2001.10.01. 9:05:08
Jau oktobris. Laiks rit un šķiet, ka mēs atkarīgi no šī laika. Mūsu uztvere mūs pieķēdējusi laika ratam un mēs ripojam tam līdz. Bet cik ilgi un uz kurieni? Par to nedomājam, jo liekas, ka domāt par to nav nekādas jēgas. Pareizi, par to nav jādomā un vispār nav jādomā kas bija un kas būs. Jādzīvo! Jāpiedzīvo dzīve. Bet lai to izdarītu, jānoiet Ceļš un ceļš vienmēr uzdod jautājumus: - Uz kurieni un cik ilgi?...
Jā, bet patiesībā ir tikai Tukšums jeb Navira. Un šajā Tukšumā, šajā baltajā lapā mēs zīmējam tēlus un liekam tiem kustēties. Izrāde ir sākusies. Un kas skatās šo izrādi? Es Pats. Kas tēlo? Es Pats. Un kas skatās uz šiem abiem? Es Pats. Un kas pārtrauks šo māžošanos? Arī es Pats. Bet vai gribu pārtraukt? Ja sakrustošu abas vēlmes, tad arī pārtraukšu un ieraudzīšu Īstenību. Nē, neieraudzīšu, jo tas būs piepildījums. Tā būs gaismas skatīšana Saulē. Tā būs apžilbšana un Tukšums jeb Lielais Aklums. NAVIRA. Bet NAVIRA ir redzēt Aklumu!... NAV-IR
Navira jeb Irnava ir Saulē redzēt Gaismas
okeānu. Visā Dzīvajā redzēt Bezgalīgu Mīlestību. Dzīvē redzēt Mūžīgu dzīvošanu.
Lūk, tā ir IRNAVA jeb Es PATS!
2001.10.08. 10:52:25
Vakar, 7.oktobrī pulksten 19.00 pēc
Latvijas laika, sākās Trešais pasaules karš...
Vakar amerikāņu un Lielbritānijas aviācija sāka bombardēt Afganistānu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē islama pasaules svētā karā (džihada) sākumu pret rietumu civilizāciju.
Tā ir civilizāciju sadursme un tā ir cilvēces katastrofa. Egoisms un savstarpējā neiecietība ir ņēmusi virsroku un naids tiek kurināts. Jā, tā tas ir! Ir tāds pareģojums, ka trešais pasaules karš turpināsies trīs gadus, bet pēc tam Zemi no dziļām kosmosa dzīlēm apciemos nezināma viešņa – komēta, kura pieliks punktu mūsu civilizācijas sairšanas procesam. Tās būs beigas vecajam un sākums – jaunajam. Tie ir fiziskās pasaules cikli un periodiski atkārtojas.
2001.10.09. 9:22:50
Sākusies un turpinās liekulības un cinisma spēle. Rietumu pasaule savā farizejiskajā pazemībā un bijībā piekāpusies amerikāņiem. Tas liecina par degradēto un samaitāto sabiedrību.
Godīgi sakot, man gribas uzspļaut šai
netiklajai pasaulei un es saprotu tos, kuri cenšas viņu uzspridzināt. Jā,
jāizjauc pašreizējā lietu kārtība un jāsāk viss no gala. Es noskaņots
kareivīgi, jo ziedot dzīvību un līdzi aizraut simtus un tūkstošus farizeju, tas
ir tā vērts. Kas ir Dzīvība? Viņas zaudēšana ir tikai formas maiņa. Jāsagrauj
netiklības debesskrāpji un paši jāizslauka ar zilas uguns liesmu!... Arī pašam sevi...
Septembris. Pirms septiņiem... Lapa dienasgrāmatā.
2001.09.24. 12:05:04
Vakar iesākās Rudens...
Ir sācies cita, jaunā Laika atskaites sākums. Pasaules notikumi un to attīstība, ikvienam liek pārdomāt Dzīves nozīmi un jēgu. Beidzot arī tie, kuri bija iemiguši labklājības snaudā, ir pamodušies un sāk izberzēt acis, lai pavērtos apkārt un uzdotu jautājumu: Kas notiek?
Jā, civilizācija ir krustcelēs. Kāds būs nākošais solis, no tā būs atkarīgs, šai civilizācijai izdzīvot, vai nē.
