Garu diena ir 1. novembris. Diena, kad mirušie nāk uz savām bijušajām
mājām un ieskatās tajās pa logiem, lai redzētu, ko dara dzīvie.
Ticējumi. Kādi vēji iepūtīs 1. novembrī, tādi pārsvarā pūtīs līdz Katrīnai
(25. novembris). Ja šajā dienā sniegs un sals, tad Svecainē (2. februāris) līs
un kusīs.
2. novembris - Dvēseļu diena. Tai gadā nomirušo dvēseles klīstot apkārt
līdz par Dvēseļu dienai, kad tās paliekamu vietu atrod kapsētā.
Ticējumi. Vējaina Dvēseļu diena sola sniegiem bagātu ziemu. Ja Dvēseļu dienā
snieg un putina, tad vairāk mirs gados vecāki cilvēki. Ja vējš un lietus, tad
Aizsaulē vairāk aizies vīrieši.
Mārtiņi (10. novembris) ir novembra galvenie svētki. Ja Jurģis (23.
aprīlis) iezīmēja zemes darbu, pieguļas un ganu laika sākumu, tad Mārtiņi
pretēji – visa tā nobeigumu.
Nedēļu, kurā iekrīt Mārtiņdiena, sauc par Mārtiņa nedēļu. Veļu laiks
beidzās ar Mārtiņa nedēļas Piektvakaru un sākās Budēļu (Čigānos iešanas) laiks,
kas turpinājās līdz pat Metenim. Mājnieki neaicinātos viesus čigānus vienmēr
centās godam uzņemt un pamielot, un tas rāda, ka budēļu laiks uzskatāms it kā
par Veļu laika turpinājumu.
Ticējumi. Ja Mārtiņos salst – Katrīnas (25. novembris) un Andreji (30.
novembris) būs slapji, tajos līs. Ja nedēļā ap Mārtiņiem ir atkušņi – visa
ziema būs ar atkušņiem. Ja Mārtiņi ir skaidri – ziemā būs sali, bet kopumā
sagaidāms labs gads. Ja ap Mārtiņiem ir skaidras mēness naktis – būs skaidrs
siena laiks.
Katrīnas ir divas nedēļas pēc Mārtiņiem – 25. novembrī. Arī Katrīnās
mēdza iet budēļos. Atšķirīgs bija tas, ka Mārtiņos galvenie čigānos gājēji bija
vīrieši, tad Katrīnās – sievietes.
Ticējumi. Ja Katrīnās līst – Andrejos salst. Ja Katrīnas miglainas – būs
silta, mīksta ziema. Ja laikā ap Katrīnām sals – būs silts marts. Ja Katrīnas
nedēļā dilstošs mēness (šogad tā ir) - būs ātra ziema, sniegs uzkritīs uz
sausas zemes un nenokusīs.
30. novembrī svin Andrejus. Līdz tiem bija jānokauj visi tie
mājdzīvnieki, kurus nebija domāts izmitināt līdz pavasarim. Svarīga loma
Andreja naktij ir zīlniecībā. Puiši lūkoja uzzīlēt, kādas viņiem būs līgavas,
meitas – kādi būs viņu līgavaiņi.
Ticējumi. Kādi Andreji, tāda visa ziema. Ja Andrejos salst – ziemā sagaidāms
stiprs sals. Ja līst – ziema būs maiga un atkušņaina. Ja ap Andrejiem skaidras
mēness naktis, tad ziema būs sniegaina, bet maijs silts un lietains.
Kāds laiks
varētu būt novembrī?
2007. gada 3. novembrī Latvijas austrumos jau sniga un sniedziņam pa
pēdām nāca arī sals. 4. un 5. novembrī piesala un vietām sals nokritās līdz -10
grādu atzīmei. Bet pirms desmit gadiem, 1998. gada 21., 22. novembrī, mūsu pusē
bija -23 grādu sals un uz Viļakas ezera ledus, spītējot salam, sēdēja
bļitkotāji un vilka pirmos ziemas lomus. Savukārt kā vienu no siltākajiem
novembriem savās piezīmēs esmu atzīmējis 1978. gada novembri, toties tam
sekojošais decembris gada nogalē atnesa -36 grādu salu.
Šogad, šķiet, nekādu īpašu pārsteigumu Mārtiņa mēnesī nebūs. Novembra
vidū, laikā no Mārtiņiem līdz Katrīnām, iespējams, ziema pieklauvēs un reizē ar
nelielu salu atnesīs arī sniegu. Bet, protams, salam sekos arī atkušņi un
novembra sniedziņš pārvērtīsies dubļos.
Tradicionāli novembra zīmīgajās dienās (Mārtiņos, Katrīnās, Andrejos)
vēji iezīmē valdošo ziemas vēju virzienus. Šīs dienas ir vārti ziemas vējiem,
bet tie savukārt atnes turpmāko mēnešu galvenās tendences.
Atceros savas vecmāmuļas teikto, ka novembrī sākas arī vilku laiks un
ja novembra pilnmēnesī vilkiem acis spīd, tad būs barga ziema. Bet ja vilki ir
miegaini un kusli, tad nekādas ziemas nebūs, tik šķīdoņi, šļakatas un
slimības...
