvē, kur ar saviem ratiņiem, susekļiem, šuvekļiem un adīkļiem salasījās visi mājinieki, izņemot papu, bet dažreiz arī kāds ciemiņš no kaimiņu mājām, sasēdās virtuvē uz ķeblīšiem un ja rokas bija aizņemtas ar ratiņiem un susekļiem, tad mēles bija pilnīgi brīvas un sākās dažnedažādu piedzīvojumu, pasaku, spoku stāstu stāstīšana. Dabīgi, ka mēs, puikas, sēdējām mutes ieplētuši, ar acīm ieurbušies kārtējā stāstītājā un rītin aprijām visu stāstīto. Tas bija tik aizraujoši, interesanti, pat interesantāk nekā grāmatās rakstītais, tā kā dabūt mūs gulēt bija grūti, bet ja tas stingri tika pieprasīts, pa tumsu zogoties cauri garo klasi uz savu istabu, mēs saklausīto stāstu ietekmē metām apkārt bailīgus skatienus. Tomēr bailēm nepadevāmies, jo lasīto pasaku un citu varonīgu grāmatu varoņu piemēram sekojot, uzskatījām, ka nedrīkst baidīties no spokiem un vispār būt bailīgiem. Bet satraucoši tas bija.

Aušana ir smalka lieta. Vispirms jau pašas aužamās stelles mums likās sarežģīts mehānisms. Vasarās tās glabājās šķūnī, sadalītas detaļās, bet tikko beidzās lauku darbi, šīs detaļas stiepa iekšā un samontēja. Pamats bija sānu statīvi, kuriem bija attiecīgi caurumi šķērsdetaļām. Tās bija stiprināmās, ko ielika attiecīgos caurumos un ar ķīļiem savilka. Un bija kustīgās – bomji metu, tas ir dziju, kurās ieauda velkus, un audekla uztīšanai. Augšā bija šķērskoks, kuram piestiprināja trīšus, pār kuru skriemelīšiem pārmestās aukliņās bija piekārtas nītis, kurās bija savērti meti. Nīšu priekšpusē kustīgi bija piestiprināta sistava, kurā bija ievietota ķemme, caur kuras spraugām arī bija izvilkti meti. Nītis bija uzvērtas uz divām līstītēm, augšējā bija piesieta pie trīšu sistēmas, apakšējā pie paminām, kas atradās audējai zem kājām. Ar paminu vienu nīšu rindu un līdz ar to tajās ievērtās metu dzijas pavilka uz leju. Pār skriemelīšiem pārmestās aukliņas, kas bija piesietais šai nīšu rindai vienlaicīgi pacēla uz augšu otru nīšu rindu un līdz ar to metu dzijas, kas bija savērtas šinīs nītīs. Starp dzijām izveidojās sprauga, caur kuru izmeta cauri šautuvi – abos galos nosmailinātu koka rīku, kura izdobtajā vidū atradās spolīte ar velku dziju. Nospiežot citu paminu meti mainījās vietām un atkal šautuve šāvās pretējā virzienā. Pēc katra šautuves gājiena ar sistavu ievērto dziju piesita audeklam. Pēc tā, cik stipri to izdarīja, veidojās blīvāks vai retāks audums. Visvienkāršākajam audumam bija tikai divas nītis un divas paminas. Pamīšus cēlās uz augšu un laidās uz leju nepāra un pāra meti. Bet parasti auda sarežģītākus audeklus, palielinot nīšu un līdz ar to arī paminu skaitu. Veidojās raksti. Parasti auda četrās, sešās, astoņās nītīs. Saskatījušies audeklu rakstus grāmatā “Latvju raksti” arī mūsu sievieši sadomāja aust sešpadsmit vai, iespējams, pat trīsdesmit divās nītīs. Tam vajadzēja veselu trīšu sistēmu ar svīriņām trīs pakāpēs un ar astoņiem skriemelīšiem. Papus krietni nostrādājās, kamēr tādu uztaisīja. Lizika būrās ar nītīšanu un paminu siešanu. Tagad jau ar kājām spieda gan vienu, gan divas paminas. Audēja strādāja kā ērģelnieks ar kājām un rokām, paminu spiešanas kārtību nedrīkstēja sajaukt. Tā bija īsta simfonija. Ja bija pielaista kļūda, velku diegi bija jāpārgriež un jāizvelk laukā. Tā bija briesmīga ķēpa, tādēļ strādāt vajadzēja uzmanīgi. Toties rezultāts bija brīnišķīgs. Kokvilnas diedziņu metos ieauda vislabākās kvalitātes linu diegus, kas bija tumšāki un spīdēja kā zīds. Noaustie galdauti un dienas segas, arī dvieļi bija ļoti skaisti. Tumšākie linu diegu raksti skaisti izcēlās uz baltā kokvilnas diedziņu pamata. Skaisto audeklu skatīties nāca sievas no visas apkārtnes, mācījās, prasīja padomus, jo stelles jau bija daudzās mājās.

 Stelles klaudzēja visu dienu, jo kad no tām izkāpa viena audēja, tās vietā sēdās cita, lai palīdzētu ātrāk tikt galā ar audeklu. Šautuve šaudījās ļoti veikli – audējas bija ieguvušas apskaužamu meistarību, ritmiski klabēja sistava.

Vienkāršākos dvieļu un palagu audumus pavasarī nesa laukā, izklāja uz zāles un saulē balināja. Ārā tie palika arī naktīs. Netiku dzirdējis, ka tie kādreiz būtu nozagti.

 

*  *  *

 

Blakus virtuvei divās istabās dzīvoja Lizika ar Vaļu. Istabas pēc lieluma bija tādas pašas, kā mūsējās. Mazajā istabiņā dzīvoja Lizika, lielajā bija novietots galds piegriešanai un Vaļas šujmašīna. Te nu viņa strādāja. Nevar teikt, ka viņai būtu bijis pārmērīgi daudz pasūtītāju. Šūt viņa šuva labi, viņai bija modes žurnāli, kur varēja izvēlēties piemērotākos modeļus, bet pasūtītāji žēlojās, ka Vaļa šujot par ilgu, nevarot sagaidīt, tomēr viņa atradās tuvāk un jāpasūta vien bija, tā kā bez pasūtītājām Vaļa nepalika un kopā ar Lizikas apkopējas algu viņām sava iztikšana bija.