Dzīves jēga ir mūsu apziņā, ka nav ne laba, ne slikta, ka nav ļaunuma un nav arī labuma. Ir tikai IR. Un vispār, kāda nozīme tam, ka mēs dusmojamies un priecājamies. Tās ir tikai atbildes uz mūsu fiziskā ķermeņa kairinājumiem. Jā, mēs tā pieraduši pie sava ķermeņa, ka to identificējam ar savu būtību. Bet patiesībā mans īstais ES ir kā apvārsnis, pēc kura var tiekties, bet nekad to nepanākt. Jo viņš ir vienmēr un visur. Viņš ir viens Vesels un tikai ar savu fizisko ķermeni no Lielā Veseluma esmu izdalījies. Šis nošķeltais es ir tikai ego, jo viņš nepārtraukti rūpējas par sava fiziskā ietērpa uzturēšanu. Mans patiesais Es IRNAVA. Ir – Nav.
Jā, ar savu uzvedību un izturēšanos daudziem citiem ego esmu kā skabarga acīs, jo katrs ego cenšas apmierināt sava pieradinātā ķermeņa diktētās vajadzības. Fiziskais ķermenis ir galīgs, bet no Veseluma nošķeltais es ir bezgalīgs un mūžīgs. Šis es fiziskajā čaulā gribētu ietilpināt bezgalīgo un tāpēc arī rodas konflikts, kura rezultātā ciešanas, dusmas, naids... Un te ir strupceļš gan indivīdam, gan civilizācijai kopumā.
Jā, arī man ir ļoti grūti galīgo piemērot bezgalīgajam un laicīgo – mūžīgajam. Tas prasa pārcilvēcisku spēku un pacietību. Man bieži paslīd kāja uz šīs slidenās takas. Bieži nākas paklupt, bet atkal jāceļas... Laiks Mūžību saskalda sīkās drumslās un liek skriet ātrāk un ātrāk. Tas rada psiholoģiskus pārdzīvojumus, jo baidos, ka nepaspēšu, neizdarīšu un nokavēšu. Un šī steiga liek paslīdēt... Cik smieklīgi!!! Bet kur skriet, kur steigties? Uz kurieni? Tas ir tāpēc, ka bezgalīgais manī spiežas uz āru un fiziskajam apvalkam liek izplesties, bet apvalks ir galīgs... Patiesībā bezgalīgais nav nekas cits kā tas pats galīgais un galīgais ir tas pats bezgalīgais. Arī laicīgais ir tas pats mūžīgais un mūžīgais – tas pats laicīgais. Jo viss ir viens un tas pats. Duālisms rodas mūsu uztverē, tāpēc ka mūsu fiziskie jutekļi centrēti uz āru un vienmēr atbild ārējiem kairinātājiem. Bet ja jutekļus centrē uz iekšu, tad ārējie kairinātāji tiek apklusināti un mēs ieraugām bezgalīgo galīgajā, sajūtam mūžīgo laicīgajā un sadzirdam Lielā Klusuma balsi. Tas arī ir tas ko apzīmē ar vārdiņu IR – N AV. Tā ir IRNAVA. IRNAVĀ apklust pērkona dārdi, zibens sastingst kā visspožākā zvaigzne un vētra noplok kā balta sniegpārsla melnajā ūdenī. Lūk, tāda ir IRNAVA un tāda ir patiesība!!! Un tikai vajag pamirkšķināt acis, sasprindzināt dzirdi un nodrebināties, lai atkal dārdētu pērkons, zibens spertu un vētra ārdītu. Un arī tā ir IRNAVA. Tā ir vidus – IR – NAV – IR. Tā ir CEĻŠ.
Es esmu Ceļā uz Ceļu, es esmu IRNAVA
2001.09.25. 9:58:57
Vērojot pasauli, kura šobrīd atradusi bubuli vārdā “terorisms”, man kļūst smieklīgi un reizē skumji, ja valstis un to valstsvīri kļūst nožēlojami savu ambīciju un sava vājuma vergi. Sākusies totāla tirgošanās un Lielā spēle, kur atkal, kā parasti, cietīs naivās, izmuļķotās tautas. Tas parāda tikai to, ka cilvēce nonākusi bezdibeņa malā un neredz savu virsuzdevumu, neredz savus mērķus. Un tā jau ir katastrofa!?! Jā, sabiedrības “krējums” jeb varas krēslos sēdošie, savā alkatībā gatavi iznīcināt visu, kas ir pret viņiem. Tie atkārto tos pašus vārdus, ko teikuši pirms viņiem jau gadsimtiem iepriekš: - Kas nav ar mums, tas ir pret mums!... Jā, tā ir prāta bezizeja, jo loks noslēdzas un nekas jauns nav atrasts. Nē, tā ir cilvēces nolemtība. Un ja kāds saka, ka nav izejas, tad viņš maldās un patiesībā to nemaz nav meklējis.