No
īpašās brīvprātīgo vienības vadītāja Jura
Boldāna stāstījuma
Tūlīt pēc 1990. gada martā
notikušajām republikas Augstākās Padomes vēlēšanām sāka veidoties īpašas
brīvprātīgo vienības kārtības uzturēšanai Latvijā. Mums izdevās izveidot Balvu
rajona vienību četrdesmit cilvēku sastāvā. Visi bijām organizēti, stingri un
vairākums – pārliecināti Latvijas brīvības un neatkarības cīnītāji un
aizstāvji. Regulāri uzturējām sakarus ar brīvprātīgo vienību štābu Rīgā.
Pirmais
uzdevums, ko saņēmām, bija veikt izlūkošanu par aktivitātēm uz robežas.
Patiesībā gan nekāda robeža toreiz vēl nepastāvēja (bijām vienas valsts – PSRS
sastāvā). Un tomēr. Bija nosacītā administratīvā iedalījuma Latvijas un
Krievijas Federācijas robeža. Mums uz štābu Rīgā vajadzēja ziņot, ja notiktu
karaspēka pārvietošanās no Pleskavas apgabala uz Rīgu, vispār – uz Latviju.
Grupa
no mūsu vienības bijām pie Augstākās Padomes nama Jēkaba ielā pēc 4. maija
Deklarācijas pieņemšanas, konkrēti – 15. maijā, kad Latvijas neatkarības
pretinieku samusināts un vadīts pūlis mēģināja ielauzties Augstākajā Padomē.
Ieradās
arī miliči – “melno berešu” vienība. Grūti pateikt, kādi bija visu šo cilvēku
uzskati, varbūt starp viņiem bija arī Latvijas brīvības un neatkarības aizstāvji,
bet fakts ir tas, ka liela daļa no melnberetniekiem nedaudz vēlāk veidoja
sevišķo uzdevumu vienību – Latvijai naidīgu spēku – OMON. Varam secināt, ka
tajā laikā Rīgā, tāpat kā Balvos, milicijā strādāja visai atšķirīgu uzskatu
darbinieki – gan Latvijas neatkarības piekritēji, gan pasīvi notikumu vērotāji
un, acīmredzot, arī neatkarības pretinieki. Interesanta un sarežģīta situācija!
Un
notika tas, ka Latvijas neatkarības noliedzējam toreizējam Iekšlietu ministram
Bruno Šteinbrikam pakļautie vīri, sitot ar stekiem, sāka atspiest un izdzenāt
uzbrūkošo pūli. Tas izdevās. Droši vien ne vienu vien sitienu saņēma “savējie”,
kā arī daža “melno berešu” vīra roka pacēlās un ar spēcīgu vēzienu nodrebināja
pretinieka mugurpusi (pieļauju domu, ka “melno berešu” vienībā bija arī viens
otrs neatkarībai simpatizējošs milicis). Lai nu kā, tomēr ir jāsecina, ka šī
bija viltīgi izdomāta provokācija. Pēc tam, droši vien apzināti, tika
izplatītas runas, lūk: notiek uzbrukums Augstākajai Padomei, Bruno Šteinbrika
vīri sargā likumīgi ievēlēto parlamentu un valdību, šāds Iekšlietu ministrs
Latvijai vajadzīgs! Vai tiešām tā?
Vēl
sekoja virkne provokāciju, kas savu kulmināciju sasniedza 1991. gada janvāra
dienās.
Saņēmām
Latvijas Īpašo brīvprātīgo vienību vadītāja Georga Bezhļebņikova uzdevumu
iekļauties kārtības uzturēšanā Rīgā sakarā ar 13. janvārī paredzēto tautas
manifestāciju. Ar rajona izpildkomitejas mikroautobusu “Latvija”, ko mūsu
rīcībā labprāt nodeva toreizējais priekšsēdētājs Voldemārs Šļakota, astoņi
kārtības sargi ieradāmies galvaspilsētā. Mums iedalīja dežūriecirkni Valdemāra
ielā pie tagadējā Rīgas pilsētas domes nama. Tur dežūrējām, faktiski
pastaigājamies, jo viss bija mierīgi, parasta ikdiena. Kad uzlikām uz
piedurknēm brīvprātīgo pazīšanas lentes, kāds mirklis mūs uzjautrināja: no
domes nama iznāca daži mums nepazīstami cilvēki un teica, ka mēs viņus esot
nobaidījuši. Viss noskaidrojās drīz, un par šo “nobaidīšanu” varējām kopīgi
pasmieties.
Kļuvām
liecinieki neaizmirstamiem mirkļiem. Pa Valdemāra ielu uz Daugavas krastmalu
vairākas stundas plūda ļaužu straume. Redzējām prieka un apņēmības apgarotas
sejas. Mums garām aizslīdēja simtiem plīvojošu Latvijas karogu. Ak, cik labi
būtu, ja varētu iekļauties varenajā straumē un nokļūt krastmalā! Bet uzdevumu
un pienākumu vajadzēja pildīt. Jādežūrē, kaut arī kārtības uzturētājiem nekur
nevajadzēja uzdarboties – pati tauta bija disciplīnas un kārtības uzturētāja!
