Tolaik man bija kauns par Tavu mazo augumiņu, sastrādātām rokām un latgaļu valodu. Šobrīd man kauns par savu vārgumu, patmīlību un ārišķību Tev dzīvojot...
Tolaik es smējos, kad Tu mācīji cilvēkmīlestību, cītīgumu un apdomību. Šobrīd es raudu, kad dzimtas māju vecajā skapī pieduros ar pirkstiem Taviem rakstiem lakatos, segās un cimdos...
Tolaik, aizejot, Tavas mājas atstāju lielīgs un iedomīgs, kam visa pasaule atvērta un padota. Tagad atgriežos un atgriežos pie Tava kapa, kam visa pasaule Mātes Sirds...
Tajā tālajā bērnības pavasarī es un Māte gājām pa smilšainu lauku ceļu. Pēkšņi sagriezās virpulis un smiltis ar sausās zāles stiebriem jaukdams, grūda mums tieši sejā. Māte, ar labo roku mani aptvērusi, piespieda sev cieši klāt, bet ar kreiso centās pasargāt savu seju. Pēc brīža, tikpat spēji smilšu mutulis kā bija radies, tāpat arī beidzās. Kad pacēlu galvu un ieskatījos Mātei acīs, tad redzēju, ka tās asaroja. Smiltis bija iepūstas sejā un Māte nepaspēja pasargāt savas acis. Māte ar balta lakatiņa stūri centās acis izslaucīt, bet asaras, kā sidraba straumītes tecēja pār vaigu.
Es teicu, Māt, ļauj, to izdarīšu es... Māte atļāva un es, cik vien gādīgi var, centos izslaucīt smilšu graudiņus no Mātes acīm. Kad pabeidzu, Mātes labās acs kaktiņā parādījās asara un pavasara saulē iemirdzējās kā varavīksne. Bet asarā bija paslēpies smilšu graudiņš, nu gluži kā dimanta zirnītis. To smilts krikumiņu, kopā ar asaru, es noņēmu ar pirkstiņu un noglabāju kabatā. Vēlāk, mājās, kabatu izgriezu viņpus un meklēju, meklēju šo dimanta graudiņu. Toreiz neatradu.
Atradu vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad Mātes Sirds pēkšņi apstājās un savā dzimšanas dienā Māte nokrita smilšu dobē... Kad atsteidzos es, bija par vēlu... Tik vien es varēju, kā no Mātes nedzīvo acu kaktiņiem nolasīt smilšainos dimanta graudiņus...
Sena dzendao leģenda vēstī: pirmais bija Vārds un Vārds bija
Es. Es bija pirmais un Viens. Un šis Viens bija pirmais līmenis – pelni
jeb kvēpi. Pirmais pārvērtās otrajā – dubļos. Otrais pārvērtās trešajā –
smiltīs. Trešais pārvērtās ceturtajā – stiklā. Ceturtais pārvērtās
piektajā – kristālā. Piektais pārvērtās sestajā – dimantā. Sestais pārtapa
septītajā – Dzīvā Sirdī. Septītais pārdzima astotajā – bezgalībā un
astotais patvērās devītajā – Mūžībā.
Šajā vēstījumā skaitlis SEPTIŅI ir fiziskās
jeb materiālās pasaules pilnības un pabeigtības skaitlis. Skaitlis SEPTIŅI ir
robeža, kur beidzas laicīgais un sākas mūžīgais. Šī robežzīme ir
Sirds. Dzīva Sirds. SEPTIŅI simbolizē vienmēr un visur esošo Es Esmu. Esamību.
SEPTIŅI ir svēts skaitlis. Taro 21 galvenā kārts sadalās trīs
septiņniekos, kas apzīmē Dievu, Cilvēku un Dabu. Kopā tas ir viens
veselums.
SEPTIŅI svēts ne tikai pateicoties četrām mēness fāzēm, no kurām
katra ilgst 7 dienas un 7 Lielā Lāča zvaigznēm, bet SEPTIŅNIEKS daudzās
tautu tradīcijās, pasakās un reliģijās ir nozīmīgs veseluma un noslēguma
skaitlis.
Cilvēka galvā ir sajūtu 7 atveres: redzes – divas acis; dzirdes –
divas ausis; ožas – divas nāsis; garšas – mute.
Arābu ciparu rakstā (arābu ciparu izcelsme meklējama senajās Feniķijas
civilizācijās), vieninieks un septītnieks rakstās līdzīgi, jo 1
simbolizē pirmo, bet 7 pēdējo. Pirmais ir pēdējais un pēdējais ir pirmais.
