Vilis Bukšs ir mans tētis. Viņš bija viens no pirmajiem LTF kustības dibinātājiem Balvu rajonā 1988. gada vasarā. Piedalījās LTF dibināšanas kongresā, bija LTF Balvu nodaļas priekšsēdētāja vietnieks, LTF Balvu nodaļas priekšsēdētājs un LTF domnieks. Barikāžu laikā viņš kopā ar citiem organizēja Balvu novada ļaužu braucienus uz barikādēm Rīgā.
Es priecīga, ka arī mans tētis bija Latvijai tik nozīmīgu to dienu notikumu degpunktā.
Stāstījums.
1991. gada janvāra un augusta dienu notikumi liek man atcerēties senu atziņu, ka visu notikumu pamatā, to radītājs un ārdītājs, ir dzīvs cilvēks. Es vienmēr apbrīnoju mūsu - Baltijas, Latvijas, Latgales, Balvu novada cilvēkus par viņu izturību, pacietību, ticību un sirdsgudrību. Manuprāt, ticība un sirdsgudrība arī bija tas, kas palīdzēja izturēt un izdzīvot.
Tajās izšķirošajās dienās, darbojoties kā LTF Balvu nodaļas priekšsēdētāja vietniekam, man kopā ar citiem bija lemts organizēt Balvu novada tautfrontiešu un labas gribas cilvēku braucienus uz barikādēm Rīgā. LTF Balvu nodaļas koordinācijas centrā tajā laikā dienu un nakti dežūrēja nu jau mūžībā aizgājusi mūsu centra koordinatore, mūsu ticības Latvijai stiprinātāja, dzejniece Baiba Voika jeb mūsu Baibiņa. Kopā ar viņu, nedomājot par atpūtu un ģimeni bija Silvija Zujāne, Irēna Kravale un daudzi citi. Bet galvenais, ka nāca cilvēki - latvieši, krievi, baltkrievi... un piedāvāja savu palīdzību. Latviešu tantiņas nesa rakstainus cimdus un siltas zeķes, zemnieki piedāvāja savas lauksaimniecības tehnikas palīdzību, bet Žīguru MRS vīri malku un transportu. Koordinācijas centrā nepārtraukti gāja un zvanīja dažāda vecuma cilvēki un visus vienoja viena doma, kā palīdzēt Tēvzemei.
LTF atbalsta grupas, saskaņojot savu braucienu laikus un reģistrējoties koordinācijas centrā, apņēmības pilni ar domu "viņiem mūs nesalauzt" devās uz Rīgu. Kā aktīvākas bija Šķilbēnu, Tilžas, Vīksnas, Vecumu, Susāju, Rugāju, Lazdukalna, Bērzpils, Balvu pagasta un daudzas citas. Vairākkārt uz Rīgu devās Jura Boldāna vadītās īpašās kārtības sargu vienības puiši.
Gribu atcerēties tos, kuri paši nevarēdami aizbraukt dāvāja dažādus ziedojumus. Tādas bija Dulbergu un Ausēju ģimenes, kā arī A. Lietuviete, M. Slišāne, O. Slišāne, L. Kozlovska, J. Porietis, A. Baranovskis, Z. Gruziņa, V. Orlovskis, M. Artmane, Ē. Rēdmanis, G. Ķibule, M. Garais, M. Rudzītis, Pranas Jakimovičus, A. Pušpurs, A. Briedīte, M. Stradiņa, E. Buliņa, R. Kuzmane, A. Pugača, A. Mača, A. Pommers, V. Atvare un daudzi citi. Uz aicinājumu ziedot un palīdzēt atsaucās daudzi kolektīvi un grupas. Piemēram, mazā un attālā Krišjāņu deviņgadīgā skola saziedoja 230 rubļus.
Spilgti atmiņā palicis tautfrontietes, politiski represētās lielas ģimenes Mātes Teklas Pužules teiktais: "Mīļie bērniņi! Ja sirdī būs Dievs, tad nav tāda laicīga spēka kurš var salauzt cilvēku un tautu."
Jautājums.
Vai bija pārliecība, ka tumsas spēki neuzvarēs?
Bija. Jo tumsa ir tikai tur, kur nav gaismas. Gaisma vienmēr izkliedē tumsu.
Atceros, kā LTF koordinācijas centrā Balvos ienāca krievu tautības skolotāja un piedāvāja savu palīdzību. Viņas dzirkstošajās acīs un sulīgajā latviešu valodā, kurā viņa runāja, es uztvēru ticību Gaismas Spēkam, kuram nav tautības un kuram nav paša nav. Klausoties skolotājā es vēlreiz pārliecinājos, ka Latvijas galvenā vērtība ir tās brīnišķīgie cilvēki.
Es gribu atkārtot mūsu mīļās Baibiņas LTF Balvu nodaļas laikrakstā "Balvu Atmoda" janvārī iemūžinātos vārdus: "Mīļie rajona cilvēki! Paldies par Jūsu atbalstu šajās grūtajās un traģiskajās dienās, par Jūsu sirds siltumu, atsaucību un mīlestību. Tikai izturēsim līdz galam. Gaismas saucēja balss mūs ved pretī brīvībai." Šodien Baiba fiziski nav starp mums, bet viņas Gara balss mums liek atcerēties, mīlēt un būt.