Sašutuma
rezonansi izraisīja gaisā parādījušies rēcošie armijas helikopteri. No tiem
plivinādamās lejup slīdēja skrejlapas. Atmiņā vairs nav saglabājies to saturs,
bet tikai tas, ka šīs skrejlapas pauda naidu pret mūsu brīvības un neatkarības
centieniem.
Janvāra
dienās divas reizes pa četri cilvēki braucām uz Rīgu, lai stātos mums norādītā
dežūrvietā – Vecmīlgrāvī pie OMON bāzes. Pa rāciju mums vajadzēja ziņot uz
štābu par omoniešu darbību, pārvietošanos utt.. Viņi parasti braukāja ar diviem
“bobikiem”, acīmredzot patrulēja Rīgas ielās. Nekādi incidenti ar viņiem, mums
par laimi, neizraisījās. Vienreiz gan neklātienē pa rāciju salamājāmies –
omonieši bija nopeilējuši mūsu vilni.
Kā
bija Balvos?
No
rajona izpildkomitejas kārtības uzturēšanu Balvos koordinēja Vitolds Medenieks.
Rajona izpildkomitejas un telegrāfa (vispār sakaru) apsardzē regulāri dežūrēja
pa trīs mūsu vienības cilvēki. Dežuranti bija arī no rajona iekšlietu daļas,
taču jāsaka, ka miliči ne vienmēr pietiekami organizēti, dažkārt viens vai otrs
uz dežūru neieradās. Vispār Balvos un rajonā kopumā janvāra dienās ārkārtēju
notikumu nebija.
Uzskatu,
ka spraigas un, acīmredzot, satraukuma pilnas dienas un naktis aizritēja LTF rajona nodaļas mītnē Brīvības
ielā 46a – tur darbojās mūsu rajona tautfrontiešu štābs, kas koordinēja cilvēku
braukšanu uz barikādēm Rīgā, tehnikas un cita veida palīdzības sniegšanu.
***
*Attēlā. Barikāžu atceres pasākums Balvu Novada muzejā
1991. gada janvāra notikumu hronika Balvu rajonā
Organizatoriskais un
informatīvais darbs LTF Balvu nodaļas mītnē Brīvības ielā 46a.
Šeit strādā un sargātāju
braucienus uz Rīgu organizē Baiba Voika, Silvija Kupriša (Zujāne), Vilis Bukšs.
1991. gada 14. janvāris, pirmdiena
Notiek LTF Balvu nodaļas
rīcības komitejas divas ārkārtas sēdes, notiek Balvu rajona izpildu komitejas
(RIK) sēde, dibina koordinācijas centru pie RIK.
o
Juris Cibulis palīdz koordinēt telefoniski, pa
telefonu diktē rakstu avīzei,
o
Plkst. 10.00 par braukšanu uz Rīgu personīgi
paziņo A. Laicāns, Sleži.
o
Plkst. 17.00 Juris Boldāns ziņo par aizsargu
darbību.
o
Plkst. 18.00 uz Rīgu izbrauc Viļaka ar autobusu
KAVZ Nr. 17 – 22, (kopā Viļaka braukusi 3 reizes)
Naktī dežūrē Māris
Kozlovskis.
15. janvāris, otrdiena
Ivars Godmanis esot teicis, ka tautu apsardzē
nevajag, sargāšot Iekšlietu darbinieki?
o
Ar RIK mikroautobusu “Latvija” aizsargi aizbrauc
uz Rīgu,
No plkst.
10.00 līdz 12.00 uz Rīgu aizbrauc:
o
kultūras nama autobuss “Kubaņec” Nr. 40 – 75 ATT- grupu
vada Ruta Cibule), p/s “Balvi” autobuss,
o
k/za “Ezeri” smagā mašīna ar produktiem, (Rīgā ir
vairākas dienas)?
o
Plkst. 16.00 - Žīguru MRS vīri ar malkas kravu(
autotr. ar Nr. 72 – 81 LTM),
o
Plkst. 05.00 malku ar LRTNK mašīnu no Stacijas
skolas aizved Pēteris Circāns,
o
Plkst. 11.00 izbrauc k/za “Silaine” autobuss PAZ
726, paņem no Maizes kombināta doto maizīti.
o
Plkst. 14.00 uz Rīgu dodas SCO autobuss KAVZ ar
Nr. 06 – 55ATT (organizē Vilhelms Pužulis),
o
Plkst. 16.00 no Rekavas izbrauc autobuss PAZ,
paņem arī Balvu katlu mājas vīrus un krējuma kannu no Balvu pienotavas
(direkrors Jānis
Jermacāns)
o
Plkst. 18.00 Ainārs Laminskis no “Agroapgādes”
pats piekrauj un aizved uz Zaķusalu malku (bija vēl divas reizes),
o
Aizbrauc P/s “Lazdukalns” cilvēki? Atgriezusies
Rutas Cibules grupa,
o
Naktī dežūrē vidusskolēns Valdis Olekšs.
17. janvāris, ceturtdiena
o
Plkst. 09.00 zvana baltinavieši, ka nevarēs braukt
uz Rīgu, jo saimniecība neatvēl autobusu,
o
Plkst. 15.00 no Rīgas atgriežas sargi no p/s
“Bērzpils” un “Bolupe”,
o
Plkst. 17.00 aizbrauc CRBP- 13 (priekšnieks
Longins Miķelsons) autobuss LAZ ar 10 darbiniekiem, paņemot līdzi arī KUK
darbiniekus (arī Matuli?) un biezpienu, krējumu un pienu no Balvu pienotavas,
ko sagādājis Jānis
Gardis.
o
Aizbrauc p/s “Medņeva” cilvēki ? uz divām dienām
Naktī dežūrē
vidusskolēns Elvijs Mačs.