Vaļa bija smuka meita, man tīri labi patika, bet kad viņa solījās mani bučot, tas man nebija pieņemams. Viņa gan solīja iet uz kompromisu, nolikt starp lūpām mērlentu, kas viņai vienmēr karājās kaklā, tomēr man šī procedūra ne visai patika un es labāk manījos projām. Vaļa mīlēja ar mani padzīt jokus un vienreiz tas beidzās diezgan bēdīgi. Ziemā Vaļa no āra ienesa virtuvē cirvi un uzprasīja, vai kāds negribot Rīgu redzēt. Es tūlīt atsaucos. Tad lai pieliekot mēli pie cirvja. Bez domāšanas to arī izdarīju. Mēle tūlīt piesala pie izsalušā cirvja un to atrāvu tikai, atstājot gabaliņus no mēles gala un lūpām pie cirvja. Nobijusies bija arī Vaļa, kura nebija gaidījusi tik strauju manu reakciju. Vaļa dabūja stingru brāzienu no mātes, bet mēle ātri sadzija un šim Rīgas braucienam nekādu nopietnāku seku nebija. Bet mācība bija – negrūd mēli pie cirvja, netrako bez apdoma.

Vācu laikā Vaļu paņēma darba dienestā – aizsūtīja uz Kurzemi pie saimnieka par kalponi. Tur viņa bija sadraudzējusies ar tādu pašu kalpu un, Lizikai par lielām šausmām, dabūjusi bērnu. Vēlāk gan viņi, neskatoties uz to, ka puisis jau bija krietni gados un daudz vecāks par Vaļu, apprecējās un jau pēc kara Lizika aizgāja pie viņiem dzīvot.

 

*  *  *

 

Virtuvē pretī plītij bija durvis uz piebūvīti. Izejot pa durvīm, nokļuvām telpā, ko šodienas celtnieki sauktu par vējtveri. Mums tā bija priekšiņa. Pa kreisi veda durvis uz telpu, ko šodien smalki sauc par tualeti. Mēs bez kādas kautrēšanās saucām to par ateju. Tajā laikā arī būtu skanējis visai dīvaini, ja skolnieks, pacēlis roku, uz skolotāja jautājumu: “Ko tev. Kliņģeri, vajag?” atbildētu, ka viņam jāiet uz tualeti. Kliņģeris tieši un skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Lūdzu, skolotāj, man vajag uz ateju!” Skaidri uz saprotami. Katram bija skaidrs, ka viņš neiet laukā saraustīt bikses un šāda atļauja bez kavēšanās tika dota. Šinī sakarībā ar izpratni uztvēru anekdoti par skolnieku, kas vairākkārt lūdzis skolotāju izlaist viņu ārā. Skolotājs atteicis, teikdams, ka ārā varēs iet, kad būs pabeigts uzdotais darbs. Kad nu darbs bijis padarīts, skolotājs atļāvis iziet ārā. Bet skolnieks aizkapa balsī paziņojis: “Nu jau ir par vēlu!”

 Jāatzīstas, ka, rakstot šīs piezīmes, ne vienmēr esmu lietojis tos vārdus, kurus mēs ikdienā lietojām. To pašu virtuvi mēs saucām par ķēķi un tamlīdzīgu piemēru ir daudz, tomēr ceru, ka man tiks piedots, ja dažkārt savu valodu esmu modernizējis.

Pa labi bija durvis uz āru, aiz kurām bija vairāki pakāpieni, kas veda pagalmā. Cik to pakāpienu bija, vairs neatceros, lai gan viena no manām mīļākajām grāmatām bija Stāsti par Šerloku Holmsu un tur viņš pārbaudīja sava palīga Vatsona vērību, noprasot, cik pakāpienu ved uz viņu dzīvokli. Šerloka Holmsa vērību neesmu sasniedzis, jo nevaru pateikt, cik tur to pakāpienu bija – trīs vai četri. Bet varbūt pieci?

Priekšiņas ārējā stūrī starp logu un āra durvīm bija vairāki plaukti, kurus izmantoja dažādu piena produktu un ievārījuma podiņu patēriņa vajadzībām glabāšanai. Podiņ bija visi vienveidīgi, apmēram divu litru tilpumā no neglazēta māla. Uzskatīja, ka tie visvairāk piemēroti šo produktu glabāšanai. Tos laiku pa laikam ar vezumiem pieveda podnieki un tad par dažiem desmitiem santīmu podiņu krājumu varēja papildināt. Tāpat plaši saimniecībā tika lietotas lielākas un mazākas māla bļodas un krūzes. Tās gan bija glazētas un izrakstītas. Tāda bļoda nebija pārāk dārga, tomēr arī šie santīmi bija nauda un ja lielāks pods vai bļoda, nokritusi zemē, pārplīsa tikai divos vai trīs gabalos, Lizika bija iemanījusies tās “sašūt”. Lausku pretējās malās uzmanīgi ar īlenu izurba caurumiņus, tās savilka ar vairākkārtēji cauri vilktu linu diegu un kad tas bija ūdenī sabriedis, lauskas sakļāvās tik blīvi, ka varēja pat liet traukā šķidrumu. Sliktākajā gadījumā trauku varēja izmantot sausu produktu glabāšanai.