Izeja ir citās dimensijās. Izeja nav jāmeklē ar prātu, bet tā ir sirdī. Ja nav sirdsgudrības, tad prāts nepalīdzēs, jo prāts darbojas laikā un telpā, bet sirds pukst bezgalīgi un mūžīgi. Prāts var aptumšoties, bet sirds... tikai izgaismoties.
Kas būs tālāk? Kā vienmēr, gan indivīdam, gan cilvēcei kopumā ir brīvas izvēles iespējas. Bet cilvēce jeb sabiedrība sastāv no indivīdiem, atsevišķiem īpatņiem. Sabiedrības virzību nosaka tās vadoņi, bet viņi vienmēr vairākumam uzspiež savu viedokli un savus mērķus, un to sasniegšanas ceļus pasludina par visas tautas vai cilvēces mērķi. To viņi panāk tikai tāpēc, ka viņu rokās ir varas groži. Bailes liek pakļauties un indivīds katrs atsevišķi un visi kopā kļūst par spēļu lellītēm šo spēlmaņu rokās. Un tas ir tikai tāpēc, ka vairums indivīdu uzticas prātam un pasauli uztver ar prātnieka acīm. Tas ir, skatās uz āru un dzīvo laikā un telpā. Telpa un laiks ir ierobežoti jeb galīgi un tāpēc, lai šajās robežās paspētu gūt apmierinājumu, mēs nonākam konfliktā ar mūžīgo un bezgalīgo, kas ir mūsu sirdīs. Šeit arī rodas bailes, ka nepaspēsim gūt apmierinājumu un mūsu dzīvībai draud briesmas, ka varam nomirt. Ja pasauli uztver ar sirdi, tad skatiens vērsts uz iekšu un mūsu priekšā paveras bezgalīgi apvāršņi un mūžīga dzīvošana. Mēs varam nesteigties, jo mūsos valda miers un mēs esam saskaņā ar bezgalīgo un mūžīgo. Tas rada dzīvotprieku, godīgumu un izdzēš bailes. Tā ir Brīvības sajūta, tā ir Mīlestība. Tādu cilvēku nevar pakļaut un nevar ne salauzt, ne iznīcināt. No tādiem cilvēkiem nāk garīgie vadoņi un viņu aicinājums ir Sirds Aicinājums.
Kad cilvēce savā attīstības ceļā nonāk strupceļā, kā tas ir šobrīd, tad vienmēr nāk un jānāk Sirds Aicinājumam jeb Sirds piedāvātajam Ceļam.
Ieklausīsimies sirdīs un paskatīsimies uz tās
norādīto Ceļu. Tā tad arī būs izeja no strupceļa un tilts pāri bezdibenim.
2001.09.26. 9:11:11
Un ja nu pašam būtu jāpazaudē sev tuvi cilvēki?... Kā tad būtu, vai atriebtos, vai piedotu?
Jā, tas ir ļoti smags jautājums. Tas atkal prasa pārcilvēcisku spēku piepūli, lai savaldītos un... piedotu.
