Mans Laiks

Jānis Barkovskis. "Smilgas" atmiņas. Nobeigums

Zaļo cietokšņu Varoņu piemiņai

 
Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka - sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. - 1949. g. 23.09.

Darbs un dzīve pēc legalizācijas

 

Tā savādi viss liekās, ja sajūti, ka tu esi cilvēku uzmanības centrā, kā no zemes izaudzis. Kad tēva mājās bija nodzīvota viena nedēļa un biju iejuties apstākļos, tad interesējos par darbu un kārtoju dokumentus, lai varētu saņemt pasi. Māsas Anna un Anastasija strādāja jaundibinātajā kolhozā “Saule” par govju kopējām un slaucējām. Pārnākušas pēc darba mājās, stāstīja, ka kolhoza kantorī pie sienas redzējušas piespraustu rakstu, ka Kāpessila krejotavai vajadzīgs vadītājs. Šo jautājumu vakarā ģimenes lokā pārrunājām un nolēmām, ka no rīta man jāiet uz Tilžas pienotavu uzzināt, kādas iespējas ir iestāties darbā. Es aizgāju uz Tilžas pienotavu. Satiku direktoru. Viņa uzvārds bija Ļvovs. Parunājāmies un viņš lika pagaidīt. Man tā gaidīšana likās tik gara, ka gribēju iet projām. Tad pavērās pienotavas kantora durvis un direktors mani iesauca savā kabinetā. Pie galda sēdēja divas sievietes. Direktors lika apsēsties un teica: tā kā uz Kāpessila krejotavas vadītāja vietu jūs esat trīs kandidāti, es savā cepurē ielikšu trīs lozes. Un tā direktors mūsu klātbūtnē to izdarīja. Ložu rullīšus sajauca un vispirms deva ņemt sievietēm. Es paliku pēdējais. Tad direktors lika sarullētos rullīšus atvērt un tiešām, laimīgā loze bija man, kur bija ierakstīts: “Kāpessils”. Biju laimīgs un pateicīgs Dievam un Likteņmātei. Laimīte arī šoreiz nebija atstājusi. Ar direktoru norunājām nākamajā rītā tikties Kāpessila krejotavā. Noteiktajā laikā tikāmies. Pārskatījām inventāru un parakstījām pieņemšanas – nodošanas aktus. Tā ar 1949. gada 1. oktobri biju Kāpessila krejotavas vadītājs bez zināšanām. Nākamajā dienā vecais krejotavas vadītājs parādīja nepieciešamās darba iemaņas. Man šis darbs jau no pirmās dienas patika un ar laiku manas iemaņas pilnveidojās. Biju apmierināts. Ziemā, kad piena bija mazāk un mazās krejotavas nestrādāja, mani aizsūtīja uz kvalifikācijas celšanas kursiem Rēzeknes pārtikas rūpniecības meistaru skolā. Pēc mēneša mācībām un eksāmenu nolikšanas man kursu komisija izsniedza juridisku dokumentu, ka esmu kvalificēts krejotavas vadītājs.

Tā sākās mana pilsoņa dzīve. Darbs sākās agri no rīta, kad vajadzēja sakurināt lielo krāsni. Tajā bija iemūrēts liels katls, kurā sildīja pilnpiena toverus līdz 400C temperatūrai. Pēc tam sasildīto pilnpienu ielēja separatora baseinā. Separatoru darbināja, grieza ar rokām, paši piena piegādātāji. Darba diena ievilkās ilgi, jo pēc piena pieņemšanas, separēšanas un analīžu izdarīšanas krējums bija jānosūta uz centra pienotavu. Tad vajadzēja izmazgāt piena pieņemšanas traukus, separatoru un grīdas, kā arī visu sagatavot nākošajai dienai. Kāpessila krejotavā nostrādāju astoņus mēnešus un ar piena piegādātājiem sapratos labi. Direktors savās rīkotajās sapulcēs mani uzteica, ka es savus darba pienākumus izpildu apzinīgi un par piena pieņemšanu un analīzēm neesot nekādu sūdzību ne no piena piegādātājiem, ne no kolhoza valdes. Jūtos pagodināts. Pēc kāda laika vedējs, kurš no manas krejotavas veda krējumu uz centra pienotavu, atveda man direktora vēstuli ar aicinājumu ierasties pienotavā. Lasot likās jocīgi, bet tiekoties ar direktoru, šaubas izklīda. Bija darba piedāvājums “Zaļmežu” krejotavā, jo Kāpessila krejotavu ar Jauno gadu likvidējot – maz piena piegādātāju. Es biju ar mieru, jo piedāvātā “Zaļmežu” krejotava no manām tēva mājām bija pusotra kilometra attālumā.

“Zaļmežu” krejotava bija par iepriekšējo lielāka un turklāt mehanizēta. Separatoru grieza motors. Pienu piegādāja kolhozs “Laima” un arī daudz individuālo piegādātāju. Pēc kāda laika jutu, ka vienam otram sarkanajam aktīvistam nepatika, ka es te strādāju. Sapratu, ka šajā pusē ilgi uzkavēties nedrīkstu. Izrunājos ar direktoru un arī viņš man izteicās, ka no Kārsavas rajona NKVD esot zvanījuši un prasījuši, kā tas bijušais bandīts strādājot krejotavā un vai kolhozs un piena piegādātāji nesūdzoties par viņa darbu. Šis devis atbildi Kārsavas NKVD pulkvedim Lazarenkam, ka Barkovskis strādā apzinīgi un godīgi. Nekādu sūdzību neesot. Aprunājoties, direktors Ļvovs mani saprata. Es iesniedzu atlūgumu un pēc desmit dienām direktors mani atbrīvoja no “Zaļmežu” krejotavas vadītāja pienākumu pildīšanas. Krejotavu nodevu jaunajai vadītājai Līvijai Olekšai. Pie nodošanas piedalījās direktors Ļvovs. Pēc inventāra nodošanas viņš man teica: pēc iespējas ātrāk centies no šejienes aizbraukt projām. Un tā, jau 1951. gada 25. maijā, nākošās dienas pēcpusdienā, biju Balvu dzelzceļa stacijā, lai brauktu uz Kurzemi pie māsas un švāģera  Antona Roskoša, kas dzīvoja Saldus rajona Ezerē. Māsa ar vīru bija pārsteigti, kad es ierados pie viņiem. Aprunājamies, viņi saprata un teica, - kopā karojām pret čekistiem un istrebiteļiem, - grūti būs, bet pārdzīvosim. Un ja citas izejas nebūs, iesim atkal “partizānos”. Latvijas mežu masīvi ir lieli. Tajā laikā māsas vīrs strādāja Ezeres MTS par galdnieku. Gatavoja logus, durvis, zāģēja grīdām dēļus, jo Ezeres MTS notika plaša darbnīcu un dzīvokļu celtniecība. Nākošajā dienā, 1951. gada 4. jūnijā, švāģeris  paņēma mani līdzi uz savu darbnīcu un es viņam biju labs palīgs. Kādu rītu pie mums darbnīcā ieradās mazs, samērā dūšīgs sarkanmatis. Tas bija Ezeres MTS direktors Gurkovs. Lika apstādināt ēvelmašīnu. Sasveicinājās. Apvaicājās, kā veicas ar darbu un painteresējās, kas es tāds esmu un no kurienes ieradies. Švāģeris viņam pastāstīja. Direktors mūs abus tad aizveda uz kantori ar savu “bobiku” un iesauca savā kabinetā. Un tā viņš mani ar pavēli pieņēma galdniecības cehā par palīgstrādnieku ar trešo kategoriju. Manas māsas vīrs kļuva par manu priekšnieku. Visus pasūtījumus centāmies izpildīt savlaicīgi. Pasūtītāju bija daudz. No viņiem Ezeres MTS saņēma naudu. Dzīvojām normāli un saņēmām arī normālu algu. Taču atkal sāka sabiezēt tumši mākoņi.

Bija 1952. gada 7. jūnija vakars. Mūsu mājās ieradās direktors Gurkovs un sāka sarunu. Pirmais jautājums, kāpēc par mums interesējas Saldus rajona NKVD orgāni? Atbildējām, - nezinām. Otrs jautājums, - ko mēs darījām vācu laikā? Atbildējām, ka strādājām sava tēva saimniecībā Abrenes apriņķa Tilžas pagastā. Trešais jautājums. Ko darījāt padomju laikā un kur dzīvojāt. Atbildējām, ka pret saviem cilvēkiem karot negribējām, tāpēc bijām dezertieri un dzīvojām mājās. Kad tika izsludināta amnestija, legalizējāmies pie padomju varas orgāniem. Pēc šīs sarunas ar direktoru mēs ar švāģeri sapratām, ka čeka par mums interesējas un meklē. Braucot projām direktors man teica, rīt pulksten deviņos ierasties viņa kabinetā uz pārrunām. Otrā rītā mēs abi ar māsas vīru aizgājām pie direktora, jo es krievu valodu pārvaldīju ne visai labi un tāpēc līdzi gāja māsas vīrs. Direktors uzreiz man pateica, ka šo uz pārrunām Saldus rajona NKVD izsaucis ģenerālis Matvejevs un licis iztaujāt mani, no kurienes un kad iestājies darbā un kādus darbus pašreiz strādā. Informāciju desmit dienu laikā nosūtīt viņam. Izrunājoties ar Gurkovu sapratu, ka man no Ezeres ir jāpazūd. Pārrunās ar māsu un švāģeri nolēmām, ka man labāk no pašreizējā darba aiziet un braukt projām. Pēc divām dienām MTS direktors mani izsauca vēlreiz un mēs ar māsas vīru aizgājām. Viņš mums teica, ka ar Saldus NKVD viss ir nokārtots. Strādājiet tālāk bez uztraukuma. Tomēr manī tas viesa tādu neticību. Pārrunājot ar māsu un švāģeri es nolēmu, ka kādu laiku vēl strādāšu un tad direktoram iesniegšu atlūgumu, lai mani atbrīvo sakarā ar pāriešanu citā darbā uz Sagādes ministrijas Saldus rajona nodaļu par strādnieku. Tas man izdevās. 1952. gada 26. jūlijā direktors Gurkovs manu iesniegumu parakstīja un es saņēmu darba grāmatiņu un aprēķinu.

1952. gada 30. augustā braucu meklēt darbu uz Daugavpils piena rūpniecības pārvaldi. Tur man laimējās. Jau trešajā septembrī es sāku strādāt par krejotavas vadītāju “Zastenku” krejotavā. Te man bija jāmācās krievu valoda, bet galā ar šo problēmu tiku. Daugavpils pienotavas direktors Čerņavskis, ar mani runājot, bija saprotošs un mani uzklausīja. Par sevi viņš man atstāja labu iespaidu. Tā sākās mana dzīve Daugavpils pusē. Netālu no krejotavas tecēja mūsu māmuļa Daugava. Dzīvoju krejotavas mājā. Krejotavas māja bija liela un plaša un skaistā vietā. Tā Dievs un Likteņmāte atkal mani bija vadījusi un bija darba vieta un darbs. Krejotava bija mehanizēta un piena piegādātāju - daudz. Pienu piegādāja arī divi kolhozi – “Gaisma” un “Malenkovs”.

 Biju jaunajā darba vietā jau iedzīvojies un pieradis, bet jutu, ka vēl esmu viens, bez otra cilvēka. Nav ar ko parunāties un dalīties domās. Nolēmu, ka tā dzīvot nevaru. Ir jālūdz pie sevis mīļa, laba meitene “Broņa”, kuru es pazinu jau no 1949. gada otrajiem Ziemassvētkiem. Mūsu draudzība un mīlestība izveidojās nopietna un svēta. Kaut gan bijām šķirti, viens dzīvoja Latgalē, otrs – Kurzemē, pēc tam Daugavpilī, taču uzticība un mīlestība vienoja. Mēs viens otram ar domu jūtām sūtījām sveicienus. Broņa brauca pie manis ciemos. Skaists bija draudzēšanās laiks! Šie trīs draudzības gadi pagāja ātri. Es savai mīļotajai meitenei roku lūdzu 1953. gada 10. novembrī. Uz laulības reģistrāciju abi aizgājām kājām. Laulības reģistrācija notika Daugavpils rajona Vecpils ciema padomes Dzimtsarakstu nodaļā, kuru pārzināja Vecpils ciema padomes sekretārs Zunda. Sakārtoja visus dokumentus un mums novēlēja laimīgu kopdzīvi. Mājās mēs ar Broņu jau gājām kā vīrs un sieva. Tagad mana Broņa kļuva par māju saimnieci. Viņa sakārtoja mūsu kāzu galdu divām personām. Atvērām šampanieša pudeli, ielējām glāzītēs un saskandinājuši uzsaucām tostu, - lai mūsu laulības dzīve, kuru šodien viens otram mēs apliecinājām, ir svēta, patiesa un līdz mūža galam. Glāzītes izdzērām. Tad bija vārdiņš “rūgts, rūgts, rūgts”, - kurš tika saldināts. Runājām par mūsu turpmāko dzīvi un darbu. Vienojāmies, ka sievai jāiet dzīvot pie vīra.

Nedaudz par Broņu un viņas ģimeni. Dzimusi 1929. gada 18. janvārī Tilžas pagasta Rožukalna mājās zemnieku ģimenē. Māte Agate, tēvs Antons Svikļi. Ģimenē auga piecas meitas: Albīna, Broņislava, Marcijanna, Valentīna un Antonija. Ar tēva un mātes centību un neatlaidību meitas ieguvušas izglītību. Manas sievas pirmā darba vieta no 1949. gada 1. septembra bija Purviņu septiņgadīgā skola. Visu laiku ir palikusi uzticīga skolotājas darbam, līdz aizgāja pelnītā atpūtā – pensijā.

Par mūsu – Broņas un Jāņa Barkovska ģimeni. Māte skolotāja, tēvs – šoferis. Ģimenē trīs meitas: Ingrīda, Astrīda un Ingūna. Pateicoties mūsu pūliņiem, meitām ir augstākās izglītības. Ingrīda dzimusi Daugavpilī 1956. gada 29. aprīlī. Ir ārste – ginekoloģe. Strādā Cēsu poliklīnikā. Astrīda dzimusi Balvos 1957. gada 15. decembrī. Ir skolotāja Liezeres deviņgadīgajā skolā, Madonas rajonā. Ingūna dzimusi Madonā, 1969. gada 8. aprīlī. Strādā Rīgas 45. vidusskolā un pasniedz krievu un franču valodu.

Atgriezīsimies vēl Daugavpilī. Sievai ir jāiet dzīvot pie vīra. Tā arī mēs centāmies visu sakārtot. Ar jauno mācību gadu mana Broņa uzsāka darbu Daugavpils rajona Lāču septiņgadīgajā skolā, kā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Savā kolektīvā iejutās ātri. Klases bērni esot rātni un paklausīgi. Tā mēs veidojām savu dzīvi un arī ģimeni. Meita Ingrīda dzima Daugavpilī. Bijām priecīgi un ļoti mīlējām savu mazo meitiņu. Pirmo reizi vannā mazgājām abi ar bailēm, lai nesaaukstētu un nesaspiestu. Meita Astrīda dzima Balvos. Bet nu jau mums bija prakse. Meitiņas auga veselas un spriganas. Bija prieks un arī rūpes. Labi, ka vienu kilometru no krejotavas bija kolhoza “Gaisma” bērnudārzs, kuru meitiņas, kad paaugās, apmeklēja.

Tā mēs pie mūsu mīļās Daugaviņas nodzīvojām līdz 1960. gada pavasarim, kad zemes gabalu, uz kura atradās krejotava, man līdzšinējā darba vieta, līdz ar vēl 22 kolhoznieku mājām, atsavināja PSRS bruņotie spēki. Tur sāka būvēt poligonu reaktīvajām lidmašīnām un celt ēkas armijas vajadzībām. “Skolotāju Avīzē” sieviņa bija izlasījusi sludinājumu, ka Madonas rajonā vajadzīgs latviešu valodas un literatūras skolotājs. Pārrunājām un nolēmām, ka ir jāaizbrauc uz Madonas rajona Izglītības nodaļu un jāuzzina. Sieviņa aizbrauca uz uzzināja, ka darba vieta būs Kusas septiņgadīgajā skolā. Divu istabu dzīvoklis puskilometra attālumā no skolas. Bijām priecīgi un pateicīgi laimītei. Tā mēs ar sieviņu, sakārtojuši savas mantiņas, 1960. gada 8. augustā pārbraucām uz jauno dzīves vietu Madonas rajona Kusā. Iepazināmies ar apstākļiem un vietējiem cilvēkiem. Kusas apkārtne kalnaina, ar daudzām mazām upītēm un strautiem, gravām. Patīkams skaistums.

 Sliktākais bija tas, ka Kusā vēl nebija bērnudārza. Nolēmām, ka es pagaidām nestrādāšu, jo jāaudzina bērni. Bet uzzināju, ka Madonas autoskolā notiek šoferu kursi. Dienas un vakara grupas. Ar sieviņu pārrunājot par šo lietu, vienojāmies, ka iestāšos un mācīšos vakarā grupā. Uz kursiem braucu ar velosipēdu, jo Madona no Kusas bija tikai 10 kilometru. Un tā, pēc pieciem mēnešiem, nokārtojot valsts eksāmenus, es kļuvu par pilntiesīgu trešās klases šoferi. Uzzināju, ka turpat mūsu ciematā, meliorācijas un celtniecības pārvaldes iecirknī ir vajadzīgs šoferis uz tehniskās palīdzības automašīnas. Ar sieviņu nolēmām, ka man vēl jāpaliek mājās pie bērniem līdz nākošā gada maijam. 1961. gada 23. aprīlī meliorācijas pārvaldes priekšnieks mani pieņēma darbā par šoferi – atslēdznieku. Ar skolas direktora piekrišanu, sieviņa ņēma meitiņas līdzi uz skolu. Meitiņas bija paaugušās, rātnas un paklausīgas. Abas mācību stundu laikā tika sasēdinātas kopā klases solā. Tā viss iegāja mums normālā ikdienas dzīvē.

Pēc trīs nostrādātiem gadiem, pašmācības ceļā pārkvalificējos un ieguvu tiesības vadīt autobusu. Mani ar pavēli pārvaldes priekšnieks norīkoja strādāt uz RAF autobusa. No rīta aizvest strādniekus uz darbu un vakarā pēc darba atvest mājās. Šofera darbs man patika, jo braukājot pa Madonas rajonu, bija iespējams atpazīt visas tās vietas, kur kādreiz, partizānu gaitās staigājot, nācās kārtot sakarus ar Lubānas, Meirānu, Virānes, Tirzas, Aizsila, Kraukļu, Kārzdabas, Nesaules, Barkavas, Murmastienas partizānu grupu komandieriem.

Pagājuši ilgi gadi, bet spilgti atmiņā vēl joprojām nežēlīgās cīņas pret sarkanajiem okupantiem. Mēs bijām vienkāršu zemnieku un darba inteliģences meitas un dēli, kas cīnījās par savas tautas izdzīvošanu mūsu zemē Latvijā. 1968. gada septembrī pārvaldes priekšnieks mani ar pavēli no autobusa šofera pienākumiem atbrīvoja un lika strādāt uz jaunā cementa vedēja. Ar šo mašīnu man bija tāli reisi, jo notika plaša celtniecība un cements bija vajadzīgs ļoti daudzās vietās. Pēc cementa braucu uz Brocēniem, Jaunakmeni un uz Krievijas cementa rūpnīcu “Slanci”, kura atradās aiz Ļeņingradas. Pēc astoņu gadu darbības uz cementa vedēja, pārvaldes priekšnieks 1976. gada aprīlī mani pārcēla uz jauna MAZ – 504. Šī mašīna bija dīzelis, samasvals (pašizkrāvējs). Ar šo mašīnu vedu smilti, granti, akmeņus priekš celtniecības. Darbs bija vairāk turpat uz vietas. Tā es vienā darba vietā nostrādāju 27 gadus, līdz kamēr aizgāju pensijā.

 

LTF Kusas atbalsta grupa

 

Jau 1986. gadā uzsāku sakarus un sadarbību ar Helsinki – 86 grupējumu. No Madonas mēs bijām trīs, bez manis vēl Kārlis Doropoļskis un Roberts Rīgerts. Rēzeknē darbojās Vidiņš, bet Ludzā – Juris Krūmiņš. 1988. gada rudenī Kusā nodibināju Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu. Divu dienu laikā man iesniedza aizpildītās anketas 60 cilvēku. Manas biedra kartes numurs: 370/1223. Es savā atbalsta grupā pieņēmu tikai bezpartejiskos, kuri nebija sarkanie. Sastādīju “Domes zvērestu”, kurš runā šādi: “Mēs, Madonas rajona Domes locekļi, stājoties pie sava pienākuma pildīšanas, zvēram: Visus savus spēkus un radošo enerģiju veltīt mūsu Tēvzemes atdzimšanai, tiesiskas valsts radīšanai, pārbūves un demokratizācijas neatgriezeniskuma nodrošināšanai. Zvēram pēc labākās sirdsapziņas kalpot savai zemei – Dzimtenei un savas tautas sirdsbalsij”. Biju LTF 1. un 2. kongresa delegāts. Kad 1991. gadā tika nodibināta Latvijas valsts, Aizsargu organizācijā, kurā bija 12 vīru liela grupa, biju organizētājs un vadītājs Madonas rajona Āronas pagastā. Apliecības Nr. 00272. Esmu Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības un Tēvzemei un Brīvībai biedrs un atbalstītājs (apliecības Nr. 1618) no 1991. gada 18. jūnija. 1., 2. un 3. kongresa delegāts. Latvijas Nacionālo Daugavas Vanagu apvienības Madonas rajona nodaļas valdes locekli no 1992. gada 23. jūlija (apliecības Nr. 17 – 32). Latvijas Nacionālo karavīru biedrības biedrs un atbalstītājs, Madonas rajona nodaļa valdes loceklis (apliecības Nr. 13 – 008). No 1992. gada 23. jūlija. Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes loceklis no 1992. gada 20. aprīļa, 1., 2. un 3. kongresa delegāts. Apliecības Nr. 4.

Nav iespējams no atmiņas izdzēst Tilžas komunistu un čekistu Belobrodova, Miķelsona, Pinkas, Melņa, Alfrēda Pusvācieša un istrebiteļu Deičmaņa, Putniņa, Caunīša, Gusta, Pētera Pusvācieša, Melnača, Ločmeļa asiņainās vardarbības pret latviešu tautu, tās nacionālajiem partizāniem un to atbalstītājiem. Šie atbalstītāji riskēja ar savu brīvību un dzīvību, palīdzot partizāniem ar informāciju, maizes riecienu un labu vārdu. Sievām un līgavām sāp sirds par zaudētiem draugiem un tuviniekiem, par izpostīto zemi un pazemoto latviešu tautu. Latvieši! Esam pārdzīvojuši grūtus laikus un smagus okupācijas gadus. Tautai joprojām ir grūtas dienas. Visapkārt nabadzība un trūkums. Mēs nedrīkstam zaudēt savu latvisko sirdsdegsmi. Ja tā mūsos paliks dzīva, tad tauta uzvarēs visas grūtības. Mums ir jāaizstāv latviešu Latvija, lai mēs nepazustu “krievu jūrā”. Mēs esam Tēvzemes dēli un meitas, tāpēc vienmēr turēsim rūpi par mūsu tautu un zemi.

Par savu partizānu dzīvi no 1944. gada 20. oktobra līdz 1949. gada 23. septembrim. Tās ir ziņas par maniem cīņu biedriem, ar kuriem kopā gājām par mūsu tautas Brīvību un Neatkarību pret sarkano mēri – komunismu. Lai mūžīga piemiņa visiem Latvijas Valsts Nacionālajiem partizāniem, arī mana Tilžas novada partizāniem – Varoņiem, kuri savas dzīvības atdeva uz Tēvzemes Brīvības altāra: 1. Pēteris Ozoliņš. 2. Pāvels Konuševs. 3. Antons Zelčs. 4. Edvards Rižais. 5. Broņislavs Briedis. 6. Jānis Pupurs. 7. Leonards Gabranovs. 8. Ciprijans Morozs-Apšenieks. 9. Staņislavs Zelčs. 10. Andrejs Roskošs. 11. Ādams Zelčs. 12. Otto Grīns. 13. Pēteris Čude. 14. Arnolds Sproģis. 15. Staņislavs Pugacis. 16. Antons Pugacis. 17. Aleksis Pugacis. 18. Augusts Kudrenickis. 19. Antons Zelčs Ambrozija dēls. 20. Artūrs Kudrenickis. 21. Alberts Stepāns. 22. Ernests Kudrenickis. 23. Rolands Krastiņš. 24. Antons Ežmalis. 25. Pēteris Pujāts. 26. Antons Roskošs. 27. Pēteris Makarovs. 28. Henrihs Vestmanis. 29. Roberts Balodis. 30. Alberts Bružs. 31. Kazimirs Olekšs. 32. Alberts Olekšs. 33. Augusts Roskošs. 34. Alfrēds Grīns. 35. Alberts Purviņš. 36. Staņislavs Salenieks. 37. Jānis Čakšs. 38. Antons Stiprovietis.

 Pateicība Latvijas Nacionālo partizānu atbalstītājiem, Tilžas novada iedzīvotājiem! Mēs, vēl dzīvi palikušie partizāni, godinām šos pašaizliedzīgos mūsu atbalstītājus, viņu priekšā noliecot galvas. Dzīvo vidū esam palikuši: Pēteris Zelčs, Jāzeps Naglis, Pēteris Gabranovs, Osvalds Siliņš, Pēteris Aglenieks, Jānis Barkovskis.

Esam pateicīgi mūsu labvēļiem par finansiālo palīdzību, kuri cenšas un palīdz apzināt mūsu kritušo partizānu kapu vietas un sniedz informāciju par partizānu cīņām ar okupantiem Tilžas novadā. Paldies Vitālijam Mačukānam un Ilgonim Saulietim.

Tēvzemes dēli un meitas, turēsim rūpi par mūsu Latviešu tautas pagātni!

Lāsts un Dieva sodība tiem Latviešu tautas nodevējiem, bijušajiem čekas pakalpiņiem, aģentiem un svešas okupācijas varas roklaižām, kas kalpoja Tilžas čekā. Tie bija: Anna Stolere, Antonija Stolere, Olga Logina, Lūcija Logina, Jānis Logins, Jānis Šakalis, Silvestrs Logins, Pēteris Klepers, Aleksandrs Deglavs, Gunārs Deglavs, Alfrēds Pusvācietis, Pēteris Pusvācietis, Drozdovi, Dičevski no Krišjāņiem, Elvīra, Roberts, Pēteris Ķīši no Kāpessila.

Kas bija sarkanie partizāni?

Piecdesmit gadus Latvijā valdīja komunistiskais terors – lielākais ārprāts pasaulē. Šis mūsu gadsimta mēris – boļševisms, kas slēpās zem demokrātijas maskas, patiesībā bija un ir tautu vislielākais cietums. Paceļot šo masku, mēs redzam tā īsto, riebīgo seju – aptraipītu ar cilvēces asinīm. LPSR vēsturnieki, kā Dzintars, Samsons un vēl citi savos vēsturiskos daiļdarbos par Otro pasaules karu apgalvo, ka latviešu tauta ar lielu pacilātību un sajūsmu labprātīgi atbalstījusi sarkanos partizānus Latvijā. Īstenībā latviešu tauta sarkanos “atbrīvotājus” sauca par laupītājiem. To, kā ar iedzīvotājiem izrīkojās šie partizāni, kurus komandēja Staņislavs Počs, Voldemārs Paegle un komisārs Ignats Kadikovskis, pierāda fakti. Šie sarkanie asinssuņi, kuri bāzējās Lielgrīvu meža masīvā Kāpessila novadā, 1943. gada 16. janvārī Tilžas pagastā divos naktī ielenca Viktorijas Deglavas māju. Pašu mājas saimnieci izģērba un divdesmit grādu salā pakāra akas vindas galā. Mājas nodedzināja. Un tas viss par to, ka Viktorijas vīrs Andrejs Roskošs brīvprātīgi bija aizgājis karot uz austrumiem pret sarkano mēri – komunismu. Palika četri mazi bērni – dēli Arvīds, Ādolfs un meitas Alīda un Anna. Vilis Samsons kopā ar citiem sarkanajiem asinssuņiem, tādiem kā Sudmalis, Gromovs, Laiviņš, Oškalns un vēl daudziem citiem, bija šo salašņu iedvesmotāji, vadoņi un komandieri. Protams, ne bez Maskavas svētības un atbalsta. Staļina asiņainais režīms par skaistām acīm nevienam zelta zvaigzni nedeva. Viņu galvenās bāzes bija Latvijas robežu tuvumā, Osvejas purvos un mežos. No turienes tie devās sirojumos un laupītāju gaitās uz Latgales pierobežas sādžām, ciemiem un zemnieku viensētām. Par kādu labprātīgu atbalstīšanu varēja būt runa, ja nabaga zemnieki paši cieta no okupācijas varas. Pašiem bija jābaro savas kuplās ģimenes, kādas Latgalē vienmēr ir bijušas.

Tolaik man, kā četrpadsmit gadus vecam zēnam, skolā bija pavasara brīvdienas, jo es mācījos Kārsavas valsts ģimnāzijā no 1941. gada līdz 1943. gadam. Tēvam vācu okupācijas vara ziemā bija uzlikusi meža ciršanas normu. Skolas brīvdienās es palīdzēju tēvam darbos un dzīvojām pie tēva paziņas Antona Logina. Tur es redzēju, kā Kāpessila iedzīvotāji taisīja slēptuves produktiem un citām mantām un kā tās slēpa šķūņos, rijās, pagrabos, pat sniegā raka bedres. Šīs vietas rūpīgi nomaskēja, lai sarkanie bandīti neatrod. Ja tiem nedeva ēdamo, tie bija dusmīgi un nikni. Paši gāja uz kūti un nokāva cūku, neskatoties uz vecāku vaimanām un bērnu raudām. Sarkanie partizāni rīkojās ar čekas paņēmieniem.  Naktīs lavījās pie iedzīvotāju māju logiem un durvīm, dauzījās un klauvēja, lai laiž iekšā. Tikuši iekšā, tie mājas iedzīvotājus sadzina vienā kaktā un pielika sargu. Pārējie jauca un pārmeklēja visus kaktus un ņēma cimdus, zeķes, zābakus, kažokus, mēteļus, ziepes, sērkociņus, pulksteņus, radioaparātus, tējkannas, kastroļus, cirvjus un zāģus.

Mana tēva paziņam Sīviņam, Poča, Paegles un Kadikovska sarkanie partizāni likuši no kājām novilkt vilnas zeķes un zābakus. No gultām ņēma palagus, spilvendrānas, jo tie esot vajadzīgi maskēšanās tērpu izgatavošanai. Lūk, šādi bija sarkano partizānu varoņdarbi! Visu to es redzēju un varu liecināt tiesā. Bet kad gan šādas tiesas sāks darboties, lai sauktu pie atbildības komunistus, čekistus un viņu aģentus, stukačus, ziņu pienesējus un citus pakalpiņus?

Viņi ir noziegušies pret savu tautu un tagad cenšas mazgāties balti. Taču latviešu tautas meitas un dēli, kuri izdzīvoja un atgriezās no Sibīrijas lēģeriem, šos noziegumus nepiedos, jo sarkanie partizāni karoja čekas pusē un pret savu tautu, kura tajos nebrīves gados visiem spēkiem cīnījās pret sarkano mēri – komunismu. Šīs, vēl esošās un klīstošās sarkanās sēnalas un pelavas ir jāiztīra no Latvijas valsts un latviešu tautas vidus un tikai tad mūsu tauta varēs pieņemties spēkā, plaukt un zelt. Cel galvu augstāk, latvieti!

 

 ***

 

Tilža - mana novada galvaspilsēta   

 

Tilža atrodas Balvu rajonā pie Tilžas upes kādreizējā Abrenes apriņķī. 19. gadsimteņa beigās un 20. gadsimteņa sākumā Tilža piederēja Ruskulovas muižai, kura atradās 17 kilometru attālumā. Agrāk Tilžu sauca par Kokarevu. Šis nosaukums apdzīvotai vietai tika dots no Ruskulovas muižas vagara Kokareva vārda, kurš šai vietā ieradās 19. gadsimta beigās, lai pārvaldītu vietējos zemniekus. 20. gadsimta divdesmito gadu vidū zemnieki vairs neapmierinājās ar šīs vietas nosaukumu, jo Kokarevs bija bargs un nežēlīgs cilvēks. 1920. gadā Kokarevas nosaukums tika nomainīts un šo apdzīvoto vietu nosauca par Tilžu, upes vārdā. Tilžas upe ir 25 kilometri gara un iztek no Vectilžas ezera dienvidgala. Tilžas apkārtne ir mēreni pauguraina, atrodas 103 – 122 metri virs jūras līmeņa, ar kritumu uz Lubānas ieplaku. Apkārtnē daudz mežu.

Krievijas cara Nikolaja otrā valdīšanas laikā no 1868. līdz 1918. gadam no Kokarevas lielos daudzumos pludināja baļķus, līdz pat Rīgai. Ap 1870. gadu Kokarevā sāka ieplūst daudz vidzemnieku. Kokarevas ciems radās ap 1909. gadu, kad muižas īpašnieks Šalajevs no Kokarevas foļvarkas atdalīja 15 hektārus zemes. To sadalīja 200 gabalos un iznomāja apbūvei. Te uz dzīvi apmetās daudz tirgotāju, amatnieku, mežsargu. Kokareva izveidojās par bagātāko Latvijas pagastu. Ne velti to dēvēja par “jauno Ukrainu”. Līdz Otrajam pasaules karam šeit bija 662 iedzīvotāji. 82% iedzīvotāju bija latvieši, 9% žīdi un citu tautību cilvēki.

2002. gada sākumā Tilžas pagastā bija 1312 patstāvīgie iedzīvotāji. Kopējā zemes platība – 6302 hektāri. Tajā skaitā – 4497,3 hektāri aramzemes. Meliorētās platībās 3681,5 hektāri. Deviņdesmito gadu beigās Tilžas pagastā bija 105 zemnieku saimniecības. Pagastā ir divas skolas: Tilžas internātskola un Tilžas vidusskola. Tilžas internātskolā mācās vairāk kā 200 skolēnu un mācības pasniedz 33 skolotāji. Tilžas vidusskolā zinības apgūst 187 skolēni un šeit strādā 19 skolotāji. Tilžas vidusskolā darbojas novadpētniecības muzejs un tajā ir 2827 pamatfondu vienības un 1432 palīgfondu vienības. Tilžā darbojas sakaru nodaļa, ir krājbankas filiāle, bibliotēka, ambulance, kultūras nams, bērnudārzs, ēdnīca, 10 veikali, Romas katoļu, luterāņu un baptistu baznīcas. Pagastā ir 254 bezdarbnieki un 445 pensionāri.

 Tilžas novadā vēsturiska vieta ir Tilžas draudzes kapsēta. Tur mēs, nacionālie partizāni, kopskaitā 72 vīri, pulcējāmies 1945. gada naktī no 4. uz 5. jūniju, lai uzbruktu Tilžas čekistiem un istrebiteļiem, un cietumam, kurā bija 12 apcietinātie – mūsu partizānu ģimenes locekļi un atbalstītāji. Uzbrukumā piedalījās: Hendrika Vestmaņa, Andreja Roskoša, Jāņa Akmentiņa, Antona Roskoša, Roberta Baloža, Valentīna Baranovska, Birkava, Voita un Malnača vīri.

Bērzpils novadā – Līdumnieku kapsēta. Tā atrodas netālu no Bērzpils centra. 1945. gadā, naktī no 24. uz 25. maiju, šajā vietā pulcējās nacionālie partizāni pirms uzbrukuma Bērzpils izpildkomitejai, pastam un veikalam. Kopskaitā 50 vīri, no Baranovska, Birkava, Vestmaņa, Roskoša un Baloža grupām. Tika sagrauta un nodedzināta izpildkomiteja un no izpildkomitejas pagraba tika atbrīvoti divi apcietinātie. Tika iznīcināti visi čekas dokumenti. No veikala tika paņemti pārtikas produkti, kuri lieti noderēja mūsu vīriem tālākās cīņas turpināšanai ar okupantiem.

 

***

No manas lielās Barkovsku ģimenes septiņiem cilvēkiem dzīvi vēl esam palikuši divi: Marija Barkovska, daudz cietusi no čekistu terora un spīdzināšanas, un es, Jānis Barkovskis.

Mani vecāki: Māte Marta Barkovska, mirusi no čekistu pratināšanas un spīdzināšanas pārdzīvojumiem 1955. gada 20. decembrī. Apglabāta Runcenes kapsētā.

Tēvs Aleksis Barkovskis, pirmā pasaules kara dalībnieks, Tilžas un Viļakas čekistu spīdzināts un pratināts, miris 1962. gada 23. martā. Apglabāts Runcenes kapsētā blakus savai sievai.

Māsa Anastasija Barkovska, pārdzīvojusi čekas spīdzināšanas sitienus, no kuriem kļuva invalīde. Mirusi 1975. gada 25. oktobrī. Apglabāta Runcenes kapsētā.

Māsa Anna Barkovska – Indričeva, sista, spīdzināta Tilžas čekas un Viļakas cietumos. Mirusi 1996. gada 28. maijā. Apglabāta ar militāru godu Tilžas draudzes kapsētā, blakus savam vīram.

Māsa Helēna Roskoša. Dzimusi Barkovska, daudz cietusi no čekistu spīdzināšanas un pazemošanas Tilžas, Viļakas un Pleskavas cietumos. Dzīvoja Lietuvā, Akmenē. Mirusi 1993. gada 23. novembrī. Apglabāta Saldū, Čapataju kapsētā, blakus savam vīram Antonam Roskošam, bijušajam Ziemeļlatgales Nacionālo partizānu grupas komandierim Tilžas novadā.

Vieglas smiltis savas Tēvzemes smiltājā! Jūs bijāt cīnītāji par savas tautas un Tēvzemes atbrīvošanu no sarkanā mēra – komunisma.

 

***

 

Piederība komunistu partijai uzskatāma par nodevību pret tautu, uzskatāma par tiesājamu un sodāmu.

Domāju, ka Dieva roka sasniegs visus, kas nievājoši, augstprātīgi nicinājuši savus tautiešus un dzīrojuši uz līdzcilvēku sviedru, asaru un ciešanu rēķina. Mūsu tēvu tīrumiņi Latgalē nebija lieli, arī maizes rieciens nebija no biezajiem, bet paēduši un apģērbušies bijām. Iespēja dzīvot un savu darbu veikt bija, cik vien pats vēlies un jaudā. Ja vien būtu bijis laiks, bet laika, diemžēl, nebija, jo pāri mūsu Māras zemei, pāri visai Latvijai sāka velties sarkanā migla līdzīgi sarkanam mērim no Austrumiem., kas centās atņemt mums visu – gan brīvi, gan arī dzīvi savā zemē. Tāpēc vīri, kurus bija uzaudzinājusi māte Latvija savos brīvības gados, cīnījās gan pret sarkanajiem, gan par savu dzīvi un dzīvību, kā nu kurš spēja un prata. Gan ar vācu ieročiem leģionā, gan zaļajos mežos. Nekādu cerību uz dzīvi un brīvi mums okupantu zābaki neatnesa, tāpēc viņu armijā neviens labprātīgi iet negribēja. Sevišķi tanī armijā, ko bija atpūtusi sarkanā migla no Austrumiem. Redzēdami frontē, ka sarkanie okupanti tīšu prātu dzen latviešu tautas dēlus nāvē, daudzi, jo daudzi gan pa vienam un pulciņos meklēja patvērumu partizānu rindās mežos. Mans atmiņu stāstījums būs par partizānu kustību un cīņām Ziemeļlatgales un Vidzemes pagastos un novados.

Cik ilgi dzīvos latvju tauta? Karavīrs – partizāns ir nācijas zieds un viņas goda nesējs. Mēs izcietām, pārdzīvojām, kas iet pāri viena cilvēka mūžam. Tumsa nevar būt mūžīga. Laiki ir mainījušies. Bet vai visiem?

Sarkanie slepkavas un čekisti joprojām ir uz brīvām kājām un dzīvo starp mums. Neviens no viņiem vēl savus grēkus nav nožēlojis. Vēl viņu vārdi un darbi ir neaizskarami, jo viņus sargā absolūtā ļaunuma pieņemtie likumi. Ļaunuma virszemes daļas it kā ir atmirušas, bet saknes dzīvas un barojas ar tautas dzīvības sulu.

Latvieši! Esiet uzticīgi trijām Latvijas zvaigznēm, savai tautai un cīnieties par to kamēr dzīvosiet!

 

Mans novēlējums – aicinājums Latvijas jaunatnei

 

Mēs, aizejošā paaudze, uzrunājam un aicinām Latvijas jaunatni:

Mēs bijām paaudze, kurai pirms piecdesmit gadiem atņēma ziedošo Tēvzemi Latviju.

Aiz katra no mums, šobrīd vēl kā dzīvi stāv simti un tūkstoši Gulagā nomocīto.

Mēs runājam arī viņu vārdā. Mēs esam sirmi. Mēs novecojam. Mēs aizejam viens pēc otra. Mēs mirstam. Mēs runājam uz Jums, kas esat jauni, stipri, gudri, zinoši.