18. janvāris, piektdiena
o
Sargi ziņo, ka ZAET tornī uzvilkts LPSR karogs!
o
Ainārs Laminskis (Agroapgāde) vēlreiz aizved uz
Rīgu malku,
o
Nodrukāta
“Balvu Atmoda” , fasējam, izplatām,
o
plkst. 19.30 uz Rīgu dodas p/s “Rugāji” autobuss,
sargi ved arī desu izstrādājumus un pa ceļam paņem cilvēku ziedojumus no
Eglaines skolas- pašceptu maizi, gaļas izstrādājumus, Balvos paņem arī Stacijā
dzīvojošās Bukšu ģimenes atnesto kafiju un cukuru. Viņi atceras arī LTF mītnē
strādājošos un piedāvā apelsīnus.
Naktī dežūrē Arvīds
Šnepers.
19. janvāris, sestdiena
Dienā strādā
Ādolfs Lazdiņš.
o
Plkst. 01.00 izbrauc uz Rīgu 7 cilvēki no k/za
“Egļuciems”, ved gaļu,
o
Plkst. 03.00 uzlauztas Balvu pilsētas izpildu
komitejas ārdurvis.
Plkst 18.00 darbu sāk
Vilis Bukšs. Naktī Vilim piebiedrojas Baiba Voika.
20. janvāris, svētdiena
Dienā strādā Irēna
Kravale.
o
Plkst. 16.00 mītiņš pie Balvu pamatskolas, cilvēku
pamaz, bet kultūras darbinieki mums ir brīnišķīgi,
o
Mājās pēc četru dienu sargāšanas no Rīgas
atgriežas Rihards Supe,
Plkst. 17.00 darbu sāk
Silvija Kupriša.
21. janvāris, pirmdiena
Svētdienas naktī OMON
izrēķinājās ar Iekšlietu milicijas sargiem, ir 5 kritušie un 11 ievainotie.
Uz Rīgu braukt sargāt
aicinām doties tikai vīriešus.
22. janvāris, otrdiena
o
Naktī uz Rīgu aizbrauc sargi no p/s “Briežuciems”
(organizē Pēteris Keišs),
o
No rīta uz Rīgu dodas atkal p/s “Vecumi” vīri
(organizē Aleksandrs Kuzmins), līdzi vedot cūkgaļu,
o
Ar RIK “Latviju” atkal prom dodas Jura Boldāna
vienība.
23. janvāris, trešdiena
o
Cilvēki uz Zaķusalu vairs nebrauc, jo rīdzinieki
lūdz mums palīdzību no 26. – 29. janvārim.
24. janvāris, ceturtdiena - Latvijā izsludinātas sēras.
o
Vladimirs Mālijs no Alūksnes PMK brauca uz Rīgu
katru otro dienu.
o
Francis Logins , dzīvo Pilsoņu ielā 31, Balvos,
brauca individuāli ar satiksmes autobusu
o
Longina Mikelsona dēls veselu nedēļu sargājis
Ministru Kabinetu.
pi
Pierakstīja Silvija Kupriša (Zujāne)
*Attēlā. Jāni Barkovski un Zigfrīds Berķis
To dienu
notikumu atceroties
(Atmiņas)
Zigfrīds Berķis
Atmodas sākumā arī mūsu sēklu laboratorijā bija izveidota
Tautas frontes grupa, kuru vadīja agronome Ārija Berķe. Ar balveniešu barikāžu
aizstāvju grupu uz Rīgu es nevarēju aizbraukt, bet lai viņus atbalstītu, braucu
dažas dienas vēlāk.
Kā nesmēķētājs par izsniegtiem
taloniem biju uzkrājis lielāku daudzumu cigarešu un kopā ar cigaretēm portfelī
ievietoju cepumus, pāris kafijas bundžas un agrā rīta stundā ar vilcienu
ierados Rīgā.
Jau stacijas laukumā varēja ievērot,
ka Rīga stipri vien pārvērtusies. Cilvēki bariņos sastājušies dedzināja
ugunskurus, ielu krustojumu malās bija novietoti smagie dzelzsbetona bloki un
ar kravām smagās automašīnas. Uz radio mājas pusi vispār nevarēja aiziet, jo
ceļi tur bija pilnībā nobloķēti, - ar blokiem, smagām automašīnām un tiem pa
vidu cilvēku pulciņi.
Aiz Ministru Padomes Brīvības ielas
liepu alejā dega vairāki ugunskuri un ap tiem krietns daudzums barikāžu
aizstāvju - dažāda vecuma vīrieši un sievietes. Ievēroju, ka liela daļa no tiem
bija laucinieki, pamatīgi saģērbušies, it kā sagatavojušies smagam nakts
darbam. Kad jautāju, kāpēc ugunskuros tiek dedzinātas metru un garākas malkas
šķilas, kāds dūšīgs vīrs pie ugunskura sēdēdams man atbildēja, ka šodien arī
kārtīga degoša papele ir ierocis.