Ja pasaules uztvere centrēta uz āru, tad ļoti grūti piedot un tad parasti seko atmaksa un sodīšana. Ja pasauli uztveru dziļumā, uz iekšu, tad ieraugu bezgalīgus vispārējās Mīlestības plašumus. Tad redzu, ka Dzīvība ir bezgalīga un mūžīga. Bet ja katrā pasaulīgajā ārēji tveramajā galīgajā lietā redzu bezgalīgo un palieku šās vietas un šī brīža punktā, kad domas neskraida un tieksmes apslāpētas, tad uzaust atziņa, ka ir tikai Viens, Viens Vesels un pārējā nav vispār. Tā ir IRNAVA. Šajā punktā esamība un neesamība pārklājas un dzēš viena otru, kā Gaisma un Tumsa. Ja pieņemam, ka IRNAVA sastāv no vārdiņiem Ir un Nav, tad kopā apvienotais – IRNAVA, ir tas, kas paliek pāri no šīs savstarpējās vienam otra izdzēšanas. Iztēlē tā ir attieksme, attiecība, mīlestība... Tas ir tas, kas savieno divus spēkus, šo spēku mijiedarbība, šo spēku savstarpējā pievilkšanās jeb tas, kas šiem spēkiem liek pievilkties. Runājot līdzībās, tas ir apvārsnis, varavīksne... Vienmēr esošs un vienmēr bēgošs. Vienmēr neaizsniedzams. Patiesībā šis apvārsnis un varavīksne esmu es pats. Tas, kas spēkiem liek pievilkties, arī esmu es pats. Arī šī mīlestība, attieksme un attiecība esmu es pats. Tas, kas paliek pāri no šīs savstarpējās izdzēšanas, arī esmu es pats. Es esmu viens vesels, es esmu IRNAVA. Tātad, patiesībā, es esmu viens Pats. Šī pasaule, kurā patreiz es esmu, ir šā viena Pats sašķelšanās un sadalīšanās. Un tas notiek tikai tāpēc, ka Pats satur zinātgribu uzzināt, kas viņš ir. Viņš satur vēlmi pēc “aizliegtā augļa”. Šī vēlme jeb zinātgriba tad arī ir kustība, Dzīvība, IR un NAV savienojums. Ja šī vēlme ar vēlmi tiek apklusināta jeb apmierināta, tad Pats paliek dziļā pirmatnējā mierā. Pats tiek piepildīts jeb IR – NAV. Tas ir pirmais un pēdējais, tas ir tas, ko meklē un pēc kā tiecas visas izkaisītās un sašķeltās mana Pats daļiņas. Pasaulē cīņa notiek starp mana Paša izkaisītajām daļiņām. Viņas viena otru cenšas iznīcināt un tikai tādēļ, lai viena otru aprīdama rastu apmierinājumu. Un tā tas ir bijis un būs, kamēr Pats sevī neapklusinās vēlmi pēc sašķelšanās un sadalīšanās ar vēlmi apklusināt sadalīšanās vēlmi jeb vēlmi uzzināt, kas viņš ir. Kad vēlme uzzināt, kas viņš ir, tiek apklusināta, tad process apstājas un iestājas dziļš pirmatnējais miers. Lai to izdarītu ir jāizauklē iekšējā jeb sirds vēlme. Tā ir mīlestības un līdzjušanas vēlme.
Bet sirds vēlme aug proporcionāli vēlmei
uzzināt, kas es esmu. Jo lielāka vēlme uzzināt, kas es esmu, jo lielāka
sirds vēlme. Un es sirds vēlmes lielumu neizjūtu tikai tāpēc, ka
uztveru ārpasauli. Kā sākšu uztvert iekšpasauli, tā sāks izkristalizēties sirds
vēlmes lielums un skaistums un es redzēšu, ka viņa, šī mīlestības vēlme ir
tikpat liela kā vēlme uzzināt, kas es esmu. Šo vēlmju krustošanās jeb
pārklāšanās sāk notikt ar brīdi, kad es apjaušu abu līdzsvaru un tad arī
manī sāk iestāties Lielai Paša Miers un Klusums. Pats top piepildīts!
Kad zināšanas un lūgšanas pārklājas,
piedzimst Patiesība!
Kad zinātgriba un mīlestība krustojas,
tiek piedzīvota atklāsme!
Kad sirds un prāts domā vienādi, sāk
runāt DIEVS!
Kad sirds vēlmes un prāta vēlmes
satiekas, Pats piepildīts! Atklājas tas, kas IR – NAV
2001.09.27. 8:36:06
Piedošana!? Piedot var tikai tas, kuram sirds un prāta vēlmes ir satikušās. Tāds Cilvēks ir spējīgs piedot. Un piedot patiesi, nevis liekuļojot. Tāds Cilvēks ir sasniedzis varenu Spēku un nav cita spēka, kurš būtu spējīgs turēties pretī šim Sirds un Prāta satikšanās rezultātā dzimušajam Spēkam. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam.
Arī es esmu Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, varētu teikt, visu līdzšinējo dzīvi. Šis upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli. Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā... Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām.