Tādi pirms piecdesmit gadiem bijām mēs. Mēs runājam uz Jums, kas savu Tēvzemi esat atguvuši. Bet tā nav ziedoša. Tā ir novārdzināta un noplicināta. Bet tomēr tā ir mūsu Tēvzeme – Vienīgā, Mūžīgā.

Latvijas Valsts Jaunatne! Ņemiet, kopiet un augšāmceliet šo zemi. Un tā izkops un augšāmcels Jūs. Cenšaties dziedināt viņas rētas un arī Jūs tiksiet stiprināti – izdziedināti. Turaties pie šīs Latvijas zemes, kā mēs esam turējušies. Mīliet šo zemi, kā esam mēs mīlējuši. Atdodiet šai zemei savu spēku un tā dos savu spēku Jums. Tāpat kā mums tā deva spēku bargajos okupācijas gados. Mēs cīnījāmies pret sarkano mēri – komunismu.

Visu upuru vārdā mēs lūdzam to Jums. Mēs prasām to Jums. Mēs ceram uz Jums.

Pirms piecdesmit gadiem, mums, latviešiem, to atņēma komunisti.

Novārgušu un mīlestību lūdzošu Jūs to saņemat atpakaļ.

Jūsu jaunajās rokās tā atkal kļūs ziedoša, skaista. Mēs, vecā paaudze, būsim gandarīti. Mēs ticam un ceram uz Jums. Lai Dievs un Laimīte palīdz un svētī Jūsu darbus!

Mēs, aizejošā paaudze, būsim gandarīti, ka pāri mūsu Tēvzemei mūžu mūžos plīvos Sarkanbaltsarkanais Karogs, kuru turēs un nesīs mūsu Latvijas Jaunatnes stiprās rokas un dziedās: “Dievs, svētī Latviju!”.

Es esmu pateicīgs Dievam, Likteņmātei un Laimiņai, savai māmiņai un tētim, kas manī ieaudzināja darba tikumu, centību, neatlaidību, izturību, nacionālo garu un pārliecību kalpot savai tautai un Tēvzemei.

 

Novēlu savas ģimenes cilvēkiem un mazbērniem augt lieliem, gudriem, veseliem, stipriem un cietiem kā klints. Mīlēt savu zemi un tautu un cīnīties par to, kamēr dzīvosiet.

Es palieku uzticīgs Trijām Latvijas Zvaigznēm un savai Latviešu tautai.

Cīnīšos par to, kamēr dzīvošu:

Tev dzīvot, Latvija, un spēkus krāt,

Tev atdzimt, valoda, un skanēt, dziesma!

 

 ***

 

• Tilžas pagasta represēto personu SARAKSTS

 

Izraksts no čekas materiāliem, kurus es atradu Rīgā, Bezdelīgu ielā 2, arhīvā.

Par arestētām un izsūtītām ģimenēm no bijušā Abrenes apriņķa Tilžas pagasta 1941. gada 14. jūnijā.

 

1.  Igaunis Stepans Ādama d., dzim. 1890.g. Žeikaru mājas, arestēts 14.06.41. Izsūtīts Sverdlovskas apg., Severlags. Miris 17.02.42. Lietas Nr. 13623.

2.  Igaune Olga Andreja m., dzim. 1893.g. Žeikaru mājas, izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Mirusi 1943. gadā. Lieta Nr. 13623.

3.  Igaune Lidija Stepana m., dzim. 1925.g. Žeikaru mājas, izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 13.02.56. Lieta Nr. 13623.

4.  Igaune Ženija Stepana m., dzim. 1927.g. Žeikari. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 02.03.56. Lieta Nr. 13623.

5.  Baltiņa Olga Pētera m., dzim. 1902.g. Lielgrīvas mājas. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Bēgusi 15.04.47. Nosūtīta atpakaļ 10.02.49. Atbrīvota 25.10.56. Lieta Nr. 15538.

6.  Baltiņa Ausma Jāņa m., dzim. 1928.g. Lielgrīvas mājas. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 15.10.46. Lieta Nr. 15538.

7.  Baltiņa Vija Jāņa m., dzim. 1938.g. Lielgrīvas mājas. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 15.10.46. Lieta Nr. 15538.

8.  Krams Henrihs Jāņa d., dzim. 1896.g. Dzirnavu mājas. Arestēts 14.06.41. Izsūtīts uz Sverdlovskas apg., Severlagu. Nošauts 18.08.42. Lieta Nr. 15553-P-7941.

9.  Krama Alvīne Jāņa m., dzim. 1898.g. Dzirnavu mājas. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Mirusi 1943. gadā. Lieta Nr. 15553.

10. Krams Edgars Henriha d., dzim. 1933.g. Dzirnavu mājas. Izsūtīts uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvots 06.04.46. Lieta Nr. 15553.

11. Krams Valdis Henriha d., dzim. 1934.g. Dzirnavu mājas. Izsūtīts 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvots 06.06.46. Lieta Nr. 15553.

12. Krams Līvija Henriha m., dzim. 1928.g. Dzirnavu mājas. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota. Lieta Nr. 15553.

13. Ostrovietis Oskars Friča d., dzim. 1883.g. “Jaunaleksandrova”. Arestēts 14.06.41. Izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Nošauts 08.09.42. Lieta Nr. 15564, P-6650.

14. Ostroviete Lūcija Pētera m., dzim. 1902.g. “Jaunaleksandrova”. Arestēta un izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Nazarovas rajonu. Atbrīvota 11.07.56. Lieta Nr. 15564.

15. Gaidlazda Pēteris Jura d., dzim. 1887.g. “Lemesnieki”. Arestēts 14.06.41. Izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. 31.10.42. piespriesti 10 gadi ieslodzījumā. Citu ziņu nav. Viņa lieta Nr. 15599. P-6328.

16. Gaidlazda Elīna Pētera m., dzim. 1892.g. “Lemesnieki”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 15.12.46. Lieta Nr. 15599.

17. Gaidlazda Arvīds Pētera d., dzim. 1921.g. “Lemesniekos”. 14.06.41. izsūtīts uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvots 18.10.56. Lieta Nr. 15599.

18. Gaidlazda Līvija Pētera m., dzim. 1932.g. “Lemesniekos”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 15.12.46. Lieta Nr. 15599.

19. Kupčs Volfrīds Bruno Pētera d., dzim. 1895.g. “Dukšmalas”. Arestēts un izsūtīts 14.06.41. uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Miris 09.05.43. Vosturlagā. Lieta Nr. 15604-P-6400.

20. Kupča Zelma Jēkaba m., dzim. 1904.g. “Dukšmalas”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Bēgusi 15.05.48. Nosūtīta atpakaļ 20.10.50. Atbrīvota 19.04.58. Lieta Nr. 15604.

21. Kupča Venta Volfrīda m., dzim. 1936.g. “Dukšmalas”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Bēgusi 07.11.46. Nosūtīta atpakaļ 20.10.50. Atbrīvota 19.04.58. Lieta Nr. 15604.

22. Krims Augusts Pētera d., dzim. 1876.g. “Tilžā”. Arestēts 14.06.41. Izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Nošauts 18.08.42. Lieta Nr. 15605.P-6677.

23. Krima Alma Indriķa m., dzim. 1908.g. “Tilžā”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 29.11.56. Lieta Nr. 15605.

24. Krims Pēteris Augusta d., dzim. 1927.g. “Tilžā”. Izsūtīts 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvots 29.11.56. Lieta Nr. 15605.

25. Krims Ilgonis Augusta d., dzim. 1933.g. “Tilžā”. Izsūtīts 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvots 29.11.56. Lieta Nr. 15605.

26. Bērziņš Jānis Izidora d., dzim. 1911.g. “Liepulejas”. Arestēts 14.06.41. Izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Miris 21.05.42. Lieta Nr. 16299-43908.

27. Bērziņa Anna Jāņa m., dzim. 1903.g. “Liepulejas”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 17.11.56. Lieta Nr. 16299.

28. Bērziņa Anna Jāņa m., dzim. 1925.g. “Liepulejas”. Arestēta un izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 17.11.56. Lieta Nr. 16299.

29. Štokmanis Jānis Vilis Alfrēda d., dzim. 1911.g. “Vindavā”. Izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Miris 31.03.43. Lieta Nr. 16420-P-6466.

30. Štokmanis Alfrēds Kārļa d., dzim. 1883.g. “Vindavā”. Izsūtīts 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Miris 1944.gadā. Lieta Nr. 16420.

31. Štokmane Alīda Pētera m., dzim. 1882.g. “Vindavā”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 03.03.60. Lieta Nr. 16420.

32. Štokmane Melānija Alfrēda m., dzim. 1919.g. “Vindavā”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Atbrīvota 09.07.58. Lieta Nr. 16420.

33. Štokmanis Kārlis Pētera d., dzim. 1857.g. “Vindavā”. Izsūtīts 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Miris izsūtījumā. Lieta Nr. 16420.

34. Štokmanis Ādolfs Otto d., dzim. 1905.g. “Ceļmalās”. Arestēts 14.06.41. un izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Severlagu. Atbrīvots 24.12.50. Pēc tam nometinājumā Novosibirskas apgabala Vengerovas rajonā. Atbrīvots 28.05.56. Lieta Nr. 16497.

35. Štokmane Anna, dzim. 1868.g. “Ceļmalās”. Izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novadu, Berjozovkas rajonu. Mirusi 1944. gadā. Lieta Nr. 16497.

• No Tilžas pagasta 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtītas 35 personas.

 

Izraksts no čekas materiāliem, kurus es atradu Rīgā, Bezdelīgu ielā 2, arhīvā. Par arestētām un izsūtītām ģimenēm no bijušā Viļakas apriņķa 1949. gada 25. martā.

Saraksts.

1.  Cibulis Jadviga Aloiza m., dzim. 1907. gada Krutovā. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 07.07.58. Lietas Nr. 1032.

2.  Supe Kazmirs Antona d., dzim. 1902. gadā Krutovā.

3.  Supe Jāzeps Kazmira d., dzim. 1945. gadā Krutovā. Izsūtīti 14.05.55. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 09.07.58-07.07.58. Lieta Nr. 1032-1032.

4.  Striķe Otīlija Jāņa m., dzim. 1882.g. “Placānu” mājās. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu.

5.  Antonija Jāņa m., dzim. 1920. gadā.

6.  Dzintra Arvīda m., dzim. 1949.g. Atbrīvoti 28.11.54. Lieta Nr. 10994-10994.

7.  Ločmele Jekaterina Aleksandra m., dzim. 1911. gadā Lozdovā. Izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 10.08.56. Lieta Nr. 1161.

8.  Ločmelis Aloizs Ambrozija d., dzim. 1926. gadā “Ločmeļos”. Izsūtīts 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvots 06.06.56. Lieta Nr. 1163.

9.  Jadviga Ločmele Franča m., dzim. 1891.g. “Ločmeļos”.

10. Anna Ločmele Ambrozija m., dzim. 1930.g. “Ločmeļos”.

11. Anna Ločmele Tadeuša m., dzim. 1920.g. “Ločmeļos”.

12. Tekla Ločmele Pētera m., dzim. 1942.g. “Ločmeļos”. Visi izsūtīti 27.03.49. uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu un Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti: Lietas Nr. 06.06.56.–1163-06.06.56.-1163-06.06.56.-1163-06.06.56.-1163.

13. Gološevs Viktorija Jāņa m., dzim. 1895.g. Mežapakts. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 23.09.57. Lieta Nr. 1165.

14. Ieviņš Jānis Jāņa d., dzim. 1902.g. Mežupītes.

15. Ieviņš Vilfrīds Jāņa d., dzim. 1937.g. Mežupītes. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 23.09.57. Lieta Nr. 1165 – Nr. 1165.

16. Ločmelis Jāzeps Staņislava d., dzim. 1926.g. “Lutenāni”. Izsūtīts 25.03.49. Atbrīvots 04.03.60. Lieta Nr. 1243.

17. Ločmelis Staņislavs Franča d., dzim. 1891.g. “Lutenāni”. Izsūtīts 15.10.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Miris 16.01.56. Lieta Nr. 1243.

18. Ločmele Anna Silvestera m., dzim. 1892.g. “Lutenāni”. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 04.03.60. Lietas Nr. 1243.

19. Ločmele Domicella Staņislava m., dzim. 1921.g. “Lutenāni”. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 04.03.60. Lietas Nr. 1243.

20. Bondars Aloizs Vaclava d., dzim. 1889.g. Skudrukalns. Izsūtīts kopā ar ģimeni 25.03.49. uz Omskas apgabalu. Miris 12.01.55. Lieta Nr. 1325.

21. Bondare Bārbala Jāņa m., dz.1898.g. Atgriezusies 29.08.57. Lieta Nr. 1325.

22. Bondars Staņislavs Aloiza d., dzim. 1925.g. Atbrīvots 29.08.57. Lieta Nr. 1325.

23. Bondars Vladislavs Aloiza d., dzim. 1929.g. Miris 20.08.51. Lieta Nr. 1325.

24. Bondare Konstance Aloiza m., dzim. 1938.g. Atbrīvota 29.08.57. Lieta Nr. 1325.

25. Bondare Līvija Aloiza m., dzim. 1933.g. Atbrīvota 29.08.57. Lieta Nr. 1325.

26. Steps Līvija Pētera m., dzim. 1920.g. “Apsēnos”. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 09.05.57. Lietas Nr. 1588.

27. Petruševičs Paulīna Jura m., dzim. 1904.g. “Zaķīšu” mājās.

28. Petruševičs Ēvalds Boļeslava d., dzim. 1939.g.

29. Petruševičs Ausma Boļeslava m., dzim 1932.g. Visi izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Visa ģimene atbrīvota 04.01.59. Lieta Nr. 1599.

30. Jermacāns Anna Tumaša m., dzim. 1914.g. “Ozolsaliņas”.

31. Jermacāns Jānis Tumaša d., dzim. 1921.g. Ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 16.11.56. Lieta Nr. 1859.

32. Sproģis Vilis Kārļa d., dzim. 1923.g. Blaķu mājās.

33. Sproģis Elza Kārļa m., dzim. 1923.g. Blaķu mājās. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 11.05.58. Lietas Nr. 2063.

34. Sproģis – Zelčs Marija Jāņa m., dzim. 1920.g. “Kadiševā”.

35. Sproģis Vilis Vitālijs Jāzepa d., dzim. 1944.g. Kadiševas mājās.

36. Sproģe Anna Jāzepa m., dzim.1945.g. Kadiševas mājās. Visa ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu. Atbrīvoti 29.11.55. Lietas Nr. 2065.

37. Zelčs Tekla Augusta m., dzim. 1879.g. “Kadiševā”. Izsūtīta 27.03.49. uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu. Atbrīvota 29.11.55. Lietas Nr. 2065.

38. Sproģis Jāzeps Andreja d., dzim. 1923.g. “Tīreļu” mājās. Izsūtīts 09.12.52. uz Omskas apgabala Tevrizas rajonu. Atbrīvots 28.03.56. Lietas Nr. 2065.

39. Kozlovskis Eleonora Augusta m., dzim. 1921.g. Sāvanu mājās.

40. Kozlovskis Kārlis Vladislava d., dzim. 1909.g. Sāvanu mājās.

41. Kozlovskis Jānis Kārļa d., dzim. 1945.g. Sāvanu mājās.

42. Kozlovskis Vitālijs Kārļa d., dzim. 1948.g. Sāvanu mājās. Visa ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 12.12.55. Lietas Nr. 247.

43. Akmentiņš Jekaterina, dzim. 1913.g. “Stūrīšos”.

44. Akmentiņš Ausma Artūra m., dzim. 1946.g. Stūrīšu mājās.

45. Akmentiņš Mirdza Artūra m., dzim. 1936.g. Stūrīšu mājās.

46. Akmentiņš Vija Artūra m., dzim. 1944.g. Stūrīšu mājās. Izsūtīta visa ģimene 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Ģimene atbrīvota 30.06.57. Lieta Nr. 3144.

47. Dauksts Pēteris Jāzepa d., dzim. 1900.g. Svīļu mājas.

48. Dauksts Jadviga Pētera m., dzim. 1897.g. Svīļu mājas.

49. Dauksts Antons Pētera d., dzim. 1938.g. Svīļu mājas. Izsūtīti 25.03.49. Visa ģimene uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Ģimene atbrīvota 20.09.57. Visas ģimenes Lietas Nr. 3309.

50. Ločmelis Anna Antona m., dzim. 1925.g. Svīļu māja. Mirusi 17.07.50. Lieta Nr. 3309.

51. Ločmelis Jānis Kazmira d., dzim. 1922.g. Svīļu mājā. Visa ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 23.09.57. Lietas Nr. 3309.

52. Liniņš Irēna Augusta m., dzim. 1905.g. Kalumeži.

53. Liniņš Aleksandrs Jura d., dzim. 1902.g. Izsūtīts 02.08.56. Atbrīvots 17.04.58.

54. Liniņš Elmārs Aleksandra d., dzim. 1935.g. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 17.04.58. Lietas Nr. 3310-3310-3310.

55. Lapsa Zelma Kārļa m., dzim. 1907.g. Vecsaleniekos. Izsūtīta 27.03.49.

56. Lapsa Ernests Jāņa d., dzim. 1902.g. Izsūtīts 04.01.55.

57. Lapsa Lūcija Ernesta m., dzim. 1933.g. Izsūtīta 26.03.49.

58. Lapsa Zenta Ernesta m., dzim. 1927.g. Izsūtīta 26.03.49. Visa ģimene izsūtīta uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu. Atbrīvota 30.10.56. Lieta Nr. 3311-3311-3311-3311.

59. Simsone Alvīna Jēkaba m., dzimusi 1884.g. Izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 30.10.56. Lietas Nr. 3311.

60. Ostašs Viktorija Antona m., dzim. 1911.g. Naglīšos. Izsūtīta 26.03.49.

61. Ostašs Jānis Pāvila d., dzim. 1915.g. Naglīšos. Izsūtīts 05.10.51.

62. Ostašs Jānis Jāņa d., dzim. 1944.g. Naglīšos. Izsūtīts 26.03.49. Visa ģimene izsūtīta uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Ģimene atbrīvota 02.07.56. Lietu Nr. 332R-332R-332R.

63. Ločmelis Augusts Antona d., dzim. 1898.g. Lutenānu mājas.

64. Ločmelis Marta Jāzepa m., dzim. 1907.g.

65. Ločmelis Staņislavs Augusta d., dzim. 1943.g.

66. Ločmelis Anastasija Augusta m., dzim. 1941.g.

67. Ločmelis Benadikta Augusta m., dzim. 1928.g.

68. Ločmelis Eleonora Augusta m., dzim. 1925.g. Visa ģimene izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 30.10.56. Lietas Nr. 3339.

69. Agleniece Anna Franča m., dzim. 1886.g. Svarupīšu mājās.

70. Agleniece Marianna Jāzepa m., dzim. 1925.g. Svarupīšu mājās. Izsūtītas 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvotas: Lietas Nr. 22.02.56.–3349 un Lietas Nr. 06.11.56.-3349.

71. Ločmelis Anna Ādama m., dzim. 1885.g. “Ostrānos”.

72. Ločmelis Andrejs Kazmira d., dzim. 1933.g. Atbrīvots 17.09.57. Lietas Nr. 3394.

73. Ločmelis Tekla Kazmira m., dzim. 1929.g. Atbrīvota 17.09.57. Lietas Nr. 3394.

74. Ločmelis Anna Kazmira m., dzim. 1890.g. Atbrīvota 09.07.56. Lieta Nr. 3394. Visi tika izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu.

75. Mežals Veronika Jāzepa m., dzim. 1888.g. no “Krutovas”.

76. Mežals Pēteris Domenika d., dzim.1936.g. Atbrīvots 30.07.57. Lieta Nr. 3399.

77. Mežals Vitālijs Domenika d., dzim. 1935.g. Atbrīvots 30.07.57. Lieta Nr. 3399.

78. Mežals Konstance Domenika m., dzim. 1933.g. Atbrīvota 15.09.56. Lieta Nr. 3399.

79. Mežals Lūcija Domenika m., dzim. 1930.g. Atbrīvota 30.07.57. Lieta Nr. 3399. Visi izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 15.09.56. Lietas Nr. 3399.

80. Mežals Mateušs Domenika d., dzim. 1921.g. Egļukalnā.

81. Mežals Marta Domenika m., dzim. 1933.g. Izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu. Atbrīvoti 30.07.57. Lietas Nr. 3399.

82. Rižijs Benedikts Franča d., dzim. 1878.g. Meža putrāni.

83. Rižijs Zoja Jāņa m., dzim. 1887.g. Meža putrāni.

84. Rižijs Antons Benedikta d., dzim. 1921.g. Meža putrāni. Izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 10.10.56. Lietas Nr. 3400-3400-3400.

85. Puriņš Mārtiņš Pētera d., dzim. 1871.g. “Puriņu” mājas. Izsūtīts 26.03.49. Miris 09.08.50. Omskas apgabals. Lieta Nr. 3405.

86. Puriņš Marta Brenča m., dzim. 1876.g. Izsūtīta 26.03.49. Atbrīvota 04.05.59. Lieta Nr. 3405.

87. Puriņš Arvīds Mārtiņa d., dzim. 1906.g. Izsūtīts 11.10.54. uz Intu. Atbrīvots 17.12.58. Lieta Nr. 3405.

88. Puriņš Zelma Mārtiņa m., dzim. 1902.g. Izsūtīta 26.03.49. Atbrīvota 04.05.59. Lieta Nr. 3405.

89. Puriņš Adele Idas m., dzim. 1906.g. Izsūtīta 26.03.49. Atbrīvota 04.05.59. Lietas Nr. 3405.

90. Puriņš Eleonora Jāņa m., dzim. 1946.g. Izsūtīta 26.03.49. Atbrīvota 04.05.59. Lietas Nr. 3405.

91. Zelčs Jāzeps Augusta d., dzim. 1917.g. “Grants Kalnu” mājas.

92. Zelčs Madaļa Staņislava m., dzim. 1883.g. “Grants Kalnu” mājas.

93. Zelčs Leonora Ambrozija m., dzim. 1921.g. “Grants Kalnu” mājas.

94. Zelčs Jānis Jāzepa d., dzim. 1948.g. “Grants Kalnu” mājas.

95. Zelčs Broņislava Augusta m., dzim. 1908.g. “Grants Kalnu” mājas. Visa ģimene izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu. Atbrīvota 09.02.57. Lietas Nr. 3408-3408-3408-3408-3408.

96. Bērziņš Zelma Mārtiņa m., dzim. 1897.g. “Kārkliņu” mājas.

97. Bērziņš Ēvalds Jūlija d., dzim. 1928.g.

98. Bērziņš Betija Jūlija m., dzim. 1926.g. Ģimene izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 29.05.56. Lietas Nr. 3410-3410-3410.

99. Mergins Jānis Kārļa d., dzim. 1900.g. Imantu mājas.

100.    Mergins Minna Jāņa m., dzim. 1904.g.

101.    Mergins Miervaldis Jāņa d., dzim. 1938.g.

102.    Mergins Milda Kārļa m., dzim. 1907.g. Ģimene izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 22.08.56. Lietas Nr. 4752-4752-4752-4752.

103.    Purniņš Jūlija Jāņa m., dzim. 1878.g. “Krišjāņu” mājas.

104.    Purniņš Elza Pētera m., dzim. 1905.g. Izsūtītas uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu 26.03.49. Atbrīvotas 09.02.56. Lietas Nr. 5210-5210.

105.    Jēkabsone Emīlija Jāņa m., dzim. 1871.g. Izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Mirusi 17.05.52. Lietas Nr. 5210.

106.    Auzāns Matrona Afanasija m., dzim. 1903.g. “Greissalieši”. Izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabalu. Atbrīvota 06.09.56. Lieta Nr. 7120.

107.    Auzāns Rūdolfs Teodora d., dzim. 1934.g. Izsūtīts 26.03.49. Atbrīvots 07.09.56. Lietas Nr. 7120.

108.    Auzāns Teodors Andreja d., dzim. 1895.g. Izsūtīts 15.11.52. Atbrīvots 06.09.56. Lietas Nr. 7120.

109.    Auzāns Alvīne Teodora m., dzim. 1925.g. Izsūtīta 03.09.51. Atbrīvota 06.09.56. Lieta Nr. 7120.

110.    Leitāns Veneranda Jāzepa m., dzim.1912.g. “Toku”mājas.

111.    Leitāns Broņislavs Jāzepa d., dzim. 1906.g. Izsūtīti uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atgriezušies 29.03.57. Lietas Nr. 7121-7121.

112.    Grīnbergs Voldemārs Jāņa d., dzim. 1908.g. “Bankova”.

113.    Grīnbergs Elza Jura m., dzim. 1918.g. “Bankova”.

114.    Grīnbergs Modris Voldemāra d., dzim. 1942.g. “Bankova”.

115.    Grīnbergs Austra Voldemāra m., dzim. 1937.g. “Bankova”.

116.    Grīnbergs Vilma Voldemāra m., dzim. 1947.g. “Bankova”. Ģimene izsūtīta 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 25.01.57. Lietas Nr. 7127-7127-7127-7127-7127.

117.    Ločmelis-Supe Jānis Ādama d., dzim. 1884.g. “Lutenāni”.

118.    Ločmelis Bārbala Antona m., dzim. 1903.g. “Lutenāni”. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Miruši Omskā: Jānis 04.11.49. Bārbala –02.09.52. Lietas Nr. 7140-7140.

119.    Ločmelis Aloizs Jāņa d., dzim. 1934.g. “Lutenāni”.

120.    Ločmelis Jezups Jāņa d., dzim. 1928.g. “Lutenāni”.

121.    Ločmelis Helēna Jāņa m., dzim. 1924.g. “Lutenāni”.

122.    Ločmelis Tekla Jāņa m., dzim. 1931.g. “Lutenāni”. Visa ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 18.05.54. Lieta Nr. 7140-7140-7140-7140.

123.    Kudrenickis Pēteris Andreja d., dzim. 1897.g. “Raudiņi”.

124.    Kudrenickis Emma Kārļa m., dzim. 1892.g.

125.    Kudrenickis Jānis Pētera d., dzim. 1930.g. Atbrīvots 16.04.58. Lieta Nr. 7144.

126.    Kudrenickis Vilis Pētera d., dzim. 1936.g. Visa ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 14.07.58. Lieta Nr. 7144-7144-7144.

127.    Auziņš Alvīne Jura m., dzim. 1872.g. “Birznieku” mājas.

128.    Auziņš Roberts Jāņa d., dzim. 1913.g. Izsūtīts 26.03.49.

129.    Auziņš Valija Augusta m., dzim. 1918.g. Izsūtīta 22.05.50. Lieta Nr. 7149.

130.    Auziņš Ārija Roberta m., dzim. 1944.g. Izsūtīta 26.05.50. Lieta Nr. 7149.

131.    Auziņš Jānis Roberta d., dzim. 1946.g. Izsūtīts 22.03.49. Lieta Nr. 7149. Izsūtīta visa ģimene uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atgriezušies 10.11.58. Lieta Nr. 7149.

132.    Siliņš Rita Pētera m., dzim. 1928.g. “Tilžupīšu” mājas.

133.    Siliņš Pēteris Friča d., dzim. 1883.g.. Izsūtīti uz Omskas apgabala Kaganoviča rajonu un Tomskas apgabala Turganskas rajonu. Atbrīvoti 04.11.55. Lietas Nr. 7222-7222.

134.    Auziņš Anna Jāņa m., dzim. 1874.g. “Veckalnu” mājas.

135.    Auziņš Pēteris Alfrēds Bērtuļa d., dzim. 1905.g. Izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Anna mirusi 03.03.54. Pēteris atbrīvots 30.03.57. Lietas Nr. 7224-7224.

136.    Lukstiņš Rūdolfs Antona d., dzim. 1872.g. “Dobukalna” mājas.

137.    Lukstiņš Zelma Jura m., dzim. 1902.g.

138.    Lukstiņš Arnolds Rūdolfa d., dzim. 1926.g.

139.    Lukstiņš Ēvalds Rūdolfa d., dzim. 1928.g.

140.    Lukstiņš Nellija Rūdolfa m., dzim. 1936.g.

141.    Lukstiņš Rita Rūdolfa m., dzim. 1929.g.

142.    Lukstiņš Vilma Rūdolfa m., dzim. 1939.g. Izsūtīti uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 30.10.56. Lietu Nr. 7225-7225-7225-7225-7225-7225-7225.

143.    Konevāls Jānis Andreja d., dzim. 1875.g. “Celmusalas”.

144.    Konevāls Arvīds Jāņa d., dzim. 1913.g. Atbrīvots 10.02.56.

145.    Konevāls Ruta Jāņa m., dzim. 1924.g. Atbrīvota 07.04.56.

146.    Konevāls Emīne Mārtiņa m., dzim. 1908.g. Atbrīvota 02.04.56.

147.    Konevāls Vija Arvīda m., dzim. 1943.g. Atbrīvota 27.04.56. Izsūtīti 26.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Lietu Nr. 7226-7226-7226-7226-7226.

148.    Galens Guste Andža m., dzim. 1878.g. Izsūtīta 26.03.49 uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 10.04.56. Lietas Nr. 7226.

149.    Siliņš Pēteris Jēkaba d., dzim. 1898.g. “Ērglāni”.

150.    Siliņš Alvīne Pētera m., dzim. 1903.g.

151.    Siliņš Nikolajs Pētera d., dzim. 1915.g. Izsūtīti uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Alvīne atbrīvota 10.08.56. Nikolajs – 10.08.56. Pēteris miris 15.11.49. Lietu Nr. 7235-7235-7235.

152.    Iesalnieks Kārlis Andreja d., dzim. 1898.g. “Lāčudruvas”.

153.    Iesalnieks Elza Pētera m., dzim. 1903.g.

154.    Iesalnieks Jānis Kārļa d., dzim. 1929.g. Izsūtīts 15.08.49. Atbrīvots 30.10.56.

155.    Iesalnieks Pēteris Kārļa d., dzim. 1949.g.

156.    Iesalnieks Dzintra Kārļa m., dzim. 1944.g. Ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 30.10.56. Lietu Nr. 7228-7228-7228-7228-7228.

157.    Leitāns Jāzeps Antona d., dzim. 1868.g. “Toku” mājas. Izsūtīts 25.03.49. Miris 16.04.50.

158.    Leitāns Kate Andreja m., dzim. 1880.g.

159.    Leitāns Augusts Andreja d., dzim. 1913.g.

160.    Leitāns Benedikts Jāzepa d., dzim. 1917.g.

161.    Leitāns Broņislavs Jāzepa d., dzim. 1906.g.

162.    Leitāns Veronika Jāzepa m., dzim. 1912.g. Ģimene izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 23.04.57. Lietu Nr. 7235-7235-7235-7235-7235.

163.    Brečs Rihards Fridriha d., dzim. 1887.g. “Ozoliņu” mājas. Izsūtīts 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvots 14.12.56. Lieta Nr. 7252.

164.    Bičevska Ida Jāņa m., dzim. 1896.g. “Ozoliņu” mājas. Izsūtīta 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvota 14.12.56. Lietas Nr. 7252.

165.    Ozoliņš Lidija Jēkaba m., dzim. 1909.g. “Leizemnieki”.

166.    Ozoliņš Jānis Nikolaja d., dzim. 1936.g. “Leizemnieki”.

167.    Ozoliņš Pēteris Nikolaja d., dzim. 1939.g. “Leizemnieki”.

168.    Ozoliņš Uldis Nikolaja d., dzim. 1942.g. “Leizemnieki”.

169.    Ozoliņš Skaidrīte Nikolaja m., dzim. 1933.g. “Leizemnieki”. Izsūtīti 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 14.10.57. Lietu Nr. 895-895-895-895-895.

170.    Metenis Vilma Krišjāņa m., dzim. 1905.g. “Krekliņu” mājas.

171.    Metenis Jānis Jāņa d., dzim. 1905.g. “Krekliņu” mājas.

172.    Metenis Aivars Jāņa d., dzim. 1936.g. “Krekliņu” mājas.

173.    Metenis Jānis Jāņa d., dzim. 1935.g. “Krekliņu” mājas.

174.    Metenis Vilis Jāņa d., dzim. 1934.g. “Krekliņu” mājas. Izsūtīti uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu 25.03.49. Ģimene atbrīvota 11.10.56. Lietu Nr. 898-898-898-898-898.

175.    Dinķīte Vilma-Marta Jāņa m., dzim. 1944.g.

176.    Dinķīte Mirdza Jāņa m., dzim. 1942.g. Izsūtītas 25.03.49. uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvotas 11.10.56. Lietas Nr. 898-898.

177.    Raginskis Aloizs Franča d., dzim. 1908.g. “Roņusalas”. Izsūtīts 25.03.49. uz Omskas apgabala Isilkulas rajonu. Atbrīvots 15.08.56. Lietas Nr. 903.

178.    Zelčs Augusts Mihaila d., dzim. 1886.g. “Līčupe”.

179.    Zelčs Ludviga Ludviga m., dzim. 1891.g. Izsūtīti 25.03.49.

180.    Zelčs Jānis Augusta d., dzim. 1918.g. Izsūtīts 17.09.49.

181.    Zelčs Pēteris Augusta d., dzim. 1930.g. Izsūtīts 25.03.49. Izsūtīti uz Omskas apgabala Marjanovkas rajonu. Atbrīvoti 08.02.57. Lietu Nr. 914-914-914-914.

 

No Tilžas pagasta 1949. gada 25. martā un arī vēlāk izsūtīta 181 persona.

 

 ***

 

• Abrenes apriņķa 19. aizsargu pulka Tilžas pagasta aizsargu saraksts

 

Izraksts no Latvijas valsts vēstures arhīvā esošiem materiāliem, kuri saglabājušies Rīgā, Slokas ielā 15 par Latvijas aizsargu organizāciju, kura ir bijusi un pastāvējusi līdz okupācijas varas ienākšanai.

Bijušā Abrenes apriņķa 19. aizsargu pulka aizsargu saraksts Tilžas pagastā:

1.  Baltiņš Jūlijs no Donikavas

2.  Balodis Vilis no Upetniekiem

3.  Metenis Ermijs no Meteņiem

4.  Pauliņš Ernests no Kokerevas

5.  Jēkabsons Ernests no Mežārēm

6.  Mačs Gustavs no Tilžas

7.  Ozols Jānis no Ezersalām

8.  Rubenis Rihards no Kalniņiem

9.  Līksniņš Jānis no Jaungrīvaldes

10. Batrags Andrejs no Avenirkiem

11. Gallašs Jānis no Kļavsalām

12. Ozols Pēteris no Liņiņiem

13. Kaņepejs Pretecijs no Rukmaņiem

14. Kļaviņš Roberts no Dēļukalniem

15. Mežaraups Voldemārs no Lukstiņiem

16. Pauliņš Rūdolfs no Kāpessila

17. Kļaviņš Kārlis no Dēļukalna

18. Zvaigznons Andrejs no Salaskalna

19. Krūtiņš Ernests no Rutkovas

20. Liepiņš Jānis no Skujevkas

21. Stahovskis Pēteris no Siltenes

22. Stelmahers Pēteris no Petraukas

23. Štokmanis Alfrēds no Vindavas

24. Mālnieks Juris no Lejiņiem

25. Skrīvers Jānis no Osipovas

26. Metenis Jūlijs no Meteņiem

27. Irbe Pēteris no Kokerevas

28. Brunovskis Jānis no Kokerevas

29. Ļiģeris Jānis no Mildiņiem

30. Zembergs Kārlis no Kalpaka skolas

31. Siliņš Pēteris no Ērglāniem

32. Zanderis Jānis no Lamaņiem

33. Dragūns Alberts no Savāniem

34. Zieds Pēteris no Mežupītes

35. Krams Hendrihs no Dzirnavām

36. Krims Augusts no Tilžas

37. Gaidlazda Pēteris no Lemesniekiem

38. Ežmalis Jānis no Dukšupes

39. Igaunis Stepans no Žeikariem

40. Štokmanis Ādolfs no Ceļmalām

41. Veinbergs Kārlis no Vindavas

42. Ežmalis Vincents no Dukšupes

43. Štokmanis Kārlis no Mežupes

44. Depša Kārlis no Norām

45. Depša Roberts no Norām

46. Krams Pēteris no Krampiņām

47. Kudrenickis Augusts no Skansteniekiem

48. Ozols Ādolfs no Stūrīšiem

49. Purniņš Otto no Krišjāņiem

50. Graudiņš Jānis no Kāpessila

51. Barkovskis Aleksis no Austrumiem

52. Kupčs Volfrīds Bruno no Dukšmalām

53. Muižnieks Pēteris no Slokām

54. Akmentiņš Jānis no Sileniekiem

55. Balodis Roberts no Drudža

56. Sproģis Arnolds no Pakalniešiem

57. Balodis Alberts no Drudža

58. Celmiņš Pēteris no Celmukalna

59. Salenieks Staņislavs no Runcenes

60. Dāboliņš Roberts no Krampiņām

61. Striķis Jānis no Purviņām

62. Matīss Rūdolfs no Kalpaka skolas

63. Tilžas pagasta vecākais Stuķēns Arnolds no Sileniekiem

64. Tilžas pagasta aizsargu vada komandieris Rubenis Jānis no Veclejām.

 

 

 

Jānis Barkovskis."Smilgas" atmiņas. Trešais.

Zaļo cietokšņu Varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka - sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. - 1949. g. 23.09.

Fotobildē:
Alekša Pugača ģimene. No kreisās stāv māsa Tekla, pa labi stāv māsa Anna, sēd māte Agate.

Alekša Pugača noslepkavošana

 

1947. gada 20. septembra vakarā ierados tēva mājās, lai saņemtu ziņas par čekas nodevējas Antonijas Stoleres sadarbību ar čekistiem. Tēvs mani informēja, ka Antonija Stolere no slēpņa vērojusi kas ienāk un aiziet no Pugaču mājām. 1947. gada 22. septembra vakarā nodevēja kopā ar čekistiem un istrebiteļiem aplenkuši “Pugaču” mājas. Pa visām mājām meklējuši bandītus un ieročus. Istabā ienākot, līdzi gājusi Stolere ar čekas karavīriem. Annai Pugacei prasījusi, kur slēpjas viņas vīrs Aleksis Pugacis. Sieva viņai atbildējusi, ka vīrs aizgājis padomju armijā un bez vēsts pazudis. Vairāk par viņu neko nezinot. Stolere sievai teikusi, ja tu nezini, tad es tev parādīšu kur viņš slēpjas. Čekisti likuši sievai aizdegt petrolejas lampas un ar aizdegtām lampām čekisti ar Stoleri iegājuši otrajā istabā un likuši sievai Annai Pugacei novilkt istabas stūrī stāvošo gultu uz skapja pusi. Anna palikusi stāvot un sākusi raudāt. Čekisti gultu novilkuši un likuši Annai pacelt grīdā esošo vāku. Sieva Anna vāku uzcēlusi un čekisti tūlīt likuši partizānam Aleksim Pugacim piecelties un izkāpt no bedres. Partizānam no slēpšanās zem grīdas kopš 1944. gada augusta, mitrumā bija progresējusi slimība un bija traucētas kustības. Viņš nevarēja brīvi iet, ne arī kustēties. Čekisti viņu izvilka no bedres un aiznesa uz mašīnu. Tālāk aizveda uz Tilžas čeku. Pēc trīs diennakšu pratināšanas un spīdzināšanas partizāns Aleksis Pugacis tika aizvests uz Akuča purvu un nošauts. Līķi iemeta lielā, garā izraktā bedrē. Tilžas čekisti daudzus pēc nošaušanas iemeta ar ūdeni pilnā bedrē. Lai līķis nogrimtu zem ūdens, čekisti pie rokām vai kājām piesēja ķieģeļus. Tā Antonija Stolere savu uzdevumu bija izpildījusi. Cik lielu algu viņa saņēma no Tilžas čekistiem par partizāna Alekša Pugača dzīvību, tas vēl nav noskaidrots. Vai vispār noskaidrosim? Vēlāk, jau pēc šīs traģēdijas, tiekoties ar Pugača sievu un izrunājoties, noskaidrojās, ka viņa sava vīra pīšļus gribētu atrast. Atvest no Akuča purva un pārapbedīt naktī dzimtas kapos “Runcenē”. Mēs, partizāni, viņas domu atbalstījām. 1947. gada 23. septembra naktī, mēs, 10 partizāni, komandiera Roskoša vadībā, devāmies uz Akuča purvu, lai palīdzētu partizāna sievai Pugacei sameklēt vīra pīšļus. Ieradāmies norunātā vietā un gaidījām atbraucām pajūgu ar divām sievietēm. Pajūgs atbrauca un ar baterijas lukturīšu gaismu uzsākām meklēšanu. Uz ceļiem, kas veda no Tilžas un Baltinavas, tika nolikti posteņi. Divi partizāni, Pēteris Zelčs (Zaļais) un Jānis Čakšs (Irsis), izģērbās līdz pusei. Laiks vēl bija silts. Iegāja bedres ūdenī un ar taustīšanos meklēja.   Nošautajam partizānam galva bija bez matiem. Sieva viņu atpazītu arī pēc apģērba. Viss bija jādara ar piesardzību. Pa tumsu aizejot bedres otrajā galā, partizāns Čakšs, uzspiežot uz lukturīša tā gaismā saskatīja pliku pakausi un ausi. Paceļot virs ūdens augstāk, sieva pēc drēbēm atpazina savu vīru. Līķi izcēlām no ūdens un nolikām uz segām. Satinām un aiznesām noguldot sienā ratos. Virsū uzklājām sienu un pajūgu izvadījām no Akuča purva. Sievas aizbrauca uz partizāna Čakša mājām, kur tika taisīts zārks partizāna Pugača pīšļiem. Zārku uztaisīja partizāni Zelčs un Čakšs. 1947. gada 25. septembra naktī notika partizāna bēres. Kaps tika izraksts Runcenes kapsētā tieši virsū uz viņa tēva kapa, līdz tēva sabrukušajam zārkam. Partizānu posteņi tika nolikti uz Tilžas un Krišjāņu ceļiem. Komandiera Andreja Roskoša (Melnais) vīri savu cīņu biedru sagaidīja kapsētā. No partizāna Čakša mājām atveda zārku ar Alekša Pugača pīšļiem. Zārku izcēlām no ratiem un aiznesām augšā kalnā. Tur ielaidām kapā virs tēva zārka. Īsus atvadu vārdus runāja Roskošs. Viņš teica: - Partizāni! Šonakt zemes klēpī mēs guldām mūsu cīņu biedru, Latvijas valsts uzticamo dēlu, partizānu Aleksi Pugaci. Viņa dzīvību pēc čekistu pratināšanas un spīdzināšanas izdzēsa čekistu lodes. “Aleksi!” Tavs vārds tautā dzīvos mūžu mūžos, kamēr latvju tauta dzīvos. Lai Dievs svētī tavus pīšļus!