Kad apprasījos pēc balveniešiem, tad
neviens no klātesošajiem man nevarēja pateikt par mūsu rajona pārstāvju
atrašanās vietu. Kāds ieteica aiziet uz Zaķusalu, tur televīzijas centru arī
sargājot lauku vīri. Daudz cilvēku bija arī trīsstūrī aiz Tiesas nama, tas ir -
Ministru Padomes ēkas galā. Tur uz vieglās automašīnas bija uzstādīta šķīvveida
televīzijas uztvērējantena un barikāžu dalībniekiem rādīja teleprogrammu.
Tad es gāju pa Daugavas tiltu uz
Zaķusalas telecentru. Pirms pagrieziena uz televīzijas centra ēku ceļš daļēji
bija slēgts - tikai šaura sprauga priekš vieglajām automašīnām, bet pirms tam
uz šosejas ceļu bloķēja 2 lieljaudas riteņtraktori, aiz kuriem tālāk stāvēja
piekrautas automašīnas un autogreiders. Arī šeit es balveniešus nesatiku. Tad
izstāstīju, no kurienes esmu un kāpēc atbraucis. Sarunas kļuva vēl raitākas un
drošākas, kad barikāžu dalībniekiem izdalīju līdzpaņemtās cigaretes un cepumus.
Telecentra aizstāvji man pastāstīja,
ka viņu uzdevums ir neļaut iebrukt telecentra teritorijā no lielceļa puses,
tāpēc viens no traktoriem darbojas nepārtraukti un traktorists atradās kabīnē,
lai mazāko uzbrukuma draudu gadījumā operatīvi autoceļu pilnībā nosegtu
lieljaudas tehnika. Parādīja arī kā telecentrs tiek sargāts no jūras puses.
Daugavā pie telecentra bija iebraukuši nelieli kuģīši un teica, ka tur
dežūrējot latviešu jūrnieki. Viņi bija nostiepuši resnas tērauda troses, lai
pēkšņa uzbrukuma gadījumā neļautu telecentram pietuvoties ar amfībijām no
neaizsargātās ūdens puses.
Tajās dienās uz barikādēm Rīgā es
satiku daudz latvju vīru un sievu, kam rūp Latvijas brīvība. Atliek tikai
vēlēties, lai arī šodien Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku.
*Attēlā. Jānis Barkovskis un Leontijs Vizulis
Leontijs Vizulis
Stāstījums.
Viens no galvenajiem pasākumiem
grupai bija līdzdalība 1991. gada barikāžu dienās Rīgā. Sovhoza direktors Jānis
Taube autobusu braucienam atļāva bez gariem skaidrojumiem. Lai viss būtu
likumīgi, vajadzēja samaksāt par autobusa izmantošanu divdesmit piecus rubļus,
kas arī tika izdarīts, jo iemaksu orderim vajadzēja būt pie ceļazīmes klāt.
Iepriekšējās dienas rītā
mehāniskajās darbnīcās sasaucām sanāksmi. Viļņas notikumi jau zināmi. Sanākušie
(traktoristi, šoferi, darbnīcu strādnieki, speciālisti) diezgan nopietnām
sejām, runāja nelabprāt un uz aicinājumu braukt nebija pārāk atsaucīgi. Vairāk
runāt vajadzēja sanāksmes vadītājiem. To beidzot pieteikušies bija 7 - 8. Bet
pēc sanāksmes sāka nākt un pieteikties iepriekš domās iegrimušie un tie, kuri
uz sanāksmi bija nokavējuši.
Tā 16. un 17. janvārī mēs bijām pie
televīzijas centra Zaķusalā. Mums ierādīja vietu, novietojām autobusu kopējā
rindā un tālāk sekojām informācijai. Uztraukums un sasprindzinājums manāms, jo
nupat bija noslepkavots Roberts Mūrnieks, omoniešu aktivitātes varbūt pat
apogejā. Gribu minēt šo tautfrontiešu vārdus, kuri divas dienas un vienu nakti
aizvadīja Rīgā pie televīzijas torņa: Māris
Kozlovskis, Dzintars Laņģis, Juris Losāns, Aivars Andžs, Pēteris Kravalis,
Jānis Krūmiņš, Valdis Kamaldiņš, Nikolajs Vīksniņš, Jānis Korlašs, Aivars
Salenieks, Aivars Pudulis, Jānis Žugs, Jānis Sirmacis, Arvīds Žugs, Jānis
Ločmelis, Vilhelms Zelčs, Juris Niedra, Leontijs Vizulis.
Atgriezāmies mājās bez
starpgadījumiem. Galvenais - mēs bijām kopā ar citu rajonu tautfrontiešiem un
pildījām savu pilsoņa pienākumu.
Tie,
kuri brauca uz barikādēm, labi apzinājās, ka var notikt arī kas ļauns. Tomēr
brauca, ticēja un cerēja, ka nenotiks. Mums visiem par laimi tās bažas,
uztraukums un visvisādas nojautas nepiepildījās.
Varbūt labi, varbūt lieliski, ka tā.
