Mans Laiks

Laiks janvārī. 2009. gads

Vilis Bukšs,
speciāli *Tev

Laika zīmes. Janvāris. (Ziemas, sala mēnesis)

Janvāris ir laiks, kad ziema nocietinās un nostiprinās. Lai arī saulīte kāpj debess kalna virsotnē, tā tikpat kā nesilda un aukstais, it sevišķi tukšuma puses (arktiskais) gaiss mums atgādina, ka iestājies ziemas galvenais mēnesis. Pie mums tradicionāli janvāris ir visaukstākais mēnesis gadā. Bet, protams, ir arī izņēmumi. 2007. gada 16. janvārī, braucot ar velosipēdu trīs vietās uz Viļakas – Žīguru ceļa apstājos, lai no slapjā asfalta noceltu vardītes. Togad janvārī patstāvīga sniega sega mūsu pusē izveidojās tikai mēneša beigās.

Arī pagājušajā, 2008. gada janvārī, augļu kokiem, ogulājiem brieda pumpuri, ziedēja lazdas. Savukārt 1987.gada janvāra pirmajās nedēļās aukstais Sibīrijas arktiskais gaiss izplatījās līdz pat Baltijas jūrai, izraisot strauju gaisa temperatūras pazemināšanos. Mēneša pirmajā pusē Balvu rajonā atsevišķās naktīs gaisa temperatūra noslīdēja līdz -37 grādiem.

 

Jaungada diena. 1. janvāris.

Ticējumi. Ja Jaungada naktī nāk sniegs – visu ziemu būs daudz sniega. Ja Jaungada naktī lausks sper – būs barga ziema, bet vasarā būs daudz zibeņu un pērkonu. Ja janvāris maigs un lēns – būs auglīga vasara.

 

Trīs ķēniņu jeb Zvaigznes diena ir 6. janvāris.

Ticējumi. Ja Trijkungu dienā saule atspīd tik daudz, ka var zirgu aizjūgt, - vasarā būs labs siena laiks.

 

13. janvāris ir Vecā Jaunā gada diena.

Ticējumi. Ja Vecā Jaunā gada vakars vējains, tad arī vasara būs vētraina. Ja līdz Vecajam Jaunajam gadam bija sals, tad pēc tam būs puteņi un atkušņi. Ja Vecā Jaunā gada naktī snieg un puteņo, tad būs bagāta vasara.

 

Teņa diena ir 17. janvāris. Šī diena veltīta cūku saimei. Šai dienā nedrīkstēja bārties, lai cūkas neslimotu. Toties, lai cūciņām astītes grieztos gredzentiņā, visiem bija dūšīgi jādanco un jādzied.  

Ticējumi. Ja Teņa dienā migla, tad pavasarī būs plūdi. Ja Teņa dienā saulīte uzspīd tik ilgi, lai saimniece var pusdienas pasniegt, tad vasarā būs labs siena laiks. Ja Teņa dienā salst, tad Ģērdacī (Ģertrūdes dienā, 17. martā) būs ļoti silts un pavasarīgs laiks.

 

20. janvāris. Bašķis. Bija svētki visiem mājas kustoņiem, bet visvairāk govīm. Lopi šajā dienā bija jākopj un jābaro sevišķi labi. Zirgus nedrīkstēja nodarbināt, tiem bija jādod atpūta.

Ticējumi. Bašķu dienā jāvēro debesis. Ja zvaigžņota nakts – būs vēls pavasaris. Ja Bašķu dienas rītā salst deguns – būs karsta vasara.

 

Kāds laiks šogad varētu būt janvārī?

 

Šogad vēji gan ziemas pirmajā dienā, gan 26. decembrī pārsvarā pūta no dienvidrietumiem, rietumiem un tikai dienas beigās iegriezās ziemeļrietenis. Tāpēc, ļoti iespējams, janvāris un ziema kopumā paies šo vēju zīmē. Tas, savukārt liecina, ka janvāris būs ar mērenu salu, atkušņiem un nokrišņiem bagāts.

 

Janvāra pirmajā pusē, ieplūstot aukstākam gaisam, atsevišķās naktīs temperatūras varētu nokristies līdz -20, -22 grādu robežai. Ap Teņa dienu (17. janvāris), iespējams, atkal smidzinās lietus, sniegs kusīs un ceļi būs slideni. Mēneša beigās, pastiprinoties ziemeļrietumu vējiem, varētu arī putināt. Kopumā mēnesis paies bez ledainiem saliem. Ar vidēji normāliem sniegiem, ar nelieliem puteņiem un salīdzinoši ziemai mīkstiem vējiem.