Pār kapu klājās smilšu palags. Visa smiltiņa tika rūpīgi savākta un sakārtota. Vecais tēva kapa krusts nolikts vecajā vietā. Ar sūnām un zālēm kapu nomaskējām, jo vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka istrebiteļi reizi nedēļā sazinoties ar vietējām izpildkomitejām un pārbaudot, vai tiešām šajā kapsētā ir tāds un tāds cilvēks apbedīts, vai šajā nedēļā un kāds viņa vārds un uzvārds. Bija gadījumi, ka čekisti un istrebiteļi līķi atraka un aizveda nezināmā vietā.

 Sakarus ar citām partizānu grupām uzturējām bieži. Grupu komandieri no citām partizānu nometnēm sanāca mūsu “Purvasaliņas” nometnē. Nometņu komandieri partizānu klātbūtnē atklāti runāja par sadarbību un izdzīvošanu, par mūsu sadarbību ar mūsu atbalstītājiem un labvēļiem, jo ar katru dienu tuvojās rudens. Bija jādomā par izdzīvošanu ziemas apstākļos. Grupu komandieri vienojās, ka jāsadalās mazākās grupās, kurās būtu no trīs līdz pieci partizāni. Grupiņām jāuzceļ jauni, labi maskēti bunkuri kalnu aizās, nogāzēs, upju augstos krastos un tuvāk ūdeņiem. Jāsagādā sāls un kartupeļi ziemai, kamēr vēl nav sniega. Jauno mītņu celtniecība jāuzsāk tūlīt. Grupu komandieriem jāizlemj par novadu, vietu, kur viņiem ar saviem vīriem bāzēties un dzīvot ziemā.

 

Partizānu grupu sakari

Mūsu nometnē “Purvasaliņas”, pēc Pētera Supes vīru aiziešanas no mūsu nometnes, palika 57 partizāni. Pēc šīs komandieru tikšanās tika izlūkotas vietas kur celt jaunus bunkurus. Izvēlētajās vietās tika uzsākti darbi. Komandieris Kudrenickis ar 10 partizāniem aizgāja uz Kalvenes meža masīvu pie Kūkovas upes. Ceļot jauno bunkuru satikās ar Nautrēņu partizāniem un palika tur. Komandieris Antons Roskošs (Gaišais) ar 18 partizāniem aizgāja uz Ķīseļevas meža masīvu aizauguša Iršu ezera krastā. Nedēļas laikā uzcēla divus bunkurus. Rezerves – 8 līdz 10 vīriem. Rezerves bunkuri tika uzcelti “Garosilu” meža masīvā. Roberta Baloža vadībā tika uzcelti divi bunkuri. Kalnainā vietā “Karakapos” 10 vīriem. Un rezerves bunkurs Lapsukalnā netālu no Kalnaežmaļiem. Bunkuri tika ierīkoti mūsu atbalstītāju mājās, šķūņos, kūtīs, rijās, piedarbos. Kur varētu dzīvot no 2 – 5 partizāniem ziemas laikā. Komandieris Andrejs Roskošs (Melnais) ar 5 partizāniem 1947. gada oktobra pirmajā pusē aizgāja uz tikšanos ar “Vecrikavas” partizānu komandieri “Ziemeļnieku” (Ziemeli), lai pārrunātu izdzīvošanu ziemas apstākļos. Daudzus mūsu labvēļus un atbalstītājus apcietināja čekisti un sodīja ar izsūtīšanu. Mājas izlaupīja un atstāja tukšas. Šāva un dedzināja. Maz palika mūsu cilvēku, kuri nebaidījās mums pasniegt maizes klaipiņu. Pēc nedēļas prombūtnes Andrejs Roskošs (Melnais) ar saviem 5 vīriem no tikšanās ar Ziemeļnieku atgriezās “Purvasaliņās”. Stāstīja, ka saticies ar Dricēnu – Strūžānu partizānu komandieri Jurkānu, kurš ar saviem 12 vīriem bāzējoties Dricēnu mežu masīvā. Komandieris “Jurkāns” ar savu sakarnieku starpniecību noorganizēja tikšanos ar Gaigalavas partizānu komandieri “Zuti”, kurš ar saviem 10 partizāniem bāzējoties Gaigalavas – Bikavas meža masīvā. Pārrunājuši, ka arī kara gadījumā starp Sabiedrotajiem un Krieviju partizāniem pēc iepriekš izstrādātā aizsardzības un uzbrukuma plāna jātraucē ienaidnieks, lai atkāpjoties neiznīcina mūsu atbalstītāju mājas un sētas. Partizānu darbībai jābūt organizētai un aktīvai. Neviens partizāns nedrīkst savas personīgās intereses likt pirmajā vietā. Jābūt ticībai, ka mēs izdzīvosim, mēs uzvarēsim. Šādai ticībai jābūt dziļi mūsu sirdīs un tikai ar dzīvību mums atņem šo ticību. Mēs, visi partizāni, komandiera runu uzklausījām ar lielu uzmanību. Un nobeidzot runu komandieris teica: - Vēl, partizāni, gaidīsim ASV palīdzību. Ticēsim viņu radio raidījumiem – varbūt?, jo mums citas izejas nav. Nenoliksim savus ieročus un sevi čekistu priekšā. Mēs esam Latviešu tautas Nacionālais spēks, un tie vīri un sievas, kas latvju sauli sirdī nesam. Dzīvot ļoti gribējās, jo lielākā daļa bijām jauni zēni. Starp veciem vīriem mēs jutāmies droši. Jau iepriekšējās kaujās ar ienaidnieku šie vecie vīri prata izcīnīt uzvaru pār ienaidnieku un bez zaudējumiem aiziet no kaujas vietas.

Mans pirmais komandieris partizānos aizejot bija Andrejs Roskošs (Melnais). Dzimis 1911. gada 25. martā Latvijā, Abrenes apriņķa Tilžas pagasta “Mežupes” mājās. Dienējis Latvijas armijā. Uzdienējis līdz kaprālim. Pēc dienesta iepazinies ar Viktoriju Deglavu. Apprecējies un uzsācis veidot savu ģimenes dzīvi. Piedzimst divi dēli un divas meitas. Krievu armijai okupējot Latviju, strādā sievas saimniecībā. 1941. gada vasarā aiziet vācu armijā brīvprātīgo iesaukumā un kā viens no Tilžas pagasta pirmajiem brīvprātīgajiem dodas uz austrumu fronti karot pret sarkano mēri – komunismu. Viņš bija rūdīts cilvēks. Izgājis un cīnījies pie Kurskas, Volhovas purvā pie Opočkas, Veļikije Lukiem, pie Zilupes upes Latvijas teritorijā Krivanda. Piešķirtā dienesta pakāpe “unteršarfirer”. Vācu armijai atkāpjoties, viņš paliek savā dzimtajā pusē un uzsāk organizēt pirmo partizānu grupu Tilžas pagastā. Atceros viņa uzrunu mežā: - Partizāni, latviešu tautas dēli! Esiet vērīgi, dzirdīgi, drošsirdīgi. Satiekoties ar ienaidnieku, negaidiet, kamēr šauj viņš – bet šauj tu pirmais. Šie viņa teiktie vārdi manās partizānu gaitās ir lieti noderējuši. Man, kā jauneklim, viņš bija labs paraugs ar savu stāju un korektumu.

1944. gada 23. decembrī “Slotukalnā” apvienojoties ar Marijana Slucka un Pētera Supes vīriem, bija izveidoti un pastāvēja labi sakari ar citām partizānu grupām un to komandieriem: Robertu Balodi, Hendrihu Vestmani, Augustu Kudrenicki, Antonu Zelču, Ādamu Zelču, Antonu Roskošu, Albertu Bružu, Jāni Zuti, Onufriju Jurkānu, Pēteri Karavoičiku, Andreju Roskošu, Aloizu Lipski, Pēteri Pujātu, Jāzepu Nagli, Leonardu Gabranovu, Vitāliju Kazincānu. Partizānu komandieri izstrādāja diversiju un uzbrukumu taktiku pret čekistiem, partorgiem, istrebiteļiem, padomju aktīvistiem, stukačiem un ziņu pienesējiem, kas sadarbojās ar čekistiem. Sakarnieki bija piekomandēti un sadarbojās ar partizānu nometnes komandieri un nometnes apsardzes dienestu. Sakarnieku – izlūku uzdevums bija izpildīt pavēles un uzturēt sakarus ar citām partizānu grupām. Bijušajā Abrenes apriņķī darbojās 32 partizānu grupas ar kopējo partizānu skaitu 6800 vīru. Vislielākā Latvijas teritorijā bija Pētera Supes (Cinītis) partizānu grupa ar 360 partizāniem, kura bāzējās Stompaku purva saliņas 24 bunkuros. Izlūkošana un sakari partizāniem bija zibenīgi. Vajadzēja aiziet sakarniekam partizānam meža malā, kur dzīvoja mūsu uzticības personas un apzīmētā vietā zem egles biezās mizas, kurai virsū bija uzlikta sūna, paceļot šo mizu apakšā atradām informāciju par apstākļiem Tilžā un apkārtnes mājās. Mums ar atbalstītājiem, pie kuriem bieži gājām, bija norunātas brīdinājuma zīmes, kādas tika izliktas pie mājām. Ja kārts galā bija pacelta stikla pudele, tad mājās varējām ienākt tikai tad, kad no meža kādu laiku ar tālskati bijām novērojuši mājas apkārtni. Ja kārts galā bija pacelta slota un aizvērts loga slēģis, tad mājām nedrīkstēja tuvoties.

 

 Mežu ķemmētāju rosība

 

1947. gada 10. oktobrī agrā rīta stundā mūsu nometnē “Purvasaliņas” ieradās mūsu atbalstītājs Reinis Vītols ar ziņu, ka Tilžas miestā pie čekas mājas pulcējoties daudz karavīru un automobiļu ar brezentu pārklātām būdām. To redzot, vīrs aizgājis pie aptiekāriem Novikiem un saņēmis ziņu, ka karavīri ar istrebiteļiem braukšot ķemmēt mājas un mežu aiz Numernes mežniecības. Vītoltēvs, pastāstījis to mūsu komandieriem, tūlīt aizgāja. Roskošs, Vestmanis un Balodis visus partizānus izsauca no bunkuriem un paziņoja par stāvokli. Lika visu, ko iespējams, sakārtot un līdzi mugursomās paņemt munīciju, ieročus, arī iespējamo pārtiku. Vajadzēja sakārtoties ceļam. Iestājoties tumsai, mēs “Purvasaliņas” nometni atstāsim un pāriesim uz rezerves bunkuriem Kiseļevas meža masīvā pie Iršu ezera. Visu sakārtojuši, partizāni bija gatavi doties ceļā. Andrejs Roskošs no mūsu slimnīcas bunkura atnesa četrus maisiņus, kuros, kā viņš teica, bija 8 kājnieku mīnas. Paņēmis līdzi Robertu Balodi aizgāja pie mūsu bunkuriem izlikt kājnieku mīnas. Andris teica, lai partizāniem ieroči būtu kaujas gatavībā un ar Dievpalīgu devāmies 30 kilometrus garā ceļa pārgājienā. Un tā mēs, 69 partizāni, savu komandieru pavadībā devāmies ceļā. Tuvojoties Tilžas – Kārsavas lielceļam, ar lielu piesardzību vērojām braucošās krievu karavīru automašīnas no Kārsavas uz Tilžu. Kad iestājās tumsa, mašīnas vairs nebrauca. Pēc laika, kad iestājās pilnīga tumsa un klusums, mēs šķērsojām lielceļu starp kalnu ieplakām Rakta kalna Purviņu – Kiseļevas virzienā un rīta pusē sasniedzām Iršu ezera krastā celtos rezerves bunkurus. Apsardzes komandieris apsekoja un apskatīja meža kvartāla līnijas un izvietoja apsardzi. Bunkurus partizāni apsargāja no visām četrām debess pusēm. Partizāni no pārgājiena bija noguruši un aizgāja bunkuros atpūsties. Pēc trīs dienām, kad bijām atpūtušies, komandieris Andrejs Roskošs (Melnais) sarunā ar mani (Smilga) teica, ka rītdien iesim izlūkos uz Mežarijām pie manas radinieces Annas Ločmeles-Olekšas. Tā mēs nākošās dienas rītā pa meža ceļiem un zvēru takām aizgājām līdz mežmalai. Netālu no meža bija Olekšas māja. Ilgi no meža vērojām mājas pagalmu un apkārtni, jo šajā meža ielokā atradās vēl četras mājas. Tā kā viss šajās mājās bija mierīgi, es savu mašīnpistoli uzkāru uz labā pleca zem mēteļa. Andrejs palika mežmalā uz posteņa. Es gāju uz radinieces māju. Pagalmā sāka riet sunītis. Mājas durvis atvērās un izgāja Anna. Ieraugot mani, paziņa ar asarām acīs sāka runāt, - tu vēl esi sveiks un vesels!?... Es viņai atbildēju, ka esmu dzīvs un vesels. Viņa aicināja istabā. Es viņai pateicos un lūdzu, vai te gar tavām mājām no Ruskulovas pa lielceļu braucot nav redzētas Krišjāņu virzienā krievu karavīru mašīnas. Viņa man atbildēja, ka vakar esot redzētas braukājot. Pienāca Andrejs un viņai mēs lūdzām, lai rīt viņa aiziet pie paziņas Stiprovietes uz Krišjāņiem un uzzin, ko karavīri meklējuši Krišjāņos. Viņa apsolīja, ka viņa mums palīdzēs. Aizgāja uz istabu un mums atnesa divus klaipiņus maizītes un sālītu speķa gabalu. Bijām pateicīgi. Norunājām, ka pēc divām dienām ar viņu tiksimies viņas mājās. Mēs aizgājām uz savu nometni.

Jā, dzīvot gribējās un ēst arī gribējās. Andrejs sagrieza maizīti rikās un virsū sālītā speķa šķēlītes. Tie mums bija svētki, jo no “Purvasaliņu” nometnes mums līdzi bija liels maizes kukulis, kāds sīpols un sāls. Bet tikpat kā viss bija mūsu partizānu vēderos. Annas tantes speķis un maizīte bija ļoti sātīga un garšīga. Paldies viņai. Pēc divām dienām mēs ar Andreju atkārtoti tikāmies ar Annas tanti. Viņa mums sniedza informāciju, ka Krišjāņos karavīri ķemmējuši apkārtnes mežus un mājas. Arestējuši cilvēkus un aizveduši uz Tilžu. Stiproviete stāstījusi, ka cilvēki Krišjāņu ciemā runājuši, ka Numernes pusē karavīri un istrebiteļi ielenkuši četrus bandītu bunkurus. Tuvojoties bunkuriem, sprāgušas mīnas un bojā gājuši karavīri un istrebiteļi. Bandītu bunkuros neesot bijis. Bunkurus uzspridzinājuši, krievu karavīri esot uzgājuši divu partizānu kapu vietu. Atrakuši un līķus aizveduši uz Kārsavu. Annas tantei bijām pateicīgi par sniegto informāciju. Atkal Annas tante iedeva divus lielus rudzu maizes kukuļus un speķa gabalu. Bijām pateicīgi. Šī maizīte un speķis papildināja mūsu partizānu pārtikas krājumus. Kas bija Annas tante? Manas mātes māsīca Latvijas laikā bija precējusies ar policijas kārtībnieku Ciprijanu Olekšu no Bērzpils pagasta “Golvariem”. Latvijas laikā Olekšs dienēja Gauru pagastā. Un kā viņš pats izteicās, tad tas bijis zagļu un laupītāju pagasts, jo šī pagasta cilvēki sadarbojās ar krievu pierobežas zagļiem un laupītājiem. Latvijā ienākot krievu okupantiem, Olekšs no Gauru pagasta pazuda un slēpās sievas mājās “Mežarijas”. 1941. gada 23. jūnijā ienākot vācu armijai, Olekšs atsāk darbu Tilžas pagasta Ruskulovā un tur strādā par policijas kārtībnieku līdz 1944. gada jūlijam. Kad vācu armija atkāpās, Olekšs aiziet līdzi vācu armijai un otrajam pasaules karam beidzoties, Olekšs nokļūst Kanādā. Strādā Kanādas policijas pārvaldē. Sakarus ar sievu un dēlu uztur, apmainoties ar vēstulēm. 1971. gada pavasarī sieva Anna saņem no vīra izsaukumu, lai abi ar dēlu Edvardu Rīgā sakārto dokumentus un izbrauc uz Kanādu. Bet tajā laikā dēls Edvards dien krievu armijā Tālajos austrumos. Māte ar visiem spēkiem un zināšanām visu dara, lai varētu izbraukt. Ierodoties Rīgā Eglīts, Šustins, Noviks viņas iesniegtos papīrus caurskatot dod atbildi, ja gribi, brauc pie vīra, mēs tev papīrus dodam. Bet tavam dēlam padomju armijā vēl jānodien divi gadi un kad viņš būs demobilizējies, tad varēs darīt kā gribēs. Tā Annas tante paliek un gaida, kad atgriezīsies dēls. Dēlam no armijas atgriežoties, viņa uzraksta tēvam vēstuli un lūdz, lai izsaukumu atsūta vēlreiz. Bet atbildē saņem sēru vēsti, ka Ciprijans Olekšs izpildot dienesta pienākumus auto avārijā gājis bojā. Apglabāts “Edmontonas” pilsētas kapsētā 1973. gada 17. augustā. Ir latviešiem sakāmvārds: “Cilvēks domā, Dievs dara”. Tā Edvards ar māti paliek Latvijā un strādā padomju saimniecībā “Salņeva”. Edvards strādā sovhozā uz sagādes automobiļa, bet māte cūku nobarošanas kompleksā. Ziemā liktenīgi slīdot kājām un atmuguriski krītot, Edvards sasit galvu un bezsamaņā tiek aizvests uz Kārsavas slimnīcu. Pēc trīs mēnešiem no slimnīcas izrakstīts. Pēc kāda laika viņam sākusi ļoti sāpēt galva un atkal ievietots Kārsavas slimnīcā. Pēc nedēļas ārstēšanās Kārsavas slimnīcā, viņu aizved uz Rīgas Paula Stradiņa slimnīcu. Pēc trīs dienu izmeklēšanas ārsti konstatē, ka no sasituma galvas smadzenēs ieplūdušas asinis, un sācis strutot. Esot vajadzīga operācija. Dakteri šo operāciju izdarīja un tā bijusi smaga. Pēc divām dienām slimnieks nācis pie samaņas. Ārstēšana turpināta Rīgas slimnīcā. Divus mēnešus vēlāk slimnieks izrakstīts, bet pēc divām nedēļām mājās Edvards mirst. Arī es piedalījos viņa izvadīšanā 1985. gada 12. februārī. Viņš tika apglabāts Zobļovas kapsētā. Man šī staltā, labestīgā, izpalīdzīgā jaunekļa bija ļoti žēl. Viņam bija tikai 35 gadi. Viņa māte Anna mira 1996. gadā. Apglabāta blakus savam dēlam. Vieglas smiltis dzimtās zemes kapu kalnā! Gods un pateicība viņiem par pasniegto maizīti un gaļas šķēli mums – partizāniem, tajos bargajos gados.

1947. gada 16. oktobrī komandieri kopā ar partizāniem apspriedās un nolēma sadalīties mazākās grupās, lai ziemas laikā varētu kādu laiku dzīvot mājās pie atbalstītājiem. Roberts Balodis un Hendrihs Vestmanis ar saviem vīriem jau nākošā dienā sakārtojās un naktī izgāja no Iršu rezerves bunkuriem uz Garosilu meža masīvu “Karakapu” rezerves bunkuriem, savstarpējos sakarus uzturot ar ziņnešu sakarnieku tikšanos pie atbalstītājiem. 1947. gada 18. oktobrī partizānu grupas komandieris Antons Roskošs (Gaišais) ar savu sievu Helēnu abi aizgāja uz Dricēnu pagasta “Silu” mājām pie Antona māsas Teklas Andževas, lai pārdzīvotu ziemu. Tā mēs abi ar Andreju Roskošu divatā palikām Iršu nometnē. Tā savādi likās, ka esam tikai divi. Dzīvojām uzmanīgi. Bieži gājām izlūkos uz Kārsavas – Krišjāņu lielceļu. Vērojām, kāda kustība notiek uz ceļa. No slēpņa redzējām, ka uz lielceļa kolhoza “Krišjāņi” automašīnas pārvadā savus strādniekus. Viss bija mierīgi. Atnākuši nometnē, vārījām liepziedu tēju bez cukura un dzērām klāt piekožot rudzu maizīti. Divatā bijām nodzīvojuši divas nedēļas. Andrejs ierunājās, ka vajadzētu no Iršu nometnes pāriet uz “Lapsukalna” rezerves bunkuru. Un tā, nākošā dienā, mēs sakārtojām Iršu bunkura apkārtni. Nomaskējām ar sūnām. Līdzi paņēmām visus pārtikas produktus. Sakārtojām mugursomas un naktī izgājām no Iršu bunkuriem uz “Lapsukalna” bunkuru. Ar rītausmu mēs iegājām “Lapsukalna” bunkurā. Bijām noguruši. Apsēdāmies uz guļamlāviņām un aizmigām. Mūs uzmodināja vārnu ķērkšana. Bunkurā bija drēgns. Salasījām malku, žagarus un iekurinājām “čugunku”. Pēc neilga laika bunkurā bija patīkami silts un atkal uzplijās miegs. Andrejs teica, ka tagad mēs nedrīkstam gulēt, jo ir jāiepazīstas ar mežu un bunkura apkārtni. Sāka līt lietus un mēs abi atgriezāmies bunkurā. Vēl tikai paspējām salasīt malku. Kurinājām bunkura krāsniņu un vārījām tēju. Dzerot tēju un piekožot maizīti pārrunājām par mūsu dzīvi un darbību, kad iestāsies ziema. Andrejs ierunājās, ka man rītvakar jāaiziet uz tēva mājām “Austrumi” un jāsavāc ziņas par čekas nodevējas Antonijas Stoleres pašreizējo darbību, kā arī citu informāciju.

 

“Austrumu” mājas aplenktas

 

1947. gada 20. novembra vakarā es izgāju no “Lapsukalna” bunkura. Andrejs mani pavadīja līdz Dukšupei, kur mēs, partizāni, bijām ierīkojuši pārejas laipu. Andrejs aizgāja atpakaļ uz “Lapsukalna” bunkuru. Projām iedams viņš man pieteica rītnakt atgriezties “Lapsukalna” bunkurā. Es aizgāju. Tēva mājās satikos ar savām māsiņām un māti. Uzklausīju tēva teikto. Māsiņa Anna ierunājās, paliec, brāli, pa nakti šķūņa bunkurā, bet es rīt no rīta aiziešu pie aptiekāriem Novikiem. Uzzināšu par čekas un istrebiteļu sadarbību ar Antoniju Stoleri. Tā norunājuši mājinieki aizgāja gulēt. Es aizgāju uz šķūņa bunkuru, kurš bija ierīkots šķūnī zem siena. Uzrāpos uz siena panta un gar siena pantu un sienu nolaidos līdz grīdai un ielīdu bunkurā. Miegs nenāca un aizmigt nevarēju. Visādas domas nāca prātā. Biju nemierīgs. Kad biju iesnaudies sāka riet mājas sunītis Duksis un ļoti nikni skraidīja no vienas vietas uz otru. Es atmodos un aiz šķūņa sienas dzirdu, ka staigā cilvēki un krieviski sarunājas. Es sapratu, ka mūsu mājas ir aplenktas. Savu mašīnpistoli pievilku tuvāk sev un granātas – trīs vācu oliņas, ieliku sava mēteļa kabatās. Sunītis Duksis pie mājas durvīm nepārtraukti rēja. Pēc tam suņa rējieni palika kaut kur tālumā. It kā suns rietu tālumā. Dzirdu, ka pie mājas durvīm laužas, dauza durvis un krievu valodā kliedz: - starik! Atkroj dveri... Dze tvoj sin i drugi banditi. Dzirdu, ka krievi lamādamies atrauj vaļā šķūņa durvis un ar šauteņu durkļiem sāk bakstīt siena pantu. Pagalmā dzirdu kliedzienus un vaimanas. Šajā brīdī čekisti sita manu tēvu un māsu Annu. Pugaču māju virzienā sākās ložmetēju kārtu šāvieni, granātu sprādzieni, cilvēku vaimanas, saucieni un kliedzieni pēc palīdzības. Man, sēdot bunkurā, nāsīs sitās degoša siena smaka. Mūsu mājas pagalmā un kūtī dzirdu atsevišķus ieroču šāvienus. Galvā džinkstēja, ausīs tā kā zvani zvanīja, bet mana sirds balss iekšēji runāja – nepadoties, izturēt. Degoša siena smaka bija tik jūtama, ka domāju, deg mans šķūnis. Es izlīdu no bunkura pie šķūņa sienas un tikai tad sapratu, starp baļķu šķirbām skatoties, ka laukā ir migla un sajaukusies ar dūmiem. Pugaču māju virzienā nepārtraukti šāva automātiskie ieroči un pa starpām dobji un spēcīgi sprādzieni. Tad viss apklusa.

Pēc ilgāka klusuma es gar siena panta malu un šķūņa sienu lēnām, ar lielu piesardzību uzlīdu līdz jumta korei un sapratu, ka ir nakts. Sēdēju un klausījos. Mana tēva mājas pagalmā bija klusums. Mana šķūņa durvis bija aizvērtas. Uz siena panta tupot, visādi domāju, - ko darīt un kā rīkoties, lai aizietu no šķūņa. Izdzirdu, ka atveras istabas durvis un sunīti Duksi rīda, - cui, cui... Tā bija mātes balss. Duksis izskrējās un izrējās ap visām mājām. Tad, dzirdu, klusā balsī ar Duksi runādama nāk māte. Atver šķūņa durvis un klusā balsī runā: - Dēls, tu esi dzīvs?

Es lēnām nolaidos no siena panta. Māte stāvēja šķūņa aizdurvē. Sāpēs un izmisumā čukstus stāstīja, ka čekisti un istrebiteļi iznīcinājuši visu Pugaču ģimeni. No mūsu mājām arestējuši un uz Tilžas čeku aizveduši sasisto māsu Annu, tēvu Aleksi un līdzi paņēmuši māsu Anastasiju. Pugaču mājas čekisti un istrebiteļi izlaupījuši. Lopus, cūkas, kartupeļus un graudus aizveduši. No mūsu mājām paņēmuši divas govis un visu ar mašīnām aizveduši uz Tilžu. Ilga runāšana ar māti nebija., jo pašreizējais pieklusums varēja būt mānīgs. Māte man teica: - Dēls, ja nav kur palikt un bunkurā nevienu partizānu nesatiec, tad ej pie tantes Teklas.

Es noskūpstīju mātes asarās mirkstošo seju. Māte mani pārkrustīja ar krusta zīmi. Piesaucot Dievpalīgu es devos ceļā, uz “Lapsukalna” bunkuru. Tur Andreju es nesatiku. Sāku apskatīties bunkurā slepenās vietas. Tur nekas nebija nolikts. Izgāju laukā. Pie bunkura sienas arī neko neatradu. Sāku domāt, - kāpēc nav atstāta informācija... Kur aizgāja un kad atgriezīsies. Nolēmu, ka šonakt Andreju gaidīšu atgriežoties. Tā visa nakts pagāja nemierā. Iekurināju krāsniņu. Palika mazliet siltāks. Vairāk kurināt baidījos, jo dūmi izklīst apkārt un tas partizāniem jāņem vērā un jāsargājas. Pagāja diena. Sals saldēja. Ēst arī gribējās. Uz guļamlāviņas stūrī atradu papīrā ietīto rupjo sāli. Šos lielos sāls graudus pasūkājot, ēstgriba pārgāja, bet sālījums dedzināja iekšas. Nesagaidījis Andreju, uz mazas papīra strēmelītes uzrakstīju un atstāju viņam ziņu, ka es aizeju pie Teklas tantes, lai pārdzīvotu ziemu. Par manu atrašanās vietu tuvāk uzzināsiet “Austrumos”. Ierakstu sarullēju bērza tāsī un noglabāju pie bunkura sienas, jo šī vieta bija zināma tikai komandieriem un sakarniekiem.

 

Pāri trim upēm un ziemošana bunkurā uz kūtsaugšas

 

Dienā bunkura apkārtni “Lapsukalnā” nomaskēju un sakārtoju ar sila sūnu un nolēmu, ka šonakt no “Lapsukalna” rezerves bunkura aiziešu. Un tā, 1947. gada 23. novembra naktī ar Dievpalīgu devos tālajā ceļā. Man bija jāpāriet trīs upes – Dukšupe, Tilža un Keiba. Pār tiltiem un laipām iet bija nedroši. Vajadzēja iet ūdenī, lai tiktu pāri upēm. Laiks bija auksts un drēgns. Lai gan man bija zināmas šo upju seklākās vietas, tāpat izmirku līdz padusēm. Mans apģērbs, kas bija kājās un mugurā, sāka sasalt. Tas brikšķēja un grabēja. Kustības bija ierobežotas. Uz rīta pusi laimīgi ierados tantes Teklas mājās. Biju nosalis un viss drebēju. Pat vārdus izrunājot mēle mutē drebēja. Tante uzvārīja karstu liepziedu tēju, pielika klāt medu un lika daudz dzert. No tējas sāka svīst piere un sāka atkust manas sasalušās drēbes. Ar onkuļa Pētera palīdzību, kurš ar nazi sagrieza manas sasalušās drēbes, es tiku ieģērbts sausās drēbēs. Un atkal lika dzert karstu liepziedu tēju. Mani sāka kratīt drudzis un raustīt žagas. Sev iekšā sajutu karstuma un aukstuma viļņus. Pēc tam onkulis lika lēnām staigāt pa istabu un ieģērba mani lielā, garā aitādas kažokā. Kājās lika uzvilkt otru pāri vilnas zeķu. Lēnām staigājot kļuva silti. Drudzis un žagas mani vairs nemocīja. Tante lika ēst medusmaizi un virsū dzert karstu liepziedu tēju. Paldies šiem labajiem cilvēkiem! Es atguvu spēku un uz kājām jutos daudz labāk. Visā savā ķermenī sajutu, ka tajā ieplūst jauns spēks un enerģija.

Savu partizāna bruņojumu nācās nodot onkuļa Pētera glabāšanā. Pēteris atnesa linu austo maisu un lika man to turēt. Viņš ar savām rokām manu bruņojumu salika maisā. Tur ielika granātu saišķi, pistoli, brezenta topogrāfisko karšu somiņu, kompasu, somu markas karavīru dunci, četrus mašīnpistoles radziņus, pielādētus ar patronām un mašīnpistoli. Visu to salika maisā un maisu aiznesa uz savu istabu. Atnācis no savas istabas, lika man ar visu lielo kažoku iet līdzi. Ieveda mani pieliekamajā kambarī, kur kambara stūrī bija ierīkotas ar roku maļamās dzirnavas. Pētera onkulis notupās uz ceļiem, palīda zem dzirnavu galda un pacēla grīdā iebūvēto vāku. Lika man, viņam pašam pieceļoties, līst iekša bedrē ar visu kažoku. Es iegāju bedrē un onkulis noteica, te dzīvosi līdz pusdienlaikam. Pēcpusdienā dzīvosi citā vietā. Onkulis vāku aizvēra un kaut ko uzlicis virsū uz vāka, aizgāja.

Man bija silti. Galvā bija jūtams smagums. Aizmigt nevarēju. Visādas domas jaucās pa galvu. Domāju, kā es izdzīvošu ziemu. Vai satikšu savu komandieri Andreju Roskošu (Melnais)?... Tā ar visādām domām galvā cīnoties biju aizmidzis. Pamodos tad, kad tante Tekla bija sākusi saviem lopiņiem virtuvē vārīt ēdienu. Pēc kāda laika atkal iemigu un atmodos, kad onkulis Pēteris no grīdas vāka vilka nost uzlikto svaru un runāja, gana ilgi esi gulējis un pacēla bedres vāku. Es onkuli sveicināju ar “labrīt!”. Viņš jautāja, vai nebija auksti. Es atbildēju, - paldies, onkuli, bija labi un silti. Lēnām izkāpu no bedres. Virtuvē satiku tanti. Viņa lika nomazgāties. Noģērbu kažoku. Tad onkulis lika vēl uzvilkt lielo kažoku, ar kuru jau biju bedrē. Viņš pavēra istabas durvis. Uz galda kūpēja smaržīga svaigas gaļas zupas bļoda. Onkulis lika man apsēsties pie galda un pats aizgāja uz lielo istabu, tā saucamo – zāli. Drīz atgriezās. Viņam līdzi gāja mans brālēns Staņislavs. Jā, tā bija tikšanās! Pārdzīvojums un prieka asaras. Šo cilvēku es zināju. Kad viņu iesauca leģionā, 1943. gada martā, viņa karaballē arī es biju. Un nu tikšanās un atkalredzēšanās pēc četriem gadiem. Staņislavs dzimis 1921. gadā Abrenes apriņķa, Bērzpils pagasta “Ozoliņu mājās”. Vācu armijā dienēja par sakarnieku. Karojis Volhovā, Veļikije Luki, Ostrovā. Latvijā pie Kārsavas, Purviņas. Vācu armijai pēc Purviņu kaujas atkāpjoties, naktī dezertējis. Aizgājis uz tēva mājām un tā sācis partizāna dzīvi mājas apstākļos. No 1944. gada augusta neviens radinieks, ne arī kaimiņš to nezināja. Tā sākās arī mana partizāna dzīve kopā ar brālēnu Staņislavu mājas apstākļos.

Pa ziemu dzīvojām uz kūts augšas ierīkotajā bunkurā. Pārtiku mājās gatavoja tante Tekla un atnesa mums uz kūti. Staņislava brālis Alberts, kurš sliktās redzes dēļ bija atbrīvots no iesaukuma krievu armijā, mums bija ziņnesis un sakarnieks. Staņislava tēvs Pēteris bija visā “Golvaru” novadā labi pazīstams kalējs. Viņam bija sava smēde. Viņš apkala ratus, ragavas, zirgus un remontēja kolhoza vajadzībām tehniku. Pavasarī mēs no kūts augšas pārgājām uz šķūnī ierīkoto bunkuru. Staņislava brālis Alberts izgatavoja lielāka izmēra vēja dzirnaviņu spārnus un novietoja uz šķūņa jumta kores. Šie spārni griežoties radīja lielu troksni, kura aizsegā mēs abi varējām darīt kādu darbu. Šķūnis no smēdes atradās 300 metru attālumā. Apkārtne bija labi pārredzama. Tur mēs visu redzējām, kas pie smēdes no ceļa puses piebrauca un aizbrauca. Mēs no priedes klučiem plēsām skalus un pinām dažāda lieluma kartupeļu grozus. Grozus dāvināja radiem un draugiem. Pēc grozu pīšanas onkulis Pēteris ieminējās, ka augšā uz bēniņiem esot izmaltie lini, tikai jāatspaļo no spaļiem. Esot gana daudz. Un tā mēs bijām ar mieru ķerties pie šī darba. Ar Staņislavu norunājām, ka sagatavosim saujas un no spaļiem attīrīsim katrs savu sauju. Attīrītās saujas liksim vienā buntē pa divdesmit un šīs buntes prata sasiet tikai onkulis Pēteris. No bēniņiem uz šķūni linus atnesa Alberts. Iztaisīja statīvu un brauktuvi. Mēs uzsākām darbu. Ja viens kulstīja savu linu sauju, otrs ar binokli pa šķūņa spraugām vēroja māju un smēdes apkārtni. Vējainā laikā mums bija labāk darboties, jo dzirnaviņas uz jumta griežoties radīja lielu troksni, kurš mums bija vajadzīgs. Tā mēs darbojāmes. Darbs patika. Līdz ar to dienas un nedēļas mums pagāja ātrāk, jo visu laiku dzīvojot bezdarbībā ir ļoti garlaicīgi. Darbs ar liniem bija līdz augustam. Pēc linu kulstīšanas šķūnī paplašinājām veco bunkuru. Tas kļuva lielāks. Kad sāka no pļavām šķūnī vest jauno sienu, uz bunkuru uztaisījām ieeju no malkas šķūnīša puses. Gatavojamies ziemai un ar vecām segām un drēbēm siltinājām bunkura iekšpusi. Tuvojās 1948. gada ziema. Pēteronkulis no spaļiem attīrītas un sasietās linu ķīpas glīti trijās vietās pārsēja un nolika klētī uz dēļu lāviņas, pārklājot ar brezentu. Par padarīto darbu onkulis Pēteris mums pateicās un piebilda, vēlāk vedīšu linu ķīpas pārdot uz Viļakas linu pārstrādes fabriku. Tad par darbu saņemsiet algu. Tā dienas, nedēļas, mēneši pagāja vakaros klausoties BBC un “Amerikas Balss” raidījumus. Naktīs mazāk bija tā saucamā “krievu zāģa” traucējumu. Lasījām avīzes, kur rakstīts, kā Čerčils un Rūzvelts žvadzina ieročus pret Krieviju, bet tie visi bija meli un ASV propaganda. Mēs cerējām, mēs gaidījām, bet viss palika tikai runu līmenī. Mums, partizāniem, citas izejas nebija, izņemot vienu: būt vai nebūt!

Cīņa pret okupantiem turpinājās un saasinājās. Tie, kuri bija legalizējušies 1945. un 1946. gadā, visi tika apcietināti, sisti, spīdzināti un dzīti uz nošaušanu. Tiesāti un izsūtīti uz Sibīrijas lēģeriem. Cīņa bija nežēlīga. Mūsu atbalstītājus un labvēļus, kuri sadarbojās ar partizāniem, izsekoja čekas aģenti, sita un spīdzināja, bet nespēja salauzt mūsu tautu. Viņa palika uzticīga savas tautas aizstāvjiem – partizāniem.

1948. gada rudens bija silts. Nolēmām ar brālēnu, ka dzīvosim šķūņa bunkurā. Vakaros gājām uz istabu klausīties radio un sildīties pie lielās krāsns, kuru ik pārvakarus kurināja. Pēc Ziemassvētkiem ziemas sals pieņēmās un mēs pārgājām uz dzīvi kūts augšas bunkurā, jo no kūtī esošiem lopiņiem arī pie mums atnāca siltums. Kādu rītu, kad pamodos un iededzu kabatas lukturīti, tad redzēju, ka bunkura iekšējās sienas bija klātas ar sarmu. Tāda bija toreizējā partizānu dzīve. Neslimojām un nezinājām, kas ir klepus, iesnas, temperatūra. Bijām rūdījušies partizānu dzīves ikdienā.