Jautājums.
Vai 1991. gada augusta notikumi pārsteidza ar savu pēkšņumu un draudīgumu?
Mēs bijām gatavi šim brīdim. Mēs ticējām, ka nakts paies un saule uzlēks tik un tā. Tajā augusta rītā, kad Maskavā notika apvērsuma mēģinājums, mūsos, pašiem par izbrīnu, valdīja dziļš un nesatricināms miers. Varētu teikt, kā vienotas veselas klints majestātisks miers.
Kad man vajadzēja kāpt divdesmitmetrīgā televīzijas antenas tornī, lai noņemtu dažu vietējo interfrontiešu atbalstītāju nakts aizsegā uzkarināto padomju Lietuvas!!! (iespējams, ka steigā padomju Latvijas simbolus neatrada) karogu, kuram klātpieliktās lietas bija Balvu nozīmīte un lapiņa ar krievu valodā rakstīto apsveikumu "Apsveicam, atjaunojot padomju varu", es biju pārliecināts, ka nekas nenotiks, jo reakcijas spēki izsīkst un viņi zaudējuši ticību paši sev. Manī šie cilvēki izsauc līdzjūtību, jo viņi nezina kam ticēt, kam sekot un ko darīt.
Tajās augusta dienās cilvēkos izkusa pēdējais "apziņas ledus", kurš stindzināja, iedvesa bailes un bija sasaldējis radošos spēkus. Pavērās bezgalīgu iespēju izvēle, ko apzīmē ar vārdiņu BRĪVĪBA.
Savā dienasgrāmatā, atgriezies no Baltijas Ceļa, ierakstīju: Esmu bezgala noguris, bet neizsakāmi laimīgs. Laimīgs, ka dzīvoju, ka man līdzās ir tik jauki cilvēki, ka esmu Latvijā un šajā pasaulē.
Jautājums.
Kā toreiz Jūs sapratāt jēdzienu "Brīva un neatkarīga Latvija"?
Nevaru pateikt par citiem, bet man atmiņā palikusi divu barikāžu dienu vīru saruna. Viens, gados jaunākais, teica: "Beidzot būsim brīvi... Otrs pārjautāja: -No kā "brīvi"?" -No valsts, - atbildēja jaunākais. Tad vecākais no viņiem piebilda: - Ja atjaunosim savu valsti, tad mums jābūt par saimniekiem un saimnieks ir "brīvs" tikai no bezatbildības un muļķības".
Pats es jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" saprotu ar mūžīgās patiesības meklējumu ceļu. Brīvība ir mūžīgais ideāls, vienmēr esošais un bēgošais apvārsnis. Mana svētākā pārliecība ir, ka šis mūžīgais, vienmēr bēgošais horizonts ir šobrīd un šeit, jeb vienmēr esošais tagad. Ja es to apzinos, tad atbildu, - brīvība ir lai apzinātos savu brīvību. Tāpēc jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" uztveru kā apziņā brīvus un garā neatkarīgus Latvijas iedzīvotājus.
Barikādes, manuprāt, ļoti pārliecinoši simbolizēja šo neapzināšanās un apzināšanās robežu. Barikādes vienmēr ir gaismas un tumsas, maldu un patiesības meklējumu robeža. Arī janvāra barikādes bija robeža un mēs to apzinājamies, un izturējam.
Jautājums.
Man šķiet, ka Balvu rajona iedzīvotāju ieguldījums tajās dienās bija maznozīmīgs?
Uzskatu, ja tajās dienās pietrūktu kaut vienas malkas pagales un tējas krūzes, no tām, kas tur bija, tad nebūtu tā, kā notika un kā ir. Bez viena niecīga gaismas stara nebūtu saules un pasaules. Ir tikai ir un tas ir jāapzinās. To neapzinoties var domāt: "Ko tur mēs... Gan jau bez mums." Tā domā nepamodusies apziņa, kas raksturīga vergam.
Atceros Aināra Laminska, toreiz uzņēmuma "Agroapgāde" šofera, kuram tas jau bija ceturtais brauciens ar malkas vedumu Rīgas sargātājiem, teikto: - Kas tur sevišķs, ja gribējās kaut ko izdarīt Latvijas labā. Rīgā redzēju, cik cilvēki pateicīgi, draudzīgi, visi kopā, tautībai nav nekādas nozīmes."
Jautājums.
Kā būtu šodien, ja vajadzētu iet uz barikādēm?
Arī šodien ir un būs arī rīt katram savas un kopīgas barikādes. Un vienmēr mēs esam un būsim uz barikādēm, starp šeit un tur, starp ausmu un rietu. Mēs esam vidus, dienas un gaismas nesēji. Tādi ir visi, kuri to apzinās un tikai neapziņa rada šaubas, draudus un bailes.
Tajās "karstajās" 1991. gada janvāra dienās mazs bērniņš jautāja mātei: "Māmiņ! Vai tu dzirdi kā cīrulītis dzied?"
"Dzirdu! Savu cīrulīti dzirdu arī vistumšākajā gadalaikā", - atbildēja māte.
Paldies!
Attēlā. Jānis Barkovskis un Vilis Bukšs (2001. gads. Latvijas - Krievijas pierobežā)
Comments