***
Pirksti
Katram pirkstam atsevišķi savs uzdevums, bet sveiciena vai sitiena reizēs viņi vienojas pildot organisma uzdevumu. Vienojas Augstākā gribai…
Kājas
Ar kājām Debesīs neuzkāpsi…
***
Apstādini
Apstādini mirkli un Tu valdīsi pār sevi. Tu būsi Dieva pilnība.
Vislielākās ciešanas
Vislielākās ciešanas rada vislielāko svētlaimi.
Caur asarām...
Caur asarām un sāpēm mēs meklējam patiesības ceļu. Ceļu, kas ved uz absolūto patiesību.
***
Es apspļaudīts, nomelnots, bet tomēr palieku pie saviem uzskatiem…
Kas tas ir, ka man nekad nav miera…
***
Patiesība ir čūska, kas norijusi savu asti...
Patiesība ir tur, kur manis vairs nav...
***
Tu mani gaidi?... Bet es, muļķis, Tevi meklēju Tavā garderobē.
Apstājies! Ieklausies! Vai dzirdi, kā Metenī dzied sniegs...
Es Viņam jautāju, ko lai Tev vēl?... Viņš atbildēja, - veselību. Tad, kad to viņš ieguva un ārstu komisija, lēmumu pieņēmusi, viņam paziņoja, - tagad esi vesels un invaliditātes grupu noņemam, tad viņš aizsvilās dusmās un nolādēja ārstus un pasauli...
Ko Tu gribi?, - es Tev jautāju šajā februāra vakarā. – Šokolādi snieg pulkstenīšos..., Tu atbildēji.
Mans mīļais saldējums ar rozīnēm!... Kā es viņu dievinu...
***
Sasniegt pilnību, atbrīvot savu Es var tikai tas, kam Liela Griba Nekad Neatgriezties cilvēku, dzīvnieku, putnu, koku, augu un akmeņu pasaulē...
Tā ir. Jo lielāka Mīlestība, jo vairāk mīli cilvēkus, zvērus, putnus, augus, visu dzīvo un nedzīvo dabu, jo lielāka griba atteikties no šīs pasaules...
***
Tavās acīs tikai sarkanā gaisma... Es stāvu krustojumā un gaidu, kad iedegsies zaļā...
Februāra miglā tiek veidoti miglaini nākotnes tēli...
Neprāto! Ļaujies jūtu vējam un prāts kļūs par buru...
Es tikai virknēju burtus un ar manām domām apsnieg dzīves raibais lauks...
Nedomā! Raksti to, ko spiež sirds...
***
Katrs krustpunkts ir labirints un katrs labirints ir krustpunkts...
Apstādini mirkli un Tu pakļausi Visumu...
***
Kur Tavs neprātīgais smaids? Viņš mani apžilbina...
Es slimās tautas daļa un ko Jūs no manis gribat?...
Noguris no haotiskām darbībām...
Es saceru pantiņus aiz garlaicības.Bet jautājums ir – Vai nu nodzerties, vai dzeju rakstīt.
Īsi un konkrēti. Gribu gulēt.
***
Viss, kas ir mūsu domās un fantāzijās, viss tas ir Visumā...
Patiesībā mēs stāvām uz vietas vienmēr un visur...
***
Caur ciešanām mēs iepazīstam dzīves saldos augļus...
Tikai ar citu cilvēku palīdzību cilvēks tiek pie savas laimes.
Mēs atnākam no nezināmā un arī aizejam nezināmajā. Tāpēc šajā pasaulē mums jāizzina viss izzināmais.
Cik labi, ka pasaulē vairāk saulainu dienu kā apmākušos, labu cilvēku kā ļaunu. Cik labi, ka to visu mēs varam sajust, redzēt, dzirdēt un priecāties.
Mēs putekļi, kas izpūsti no bezgalības un kurus atkal aizpūtīs mūžībā. Mēs putekļi visuma dzīlēs.
Lapa palika karājoties zirnekļa tīklā... es – vienaldzīgo vidū. Ne lapai vairs atrauties, ne man – izrauties...
Mans lielums manā atturībā.
Tavās acīs tukšums, kā paradīze. Bet man gribētos tajās ieraudzīt elli, ar paradīzes čūsku un āboliem...
Comments