1948. gadā uz Lieldienām no “Austrumu” mājām “Ozoliņu” mājās ar zirga pajūgu ieradās mans tēvs Aleksis un māsa Anna. Bija atveduši man kārtējo pārtiku: gaļu, miltus, taukus, putraimus, sviestu, kartupeļus un krāsotas Lieldienu olas. To visu nodeva tantei Teklai. Notika mūsu abu ģimeņu tikšanās un pārrunas. Arī mēs ar Staņislavu piedalījāmies sarunās. Mana māsa ar tēvu stāstīja, ka Tilžas čekisti un istrebiteļi zirgu pajūgos bieži agri rītos un vakaros parādoties Runcenes pusē. Un naktīs bieži notiekot māju ķemmēšanas un pārbaudes. Arī dienas laikā bieži redzēti sveši cilvēki staigājot māju apkārtnē. Ieejot mājās, svešinieki prasot, kur atrodas Celmukalna mājas, Vecdruvnieku mājas, Plūmīšu, Pugaču, Vītolu, Līksniņu, Krastiņu mājas. Kurš ceļš aizejot uz Žogiem un Krišjāņiem. Pārsvarā šie svešie cilvēki ir vīrieši, bet ir arī sievietes un tie ir gados jauni cilvēki. Bija tāds gadījums. Pirms pusdienlaika no “Austrumu” mājas meža puses mājas pagalmā ienākuši divi cilvēki – vīrietis un sieviete. Sunītis Duksis sācis nikni riet. Tēvs no istabas izgājis pretī un suni aprājis. Svešie ierunājušies: - saimniek, mēs esam partizāni no Andreja Roskoša grupas. Tagad viņi atrodas mežā aiz jūsu pirts. Lūdzam izkurināt karstu pirti ar karstu ūdeni un pirtsslotām. Ūdeni no akas uz pirts krāsns lielo katlu palīdzēšot sanest. Tēvs atbildējis, ka šis pirti nekurinās un tādu Andreju Roskošu viņš vispār pirmo reizi dzird un nekādus partizānus viņš nav redzējis. Zirgu pajūgos braucot karavīrus un istrebiteļus gan bieži esot redzējis. Tā šie svešie, vīrietis un sieviete aizgājuši atpakaļ pa ceļu gar pirti uz meža pusi. Tēvs stāstīja, ka Kāpessilā pie Vītoltēva esot ticies ar Andreju Roskošu un brīdinājis, ka uz Runcenes pusi pie partizānu atbalstītājiem lai neejot. Viņš teicis, ka šis uzturoties un dzīvojot kopā ar Ziemeļa grupas partizāniem Viļānu rajona Vecrikavas mežos. Pavasarī ar Ziemeļa grupas vīriem pāries uz Grīvu meža masīvu, uz “Silakalniņa” bunkuru. Bija arī sarunas par mūsu turpmāko un tālāko dzīvi partizānos. Bija arī doma, ka ar viltotiem dokumentiem jāaizbrauc uz citu pusi un jāiestājas meža darbos. Strādāt par mežstrādniekiem. Pēteronkulis ar savu dēlu Albertu izteicās, lai puiši vēl kādu gadu dzīvo pagrīdē “Ozoliņu” mājās. Arī mans tēvs Aleksis un māsa Anna piekrita. Ar tādu norunu un pārdomām mēs šķīrāmies. Tēvs un māsa aizbrauca uz “Austrumu” mājām. Pēc kādām dienām “Ozoliņu” mājas pagalmā ieradušies trīs istrebiteļi, bruņojušies ar automātiem. Staņislava brālis Alberts pēc tam mums stāstīja, ka vienu viņš pazinis. Tas esot bijis Bērzpils pagasta istrebiteļu grupas komandieris Strautiņš. Viņš Albertam jautājis, vai pa “Golvariem” neesot redzēti staigājot bruņoti bandīti. Vai viņš nezinot, kurās mājās viņi uzturoties un kas viņus atbalstot. Alberts Strautiņam atbildējis, ka nekādus bruņotus bandītus “Golvaros” neesot redzējis un vispār nezinot, kas viņi, šie bandīti, esot. Vienīgie bruņotie cilvēki, kuri mūsu mājas pagalmā ir bijuši un redzēti, esat jūs. Tā pēc šīs sarunas Strautiņš ar saviem istrebiteļiem aizgājis uz “Golvaru” ciema padomi. Pēc istrebiteļu aiziešanas un parādīšanās “Ozoliņu” mājas pagalmā, mums lika būt uzmanīgiem un piesardzīgiem. Mūsu ziņnesis un sakarnieks Alberts ar sunīti Peksi apsargāja mūsu mājas. Naktīs lielais Peksis no ķēdes tika atbrīvots. Ja mājai tuvojās kādi sveši cilvēki, Peksis nikni un nepārtraukti rēja. Tad mēs ar Staņislavu saspringti klausījāmies, vai laukā, ārpus mūsu atrašanās vietas, aiz kūts sienas un mājas pagalmā nerunā krievu valodā. Paldies Dievam, šādi uztraukumi mums negadījās. Bet mums vienmēr un nepārtraukti bija jābūt uzmanīgiem, jo Golvaru ciema padome no “Ozoliņu” mājām bija netālu. Apmērām pusotra kilometra attālumā. Ciema padome bija kalnā, Tilžas – Bērzpils lielceļa malā. “Ozoliņu” mājas atradās ieplakā. Mājām apkārt auga liepas un ozoli. Katru dienu no “Ozoliņu” mājām ar tālskati ļoti labi varēja novērot ciema padomi un redzēt, kas pie tās dienas laikā pulcējas. Mūsu novērošanas vieta bija ierīkota kūts jumta korē, kur bunkurā arī mēs dzīvojām. Pavasara un vasaras dienās ciema padomi mēs novērojām nepārtraukti. Ik pēc stundas mēs ar Staņislavu mainījāmies, jo ar tālskati darbojoties, tas ļoti ātri nogurdina. Bet piesardzība mums bija vajadzīga. Pēteronkulis, no smēdes darbiem pārnākot mājās, mūs informēja par jaunāko kas noticis Bērzpilī vai Tilžā. Viņam, strādājot savus kalēja darbus, katru dienu bija tikšanās ar cilvēkiem. Un tā mēs uzzinājām par notikumiem abos pagastos. Mēs ar Staņislavu pārrunājām, kādas cerības mums uz gaidāmo atbrīvošanos. Vienīgais cerības stariņš, kas mūs stiprināja un mums bija, tad tie bija mūsu atbalstītāji. Kas morāli un garīgi mūs stiprināja un sniedza visu iespējamo palīdzību.

 

Fotobildē:

1. Olekšu ģimene. Sēd Pēteris Olekšs un Tekla Olekša, stāv no kreisās Alberts Olekšs, Lilija Olekša (Jaunžeikare) un Staņislavs Olekšs.

 

Mūsu partizānu apstākļi pasliktinājās pēc 1949. gada deportācijām un kolektivizācijas. Mēs, partizāni, zaudējām daudzus savus atbalstītājus, kurus pēc čekistu un istrebiteļu sastādītiem sarakstiem arestēja un izsūtīja. Nevar būt nekāds izlīgums ar latviešu tautas iznīcināšanas organizētājiem un viņu pakalpiņiem. Līdz šai dienai viņi nav publiski atzinuši savu noziedzīgo rīcību un nav lūguši piedošanu. Bez grēksūdzes nav absolūcijas. Mums ir tiesības uz savu vēsturi, bet pašlaik šo tiesību nav. Latvijas vēsturnieki ir pastiprināti pievērsušies holokausta pētniecībai vācu okupētajā Latvijas teritorijā. Bet tieši mūsu jaunākās vēstures (1940. – 1990.) pētniecībā jāatklāj tā traģēdija, kas šajā laikā notika Latvijas valstī ar tās tautu. Krievu (PSRS) okupācijas laiks gan mūsu valstij, gan tautai nesis vislielāko ļaunumu. Mūsu Latvijas vēsture ir pavisam citāda un tiesības uz šo citādību mums ir jāaizstāv. Mūsu tiesības to interpretēt. Rūzvelta ASV un Čērčila Anglijai Padomju savienība bija sabiedrotā. Latvijai un latviešiem PSRS konkrētajā vēsturiskajā situācijā kara laikā un vēlāk, bija lielāka ļaunuma nesēja nekā nacistu Vācija. Šīs vēsturiskās patiesības mūsu vēsturniekiem, zinātniekiem un politiķiem ir regulāri, pacietīgi un neatlaidīgi jāskaidro Rietumu “gudrajiem”. Par ekonomisko kaitniecību, ļaunprātību, sabotāžu, kas vērsta pret Latvijas labklājību un latviešu tautas interesēm. Uz laukiem dzīvo latviešu tautas lielākais vairākums. Pirmais, kas šim pamatmērķim būtu jāpanāk, lai Latvijas iedzīvotāji, vienalga, kādas tautības vai izcelsmes tie būtu, identificētos ar šo zemi, kā savu. Veicinātu Latvijas intereses, respektētu tās likumus un būtu lojāli pavalstnieki. Tas ir sevišķi svarīgs mērķis, jo jāņem vērā, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nepieder pie latviešu tautas. Starp viņiem vēl joprojām ievērojama daļa jūtas kā senākie kungi un iekarotāji un ir atklāti naidīgi latviešu tautas interesēm. Katra godīga latvieša pienākums savā neatkarīgajā valstī būtu likt nelatviešu iedzīvotājam labāk saprast, ka Latvija vairs nav krievu kolonija, pie kuras tie tik ilgi bija pieraduši. Ka krievi vairs nav valdošā kungu tauta. Viņiem jāliek saprast, ka latviešu valoda nav nekāda suņu valoda, bet gan vietējā valsts valoda – oficiālā saziņas valoda. Cilvēks ar normālu saprātu valodas pamatus var apgūt trīs mēnešu laikā, ja tikai viņam ir cieņa pret šo valodu un tās runātājiem. Mana doma, ka Latviešiem vajadzētu apkopot un izdot “Balto Grāmatu”, kas uzskatāmi parādītu vācu un krievu okupācijas nelabvēlīgās sekas. Tā kā līdzšinējās valdības to nav uzskatījušas par vajadzīgu, tad tā ir ļoti smaga stratēģiska kļūda, kas latviešu interesēm var dārgi maksāt.

Notiek abstraktas lietas... Demokrātijas ideāla vārdā, kam pašu valstī ne vienmēr ir sekots, tās gribētu, lai visiem šiem svešiniekiem tūlīt tiktu piešķirtas pilnas pilsoņu tiesības. Ieskaitot arī tos, kas visu mūžu Latvijā nodzīvojuši, bet nav turējuši par vajadzīgu iemācīties kaut vienu vārdu latviski. Pašiem pilsoņiem, vai tas būtu krievs vai vācietis, ir jāapzinās, ka tās valsts valoda, kurā viņi dzīvo ir jāiemācās runāt un saprast. Latviešu tauta ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas.

Šie sarkanie nelieši, Egils Lukjanskis un Jānis Dzintars, kas ir čekistu izpalīgi, jauc un nonicina nacionālo partizānu piemiņu. Kas tad visu šo asinspirti Latvijā iesāka? Vai Lukjanskis nezina, ka tie bija krievi!?... Tie, kas 1940. gada vasarā okupēja Latviju un uzsāka nežēlīgu apcietināšanu un slepkavību akciju. Pirmie asins liecinieki bija latviešu robežsargi Masļenku ciemā Latgalē. Ja krievi nebūtu okupējuši Latviju un uzsākuši varas darbus Stabu ielas nama pagrabos un citās baigās vietās, nebūtu arī nacionālo partizānu.

Partizāni Stompaku kaujas laukā zaudēja 19 cīnītājus un 11 ievainotos. Vēlāk vairāki partizāni mira mežu slēptuvēs no kaujā gūtajiem ievainojumiem. Nav apzinātas visu Stompaku kaujā kritušo un pazudušo nacionālo partizānu atdusas vietas. Vairums aprakti Viļakā pie katoļu baznīcas sētas, daļa Rekovā aiz Čukuļu kapiem. Tur čekisti sameta bedrē no meža atvestos kritušo augumus. Šī bija lielākā nacionālo partizānu aizstāvēšanās kauja. Partizāni Pētera Supes vadībā no tās izgāja organizēti un neuzvarēti. Par šo lielkauju tagad atgādina daudzo bunkuru atliekas un piemiņas plāksne Stompaku purva salās kritušo partizānu pirmajā apbedījuma vietā. To uzlikuši bijušie partizāni un Balvu patrioti, lai iezīmētu vēsturisko cīņu vietu.

Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.

Nebija lemts toreiz Latvijai zelt.

Tiem, pēc kara kas palikāt dzīvi,

Būs no jauna jums Latviju celt.

Šodien, pēc pusgadsimta, vairs nav iespējams atcerēties un uzrakstīt visu, ko pieredzēju un pārdzīvoju. Laiks darījis savu arī atmiņu apcirkņos. Esmu simtkārt pateicīgs latviešu zemniekiem, kuri mūsu partizānus garīgi un morāli stiprināja. Kuri mūs ēdināja, deva patvērumu, slēpa un visādi palīdzēja, vienmēr paši riskēdami ar savu dzīvi un dzīvībām.

Fotobildē:
Bijusī Tilžas čekas māja 1999. gadā.

Daudzi mani cīņu biedri bija krituši, daži bija legalizējušies Viļakas čekā. Dažiem bija izdevies sagādāt viltus dokumentus un aizbraukt meklēt darbu un dzīves vietu uz attālākiem rajoniem. Tā arī mēs ar Staņislavu, pēc garākām kopīgām pārrunām vienojāmies, ka tālāk mēs savus piederīgos un atbalstītājus nedrīkstam apgrūtināt. Un cerības, kurām mēs vēl ticējām un gaidījām uz atbrīvošanos, ko Čerčils un Rūzvelts pārraidīja BBC pārraidēs, pēdīgi izplēnēja un apklusa. Tā mēs nolēmām un izšķīrāmies par partizānu dzīves pārtraukšanu. Gala vārdu par mūsu lēmumu, to pārrunājot ar mūsu piederīgajiem, deva Pēteris, Tekla, Alberts Olekši un Aleksis, Marta, Anna,, Anastasija, Marija Barkovski. Viņi bija ar mieru, ka mēs legalizējamies.

Pēteronkulis nākošās dienas vakarā tikās ar savu radinieku Bonventūru Mikazānu, kurš tajā laikā bija Bērzpils pagasta kara komisāra pārstāvis. Nākošās dienas vakarā tikāmies ar Bonventūru Mikazānu un norunājām par mūsu legalizēšanos. Viņš mūs drošināja, ka viss būšot normāli. Viņš braukšot mums līdzi uz Viļaku. Līdzi jāņem alus muciņa, sviests, speķis, samagonka un 3000 rubļu. Tā nodeva ar šā starpniecību kara komisāram Viļakā. Divu dienu laikā sakārtojāmies un 1949. gada 22. septembra vakarā mana māsa Anna ieradās Olekšu mājās, lai nākošā dienā agri no rīta izbrauktu uz Viļaku. Ieradās Bonventūrs Mikazāns, ar viņa izrakstītām caurlaidēm. Mēs visi četri sasēdāmies līnijdroškā. Tante Tekla novēlēja laimīgu ceļu un Dieva un Laimītes svētību. No Olekšu mājas pagalma izbraucām 1949. gada 23. septembra agrā rīta stundā. Viļakā ieradāmies pēcpusdienā. Mikazāns aizgāja pie kara komisāra. Pēc neilga laika atnāca pie mums un lika iet viņam līdzi. Viņš gāja pa priekšu uz kara komisāra ēku. Iegājām iekšā. Pie galda sēdēja sieviete. Kā sapratām, tad viņa bija kara komisāra sekretāre. Mikazāns izgāja ārā pie manas māsas. Pa logu redzējām, ka atveras kara komisāra sētas lielie vārti un māsa iebrauca iekšā. Vārti aizvērās. Pēc kāda laika vārti atvērās un māsa izbrauca ārā. Piebrauca pie slitas un piesēja zirgu. Māsa un Mikazāns atnāca pie mums. Mums ar Staņislavu bija ļoti neparasti atrasties šajā mājā. Bijām satraukti. Sēdēt nevarējām un gaidījām, kad atvērsies durvis un mūs izsauks kara komisārs. Mūsu legalizācijas izziņas Mikazāns bija nodevis kara komisāram. Atvērās durvis un pirmo uz kara komisāra kabinetu izsauca Staņislavu Olekšu. Viņš aizgāja. Es paliku un tā savādi man likās. Visādas domas šaudījās pa galvu. Šķita, ka pagājis ļoti ilgs un garš laiks, kopš Staņislavs tiek iztaujāts un pratināts. Es piecēlos un sāku staigāt pa uzgaidāmo telpu. Sekretāre ierunājās, lai es neuztraucoties, jo kara komisāram šodien esot labs garastāvoklis. Es tā kā mazliet nomierinājos. Beidzot pēc kāda laiciņa kara komisāra kabineta durvis atvērās un izgāja Staņislavs. Viņš pacēla galvu uz augšu, jo tā bija norunāts. Tā bija liecība, ka viss apmierinoši. Bet ja galva būtu uz leju, tad tā būtu zīme, ka slikti. Es gribēju iziet laukā, bet atvērās kara komisāra kabineta durvis un izsauca mani. Man līdzi gāja Mikazāns. Kara komisārs lika man apsēsties un pirmais jautāja, - kāpēc negribēji dienēt istrebiteļos un sarkanajā armijā. Es atbildēju, ka biju iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā un tajā laikā, kad es mācījos skolā, mana gada gājumu armijā vēl neiesauca. Manu teikto Mikazāns pārtulkoja. Tad kara komisārs jautāja, kur dzīvoju un vai bija ieroči. Mana atbilde bija, ka dzīvoju un slēpos mājās un ieroču nekādu nebija. Trešais jautājums, ko uzdeva kara komisārs bija, ar kādiem vēl bijāt kopā. Man atbilde bija, ka mēs bijām divi. Slēpāmies un dzīvojām šķūnī bunkurā, Bērzpils pagastā, Ozoliņu mājās pie Pētera Olekša līdz legalizēšanās dienai. Manu teikto Mikazāns kara komisāram pārtulkoja. Man lika iziet no kabineta. Mikazāns palika pie kara komisāra kabinetā. Pēc brīža kara komisārs iesauca savu sekretāri. No komisāra kabineta izgāja Mikazāns un teica, ka pēc stundas mums izdošot dokumentus un varēšot braukt mājās, bet pats atkal iegāja pie komisāra. Ienāca māsa Anna, kad mēs gaidījām savus dokumentus. Tā savādi likās, gan skumji, gan priecīgi un nevarēja aptvert, ka tu tagad būsi brīvs un tev nevajadzēs baidīties un slēpties. Māsa Anna ar asarām acīs mums runāja, ka Dievs un Likteņmāte, jūs, brālīši, abus sargāja un vadīja visus šos gadus. Atvērās kara komisāra kabineta durvis un mūs abus iesauca iekšā kabinetā. Lika parakstīties par jaunu dokumentu saņemšanu. Sekretāre mums izsniedza dokumentus un mēs abi ar Staņislavu pateicāmies par dokumentiem. Mikazāns mums līdzi aizgāja līdz pajūgam, atsveicinājāmies un viņš teica, esiet droši, neviens jūs neaizskars. Brauciet mājās un dzīvojiet. Meklējiet darba vietas un strādājiet. Mikazāns palika Viļakā. Iesēdāmies līnijdroškā un ar Dievpalīgu braucām no Viļakas uz Ozoliņu mājām “Golvaros”. Naktī, uz rīta pusi, bijām atbraukuši. Izjūdzām zirgu un aizveduši uz ganībām piesējām. Teklas tante ar onkuli un Albertu mūs bija gaidījuši visu nakti un nemiera pilni pārrunājuši, kā mums, tur Viļakā, ir gājis. Satraukti jautāja, ko prasīja kara komisārs. Mēs atbildējām, ka komisārs bija labsirdīgs. Ar mums normāli izrunājās. Dusmīgs nebija, jo visās sarunās piedalījās arī Bonventūrs Mikazāns.

Otrā dienā mēs ar māsu Annu aizbraucām uz “Austrumu” mājām. Pateicos onkulim, tantei un Albertam par man doto patvērumu un pajumti, lai izdzīvotu. Paldies viņiem. Mūs slēpjot viņi riskēja ar savu brīvību un dzīvību. Ar Staņislavu norunājām tikties “Austrumu” mājās, lai pārrunātu par mūsu tālāko dzīvi un darbu. Pēc kādām dienām Staņislavs uz mūsu mājām atbrauca ar velosipēdu. Notika ilgas un garas sarunas. Ko darīsim, kur brauksim meklēt darba vietu?... Nolēmām, ka darbu meklēsim mežniecībās un tālāk prom no savas puses. Tā pēc mūsu tikšanās Staņislavs aizbrauca uz savām mājām un mēs vairs nesatikāmies.

 

 

Fotobildē:
Jānis Barkovskis 1950. gadā pēc legalizācijas.

Jānis Barkovskis."Smilgas" atmiņas. Otrais.

Zaļo cietokšņu Varoņu piemiņai

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka - sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. - 1949. g. 23.09.

 Pratināšanas

  Pulksten cikos tas bija, man grūti atcerēties. Kameras durvis atslēdza un pa durvīm man iedeva puskukuli maizes, vienu siļķi un ūdeni. Ūdens bija silts un karavīru katliņā. Šis cilvēks bija čekists Melnis. Ar nicinošu skatu viņš piebilda, - stiprinies, tev vēl daudz dienu būs jāiztur un aizejot aizvēra kameras durvis tās noslēdzot. Es ilgi sēdēju un domāju, kas nu notiks ar mani un manu dzīvību pēc šī čekista izteiciena. Iedzerot silto ūdeni prāts tāds skaidrāks kļuva. Sāku lauzt maizīti un ēst, klāt piekožot siļķi. Cik garšīgs un patīkams bija ēdamais! Vairāk kā pusi apēdu un virsū uzdzēru silto ūdeni. Pēc laika jutos garā stiprāks, bet sasitumi smeldza un kustības bija ierobežotas. Sevī sajutu iekšējo siltumu un nogurumu. Acis vērās ciet un ar sāpēm nogūlos uz lāviņas. Biju nogulējis ilgi, kad mani uzmodināja kliedziens čekas pagalmā. Kāds krievu mēlē kliedza: - molči, bandit! Laukā jau bija tumsa. Es lēnām piecēlos un sēdot mēģināju kājās uzvilkt zābakus. Man tas izdevās, jo tūska no sasitumiem bija mazinājusies. Es jutu, ka mani sasistie kāju papēži  zābakos sāk strauji sasilt un manas slapjās drēbītes mugurā jau bija izžuvušas. Klusībā lūdzu Dievu, lai viņš man dod spēku šo visu izturēt un pārdzīvot.

Nožvadzēja atslēga un kameras durvis atvērās. Tas bija 1944.gada 19. oktobra naktī. Istrebiteļs Vilis Putniņš man lika iziet no kameras un kameras durvis aizslēdza. Lika iet pa priekšu, bet pats gāja aizmugurē. Koridorā uguns nebija. Koridora pretējā pusē atvērās pratināšanas kameras durvis. Man pretī nostājās čekists Melnis un istrebiteļs Bruno Deičmanis. Es iegāju kamerā. Pie galda sēdēja Pinka. Uz galda stāvēja divi gumijas steķi. Blakus Pinkas krēslam pie sienas bija nolikts krievu automāts. Pinka lika man atnākt pie galda un apsēsties. Pinka piecēlās, piegāja pie skapja, paņēma lielu mapi un atnācis atpakaļ pie galda atkal apsēdās. Ar mani uzsāka sarunu. Jau pirms sarunas mani brīdināja, - ja tu uz maniem jautājumiem dosi patiesu informāciju, mēs tevi atbrīvosim un varēsi braukt un mācīties tālāk Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā. Ja ziņas uz jautājumiem sniegsi nepatiesas un noliegsi – mēs pieņemsim mērus un piebilda, - padomā!... Pēc neilga laika Pinka atvēra mapes vākus, pašķīra lapas un pirmais jautājums bija: - Kur dzīvo un slēpjas manas māsas Helēnas vīrs. Es čekistam Pinkam uzreiz atbildēju: - Antonu Roskošu 1943. gada martā iesauca leģionā. Viņš aizgāja. Kur viņš patreiz atrodas, to es nezinu.

Otrais jautājums. Kur dzīvo un slēpjas Andrejs Roskošs? Es Pinkam atbildēju, ka viņu arī 1943. gada pavasarī mobilizēja leģionā. Viņš aizgāja. Kur patreiz atrodas, to es nezinu.

Trešais jautājums, ko uzdeva Pinka, bija: - Cik jūsu apkārtnes mājās dzīvo dezertieru bandītu? Un kuri ir tie cilvēki un no kādām mājām? Kas šos bandītus atbalsta un sniedz palīdzību? Čekistam Pinkam atbildēju tūlīt. – Es neesmu neko redzējis, ne arī dzirdējis, ka mūsu apkārtnes mājās dzīvotu kādi bandīti. Un kuri tie būtu viņu atbalstītāji – to es nezinu! Čekists Pinka tikai noteica, - ak, tu, nezini... Es piecēlos, gribēju iet, bet man lika apstāties. Čekists Melnis un istrebiteļs Bruno Deičmanis no galda paņēma gumijas stekus. Melnis nostājās man pretī, Deičmanis – aizmugurē. Deičmanis tikai uzsauca: - tu nezini! Tagad zināsi. Un sāka mani abi reizē sist. Viens no vienas puses, otrs no otras puses. Pa pleciem un muguru, pa kājām. Sākumā, no pirmajiem sitieniem, bija skaudras sāpes. Vēlāk, manī iekšēji radās spīts pret šiem zvēriem – sitējiem. Likās, ka sāpes vairs nejutu, jo biju tā nodauzīts, ka viss bija vienalga. Nokritu uz kreisā sāna. Pinka un Deičmans sāka spārdīt ar kājām. Sist vairs nesita. Pinka piecēlās un ejot projām, ar kāju iesperdams sānos, piebilda, - neko nezini... un aizgāja.

Istrebiteļs Deičmanis un čekists Melnis aiz rokām mani paņēmuši izvilka no čekas istabas un aizvilkuši uz kameru, atslēdza durvis un pāri slieksnim mani iegrūda kamerā. Durvis aizslēdza un aizgāja.

Bija tāda sajūta, ka vairs sevī nejutu, vai miesa un muskuļi ir savās vietās un turas pie maniem kauliem. Galva un labā auss sāpēja. Pierāpoju pie kameras sienas, uzcēlos uz ceļgaliem un aizrāpoju līdz lāviņai. Turoties pie lāviņas malas, lēnām apsēdos uz tās. Labā auss asi sāpēja. Ar labo roku aptaustot, sapratu, ka mana auss ir uztūkusi no situmiem. Gribējās dzert. Pa tumsu sataustīju katliņu, kurš bija nolikts man jau iepriekšējā naktī un iedzēru. Pēc kāda laika savā dvēselē un muskuļos sajutu spēku. Arī galvā trokšņi un sāpes aprima. Manas galvas smadzenēs ātri mainījās dažādas domas. Visādi domāju un sev jautāju: - ko šie sarkanie bendes grib no manis izspiest ar sišanu un spīdzināšanu? Tagad, dzīvojot, es mēģināju rast atbildi uz šo sarkano nejēdzību un mana doma tāda: - Čeka šīs metodes pielietoja, lai cilvēkā salauztu garīgo un fizisko paškontroli un kristu histērijā. Tādos brīžos cilvēks runā visu, jo viņš neapzinās, kas ap viņu notiek. Bet pāri visam, mana sirds balss runāja – esi stiprs, tev jāiztur šīs sāpes un pazemojums.

Miegs pārvarēja sāpes un es uz lāviņas sēdot biju aizmidzis. Pamodos, kad kameras logā bija gaisma. Lēnām sāku kustēties. Sāpēja visas vietas. Piecēlos kājās un soli pa solītim šļūcu uz priekšu. Un tā lēnām es jau varēju staigāt, ar labo roku turoties pie sienas. Izdzirdējis skaļu runāšanu ārā, čekas mājas pagalmā, piegāju pie loga. Laukā pie sētas bija pajūgs un ratos sēdēja sieviete un vīrietis pusmūža gados. Pie ratiem stāvēja istrebiteļs ar šauteni. Pēc brīža no čekas mājas izgāja Miķelsons un istrebiteļs Deičmanis. Piegāja pie ratiem un Miķelsons ar rokas mājienu lika sievietei izkāpt no ratiem. Istrebiteļs, kuru es nepazinu, šo sievieti uzdzina augšā otrajā stāvā. Pēc tam istrebiteļs Deičmanis ar pajūgu piebrauca pie slitas un zirgu piesēja. Arī vīrietim lika izkāpt no ratiem un pavēlējis iet pa priekšu, aizdzina šo cilvēku uz cietuma pusi. Čekists Miķelsons iegāja čekas mājā. To visu redzot, bija sāpīgi un skumji, lai gan arī man pašam tas viss bija jāpārdzīvo.

Uz palodzes no iepriekšējās dienas bija atlicis  maizes gabaliņš un siļķes asakas. Paņēmu un sāku ēst maizīti un klāt sūkāju siļķes galvu. Maizīti apēdu, arī siļķes galva bija izsūkāta. Gribējās vēl ēst, bet vairāk nekā nebija, tikai siļķes garā asaka, kuru es pa gabaliņam nokodu un sakodījis izsūkāju. Pēc tam asakas atliekas izspļāvu. Tā es remdināju izsalkumu. Paņēmu ūdens kanniņu, kura stāvēja lāviņas galā un izdzēru, kas vēl tur bija palicis. Sevī nodomāju, - esmu papildinājis savus spēkus tālākām nezināmām mocībām.

Bija 1944. gada 20. oktobra, cik sapratu, pēcpusdiena. Nožvadzēja kameras durvju atslēga un kameras atvērtajās durvīs iegāja istrebiteļi Vilis Putniņš un Gusts. Lika saģērbties. Es paņēmu savu mētelīti un uzmetu pleciem. Gusts lika uzvilkt mugurā. Es lēnām mēģināju saliekt kreiso rokas elkoni, lai roku varētu iebāzt mēteļa piedurknē. Ar piepūli un lielām sāpēm labajā piedurknē roku dabūju iekšā, bet kreiso roku saliekt elkonī bija grūti. Izjutu lielas sāpes. Istrebiteļs Putniņš kliedza: - cik ilgi tu tūļāsies un izliksies kā nevarīgs. Saķēra manu kreiso roku un ar spēku ievilka piedurknē. Es ievaidējos. Gusts mani paņēma aiz mēteļa labās puses kabatas un vilka uz durvīm. Putniņš no mugurpuses pagrūda uz durvīm un no kameras ārā. Gusts gāja pa priekšu un istrebiteļs Putniņš lika man iet aiz Gusta pa čekas mājas garo koridoru līdz galam. Aizgājuši galā līdz durvīm, man lika apstāties. Istrebiteļs Gusts iegāja iekšā. Putniņš palika pie manis. Pēc neilga laika durvis atvērās. Gusts lika ieiet un Putniņš iegāja aiz manis. Šī čekas kamera bija daudz lielāka. Labajā pusē stūrī stāvēja galds un kameras kreisajā stūrī bija liela plīts, kuras virsa bija noklāta ar dzelzs blati. Plīts priekšā uz grīdas bija uzklāts liels melnā skārda gabals. Telpa bija tik silta, ka stāvot pie durvīm man sāka svīst piere. Pa durvīm ienāca čekisti Belobrodovs, Miķelsons, Pinka, Melnis. Aizgāja un apsēdās pie galda. Istrebiteļs Putniņš aizgāja un pēc neilga laika atgriezās un atnesa platu, garu dēli, kurš bija apšūts ar melnu skārdu un novietoja uz melnā grīdas skārda. Uz augšu, slīpi un uz plīts virsū. Es sapratu, ka manas mocības būs vēl šausmīgākas, kā sišana. Istrebiteļiem Pinka lika aiziet. Miķelsons man lika pienākt tuvāk galdam un apsēsties. Noaut kājas un novilkt mēteli. Es pagāju uz galda pusi un neapsēdos. Mēteli arī nenoģērbu. Paliku stāvot. Tad Pinka uzsauca: - cik ilgi būs jāgaida! Man galvā jaucās dažādas domas. Ja es noaušu basas kājas, sapratu, mani pa to plato, slīpi nolikto dēli dzīs augšā uz tās karstās plīts virsas. Pinka vēlreiz uzsauca: - vai pārdomāji? Nu, zināsi, kur dzīvo bandīti un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es Pinkam atbildēju, ka nekādi bandīti man nav zināmi un viņu atbalstītāji, arī nē. Uz jūsu jautājumu varu atbildēt – nezinu!

Tūlīt no galda piecēlās čekists Belobrodovs, aizgāja man aizmugurē, no kabatas izņēma pistoli, uzvilka un man uzbrēca: - bandit, snimaj sapagi, i po etu dosku ti budziš kadits na plitu. Čekistam Belobrodovam atbildēju: - zābakus es nevilkšu nost no kājām un pa dēļa virsu neiešu uz karstās plīts. Čekists Belobrodovs pielika pistoles stobru man pie pakauša un nospieda gaili. No nospiestā gaiļa knakša  es sarāvos un nokritu uz grīdas. Čekists Miķelsons ar pletni sita man pa pleciem un spārdīja ar kājām kur tik vien bija iespējams. Es vaidēju un stenēju. Kaut kur telpā vai pagalmā notika šāviens. To es dzirdēju. Čekists Miķelsons ātri izgāja pa durvīm ar visu pletni. Pēc tam ieradās istrebiteļs Deičmanis. Man uz galvas uzlēja aukstu ūdeni. Lika man piecelties. Pie sienas turoties es piecēlos. Ienāca čekists Melnis. Atvēra kameras durvis un man lika iet uz priekšu pa koridoru līdz otrā stāva trepju galam. Mani noveda lejā pa trepēm uz pirmo stāvu un pirmā stāva trepju galā mani iedzina būcenī. Durvis aizslēdza. Melnis un Deičmanis aizgāja. Ārā jau bija tumsa. Būcenī dega tāda sarkana gaisma, kura ļoti uztrauca nervus un arī pašu cilvēku. Būcenī bija auksts un drēgns. Uznāca drebuļi. Sēdēt nebija kur, jo telpas lielums bija tik vien liels, ka varēja tikai stāvēt. Sāku mīņāties no vienas kājas uz otru. Palika siltāk. Bet mētelītis un zem mētelīša drēbes bija slapjas, no Deičmana uzlietā ūdens, ko viņš man uzlēja uz galvas, pirms atveda uz pirmā stāva būceni. Drēbes sāka salt. Visādi centos kustēties, lai gan ķermenī sāpes jutu no mazākās kustības. Un tomēr ar visiem spēkiem centos kustēties. Pēkšņi uznāca miegs un acis vērās ciet. Turoties pie sienas, nošļūcu tupus un ceļgalus atbalstīju pret būceņa sienu. Biju aizmidzis. Cik ilgi biju gulējis, nezinu. Mani uzmodināja skaļā runāšana un staigāšana pa koridoru un uzsauciens: - Stāvi! Nekusties! Skaļā balsī raudāja sieviete. Pie sienas turoties, es ar piepūli piecēlos. Drebēju no aukstuma un uztraukuma. Manas mitrās virsdrēbes bija sasalušas un nevarēja brīvi kustināt rokas. Mīņājos un kustējos, kā vien tik iespējams. Koridorā visi trokšņi bija apklusuši.

Pēc ilgāka laika koridorā izdzirdu soļus, kuri nāca uz mana būceņa pusi. Nograbēja mana būceņa durvju atslēga un durvis atvērās. Durvīs parādījās čekists Pinka un istrebiteļs Deičmanis. Pinka uzsauca, - tomēr dzīvs! Atvēra mapi, kura viņam bija līdzi un skaļi teica, - klausies. Čekists Pinka lasīja: - pilsonis Jānis Barkovskis Alekša dēls, bija arestēts no 1944. gada 17. oktobra līdz 1944. gada 20. oktobrim un atradās apcietinājumā Tilžas NKVD pārvaldē lietas noskaidrošanai. Man lika parakstīties. Es no čekista Pinkas pieprasītā paraksta atteicos un neparakstīju. Istrebiteļs Deičmanis mani saķēra aiz pleca un dusmās izrāva ārā no būceņa un pavēlēja, - lasies projām. Čekists Pinka vēl man uzsauca: - Mēli turi aiz zobiem. Ja vajadzēs, mēs tevi atradīsim. Izejot laukā, nesapratu, kur es atrodos. Laukā bija tumšs un auksts. Mitrās drēbes sala. Nevarēju saprast, uz kuri pusi jāiet, bet doma bija tikai viena, ātrāk un tālāk no šīs vietas.

 

Atkal kopā ģimenē

 

Tēva mājās ierados rīta pusē. Māte un tēvs, mani ieraugot, raudāja prieka asaras, ka es vēl esmu dzīvs. Kad es jautāju, kur māsiņas, tēvs atbildēja, ka Annu, Anastasiju un Mariju 18. oktobra rītā istrebiteļi arestējuši un aizveduši uz Tilžu.

Jutos ļoti saguris un gribējās gulēt un arī ēst. Tēvs sameklēja sausas drēbes.  Sasalušās grieza ar nazi, lai varētu noģērbt un palīdzēja pārģērbties. Māte bija sagatavojusi ēdienu un uzvārījusi karstu liepziedu tēju. Nomazgājos. Pie galda ēdot, māte lika daudz dzert liepziedu tēju tik karstu, cik vien var iedzert. Pie galda aizmigu. Ar tēva palīdzību piecēlos, bet nevarēju izkustēties. Kāju muskuļus savilka krampji. Pleci skaudri sāpēja, roku muskuļi bija satūkuši. Ar tēva palīdzību tiku līdz gultai. Māte ar vairākām segām mani sasedza, lai es izsvīstu. Aizmigt nevarēju, jo sāpes neļāva aizmigt. Tomēr pēc laiciņa sāpes pārvarēja miegs un es aizmigu. Bez pamošanās es biju nogulējis līdz otrās dienas vakaram. Kad pamodos, jutos spirgtāks. Sasistā miesa un locekļi tā vairs nesāpēja.

Tēvs bija izkurinājis pirtiņu un ieteica arī man aiziet pasildīties, pērties un nomazgāties. Biju pateicīgs par tēva pūlēm. Aizgāju uz pirtiņu. Kad izģērbos, tēvs raudāja, redzot uz manas miesas zilos sasitumus un runāja: - tevi, šie sarkanie nelieši, tik nežēlīgi ir situši!... Tava miesa ir vienos zilumos... Kā, tu, dēls, visu to pārdzīvoji?! Tēvam teicu, ka man ir palīdzējis Dievs un Likteņmāte, tāpēc esmu dzīvs. Tēvam stāstīju, ka sišana un spīdzināšana čekistiem bija necilvēcīga un nežēlīga.

Pirtiņā labi izsvīdu, izpēros un nomazgājos. Jutos sevī atspirdzis un spēka pilns. Arī sasistie kauli un muskuļi vairs tik skaudri nesāpēja. Paldies manai māmiņai un tētim. Biju sakopts un aprūpēts.

1944. gada 21. oktobra vakarā no Tilžas čekas apcietinājuma mājās pārnāca manas māsiņas Anna, Anastasija un Marija. Sagurušas. Ieraugot mani, priecājās, ka atkal mēs, visa lielā ģimene esam kopā savās mājās “Austrumos”. Māsa Anna stāstīja, ka pratināšana notikusi netālu no cietuma izpildkomitejas pagrabā. Cietumā esot bijušas vairākas sievietes gan no Rugājiem, Bērzpils, Ruskulovas, Mežarijām un arī no Tilžas, vārdā Marcijanna. Viņa stāstīja, ka dzīvojusi “Keibeniekos”, bet tagad dzīvojot Tilžā. Viņu apcietinājuši par mežinieku atbalstīšanu. Šī sieviete izteikusies, ja šo sauks uz nopratināšanu, šī visu izstāstīšot, ko zinot par mežiniekiem. Un arī pārējām apcietinātajām teikusi, ka labāk esot atzīties, nevis tupēt šeit dienām un naktīm. Sieviete no Rugājiem viņai teikusi, ka šī vispār nezinot par ko šeit nokļuvusi. Arī citas apcietinātās sievietes teikušas, ka Pinka ar istrebiteļiem iebrauca mājās, lika saģērbties un iet uz mašīnu. Kad jautājušas, - kāpēc apcietina, tad Pinka atbildējis, ka visu noskaidrošot. Tā, kurai vārds bija Marcijanna, manai māsai Annai izteikusies, ka es visas trīs pazīstu un jūs esot māsas no Runcenes un jūsu apkārtnē ir visvairāk mežinieku. Jā, tādi, lūk, čekas aģenti kopā ar apcietinātiem bija cietumā! Kā tagad to esmu apzinājis, šī neliete, čekas aģente, kura sadarbojās ar čekistiem, bija no “Keibeniekiem” un viņas vārds – “Marcijanna Ozola”.

 Māsa Anastasija stāstīja, ka no cietuma uz izpildkomitejas pagrabu, uz nopratināšanu, vedis pazīstams kaimiņš Ēvalds Sinelis, kurš kalpojis istrebiteļos – čekas izpalīgos. Māsa viņam jautājusi, - kāpēc viņas apcietinātas, tad istrebiteļs Ēvalds Sinelis atbildējis – nezinu. Varbūt par bandītu atbalstīšanu. Jaunākā māsa Marija tajā laikā mācījās Purviņu 7- gadīgajā pamatskolā un viņu pratināja čekist Melnis. Uz nopratināšanu no cietuma dzinis istrebiteļs Jānis Peizeris, kuru es pazinu. Viņš izteicies, jūs esiet no Runcenes, bet tālāk sarunās neesot ielaidies.