Šķita, ka šī vienotība būs ilgstoša un paliekoša. Diemžēl, šodien pēc visiem
zināmajiem notikumiem mūsu turpmākajā dzīvē, jāapstiprina, ka tiešām toreiz tas
ir bijis šķitums. Šodien saucēju pēc vienotības netrūkst, bet vienotības kā nav
tā nav.
Barikāžu pieredze un rūdījums, kaut
neliels, tomēr ir svēta lieta. Kaut mēs no Balvu ciema grupas parādījām tikai
iniciatīvu un godaprātu.
Tas
mazais dzejolītis par Zaķusalu bija iecerēts "Balvu Atmodai". Nezinu,
kāpēc tas netika publicēts, iespējams, ka netika arī iesniegts, jo toreiz līdz
augusta mēneša pučam, laiks bija visādu politisku aktivitāšu pārsātināts,
padomju varas vīri vēl bija savos amatos.
Zaķusala
Dzen janvāris
Daugavas ūdeņus
Uz jūru, uz jūru, uz
jūru...
Milzt satraukums
prātos kā putenis,-
Mēs kaili pret
dzelžainu dūri.
Ak, Latvijas
brīvības līdumi!
Vai nostāvēt spēsim
līdz galam?
Vai ieroču kapāti
augumi
Mums jāapraud nebūs
šai salā?
Jo vairogus drošus
vairs neizkalt.
Un pusnakts var
atnākt ar nāvi...
Balts kuģis peld
turpu un atpakaļ,
Skan dziesmas, un
droši var stāvēt.
1991. g. 16. - 17.
janvāris
Bruno
Vilks (īstajā vārdā Leontijs Vizulis)
*Attēlā. Leontijs Vizulis, Voldemārs Džigurs, Jānis Džigurs
Sena dzendao leģenda vēstī: pirmais bija Vārds un Vārds bija
Es. Es bija pirmais un Viens. Un šis Viens bija pirmais līmenis – pelni
jeb kvēpi. Pirmais pārvērtās otrajā – dubļos. Otrais pārvērtās trešajā –
smiltīs. Trešais pārvērtās ceturtajā – stiklā. Ceturtais pārvērtās
piektajā – kristālā. Piektais pārvērtās sestajā – dimantā. Sestais pārtapa
septītajā – Dzīvā Sirdī. Septītais pārdzima astotajā – bezgalībā un
astotais patvērās devītajā – Mūžībā.
Šajā vēstījumā skaitlis SEPTIŅI ir fiziskās
jeb materiālās pasaules pilnības un pabeigtības skaitlis. Skaitlis SEPTIŅI ir
robeža, kur beidzas laicīgais un sākas mūžīgais. Šī robežzīme ir
Sirds. Dzīva Sirds. SEPTIŅI simbolizē vienmēr un visur esošo Es Esmu. Esamību.
SEPTIŅI ir svēts skaitlis. Taro 21 galvenā kārts sadalās trīs
septiņniekos, kas apzīmē Dievu, Cilvēku un Dabu. Kopā tas ir viens
veselums.
SEPTIŅI svēts ne tikai pateicoties četrām mēness fāzēm, no kurām
katra ilgst 7 dienas un 7 Lielā Lāča zvaigznēm, bet SEPTIŅNIEKS daudzās
tautu tradīcijās, pasakās un reliģijās ir nozīmīgs veseluma un noslēguma
skaitlis.
Cilvēka galvā ir sajūtu 7 atveres: redzes – divas acis; dzirdes –
divas ausis; ožas – divas nāsis; garšas – mute.
Arābu ciparu rakstā (arābu ciparu izcelsme meklējama senajās Feniķijas
civilizācijās), vieninieks un septītnieks rakstās līdzīgi, jo 1
simbolizē pirmo, bet 7 pēdējo. Pirmais ir pēdējais un pēdējais ir pirmais.
Militārā sveicienā karavīra rokas izliekums apzīmē 7, tāpat
ceļos nometušā un lūgšanās nogrimuša svētceļnieka kājas izliekums
simbolizē 7. Arī šeit SEPTIŅI simbolizē laicīgās un garīgās
pasaules vienotību. Kā augšā, tā apakšā. Kā pirmais, tā pēdējais.
SEPTIŅNIEKS ir noslēguma un jauna sākuma skaitlis. Nedēļas septītā
diena ir arī jaunās nedēļas pirmā diena. Daudzās tradīcijās iesvētības
jaunai dzīvei.
Sena leģenda vēstī: 7 dēli izgāja no tēva mājām pasaulē laimi
meklēt. Pēc 7 gadiem atgriezās pirmais pēdējais izgājis. Atnesa tēvam
laimi – Sirdi, kurā no 7 izejām 7 brāļiem 7 gadus 7 zemēs 7 līgavas 7
brīnumus septiņkāršoja.
P.S. Ja labu darbu atkārto septiņas reizes
to septiņkāršojot, tad tas kļūst par tikumu un paliek mūžīgi Sirdī!
Kopš tālās bērnības mani
nekad nav atstājusi doma, - kas ir tur, aiz apvāršņa?... Kā Dullajam Daukam, tā
arī man, meklētāja ceļš ir iezīsts ar mātes pienu un pārmantots no tēva asinīm.
Mani vienmēr vilinājusi sentēvu mitoloģiskā pagātne un sirdī es jūtu, ka mēs –
latvieši, esam dziļas un gudras sākotnējās kultūras mantinieki un sargātāji.