Papildināts 5. janvārī

Šeit ziemojošo putnu, it sevišķi māju un pelēko strazdu uzvedība vedina noprast, ka mēneša beigās, pirms un ap Svecaini, sals atkal varētu pastiprināties, bet pēc tam, mīkstie dienvidu, rietumu vēji var atnest strauju un agru pavasari, kas, ļoti iespējams, būs garš un auksts.

Laiks ziemā

Vilis Bukšs
žīguriešiem

Laiks ziemā

 

Bristi brida barga ziema,      
Cimdu zeķu raudādama;
Cimdu zeķu raudādama,
Rokas, kājas saldēdama.

                        (Tautas mutvārdi)

 

Ziema ir pēdējā no četrām gadskārtām. Astronomiski ziema šogad sākas 21. decembrī pulksten 14.00. Taču skaidrs, ka senči to domājuši sākamies jau agrāk, dažuprāt - Mārtiņos. Zināms pamats tam ir, jo laika posmam no Mārtiņiem līdz Meteņiem tik tiešām var izdalīt kopējas iezīmes, piemēram, budēļos jeb čigānos iets tieši šinī laikā. Tomēr visticamākā būs versija, ka ziema nav bijusi piesaistīta kādam noteiktam datumam un par tās sākumu ticis uzskatīts brīdis, kad palicis auksts un sācis snigt sniegs.

 

"Ziema" ir sens indoeiropiešu cilmes vārds, kura sākotnējā nozīme bija "ziema", "sniegs". Tam radniecīgi ziemas apzīmējumi ir sastopami leišu, prūšu, ukraiņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, poļu, krievu, grieķu, latīņu u.c. valodās.

 

Šogad, tāpat kā iepriekšējos gados, ziema aizkavējusies un tikai tagad, Ziemassvētku priekšvakarā, tā kautrīgi pieklauvē pie Latvijas durvīm. Dabā, jau augustā un septembrī pazīmes liecināja, ka rudens būs garš un ziema vēla. Ap Katrīnām uznākušais sniegputenis liek cerēt, ka Ziemassvētki būs balti, bet Lieldienas sausas, melnas un saulainas.

 

Rādās, ka ziema kopumā būs mērena un maiga, ar lielu nokrišņu daudzumu ziemas sākumā. Arī cūkas liesai priekšgals biezāks, tātad, ziema būs dziļāka no rudens puses.

 

No Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai, iespējams, varēs izbaudīt arī ziemas priekus. Vēlāk, ap Veco jauno gadu, atkal būs šķīdoņi un slapjdraņķi, jo rādās, ka janvārī valdošie būs dienvidu puses vēji. Iespējams, ka janvāris būs arī vējains. Toties februārī nokrišņu būs krietni mazāk un ziemeļrietumu vēji atnesīs saulainu, sausu laiku ar mērenu salu.

 

Lai arī februāra beigās pieklauvēs salīdzinoši agrs pavasaris, marts, iespējams būs auksts un nemīlīgs. Asais ziemeļu vējš marta naktīs var atnest gan stiprāku salu, gan arī sniega vērpetes. Bet tālāk sekojošais aprīlis  arī varētu būt ziemeļu puses vēju zīmē un sauss.

 

Bet satraukumam nav pamata, jo pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu pirmajā pusē Ziemassvētku eglīti arī meklējam brienot pa dubļiem un ūdens peļķēm. Toties 1978. gada beigās sals bija -35 un vietām nokritās līdz -38!!! Cikli periodiski atkārtojas un laikā pēc 2012. gada mūs atkal apciemos stiprās ziemas... Bet, kā dzied tautasdziesmā, tad „Es ziemīnas nebaidos, Sen to biju gaidījuse: Ziemā man lieli prieki, Viegli slīd kamanīnas.

 

 Ticējumi.

 

• No pirmā aukstā laika, skaitot trīs mēnešus uz priekšu, sāksies ziema.
• Ja kaila ziema, tad nebūs augļu.
• Jo aukstāka ziema, jo bērziem būs saldākas sulas.
• Ja ziema puteņaina un daudz sniega, tad vasara būs slapja.