Kad māsas 1944. gada 21. oktobrī tika atbrīvotas no Tilžas cietuma, cietumā ieradies čekists Miķelsons un istrebiteļs Deičmanis Izsauca pēc uzvārda un vārda un ar piebildi, - esiet brīvas un ejiet mājās. Čekists Miķelsons māsai Marijai iedeva salocītu papīra lapiņu un teicis, šo dokumentu nodosi skolas direktoram. Atnākot mājās, visas ģimenes klātbūtnē māsa Marija šo papīru atlocīja un izlasījām. Šajā papīrā bija rakstīts tā:

Izziņa:

Izdota 1944. gada 21. oktobrī pilsonei Barkovskai Marijai Alekša meitai par to, ka viņa atradās izmeklēšanā Tilžas NKVD pārvaldē no 1944. gada 18. oktobra līdz 1944. gada 21. oktobrim.

          Tilžas NKVD pārvaldes majors: Belobrodovs.

          Tilžas NKVD pārvaldes kapteinis: Pinka.

Latvieši! Vai mums ir tiesības uz savu vēsturi!? Pašlaik šādas tiesības nemanām. Latviešu vēsturnieki nez kādēļ pastiprināti ir pievērsušies “holokausta” pētniecībai vācu okupētās Latvijas teritorijā. Bet primārais, mūsu jaunākās vēstures (1940. – 1990.) pētniecība. Šeit jābūt tai traģēdijai, kas šajā laikā piemeklējusi Latvijas valsti un latviešu tautu PSRS okupācijas laikā, jo tieši šī okupācija gan mūsu valstij, gan tautai ir nesusi vislielāko ļaunumu. Latvijas tēla veidotājiem jāpamet vārgās aizstāvēšanās pozīcijas un jātiek vaļā no peramā zēna sindroma. Dokumentu un argumentu mūsu vēsturiskās taisnības aizstāvēšanai ir vairāk nekā pietiekoši.

         

 Partizāna zvērests, pirmā kauja un bunkuru celtniecība

 

          Bija 1944. gada 22. oktobra diena. Šo dienu es visu savu mūžu atcerēšos, kamēr dzīvošu un sildīšos šīs zemes saulītē. Šinī dienā, manā Barkovsku lielajā ģimenē tika apspriesta mana turpmākā dzīve un darbība. Apspriedē piedalījās manas māsas Anna, Anastasija, Marija, māte Marta, tēvs Aleksis un es – Jānis. Māte, tēvs un māsas izteicās, ka mācības Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā jāpārtrauc un kādu laiku piesardzīgi jādzīvo mājās, kamēr čekas vīri nomierināsies. Šajā laikā tēvs konsultējās ar “Latgales partizānu” grupas komandieri Andreju Roskošu (Melnais), kas tajā laikā ar savas grupas vīriem bija apmetušies mana tēva saimniecības mežā uzceltajā bunkurā. Šajā bunkurā dzīvoja partizāni: Pēteris Zelčs (Zaļais), Antons Roskošs (Gaišais), Paulis Konuševs (Štose), Alfrēds Grīnis (Fredis) un grupas komandieris Andrejs Roskošs (Melnais). Šajā bunkurā esošo partizānu klātbūtnē viņi mani pieņēma savās rindās. 1944. gada 24. oktobrī Andrejs Roskošs, turot rokā Latvijas valsts ģerboni, no manis pieņēma “partizānu zvērestu”. Es runāju partizānu zvēresta tekstu: “Es, Jānis Barkovskis, stājoties Latvijas Nacionālo partizānu rindās, zvēru, visus savus spēkus, radošo enerģiju un arī dzīvību atdot par savas tautas un Tēvzemes brīvību un neatkarību. Būt paklausīgs saviem biedriem un komandieriem, iet cīņā pret sarkano mēri – komunismu”.

Pēc zvēresta nodošanas Andrejs Roskošs no bunkura sienas noņēma uzkārto vācu mašīnpistoli un uzlika man to kaklā. Es nometos ceļos, uz bunkura klona, noskūpstīju karogu, kuru rokās turēja partizāns Antons Roskošs, un uz mašīnpistoles iegravēto rūpnīcas numuru 4624. Piecēlos kājās un savu nostāju apliecināju ar vārdiem: “Gods kalpot savai tautai un tēvzemei”. Šis ierocis manās rokās bija pirmais, kurš mani pavadīja baltās un nebaltās dienās. Arī šodien palieku uzticīgs savai tautai un tēvzemei.

Tā sākās manas partizāna dzīves gaitas. Pirmā cīņa notika 1944. gada 27. novembrī. Krievu armija, čekisti un istrebiteļi ķemmēja mūsu apkārtnes mājas un mežus. Bija miglains rīts. Mūsu partizānu grupa atradās “Vecdruvnieku” māju mežā. Vērojām armijas un istrebiteļu pārvietošanos. Pirmās apšaudīšanās un granātu sprādzieni bija dzirdami Čakšu Runcenes pusē. Skatāmies, ka no miglas uz mūsu pusi izskrien cilvēks ar šauteni rokā. Nobijies, piekusis. Mēs, partizāni, šo cilvēku pazinām. Viņš bija mūsu grupas partizāns Pēteris Zelčs (Zaļais). Mēs ieņēmām pozīcijas ar ložmetēju MG-42 biezā mazo eglīšu aizsegā un vērojām. Krievi un istrebiteļi pienāca līdz mežmalai, bet mežā iekšā negāja. Vakarā miglas aizsegā sākām pārvietoties uz “Austrumu” māju mežu un pēkšņi, no labās puses, krievi atklāja uguni. Mēs, partizāni, atšaudoties ar ložmetēju, atkāpāmies uz Plūmīšu māju mežu. Mūsu grupai zaudējumu nebija. Krieviem un istrebiteļiem viens kritušais. Čekisti un istrebiteļi arestēja visu apkārtējo māju cilvēkus. Manas māsas: Annu, Anastasiju, Mariju, tēvu Aleksi, Helēnu Roskošu, Pugačus, Celmiņus, Auziņus, Zelčus, Pujātus un visus aizveda uz Tilžas čeku nopratināšanai. Pēc piecām diennaktīm arestētos no cietuma atbrīvoja. Pie Austrumu, Plūmīšu, Vecdruvnieku, Celmukalna un Pugaču mājām Tilžas čekisti izvietoja slēpņus. Mēs, partizāni, vērojām čekistu un istrebiteļu darbību mūsu apkārtnē un nolēmām, ka mūsu partizānu grupai jāpāriet uz Grīvu meža masīvu. 1944. gada 30. novembra naktī mēs atstājām “Austrumu” māju meža bunkuru un devāmies ceļā. Ar rīta gaismu bijām Grīvu mežā. Ar šo meža masīvu, mūsu partizānu komandieris Andrejs Roskošs, bija pazīstams no bērnības dienām.

Izvēlējāmies Silakalniņu, kurš bija noaudzis ar sīkām, mazām, biezām eglītēm cilvēka augumā. Kalniņam bija nogāzīte un graviņa. Bunkura celšanu uzsākām tūlīt, jo bija jau pirmais sals un parādījās sniegs. Izrakām četri reiz pieci metri lielu bedri, ar dziļumu 2,5 metri. Izrakto smilti izlīdzinājām pa kalna nogāzi un graviņu. Turpat tuvumā zāģējām stabus pamatu stūriem. Baļķēnus sienām zāģējām un nesām uz saviem pleciem. Tā cēlās mūsu pirmais bunkurs “Grīvas”. Kamēr cēlām bunkuru, dzīvojām teltī, kura bija noklāta ar lieliem egļu zariem un sūnu. Bunkura griestus noklājām dubultā ar resnākiem baļķiem, sūnām un skujām. Izejas lūka bija ar vāku, kurai virsū bija iestiprinātas divas bieziem zariem noaugušas eglītes. Pagaidu iekāpšana uz izkāpšana notika pa trepi. Vēlāk tika ietaisītas sānu durvis, kā tunelis uz graviņas pusi. Jauno bunkuru nomaskējām ar sila sūnām un uzstādījām augošas zemzarainas eglītes. Būvdarbus vadīja Andrejs Roskošs un kā viņš izteicās, tad daudz bunkuru esot cēlis Volhovas purvā un Veļiki Lukos. Pēc piecu dienu darba un guļamlāviņu ierīkošanas no telts varējām pāriet uz bunkuru. Vēl bija jāiemūrē plītiņa. Šo darbu veica partizāns Pēteris Zelčs no Vītoltēva atnestajiem ķieģeļiem. Plītij bija čuguna virsma ar diviem riņķiem un skursteni. Ūdeni ņēmām no netālās Dūkšupītes. Uz jaunās plīts vārījām liepziedu tēju, to dzērām un klāt piekodām maizīti. Pārrunājām visu notikušo. Bunkurā bija silti un patīkami.

Jau nākošā dienā komandieris mūs, partizānus, iepazīstināja ar sastādīto grafiku mūsu bunkura apsardzībai. Mūsu bunkurs no apdzīvotām vietām un mājām bija trīs kilometri dziļi mežā un ceļi mums bija meža zvēru iemītās takas, pa kurām mēs pārvietojāmies. Iztikai bija vajadzīga maizīte. Par to mēs, partizāni, pārrunājām un vienojāmies, ka nākošā dienā iesim izlūkos uz mežmalu, lai tiktos ar Vectilžā dzīvojošo Melnasalas iedzīvotāju Sparinski, kuru pazina mūsu komandieris Andrejs Roskošs. Rīta ceļam bijām gatavi bez ieročiem un līdzi ņēmām zāģi un cirvi. Pusdienas laikā bijām jau mežmalā, pie mūsu atbalstītāja Sparinska mājas. Kādu laiku no mežmalas novērojām mājas apkārtni. Pēc novērošanas, komandieris ar četriem partizāniem aizgāja uz mājām. Mēs, divi partizāni, novērojām visu un lēnām tuvojāmies mājai un palikām laukā uz posteņa. Pēc kāda laika no mājas izgāja mūsu vīri, līdzi nesdami maizīti un žāvētu gaļu. Tā mēs visi seši vīri devāmies atpakaļceļā uz Silakalniņa bunkuru. Komandieris uzsāka sarunu, ka Sparinskis mājās ticies ar Marijana Slucka partizāniem Punduru un Loginu no Slotukalna partizānu nometnes Viļakas pusē un norunājuši pēc nedēļas nākamo tikšanos. Atgriežoties savā bunkurā vārījām tēju, dzērām un nu jau mums bija žāvētā gaļa ko klāt piekost pie maizītes. Tie bija svētki. Ilgāku laiku mēs tādu ēdienu nebijām ēduši. Paldies Sparinska tēvam un mātei. Pēc maltītes komandieris izteicās tā, - ko jūs, mani cīņu biedri, teiksiet un domājat par kopā saiešanu un apvienošanos ar Slucka vīriem. Tā mēs ilgi pārrunājām un domājām, kā būtu labāk dzīvot un cīnīties pret okupantiem - lielākā pulkā, vai dzīvot un cīnīties mazākās grupās. Domas un izteikumi bija dažādi un gala vārdu teica mūsu komandieris Andrejs Roskošs – Melnais. Apvienosimies ar Slucka vīriem. Mēs piekritām viņa domai un pārrunājām, ka mēs būsim lielāks spēks cīņā pret okupantiem.

Apvienošanās

 

Nākošā nedēļā mūsu komandieris ar diviem partizāniem, Antonu Roskošu un Pauli Konoševu aizgāja uz atkārtotu tikšanos ar Slucka vīriem Sparinska mājā. Šoreiz uz tikšanos nebija Pundura un Logina, bet Slucka vīri Dūzis un Sidrabiņš. Viņi Sparinska tēva mājās jau gaidīja. Mūsu komandieris stādījās priekšā Dūzim un Sidrabiņam. Sidrabiņš informēja, ka Slotukalna partizānu komandieris devis savu piekrišanu, lai mēs saietu kopā un apvienotos līdz 1944. gada 23. decembrim. Lai Sidrabiņa un Dūža pavadībā ierastos Slotukalna partizānu nometnē 23. decembrī. Kad Andrejs Roskošs atgriezās savā bunkurā un Grīvas vīriem – mūsu grupas partizāniem par to visu izstāstīja, tas bija 1944. gada 19. decembrī un pēc divām dienām mēs savu bunkuru atstāsim. Visiem vīriem bija jāsakārtojas ceļam. Pašreizējā bunkura āriene pastiprināti jānomaskē. Jau nākošā dienā visus darbus paveicām bunkura nomaskēšanā un komandieris, ar sagatavotiem četriem mietiņiem rokā, visus mūs ņemot līdzi, teica: - šajās vietās, kur iedzīsim mietiņus – šodien, rīt, kad visi būsim gatavi doties ceļā, uzliksim kājnieku mīnas pie katra mietiņa. Tikai ikviens atceraties šo vietu. Lai nenotiktu nelaime, ja mīna eksplodē. Jo visādi var gadīties. Varbūt būs vajadzība mums pašiem atgriezties šajā bunkurā, vai arī ar mūsu cīņu biedriem no citām partizānu grupām. Un tā, 1944. gada 21. decembra rītā kāpām ārā no bunkura. Pēdējais izkāpa komandieris. Lika nostāties ierindā. Rokā viņam bija brezenta maisiņš. Pacēlis šo maisiņu rokā, runāja, te ir četras kājnieku mīnas ar detonatoriem. Viņas atstāsim, lai sargā mūsu bunkuru. Un aizgājis pie mietiņiem nolika mīnas. Virsū uzlika sūnas. Atgriezās pie mums un lika pārkrustīties. Piesaucot Dievpalīgu devāmies ceļā uz Sparinska mājām. Sasnieguši mežmalu, apstājāmies un kādu laiku ar tālskati novērojām māju un tās apkārtni. Komandieris Andrejs uz Pauli Konuševu teica, iesim un jūs mums līdzi. Pārējie paliksiet pie mājām aiz kūts un klēts. Andrejs un Paulis iegāja mājā un pēc neilga laika Paulis sauca, - vīri! Nāciet! Mūsu pavadoņi grib redzēt mūs visus kopā. Mēs visi seši bijām Sparinska tēva pagalmā. No istabas izgāja divi braši un stalti vīri un mūs sveicināja. Esiet sveicināti Latvijas nacionālie partizāni! Mēs atbildējām: - Esiet sveiki! Stādījās mums priekšā, - esam Marijanna Slucka “Slotukalna” partizānu nometnes partizānu grupu komandieri ar segvārdiem Sidrabiņš, Dūzis. Sidrabiņš mūs uzrunāja un brīdināja, ja gadījumā pa ceļam mums iznāktu satikties ar istrebiteļiem, tad varētu nākties lietot ieročus. Esiet moži, mundri, redzīgi un dzirdīgi un ar Dievpalīgu devāmies ceļā. Priekšgalā gāja pavadoņi, kuri zināja purvu un meža ceļus un taciņas. Kopā mēs bijām astoņu vīru grupa. Tajā ziemā sniega vēl nebija daudz. Pēc divu diennakšu gājiena, 1944. gada 23. decembrī, pēcpusdienā, sasniedzām “Slotukalna’” partizānu nometnes pirmo posteni. Dūzis nosauca paroli un sargi mums atļāva iet tālāk. Pēc kāda puskilometra, dublējošais postenis atkal mūs apstādināja un Dūzis vēlreiz nosauca paroli “Aiviekste”. Posteņa sargs mums atļāva turpināt ceļu. Nu jau mēs bijām Slotukalna partizānu nometnes teritorijā. Sidrabiņš un Dūzis mūs aizveda līdz štāba bunkuram. Tur bija iepazīšanās ar tiešo nometnes komandieri Marijannu Slucki, kurš mūs uzrunāja un apsveica ar ierašanos. Sarokojāmies. Pagaidām mūs ievietoja štāba bunkurā. Nākošajā dienā no skujām sākām celt slieteni. Zemē ierakām stabus. Pārklājām ar lielu brezenta pārklāju. Sānus noklājām ar salmiem un sūnu. Augšā un apkārt visu noklājām ar bieziem egļu zariem. Grīdu vispirms noklājām ar biezu salmu kārtu un virspusē noklājām ar egļu zariem. No degvielas mucas izgatavota krāsniņa tika novietota slieteņa vidū un apkārt mucai salikti akmeņi. Krāsns tika kurināta visu diennakti. Naktīs krāsni kurināja naktssargs, kurš dežurēja bunkurā. Tā no štāba bunkura mēs, seši vīri, pārgājām uz savu bunkuru. Nākošā dienā nometnes komandieris informēja, ka pēc divām nedēļām visi partizāni pārcelsies uz Stompaku purva saliņu jaunajiem bunkuriem. Mēs, partizāni, katru dienu braucām ar zirgiem un gājām kājām un strādājām līdz vēlai tumsai, lai “Stompakos” ātrāk uzceltu jaunos bunkurus. Celtniecību vadīja Broņislavs Sluckis. Darbi notika raiti un ātri, jo skuju slieteņos ilgāk nebija iespējams dzīvot, jo pieņēmās sals un sākās ziemas puteņi. Pēc mēneša intensīva darba, Stompakos bija uzbūvēti 24 bunkuri. Bunkuros tika iemūrētas vairākas plītiņas, lai partizāni varētu vārīt un cept. No divsimtlitru degvielas mucām tika izgatavotas krāsnis un novietotas jaunajos bunkuros. Bunkuros krāsnis un plītis tika iekārtotas bunkuru stūros, jo pa bunkuru sienām bija izvietotas divstāvīgas guļamlāviņas. No “Slotukalna” nometnes tika pārvestas visas vecās iekārtas: soli, galdi, arī daži krēsli. Un tā, 1945. gadā, pēc Zvaigznes dienas, tas ir 7. janvārī, no “Slotukalna” pārcēlāmies uz jaunajiem bunkuriem “Stompakos”. Katrā bunkurā varēja dzīvot no 20 līdz 25 vīri. Bunkuros bija silti un patīkami. Šīs celtnes bija ieraktas 1,5 metri dziļi zemē un labi nosūnotas. No ārienes apmestas ar zemēm. Katrai celtnei bija trīs mazi lodziņi. Apgaismojumam bija petrolejas lampas, lukturi, sveces. Štāba bunkurā bija gaisma no petrolejas gāzu lampas. “Stompakos” mēs satikām mums pazīstamus vīrus: Hendriku Vestmani (Bārdu) un Augustu Kudrenicki (Grantu). Dzīvojām vienā grupā. Mēs, seši jaunpienākušie, Vestmanis un Kudrenickis. Dzīvojām vienā bunkurā ar Ziemeļa grupas partizāniem. Viņi bija 14 vīri. Kopējais bunkurā dzīvojošo skaits bija 22 vīri. Mūsu bunkurs atradās netālu no štāba bunkura. “Stompaku” purva jauno saliņu partizānu nometni vadīja Pēteris Supe (Cinītis). Viņa adjutants Broņislavs Sluckis (Indulis) bija viņa vietnieks. “Stompaku” purva partizānu nometnes apsardzes priekšnieks bija Jānis Kozlovskis (Imants). Sakarus un izlūkošanu ar citām partizānu grupām vadīja Antons Circāns (Vārpa). Stompaku partizānu nometnes pārtikas krājumus pārzināja Jānis Supe (Priede). Stompaku partizānu nometnes viens bunkurs tika iekārtots kā Dievnams – baznīca. Dievkalpojumi notika katru dienu un tos vadīja Romas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars no Šķilbēnu draudzes (Pabērzs). Viņi abi ar savu ērģelnieku Jerumānu Senkānu bija nežēlīgi vajāti un viņus meklēja Viļakas NKVD pārvalde. Šie abi savas tautas atbalstītāji bija nolēmuši, lai nekristu čekistu nagos, aizgājuši partizānos. Mani iedalīja sakarnieku – izlūku rotā, kuru vadīja Broņislavs Sluckis (Indulis). Pēteris Supe (Cinītis) un Broņislavs Sluckis rīkoja un rūpējās par mūsu apmācīšanu gan teorētiski, gan praktiski. Grupā mēs bijām 21 cilvēks. Citreiz apmācībās piedalījās arī Antons Circāns (Vārpa).

 

1945. gada 2. marts

 

Mūsu apmācību grupā vairāk bija jaunieši. Mācības notika katru dienu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Notika praktiskās un taktiskās mācības. Vajadzēja apsekot un izlūkot mūsu nometnes teritoriju, kā arī novērot svarīgākos ceļus, īpaši posmu Viļaka – Balvi un uzmanīt, cik bieži pārvietojas mašīnas ar karavīriem. Novērošanu izdarījām no slēpņiem. 1945. gada 28. februārī, mežā, tuvu pie mūsu nometnes ievērojām divus svešus cilvēkus, kuri staigāja gan uz vienu, gan uz otru pusi un skatījās visapkārt. Šos abus svešos cilvēkus aizturējām un atvedām uz nometnes štābu, lai noskaidrotu, kas šie cilvēki ir. Mūsu partizānu nometnes tiesā, nopratinot šos svešos cilvēkus, atklājās, ka viņi ir izsūtīti spiegi un Viļakas čekai ir uzdevums izlūkot mūsu nometni. Iefiltrēties mūsu partizānu vidū un uzzināt, cik mēs esam, kāds mūsu apbruņojums un ieroči. Šiem neliešiem, čekas spiegiem, pēc nopratināšanas tika piespriests augstākais soda mērs, kurš arī tika izpildīts. Līdz ar to mūsu partizānu komandieri un partizāni uzzināja, ka mūsu nometnei gatavojas uzbrukt un to ielenkt nolēmis čekas karaspēks. Nometnē visi partizāni zinājām, ka šī diena ir otrais marts 1945. gadā. Jau no pirmā marta uz otrā marta nakti visi partizānu grupu komandieri savus vīrus izvietoja pa nometnes aizstāvēšanas kaujas līnijām. Mums jau naktī sniegā bija izrakti aizstāvēšanās grāvji. Komandieri jau naktī savus vīrus izvietoja aizstāvēšanas grāvjos. Bijām gatavi uz visu, kad gaisā tiks izšauta sarkana raķete. Biezās, zemzarainās eglēs vairākās vietās izvietojās novērotāji un snaiperi. Un 1945. gada 2. marta rītausmā sākās čekas karaspēka uzbrukums mūsu nometnei. Pirmie ar ienaidnieku saskārās Paegles priekšposteņa vīri. Mūsu partizānu nometnes bruņojumā bija 15 vācu MG – 42 ložmetēji. Šie ieroči mums pavēra izlaušanos no aplenkuma. Mēs, partizāni, pļāvām uzbrucējus. Atsevišķas apšaudes turpinājās līdz dziļai tumsai.

Ķēdēm pienākot tuvāk, kad varēja saskatīt ienaidnieku, bija sarkanas raķetes signāls un mēs atklājām uguni no visiem mūsu rokās esošajiem ieročiem. Mūsu kaujas vietā uzbrucēju ķēdes labi pļāva vācu tautības karavīrs ar kaulu zāģi MG – 42, kurš minūtē izšāva 3000 lodes uz ienaidnieku. Šī vīra vārds bija Edgars (Štose) un viņa rokās šis ierocis darbojās nekļūdīgi un precīzi. Pirmās uzbrucēju ķēdes un uzbrukums tika atvairīts. Kauja ilga četras stundas. Mūsu partizāniem bija 13 kritušie un 9 ievainotie. Čekistiem bija daudz kritušo, kuri turpat gulēja purvā uz sniega. Čekistu komandieri Abakumovs un Mickevičs no jauna sakārtojuši savus karavīrus un istrebiteļus, neskatoties uz zaudējumiem, atkal dzina virsū mūsu partizānu pozīcijām. Mēs slēpāmies aiz kokiem un sniega veidotos ierakumos. Ienaidnieka tumšos stāvus mēs labi saskatījām, kā viņi līda pa purva sīkajām priedītēm. Kad ienaidnieks bija pienācis tuvu, mēs atklājām uguni no visiem esošiem ieročiem. Strādāja visi vācu MG – 40 un MG – 42 ložmetēji visās mūsu nometnes kauju vietās. Ienaidnieka karavīri, saņemot mūsu partizānu blīvo uguni, mēģināja ierakties purva sasalušajā sniegā.. Tas viņiem nebija iespējams, jo mūsu ieroču uguns to neļāva. Ienaidnieka apšaude pieklusa un viņi atkāpās, atstādami guļam daudz kritušo un pēc palīdzības saucošos ievainotos. Šī kauja ieilga visu dienu un kaujas troksnis vārījās kā elles katlā. Šajā kaujā smagi ievainoja mūsu partizānu grupas komandierus Dūzi un Sidrabiņu. Ienaidnieks savus purvā kritušos un ievainotos dienas laikā savākt baidījās. Atsevišķas apšaudes turpinājās līdz dziļai tumsai. Tumsai iestājoties, kaujas tika pārtrauktas. Tad ienaidnieks centās savākt savus ievainotos un kritušos. Mēs, partizāni, ar dažiem komandieriem palikām savos kauju sektoros. Nometne bija apsargāta un bijām gatavi nakts kaujai. Komandieri Supe, Sluckis, Kozlovskis, Roskošs, Vestmanis, Kudrenickis štāba bunkurā pulcējās uz apspriedi – par spēku sakoncentrēšanu un izlaušanos no ienaidnieka aplenkuma. Komandieris Sluckis (Indulis) ar partizānu grupu pie baznīcas bunkura sienas kritušajiem 13 partizāniem raka kapu. Un zemes klēpī tika guldīti kritušie partizāni. Kritušos pārsedza ar telteni un segām. Pāri kopējai bedrei pārklāja Latvijas valsts karogu. Mācītājs Štagars (Pabērzs) svētīja kritušos brīvības cīnītājus. Atskanēja atvadu salūts. Partizānu nometnes komandieris Supe (Cinītis) teica atvadu runu: “Latviešu tautas nacionālie partizāni! Pateicības vārdi Jums par parādīto drosmi, varonību un prasmi kaujā ar ienaidnieku. Jūs esat atdevuši Latvijai visdārgāko – savu dzīvību, upurēdami to uz Tēvzemes brīvības altāra. Mēs, dzīvi palikušie, zvēram jums, ka mēs šeit atgriezīsimies, kad Latvijas zeme un latviešu tauta būs brīva. Jūsu pīšļus pārvietosim uz Dieva svētīto zemi Dzimtenes kapu kalniņā.” Partizānu roku mestā sasalušā smiltiņa klāja kapu. Kapa vidū tika uzlikts no balta bērza apaļkoka gatavots krusts. Komandieris Supe (Cinītis) partizānu grupu komandierus aicināja štāba bunkurā uz apspriedes tālāku turpināšanu. Tika pieņemts lēmums naktī sakārtot astoņus zirgu pajūgus ievainoto pārvešanai uz Grīvu meža masīvu Tilžas novadā līdz ar komandieriem arī 72 partizānus. Līdzi ņemt pārtiku, medikamentus, segas, pārsienamās saites, ieročus, munīciju. Izlaušanās un atkāpšanās virziens – Garsterdeles – Dambīšu māju virzienā. Roskošs, Vestmanis ar saviem grupas vīriem naktī no nometnes izmīdīja ceļu, lai uzsaltu un pajūgiem labāk pārvietoties. Bijām saspringti un nemierīgi, gatavi visam. Partizāni tika atsaukti no kauju sektoriem, tajā skaitā es, sakarnieks – izlūks Barkovskis (Smilga). Vestmanis, Roskošs sagatavotajos astoņos pajūgos lika iejūgt zirgus, ragavas, ieklāt sienu un segas. Iekārtot ragavās 11 ievainotos. Sanitāri savus darbus bija izdarījuši. Visu sakārtojām un no štāba bunkura iznesām ievainotos. Novietojām sešās ragavās. Pārējos divos pajūgos bija pārtika, ieroči, patronas, granātas, medikamenti, zāles un pārsienamās saites. Maldināšanas nolūkā naktī partizāni uz lielceļa Viļaka – Balvi Slucka (Induļa) vadībā sāka apšaudīt ienaidnieka karaspēku. Šajā brīdī, mēs, 72 partizāni, ar ievainotajiem, sākām atkāpšanos Garsterdeles – Dambīšu māju virzienā. Priekšgalā gāja 20 vīri ar automātiskiem ieročiem un partizāns “Edgars” ar vienu ložmetēju MG – 42, partizānu grupu komandieri Supe, Kudrenickis, Vestmanis, Roskošs. Aiz viņiem mēs, astoņi partizāni, kuri vadīja pajūgus un divi sanitāri. Tuvojoties Dambīšu mājām, ienaidnieks pēdējā brīdī atklāja uguni. Jau esot pie mājām, notika kauja. Partizāna “Edgara” kaulu zāģis atklāja uguni. Ienaidnieks metās bēgt un atkāpās. Dambīšu mājas no apšaudes aizdegās. Izlaušanās kaujā krita seši mūsu partizāni. Lomonova (Stankeviča) vienība aizgāja uz Katlešu, Brontu mežiem.

Izlaušanās kaujā un kopā ar Stompaku kaujām, mēs, partizāni, zaudējām 19 kritušos un 9 bija viegli ievainoti, bet 2 – smagi. Stompaku kaujas lauku, mēs, partizāni, atstājām organizēti un neuzvarēti. Pēc atkāpšanās sadalījāmies mazākās grupās. Ievainotie tika atvesti uz Grīvu meža masīvu. Izvietoti un ārstēti mūsu atbalstītāju mājās. Tādas bija Mīķišu, Vītolu, Robežu, Ozolu, Zeķīšu un Zariņu ģimenes. Smagi ievainotos Sidrabiņu un Dūzi izvietojām pie mūsu laba drauga un atbalstītāja Robežnieka, kura māja atradās Lielgrīvu meža masīvā meža ielokā. Es un Andrejs Roskošs, ar mājas saimnieka starpniecību sazinājāmies ar Tilžas ambulances ārstu Rūdolfu Cilinski. Šis ārsts man un Andrejam bija pazīstams no pirmajiem Latvijas laikiem un bija labs draugs un paziņa. Viņš no Tilžas ar zirgu atbrauca uz Robežnieku mājām norunātā dienā un laikā. Mēs ārstu sagaidījām. Viņš apskatīja un uzklausīja ievainotos un konstatēja, ka abiem ir cauršautas plaušas un sācies sastrutojums. Būs vajadzīga operācija, bet apstākļi to neatļauj. Ārsts izrakstīja zāles un Robežnieku mājas saimniecei Otīlijai teica, lai rītā ierodas pie viņa saņemt izrakstītās zāles. Mēs ārstu pavadījām. Viņš mums izteicās, ka kādu laiku ievainotie, saņemot zāles, dzīvos. Ja no sastrutojuma neradīsies organisma saindēšanās, tad lietojot zāles, tās neitralizēs strutas un ir cerības izdzīvot. Ārsts atvadījās no mums, iesēdās savā zirdziņā un aizbrauca. Atgriežoties istabā, mēs ar saimnieku un saimnieci pārrunājām ārsta teikto. Saimnieks Arvīds izteicās, ka diez vai bez operācijas šos ievainotos varēs glābt. Nakti mēs aizvadījām Robežnieku siltajā mājā.

 

“Purvasaliņās”

 

Nākošās dienas rītā mēs devāmies uz jauno mūsu partizānu mītni “Purvasaliņas”, kur agrāk bija uzcelti trīs rezerves bunkuri. Tas bija aiz Numernes mežniecības Kalvenes pusē. Šajos bunkuros dzīvojām 72 partizāni. Sakari tika uzturēti ar citām partizānu grupām, kuras atradās Bērzpils, Tilžas, Rugāju, Madonas, Gulbenes, Alūksnes, Lubānas Gatartes, Drustu, Dzērbenes pusē. Mūsu “Purvsaliņu” nometnes komandieris bija Andrejs Roskošs (Melnais). Viņa vietnieks bija Augusts Kudrenickis (Grants). Nometnes apsardzi pārzināja Hendriks Vestmanis (Bārda). Pāri visam bija mūsu Stompaku kauju komandieris, kurš atnāca līdzi ievainotajiem partizāniem, Pēteris Supe (Cinītis). Viņš ieteica, ka ir jāuzceļ vēl viens bunkurs un ievainotie jāpārved uz meža bunkuru. Šo viņa ieteikumu uzklausīja un sākās jaunā bunkura celtniecība. Viņa vadībā tika izrakta būvbedre viena metra dziļumā un 7x5 lielumā ar šķērsienu. Partizāni ķērās pie darba un nedēļas laikā bunkurs tika uzcelts. Bunkura vienā stūrī tika izrakta aka. Akas malas tika nostiprinātas ar šķeltām apses koka šķilām. Bunkurā grīdu veidoja no priežu un egļu apaļkokiem. Pēc Pētera Supes (Cinīša) ieteikuma, bunkura dienvidu galā viņš iekārtoja kā slimnīcu, bet ziemeļu galā būšot “Tiesu zāle” un kamera tiesājamiem. Jaunajam bunkuram bija pieci lodziņi un divas ieejas durvis, kā arī no ķieģeļiem mūrēta plīts un desmit guļamlāviņas no dēļiem. Darbus veica mūsu nometnes partizāni.

Tā 1945. gada marta naktī, Robežnieku māju saimnieks Arvīds ar savu zirdziņu partizānu pavadībā pārveda abus ievainotos uz mežu. Paldies šiem Robežnieku māju saimniekiem par labestību un pašaizliedzību. Viņi riskēja ar savu dzīvību un brīvību. Ievainotie tika novietoti slimnīcas bunkurā, bet viņu veselības stāvoklis bija slikts. Lietotās zāles nelīdzēja. Mūsu sanitārs Vikentijs runāja, ka sākusies organisma saindēšanās. Pie Dieviem Sidrabiņš aizgāja marta otrajā pusē. Viņa kaps tika izrakts kalna nogāzē netālu no mūsu bunkuriem. Kapa malas partizāni izlika no mazo priežu apaļkokiem. Kapa dibenā ieklāja biezu skuju kārtu un pagalvī nolika sūnu spilvenu. Kapā ieguldīto mirušo pārklāja ar segu. Mēs, nometnes partizāni, ar saviem komandieriem, pie kapa stāvējām miera stājā ar saviem ieročiem. Atvadu vārdus runāja Pēteris Supe (Cinītis). Viņš teica: - Partizāni! Šodien runāt ir sāpīgi, jo mēs Dzimtenes zemes klēpī guldām mūsu pašaizliedzīgo, drošsirdīgo partizānu grupas komandieri “Sidrabiņu”. Viņš savu dārgāko – dzīvību, atdeva par savas tautas brīvību un neatkarību. Dieva svētība viņa pīšļiem. Viņa varoņdarbs tautā nezudīs. Mēs, dzīvi palikušie, ar klusuma brīdi godināsim viņa piemiņu.” Pāri kapam klājās smilšu pārsegs. Uz kapiņa, ar lāpstas kātu, smiltīs tika iespiests krusts un noklāts ar sūnu. Salūta aizgājējam nebija, jo bija jāievēro piesardzība.

1945. gada 12. marta naktī komandiera Roskoša (Melnais) vadībā, mēs, 15 partizāni, devāmies uz mana tēva mājām “Austrumi” un mūsu atbalstītājiem, pārtikas sagādei un jaunākās informācijas saņemšanai. Līdz mūsu labvēļu mājām no mūsu nometnes bija astoņi kilometri. Nakts tumsā mēs pārvietojāmies pa ceļu, bet tuvojoties mājām, metām līkumu, tālāk no mājām, pa lauku. Nakts bija miglaina. “Austrumu” māju sasniedzot, mežmalā apstājāmies un kādu laiku novērojām mājas un to apkārtni. Komandieris noteica, ka mēs, trīs vīri, ejam uz māju. Ja notiek apšaudīšanās, sedziet atkāpšanās ceļu. Nekas nenotika. Mēs, partizāni, aizgājām uz mana tēva mājas pagalmu. Komandieris deva pavēli, lai kopā pa divi partizāni ieiet pie mūsu atbalstītājiem, lai dabūtu maizes klaipiņus un kādus kilogramus gaļas. Pēc divām stundām jāatgriežas “Austrumu” māju pagalmā. Kad mēs, partizāni, atgriezāmies, ar pilnām mugursomām plecos un uzklausīto jaunāko informāciju, mūs gaidīja jau trīs pajūgi, par ko bija parūpējušies mūsu atbalstītāji Makarovs, Kudrenickis un mans tēvs Barkovskis. Lika sasēsties ragavās. Komandieris brauca pirmajā pajūgā, jo viņš zināja taisnākos ceļus, kā ātrāk iekļūt mežā. Pirmo pajūgu vadīja partizāna Makarova tēvs. Otro pajūgu vadīja brāļu Kudrenicku tēvs un trešo pajūgu vadīja Barkovska tēvs. Komandieris teica, lai partizāniem ieroči būtu kaujas gatavībā. Ceļš veda uz “Purviņiem”. Lauki un meži bija klāti biezā miglā. Zirgi skrēja riksī. Tuvojāmies Boļeslava Zelča mājām. Tiekot pretī pagalmam, kad divi pajūgi jau bija aiz šķūņa, uz trešo, mūsu pajūgu, no mājas šāva krievu ložmetējs. Mēs, partizāni, no ragavām izvēlāmies. Zirgs ar ragavām aizskrēja uz priekšu. Es pāri kūts jumtam pārmetu granātu saišķi. Ložmetējs apklusa. Mēs, partizāni, lienot uz vēdera un atšaudoties, atkāpāmies uz mežu. Mežmalā mēģināju piecelties, bet nevarēju atsperties uz kreisās kājas un jutu sāpes krūšu kreisajā pusē. Komandieris Roskošs mūs gaidīja uz ceļa mežmalā. No cīņas vietas tas bija varbūt nepilns kilometrs. Es nebiju spējīgs iet. Mani lika ragavās un komandiera pavadībā Makarova tēvs mani aizveda uz mūsu nometni “Purvasaliņas”. Sanitārs Vikentijs mani tūlīt atbrīvoja no apģērba. Novelkot kreklus, konstatēja vieglu ievainojumu. Lode bija gājusi gar kreisās krūts pusi sāniski, tāpēc krūšu kurvis nebija sadragāts. Notīrīja, nomazgāja asinis un uzlika saiti. Kreisās kājas ievainojumu skaudri sajutu un domāju, ka kājas kauls ir cauršauts, jo sitiens bija tik sāpīgs, ka es nokritu uz ceļiem un piecelties uz kājām nebija iespējams. Sanitārs nomazgāja, notīrīja asinis, uzlika zāles un nosaitēja. Laimīgā kārtā arī šis, kreisās kājas ievainojums bija viegls, jo lode gāja sāniski. Paldies Dievam un Likteņmātei, es paliku dzīvs – tikai ievainots. Mans cīņu biedrs izlūks – sakarnieks Arnolds Sproģis krita nakts kaujā ar čekistiem un istrebiteļiem 1945. gada 13. martā “Purviņos”. Viņa pīšļi ir apglabāti Tilžas draudzes kapsētā. Šajā kaujā čekisti un istrebiteļi zaudēja 4 kritušos un divus ievainotos. Mani ievainojumi ar daktera Rūdolfa Cilinska izrakstītām zālēm un Tilžas aptiekāru Lūcijas un Pētera Noviku gādīgu palīdzību, un mūsu partizānu sanitāra “Vikentija” aprūpi, mēneša laikā tika izārstēti. Paldies šiem cilvēkiem. Es atkal biju partizānu rindās.

1945. gada aprīlī, no Stompaku kaujās gūtajiem ievainojumiem, mūsu partizānu nometnē mira partizānu grupas komandieris “Dūzis”. Blakus Sidrabiņa kapam partizāni izraka kapu. Kapa malas izlika ar mazo priežu apaļkokiem, dibenu izklāja ar biezu skuju kārtu un pagalvī nolika sūnu spilvenu. Kapā iecelto mirušo pārklāja ar segu. Nometnes partizāni un komandieri ar ieročiem rokās stāvēja miera stājā. Atvadu vārdus teica Pēteris Supe (Cinītis). Partizāni! Šodien mēs Dzimtenes klēpī guldām mūsu drošsirdīgo cīnītāju, partizānu grupas komandieri “Dūzi”, - teica Pēteris Supe. – Viņš savu dārgāko dzīvību ziedoja par savas tautas Brīvību un Neatkarību. Dieva svētība viņa pīšļiem. Viņa varoņdarbs tautā dzīvos mūžu mūžos. Ar klusuma brīdi godināsim viņa piemiņu, - nobeidza Pēteris Supe (Cinītis). Pāri kapam klājās smilšu pārsegs. Uz kapiņa ar lāpstas kātu tika iespiests krusts un kaps tika noklāts ar sūnu. Salūts nenotika, jo bija jāievēro piesardzība.