Kultūras, kuras saknes vēl šobaltdien baro tīras, nesamaitātas āriešu asinis un
dod spēku sirdīm.
Ar latvisko ideju es saprotu šīs sentēvu kultūras
saglabāšanu, izkopšanu un dzīvošanu atbilstoši sirdsapziņas likumiem. Kopš sevi
esmu apzinājies kā personību, mani vienmēr ir saistījusi šī ideja. Šīs idejas
mērķi es redzu kā sapni pie apvāršņa, kur balti baltieši godprātīgi ar sirdsgudrību
laicīgo pārvērš mūžībā vai pasaulīgo pārveido nemirstībā. Jā,
apvārsnis ir vienmēr esošs un mūždien bēgošs, bet taisnprātīgs sirdsdarbs,
kas piepilda šo Ceļu, ir latviskās idejas kodols. Jo galvenais
nav uzsākt un pabeigt šo ceļu, bet svarīgākais ir iet šo Ceļu.
Es nemainīgi esmu gājis šo Ceļu,
būdams gan kompartijā, gan Latvijas Tautas frontē. Arī ar kristīgajiem
demokrātiem esmu sadarbojies iedams šo Ceļu. Te piebilde. Partijas “Mūsu Zeme”
izdevuma ‘Mūsu Zeme” jūlija numurā manu uzmanību piesaistīja zīmējums ar
parakstiem – komunists, tautfrontietis, kristīgais demokrāts. Jā, arī es tur
biju, jo naivi ticēju, bet ja nu... šeit ir īstie mana Ceļa gājēji. Bet nekā.
Jo jebkurā no minētajām partijām un organizācijām esmu sastapies ar liekulību,
melošanu un egoistisku interešu apmierināšanu. Tie ir šķēršļi Ceļā un daudzo
partiju skaļie saukļi ir tikai maldugunis.
Jā, es ticu laimības zemei
pie apvāršņa, bet galvenais, es ticu Ceļam uz šo pilnības zemi. Tas mani
iedvesmo, aizrauj un liek darboties. Dīvaini, bet tā ir, ka partija “Latvijas
ceļš” ir izvēlējies vārdiņu “ceļš” savā nosaukumā, bet nav izvēlējies sava ceļa
mērķi. Tāpēc “Latvijas ceļš” ir bezmērķīga ceļa partija un tas, kurš tic šādai
partijai, gribot negribot uzticas netīru, slepenu plānu savtīgiem kalējiem. Jo
bezmērķīgs ceļš ir “mūžīgā žīda” zeme un šā ceļa gājēji ir zemiski. Viņi agrāk
vai vēlāk sāk meklēt sānceliņus un izveido jaunas partijas (Jaunā partija,
Jaunā kristīgā partija), vai arī sāk bruģēt savu ceļu (Tautas partija), lai
apmierinātu savas vēlmes darboties darbošanās dēļ un piesaukt vārdiņu “ģimene”,
lai attaisnotu savu neauglīgo tautisko viltus ideju.
Tikpat neparasti kā
“Latvijas ceļam” ir arī partijai “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” izmantotais
vārdiņš “tēvzeme”. Tā ir šķietamības zeme, uz kuru ejot nav ticības, bet
galvenais, ir “brīvība” rīkoties nekrietni un spēlēt “stiķus un niķus”. Šā ceļa
gājēji pārstāj ticēt neesošajai “tēvzemei” un neapmierināti ar negodīgo spēli
meklē citus ceļus. Interesanti, bet sociāldemokrātiem vārdiņa “ceļš” būtība ir
taisnīguma un godīguma idejā. Tas nozīmē, ka gājējs, kurš būtu gatavs iet, ir,
bet nav paša ceļa! Nav kam ticēt! Atliek tikai ticēt tam, ka tur, tālumā, ir
“saules pilsēta”, bet kā lai tur tiek?... Tāpēc nav jābrīnās, ka tādiem
“gājējiem” no sākta gala ir radušās un radīsies savstarpējas ķildas un
nesaskaņas, bet līdz ar to arī melošana un divkosība. Arī jaunveidojamā Repšes
partija nav izņēmums. Tā ir tikai no iepriekšminētajām partijām atšķēlusies
“apburtā loka” patmīļu saujiņa, kuru dzīves jēga – izpriecas un izklaide.
Man mūždien pievilcīga ir
bijusi sentēvu ticība “Baltajai zemei pie apvāršņa” un ar sirdsgudrību
piepildīts gājēja Ceļš. Arī šodien es esmu Ceļā, ceļā uz Mūsu Zemi, Balto
Zemi.. Atliek vien cerēt, ka gājēji, kas uzsākuši šo ceļu, neapjuks,
nenomaldīsies un nesāks kašķēties. Nav jāmeklē centrs, lai izkļūtu no apburtā
loka. Centrs ir tur, kur esam un apburtais loks, tikai ilūzija. Ir jāiet.
* Silvija Kupriša (Zujāne), Jānis Ločmelis un Silvijas dēls Ritvars 2006. gada janvārī
Pirms 10 gadiem
LTF desmitgades Balvu nodaļas tautfrontiešu sanāksmes Aicinājums.
