Valerijans Rundzāns
Valerijans Rundzāns dzimis 1930.gada 1. februārī, Viļakas pagastā, Ūlasu ciemā, zemnieka ģimenē. Tēvam piederēja 10 ha zemes.
Izglītība: vidējā tehniskā - tehniķis elektriķis. Pēc fizkultūras skolotāju kursu beigšanas pie Rīgas fizkultūras institūta, savas darba gaitas uzsāka Viduču 7 - gadīgajā pamatskolā (toreiz tā viņa saucas) par fizkultūras skolotāju.
Vēlākos gados strādāja gan par elektriķi, gan par dežūrējošo inženieri elektrostacijā, gan par vecāko inženieri inspektoru enerģijas uzraudzības sistēmā.
Pašreiz dzīvo savā dzimtajā novadā Viļakā. Ir uzrakstījis stāstījumu - brošūru “Mani Ūlasi vēl dzīvo” par notikumiem, kas bija viņa dzimtajā novadā pēc otrā pasaules kara. Šis stāstījums sasaucas ar rakstnieka Birznieka - Upīša “Pelēkā akmens stāstiem”. Tie ir vēsturiski materiāli, kur patiesi attēloti cilvēku vārdi, dzīves vietas un notikumi. Šī brošūra ir Nacionālo Daugavas Vanagu Balvu nodaļas izdevums 1995. gadā. Tā ir vēsturisks materiāls mūsu nākamajām paaudzēm.
Vēsturiskas Valerijana Rundzāna publikācijas 1998., 1999., 2002. gada “Tāvu zemes kalendārā”.
Uzrakstīti šādi dzejas krājumi:
- "Manas emocijas Viļakā", 1997. gads;
- "Emociju gūstā dzimtā novadā", 1999. gads;
- "Atbalss provincē", 2003. gads;
- "Veltīts dzimtā novada skolām", 2004. gads.
Viņš ir pirmais un vienīgais, kurš sadzīves līmenī apdzejo savu novadu, saistot to ar konkrētām vietām, cilvēkiem, notikumiem.
2010.gada 1. februārī viņam apritēs 80 gadu. Par saviem gadiem viņš saka: “Jo vairāk mani ielenc gadi, jo vairāk es no tiem gribu atbrīvoties”.
Lai viņam izdodas!
***
Ezerzeme
Rītā sauli uzlēcot,
Ezerzeme pirmā sveic.
Labu rītu Latvijā,
Viens otram skaļi teic.
Braucot pa šīs zemes
Ceļiem kalnainiem
Ak, laime, kur tu ņēmi
Ezeru tik daudz!?
Te Balvi, Rēzekne un Viļaka,
Te mūsu Latgale vismīļākā.
Zini, ne jau vara,
Bet daba, ezeri to mīļu dara.
Un ezerzemes meitenes,
Kas ezeros šais peldās,
Ne visiem laime redzēt tās,
Bet tikai izredzētiem.
Lai kur es būtu pasaulē,
Ezerzeme mani sauc.
Jo tu man esi dvēselē,
Kas teici: “Mīļais, mājās brauc!”
Es atkal šajos kalnājos,
Kur Jāņugunis deg,
Kur apkārt visi strautiņi
Šais ezeriņos tek.
Priekā staro manas acis,
Klusos ezerus, kas redz,
Dzelmēs nogrimst mani sapņi,
Kad ezerzemi sniegi sedz.
Viļakas robežsargi
Sargāt robežu mēs steidzam
Lietū, salā, negaisā.
Paliek līgavas un sievas
Drošas latvju sētās savās.
Dienēt mani pavadīja
Tēvs ar māti, mīļākā.
Stingri, stingri piesacīja
Dienēt tā kā pienākas.
Zvērestu es stingru devu
Komandieru, draugu priekšā.
Svešiniekus nelaist iekšā,
Uzbrucējus atvairīt.
Dusi saldi, mana mīļā,
Es pabūšu nomodā.
Šajā naktī sniega vētrā
Robežsargu postenī.
Spožas zvaigznes tumšā naktī
Man par tevi stāsta.
Tava mīla, tavi vārdi
Mani silti glāsta.
Robežsargu bataljonā
Kārtība un disciplīna,
Tur dien īstie latvju zēni,
Nolaidīgo nav neviena.
Tēvu zemi aizstāvēt
Droši cīņā iesim,
Te mēs esam, te mēs būsim,
Tēvu zemi neatdosim.
1995. g.
Nav manis bez dzimtenes dziesmas
Uz Daugavas stāvākā krasta
Stāv meitene, laivniekam sauc;
Cel, laiviniek, karogu mastā,
Ar dziesmu pa Daugavu trauc!
Mana laiva, ko lēni nes viļņi,
Šūpo mani kā māmuļa mīļā.
Es dziedu par Daugavu sirmo,
Par meiteni krastā, ko mīlu.
Nav vālodzes mežā bez dziesmas,
Nav putnu, kas būtu bez spārniem
Nav uguns bez degošās liesmas,
Nav manis bez dzimtenes dziesmas.
Šeit vienīgā vieta virs zemes,
Kur latviešu ciltis te dzīvo,
Zemi, debesis, Dzintara jūru,
Karsti mīlējot Latviju brīvo.
Ņem ceļa rozes manas sārtās
No Rīgas vilciens steidz ar mani,
Vecumos tam gala punkts.
Ausīs skan man sliežu zvani:
Gaidi mani, gaidi mani!
Jel neprasi man, pavadone,
Kamdēļ es skumji raugos logā.
