Irnavai

Irnava jeb Trakās asinis

 Jā, jā, jā… Manis nav! Manis nav vispār! Šeit, starp jums, klīst aizvēsturiska ēna. Ēna no nekurienes, ēna no nebūtības. Ha, ha, ha… Vai kāds smejas!? Kas tie par smiekliem? Kas tur smejas? Ei, iznāc un parādies! Nāc! Nāc droši un nebaidies. Kas tu tāds esi?! Vai tu vispār esi?

Dziļš, vienmēr esošais  klusums. Ritmiska elpa. Mūžīgā ieelpa un izelpa. Un tomēr vidū, starp ieelpu un izelpu ir vēl kaut kas…

-       -         Kas tu tāds esi?!

Atbildes vietā tikai klusums.

 

Saules staros kūst sniegs. Kaut kur burbuļo strautiņš. Ābola sēkliņā sāk rosīties dīgsts. Es skūpstu. Es neprāta lēkmē skūpstu, skūpstu jaunas dzīvības asnu. Reibstu…, reibstu un skūpstu.

Šodien

pabeidzu darbu gleznā un dzejā, un sēžu pļavā starp augiem, kokiem, kukaiņiem, putniem…, - dzīvības pašā vidū.

Esmu pabeidzis. Uzgleznoju Himnu Saulei. Uzrakstīju Slavas Dziesmu Dzīvībai. Spēki izsmelti, jo atdots viss. Visu savu dzīvi esmu veltījis Viņai – IRNAVAI. Un šī Glezna, un šī Dziesma veltīta Viņai – manu apslēptāko dziņu un neatvairāmo vēlmju pēdējam punktam. Vēl! Vēl mirkli, jo dīvains vieglums apņem manu augumu, prāts kļūst caurspīdīgs un redzu tikai vienu – Tevi.

 

IRNAVA!?! Ak, ja Tu sajustu kaut daļiņu no manām ciešanām! Ak, ja pāri mūžības okeānam Tu pasniegtu roku! Ak, ja bezgalības dzīlēs es ieraudzītu Tavu smaidu! Ak, ja Tu nebēgtu kā apvārsnis, bet paietu pretī un neizgaistu kā varavīksne! Es kliedzu, es saucu, - Kādēļ man lemtas šīs neizsakāmas ciešanas? Ak,… kaā-dēļ!…

 

Tas bija toreiz. Viss liecināja par rudens tuvumu. Mākoņi pēkšņi pašķīrās un atvasaras saules siltajos, maigajos glāstos nogrand pērkons. Balts zibens apmet spirālveidīgu loku un paliek dimanta graudiņā. Atvasara… Nekas nav noticis, bet tikai sācies.

Sāk snigt. Ūdenī kāds zīmē leduspuķes. Sniegpārslu rotaļā dzird klusus, vārgus sirdspukstus. Kaut kas dziļš, ļoti tāls un ļoti tuvs sāk rosīties sniega zieda sirsniņā. Lai arī vēl snieg un putina, sala stindzinošajās skavās dzimst Pavasaris. Ar sniegputeni atnāk ziedonis. Tas ir skaista un brīnišķīga piedzīvojuma brīdis, kad sniegpārsla pārvēršas trīsuļojušā trauslā ziedlapiņā un ledus kristāliņi pārtop raibu tauriņu mākonītī.

 

Viņa iznirst kā Varavīksne no Mūžīgās Bezgalības dzīlēm.

Kā Apvārsnis viņa mani aicina un apbur un mūžīgi tiecos pēc tās.

Kā mans mīļotais cilvēks viņa mani pievelk un atgrūž.

Kā sniegbaltā sfinksa viņa raugās zilo debesu bezgalīgi dziļajā punktā pie pamales un nesatricināmā mierā, zeltaino smilšu sanošajā un baltā sniega mirdzošajā klusumā viņa noslēpumaini, ar mana mīļotā cilvēka neaprakstāmo smaidu apliecina Patiesību.

 

No Klusuma skan Vārdi

NESADALI.

 

Sašķelto savieno

 

IR – NAV

 

IRNAVA