Militārā sveicienā karavīra rokas izliekums apzīmē 7, tāpat
ceļos nometušā un lūgšanās nogrimuša svētceļnieka kājas izliekums
simbolizē 7. Arī šeit SEPTIŅI simbolizē laicīgās un garīgās
pasaules vienotību. Kā augšā, tā apakšā. Kā pirmais, tā pēdējais.
SEPTIŅNIEKS ir noslēguma un jauna sākuma skaitlis. Nedēļas septītā
diena ir arī jaunās nedēļas pirmā diena. Daudzās tradīcijās iesvētības
jaunai dzīvei.
Sena leģenda vēstī: 7 dēli izgāja no tēva mājām pasaulē laimi
meklēt. Pēc 7 gadiem atgriezās pirmais pēdējais izgājis. Atnesa tēvam
laimi – Sirdi, kurā no 7 izejām 7 brāļiem 7 gadus 7 zemēs 7 līgavas 7
brīnumus septiņkāršoja.
P.S. Ja labu darbu atkārto septiņas reizes
to septiņkāršojot, tad tas kļūst par tikumu un paliek mūžīgi Sirdī!
Tobrīd es runāju par dzeju, bet mana
Māte... aizgāja,
kā Saule, klusi, aiz apvāršņa
Mātei
Man parādījās vīzija - Mātes saraudātās acis.
Es lūdzu: Māt, kad Tu biji starp mums, es neizžāvēju
asaras Tavās acīs, tad atļauj to izdarīt tagad.
Un saki, kā lai es izpērku savu vainu?
Māte atbildēja:
Mīli cilvēkus.
Mīli citus tā, kā tu tagad mīlētu
mani...
***
Izkāpu no
bezdibeņa
austrumu
vējā,
atpakaļ
neatskatīdamies.
Skatījos
saulei acīs
un
zibenim zobos,
Skatījos
Mātei sirdī
un Tēva
darbos.
Es biju
atnācis
no
Nekurienes
Nelaikā
Neviens
Nekas.
***
Mans
augstākais
Mērķis
būt par
Neko.
Aiziet uz
Nevienam
piederošo
Nekurieni.
Lielākais
brīnums
un kā
labi
skan:
NEKAS!
***
Un tomēr,
es atkal
un atkal
celšos
un iešu,
jo es
vienkārši
ESMU!
***
Es esmu
ziedos un
saknēs,
es esmu
sirdīs un
mēslos,
jo es
mezgls
punktā!
***
No
Latviešu konversācijas vārdnīcas
paņēmu
jautājuma zīmes,
no Ginesa
rekordu grāmatas -
izsaukuma
zīmes,
no
Bībeles -
punktus.
No latvju
Dainām -
Mīlestību
***
Šobrīd
rakstu
par to,
kas
Ir.
Ārpusē
Ir
Nekas.
Es tiecos
uz to,
bet esmu
šeit,
kur tikai
Ir.
***
Mans Ceļš
vārdu
spēles
jutekļu
tīklos,
kā rasas
mirdzums
smilgas skarā.
Smalki
vārdi,
smalki
tīkli,
kā
tauriņu rotaļa
ziedošā
pļavā un...
nakts
ar mūžīgo
atgriešanos.
***
Pasauļu
miriādēm
iziešu
cauri,
miljardiem
gadu
iešu un
iešu
līdz
atkal
un atkal
sameklēšu Tevi,
kā
māte bērnu,
kā
bērns māti;
kā
mirklis mūžību,
kā
pats sevi.
***
Pasauļu
miriādēm
iziešu
cauri,
miljardiem
gadu
iešu un
iešu
līdz
atkal
un atkal
sameklēšu Tevi,
kā
māte bērnu,
kā
bērns māti;
kā
mirklis mūžību,
kā
pats sevi.
***
Vienmēr
kāds izkāps
no bezdibeņa
un vienmēr
kādu kals
krustā.
Vienmēr
kāds celsies
un ies
un
vienmēr
kāds
sameklēs
Tevi.
Vienmēr
kāds gribēs
būt Nekas
un
vienmēr
kāds
iesauksies:
Es
atnācis, esmu!
Kā Saule,
klusi
no aiz
apvāršņa
iznācis
Es domās biju ar Māti, bet mans Tēvs...
aizgāja,
kā Vasara, ar gājputniem un pirmajām salnām
Tēvam
Es saucu: Tēvs! Tēvs... Skrēju pretī un saucu: Tēvs...
Bet atsaucās man atbalss no meža un pār laipu pārskrēja ķirzaciņa... Es
skūpstīju zemi un mani glāstīja augusta vējiņš, kā Tēva roka, kā Mūžības
spārns.