Balvu nodaļas tautfrontiešu 1998. gada 13. novembra sanāksme aicina bijušos tautfrontiešus un grupu vadītājus vākt atmodas laika materiālus iesniegšanai muzeja ekspozīcijas papildināšanai. Šie materiāli varētu būt: lēmumi, protokoli, plakāti, aicinājumi, vēlēšanu aģitācijas materiāli, fotogrāfijas, video un skaņu ieraksti, piezīmes, dienasgrāmatas, avīžu raksti, personīgie dokumenti u. t. t.. Zvanīt Balvi 22830, 22034, 34411.
Pieņemts vienbalsīgi 1998. gada 13. novembrī
***
LTF desmitgades Balvu nodaļas tautfrontiešu sanāksmes
Aicinājums.
Balvu nodaļas tautfrontiešu 1998. gada 13. novembra sanāksme aicina bijušos grupu vadītājus apzināt 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekus un ziņas par viņiem iesniegt Balvos, Sporta ielā 1a Vilim Bukšam. Tālrunis: Balvi 22830. Sanāksme atbalsta Jura Annuškāna priekšlikumu tuvāko 3 - 5 gadu laikā sagatavot un izdot grāmatu par LTF Balvu nodaļu un aicina visus tautfrontiešus līdzdarboties.
Pieņemts vienbalsīgi 1998. gada 13. novembrī
***
LR Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam, Jēkaba ielā 10/12 Rīgā, LV - 1050
LTF Balvu nodaļas tautfrontieši LTF desmitgadei veltītās 1998. gada 13. novembra sanāksmes dalībnieki lūdz LR Saeimu pieņemt likumu par LTf valsts muzeja iekārtošanu Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15. Ir pilnīgi neloģiski un apkaunojoši, ja valsts vara vērš represijas pret organizāciju, kura tai izcīnīja varu, bet ļoti daudzi varas pārstāvji paši ir bijuši LTF vadībā.
LTF jubilejas rajona sanāksmes dalībnieku vārdā Leontijs Vizulis, Balvu nodaļas priekšsēdētājs 1998. gada 23. novembrī
No kreisās: Vilis Bukšs, Pēteris Circāns, Gvido Lielmanis 1990. gada aprīlis. Toreizējās Baltkrievijas PSR un Krievijas PFSR robeža. "Staņislava" meklējumos. Foto: Roberts Priedeslaipa
Rudenīgiem vērojumiem un pārdzīvojumiem bagāta nedēļa.
Man nedēļa sākas ar sestdienas vakaru jeb svētvakaru un
tieši jaunas nedēļas priekšvakarā, sestdienā, saņēmu divus ielūgumus un abus,
kas saistīti ar Latvijas Tautas frontes divdesmit gadu atceres pasākumiem.
Viens ielūgums no LTF muzeja, kurā ielūdz uz atceres pasākumiem šā gada
11.oktobrī. Otrs, no Valsts prezidenta. Tajā Valsts prezidents un kundze ielūdz
uz svinīgu vakaru Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet es tur nebūšu. Sestdien būšu
pie saviem rudenīgi zeltainajiem bērziem un pieglaužoties to baltajiem
stumbriem, izdzīvošu savas dvēseles sāpes...
Atmiņas par atmodas laiku un pārdomām nedēļas garumā pa
mazumiņam ievietoju savā datu krātuvē „Cilvēki”, kura piesaistīta manam blogam.
Kuram pieejama virtuālā pasaule, to var aplūkot šeit: http://meiravietis.typepad.com/mans/
Nedēļas vidū saņēmu vēl vienu ielūgumu, uz Žīguru kultūras
nama četrdesmit gadu atceres sarīkojumiem, kuri notiks novembra pirmajā nedēļā.
Bet kopumā nedēļa aizskrēja radošā darbā Viļakas pilsētas bibliotēkā.
Bibliotēkas vadītājas Vijas mudināti, mēs – Ināra, Aija un es, sparīgi
gatavojamies bibliotēkas akreditācijai. Arī darbs pie bibliotēkas emuāra: http://vilakabiblio.wordpress.com
prasa savu laika tiesu.
Nedēļas nogalē nobučošu savu sieviņu un Skype aprunāšos ar
meitu Karīnu, kurai tieši šajās dienās aprit trīs gadi, kopš viņa par savu mītnes
zemi izvēlējusies Īriju un ar dēlu Haraldu, kurš šobrīd strādā Jelgavas Zinātniskajā
bibliotēkā par datorspeciālistu un studē maģistratūrā.
Imants Koliņš, pirms aiziešanas Mūžībā, paveica milzīgu darbu - sagatavoja Latvijas Tautas frontes Balvu nodaļas pārskatu par tās pirmajiem darbības gadiem. Par to vislabāk saka Viņš pats:
"Negribu, lai
pagaidu koordinācijas centra locekļu atmiņas, kas stāstītu par Atmodas laiku,
tā ideāliem, darbību LTF Balvu rajona nodaļas veidošanā, tiktu nodotas
aizmirstībai. Dokumentos (sapulču protokolos u.c., kas ir novada muzejā) tā
visa nav. Bet vajadzētu būt, lai tie, kuri gribēs pētīt šo laiku rajona
vēsturē, spētu izprast to dienu gaisotni, elpu."