Ja novīss manā ceļā rozes,
Ko dāvāt būs man viņai rokā.
Tu mana mīla, gaišie sapņi,
Kas manā sirdī koši zied
Es satikt tevi steidzu, steidzu,
Ar tevi dzīvē kopā iet.
Stāj vilciens sava ceļa galā,
Bet sliežu zvans vēl ausīs skan,
Divas skaistās, mīļās acis
Vecumos steidz pretī man.
Nu mēs esam kopā abi,
Tu gaidīji, es steidzos ļoti.
Ņem ceļa rozes manas sārtās,
Tās saudzētas tev vienai doti.
Skaista mana tēvu zeme
Skaista mana tēvu zeme
No maliņas, līdz maliņai.
Ezerzemē saule lec,
Dzintarjūrā rotājas.
Latgalītē lini zied
Līdzās ziliem ezeriem.
Latgalītē baltie bērzi
Turas pretī negaisiem.
Vidzemīte vidū ir
Gaiziņkalna pakājē,
Gauja tek čalodama
Ievu ziedu paklājā.
Zemgalītē dziesmas bieži
Skan abos krastos Lielupei.
Tur aug rudzi, tur aug mieži,
Tur aug latvju zeltenītes.
Kurzemīte, jūras pērle,
Dzintarjūras apskalota,
Jūras vēju purināta,
Tautas dziesmās apdziedāta.
Skaista mana latvju zeme
Dzintarjūras maliņā,
Lakstīgalām skandināti
Meži, pļavas, kalni, lejas.
Strēlnieka mirklis
Pie jasmīnziedu krūma,
Kāds pārīts stāvēja
Tie mīli skūpstus savus
Viens otram dāvāja.
Zēns sacīja tai klusi,
Tu mana mūžam būsi.
Nerast man tādu citu,
Kā tevi Anniņa.
Ņem jasmīnziedu balto
Un glabā to pie krūts
Ja neatgriezīšos es,
Tā liktenim būs lemts.
Austrumi jau sārto,
Zēns cīņā projām steidz,
Un pie Nāves salas
Lodes viņu sveic.
Un citā ziedu laikā
Teic Anna dēlam maziņam,
“Te dāvāja tavs tētis,
Man jasmīnziedu balto”.
Nes melodiju vējiņš,
Pāri kalniem, lejām.
Skan dziesma pilna teiksmu,
Par mīlu, dienām senām.
Manas jaunības meitenes
Bij pavasaris dzīvē manā
Kā cīruļdziesma debesīs,
Bij meitenes ko mīlēju,
Ko mūžam aizmirst nespēju.
Ak, sārtie vaidziņi, jūs mīļās,
Ak, acis uguns liesmiņas;
Ak, smaidiņi kā saulītes,
Skanīgas kā dziesmiņas.
Kur esat šodien Jūs?
Pēc ilgiem gadiem saucu es:
Zilacītes, brūnacītes, melnacītes,
Manas mīļās, skaistās meitenītes.
Tik īss bij mīlas mirklis
Kā zibens debesīs,
Gadi aizskrēja kā vējš
Un vairāk neatgriezīsies.
Aug rozes manā dārzā
Un klusi sačukstas,
Lēns vējiņš noglauda tās mīļi
Par to, ka ziedējušas bija.
Nāc pavasari jaukais
Strautiņš čalo mežmalā
To straujā upe gaida,
Spožās saules apstarots
Tas saules zaķus raida.
Atskrien vējiņš, uzpūš vēsmu,
Atnes pavasara gaidas,
Nodzēš aukstās ziemas dvesmu,
Ieslēdz putnu melodijas.
Strautiņš čalo, putni dzied,
Tiem katram sava dzīve iet;
Mazs tārpiņš savas mājas durvis
Taisa vaļā, nevis ciet.
Nāc pavasari jaukais,
Nāc saules stariņš spožais;
Nāc ilgi, ilgi gaidītais
Prieks mūsu sirdīs saldais.
1999. gada 30. aprīlī, Viļakā
Ir jāizdzīvo
Cik labi ka var vēl elpot
Tai telpā kur dzīvojam mēs,
Mūsu Dzintara jūra gadu tūkstošiem čalo,
Gadu simtiem te dzīvojam mēs.
Vēl skābekli transportēt nevajadzēs,
Kā Dašavas gāzi pa cauruļu vadiem;
Vēl bērni un mazbērni redzēs,
Kā stārķi ligzdas vij galotnēs.
Maizi mēs ēdīsim savu,
Izaudzētu ar darbu un slavu;
Vēl jau arsim, sēsim, ecēsim un pļausim
Un par rītdienu gādāsim,
Vēl vālodze dziedās un sauks
Uz gaišāku rītdienu mūs.
Tik elpot, tik elpot kļūs grūtāk,
Smacēs tabakas dūmi un degvīna tvans,
Ar seksu piesātinātie Švarcnēģeru asiņu skati,
Kur cilvēks cilvēku medī kā zvēru.
***
Diez vai izdzīvot varēs tāda
Mūsu dvēsele garīgi vāja.
Klusums
Klusums ezerā un upē.
Klusums mežā, pļavā zaļā.
Klusums visā debess malā.
Klusums tajos brīžos jaukos,
Pat gaiss ir rāms un zeme klausās,
Kad runā vijole ar mani.
Smaids
Ja raksti dzejas rindas tu
ar smaidu,
Ja lasi dzejas rindas tu
ar smaidu,
Ja aplaudē dzejai tu
ar smaidu,
Ja sveicinies
ar smaidu:
Tevī mājo pavasars.
Comments