Visvairāk podiņu aizņēma brūkleņu “zapte”. Katru gadu šādas zaptes tika pievārīts lērums. Brūklenes vārīja bez cukura, salēja podiņos un nosēja ar sviesta papīru. Ievārījums glabājās priekšzīmīgi, ļoti reti, atverot podiņu, virs zaptes bija plāna pelējuma kārtiņa. Bet to ar karoti noņēma un nekādas pēdas pelējums nebija atstājis. Lietošanai pāris podiņus salēja kastrolī, pielika cukuru, uzvārīja un tad zaptsmaizes ar pienu, tēju, retāk kafiju, bija ikdienišķs ēdiens, ko varēja ēst brokastīs, vakariņās un citās notes reizēs.

Tika vārīti ievārījumi arī no citām ogām, bet ne tik lielos apjomos. Mammai ļoti patika ogot un sēņot, meži bija visapkārt un arī mēs, bērni, labprāt gājām mammai līdzi, iepazinām visus apkārtnes mežus un sevišķi sēņošana mums bija iepatikusies un sēņu laikā jau agri no rīta mēs bez kurnēšanas cēlāmies un devāmies uz mežu. Mežs bija pilns dzīvības, varēja atklāt gleznainas vietas un kur tad vēl sēnes! Izvērtās zināma sacensība, kurš pielasīs vairāk, skaistākas sēnes, vairāk baraviku, beku un lāceņu, kas bija visvērtīgākās sēnes un bez kaut kādas vārīšanas, apceptas taukos bija viens no visgaršīgākajiem ēdieniem. Pirkstus varēja norīt! Šajā sacensībā mamma jau nu bija neuzvarama, viņa zināja vislabākās sēņu vietas, acis kā ērglim redzēja cauri lapu kārtai. Bet arī mēs jau agri iemācījāmies atšķirt visas ēdamās sēnes un mājup gājām arvien ar pilniem groziņiem, kuri katram bija pēc viņa spēka. Sēnes tika arī savārītas ziemai, sasālītas lielākos podos un glabājās tajā pašā priekšiņā.

Bet es iesāku par ogām. Pēc brūklenēm un dzērvenēm mamma devās tālākos gājienos un mūs, bērnus, tur līdz neņēma. No ogošanas mamma atgriezās apkrāvusies ar ogu spaiņiem, jo arī labākās ogu vietas viņa bija apguvusi un ar tām neplātījās, tā kā ogas vienmēr pietiekošā daudzumā bija sagādājamas. Brūklenes nelielos daudzumos tiku lasījis turpat māju apkārtnē, bet uz dzērveņu purviem netiku gājis, jo tie bija patālu. Dzērveņu lasīšanas burvīgumu un pievilcību iepazinu tikai jau pensijas vecumā, kad mani vienreiz uz purvu aizvilināja sieva. Es saslimu ar dzērveņu lasīšanu. Kāds miers valda purvā! Kāds tur gaiss! Neviena sanatorija nevar līdzināties ar dzērveņu purvu. Un kur tad vēl atklājumi! Kādu prieku sagādā laukums, kur visa zeme ir sarkana no ogām! Grāb, meties ceļos vai garšļaukus un tik lasi! Kas vēl var būt labāks par šo, kā saka Mārtiņš Rītiņš? Nekas.

Bet bērnībā dzērvenes netiku lasījis. Tomēr dzērvenes mājās vienmēr bija. Tās bija gan zāles, gan garšīgais ķīselis, kuru vārīja bieži. Mammai bija ķēriens. Papus gan ogas nekad nelasīja, sēņot negāja. Viņam darba bija diezgan mājās. Bet mamma mēdza viņu palutināt. Salasīja zemenes, avenes, mellenes, kas nu kurā laikā bija, iebēra šķīvjos un uzlēja pienu. Tas bija iecienītākais saldēdiens ogu laikā.

 

*  *  *

 

Priekšiņas plauktos stāvēja arī podiņi ar pienu, rūgušpienu, krējumu. Papus, kā viņš teica, nemīlēja treknus ēdienus un viņa, tāpat arī mūsu pārējo iecienīts ēdiens bija rūgušpiens. Mamma salēja to šķīvjos, piešāva pāris karotes krējuma un cēla priekšā. Ar maizes šķēli, kas apziesta ar sviestu tas garšoja labi. Ēdām ar karotēm un tikai daudz vēlāk ar piespiešanos pieradu dzert rūgušpienu no glāzes.

Mēs, mamma un bērni labprāt ēdām maizi ar krējumu. Ja krējums bija biezs, to uzsmērējām uz maizes (tik biezā kārtā, cik vien uz maizes turējās), uzkaisījām sāli un ēdām ar gardu muti. Ja krējums bija šķidrāks, ielējām to šķīvītī, uzkaisījām sāli un ēdām pie maizes ar karotēm. Papus no krējuma atteicās, jo tas esot par treknu. Kādu gandarījumu mums sagādāja gadījums, kad mammas nebija mājās un papus, meklēdams rūgušpienu, bija ielējis šķīvī skābo krējumu un izēdis vai pus podiņa! Pēc tam gadījumos, kad papus sūdzējās par treknu ēdienu, šis gadījums tika pieminēts. Protams, bez ļaunuma, jo papus bija vājš, kaulains un mamma, pati būdama apaļīga, labprāt būtu viņu nedaudz uzbarojusi. Ēst jau viņš ēda diezgan daudz, bet labumā tas viņam negāja.

 

*  *  *

 

Tātad priekšiņā durvis pa kreisi veda atejā. Tā bija samērā plaša. Pretī durvīm bija četrkantīgs sēdeklis ar caurumu vidū, kas bija nosegts ar apaļu koka vāku ar tapu vidū ērtai noņemšanai. Caurums manā skatījumā bija liels. Ja es tur uzsēdos, blēņodamies varēju ielaisties iekšā līdz padusēm. Ar laiku tas dīvainā kārtā kļuva arvien mazāks un šāda operācija vairs nebija iespējama. Bet par mērogu maiņu laika ietekmē es jau runāju agrāk.