Pēc Sidrabiņa un Dūža apglabāšanas, dažas dienas vēlāk, Pēteris Supe (Cinītis) tikās ar Lubānas partizānu grupu komandieriem brāļiem Dunduriem un Robertu – Dāvi Timermani. Laiks palika siltāks. Sāka strauji kust sniegs. Mežos un purvos ieskanējās putnu dziesmas. Daba sāka atmosties. Bija tāda īpaša labsajūta un priecīgs noskaņojums visā mūsu nometnē. Komandieris Pēteris Supe (Cinītis) bieži partizānus uzrunāja, jokoja un stāstīja dažādas epizodes no dzīves un par darbību diversantu skolā Vācijā. Kā arī par gatavošanos desanta izsēdināšanai ienaidnieka aizmugurē. Viņš bieži apstaigāja un pārbaudīja mūsu nometnes apsardzes dienestu un posteņus. Viņam vienmēr bija ko runāt. Mūsu nometni apsekoja un apskatīja kā no sauszemes puses, tā arī no purva puses. No purva puses varēja ieiet tikai pa laipām, kuras kā plosti bija sasietas kopā un ieklātas purva slīkšņā. Mūsu “Purvasaliņu” nometnei apkārt rēgojās ūdens ar ciņiem un niedru mežs gar purva malām, un bunkuri saliņas vidū. Partizānu ieročus bieži pārbaudīja komandieris Supe un atgādināja, - ņemiet to vērā, ieročiem vienmēr jābūt kaujas gatavībā, lai ienaidnieka uzbrukumu varētu atvairīt vienalga kādos apstākļos un gadījumos. Jā, šī vīra staltā stāja un korektums, labestība, mums – partizāniem, bija paraugs.

1945. gada aprīļa vidū, datumu neatceros, Pēteris Supe (Cinītis), ar 15 partizāniem atstāja mūsu nometni un pārvietojās uz Katlešu, Brūklāju, Kupravas, Blontu mežiem, pie saviem bijušajiem cīnītājiem. Mūsu “Purvasaliņu” partizānu komandieri Kudrenickis, Roskošs, Vestmanis, par godu Supem un viņa 15 vīriem, tika nostādīti goda sardzē. Runu teica Roskošs, mūsu cienītais komandieris. – Jūs pratāt saliedēt partizānus un vest cīņā pret ienaidnieku, jo lodes nešķiro, nedz saudzē. Uzvar tas, kas pirmais šauj. Mēs, partizāni, esam pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu pašaizliedzību. Jūs esiet bezbailīgs karavīrs – komandieris, kurš savā sirdī glabā latvisko garu un bezgalīgo uzticību mūsu valsts sarkanbaltsarkanajam karogam. Cienījamais komandieri! Dieva un Laimītes svētību cīņā pret sarkanajiem okupantiem. Vēlam laimīgu ceļu un sasniegt Stompaku purva nometni. Uz mūsu partizānu turpmāko sadarbību!

Komandieris Supe runāja: - Partizāni! Mēs nedrīkstam zaudēt savu latvisko sirdsdegsmi. Ja tā mūsos paliks dzīva, tad tauta uzvarēs visas grūtības. Mēs esam savas Tēvzemes dēli un meitas, tāpēc turēsim rūpi par mūsu tautu un zemi.

Arī es (Smilga) izteicu pateicību Supes partizānu sanitāram “Vikentijam”, kurš līdz pēdējai dienai aprūpēja smagi ievainotos Sidrabiņu un Dūzi. Arī mans “paldies” viņam par rūpi un es jau varēju brīvi pārvietoties un ievainojums krūtīs nesāpēja.

Komandieris Pēteris Supe (Cinītis) ar saviem vīriem piegāja pie katra partizāna un atsveicinājās. Mūsu nometnes 10 partizāni Kudrenicka vadībā pavadīja Supes vīrus līdz mūsu nometnes apsardzes pirmajam postenim.

Brīdinājuma uzsaukumi, operāciju plāni un jaunas kaujas

 

Pēc Supes vīru aiziešanas mūsu nometnes komandieri Vestmanis, Kudrenickis, Roskošs kopā ar partizāniem apsprieda un izstrādāja uzbrukumu operāciju plānus padomju iestādēm, čekistiem, istrebiteļiem, partorgiem, izpildkomitejām. Brīdinājām tos cilvēkus – neliešus, kuri sadarbojās ar čekistiem kā aģenti un “stukači”. Es rakstīju un gatavoju uzsaukumus:

Latvieši – Pulcējieties zem SARKAN-BALT-SARKANĀ KAROGA! LATVIEŠI, APMAINIET IZKAPTI UN ARKLU PRET KARAVĪRA ZOBENU! LATVJU DĒLI, TĒVIJA JŪS SAUC! LATVIEŠI! IESIM VISI KĀ VIENS CĪŅĀ PAR DZIMTENI, MŪSU LATVIJU! NĀVI KRIEVU OKUPANTIEM! BRĪVĪBU LATVIEŠU TAUTAI! LATVIETES, LATVIEŠI! VISUS DARBUS UN DOMAS MŪSU NĀKOTNES LATVIJAI! DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU! MĒS JŪS GAIDĀM!

VISIEM SPIEGIEM, STUKAČIEM, ČEKAS AĢENTIEM, MILIČIEM, ISTREBITEĻIEM UN CITIEM BOĻŠEVIKU LĪDZSKRĒJĒJIEM PAZIŅOJAM: NOLIECIET IEROČUS. JŪS GLĀBSIET SAVU DZĪVĪBU. BET KAS TURPINĀS SAVU NAIDĪGO DARBĪBU PRET TAUTU, TIKS IZNĪCINĀTI!

KRIEVI, LASATIES PROJĀM AIZ ZILUPES!

Šos plakātus ar uzrakstiem, mēs, partizāni, uzlīmējām uz padomju iestāžu durvīm, veikalu durvīm, stabiem, pie čekas pakalpiņu dzīves vietām tieši uz logu rūtīm. Mums šajā darbā palīdzēja mūsu atbalstītāji un ziņu pienesēji.

Tā bija mūsu tautas kopējā cīņa pret sarkano mēri – komunismu. Es atkal biju partizānu rindās. Sadarbojāmies ar Baranovska, Malnača, Voita, Birkava partizāniem. Veicām kopējās uzbrukuma operācijas čekistiem, padomju iestādēm un to darbiniekiem. Tā, 1945. gadā no 24. uz 25. maiju, mēs, Tilžas partizāni, Roskoša, Vestmaņa, Baloža vadībā pulcējāmies silā Līdumnieku kapsētā. Tur mūs gaidīja Voita un Malnača vīri no Rugāju grupas, bet vēlāk pienāca Baranovska un Birkava vīri no Bērzpils grupas. Līdumnieku kapsēta atrodas netālu no Bērzpils.

Operācijas uzbrukumu izpildkomitejai, pastam un veikalam vadīja Baranovskis un Škapars. Tas notika 1945. gada 25. maijā agrā rītā. Pretestība no čekas puses bija tikai daži patšautenes šāvieni no skolas puses. Antona Roskoša “kaulu zāģis” apklusināja patšauteni un tā vispār apklusa. Mūsu partizānu operācija bija veiksmīga un bez zaudējumiem. Bērzpils izpildkomiteja un pasts tika iznīcināts un no veikala tika paņemti pārtikas produkti, kādi mūsu iztikai bija nepieciešami. No cietuma Bērzpils izpildkomitejā tika atbrīvoti 2 apcietinātie. Mēs atgriezāmies savās izejas bāzēs. Un tā 1945. gada 30. maijā no ziņneses Teklas Gabranovas (Mētra) saņēmām informāciju, ka no Runcenes apkārtnes mājām istrebiteļi un čekisti arestējuši 12 apkārtnes iedzīvotājus un aizveduši uz Tilžas cietumu, kur šie cilvēki pratināti, sisti un spīdzināti. Mūsu partizānu komandieri Vestmanis, Roskošs, Balodis, Akmentiņš nekavējoties sapulcējās štāba bunkurā un lika mums – sakarniekiem – izlūkiem J. Barkovskim un Ernestam Kudrenickim piedalīties apspriedē. Mums - sakarniekiem, lika nekavējoties sazināties ar Bērzpils, Rugāju partizānu komandieriem un 1945. gada 2. jūnijā ierasties uz tikšanos mežā “Robežnieku” māju tuvumā. Pavēle bija izteikta mutiski, jo pavēles uz papīra nerakstīja. Mēs, noklausījušies visas komandieru pavēles un instrukcijas, 1945. gada 31. maija naktī devāmies ceļā. Abi sakarnieki savā starpā nolēmām, ka sakarnieks Ernests Kudrenickis (Egle) aizies pie Bērzpils partizānu komandieriem Baranovska un Birkava, kuri bāzējās Lubānas – Īdena rajonā un nodos informāciju. Jānis Barkovskis (Smilga) aizies pie Rugāju partizānu komandieriem Malnača un Voita, kuri bāzējās Ilganču – Pokrotas mežos. Šo partizānu bāzēšanās vietas mums bija labi zināmas. Savu uzdevumu izpildījuši atgriezāmies nometnē “Purvasaliņas” 1945. gada 1. jūnija naktī.

1945. gada 2. jūnija rītā pirmie ieradās Bērzpils partizānu nometnes komandieris Baranovskis ar partizānu Škaparu. Vēlāk ieradās Rugāju partizānu nometnes komandieri Malnačs un Voits. Notika komandieru tikšanās un izstrādāts uzbrukuma plāns Tilžai. Komandieru zināšanai! Pirms uzbrukuma visām partizānu grupām tika noteikta sapulcēšanās vieta Tilžas draudzes kapsētā no 4. uz 5. jūnija nakti. Uzbrukums Tilžai pulksten četros no rīta. Partizānu komandieri šķīrās un aizgāja uz savām nometnēm, lai sagatavotos gājienam uz pulcēšanās vietu un lai visi ieroči būtu kaujai gatavi un nevainojami darbotos. Pēc uzdotā uzdevuma izpildīšanas, mēs, sakarnieki, bijām atpūtušies. 1945. gada 3. jūnija rītā mani izsauca komandieris Roskošs uz štāba bunkuru. Kad tur ierados, tur jau bija Vestmanis, Balodis, Akmentiņš. Roskošs uz mani runāja, - tev, (Smilga) uzdevums ar Ernestu Kudrenicki. Šonakt jums jātiekas ar Tilžas aptiekāriem Lūciju un Pēteri Novikiem, lai zinātu, cik krievu karavīru atrodas Tilžas miestā. Tiekoties ar mūsu ziņnesi Lūciju Noviku naktī, saņēmām informāciju, ka krievu karavīri aizbraukuši uz apmācībām Viļakā. Tilžā palikuši 10 krievu karavīri un 30 istrebiteļi, kurus komandējot Belobrodovs, Pinka, Miķelsons un istrebiteļus Melnis, Putniņš, Deičmanis. Cietumu apsargājot trīs istrebiteļi. Pateicos Novikai par sniegto informāciju un naktī atgriezos nometnē. Informēju savus nometnes komandierus. Viņi ilgi apspriedās un runāja, tad pieņēma lēmumu, ko jau bija izlēmuši pirmajā tikšanās reizē ar Bērzpils un Rugāju partizānu komandieriem, ka Tilža jāielenc un jāuzbrūk 5. jūnijā agri no rīta.

1945. gadā no 4. uz 5. jūniju bija silta, miglaina nakts. Partizāni pulcējās Tilžas draudzes kapsētā. Bērzpils grupas vīri ar komandieriem un Rugāju grupas vīri ar komandieriem gaidīja Tilžas grupas vīrus ar komandieriem. Mūsu grupa pēc vīru skaita bija vislielākā. Starp komandieriem tika sadalītas uzbrukuma vietas. Cietumam un izpildkomitejai uzbruka Roskoša, bet Baloža partizānu grupa – čekas mājai. Milicijai un istrebiteļiem – Voita, Malnača, Vestmaņa, Akmentiņa vīri. Partizāniem uguni jāatklāj, kad tiks izšauta sarkana raķete. Uzbrukt, pārejot Tilžas upi, tieši pretī objektam. Uzbrukumu komandē un vada Vestmanis. Saņēmuši pavēles, partizāni aizgāja pildīt uzdevumu. Bija migla. Pārejot Tilžas upi tuvojāmies cietumam. Tālskatī redzam sargus. Parādās izšauta sarkanā raķete. Partizānu ieroči atklāja uguni pret ienaidnieku. Pie cietuma stāvošos sargus mūsu ložmetēju kārta nopļauj. Cietuma durvis ar durkļa palīdzību atlauza partizāns Antons Roskošs (Gaišais), kura sieva bija apcietināta. Visi cietumnieki gulēja uz grīdas, jo no šāvieniem un granātu sprādzieniem bija pārbijušies. Cietumniekus izvedām ārā un tūlīt Akmentiņa partizānu grupas trīs vīri pavadīja projām no Tilžas uz Lielgrīvu mežu. Apšaudes un bērzpiliešu, rugājiešu liesmu metēji kvēpināja Tilžas čekistu un istrebiteļu mītnes. Izpildkomiteja un cietums ar visiem papīriem un dokumentiem tika nodedzināti. No cietuma tika atbrīvoti 12 apcietinātie – manas māsas Anna, Anastasija, Marija, mans tēvs Aleksis Barkovskis, Anna, Virģinija, Ksaverijs Pugači, Helēna Roskoša, Milda Ozoliņa, Viktorija Barkovska, Anna Pugace, Juris Makarovs. Šie vietējie iedzīvotāji mums palīdzēja ar pārtikas produktiem un atbalstīja morāli, kā arī nodibināja sakarus ar Mērdzenes, Stiglavas, Bērzgales novadu partizāniem. Tilžas uzbrukumā piedalījās 72 kaujinieki. No Bērzpils grupas krita Ciprijans Morozs – Apšenieks. Kreisajā kājā tika ievainots Balodis. Čekistu un istrebiteļu zaudējumi kopā bija 7 kritušie. Ievainota partordze Jeta Kuzņecova. Viena sieviete apšaudes laikā kritusi pasta ēkā un ievainots pasta ēkā čekists Pinka.

Pēc Tilžas kaujas čekas aktivitātes uz īsu brīdi kādas dienas bija mazinājušās. Pēc tam čekisti un istrebiteļi no slēpņiem vēroja mūsu atbalstītāju mājas. Dzīvojām uzmanīgi. Vērojām čekistu un istrebiteļu ikdienas darbību. Komandieri plānoja kopējos diversiju plānus pret čekistiem, istrebiteļiem, padomju aktīvistiem, veikaliem, pienotavām. Mēs savu nometni apsargājām dienu un nakti no visām četrām debess pusēm. Klausījāmies “Amerikas Balsi” un gaidījām karu, atbrīvošanos no sarkanajiem okupantiem, bet nesagaidījām. Dzīvot gribējās, lai gan grūtības bija pārcilvēciskas.

1946. gada 17. maijā notika kauja pie Rozīšu mājām ar čekas karaspēku un istrebiteļiem. Šajā kaujā krita mūsu grupas partizāns Paulis Konuševs. Alfrēdu Grīni ievainoja. Atšaudoties, viņu iznesām no uguns līnijas. Ievainojums tika pārsiets un ievainotais tika paslēpts sūnās. Pēc kaujas, naktī, ievainoto nogādājām nometnē un pēc divu mēnešu ārstēšanās partizāns atkal bija ierindā. Gūstā krita Rozīšu ģimenes paziņa, partizāns Pēteris Aglenieks, kurš tur bija dzīvojis visu laiku un slēpies. Čeka arestēja visus apkārtējo māju iedzīvotājus: Vilmu, Jāni, Alīsi Rozīšus, Martu un Līviju Krastiņas, Annu, Anastasiju un Aleksi Barkovskus. Viņus visus aizveda uz Tilžas čeku pratināt. Tur čekisti izrīkojās sevišķi barbariski. Manai māsai Anastasijai kreisā kāja ceļgalā tika sasista tā, ka vispār vairs nevarēja palocīt. Māsiņa Anastasija kļuva otrās grupas invalīde.

1947. gada vasarā notika biežas tikšanās un cīņas ar istrebiteļiem un čekistu karavīriem. Mēs, partizāni, kontrolējām Kārsavas – Tilžas – Krišjāņu – Purviņu, Kaupiņu – Naglīšu, Krampiņu – Gabrānu ceļus. Turpinājās sīvs un nežēlīgs partizānu karš pret komunistiem – sarkanajiem okupantiem. Tas prasīja daudz upuru abās pusēs. Uz mūsu partizānu stobriem nokļuva vairāki NKVD virsnieki, puse no pagastu partorgiem un izpildkomiteju priekšsēdētājiem, kuri neņēma vērā partizānu izteiktos brīdinājumus.

 

Jānis Barkovskis."Smilgas" atmiņas. Pirmais.

Zaļo

cietokšņu

varoņu

piemiņai

 

 

Ziemeļlatgales (Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka - sakarnieka Jāņa Barkovska (”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. - 1949. g. 23.09.

 

 Balvi, 2002.

Pateicība

 

Tilžas novada nacionālo partizānu atbalstītājiem, kuri stiprināja mūs garīgi, atbalstīja materiāli ar maizes riecienu, gaļas šķēli, medikamentiem, nodrošināja informāciju, riskējot ar dzīvību.

Viņi bija: Reinis Vītols, Otīlija un Rūdolfs Robeži, Zariņu ģimene, Zeķīšu ģimene, Miķīšu ģimene, Sīviņu ģimene, A. Ozols, J. Graudiņš, brāļi Sparinski, brāļi Līviņi, Pēteris, Tekla, Alberts Olekši, Alma Pauliņa, Edvards, Marija, Emīlija, Alberts, Leontīna Gabranovi, Helēna Roskoša (dzim. Barkovska), R. Saulītis, P. Zieds, St. Indričevs, T. Silavniece, Antonija, Augusts Roskoši, Jānis Roskošs, farmaceitiem Lūcijai un Pēterim Novikiem, ārstam Rūdolfam Cilinskim, Viktorijai Barkovskai, Jurim Makarovam, Jānim Kudreņickim, Lidijai Siliņai, Aleksim, Martai, Annai, Anastasijai, Marijai Barkovskiem, Purviņu skolas skolotājām Annai Bernānei - Ozolniecei, Olgai Pilsumai - Placānei, Aleksandram un Almai Vilciņiem, Jānim, Sofijai un Līvijam Gabranoviem, Boļeslavam un Annai Stukmaņiem, Annai un Edvardam Olekšiem, Saverijam, Rozālijai un Virginijai Pugačiem, Annai un Ievai Pugacēm, no kādreizējā Viļānu rajona Vecrikavas Jurim, Teklai, Annai, Jānim, Marijai, Pēterim un Stefānijai Grigāniem, Zentai un Ritai Sproģēm, Antonam un Sofijai Laupačiem, Rūdolfam un Robertam Vītoliem, Mildai Ozoliņai - Celmiņai, Andrejam Ločmelim, Jurim, Teklai un Venijai Ežmaļiem, Benediktam, Boļeslavam un Martai Leitāniem, Pēterim un Elmai Muižniekiem, Domicellai Ežmalei, Jāzepam Olekšam no Krampiņām, Kazimiram Pujātam, Pēterim un Hermīnei Skudrām, Jānim un Vilmai Rozīšiem, Otīlijai, Līvijai un Martai Krastiņām, Mildai Kramai.

Daudzi no šeit minētajiem jau Aizsaules dārzos vai miruši Sibīrijā vergu nometnēs.

Zemu liecu galvu un godinu Jūsu piemiņu, jo Jūs palīdzējāt izdzīvot un karot pret okupantiem.

                                               

                                                J. Barkovskis

                                    ***

 

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,

Druvas zaļo - saule pāri spīd.

Dieva svētīta, uz mūžiem dota

Daiļu celt un sirdīs sasildīt.

 

Mūsu dzimtene ir latvju zeme,

Nenāc, svešiniek, viņu nāvē dzīt!

Un mēs zvēram Tev, Tu zeme dārgā,

Plīvos atkal karogs sarkanbalts!

 

                             ***

Par Latvijas brīvību kritušajiem maniem neaizmirstamajiem cīņu biedriem.

 

                                                            Autors

 

 

 ***

 

Es saukšu savus lieciniekus,

Un to būs bez gala.

Tie briesmīgi liecinās:

               

                no izrauto veļu valstības,

                no izzagto acu akluma naktīm,

                no sadedzināto Dieva karogu                                                                                                       gaismas.

 

Pierakstiet tiesneši: mirušie pieteikušies liecināt.

To pulkus var jaust. Tiem sākumā ausmas riet un beigās neuzaust.

                                                                Andrejs Eglītis

 

                          

 

                Priekšvārds

 

Katram cilvēkam, katram notikumam, tā attīstībai un tapšanai ir savas robežas. Gadās arī tā, ka cilvēks visu laiku dzīvo garīgā un fiziskā līdzsvarā, jūtas jauns un spēka pilns un tad gadās kaut kāds nieka sīkums, traukā iepil pēdējais piliens un uzreiz sabrūk visa noturīgā, gadiem ilgi krātā un pārdzīvotā kārtība. Vieni procesi, tie kuri bija skaidri redzami līdz mirklim, kas bija galvenais, pēkšņi pierimst, un jau pavisam drīz neviens neatceras tos cilvēkus, kuri kādreiz saistīja uzmanību. Tādi pārejas momenti ir arī jaunībā, kad no vakar vēl pastīdzējušā zēna un meitenes it kā vienā mirklī ir izauguši savas tautas un Tēvzemes patrioti. Ja cilvēks ir redzējis un pārdzīvojis savas tautas ciešanas, spīdzināšanu, deportācijas, mans pienākums ir pastāstīt savas atmiņas, lai mūsu tautas nākošās paaudzes, – kuras dzīvos – Latvijā, zinātu, kas mēs bijām un kā cīnījāmies pret sarkano mēri – komunismu, kurš centās mūsu valsti un tautu  pārkrievot un iznīcināt.

Mūsu dienās tas varētu likties mazliet vienpusīgi, taču tāda bija toreizējo dienu īstenība, kad visa Latviešu tauta kopā ar cīnītājiem – nacionālajiem partizāniem, domās un centienos bija vienota tikai vienam – atbrīvoties no sarkanajiem okupantiem un komunisma.

 

                                                Jānis Barkovskis

 

 Attēlā:Aleksis Barkovskis ar cīņu biedru Donātu Delveri, I. Pasaules kara gaitās (no 1914.g. 3. septembra – 1920.g. 11. maijam)

 

Gribu atmiņās atgriezties un garā pārstaigāt tās vietas, pabūt tajās pēdās, kas ar klusumu nav noklusējamas, ar arkliem nav aparamas,, ar lāpstām aprokamas, nav iznīcināmas, ne ar citām pēdām samaināmas. Izbristo purvu slīkšņas un izstaigātie lielie mežu masīvi no Ziemeļlatgales līdz Dienvidvidzemei, Dzērbenē – Veselavā, prasīja vairāk nekā cilvēks spēja. Šie tālie drausmu brīži mudina atcerēties šīs dienas un naktis kā īpašu piemiņu par tiem, kas gāja blakām, bet neatnāca līdz mūsdienām – palika purvos, mežos, kaujas laukos. Tāda bija nacionālo partizānu dzīve. Bieži partizānu un atbalstītāju māju pagalmos plosījās čekisti un istrebiteļi, šāva, laupīja un piekāva – taču mūsu atbalstītāju garu nespēja salauzt.

Partizāni ar atbalstītāju palīdzību ierīkoja bunkurus mājās, lopu kūtīs, šķūņos. Pašaizsardzības dziņa ir sena un nav apstrīdama, un pastāvēs tikpat ilgi, cik dzīvos latvju tauta.

Esiet modri – cīņa vēl nav beigusies! Visi kopā centīsimies apzināt kritušo karavīru un partizānu kapu vietas. Apzināsim un apkoposim atmiņu pierakstus par partizānu cīņām Tilžas pagastā, novados un visā valstī.

 

 

Tēva mājās “Austrumos”

 

Mans tēvs, Aleksis Barkovskis, dzimis 1887. gada 12. janvārī Jaunlatgales apriņķa  Kokarevas pagastā Vecdruvnieku mājās centīgā zemnieku ģimenē. Ģimenē bez tēva ir bijušas divas māsas – Agate un Broņislava, un brālis Jānis.

Pavasaros, kad izgājuši ledi no Tilžas upes un upē pacēlies ūdens līmenis, sējuši baļķus plostiem un pa upi pludinājuši uz Ičas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Daugavai. Tā esot pelnījuši naudu, līdz ūdens līmenis samazinājies Tilžas upē.

Manam tēvam ir bijusi triju klašu izglītība krievu skolā. Dienējis kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī. Iesākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada 3. septembrī, tēvu 27 gadu vecumā iesauca armijā. Piedalījies cīņās un karojis ar vāciešiem Tīreļpurvā, Nāves salā, Ložmetējkalnā, Skrundā, Pampāļos, Airītēs un Rīgā pie dzelzs tilta, pie Juglas. Brīvības cīņās pāri Latvijai līdz Zilupei. Divas reizes viegli ievainots plecā Ložmetējkalna cīņās un kontuzēts pie Airītēm. 1920. gada 11. maijā  atgriežas tēva mājās “Vecdruvniekos”.

Kārļa Ulmaņa  valdība tēvam piešķīra jaunsaimnieka zemes gabalu 22,5 hektāru  - mežā. Tikai mazs aramzemes gabaliņš 2,4 ha esot bijis, kur apmesties un uzsākt apsaimniekošanu. Apskatījies un prātojis, par karošanu zemīte piešķirta, bet ko viens iesāks tādā mežā. Pēc neilga laika iepazinies ar kaimiņos dzīvojošo meitu Martu, sadraudzējušies un apprecējušies. Sievas tēvs meitai pūrā devis zirgu un govi, lai varētu uzsākt dzīvi. Ar to arī sācies tēva un mātes lielais darba cēliens – līdumu līšana, baļķu zāģēšana un ciršana savas iedalītās zemītes mežā un māju celšana. Un tā 1922. gada vasarā iegājuši pagaidu uzceltajā mājā. Saimniecības ēkas, kūts un barības šķūnis tika celti zem viena jumta. Vēlāk cēla klēti, pagrabu, vāgūzi, pirtiņu. Kamēr bērni vēl nebija paaugušies, lauku darbos strādājuši nolīgti cilvēki – puisis un meita. Darba netrūka pat nakts stundās. Strādāja un domāja, kā labāk iekārtoties un iekopt savu iekāroto zemīti. Visi darbi prasīja smagu fizisku spēku un arī smadzenēm līdzi bija jādarbojas, jo nekādas mašīnas vēl nebija. Tikai 1934. gadā tēvs varēja nopirkt zāles pļāvēju un zirgu grābekli, bet vēlāk arī labības pļāvēju.

Pavasaros darbs bija nepārtraukts. Aprīlī tēvs rīkoja celmu laušanas talkas, brūvēja miežu alu un aicināja palīgā dūšīgus vīriešus līdz 12 cilvēkiem. Es kā zēns, šīs rīkotās talkas labi atceros. Vispirms ar lāpstām zem celma paraka bedri, tad trīs vīri paņēma 4 metrus garu bomi, iešūpoja to un iedzina bedrē zem celma. Pēc tam pie bomja pieķērās vairāki vīri, spieda un šūpoja to uz leju, kamēr celmu ar visām zemēm izcēla no bedres. No izceltā celma notīrīja zemi un tad to iekrāva sārtā. Tā mans tēvs cīnījās, lai iekoptu savu zemīti.

Kūtī bija sešas brūnas gotiņas, viens jaunlops, divi zirgi, astoņas aitas, viena sivēnmāte, četri barokļi – bekonam. Katru rītu vasarā uz Ērglānu krejotavu ar zirgu četras 25 litru piena kannas veda un pārdeva. 1937. gada pavasarī tēvs pārbūvēja dzīvojamo māju, padarot to lielāku un mājīgāku. Apšuva no ārienes ar dēļiem un nokrāsoja. Māja bija skaista un patīkama.

1938. gada pavasarī jaunā vietā tika celta dziļā kūts un barības šķūnis. Celtniecības darbi notika pēc plāniem un projektiem. Rēzeknes valsts zemes bankā aizņēmās naudu Ls 1000. Būvdarbus vadīja no bankas norīkots būvtehniķis, kurš darbus bieži pārbaudīja. Kad būvdarbi bija pabeigti, no Rēzeknes valsts zemes bankas pieņemšanas komisija izbrauca un visu apskatot, kas uzbūvēts, apstiprināja, ka no projekta nav nekādas atkāpes, darbs izpildīts kvalitatīvi un akurāti. Bankas komisija sastādīja aktu par paveiktajiem darbiem un lika tēvam parakstīties ar šādiem vārdiem: Es, “Austrumu” māju saimnieks Aleksis Barkovskis, apliecinu, ka Valsts zemes bankas komisija ir apsekojusi manā saimniecībā celto dziļo kūti un lopbarības šķūni un pārliecinājusies, ka visi darbi izpildīti pēc projekta. Lūdzu Latvijas lauksaimniecības kameru manu naudas aizņēmumu Ls 1000 latu Valsts Rēzeknes zemes bankā dzēst.” Pēc  mēneša tēvam pienāca ziņa, ka viņa aizņēmums dzēsts, pateicoties Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim. Bijām priecīgi un pateicīgi Prezidentam par sniegto lielo palīdzību un atbalstu.

Tas bija mana tēva lielākais darbs un panākumi saimniecības attīstībā. Un šis bija tēva pēdējais darba cēliens, jo sākās “juku laiki”.

 

Attēlā: Aleksis Barkovskis un Marta Barkovska. 1920.g.

Mana māte Marta Barkovska (dz. Stukmane) dzimusi 1889. gada 24. martā Tilžas pagasta “Mežupes” mājās zemnieku ģimenē. Ģimenē piecas māsas un divi brāļi.

Man bija divas vecmāmiņas: viena manas mātes māte Rozālija Stukmane no “Mežupes” mājām, otra bija mana tēva māte Dārte Barkovska no “Vecdruvniekiem”. Vecās mātes nāca ik pārnedēļas palīdzēt mūsu māmiņai no krāsnīm un plīts izgrābt pelnus, salāpīt visai mūsu lielajai ģimenei cimdus, zeķes, kā arī noadīt jaunus. Vecās mātes bija ļoti mīļas un labas. Ierodoties mūsu mājās, viņām groziņā vienmēr bija cukura graudiņi un balta kviešu maizīte. Uz Ziemassvētkiem vienmēr bija tūtas ar bārkstainām konfektēm. Bet uz Lieldienām – krāsotas olas ar zaķiem un krāsainas cukura konfektes. Mēs, bērni, par saņemtajām dāvanām vecās mātes apmīļojām, apķeroties ap kaklu un bučojot viņu grumbuļainos vaigus, teicām  paldies par dāvanām. Vecās mātes vienmēr atbildēja – audziet, bērni, lieli, veseli un gudri, jūs Tēvzemei būsiet vajadzīgi.

Bija atnācis 1938. gada pavasaris. Kad ar māsām bijām atnākuši no skolas un paēduši, tēvs mūs sasauca kopā un teica – iesim bērni uz mežu gatavot strazdiem būrus. Tēvs paņēma cirvi, zāģi, svārpstu un sērkociņus. Gājām uz mežu, kur ziemā zāģējām malku. Mežmalā tēvs apstājās pie sausas priedes ar cauru, izpuvušu serdi. Nozāģējām, pēc tam tēvs uzmērīja un sagarināja  vajadzīgajos garumos. Izgrebām puvušo serdi, nomizojām ārieni un tēvs ar bori izborēja četrus centimetrus lielu caurumu, lai strazdu māmiņa un tēvs brīvi varētu ieiet būrītī. Augšgalu nozāģēja slīpi, lai lietus ūdens labāk notecētu un uznagloja virsū dēli. Tāpat arī būrīša apakšā pienagloja dēli. Gatavos būrīšu salikām uz malkas grēdas, lai pažūst. Pēc nedēļas tēvs izlika būrīšus pie mājām augošos kokos un uz klēts, kūts, šķūņa jumta kores. Man bija uzdevums tēvam padot un skatīties, lai būrīši būtu taisni piestiprināti. Kad sākās sējas darbi, gan dārzā, gan arī laukā varēja uziet gaiši zilas strazdu oliņu čaumalas. Tas liecināja, ka strazdiem izšķīlušies mazuļi.

Pavasara darbos tēvs man uzticēja apsēto lauku ecēšanu ar diviem zirgiem un apsēto lauku norullēšanu. Ecēt bija grūti, jo pagriezienos viena ecēša bieži uzslīdēja otrai virsū. Tad vajadzēja apturēt zirgus un nocelt ecēšas nost. Ecēšas bija smagas un reizēm bija jāsauc tēvs palīgā. Māsas palīdzēja mātei mājas darbos – kopt lopus un strādāt dārzā. Kad dārzi un lauki bija apsēti un sakopti, tad labība auga un zēla, dārzi ziedēja. Visa daba bija skaista un patīkama.

Pienāca siena laiks. Cik vien tālu varēja saskatīt, laukos un pļavās strādāja gan lieli, gan mazi. Arī tēvs iejūdza zirgus pļaujmašīnā un aizbrauca uz līdzeno pļavu. Divas reizes appļāvis apkārt pļavai, tēvs apstājās un uzsēdināja mani, lai es pļautu ar mašīnu. Man bija prieks par tēva pārliecību, ka es varēšu pļaut. Mašīnas sēdeklī  turējos itin braši. No sākuma nevarēju pierast pie lielā trokšņa, likās, ka mašīnai kaut kas izjuks. Tēvs redzot, ka man pļaušana iet, paņēma rokās izkapti un appļāva grāvmalas. Kad pļavu biju nopļāvis, atnāca tēvs un mēs uz pļaujmašīnas sakrāvām lielu klēpi nopļautā āboliņa. Tad uzcēlām izkapti, nostiprinājām un braucām uz piedarbu. Tur bija paēna un dunduri zirgus nekoda. Izjūdzām zirgus un barojām ar smaržīgo āboliņu. Tēvam bija pieņemts tā, ka iepriekšējās dienas pļāvumu kasījām un krāvām vārtos nākošās dienas pēcpusdienā. Man patika braukt ar kasmašīnu, jo uz tās varēja aizsniegt visus vajadzīgos pedāļus un lauka stūros vieglāk pagriezt zirgu. Arī precīzi piespiest pedāli, lai paceltu un noliktu sakasīto sienu tieši iepriekš savālotajam vālam galā. Kad siens un āboliņš bija savākts un savests šķūnī, bija jāgatavojas linu un labības novākšanai. Linu novākšana notika ar talkām. Tika saaicinātas kaimiņu sievietes un vīrieši, kā arī radi. Sievietes uz lauka plūca linus, sasēja, saujas un sasietās saujas salika kaudzītēs pa desmit, piecpadsmit. Pa linu lauku brauca ar zirgu divi cilvēki, krāva ratos šīs linu saujas un veda uz apzīmēto vietu, kur strādāja trīs – četri vīrieši. No šīm linu saujām uz asās trīskāju ierīces tika izķemmētas sēklu galviņas. Noķemmētās sēklas galviņas plānās kārtās salika ķirpā žūšanai.  Izķemmētās linu saujas tika vestas uz ūdens mārkiem, sakārtotas rindās mārkā, pēc tām noklātas ar alkšņa un skuju zariem, kam virsū tika uzlikts akmeņu slogs. Šos lielo darbu cēlienus es vēl šodien pārdomāju. Un pats sev jautāju – vai šodien kāds to darītu?

Labības pļaušana mūsu mājās notika ar labības pļāvēju – kūlīšu sējēju. Rudzu kūlīšus pa desmit kopā salika statiņā un augšā uzlika no rudzu kūlīša gatavotu cepuri. Miežu un auzu kūlīšus salika ķirpās. Manam tēvam bija pieņemts, ka nopļautajai un stirpās un statiņos sakārtotajai labībai ir vēl divas, trīs nedēļas uz lauka jāžūst un jānobriest. Labības vešanas darbos tēvs mani ņēma līdzi. Tika iejūgts zirgs lielos ratos ar augstiem redeļu bortiem. Šos ratus mūsu pusē sauca par ori. Šajā orē varēja sakraut lielu vezumu. Mans darbs bija uz ores taisīt vezumu, jo tēvs deva ar dakšām labību no stirpas augšā uz vezuma. Kad ar labības vezumu no tīruma aizbraucām uz piedarbu un izkrāvām, tad braucām atkal uz tīrumu pēc labības. Darbs bija ļoti smags. Es tajā laikā biju tikai vienpadsmit gadus vecs, bet tēvam centos palīdzēt.

Kad labība bija piedarbā zem jumta, tēvs brūvēja miežu alu un rīkoja kulšanas talkas. Talkās piedalījās kaimiņi, radi, draugi, jo lai raiti ritētu darbs, bija vajadzīgi divpadsmit cilvēki pie kuļmašīnas. Mašīnistu sauca Alfrēds Siliņš. Kuļmašīnu un motoru pārveda ar diviem zirgiem.

Pēc labības kulšanas sākās kartupeļu rakšana. Kad mēs vēl bijām mazāki bērni, kartupeļu rakšanai rīkoja talkas, bet kad bijām paaugušies lielāki, kartupeļus raka savas ģimenes cilvēki. Kartupeļu mašīnu vilka divi zirgi. Salasītos kartupeļus bērām maisos un kastēs un vedām uz pagrabu. Kad kartupeļi bija norakti, savesti un sabērti aizgaldos, vajadzēja gatavoties skolai.

 

Manas skolas gaitas

 

Māte šuva un lāpīja apģērbu. Tēvs nopirka gumijas zābaciņus ar siltu oderi. Skolas somas bija no linu drēbes, mātes pašūtas. Mūsu mājās skolas diena “Pirmais oktobris” bija svēta visai ģimenei. Pie brokastu galda, mātes un tēva klātbūtnē tika noskaitīta tēvreize. Māte mūs pārkrustīja un noglaudīja galvas, uz mirkli piespiedusi pie sevis. Tēvs teica: - Bērni! Bijāt čakli vasarā strādājuši, protiet arī labi mācīties.

No tēva mājām Purviņu četrgadīgā skoliņa bija divu kilometru attālumā. Vienstāva ēka, celta no baļķiem guļbūvē un no ārienes apšūta ar dēļiem. Ārsienas bija krāsotas ķieģeļsarkanā  krāsā, logi un durvis – baltā krāsā. Skolas pārzine un vadītāja Vera Zaharāne bija mācībās stingra un no saviem audzēkņiem prasīja zināšanas un uzvedību. Paldies skolotājai. Viņa teica: - bērni, ja jūs dzīvē sastapsieties ar grūtībām, nekrītiet izmisumā un panikā, bet paskatieties uz debesīm un domās lūdziet – Dievs, palīdzi! Šie vārdi un lūgšana, mani dzīvē ir pasargājuši un daudzreiz izveduši no izmisuma un strupceļa. Bez skolotājas Zaharānes bija vācu valodas un matemātikas skolotāja Hilda Gerla un ģeogrāfijas, dabas mācības un vēstures skolotāja Anna Igaune, kā arī ticības mācības skolotāja Sofija Ikauniece. Gods un pateicība Purviņu četrgadīgās skolas skolotājiem.

Manas māsiņas Helēna, Anna un Anastasija pēc Purviņu četrgadīgās skolas tālāk mācīties nevarēja, jo bija jāpalīdz strādāt saimniecībā. Māsas bija izlēmušas, ka man jāturpina mācīties tālāk pulkveža Kalpaka vārdā nosauktajā sešgadīgajā pamatskolā Tilžā. Uz šo skolu aizgāju 1938. gada 1. oktobrī. Skolas direktors bija nacionāls un savus audzēkņus centās audzināt nacionālā garā. Uzvārds bija Matīss, vārds – Ādolfs. Viņš bija Tilžas pagasta aizsargu rotas komandieris. Skolā darbojās skauti, gaidas, mazpulks un jaunsargi. Skolu beidzu 1940. gada 23. maijā. Biju ģērbies skaistajā, izskatīgajā mazpulka formā, kuru es nēsāju nacionālo partizānu ceļus staigājot. Biju lepns, stalts jauneklis šajā formā. Kad sarkanie okupanti iebruka mūsu zemītē, es paliku tēva mājās un palīdzēju strādāt saimniecībā. Un kad vācu karaspēks aiztrieca krievus aiz Zilupes un tālāk, es iestājos Kārsavas valsts ģimnāzijā, lai turpinātu mācīties. Tas bija 1941. gada oktobris. Ģimnāzijas direktors bija Abreņickis. Šos mācību gadus pārdzīvoju trauksmaini, jo krievi pārlidoja vācu frontes līniju un bieži bombardēja Abrenes – Kārsavas dzelzceļu, kā arī Malnavas aerodromu, kur stāvēja vācu lidmašīnas. 1944. gada 12. jūnijā Kārsavas valsts ģimnāzijā notika absolventu izlaidums, bet jau tālumā bija dzirdami lielgabalu šāvienu trokšņi un krievu lidaparāti “kukuruzņiki” lielā augstumā lidoja un meta bumbas dienas laikā. Viena bumba uzkrita uz aerodroma un aizdegās vācu lidaparāts “Messeršmits”. Tas bija netālu no mūsu ģimnāzijas mājas. Direktors uzrunāja absolventus, izsniedza atestātus un paziņoja, ka sakarā ar pašreizējo stāvokli mielasts un dejas nenotiks. Vācu sirēnu mašīnas braukāja pa ielām  un uzrunāja cilvēkus gan latviski, gan vāciski, lai ir piesardzīgi un uzmanīgi. Mēs ar savu skolas biedru Pēteri Brakovski, kas bija no Donikavas puses nolēmām, ka mājās iesim kājām un mēs abi devāmies ceļā. Uz ceļa, pa kuru gājām, pie Salņevas, mūs aizturēja vācu karavīri un žandarmērijas darbinieki. Aizveda pie komandanta. Kad parādījām ģimnāzijas atestātus, atbrīvoja un papildus vēl izdeva caurlaides līdz mājām. Tā mēs, abi draugi, nokļuvām vispirms mana tēva mājās “Austrumos”. Nākošās dienas rītā mans tēvs iejūdza zirgu līnijdroškā un izpildīja mana drauga lūgumu aizvest mājās. Arī es braucu līdzi uz Donikavu. Tā mēs šķīrāmies un nekad vairs pēc tam nesatikāmies. Tikai “Atmodas laikā” 1992. gadā uzzināju, ka Pēteris Brakovskis ir miris. Lai vieglas smiltis Tev Dzimtenes smiltājā Ūdrenes kapsētā!