2001.09.28. 10:47:33
Jā, cikli atkārtojas, tikai citos apstākļos. Būtība nemainās, mainās tikai forma. Sen zināmas patiesības.
Mēs nenovērtējam cilvēku kā psihisku būtni. Psihiskā pasaule ir viņa uztveres pasaule. Šeit arī notiek cīņa – būt vai nebūt! Galarezultātā jānonāk pie Būt Nebūt. Un atkal Ceļš un šis ceļš vijas pa psihiskās pasaules līkločiem.
Man vislielākā kļūda un maldi ir tas, ka pasauli es uztveru kā sašķeltu, sadalītu un ārpusē, ārpus manis, eksistējošu. Patiesībā viņa eksistē tikai manī, bet mana uztvere, kas centrēta uz āru, to sadala objektā un subjektā.
Egoisms rodas no tā, ka patiesais visu aptverošais Es, kuru var sajust un ieraudzīt tikai Sirds dimensijā, tiek meklēts pretējā virzienā – ārpasaulē. Galīgās un laicīgās pasaules šaurības dēļ, prāta vēlmes konfliktē pašas ar sevi, jo nevar atrast to, kas viņas apmierinātu. Bet apmierinājumu var dot tikai Sirds pasaule. Un tā, jo tālāk no Sirds pasaules, jo neatrisināmāks konflikts un ne jau ar ārējo pasauli, bet tikai un vienīgi pašam ar sevi. Īstenībā tā ir sadursme ar Sirds pasauli, jo tālāk no Sirds pasaules, jo stiprāks konflikts. Konflikta būtība ir tā, ka prāta vēlmei pieaugot pieaug arī Sirds vēlme. Uz ārpusi, galīgajā un laicīgajā pasaulē centrētā uztvere prāta vēlmi tikai attālina no tā, kas viņu nomierinātu un apklusinātu. Lai konfliktu izdzēstu, ārpasaules uztvere jāpārvērš uztverē uz iekšpasauli, uz Sirds pasauli. Jāatsakās no ārpasaules un jāiet dziļuma jeb Sirds pasaules virzienā, lai sastaptos ar to, kas izraisa konfliktu. Tas, kas izraisa, tas arī nomierina. Pa durvīm es ieeju, pa durvīm es izeju. Acis asaro sāpēs un priekos.
2001.09.29. 10:21:44
Bet kur es esmu? Atkal prāta vēlme liek uzdot man šo jautājumu. Prāts nevar nomierināties, jo grib atrast atbildi, grib būt apmierināts. Prāts meklē Sirds pasauli, bet jutekļu un sajūtu vadīts, kuras atbild uz ārējiem kairinātājiem, meklē to ārpasaulē. Ārējie kairinātāji nav nekas cits, kā mans Paša sašķeltais Es, mana Paša Es daļiņas. Un šī sadalīšanās ir radusies tikai manas uztveres, kura centrēta uz āru, rezultātā.
Bet kas pārvieto uztveri? Es Pats! Pats ir tas spēks, kas pārbīda un pārvieto uztveri. Pats ir IRNAVA jeb IR-NAV. Pats satur abas vēlmes – Sirds vēlmi un Prāta vēlmi Tātad, es esmu Pats!
2001.09.30. 10:01:36
Trešais pasaules karš!? Izdoma vai īstenība? Un starp ko? Starp abpusēju bezspēcību. Cilvēks ir kļuvis bezspēcīgs un vājš, jo viņš ir visdziļākajā konfliktā pats ar sevi. Viņš ir neapmierināts un apmierinājumu meklē ārpusē. Viņš maldās un šie maldi viņam pašam ir liktenīgi. Ko darīt!? Jāmeklē Ceļš, Ceļš pašam uz sevi. Jā, to jau meklējuši tūkstošiem gadu pirms mums un arī meklēs vēl tūkstošiem gadu pēc mums. Meklē daudzi, bet atrod retais. Patiesībā, tas, kurš atradis, ir atradis priekš visiem. Īstenībā šis Ceļš jau atrasts krietni sen atpakaļ, jau sirmā senatnē, bet mēs joprojām vēl meklējam. Tad jautājums: Ko? Sen atrasto un sen aizmirsto. Kāpēc mēs aizmirsuši? Tāpēc, ka joprojām vēl meklējam, jo ļoti gribas saķert apvārsni...
Comments