 Zem sēdekļa bija ļoti dziļa izmūrēta bedre, kurā sūcās iekšā arī gruntsūdens un tā reizi gadā bija jāiztukšo, ko darīja speciāls meistars ar ratos guļus ieliktu lielu mucu, kurā saturu ar virlopu – garā, līkā kātā iestiprinātu spaini – salēja pa lūku mucas virspusē un uz lauka izlaida, atraujot tapu mucas pakaļgala apakšmalā.

Telpas kaktos bija saliktas dažādas mantas. Vienā pusē glabājās saliekamā skatuve un trepes, lai nokļūtu bēniņos, otrā pusē darbarīki – lāpstas, grābeklīši, kaplīši, ko izsniedza skolniekiem darbam.

Priekšiņas griestos bija lūka, pa kuru varēja nokļūt bēniņos. Tie bija plaši. Tagad tur izbūvēti divi dzīvokļi, bet tajā laikā tie bija pilnīgi tukši, ja neskaita avīžu saiņus, kas glabājās uz priekšiņas griestiem. Papus visas avīzes saglabāja, sasēja kārtīgos sainīšos un tos novietoja šeit.

Ēkai bija dubulti griesti un starp šiem griestiem bija īsta žurku paradīze. Tās nekad nebija iespējams iznīdēt un pa naktīm viņas sacēla milzīgu troksni skraidīdamas pa bēniņiem. Ko viņas ēda, man nav skaidrs, jo apakšējās telpās viņas neparādījās un netika manīts, ka viņas būtu kaut ko sagrauzušas. Acīmredzot viņas barojās kaut kur ārpusē.

Gandrīz aizmirsu vēl vienu telpu. Tā bija pieliekamais, durvis uz to atradās aiz plīts. Tā bija neliela telpiņa, kur bija iekārtoti apcirkņi kartupeļiem un saknēm. Turpat atradās arī liela skārda vanna, kurā mēs sestdienās mazgājāmies. Ūdeni sasildīja lielajā plīts katlā. Vēlākos gados gan mēs sākām iet uz kaimiņa Gelbes pirti.

Herta - Anita Zeltiņa

Herta - Anita Zeltiņa

Dzimusi 1924.gada 24.maijā Vīksnas pagasta “Jāņusalā”.

Trīs gadu vecumā mirst tēvs, līdz ar to zaudēti visi tuvinieki, aizvesta svešos ļaudīs, kur drīz vien uzsāk ganu gaitas kā baskājains bārenītis.

1940.gada beidz sešklasīgo pamatskolu, mantojot no skolotājiem dedzīgu Dzimtenes mīlestību visam mūžam. Turpmākā dzīve cauri kara un verdzības gadiem, tomēr  par laimi  nekad nenokļūstot aiz mīļās Latvijas robežām.

Skaistos un smagos brīžos ņem  rakstāmo, tad dzejas rindas rodas pašas no sevis. No izdzīvotā, pārdzīvotā, no skaistām atmiņām.Tās rakstās un rakstās.

      ZILSNIEDZĪTE

Pavasara saule garām logam iet,
Neļauj ilgāk snaudā vērties acīm ciet.
Zvana zilsniedzīte: ”Paliec, paliec vēl,
Tālu neaizeji, būs man tevis žēl!

Saltā ledus klēpī ilgi gaidīju,
Lai kaut īsu brīdi sapnim uzplauktu.
Zilas sapņu dienas drīz vien izgaisīs,
Man pie tava sliekšņa arī lapas vīss.

Zilas ziedlapiņas asinīs man krīt…
Kādi ceļi mani vedīs citurīt?
Ja ar liktens ļautu sauli pasmelties,
Tomēr  visam pāri ledus elpa ies.

Ejot nogurst kājas, gadi plecus liec-
Tālu tēva mājas, zilais sapņu zieds!
Lai ar saules svelme mani neatstāj,
Tuksnesīgas smiltis manas dienas klāj.

Kaut zem sniega kalna ledus zobus ņirdz,
Zilu sapni glabā  kāda maza sirds.
Zvani, zilsniedzīte, atgriezīšos vēl,
Lai man, gaitas beidzot, zaudētā nav žēl!


  PĒDĒJAIS VALSIS


Kam man elektriskais slēdzis!
Logā ledus puķe viz.
Un no skaļām dzīrēm bēdzis,
Ciemoties nāk Mēnesis.

Paldies,draugs!Ar tavu dzirksti,
Savas dienas satinot,
Ļauts vēl varavīksnu pirkstiem
Raibas lapas pārlapot.

Tāli ciemi tevi gaida,
Nav nekad to atteikt spēts.
Gana nīcis manā vaidā
Nekavējies manis pēc!

Pāri ziliem sapņu ciņiem
Miegu sijā mākonīt’s…
Mežģīņaustiem paladziņiem
Apsegs mani zirneklīts.



 BĒRNĪBAS ZEMĒ


Pāri gadu kalniem skatos
Tumši zaļos egļu matos.
Vēju šalku pilnos silos,
Bērnu dienu sapņos zilos.

Mēnesis sēd mākoņratos,
Brauc uz savu zelta pili.
Mākoņvārti veras plati
Debess ceļos sidrabzilos.

Skumja lilijziedu skatos:
“Ai, kā līdzi vizinātos,
Zelta pilī dejot ietu,
Kristālvāzēs smaržas lietu!”

      DIVATĀ

Duksīt, mīļais, iesim laukā!
Mēnesnīca ir tik jauka.
Āboli krīt visu nakti,
Silā atbalsojot takti.

Šoruden jau sākšu skolu
Nezinu, ko tev lai solu-
Iesim ābeļdārzā klusi,
Augļus dalīsim uz pusi!

Bet tu pēti mēness vaigu
Sākot dziedāšanu baigu,
Silā atbalsojot raudas,
Šaušalīgas suņa gaudas.

Saprotu, par ko tu sēro,
Saprotu es, ko tu vēro:
Tur klīst tavu senču gari,
Nomirušu suņu bari.

Duksīt, ieraksimies sienā,
Rīt mums atkal ganu diena!
Rītā kritusi bij salna,
Sen tas viss aiz gadu kalna. 