Pieminot skolas gadus un savus vienaudžus, ar kuriem mācījos vienā skolā vai pat sēdējām vienā solā, nevaru un nedrīkstu aizmirst, ka uz šodienu daudzi iznīcināti čekas pagrabos, daudzi ir aizvesti un beiguši savu dzīvi  sarkanajās dzirnavās, - bet tomēr Latviešu tauta vēl dzīvo un cīnās par savu eksistenci.

 

 

Pretī nāca raudoši cilvēki

 

Īsumā pastāstīšu par tiem man zināmiem cilvēkiem  un ģimenēm, kuras tika izsūtītas 1941. gada 14. jūnija naktī no bijušā Abrenes apriņķa Tilžas pagasta.

Šo cilvēku skaitā – mana pagasta iedzīvotāji Bruno Kupčs – rūpnieks un aizsargs, viņa sieva Zelma un meita Venta. Cik atceros, meita Venta 1958. gada pavasarī atgriezusies no apcietinājuma, bet Tilžas čekisti un istrebiteļi viņu atkārtoti arestējuši un aizveduši. Tā arī meitene pazuda un šodien neviens par viņu neko nezina. Par viņas tēvu un māti Kupčiem arī nekas nav zināms.

Tilžas dzirnavnieka Krama ģimene – pazinu no skolas gadiem – meitai vārds bija Vilma., dēlam Pēteris. Otrā dēla vārdu neatceros. No izsūtījuma atgriezās Pēteris un mira dzimtenē. Tēvs un māte beidza dzīvi Sibīrijas lēģeros.

Tilžas dzirnavnieka Krima ģimene. No skolas laikiem pazīstami dēls Pēteris un meita Velta. Velta un Pēteris atgriezušies dzimtenē. Meita Velta dzīvo Jelgavā, bet Pēteris miris dzimtenē un apglabāts Kāpessila kapsētā. Krimu ģimenes vecāki uz mūžīgiem laikiem palika Sibīrijas lēģeros un viņu pīšļus mēs vairs neapzināsim.

Tilžas rūpnieka Austriņa ģimene – no skolas gadiem pazīstami dēls Antons, otrā brāļa vārdu neatceros un meita Alīda. Arī savā novadā ne dzirdēti ne arī redzēti.

Sarkanābolu ģimene – bija tirgotāji. Dēlam vārds bija Visvaldis. Ar viņu mācījāmies vienā klasē pulkveža Kalpaka sešgadīgajā pamatskolā. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta vecākā Stuķēna ģimene no Sileniekiem ar meitu un dēlu. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.

Tilžas pagasta zemnieka Otto Štokmaņa ģimene ar dēlu no “Siltenes”....

Ilaidņa ģimene no Sileniekiem un Bēnes ģimene no Konāniem. Par šiem cilvēkiem arī nav ziņu.

No Bērzpils pagasta “Golvaros” – bija centīga zemnieku ģimene. Uzvārds – Usavets, vai Usavečs. Viņu dēls 1940. gadā mācījās Malnavas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Šo zēnu NKVD čekisti 1941. gada pavasarī arestējuši par proklamāciju izgatavošanu un izplatīšanu. Tēvs un māte no Gulaga neatgriezās, abi ir miruši. Par dēlu nekas nav zināms.

Ir pagājis vairāk kā pusgadsimts, bet sāpīgi atgriezties vecās atmiņās. Mūsu ģimene komunistiem bija reģistrēta kā neuzticama, jo Balvos 1941. gada vasarā tika uzspridzināts piemineklis Latgales atbrīvošanas cīņu dalībniekiem. Komunisti pieminekļa pamatos atrada iebetonētu kapsulu, kurā atradās to cilvēku saraksts, kuri piedalījās šajās cīņās pret boļševikiem un starp tiem atrada arī mana tēva uzvārdu. Mūsu kaimiņi, kas tajā laikā bija sarkano atbalstītāji, bieži izteicās – Jums tikai vieta Sibīrijā. Jā, bija jādzīvo, dzīvot gribējās, bet nelabvēļu un ienaidnieku bija tik daudz un viņi arī šodien dzīvo starp mums un cenšas mazgāties balti. Mana doma – no šīm sarkanajām sēnalām cik vien ātri iespējams jātiek vaļā. Viņas vispirms jāatsijā no Saeimas un Latvijas valsts augstākajām instancēm. Par to jārunā skaļi, atklātā balsī kur vien tas iespējams, - publiskās vietās, saietos, sarīkojumos, sapulcēs.

Neizdzēšamu iespaidu atstāja brauciens uz Rēzekni 1941. gada jūlijā. Tēvam jaunā vācu valdība bija atsūtījusi paziņojumu, lai ierodas Rēzeknes bankā dokumentu salīdzināšanai. Tēvs mani ņēma līdzi un braucām ar zirgu. Jau iepriekšējā vakarā sakārtojāmies un naktī izbraucām no mājām. Tēvs teica, ka Rēzekne no mūsu mājām ir 102 kilometru attālumā. Braucām pa meža ceļiem. Pēc ilgāka laika izbraucām uz liela grantēta lielceļa. Tēvs stāstīja, ka šo vietu saucot “Gaigalava”. Tālāk stāvēja sašauts krievu tanks, izdegušas automašīnas un lielgabals. Sapratu, ka ir bijušas cīņas. Tālāk, bērzu birztalā, bija kapu kopiņas ar bērzu krustiem, uz kuriem bija uzliktas bruņucepures.

Rēzeknē iebraucām pēcpusdienā. Zirgu nolikām un piesējām Dārza ielā. Tur bija vairāki zirgi un piesieti pie slitām netālu no bankas. Abi ar tēvu gājām uz bankas pusi. Mums pretī nāca daudz cilvēku – sievietes un vīrieši ar raudošiem bērniem. Tēvs apstājās un jautāja, kas noticis. Šie cilvēki stāstīja, ka ejot uz cietumu skatīties čekas pagrabos nomocītos cilvēkus. Mēs ar tēvu arī aizgājām līdzi. Jau noejot pa kāpnēm lejā, bija jūtama asins smaka un degošas, gruzdošas ādas dvinga. Jā, kamerās uz grīdas gulēja nomocīti pliki izģērbti cilvēki. Redzēju, kā sievietēm bija izdurtas acis un nogrieztas abas krūtis, ceļgalos izgrieztas kājas. Vīrietim bija nomaukti nagi rokām, kājām pēdas ar karstu dzelzi dedzinātas. Citam vīrietim bija nogrieztas abas ausis un izgriezts dzimumloceklis. Vēl vienam vīrietim bija izlauztas rokas un uz krūtīm iededzināts krusts un uz galvas uzlikts no dzeloņdrātīm pīts vainags. Viens klātesošais teica, ka šo nomocīto cilvēku pazīstot – tas esot mācītājs Pēteris Apšenieks. Man palika slikta dūša un no visa redzētā sāku drebēt, un mēs ar tēvu šo šausmu vietu atstājām. Aizgājām pie saviem ratiem un zirga, apsēdāmies ratos un tēvs pēc kāda brīža sāka runāt un stāstīt, ka šos vardarbīgos darbus ir pastrādājuši kopā čekisti un žīdi. Pēc šīs sarunas ar tēvu aizgājām uz banku. Iegājām uzgaidāmajā telpā. Tēvs aizgāja pie bankas sekretāres, es paliku gaidot tēvu atgriežamies. Atkal un atkal manu acu priekšā nostājās viss tas, ko es redzēju savām, vēl tajā laikā bērna acīm, kā komunisti izrīkojušies ar latviešu tautas meitām un dēliem. Latvieši, esmu dzīvs tā laika liecinieks tam, ko redzēju! Esmu gatavs runāt un apliecināt to personīgi Starptautiskās tiesas priekšā par komunistu, čekistu un žīdu genocīdu pret latviešu tautu. Latvijā vācu laikā 1942. un 1943. gadā “Zelta ābeles” apgādā tika izdota grāmata “Baigais gads” ar fotogrāfijām un bildēm. Kā atceros, tad šajā grāmatā bija ievietota Daugavpils čekā strādājošā žīda Moisejeva fotogrāfija. Kā rakstīts, čekisti maksājuši par roku nagu nomaukšanu dzīvam cilvēkam 180 rubļus. Jā, tiešām, šajā grāmatā bija aprakstītas dažādas komunistu vardarbības metodes ar visām foto bildēm. Man šī grāmata ar tēva palīdzību bija iegādāta.

1944. gada oktobrī čekisti un istrebiteļi mana tēva mājā meklēja “bandītus” un ieročus. Ieročus un bandītus neatrada, bet atrada šo “Baigā gada” grāmatu. Šajā grāmatā bija simts lappuses un tā bija iesieta biezos vākos. Māte stāstīja, ka pēc mūsu mājas pārmeklēšanas un kratīšanas čekistu virsnieks “Baigā gada” grāmatu paņēmis pie sevis. Zaldātiem un istrebiteļiem licis pārējās visas grāmatas nest no istabas laukā un pagalmā plēsuši un krāvuši kaudzē. Kad visas grāmatas bijušas iznestas, čekas virsnieks aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis. Projām aizbraukuši tikai pēc tam, kad visas grāmatas sadegušas.

Sarkanie nelieši sadedzināja daudz vērtīgu grāmatu, kā “Mājturības leksikons”, romānus, žurnālus “Atpūta”, kopotos rakstus “Baltais virsaitis”, skolas grāmatas. Ļoti žēl Latvijas valsts vēstures grāmatas, kā arī žurnālu “Skauti”, “Mazpulks”, “Zeltene”.

Latvieši! Būsim uzticīgi Trijām Latvijas zvaigznēm un savai tautai. Cīnīsimies par to, kamēr dzīvosim. Tev dzīvot Latvija un spēkus krāt! Tev atdzimt valodā un skanēt dziesmā.

 

Mana pirmā dzeja Tēvzemei

 

Gaiši gaiši ziemas naktī

Deg pie debess zelta zvaigznes

Gaišāka lai Tēvzeme mūsu –

Deg trīs mūsu vada zvaigznes.

 

Mūsu zemes labās zvaigznes

Lai deg mūžam gaišas spožas!

Latvju dēli, meitas

Acis vaļā, esiet modri!

 

Cīņa ar sarkano ienaidnieku

Vēl nav beigusies;

Dievs palīdzi mūsu tautai

Šajā taisnīgajā cīņā uzvarēt.

 

Vēl cīņās karogs augsti plīv,

Un brīves cīnītājs ir dzīvs.

Jā dažs labs ozols zaļot rimst –

Tā vietā jauni asni dzimst.

 

Šīs rindas tapušas manas partizānu dzīves pirmajās dienās “Austrumu” māju meža bunkurā 1944. gada novembrī.

 

 

Tālo dienu notikumi čekas mājas būceņos un koridoros

 

Bija 1944. gada 17.oktobris. Tilžas pagasta čekisti Belobrodovs, Pinka, Miķelsons un Melnis no rīta ar bobiku ieradās mana tēva mājās. “Austrumos” čekists Belobrodovs paziņoja, ka esmu arestēts un brauksim uz Tilžu parunāties. Lika man saģērbties un veda uz mašīnu. Māte, māsas sāka raudāt un lūgties. Tēvs jautāja: - Kāpēc un par ko ved projām. Čekists Miķelsons tēvam atbildēja, ja visu izstāstīs un piekritīs prasītajam, tad šodien vakarā tiks atbrīvots. Jau dienā pārrunās ar čekistiem sapratu, ka mani neatbrīvos. Pēc pirmās sarunas čekists Pinka mani noveda lejā no otrā stāva un pirmā stāva trepju telpu galā mani iedzina būcenī un noslēdza durvis. Šajā būcenī bija tumšs un varēja tikai stāvēt. Pēc kāda laika, kad laukā bija tumšs, atnāca čekists Miķelsons, atslēdza būceņa durvis un lika man iziet no būceņa. Lika iet pa priekšu uz otro stāvu, bet pats man gāja aizmugurē. Uzejot augšā otrajā stāvā, manā priekšā nostājās istrebiteļs  ar šauteni un tūlīt atvēra durvis uz istabu, kurā dega sarkana īpatnēja gaisma un pie galda sēdēja čekisti Pinka un Belobrodovs. Blakus istabā redzēju vairākus istrebiteļus. Tā sākās manas Melnās stundas, dienas un naktis. Pinka un Belobrodovs centās mani iesaistīt istrebiteļos un runāja tā, ka tev mēs uzticēsim 10 istrebiteļu lielu vīru grupu ar automātiskiem ieročiem un man, kā grupas komandierim šie istrebiteļi būs jāvada. Es noklausījos šo čekistu teikto un sevī sajutu satraukumu, piecēlos un sāku iet. No galda piecēlās Pinka un ieveda mani blakus istabā, kur sēdēja istrebiteļi un lika apsēsties. Es nesēdēju, stāvēju un tad aizvēra durvis. Pēc neilga laika durvis atvērās un visus istrebiteļus čekists Melnis izsauca no istabas laukā un es paliku ar Melni. Viņš man ieteica pārdomāt un padomāt un aizgājis aizvēra durvis. Pēc čekista aiziešanas man prātā ienāca doma, vai es čekistu sišanu un spīdzināšanu izturēšu. Mazliet nomierinājos, tad tajā liktenīgajā brīdī iekšējā balss manu sirdi stiprināja un runāja: - Tu nedrīksti kalpot čekistiem un istrebiteļiem. Pārkrustījos un lūdzu Dievu, palīdzi man izturēt šīs liktenīgās dienas un stundas. Atvērās durvis un čekists Melnis mani ieveda blakus istabā, kur pie galda sēdēja Pinka, Belobrodovs, Miķelsons. Lika man apsēsties un tad Pinka jautāja, vai došu savu parakstu un solījumu par 10 vīru istrebiteļu vadīšanu un sadarbību ar NKVD vīriem cīņā pret bandītismu. Es piecēlos un atbildēju Pinkam un visiem klātesošajiem: - Es esmu iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā un domāju mācības turpināt tālāk. Nekur citur nedomāju iestāties, jo gribu mācīties. Bija klusums. Pēc brīža čekists Miķelsons jautāja: - cik jūsu mājas apkārtnē dzīvo bandītu? Es viņam atbildēju, - nezinu, jo es mājās nedzīvoju, bet dzīvoju Rēzeknē. Un vispār, es kā skolnieks nezinu, kas tie tādi par cilvēkiem, kurus sauc par bandītiem. Čekists Pinka piegāja pie skapja, atvēra durvis, paņēma pistoli un tādu pletni, kurai galā divi gredzeni. Uz galda nolika pistoli, bet pletnes abus gredzenus paņēma labajā rokā. Piegājis man tuvāk nikni krievu valodā uzsauca: - ak ti niznajiš de živut bandīti!, un man ar pletni sāka sist pa pleciem un muguru. Šis necilvēks – zvērs, nosita mani gar zemi un ar labpatiku spārdīja mani ar kājām, un kliedza, - a nu padnimaise bandit. Es, turoties pie sienas, piecēlos. Čekists Miķelsons no blakus istabas pasauca divus istrebiteļus un lika mani novest lejā. Istrebiteļi mani noveda lejā un aizveda uz pagalmā esošo pagrabu. Ieslēdza uguni. Tur stāvēja divi lieli kubuli pilni ar aukstu ūdeni. Nolika mani ar seju pret sienu un viens mani turēja, otrs smēla no kubula ūdeni un lēja uz muguras un pleciem. Pēc tam es tā kā mazliet atjēdzos, bet ļoti lielas sāpes sajutu galvā. Tā džinkstēja. Istrebiteļi dzina mani no pagraba atkal uz čekas māju un jautāja man: - vai tu mūs pazīsti? Es viņiem ne  vienu vārdu neatbildēju. Bet es viņus abus pazinu. Viens bija Deičmanis un otrs Gusts.  Kad mani dzina augšā otrajā stāvā, koridorā stāvēja čekists Melnis. Tas atslēdza durvis koridora pretējā pusē un istrebiteļi mani iegrūda iekšā pa durvīm. Viss bija tumšs. Ar visām sāpēm, gar sienu gramstoties, atradu slēdzi un ieslēdzu uguni. Telpa bija auksta un mans apģērbs bija viss slapjš. Kaktā bija dēļu lāviņa un es apsēdos un domāju, - par kādu noziegumu man šī spīdzināšana. Nograbēja durvju atslēga, durvis atvērās un pa tām iemeta manu mēteli, kurš bija sauss un bija palicis čekistu istabā. Ar šo sauso mētelīti, to uzlicis uz sava slapjā apģērba un pleciem, sildījos. Sāpēja visas vietas un sēdot uz lāviņas biju iesnaudies. Pamodos, kad laukā bija jau gaismiņa, kura iespīdēja pa logu. Mēģināju kustēties un piecelties, bet no sāpēm nevarēju un pievilkos gar lāviņas malu līdz sienai. Tad tikai varēju piecelties un staigāt. Tā lēnām sāku kustēties un arī pašam palika siltāks.Kustējos nepārtraukti, lēnām, jo viss es drebēju no aukstuma. Čekas koridorā izdzirdu soļus un kāpšanu pa trepēm uz augšu, uz otro stāvu. Otrā stāva koridorā notika lamāšanās un strīdēšanās un uz brīdi pēc tam apklusa. Tikai krievu valodā pēdējie vārdi ko dzirdēju bija, - ja etim banditam pakažu kak rodinu lubits.

Nograbēja durvju atslēga un durvis atvērās. Durvīs parādījās čekists Belobrodovs un aiz viņa Miķelsons. Miķelsons latviešu valodā ņirgādamies runāja: - dzīvs esi, vai būsi pārdomājis?... Nu tagad zināsi, cik bandītu dzīvo jūsu apkārtnē un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es viņam nevienu vārdu neatbildēju. Viņš izgāja no kameras un noslēdza durvis. Pēc kāda brīža izdzirdu skaļu raudāšanu un vaimanāšanu čekas pagalmā. Es piegāju pie vienīgā loga, kas bija uz pagalma pusi. Tur istrebiteļi Vilis Putniņš, Valdis Melnacis bija atveduši trīs raudošās sievietes. Divas es pazinu. Tās bija manas māsas Anna un Anastasija Barkovskas. Šīs sievietes palika lejas stāvā un sapratu, ka pēc kāda laika tiks vestas augšā un pratinātas. Bija dzirdami sieviešu kliedzieni un vaimanas. Es pie kameras durvju stenderes atbalstījies – klausījos. Pēc pratināšanas manas māsas divi istrebiteļi ar šautenēm rokās aizdzina uz cietumu, kurš atradās netālu no čekas mājas, pie Tilžas pagasta izpildkomitejas. To visu es redzēju caur manas kameras logu, kurā biju ietupināts. Šie nelieši – istrebiteļi bija Vilis Caunīts un Jānis Peizeriks. Es viņus abus pazinu. Kad iestājās 1944. gada 18. oktobra nakts tumsa, nožvadzēja atslēga un kameras durvis atvērās. Čekists Miķelsons lika man iziet un tūlīt istrebiteļs mani dzina pāri koridoram uz pretējām durvīm. Man lika apstāties pie durvīm un tad atvēra čekas kabineta durvis. Mani istrebiteļs, kuru es nepazinu, ar automāta stobru no mugurpuses iegrūda iekšā. Pie galda sēdēja čekists Belobrodovs un čekists Pinka. Čekists Pinka man lika apsēsties, un es viņam lūdzu ūdeni padzerties. Viņš man atbildēja: pēc tam. No čekas blakus kabineta pavērās durvis un ienāca čekists Miķelsons. Kreisajā rokā bija runga. Piegājis man tuvāk, nikni uzsauca krievu mēlē, - peredumali!... Es viņam atbildēju, - man nav ko pārdomāt un es neko nezinu, tikai gribu mācīties. Tā uzreiz Miķelsons ar labās rokas delnu sita tieši pa kreiso ausi. No diviem sitieniem sagrīļojos, bet noturējos. Saņemot trešo sitienu, es biju nosists uz grīdas. Novilka zābakus no kājām un uzsēdies virsū, Miķelsons sita pa kāju papēžiem. Cik šausmīga jušana un sāpes! Galvā tāda sajūta, it kā cauri būtu gājusi elektriskā dzirkstele un viss galvā vārās. Zaudēju samaņu un ar visiem pēdējiem spēkiem sāku kliegt un spārdīties. Tad čekists Miķelsons spīdzināšanu un sišanu pārtrauca, piecēlās un aizejot projām ar kāju iespēra mugurā.

Ienāca čekists Belobrodovs ar diviem istrebiteļiem, un mani paņēmuši aiz rokām, izvilka no sišanas un spīdzināšanas kameras. Pa koridoru aizvilka līdz kameras durvīm, kur es biju iespundēts iepriekšējā naktī. Atslēdza durvis un mani pārvilkuši pāri slieksnim atstāja. Durvis aizslēdza un aizgāja. Biju garīgi un fiziski sagrauts, bet vēl dzīvs. Stenēju un vaidēju. Gribējās dzert un ēst, jo bez ūdens un ēšanas biju nodzīvojis divas diennaktis. Pēc kāda laika kameras durvis atvēra čekists Melnis un iemeta manus zābakus, kuri bija palikuši čekas kamerā. Melnim lūdzu, lai iedod ūdeni padzerties, bet viņš man atbildēja, ka rīt no rīta dabūsi maizi un ūdeni. Aizslēdza kameras durvis un aizgāja. Cik skaudras iekšējas sāpes jutu... Galvu nevarēju ne pacelt, ne arī pagriezt. Ar visiem spēkiem mēģināju pagriezties uz sāniem, bet sāpes bija tik skaudras, ka paliku guļot uz grīdas pie durvīm, jo līdz lāviņai, kur gulēju iepriekšējā naktī, nebiju spējīgs aiziet. Paliku guļot ar muguru uz grīdas. Biju aizmidzis. Kad pamodos, jutos labāk. Neizjutu vairs tās skaudrās sāpes un varēju lēnām pagriezties uz sāna. Vispirms mēģināju rāpot un tad , pie sienas turoties, piecelties. Sasistās kāju pēdas bija sapampušas un sāpēja. Zābakus uzvilkt nevarēja. Rāpus aizvilkos līdz kameras durvju stenderei un turoties pie tās, piecēlos. Ieslēdzu uguni un gar sienu turoties, aizšļūcu līdz lāviņai. Apsēdos un savu mētelīti paņēmis pārvilku to pār sāpīgajiem pleciem. Man kļuva siltāk, jo laukā jau bija sniegs un sals. Kameras telpa bija auksta un drēgna. Sēdot uz lāviņas, visādas domas ienāca prātā. Ko šīs bendes darīs nākošajā naktī?... Kādas metodes būs izdomājuši, lai mani turpinātu spīdzināt?...

Laukā jau bija gaisma, pagalmā pie čekas mājas bija sapulcējušies daudz istrebiteļu. Visi bija bruņoti ar automātiem un diviem bija ložmetēji. Čekas pagalmā iebrauca smagā automašīna ar būdu un apstājās. No kabīnes izkāpa krievu armijas formas tērpā ģērbies virsnieks un iegāja čekas mājā Visu šo es vēroju no savas kameras pa mazo logu. Pēc neilga laika no čekas mājas izgāja čekists Belobrodovs, svešais virsnieks un lika visiem bruņotajiem istrebiteļiem iekāpt pa vienam automašīnas kravas kastē. Šo brīdi es ar lielu interesi vēroju un pēc skaita automašīnā iekāpa 16 istrebiteļi. Kad istrebiteļi bija iekāpuši mašīnā, svešais krievu virsnieks palika stāvot mašīnas aizmugurē, bet čekists Belobrodovs iegāja atpakaļ čekas mājā un pēc brīža izgāja ar automātu plecā. Iekāpa automašīnas kravas kastē pie istrebiteļiem. Svešais virsnieks iekāpa mašīnas kabīnē un auto izbrauca no čekas pagalma. Kādā virzienā, to no savas kameras loga nevarēju redzēt, jo ceļa krustojumu aizsedza liels šķūnis, kurā čekisti turēja apcietinātos cilvēkus no Rugāju un Bērzpils pagastiem, jo cietums, kas atradās pie Tilžas izpildkomitejas mājas, bija mazs.

Nacionālie partizāni

Donats GREIZIS

NACIONĀLO PARTIZĀNU KAUJAS LATVIJĀ

(1944.-1952. g.)

***

 

AUSTRĀLIJAS-LATVIJAS BIEDRĪBA

 LATVIJAS SKOLU

AUDIOVIZUĀLO CENTRU ASOCIĀCIJA

2000.gads

NACIONĀLO PARTIZĀNU KAUJAS LATVIJĀ

(1944.-1952. g.)

Vakarvējš kad brāļu kapos žūžo, Klusi čukstot: varoņi te dus, Latviet, atceries, ka tu vēl dzīvo! Gādā, lai tavs zobens nesarūs!

Meži mūsu dziesmu lepni atšalc, Svešs ir mūsu zemei iebrucēju bars. Un es zvēru Tev, Tu latvju zeme. Plīvos atkal karogs sarkanbalts!

(Vectilžas meža brāļu sacerētā PARTIZĀNU HIMNA)

Par nacionālo partizānu darbību Latvijā ir samērā maz rakstu. Pēc šo jautājumu zināmas izpētes gribētos latviešu lasītājam sniegt ziņas, kas savāktas un apkopotas, runājot ar dzīviem palikušajiem partizāniem, viņu sakarniekiem, kā arī no tā laika avīžu rakstiem un čekas materiāliem.

Izmantotā literatūra: I.Kažociņš. "Brīvības cīnītāji", "Uz ežiņas galvu Iiku I un II grāmata, kā arī Kurzemes partizānu sakarnieka Tālivalža Bāliņa archīvs un mani personīgie materiāli.

No pēckara laika Latvijas teritorijas administratīvā iedalījuma 516 pagastiem 300 pagastos jeb 60% ir konstatēta nepakļaušanās padomju valsts varas iestādēm: dezertēšana, atentāti un pat bruņota pretestība ar izvērstu kaujas darbību.

Visaptverošākā partizānu kustība notika Kurzemē, Latgalē un Ilūkstes apriņķī Zemgalē. Ventspils apriņķī (Kurzeme), Ilūkstes apriņķī (Zemgale) un Abrenes apriņķī (Latgale) izvērsās īpaši aktīva partizānu kustība un aptvēra pat līdz 90% no apriņķa teritorijas!

1945.g.vasarā Latvijas teritorijā izvērsās aktīva nacionālo partizānu darbība. Šis laiks bija Latvijas partizānu cīņu kulminācijas punkts. Tas aptvēra: Kurzemē - 4000 partizānu, Latgalē (ar Ilūkstes un Jēkabpils rajonu) - ap 10 000 partizānu. Pārējie 6000 partizānu atradās Ziemeļu un Austrumvidzemē kā arī izkaisīti pa visu Latvijas teritoriju. Uz to norāda arī prof. H. Stroda pētījumi par nacionālo partizānu kustību Latvijā no 1944.-1955. gadam.

Par šo neapšaubāmi apjomīgo tautas pretkoloniālo pretošanās kustību lasītājs pats var iegūt priekšstatu kaut vai no fakta, kas atspoguļots Latvijas PSR iekšlietu ministra A.Eglīša 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim (skat. "Lalvijas Archīvi" 1/1994., T.Vilciņš), kurā, starp citu, teikts: "Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki." Jāsaka, ka lielākā daļa legalizējušos "meža brāļu" vēlāk pakāpeniski vien tika arestēti un notiesāti. Šai publicējumā minēti skaitļi līdz 1947. gadam, bet partizānu kustība turpinājās pat vēl pēc 1950. gada.

Turpmākajās lappusēs sniegšu latviešu pēckara partizānu ("meža brāļu") nozīmīgāko kauju īsus aprakstus, kā arī cīnītāju vienību dislokācijas un kauju norises vietu apzīmēs Latvijas tā laika administratīvajā kartē.                       

                                                                                            D. Greizis

IEVADAM

Pēc Lielvācijas okupācijas karaspēka atkāpšanās Latvijā un PSRS regulāro sarkanās armijas daļu ienākšanas Abrenes novadā 1944.gada jūlijā tām tūdaļ uz pēdām sekoja NKVD iekšlietu karaspēka 5.speciālo uzdevumu divīzijas pulki. 25.jūlijā Abrenē ieradās 1.speciālo uzdevumu vienība - nostiprināt padomju okupācijas varu, iztīrīt frontes aizmuguri, apcietināt nepakļāvīgos. Tīrīšanas akcijas sekmēja NKVD izveidotie iznīcinātāju bataljoni ("isstrebitjeļi").

Pēc PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944.g. 23.augusta dekrēta izdarītās Abrenes apriņķa 6 pagastu (Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru) un Abrenes pilsētas varmācīgas (visas tautas nobalsošanā nesankcionētas) pievienošanas jaundibinātajam Pleskavas apgabalam (KPFSR sastāvā) Abrenes vārds palika tikai bijušā apriņķa atlikušajai daļai, par kuras centru kļuva Viļaka. Apriņķis pamatā aizņēma tagadējo Balvu rajona teritoriju.

1. STAMPAKU KAUJA

1944.gada l.oktobrī no "Vombit" aerodroma Austrumprūsijā pacēlās lidmašīna JU-52, lai nogādātu vācu izlūkdienesta apmācītos "Lapland" grupas desantniekus darbībai padomju karaspēka aizmugurē Latvijas austrumdaļā. Desmit desantnieki purvmaliešu agronoma Pētera Supes ("Cinītis") vadībā palika piezemēšanās rajonā Baltinavas un Šķilbēnu apkaimē, jo bija šajā apvidū piedzimuši un izauguši. Viņi ātri atrada sakarus ar iedzīvotājiem un te jau esošo latviešu nacionālo partizānu grupām, tikai Jānis Zelčāns ("Zeltiņš", "Imants") devās uz Dienvidlatgali, kur nodibināja "Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienību" (LTSpA), sekmīgi legalizējas un pat strādāja par Līvānu pagasta izpildu komitejas sekretāru.

Ieklausieties, kā vēlāk sekojošos pretošanās notikumus atspoguļo LPSR čekas ziņojumi:

"Supes diversantu grupa par bāzēšanās vielu izvēlējās Stampaku meža un purva masīvu. Tur barveža tuvākais palīgs bija Šķilbēnu katoļu draudzes mācītājs Ludvigs Stagars. Skaidrs, ka ar šī draudzes gana svētību bandā tika ievilināti desmitiem ticīgo katoļu no tumšiem, atpalikušiem iedzīvotāju slāņiem. P. Supes bandas sastāvā bija visai daudz bijušo aizsargu un policistu. Šo raibo kopību Supes štābs sāka dēvēt par "Latvijas nacionālo partizānu apvienību ". Štābs savā lielummā­nijā bija izvirzījis mērķi - gāzt padomju varu un izveidot "neatkarīgu Latviju ". Tiešām, murgaina ideja - cīnīties pret tautas varu, kas bija atgūta 1940.gadā!

Ir ziņas, ka šīs "apvienības" štābs izdeva pretpadomju avīzi "Māras Zeme", kā arī uzsau­kumus. Kļuva arī zināms, ka 1945.gada marta sākumā te sapulcināts lielāks skaits šo vilkaču. No­tikumu dalībnieki min aptuvenu skaitu - pieci simti(.').

Bandas apmetnes rajons tika ielenkts kopīgi ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspē­ka vienībām. Kaujinieki 1945.g. 3.martā (nepareizi! - 2. martā! - D.G.) devās triecienā pret šo ap­metni. Vilkači nepadevās. Uz viņu nometni tika atklāta mīnmetēju uguns. Ielenkuma loks saslēdza ciešāks, taču ienaidniekam ar trieciengrupu izdevās to pārraut. Šajā kaujā krita daudzi bandīti. Upuri bija arī iznīcinātāju un karaspēka vienību rindās (apraksts beidzas,). "

No teiktā lasītājs jau daudz ko uzzina par Stampaku kauju. Jāpastāsta tikai par notikuma dalībniekiem un kaujas iznākumu.

Pētera Supes partizānu vienībā, kas skaitliski sasniedza bataljona apmērus, štāba virs­nieki bija Broņislavs Sluckis ("Indulis"), Antons Circenis ("Aire” „Vārpa"), Vikentijs Vancāns ("Strongovs"), Henriks Vestmanis ("Bārda"), Augusts Kudroņickis ("Kalējs") un Supes adju­tants Vilis Toms ("Kārlēns"). Šī virsnieku kopa 1944.gada 10.decembrī nodibināja "Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienību" (LNPA) un vairākus mēnešus vadīja bāzes iekārtošanu Stampakos: apmācīja, sagatavoja, saliedēja, disciplinēja turpmākajām cīnām 360 vīru un jaunekļu, kas bija labprātīgi pakļāvušies visām partizānu kara grūtībām un briesmām.

Dzīve Stampaku purva salas 24 bunkuros nebija viegla. "Meža brāļu" pilsētiņā bija  uz­būvēti arī staļļi (30 zirgiem), pārtikas noliktavas un pat dievnams. Stampakiešu apbruņojumā bija 14 balsta ložmetēji, ap 20 rokas ložmetēju (arī vācu sistēmas ātršāvēji G-42), mašīnpisto­les un gan vācu. gan krievu šautenes. Arī apkārtējās Stampaku purva salās bija izveidoti iera­kumi un sagāzti koki. Vēl tagad šīs partizānu būvētās bunkuru pilsētiņas vietu tautā dēvē par "Jauno Berlīni".                                      

Padomju iekšlietu un NKVD iestādes uztrauca partizānu kustības pieaugums Latvijā un jau 1944. gada septembrī tika izdota pavēle par "pasākumiem cīņā ar pretpadomju naciona­listisko pagrīdi un tās bruņotajām bandām". LPSR iekšlietu karaspēka uzbrukums LNPA Stampakos sākās 1945.gada 2.marta rīta krēslā, koncentrējot te lielu militāru grupējumu, ko pastip­rināja ar apriņķa NKVD iznīcinātāju bataljonu un miliciju. Partizāni bija gatavi atvairīt uzbr­ukumu.

Kauja ar čekistiem turpinājās visu dienu, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus. Pirmajā uzbrukumā vien krita 30 - 40 NKVD karavīru, kamēr partizāni zaudēja tikai pāris kri­tušos un dažus ievainotos.

Pēc pārtraukuma atsākās ienaidnieka mīnmetēju uguns. Tā iznīcināja vairākus partizā­nu balsta ložmetējus. Kāda mīna trāpīja zirgu staļļos, nogalinot sešus zirgus. Sekmīgi darbojās partizānu snaiperi, likvidējot pretinieka ložmetēju un mīnmetēju apkalpes.

Palīgā ieradās partizānu komandiera Jāzepa Ārmaņa ("Vēveris") vienība, kas gan nebāzējās Stampakos, viņi solidāri uzbruka ienaidniekam aizmugurē no Kulpenes puses.

Cīnītāji bezbailīgi atvairīja nemitīgos čekistu uzbrukumus. Staņislavs Ločmelis drosmī­gi veda savus vīrus prettriecienā, viņus atbalstīja vācu tautības partizāns Edgars ar savu "kaulu zāģi". Tika savākti kritušo pretinieku trofeju ieroči un munīcija. Pēc pirmās dienas kaujām partizāniem bija 13 kritušo. Cīņu biedri viņus naktī apbedīja.

Lai NKVD regulārā karaspēka pārspēka dēļ izvairītos no liekiem zaudējumiem, parti­zāni naktī no 2. uz 3. martu Garsterdeles virzienā izlauzās no aplenkuma, arī šo kauju gaitā vēlreiz nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus: 80 - 90 kritušo un līdz 200 ievainoto. Stampa­ku purvā notika viena no sīvākajām kaujām Latvijas partizānu 5 gadu kara vēsturē.

19 kritušos partizānus (sarkanarmieši izraka arī 13 apbedītos) čekisti izlika Viļakā Žī­guru ceļa krustojuma malā. kur viņu mirstīgās atliekas atradās trīs dienas. Padomju varas pār­stāvji sasauca vietējos iedzīvotājus, lai tie atpazītu kritušos.

...Naktī bija uzsnidzis sniegs, un līķu sejas bija aizputinātas. Egļavas mežniecības grā­matvede Augustāne ar kabatas lakatiņu noslaucīja sniegu kārtējam līķim un redzēja, ka tas ir viņas vīrs. Viņu pārņēma skaudrs un sirdi plosošs žēlums, un viņa uz mirkli sastinga. Bet viņu taču vēroja turpat stāvošie čekas kalpi. Viņa savaldījās un par zīmi, ka kritušo nepazīst, nolie­dzoši grozīja galvu...

Kad naktī no 2. uz 3. martu LNPA partizāni izlauzās Garsterdeles virzienā, Pēteris Supe ("Cinītis") sapulcināja cīnītājus, pateicās viņiem par dienestu un sadalīja sīkākās vienībās. Partizāniem bija ap 30 ragavās iejūgtu zirgu. 7 partizāni zirgos devās uz Tilžas, Numernes un Ruskulovas mežiem (Kapessilā). Viļakas un Šķilbēnu partizāni atgriezās savos agrākajos Slotu kalna un Brontu bunkuros. "Cinītis" ar štāba grupu apmetās Stampaku rezerves zemnīcās -viena atradās Brūklājos. otra - Garsterdelē.

Ievainotie "meža brāļi" (apmēram 30 vīri) tika aizvesti pajūgos un izvietoti Numernes un Ruskulovas zemnīcās, kā arī pie vietējiem iedzīvotājiem. Neviens no viņiem nenokļuva čekas rokās! Tas liecina kādu mīlestību un pašuzupurēšanos tauta izrādīja saviem cīnītājiem. Vēlāk meža slēptuvēs mira vairāki ievainotie partizāni.

             Stampaku kaujas apraksts publicēts "Uz ežiņas galvu liku " II grāmatā (red. R.Berķis).

            1945.gadā Abrenes. Valkas, Madonas un Ludzas apriņķos Pētera Supes virsvadībā dar­bojās 25 partizānu grupas ar dažus tūkstošus lielu kopējo "meža brāļu" skaitu. LNPA Prezidijs (Ziemeļlatvijas partizānu grupu komandieri) 1945.gada nogalē par nopelniem Latvijas Nacionālo partizānu apvienošanā un cīņas taktikas izstrādē piešķīra Pēterim Supem Latviešu Partizā­nu Armijas pulkveža dienesta pakāpi.

Ziemeļlatvijas partizānu komandieris Pēteris Supe ("Cinītis") un štāba priekšnieks Henriks Kuzmans ("Tērauds"."Auseklis") tika nodevīgi nošauti 1946.gada 1 .aprīlī Gulbenes

rajona Jaungulbenes " Daukstēs" - "Jaunzemju" (bijušā Latvijas armijas pulkvežleitnanta Otto Kluča brāļa) mājās. Šāvējs bija čekas iesūtītais slepkava Jānis Klimkāns - odioza personība, visredzamākais un nekaunīgākais NKVD spiegs un latviešu partizānu nodevējs pēckara laikā.

Jānis Klimkāns ("Kāls"."Pāvels"."Dubins") ir dzimis 1921.gadā daudzbērnu ģimenē Līvānu pagastā. Mācījies Rīgā angļu vidusskolā, beidzis Raiņa vidusskolu, strādājis dažādus darbus. Izvairījies no iesaukuma leģionā, arī sarkanarmijā. Kad vēlāk tomēr tiek iesaukts, - dezer­tē. Slēpjas tēva mājās un Vanagu draudzes mācītāja Antona Juhņēviča partizānu grupā. Piedalījies Dienvidlatgales partizānu kopas saietā. Pats piesakās Daugavpils čekā. LPSR čekas priekš­nieks Avdjukēvičs viņu labi "izskolo" un iefiltrē partizānu vienībās. Izceļas ar sevišķu nežēlību, jo bez Pētera Supes un Henrika Kuzmana nošāva vairākus citus gulošus partizānus. Čeka "sek­mīgi" turpina Klimkāna skološanu - pastiprināti mācot angļu valodu. Pēc tam Klimkāns kā pa­domju spiegs nokļūst Londonā, bet tur 8 mēnešu laikā "Intelligence service" (angļu izlūku die­nests) viņu pilnīgi atmasko (arī pats atzīstas), atved ar torpēdlaivu pie Latvijas krastiem un iz­met Kurzemē. Čeka atmaskoto spiegu vairs nevar izmantot. Viņš dodas uz Preiļu rajonu, lai strādātu par skolotāju. Te drīz vien kļūst skaidrs, ka neviens Latgalē viņam nodevību nepiedos. Viņš maina darba vietu, strādā par skolotāju Kandavā, Kurzemē. Strauji progresē liktenīgā slimība - klejojumos pa Eiropu iemantotais vēzis, ar ko viņš 60-tos gados arī mirst.

