***
Ikviena maza cilvēka ierašanās pasaulē ir nemirstības un mūžības apliecinājums.
Ne uz mirkli neapstājoties, traukties nākotnē. Iegūt vairāk laika, apsteigt laiku, mana galvenā bagātība.
Ne ar dārgakmeņu kalniem, ne ar skaistiem vārdiem, dižiem darbiem... mēs kļūstam nemirstīgi... Ne ar ugunsgrēku pelniem, ne ar kara dārdiem, cariem bargiem – mēs tapsim mūžīgi. Bet tikai ar saviem bērniem, mēs ejam pretī mūžībai. Ar bērniem, caur mūsu bērniem, kļūst nemirstīga cilvēce.
Mirklim ir mūža vērtība, ja tas no cilvēka paņem un reizē atdod visu...
Kā pati daile, kā visuvarenais spēks, kā visaugstākā smaile un kā vislielākais grēks... pasaulē ieradās Cilvēks.
Mēs radīti un atnākuši tāpēc, lai tiektos pēc labā un radītu labo, bet ar ļauno nepārtraukti cīnītos.
Ārprāts priekš ārprātīgā ir normāla parādība... Un ārprātīgā ārprāts, savukārt, mums ir normāla un pašsaprotama lieta.
***
Vislielākais labums ir vislielākais ļaunums...
Vislielākajai laimei vienmēr līdzās, kā ēna, stāv vislielākā nelaime...
Suns pārstāj riet, ja paēdis, cilvēks – domāt.
Melos arī ir patiesība. Meli, jau pats par sevi ir patiesība...
Labāk lai es simtreiz Dullais Dauka, nekā vienu reiz, visu gudrais tēva dēls...
Sajēgt un apzināt savu vietu dzīvē – mūsu pienākums. Bet tiesības dzīvot, dod šī pienākuma izpilde.
Sievietes nopūtās ir vesela pasaule krāsu gammu. No šīm krāsām tad arī veidojas katras sievietes likteņstāsta ornaments...
***
Tu man iekodi lūpu kaktiņos un es uzlidoju... atkodies.
Mana bezprātīgā mīlestība, izrādās, ir tikai iedomas... aizdomās.
Tu teici, ka esi kā pelēkā pelīte... Cik mīļi tas skan, manu mīļo žurciņ....
Ātri atvērsies vārti uz pavasari un tad mēs, matiem vējā plīvojot, iziesim ārpus laika...
Nebēdā, manu mīļo meitenīt! Es tevi tā samīļošu, tā samīļošu, kā saules stari sniegpārsliņu...
Neesmu nekāds dzejnieks, bet dzejoju miegā ar lāpstu, cirvi un āmuru... Nu, saki! Vai es dzejnieks?
Kāpēc es rakstu, šo visu pierakstu?... Bez jēgas burtus izbārstu... Lai piepildītu tukšo laiku...
vakardienas
Comments