 SITAS MELODIJA

Skaņas, platei slīdot lēni,
Cauri sirdij iet un iet-
Zemē tālā, zemē senā,
Kur tik baltas ievas zied.
    Divi acu pāri smejas,
    Soļi ūdens straumi jauc:
    Tie ir krasti, tās ir lejas,
    Kur tik baltu ievu daudz!
Smiekli  līdz ar Sitas straumi
Upes gludos oļos skan:
Pasaulē mēs esam jauni,
Pāri baltas ievas tvan!
    Siltām straumēm izraudātas
    Mani tālas saites sien,
    Un pa ceļiem izdangātiem
    Smagiem soļiem gadi brien.
Ļaujiet man vēl, likteņvēji,
Sitas līčos aizstaigāt,
Ļaujiet smiet, kā kādreiz smējām,
Palos kājas nomazgāt!
    Ne jau manam kapam rozes
    Ziemas salā saudzētas:
    Viena zila vizbulīte
    Sitas krastu auklēta!
Skaņas burvīgas un svētas
Cauri sirdij iet un iet...
Tikai sen vairs nav tās sētas,
Kur tik baltas ievas zied!

    ***

Mēness kāpj augstāk par silu,
Šis brīdis tavs ir un mans...
Iespēlē vakaru zilu
Lai cauri gadiem tas skan!..

Spēlē vijoli, draugs,
Spēlē to  kā vēl nekad…
Vai gan vairs rītvakar tiksimies,
Varbūt vairāk nekad?

Vairs neteiksim vārdus gurušus,
Tie cirstās brūces nedziedēs!
Jo vilcieni raksta mums likteņus
Ceļu dzelžotās sliedēs!

Spēlē vijoli, draugs,
Spēlē to kā vēl nekad…
Vai gan vairs rītvakar tiksimies,
Varbūt- vairāk nekad?




      NOJAUTA

Kāds gan liktenis likts ir uz spēles,
Ja tik spītīgi ugunskurs plok?
Kādēļ klusušas putnu mēles
Kādi murgi naktsmieru zog?

Kādēļ klusējat, bērzi balti,
Kur apstājies, siltais vasaras vējš?
Kam miglas vāli tik ledaini salti,
Kur strauta čalojums vakarējs?

Draugs, kur tava vijole kavējas,
Nakts ir tik skumja, kāds būs vēl rīts?
Ja tev trūkst stīgas, paņem’i manējās,
Caur asiņu šalkām man sirdī tās trīc!

Kāds tukšums stindzina zemzvaigžņu telpu
Kaut kur projām pakavu dipoņa skrej,
No tālienes atplūst vēl rožu elpa…
…Draugs, neaizej, neaizej, neaizej!!!

Ne jau svešumā dienas būs saldas,
Kad zaudējis būsi, kas tuvs bij un mīļš.
Apvāršņu apvāršņos ceļinieks maldās,
Apvāršņi aicina, apvāršņi viļ.

Tik gunskurā sprēgā vēl degoši vārdi:
…Neaizej.., neaizej.., neaizej…
Pretī mirdzot smej vilciena dārdi:
…Neaizej.., neaizej.., neaizej…



        ***

Īstenība ? Vai pasaka tā?
Varbūt acis nav nomodā?-
Ugunskurs avotā vizmo un blāv,
Blakus avotam meitene stāv.
Tumšmatu pīnes pār pleciem tai slīd,
Acīs dzirkstis no gunskura spīd.

Ugunskurs sprēgā un meitene smej,
Baltu pienu glāzē tev lej,
Uz pusēm dalītu rausi vēl dod:
“Nāku pie tevis vakariņot!”

Meitenes skūpsts un roze pie cepures,
Tas arī viss no dzimtenes!

Tālumā aizslīd vilnītis lēns…
Kādā malā tu, Sitmalas zēn?
Nāks mākonis upes piepildīt,
Vai pārnāksi sirdi vēl sasildīt?




     NEIESALT!

Ledū neiesalstiet, manas asaras,
Lai it visu to izraudāt spētu,
Cik gan saules bij daudz
Mums tanīs vasarās,
Cik daudz sapņu no sirds pazaudētu!

Asarās nomazgāt melu ļaunumu,
Pāri pacelties draudiem un nāvei,
Ar baltām dvēselēm
Iet zaļos tīrumos,
Mēzt no avotiem pūstošo rāvu.

Manām asarām ledū neiesalt,
Veldzei vasarām manām un tavām!
Pīpeņzieds tīrs un balts
Tavās pēdās lai plaukst,
Kuras aizejot atstāji pļavā!


      ŠĶIRŠANĀS

Tu aizej! Cik zemu mākoņi slīgst
    Un nemiera nopūta kliedz!
    No leduspuķes zars asinīs līgst
    Tur piebiris stindzinošs sniegs.

Tu aizej! Kur vasaras zeltskaidrais prieks?
    Tu aizej, vairs neatmirdz zvaigznes
    Zied rožuzieds nevajadzīgs un lieks,
    Kāda gan migla to aizsedz?

Tu aizgājis! Sen jau, tik sen gaidu tevi,
     Jau rudens pretī dveš baigs.
     Tās cerības, vēstulēs teiktas no tevis,
     Tās netaupa skrejošais laiks.



VECĀ LĪDUMNIEKA ĢITĀRA

Projām nemetiet ģitāru vecu,
Kapā līdzi to lieciet , lai skan!
Ļaus tā sajust vēl līganu plecu
Dejas solī, kas pieglaudies man.

Vēl es staigāšu brāzmainās stigās,
Lai ar vēji no kurienes pūš:
Rūsējušās un trūkušās stīgās
Dziļi ierakstīts manējais mūžs.

Stīgām pieskarsies sūrstošie pirksti:
Nebūs zudis laiks svelmainais mans
Sārtu līdumos iedegs vēl dzirksti,
Druvu kuplumā vārpas lai skan!