 

2. LIEPNAS KAUJA

Liepnas pagasts atrodas Latvijas galējos ziemeļaustrumos. Jau 1944.gadā šeit izveidojās spēcīga "meža brāļu" vienība Alfrēda Brica ("Straubergs") vadībā. 1944./45. gada ziemā daļa grupas (12 vīri) dzīvoja Kupča mājā "Judiņos". Iestājoties atkusnim, viņi pārcēlās uz mežu, kur Kupravas masīva otrajā kvartālu rindā smilšainā nogāzē Andris un Pēteris Bindri bija ierīkoju­ši divas zemnīcas un ierakumus. Vienībā ieradās Jānis Arvīds Ozols, kurš pārņēma grupas vadī­bu. Kara laikā Ozols bija sarkanais partizāns un kopā ar Vili Samsonu bāzējās Žīguru mežnie­cības Āpšu kalnā. Viņš nonāca konfliktā ar padomju varu. Būdams Latvijas patriots, aizgāja mežā un pievienojās Alfrēda Brica "meža brāļiem".

Partizānu grupu, kas mitinājās bunkuros, nodevības dēļ 1945.gada aprīlī ielenca liela NKVD īpašā karaspēka vienība. Čekisti automašīnās pa Kupravas-Liepnas ceļu jau naktī pie­brauca Strautiem un izvērsās uzbrukuma ķēdē. Sākās nežēlīga, nevienlīdzīga kauja, jo partizāni nepadevās, bet cīnījās līdz pēdējai patronai. Kauja turpinājās apmēram trīs stundas. Krita ko­mandieris Jānis Ozols, partizāni Jānis un Arvīds Pugeji, trīs Bindri - brāļi Pēteris un Andris un viņu reti skaistā māsa Lūcija. Līdz pēdējai iespējai ar automātu rokās varonīgi cīnījās Velta Rižija un Anastasija Keiša. Jādomā, ka pēdējie ievainotie partizāni nošāvās paši, jo no 14 cīnītā­jiem neviens dzīvs nepalika.

Nav ziņu, cik kritušo bija NKVD karotāju vidū. Jādomā, ka vismaz divreiz vairāk, jo kritušie karavīri tikuši aizvesti vairākās automašīnās. Kritušo partizānu mirstīgās atliekas līdz pat šodienai vēl atrodas divās pirmapglabājumu vietās. - viņi nav pārapbedīti.

Sarkano partizānu vadītājs, vēlākais vēsturnieks - akadēmiķis Vilis Samsons, kurš sa­vus partizānus, krievu karotājus Latvijā, "atnesa uz sarkanarmiešu durkļiem"(skat.  V.Samsons . "No Lovates līdz Zilupei") gan ne ar vienu vārdu nepiemin šos 14 Latvijas patriotus, kas krita, cīnoties par Latvijas neatkarību, turpat vai viņa (Samsona) dzimto tēva māju durvju priekšā...

3. MĀLUPES PAGASTNAMA IEŅEMŠANA

Mālupe ir apdzīvota vieta Pededzes krastā pie Liepnas ceļa 16 km no Alūksnes. Tās ap­kārtnē darbojās desmit "meža brāļu" kopas komandiera Jāņa Bitāna ("Vanags") vadībā. Viņi kopā ar Jāņa Liepača ("Skujiņš") divdesmit partizāniem (Liepacis - bijušais Artilērijas pulka kapteinis no Vīksnas pagasta) un pieciem P.Supes štāba grupas vīriem 1945.gada 15.maija rītā uzbruka Mālupes pagasta izpildu komitejai un doktorātam.

Pārsteigtie miliči un iznīcinātāji atšaudīdamies atkāpās uz Alūksnes pusi. Partizāni ap­staigāja mālupiešu mājas, sasauca ciema iedzīvotājus, kādus 40 - 50 cilvēkus, uz 15.maija svinī­go sapulci. Viņi apstādināja pa Alūksnes-Liepnas lielceļu braucošos ļaudis un uzvilka  mastā sarkanbaltsarkano karogu. Kapteinis Liepacis uzrunāja sapulcējušos. Mālupieši nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!" Sievietes raudāja.

Uzvilktā karoga kātam "meža brāli" piesēja vācu uzbrukuma rokas granātu (bez deto­natora). Tikai otrā dienā no Alūksnes atbrauca iekšlietu karaspēka. Iznīcinātāji ilgi nopūlējās, iekams sašāva karoga kātu.

4. BĒRZPILS CIEMA IEŅEMŠANA

Bērzpils atrodas 40 km no Balviem rajona dienvidrietumu daļā pie Gulbenes - Rēzekne ceļa. Te ir krejotava. sakaru nodaļa. 3 veikali, klubs un vidusskola (ziņas - no LPSR Mazās en­ciklopēdijas).

Bērzpils iedzīvotāji paziņoja netālajai Domenika Baranovska ("Dadzis") "meža brāļu" vienībai, ka ciemā ieradusies Balvai NKVD iznīcinātāju grupa un terorizē vietējos iedzīvotājus.

D.Baranovskis aizsūtīja izlūkus sava vietnieka D.Škapara vadībā pie Henrika Vestmaņa ("Bārda") un Augusta Kudrenicka ("Kalējs") partizānu vienībām Tilžas apkārtnē, lai vienotos par uzbrukumu Bērzpilij. Abi "meža brāļu" komandieri atsaucās aicinājumam. Apvienotās partizānu grupas (ap 100 vīru) 1945.gada 25.maija rītā uzbruka Bērzpils padomju iestādēm un tās ieņēma. Aktīvi cīnītāji uzbrukumā bija Balodis, Bērtulis, Kaktiņš, Stepāns, Kaļva un citi.

40 gadus vēlāk, 1985.gada 25. aprīlī Balvu rajona laikrakstā "Vaduguns" J.Koliņš šo notikumu apraksta šādi: "Te apmēram desmit iznīcinātāju bataljona cīnītāju stājās pretī - pēc vi­ņu atmiņām - pāris simtiem bruņotu bandītu. Bandīti nodedzināja pagasta izpildkomitejas ēku, iz­laupīja sakaru nodaļu un veikalu."

25.maija vakarpusē "meža brāļi" Bērzpili atstāja.

Diemžēl par šajā operācijā kritušajiem ziņu nav. Vietējās varas iestādes un komunistu līdzskrējēji bijuši tā nobiedēti, ka skaudri lūguši augstākstāvošos apriņķa vadītājus nekādas represijas pret vietējiem iedzīvotājiem nepielietot.

 

5. TILŽAS CIEMATA IEŅEMŠANA

Tilža atrodas 38 km dienvidos no Balviem, 30 km no Kārsavas: Rugāju - Kārsavas un Bērzpils - Baltinavas ceļu krustojumā. Ciematā ir 929 iedzīvotāji, darbojas ēdnīca, 4 veikali, sa­karu nodaļa, skola, slimnīca, pienotava un mežniecība (no LPSR Mazā enciklopēdija).

Pēc Bērzpils kaujas Balvu čekisti kļuva uzmanīgi un kapteiņa Nikolaja Beloborodova vadībā sāka "iztaustīt" Runcenes un Tilžas apkārtni, arestējot 11 partizānu piederīgos un atbal­stītājus.

1945.gadā Grīvas meža masīvā netālu no Tilžas ciema bāzējās ievērojami LNPA spēki -A.Kudrenicka, H.Vestmaņa un A.Roskoša grupas - kopā 72 "meža brāļi", kuru apbruņojumā bija galvenokārt automātiskie ieroči, arī vairākas tanku dūres un vācu liesmu metējs.

3.jūlijā pie Robežnieku mājām sadarbībā ar Bērzpils - Rugāju partizānu vienībām tika izstrādāts uzbrukuma plāns Tilžas pagasta centra iestādēm, lai atbrīvot apcietinātos patriotus.

Vispirms izsūtīja divus izlūkus (Augustu Kudrenicki un Jāni Barkovski) pie partizānu atbalstītāja aptiekāra Pētera Novika ievākt ziņas par stāvokli Tilžā. Izlūki atgriezās un ziņoja, ka ciematā atrodas vairāk nekā 30 iznīcinātāju un desmit drošības dienesta kareivju ar virsnie­kiem. Tātad kopā 50 vīru. Ieslodzītos vienlaicīgi apsargājot trīs iznīcinātāji. Arestētie tilženieši tiekot nepārtraukti pratināti un sisti. Pēc apspriedes partizānu vienību komandieri pieņēma lē­mumu naktī uzbrukt Tilžai. "Meža brāļi" iepriekš pārgrieza visas no Tilžas izejošās telefona sakaru līnijas: uz Kārsavu. Bērzpili. Rugājiem un Baltinavu. (3.attēls: Latgales partizāni).

Līdzko satumsa, pusnaktī no 5. uz 6.jūliju. Augusta Kudrenicka un Andreja Roskoša partizāni virzījās no Kapessila puses, bet Jāņa Voita un Donata Malnača Bērzpils "meža

brāļi" ieņēma izejas pozīcijas Kārsavas - Rugāju ceļu krustojumā. Roskoša grupas uzdevums bija at­brīvot apcietinātos. Kudrenicka grupa ielenca izpildkomiteju, iemetot tajā rokas granātas. No mājas bēgošos krievu zaldātus apšaudīja ar automātiskajiem ieročiem.

Bērzpils un Rugāju partizāni Jāņa Voita un Donata Malnača vadībā uzbruka iznīcinā­tājiem patērētāju biedrības mājas apkaimē. Tika laists darbā liesmu metējs, kurš aizdedzināja vairākas mājas. Šai kaujā krita 6 iznīcinātāji un 3 čekas kareivji. Vēlāk noskaidrojās, ka tikuši ievainoti 14 varas orgānu pārstāvji. "Meža brāļiem" bija viens kritušais - Morozs un divi viegli ievainotie.

 

Uzbrukuma tika atbrīvoti čekistu 11 ieslodzītie: Helēna Roskoša, Anna un Anastasija Barkovskas, Milda Ozoliņa, Pāvels Grīns, Pugaču ģimene un citi.

Tilžas kaujā uzvarēja partizāni. 1945.gadā vairumā kauju Ziemeļlatvijā uzvarēja partizāni - galvenokārt tāpēc, ka viņus vadīja Latvijas Armijas bijušie profesionālie virsnieki.

1948.gada 2. septembrī Augusta Kudrenicka partizānu grupa no slēpņa uzbruka čekis­tu un miliču kolonnai Krišjāņu apkārtnē, iznīcinot NKVD kapteini Nikolaju Beloborodovu, vai­rākus virsniekus, kareivjus un iznīcinātājus. Tika ievainots VK(b)P apriņķa komitejas sekretārs Ušarovskis. Partizāniem zaudējumu nebija.

A.Kudrenickis krita 1949.gada 7.aprīlī. bet grupas partizāni darbojās līdz 1950.gadam.

 

                6. SADURSME PIE VANAGU BAZNĪCAS

Tā notika 1945.gada 28.janvārī un ir nozīmīga kā pirmā Latvijas pretošanās kustības dalībnieku kauja ar ieročiem rokās pret padomju varu pēc valsts otrreizējās okupācijas.

Daži Aglonas garīgā semināra audzēkņi: Pēteris Onckuls, Jānis Voitiņš, Pēteris Vaivods 1944.gadā apmetās pie Daugavpils apriņķa Vanagu draudzē dzīvojošā mācītāja A. Juhņēviča No bijušajiem leģionāriem un sarkanās armijas dezertieriem Vanagos izveidojās 30 cilvēku lie­la pretošanās kustības grupa. 8 cilvēki uzturējās Vanagu baznīcā, pārējie atradās četros labi ie­kārtotos bunkuros "Rubeņkalna" bāzē Velna purvā. 1945.g. 24.augustā nodibinājās Latvijas Tēvijas Sargu un Partizānu apvienība (LTSpA), par kuras priekšsēdi ievēlēja Vanagu iecirkņa prāvestu Antonu Juhņēviču. Diemžēl par jaunatnes sekcijas vadītāju tika iecelts Jānis Klimkāns.

Pienāca ziņa, ka Daugavpils čekisti grib apcietināt prāvestu A. Juhņēviču. Draudzes mājā palikusī 8 vīru grupa ieslēdzās baznīcā. Ieradusies NKVD karavīru un iznīcinātāju vienība ielenca baznīcu. Kamēr daži pagrīdnieki imitēja izlaušanos pa baznīcas durvīm, Juhņēvičs izlē­ca pa ģērbkambara mazajām durvīm un steidzās uz Velna purvu pie "meža brāļiem". Partizāni, sasēdušies ragavās, atbrauca pie Vanagu baznīcas, izvērsās kaujai un uzbruka, šaudami uz ap­lencējiem. Čekisti ar zaudējumiem atkāpās. Apšaudes laikā viens no partizāniem tika ievainots. Pēc kara cīnītāji un izglābtie atgriezās "meža brāļu" bāzē Velna purvā. Šī veiksmīgā kauja pa­cēla partizānu drosmi un pašapziņu.

Taču A. Juhņēvičam radās arvien lielākas šaubas par angļu un amerikāņu politisko un militāro palīdzību Baltijas atbrīvošanā. 1945.gada rudenī Padomju Latvijas valdība izsludināja amnestiju un aicināja mežabrāļus pieteikties un nodot ieročus. Arī prāvests A. Juhņēvičs no vi­sas sirds vēlējās vienreiz izbeigt šo savstarpējo slaktiņu, kas faktiski neko labu nedeva, tikai iz­nīcināja latviešu tautas dzīvo spēku. 1945.gada rudenī A. Juhņēvičs satikās ar Latvijas PSR iekš­lietu tautas komisāru A.Eglīti uz Rīgas - Daugavpils šosejas. Tika parakstīts nolīgums, kurā Juhņēvičs ar partizāniem apsolījās legalizēties. Par to viņam tika garantēta drošība un brīvība. Ta­ču solījumu izpilde nekad neietilpa krievu okupantu plānos. 1946.gada 27. janvārī A.Juhņēviču Rīgā apcietināja, bet 14.novembrī viņu, Valēriju Munduri ("Marta Skuja") un Imantu Zelčānu ("Zeltiņš") notiesāja uz nāvi. Spriedumu izpildīja 1947. gada februārī Rīgas centrālcietumā. Ne­kādi nolīgumi ar čeku neglāba pagrīdniekus: padomju vara pretiniekus vienkārši iznīcināja.

 

7. PELĒČU KAUJA

Šī kauja notika 1946.gada 6.septembrī Daugavpils apriņķa Aizkalnes pagastā (No iesau­kuma krievu armijā dezertējušais Jānis Pīmens šinī pagastā nelegāli nodzīvoja 50 gadus).

1945.gadā mežsarga Oborūna apgaitā Pelēču sila zemnīcā mitinājās 30 "meža brāļi", ko komandēja dzelzskrusta kavalieris Andris Anspoks. Vienībai bija labi sakari ar A. Juhņēviča "Latvijas Tēvijas Sargu Apvienību" un ar Vārkavas un Preiļu pagasta partizāniem.

Brīvības cīnītāju aktivitātes nepalika bez varas iestāžu pretdarbības. Daugavpils apriņ­ķa čekisti un Preiļu iznīcinātāju bataljons 1946.gada 6.septembrī agrā rīta stundā uzsāka operā­ciju pret Pelēču bāzes partizāniem. Bāzē atradās 26 vīri. Nikodēms Cakuls un Babris dežūrēja sardzes postenī. Cakuls bija vai nu iesnaudies, vai pievērsies pistoles remontam.

Piezagušies če­kisti viņu nodūra. Babris aizbēga bez šāviena. Aplencējiem pavērās brīvs ceļš uz bunkuru. To­brīd pazemes mītnē atradās komandieris Andris Anspoks, Pastors, Staņislavs Pudžs, trīs brāļi Ruči, Mazurs, Strods, Lazdāns un citi - pavisam 24 partizāni. Viņu ieroči, to skaitā arī rokas ložmetējs, bija pakārti siksnās virs garas kārts. Sākoties uzbrukumam, vīri cits citam traucēja paņemt ieroci. Čekistu uzbrukumu vairs nevarēja atsist, un aplenkto stāvoklis kļuva bezcerīgs. Kauja bija īsa un nežēlīga. Kaujā krita 7 partizāni. 8 sagūstīja, bet 9 izdevās izlauzties. Vienu no izbēgušajiem brāļiem Ručiem smagi ievainoja vēderā. Otrā dienā viņš nošāvās. Arī uzbrucē­ju vidū bija kritušie, bet par uzbrucēju zaudējumiem precīzu ziņu nav. Čekisti lika sagūstīta­jiem partizāniem nogulties uz zemes. Daugavpils NKVD majors Titovs ar rokā esošo vācu ma­šīnpistoli "šturmgevēr" iesita katram gūsteknim pa galvu. "Meža brāļus" ar asiņojošām galvām sameta automašīnā un aizveda uz Daugavpils cietumu.

Partizānu komandieri A. Anspoku čekisti ielenca Preiļu pagasta "Mūrniekos". Kad visas patronas bija izlietotas, viņš nošāvās.

 

8. KAUJAS AUGŠZEMGALĒ: RUBENĒ, DUNAVĀ. DVIETĒ

Pretošanās kustībai Latvijas teritorijā tika izplānoti un ar tālejošu perspektīvi dibināti vairāki partizānu kustības štābi. Kurzemē bija paredzēts mobilizēt un izvērst kaujas darbībai 1. Kurzemes partizānu divīziju. Ilūkstes, Jēkabpils un Daugavpils apriņķī - 2. Latgales partizānu divīziju, ziemeļaustrumos - 3. partizānu divīziju.

Tā izveidojās arī 300 vīrus lielais Ilūkstes partizānu pulks. To vadīja pieredzējušais Latvijas armijas virsnieks Staņislavs Urbāns ("Melnā bārda"). (4. attēls).

Šis pulks iekļāvās 2. Latgales partizānu divīzijas sastāvā. Pulka vīri Dvietes mežā node­va svinīgo zvērestu. Ap 200 vīrišķīgi "meža brāļi" nostājās 2 rindās. Aleksandrs Žaimonts stā­vēja cīnītāju ierindas priekšgalā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Jānis Baltmanis lasīja zvēresta tekstu. Pēc tam vīri šo dokumentu parakstīja.

Rubenes pagastā notika vesela virkne vietēja rakstura kauju.

1945. gada 15. jūnijā čekas izveidotā iznīcinātāju grupa pilnvarotā Sarkovska vadībā kopīgi ar Dvietes NKVD vadītāju Aņisimovu. milicijas pilnvaroto Pučku un iznīcinātāju vada komandieri Popovu devās ielenkt un iznīcināt "meža brāļus" Ružu salā. Atgriežoties no operā­cijas, viņus pie Jadvigovas ceļa pagrieziena sagaidīja partizānu slēpnis. Īsajā, bet sīvajā kaujā krita 9 operācijas dalībnieki, turklāt visi tie trīs čekisti, kas vadīja šo operāciju. Sagūstīja iznī­cinātāju Golovecki. Partizāniem zaudējumu nebija.

1945.gada 1. un 2. jūlijā pie Rubenes pagasta "Ataugu" mājām notika Dunavas kauja. Eduarda Plakana vadītie 16 "meža brāļi" ieņēma pozīcijas mežā starp Dunavas kapiem un "Prūsānu" mājām. Kad uz ceļa parādījās čekistu automašīnas, partizānu ieroču uguns automašīnas apstādināja. Priekšā braucošā vieglā automašīna apgāzās un aizdegās. Īsā kaujā "meža brāļi" iznīcināja čekistu nodaļu un pievāca trofeju ieročus. Krita 2 NKVD virsnieki un 1 milicis. Pēc tam ar divām kravas mašīnām piebraukušie NKVD karavīri ielenca partizānus. Krita 8 parti­zāni: Buka, Bernāns, Klīmanis, Abarons, Timšāns, brāļi Plakaņi un Dilāns. Nogalinātos "meža brāļus" aizveda pie Rubenes pagasta nama un sadedzināja.

Viens no šī riebīgā pasākuma organizētajiem bija Dunavas komunists Leitāns. kurš vēlāk krita partizānu atriebes akcijā.

1945. gada 23. un 24. oktobrī Dunavas un Dvietes "meža brāļi" O. Sudrabiņa vadībā

uz­sāka kauju ar lielākiem pretinieka spēkiem Bebrenes mežā. P. Juhņēvičs prasmīgi rīkojās ar ro­kas ložmetēju un piespieda ienaidnieku atkāpties. Dzirdot šaušanu, partizāniem palīgā atstei­dzās Staņislava Urbāna 35 vīri. Kauja ilga 2 dienas. Partizāniem sāka aptrūkt munīcijas. Krita 3 "meža brāļi", vairākus ievainoja. Pretiniekam bija daudz kritušu iznīcinātāju.

1945.gada augustā Ilūkstes pulka 30 partizāni uzbruka Dvietes pagasta mājai. Krita 2 milicijas darbinieki. Partizāni ieguva 10 šautenes un 1 automātu.

1946.gada 4.septembrī čekistu grupa Vasiļonoka vadībā devās uz Elkšņu pagastu. Šiem 30 karakalpiem panākumu nebija. Cīņā ar "meža brāļiem" krita NKVD majors Sagalovičs. Partizāni atkāpās bez zaudējumiem.

 

1949.gada februāri Arvīda Siliņa "meža brāļu" grupa ieņēma Rožkalnu ciema padomi. Siliņa vīri šeit visu dienu kurināja krāsni ar dažādiem padomju dokumentiem. Ievainotos parti­zānus ārstēja Dunavas ambulances feldšeris Jānis Vaskinovičs un Eduards Dubkevičs.

Partizānu komandiera Jāzepa Friča vienība prasmīgi veica atentātu pret Ilūkstes apriņķa NKVD majoru Buņinu nu un Rubenes pagasta partorgu Leitlandu, kas bija kopā ar kādu čekas virsnieku un viņa šoferi. Šī vienība apstādināja Jēkabpils - Aknīstes vilcienu un rekvizēja pasta vagonu.

Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta "Kalna Dūneniekos" Arvīds Briedis nodzīvoja me­žā nelegāli no 1944.gada līdz 1964.gadam.- 20 gadus. Arī tas Ginesa grāmatas cienīgs rekords!

Bez minētajām kaujām apvidū notika vēl vismaz 15 sadursmes. - tās turpinājās līdz pat 1952.gadam.

 

9. GOSTIŅU IEŅEMŠANA

Gostiņi (agrāk Glāzmanka, Trentelberģis) - Pļaviņu pilsētas austrumu daļa Aiviekstes labajā krastā pie ietekas Daugavā. 1933.gadā Gostiņiem piešķīra pilsētas tiesības, bet 1956.gadā tos iekļāva Pļaviņu pilsētas sastāvā (LPSR Mazā enciklopēdija).

Krustpils apkārtnē – Krustpils, Aiviekstes, Medņu, Mētrienas un Kalsnavas pagastos darbojās 23 vīru liela Riharda Pārupa "meža brāļu" vienība. Pārups cīņu biedru atmiņās palicis kā leģendāra personība: stalts liela auguma vīrs, enerģisks rīcībā un noteikts uzskatos.

1945.gada 14.oktobrī Aiviekstes pagasta aktīva sanāksmes laikā Pārupa partizāni ieņē­ma pagasta namu. Operācijas rezultātā bija viens kritušais un 5 ievainotie. Partizāniem zaudē­jumu nebija

1946. gada janvārī Riharda Pārupa "meža brāļi" organizēja Gostiņu ieņemšanu. Kup­lāka dalībnieku skaita dēļ piedalījās arī vecāko klašu skolnieku pagrīdes grupas "Dzirkstelīte". Uzbrukums pilsētai sākās desmitos vakarā. Partizāni ieņēma pilsētu un arī izpildkomiteju, kur bija cilvēku izsūtīšanai sagatavotie saraksti. "Meža brāļi" šos dokumentus iznīcināja. Ieguva rakstāmmašīnu. Upuru nebija

Drīz pēc tam Rihards Pārups ar Albertu Ķikauku. izmantodams ziņas, ko sniedza Rasma Zīlāne. kas strādāja kara komisariātā, veica ļoti pārdrošu atentātu. Abi partizāni, paslē­puši automātus zem mēteļiem, rītā, kad kara komisija pieņēma rekrūšus, iespraucās telpā. Ie­raudzījuši istabā okupantu virsnieku grupu, viņi izšāva uz tiem divas garas automātu kārtas. Tikai viens no virsniekiem, paslēpies aiz krāsns, palika dzīvs.

Riharda Pārupa grupu likvidēja tikai izmantojot par čekas aģentu savervētā Jāņa Klimkāna ("Pāvels") nodevību. Tieši viņš apšāva daļu Pārupa grupas aizmigušo partizānu.

 

10. DRUSTU KAUJA

Cīņā pret "meža brāļiem" Drustu apkārtnē čekisti iesaistīja Latvijas brīvvalsts bijušās amatpersonas: policistu Karelu, Jaunpiebalgas policistu Cilinski un Vecpiebalgas policistu Kleinšmitu. Čekisti viņus piespieda doties mežā, lai izsekotu savus kādreizējos cīņu biedrus.

Šīs nodevības dēļ tika sagrauta Drustu nacionālo partizānu grupa, kas mitinājās siena šķūnī pie Juvera ezera. Čekisti ielenca šķūni un nošāva 6 partizānus. - starp tiem Kramu,  Smaliķi, Damrozi, Kerseli un vēl divus no Jaunpiebalgas. Izglābās četri.

Par kaujā kritušajiem NKVD speciālo vienību kareivjiem ziņu nav.

Pēc Pētera Supes ("Cinītis") nāves no 1946. gada 26. marta partizānu pretošanās vienī­bas vadīja viņa vietnieks - LNPA štāba priekšnieks Aloizs Antons Circenis ("Aire'',”Vārpa"). Viņš 1947.gada jūnijā krita Gatartas pagastā sadursmē ar čekistiem pie "Kaimiņu" mājām.

 

11. "Č1GĀNKALNA" KAUJA RŪJIENAS APKAIMĒ

1949. gada 30. aprīlī vairākas NKVD karavīru automašīnas uz Valmieras un Valkas ap­riņķu robežas ielenca 4 partizānus, kas mitinājās šķūnī Ēveles un Rencēnu pagastu pierobežā. Nodevēji bija precīzi uzrādījuši šo "meža brāļu" atrašanās vietu.

NKVD speciālo uzdevumu vienības uzbrukums sākās rīta mijkrēslī. Spēcīga partizānu pretuguns atsita uzbrukumu. Uzbrucējiem bija daudz ievainoto. Tos aizveda uz Ēveles ambu­lanci. "Čigānkalnā" turpinājās reta apšaudīšanās. Tad iestājas klusums. Partizāni bija pilnīgi ielenkti. Čekisti uzaicināja viņus padoties, bet pretī saņēma ložu spietus. Saule pakāpās debesīs jau pāri pusdienai. Ložmetēji sēja krustuguni. Mīnmetēja lādiņi kapāja pļavu. Kāda lādiņa eksplozija aizdedzināja siena šķūni. Sākās atkārtots čekistu uzbrukums. Bet, kas tad tas? Apkārtni satricināja spēcīgi artilērijas lādiņu grāvieni! Augšā uzšāvās koki un zemes stabi. Partizāni pie kokiem bija piesējuši smago lielgabalu lādiņus, un tie tika iedarbināti, pieslēdzot tiem akumula­toru baterijas strāvu. Krita daudzi uzbrucēji. Viņu uzbrukums aprāvās. Taču, kad aizdegās šķūnis, tās bija kaujas beigas! Šeit, "Cigānkalnā" uz Dzimtenes altāra savas dzīvības upurēja četri bezbailīgi partizāni. Viņu vārdi ir:

1. Bernhards Zariņš.

2. Paulis Pommers.

3. Jānis Skujiņš.

4. Edgars Spalviņš.

Bet Rūjienas kultūras namā tika novietoti arī 5 zārki, kuros gulēja kritušie vispasaules revolūcijas krievu izcelsmes karakalpi, divi no viņiem bija NKVD virsnieki...

Tikpat daudz "Čigānkalnā" kritušo NKVD iznīcinātāju apbedīja vietējos kapos. Četri latviešu patrioti uz mūžiem liedza tiem iespēju pakļaut mūsu ļaudis tai krievu iedibinātai kārtī­bai, kuru Rūjienā atbalstīja vienīgi daži vietējie kangari - izmeklētāji Balodis un Zariņš.

 

12. KAUJA IGAUNIJAS PIEROBEŽĀ

1946.gada 26.jūnijā pulksten divos četras smagās automašīnas ar NKVD karavīriem pilnā apbruņojumā un viena vieglā mašīna ar virsniekiem un nodevēju Jēkabu Dreimani apstājās Rūjienas apkaimē netālu no Īdus - Rūķu ceļa Igaunijas pierobežā - labu gabalu no "meža brāļu" apmetnēm. Speciālo uzdevumu vienības karavīri izvērsās un aplenca diendusā gulošus 16 par­tizānus. Arī viņu sargs bija iesnaudies. Čekas virsnieks iemeta rokas granātu gulošo partizānu aplī. Granāta nesprāga. Sākās šaušana. Kārli Grīnbergu. kurš bēga uz Igaunijas pusi, čekisti sagūstīja. Pārējie vai nu izmuka vai tika nošauti. Cik tādu bija, ziņu nav.

Pēc šī notikuma netīkams iespaids izveidojās par mežsargu E.Vīķi.

Čekisti arestēja ari Rūjienas pasta darbinieci Martu Grīnvaldi un notiesāja pēc PSRS Kriminālkodeksa 58-la panta "par valsts telefona aparāta izmantošanu ienaidnieka labā"

 

13. KABILES IEŅEMŠANA

Kabile ir apdzīvota vieta 28 km no Kuldīgas, 16 km no Sabiles pie Tukuma-Kuldīgas ceļa. Kabilē ir 180 iedzīvotāji (1967). Darbojas ambulance, aptieka, sakaru nodaļa, ir pagasta nams un 14 ha liels parks (LPSR Mazā enciklopēdija).

Kabiles apkārtnē darbojās Friča Kārkliņa partizānu grupa, kuras dalībnieku Rūdolfu Eglīti 1945.gada 21.decembrī aizturēja milicija. "Meža brāļi" nolēma apcietināto atbrīvot. Izlū­ki ziņoja, ka Kabilē atrodas 25 bruņoti miliči un iznīcinātāji. Partizāniem bija 20 vīru. Vajadzē­ja rēķināties ar nopietnu ienaidnieka pretošanos, bet tas neatturēja partizānus sākt uzbrukumu. 1945.gada 24.decembri F.Kārkliņš sadalīja partizānus 3 sīkākās vienībās: Daukša vadītā grupa pārgrieza telefona līnijas un ieņēma izejas pozīcijas uz Kabiles - Kuldīgas ceļa. Pētersona grupa izvirzījās uz Kabiles - Vānes ceļa, vienības komandiera Kārkliņa vīri sapulcējās Kabiles parkā.

Ziemassvētkos. 24. decembra rītā pulksten 8.00 partizānu izšautā raķete vēstīja par uz­brukuma sākumu (trešā Ziemassvētku kauja).

"Meža brāļi" uzbruka pagastmājai. No tās tika raidītas spēcīgas ložmetēja kārtas. Iz­vērsās kauja. Atklājot spēcīgu uguni, partizāniem izdevās ieņemt milicijas ēku. Ēvalda Pakula vīri ielauzās milicijas telpās caur logiem, izgāzdami tos ar visiem rāmjiem. Nostādījuši miličus pie sienām ar paceltām rokām un izplestām kājām, partizāni devās otrā stāvā, kur bija sabēguši milicijas palīgi - iznīcinātāji. Tos varēja viegli iznīcināt, māju nodedzināt. Tur pat dzīvoja par­tizānu atbalstītājs - pagasta rakstvedis. Partizāni atbrīvoja ieslodzītos. Viņu vidū Rūdolfa Eglīša vairs nebija. Viņš bija pārvests uz Kuldīgu.

Kaujā partizāni iznīcināja NKVD vada komandieri Liepiņu, Znotiņu un vēl 2 čekistus. Ieguva trofejas: 2 ložmetējus, vairākus automātus, radio uztvērēju un 3 rakstāmmašīnas. Parti­zāniem bija 3 kritušie. Virs Kabiles tika uzvilkts Latvijas nacionālais karogs. Partizāni Kabilē bija līdz pulksten 16.00.

Pēc stundas Kabilē ieradās ap 300 čekas karavīru ar automātiem, lielgabalu un vairā­kiem mīnmetējiem. Bet partizāni jau bija aizgājuši. "Meža brāļu" drosmīgais uzbrukums Kabi­lei nobiedēja daudzus iznīcinātājus, kas drīz pēc tam no NKVD bataljona izstājās.

Pēc dažām dienām - 27.decembri kaujā ar čekistiem krita seši "meža brāļi" un l. Kurzemes partizānu divīzijas komandieris Legzdiņš.

 

14. RENDAS KAUJA

Cik zināms, tā norisinājās 1946.gada l. janvārī starp Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām. Grupas komandieris Fricis Kārkliņš un B.Ozoliņš aizbrauca pēc siena "meža brāļu" zirgiem uz Jauno gadu. Par komandieri savā vietā viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Partizānu izlūki zi­ņoja Pakulim. ka zemnīcām tuvojas krievu karavīri. Pakulis pret karavīriem izsūtīja partizānu nodaļu ar rokas ložmetēju, lai dotu triecienu ienaidnieka flangam. Komandierim tolaik bija 25 labi bruņoti vīri. Bruņojumā bija 3 ložmetēji. 4 triecienšautenes un 15 mašīnpistoles. Vajadzēja noturēties līdz tumsai, lai varētu izvest bunkurā gulošo ievainoto partizānu Artūru Dišleru. Kauja ieilga. "Meža brāļi" sīvi pretojās, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus. No viņu rīcī­bā esošā 4000 patronu krājuma kaujā izlietoja pusi. Pretinieka lodes izdzēsa 3 partizānu- Šmita, Kristolda un Moskvītera dzīvības. Čekas karotāji pirms uzbrukuma bija krietni stiprinājušies ar degvīnu, tādēļ uzvedās bļaustīgi un nepiesardzīgi. Vietējo māju iedzīvotāji zināja stāstīt, ka viss sniegs ap šķūni, kur gulējuši kritušie uti ievainotie čekisti, bijis sarkans no asinīm. Domā, ka te kritušo un ievainoto NKVD karotāju skaits bijis vismaz 50.

"Meža brāļi" noturējās līdz tumsai, paņēma ievainoto biedru un atstāja apmetni. Viņi atgriezās pēc nedēļas: apglabāja kritušos, savāca paslēptas mantas, aizgāja uz jaunām mītnēm. Partizāni par komandieri izvirzīja Ēvaldu Pakuli, kura grupā 1946.gada jūnijā jau cī­nījās 40 partizāni. "Meža brāļus" apbruņoja Ozols un Alberts Daukšs, sagādājot Kandavas sta­cijas apkaimē 3 ložmetējus. 4 kastes ar rokas granātām, 110 triecienšauteņu aptveres, 2500 pat­ronas un ieroču rezerves daļas.

                                                                                            

 15. ZŪRU KAUJA

Puzes - Piltenes "meža brāļi" darbojās samērā piesardzīgi. Būdami diezgan ievērojamā skaitā, viņi apmetās Kurzemes ziemeļrietumu daļā. Labvēlīgus apstākļus tam radīja lielie Ugā­les - Dundagas - Zūru - Zlēku meža masīvi.

Puzes - Piltenes partizānu grupu, kas bāzējās Zūru meža masīvā, tajā laikā vadīja Kār­lis Brīvnieks. Viņa rīcībā bija vairāk nekā 40 vīru, kas bija izvietoti Zūru meža masīva centra bunkuros. "Meža brāļi" dzīvoja noslēgti. Ar ārpasauli viņus saistīja sakari un vienības avīzes "Kurbads" eksemplāri, ko viņi izplatīja tautā.

1946.gada 23.februārī apmēram bataljonu liela čekas speciālā karaspēka vienība, kas atbrauca automašīnās, ielenca partizānu nometni. Bija dziļš sniegs, sals sasniedza -30 grādus. Pēc pēkšņā uzbrukuma partizāni, būdami pat nepietiekami apģērbti, bija spiesti atšaudīties un atkāpties. Drosmīgais partizāns Pēteris Šāvējs, iedams pa dziļo sniegu visā augumā, bez ieroča nesis vēl arī radio un "Kurbada" materiālus. Okupantu ložmetēja kārta ķēra viņu vēderā. Ie­vainotais lūdzis, lai viņu nošauj. Roberts Krastiņš izdarīja viņa pēdējo lūgumu. Tūlīt ienaidnie­ka lode izdzēsa arī Krastiņa dzīvību. Smagi ievainoja Albertu Grāvelstiņu. Viņš nošāvās pats. Eduards Trapāns ievainots izgāja no ielenkuma. Izlaušanās laikā pulkvedis Rūdolfs Opmanis stāvējis piespiedies pie lielas egles stumbra. Kad kāds partizāns pieskārās viņa plecam, pulkvedis sabruka jau miris. Pulkvedis Opmanis nebija uzņēmies šīs grupas vadību aizbildinoties, ka ne­pazīstot vietējos apstākļus.

Uz kvartālstigas krustojuma bija novietoti divi ložmetēji. Partizāni caur egļu biezo jaunaudzi piezagās tiem klāt un ar mašīnpistoļu kārtām iznīcināja ložmetēju apkalpes. Un ceļš vaļā. Uz nākošās stigas priekšā čekistu ķēde. Partizāni, slēpjot pēdas, kas nodevīgi palika sniegā, sa­dalījās. Daļa aizgāja uz Kabiles grupu. .Alfrēds Krūziņš un Ēriks Vangrovs uz Ventspils pusi. Liela daļa partizānu šķērsoja dzelzceļu un šoseju. Pāri Rindas upei tie nonāca Puzes "Betmejos". Saimnieks Einārs Anderšmits ragavās aizveda ievainotos un ložmetēju uz meža siena šķūni. Rēboku ģimene no tuvējām "Purmaļu" mājām sniedza "meža brāļiem" nesavtīgu palīdzību.

Sadursmes vietā palika kritušie partizāni: pulkvedis Opmanis, Pēteris Šāvējs, Jānis Sēkliņš, Rūdolfs Kļava, Alfrēds Grāvelstinš, mežkopis Bruno Auers, Maksis Ķērpe un Roberts Krastiņš. Seši no viņiem tika apbedīti kaujas vietā Zūru mežā tā sauktajā "Vārnu Valkā", kur 1992.gada 20.jūnijā tika atklāts un iesvētīts piemineklis kritušajiem cīnītājiem. (5. attēls).

 

16. ĪLES KAUJA

Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles un Zebrenes tuvumā 300 m ziemeļos no "Priedīšu" mājām bāzējās Kārļa Kraujas apvienotā latviešu - lietuviešu 30 partizānu grupa. Viņi savai mītnei bija izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām.

1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka vadībā tuvojās "meža brāļu" mītnei. Zemnīcā atradās 24 partizāni. Uzbrukuma dienā bunkurā nebija komandiera: Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka. Bet pastāv nopietna versija, ka partizānu bunkura uzrādītājs bijis Krusts-Kaminskis.

Uzbrukumu sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:

"Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas - Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle ("Dionijs") steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams. Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus. Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai. Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj. Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj. Lietuvietim Smilgām nervu šoks. Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies. Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu "Mičmanis" - Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas. "Miks" - Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts. Platais - kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā. Tas mūsu pavāra - Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību."

Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles (6. attēls).

 

Pēc 43 gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs E.Upmanis un viņa domu biedri I. Zicāne un E. Būmanis neļāva vienu zārku ar 15 varonīgo partizānu mirstīgām atliekām apglabāt Brāļu kapos. To izdarīja dzīvi palikušie partizāni un zemessargi 1992. gada 14. novembrī, pārapbedot kritušos cīnītājus Virku kapos Dobelē. "Meža brāļu" mirstīgās atliekas iesvētī­ja katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un prāvests Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem at­deva no GULAG-a atgriezušies cīņu biedri: Modris Zihmanis. Alfons Kalniņš un Augusts Legzdinš.

 

PĒCVĀRDS

Latvijas kartē kauju plānā atzīmēta arī kureliešu atrašanās vieta Ziemeļkurzemē. Ģene­rāļa Kureļa štābs atradās Usmas pagasta "Stiklos" jeb Anhaltē. Tā kā par to jau ir samērā daudz rakstīts, šeit nekāda informāciju nesniegsim. Kureļa štābs padevās bez kaujas, izņemot Rubeņa rotu, kas vāciešiem nodarīja lielus zaudējumus.

Pēckara partizānu darbības laikā Latvijas teritorijā notika simtiem sadursmju, atentā­tu, arestu un terora aktu. Sajās piezīmēs centos atspoguļot dažus nozīmīgākos notikumus no tiem. Iespējams, ka bez kartē norādītājām partizānu atrašanās vietām Latvijā varētu būt vēl ci­tas vietas, kur arī notikusi "meža brāļu" darbība. Par attiecīgiem lasītāju norādījumiem būšu pateicīgs.

Donats GREIZIS

Ogrē 1996.gada 5.februārī

 

Datorsalilkums - Ilgvars Cīrulis, 7547042 Rediģējis Ilgvars Cīrulis