Pieklusušas ir tīrumu dziesmas
Vecs un nabags jau palicis es,
Sadeg laikmeti laikmetu liesmās,
Manējo ģitāra mūžībā nes.

Dvēseļu stīgas dzied meldiņu vecu…
Bagāts un laimīgs es kļuvis …nudien!
Blakus man viņa ar līganu plecu
Druvu zeltu kūlīšos sien!

Gunārs Avotiņš

Gunārs Avotiņš

Gunāra Avotiņa likteņstāsts

Mana tēva saknes ir no Ļaudonas,
Bet mātes saknes ir no Dzelzavas.
Es un divi brāļi piedzimām Sibīrijā,
Bet māsa piedzima Latvijā.

Tur tālajā Sibīrijā,
Kad ģimene izsūtījumā bija,
Es piedzimu Omskas putenī
1955. gada 23. februārī.

Kad moku gadi bija galā,
Mēs atbraucām dzīvot Silamalā.
Un 1962. gada septembra vēji
Mani uz skolu aizpūta spēji.

Un kad skolu es beidzu,
Tad Bolupē strādāt es steidzu.
1973. gadā bija jāatstāj draugi un radi,
Jo pienāca armijas gadi.

Lai arī man prātā bija visādi niķi,
Es armijā izmācījos par elektriķi.
Un pārnākot atkal mājās,
Es Bolupē strādāju tā , kā klājās.

1976. gada augustā
Man tēvs aizgāja mūžībā
Un 1982. gada decembrī
Es pārcēlos Balvu dzīvoklī.

Jo toreiz es sapratu,
Ka ņemšu par sievu Anitu.
1983. gada 11. novembrī
Meitiņa Aijiņa gulēja šūpulī.

1985. gada 7. jūlijā, kad koki bija zaļi,
Dēls Aivars pasaulē ienāca skaļi.
Tad gaidījām 1991. gada 25. novembri
Un dēls Ainārs redzēja pasauli.

Man darbā labi klājās,
Kad remontēju Balvu katlu mājas.
Tad strādāju Agroservisā,
 Līdz mani pieveica slimība.

Noskumušais draugs

Kāpēc, draugs, tev drūms ir vaigs?
Vai tad tagad slikts ir laiks?
Paskaties kā “biezie” dzīvo:
Brauc ar “Audi”, iedzer sīvo.
    Bet tev pašam dzīve skarba,
    Tāpēc, ka jau sen nav darba.
    Visur darbi tikai zūd,
    Grūti bezdarbniekam būt.
Parād’ summas tev ir lielas,
Varbūt drīz’i liks uz ielas.
Visiem palicis tu lieks,
Izzudis tev dzīvesprieks.
Mēģini pie zivīm tikt,
Lai ir, ko uz pannas likt.
Arī ogu maz ir mežā,
Bieži atpakaļ nāc bešā.
Jāklausās tev bērnu raudas,-
Bieži maizītei nav naudas.
Kur lai tagad mieru rod,
Laikam jāiet ubagot!
Esi noraizējies pats,
Jo tev durvīs klauvē bads.
Dauzot savu līko roku,
Viņš tev sola daudz’i moku.

   
Tālais ceļš

Mūs izveda no mājām ļauna vara
Kā ozolus ar saknēm vētra rauj.
Tas bija četrdesmit devītajā pēc kara,
Marta mēnesī, kad pavasaris zemi skauj.

Tik lāstekas no tukšo māju jumtiem raud,
Smilkst vientuļš sunīt’s sētas malā.
Ak, likteni, kā varēji tu ļaut,
Vai kādreiz mūsu ciešanas būs galā?

Mūs aizveda no dzimtenes un mājas,
No visa, kas tik tuvs un dārgs.
Un nejautāja, kā mums klājas,
Vai mums ir līdzi maize, svārks,

Žēli pūš vilciens atvadu sveicienu
Riteņi smagi klaudz.
Aizved projām tik daudz likteņu-
Daudz, daudz, daudz...

Pēc algas dienas

Traki iet pēc algas dienas,
Nočurātas visas sienas.
Visur svaidās tukša tara,
Kā pēc īsta atomkara.
Grūti strādāt, galva sāp,
Iekšas deg, kaut sienā kāp.
Vajag ātri ieraut šņabi,
Lai tām iekšām būtu labi.
Stundas divas nu ir miers,
Darba rūķis mīksts kā siers.
Skatiens ietīts biezā miglā,
Nestaigā viņš solī žiglā.
Vēl pēc brītiņa kā sniegs
Uzkrita tam šausmīgs miegs.
Palicis zem galvas rokas,
Aizmirsa viņš visas mokas.
Guļot rādās sapņi jauki:
Pilni alus, šņabja trauki,
Rokās santīmi un lati,
Līksmo dvēselīte pati.

Par Balviem

Tur Lāča dārza sirmie koki
Un ezerkrastā vecā pils.
Vai Sērmūkšdzirnu jumta loki,
Tām blakus ezers dzidri zils.
Un pāri ezeram tur meža lokā,
Stāv vientuļš veco ļaužu nams.
Vējš iešalc vecā parka kokā,
Zem kura akmens melns kā krams.

Tur vecās liepas grīvas galā
Uz leju lielos zarus liec.
Stāv sastingušas ziemas salā,
Vai smaržo ziedonī, kad lido bišu spiets.
Tur tālāk stiepjas Sitas sili,
Kur ogām, sēnēm bagāts mežs,
Tur sūnu paklāji un virši zili,
Un vilciens smagi elpu dveš.
Ja Balviem apkārt pārgājienā ietu,
Vai rudenī, vai vasarā, kad smaržo siens.
Jūs visur redzētu daudz skaistu vietu,
Pret kurām vienaldzīgs gan nepaliks neviens.

Dzērājvīrs

Ak, cik grūti dzērājvīru
Noturēt ir skaidru, tīru.
Bieži viņš pa dubļiem klūp,
Jo tam tīrība maz rūp.
Šodien neizskaties tu svaigs,
Tev pavisam bārdains vaigs.
Staigā izspūrušiem matiem,
Grūti tevi pazīt radiem.
Vējš pa kabatām tev staigā,
Bet tu tik skaļā balsī klaigā:
“Vajag pārdot vara vadus
Un tā iegūt dažus latus”.
Tiklīdz dabūjis tu naudu,
Steidzies atkal iegūt baudu.
Aizskrien nopirkt šņabi, alu,
Stīvs tu ej gar upesmalu.
Paiet nakts un pienāk rīts,
Arī paģiras nāk līdz.
Jūties tu kā rijis žurku,
Ātri izdzer ūdens burku.
Cik tu ilgi domā dzert?
Sāksi baltās peles ķert.
Svīdīsi tu aukstus sviedrus!
Vairāk nemeklēsi dzērājbiedrus.

Sievasmāte

Un pierē ievelkas tev dziļa rūpju rieva,
Jo dziļi dvēseli tevi skumjas skar.
Kā zāģis ass, tevi gaida mājās sieva,
Un nikna sievasmāte tevi bar.

Tu lēnā gaitā ej pie galda,
Varbūt, ka ēdamais būs palicis kaut kāds.
Bet kaķim dzīve šovakar ir salda,
Jo tavas vakariņas apēdis viņš saldi krāc.

Tu noģērbies, un beidzot ej pie miera,
Jo blakus istabā jau sieva snauž.
Tev gribētos kaut gabaliņu veca siera,
Ko maza pelīte zem tavas gultas snauž.

    Dvēseļu ceļi

Ir dvēselei divi ceļi:
Viens balts, bet otrais melns.
Pa melno iet zagļi un meļi,
Tiem neliekas briesmīgs velns
Bet baltais ceļš ved pie dieva,
Kur dvēseles visuma trauks.
Vien atmiņu stīdziņa tieva
Tās reizēm atpakaļ sauks.
Vai izbēgsim mēs no soda,
Kad pestītājs atpakaļ nāks?
Kā graudus no māla poda
Viņš visus sijāt sāks.
Tās sēnalas sviedīs pa kreisi,
Pa labi tie graudi būs.
Ak, dieviņ, vai pēdējo reizi
Tu varētu pažēlot mūs?
Mēs dzīvojam nāves pļaujas laukā
Un nezinām kad mūs izkapts skars.
Vien baznīcas vīna traukā
Ir meklējams svētdienas novakars.
Mēs dzīvojam suma pļavās
Un nezinām, kad būs mēris vai karš.
Vien klusībā kaut kur dvēseles savās
Dzīvo visu aptverošs apziņas gars.
Mantkārīgais mērkaķis

Mērkaķis, dabūjis karaļa kroni,
Skraida kā apsēsts pa Rīgu ar joni.
Acīs tam sātanisks spīdums mirdz,
Bagāts viņš ļoti, aiz sajūsmas dauzās tam sirds.
Agrāk viņš banānu mizas saudzēja,
Stādīja podos un puķes audzēja.
Tad tam padomu deva kāds:
“Tev laba galva, tev ir prāts,
Mērkaķu dārzā par priekšnieku nāc.”
Mērkaķis sāka padotos rīkot
Un pēc dažādiem gardumiem tīkot.
Pieskrien un pagrauž dzelzceļa sliedes,
Atvieglo vēderu Ulbrokas priedēs.
Tālāk traucas pa Vecrīgas bruģi,
Aizskrien uz ostu un apgrauž kuģi.
Svešzemju mērkaķus visur aicina iekšā,
Kur tie ienāk, galds jau klāts priekšā.
Savas zemes mērkaķiem uzliek klaušas
Tā, lai strādājot pārsprāgtu plaušas.
Mērkaķi dārzā sēž lielos krēslos,
Bieži rakņājas cits cita mēslos.
Mēslus tie iemet viens otram sejā
Tad atkal dodas kopējā dejā.
Mērkaķi dārzā sadalās grupās,
Kam garšo banāni, kam garšo pupas.
Uzrodas arī tādi biedri,
Kas grib pasūkāt cukurniedri.
Kad mēs mērkaķus liksim sprostā,
Lai tie mūs visus neiedzen postā.
Dzīvojam tāpat jau laikos grūtos,
Jo esam ievesti līdz kaklam sū ...

Mazā kaķīte

Mūsu kaķīte dzirnaviņas maļ
Un savas domiņas kaļ:
Vai noķers tā kādu pelīti
Mūsu plašajā dzīvoklī.
Pa virtuves logu tā skatās
Un iepleš actiņas platas.
Aiz loga pasaule ir tik skaista,
Bet ārā viņa netiek laista.
Pa grīdu tā bumbiņu ripina
Un jocīgi līdzi tipina,
Tad sabož kuplu astīti
Un aizskrien uz smilšu kastīti.
Tā reizēm pa istabām skraida kā bulta,
Bet reizēm mierīgi atpūšas gultā.
Kad sajūt ko svešu, sāk šņākt,
Lai sveši mājās nedomā nākt.
Tā pieniņu trauciņā kāri mēdz lakt
Un nelien uz galda ko garšīgu zagt.
Tā dzijas kamolus zobiņos nes,
Līdz beidzot visus atņemu es.
Mazā, mīlīgā kaķenīte
Ir mūsu ģimenes draudzenīte,
Un nezin kā mēs dzīvotu,
Ja viņas pēkšņi pietrūktu.

Mantkārība

Pa gaisu lido kā nāve melna
Un visu ne sēj, bet pļauj.
Tā neskatās, ka tulznās delna,
Ar prieku mums dvēselēs spļauj.
Vien miljonārus tā saudzē,
Tie naudu nezin kur likt.
Tos apvieno īpašā draudzē,
Lai nabags tiem klāt nevar tikt.
Par tautas sviedriem tie cīnās,
Jo visi grib sev ko gūt.
Viens otram mašīnās saliek mīnas,
Vēl lielāki kungi grib būt.
Un kamēr šie rupjie bļauri
Visur tik grābs ko spēs,
Vai ar Latviju nebūs cauri?
Vai vispār tā pastāvēs?

Saknes

Vai skaudība mēdz būt balta,
Ja melnas saknes tai.
Tā stindzina, kā purva rāva salta
Un nelīdzinās pasakai.
Vai mīlestība mēdz būt ilga,
Ja arī baltas saknes tai.
Tā reizēm lūzt, kā vējā rudens smilga
Un nav lemta mūžībai.
Vai naidam liela vara,
Kad stipras saknes tam,
Tad naidu kar uz zara;
Lai nepaliek nekam.
Vai dusmas var būt svētas;
Lai arī domātas nekam.
Tās ir kā vakariņas lētas
Vecam ielas ubagam.
Vai draudzība var būt skaista;
Ja dziļi saknes tai.
Tā bieži sirdī dziļi netiek laista
Un reizēm lemta kritikai.

Irēna Duļbinska

Irēna Duļbinska

Dzimusi 1959. gada 7. aprīlī Ludzā.

Jaunībā beigta šūšanas skola, studijas ekonomikas fakultātē Kooperatīvajā institūtā Baltkrievijā.

Kopš 1984. gada Balvu pusē.

Padziļināta interese par psiholoģiju, piedalījusies daudzos kristīgajos semināros.

Trīs kaprīzes

Es gribu būt maza,
Es gribu būt bērns,
Un māte lai paņem pie rokas.
Un pasakām ticēt,
Un audzināt lelles,
Un - bērnībā viss labi sokas.

Es gribu būt sieva
Visgudrākam vīram,
Es neesmu vēl nemaz veca.
Un drošajā rokā
Likt savu plaukstu,
Un būt pie visstiprākā pleca.

Es gribu būt sieviete,
Lai nav tikai grūti,
Lai dzīve nav vienīgi nasta,
Smies zivtiņa zelta.
Par daudz jau es gribu!
Man šķiet, tā tik pasakās pastāv.

    ***

Man kādreiz gribas noslēpties aiz durvīm,
Kaut būtu jāiet tālāk, tikai nava spara.
Un būtu jāizkliedz, bet balss kaut kāda kurla
Un bezcerībā ievelk sātaniskā vara.

Es biju putns kādreiz, tagad spārni aizlūzuši.
Kad dziesmu nodziedu, tā nemaz neizskan.
Un mutes kaktiņi līdz zemei nostiepušies.
Un dzīve, šķiet, jau ir par garu man.

Es biju kādreiz saņēmusi brīvību.
Trīs zvaigznes tagad spožāk mirdz, vai vari saskatīt?
Un Jūs, kas atdevuši savu svēto dzīvību
No aizsaules man gribat mīļi uzsmaidīt?

Tik sāpes dvēselē man plosās arvien skaļāk.
Vai, Latvija, tu esi mani pametusi?
Es kliegšu vārdus, mana sirds ir vaļā
Es esmu TAVA pilsone!
            Bet laikam klusi.

    Dāvim

Tavi vārdi vismīļākie
Tavs tuvums vistuvākais
Tavi soļi visgaidītākie
            dēliņ

Tavs smaids ir vissiltākais
Tavas rokas visčaklākās
Tavas bučas vissaldākās
            paldies

Mani sodi visbargākie
Mani vārdi visskarbākie
Manas rīkstes visasākās
            piedod

Manas domas vistīrākās
Manas rūpes visīstākās
Manas raizes vispatiesākās
            saproti

Mīlestības klātbūtne

Man pateica kāds
Tu uzraksti
Par mīlestību.
Es pasmaidīju
Tas tāds dīvains, mistisks vārds.

Es esmu ļoti bagāta
Jo raugi
Man pieder
Visas atmiņas
Vai zini to, ka bagātība sagūsta?

Ir arī kādas atziņas
No pagātnes
Bij sāpīgi
Kad dūmojušas krāsnis
Un maizi nebij griezis nazis ass.

Dvēselē urķējas
asais naža gals
skribadu skrabadu
lēni un ilgstoši
šīs smeldzīgās, skumīgās, rūgtās un varenās atmiņas.

Ir atkal jāpasmaida
Bagātības kontā
Tik mīļas acis,
Tuvas
Sirds nemainās. Šo skatu alkst un gaida.

Man sirdī paliek mierīgi
Par pagātni, par tagadni
Par nākotni
Es pasmaidu
Vai dzirdi mīlestības klātbūtni?

    Veltījums

Lai tava sirds ir mīlestības pilna,
Jo tikai tāpēc mēs uz Zemes dzīvojam.
Tu sirdi noskaņo uz mīlestības viļņa
Un neļauj iznīcināt to nekam, nekam.

Kam pieder tava sirds?
Vai brīvībai, vai namam,
Ko esi uzcēlis kā patvērumu mūžīgo?
Vai naudai, varai, slavai,
Mīļotajam cilvēkam?
Bet varbūt Dievam?
Padomā par to.

Kāds mīlēs tuvāko, kāds mīlēs tikai sevi,
Kāds dodot gūs, bet kāds no citiem ņems.
Bet Visuvarenais, kurš radījis ir tevi,
Pēc tava dzīves ceļa lems par tevi, lems.

Kam pieder tava sirds...

    ***

Ik katru rītu pamostos ar domu -
Es pateicos tev, Dievs, ka dāvāji šo dienu.
Un Dievs ir iedalījis visiem kādu lomu.
Dievs mani mīl un tevi, un ik vienu.

Kas Dievu mīl, tam visas lietas nāk par labu.
Tā rakstīts Bībelē, to gribu savai sirdij iemācīt.
Lai šaubas, bailes, bezcerība kļūst par tabu.
Un asaras var zaudējumos norakstīt.

Un arī tu ļauj Dievam sevi satvert.
Un sajūti, ka neesi vairs parādnieks,
Tad pasauli var abām rokām aptvert.
Un prieks ir tava miera līdzstrādnieks.