 

Anekdote

• Kāds pilsētnieks stāsta: "Reiz ziemā es braucu no pilsētas uz laukiem. Te, kur gadījies, kur ne, nāk rūkdams pretī liels lācis. Es živai no kamanām laukā un rudzos iekšā!" Laucinieks pabrīnās: "Ko? Ziemu rudzos?" - "Vai tad nu man bija laika apskatīties, vai tie bija rudzi, vai mieži," atsaka pilsētnieks.

 

 

Nāve un Mīlestība. Pēdējais

©Lilija

Pēdējais

Un tagad vēl viens apraksts, par vienu vecu Eiropas sievieti.

 

Šai vecajai dāmai jau bija pāri deviņiem desmitiem. Aizmugurē bija palikusi bagāta dzīve, cīņu un rūpju pilna .Un kas gan var nodzīvot dzīvi bez cīņām un rūpēm? Un nu viņa stāvēja uz sliekšņa, un jau bija pilnīgi sagatavojusies pārejai. Aizmugurē bija palikusi nodzīvotā dzīve, bet priekšā neziņa, bet arī paļāvība. Vai tad bija citi varianti? Protams, nē! Bet, ja tādi būtu? Vai atkal viņa nebūtu gatava cīņai?

 

Viņa savā dzīvē bija katoļticīgā, bija laba katoliete. Viņa centās pildīt Dieva bauslību, kā arī ieturēt gavēņus, apmeklēt svētdienās baznīcu. Arī savu vienīgo meitiņu audzināja katolicisma garā. Viņa  bija laba un uzticama sieva savam vīram ar kuru nodzīvoja pāri sešdesmit gadiem. Viņa, kā katoļi teiktu, bija dziļi dievbijīga. Mīlestība bija otrajā plānā, jo bailes nevar savienot ar Mīlestību. Mēs nevaram mīlēt to, no kura baidāmies. Tā viņa nodzīvoja savu dzīvi bijībā pret Dievu. Mīlestību kā tādu neiepazīstot, tāpēc, ka priekšplānā bija bijība.

 

Tagad jau uz nāves gultas, kad galva, paldies Dievam, bija skaidra un spēja vēl domāt, viņa bija daudz domājusi. Un tad viņai savās šaubās un bailēs gribējās padalīties ar mani un meitu. Varbūt tāpēc, lai izkliedētu savas bailes.

 

Viņa teica: “Visu savu dzīvi es centos darīt tikai to, kas teikts svētajos rakstos, cīnījos ar visiem kārdinājumiem, kuru katra cilvēka dzīvē nav maz, bet pašu galveno atstāju novārtā. Es neiemācījos iepazīt To pie kura man tagad jāiet, es neiemācījos Viņu mīlēt. Es no svētajiem rakstiem zinu, kā visi kristieši, ka Viņš mans Jēzus, daudz cieta no cilvēku cietsirdības, ļaunuma un man arī ir jāpacieš. Viņš piedeva un man ir jāpiedod. Bet, palika diemžēl Mīlestība. Mīlestība bija abstrakts jēdziens.

 

“Mīliet savu tuvāko , kā sevi pašu...” un tā arī es centos “Mīlēt”, ja tā bija Mīlestība. Es labi iepazinu bijību, cieņu, pielūgšanu, bet ne Mīlestību. Tagad ir pienācis laiks aiziet pie Viņa, bet man ir bail, ļoti, ļoti bail. Es cenšos visu laiku lūgties, bet baiļu sajūta mani neatstāj. Ja man Dievs būtu devis vismazāko iespēju turpināt dzīvi, es to arī darītu, varbūt tāpēc lai attālinātu šo brīdi, no kura man ir tādas bailes.

 

Jā, man jau tagad stāvot uz sliekšņa ir patiešām bailes no Nāves. Mani moka viens vienīgs jautājums ,Ko gan es savā dzīvē nepareizi darīju? Es taču centos būt laba katoliete!

 

Un tad es uzdrošinājos  pateikt. Jūs  savā dzīvē neiepazināt Mīlestību!

 

Viņa uz ilgu laiku apklusa, bet tad teica: “Mīlestība man bija mans vīrs, mana meitiņa, viņus es tiešām, dziļi un patiesi mīlu, ar cieņu izturos pret katru cilvēku, man nav ienaidnieku, bet tā jau nav mīlestība. Es patiešām ar cieņu izturējos pret visiem, bet nekad, pat nevarēju iedomāties, ka varu, un kad man jāmīl, jāmīl visi! Arī ģimenē mēs nekad nelietojām šo vārdu mīlestība, izņemot jaunību, kad mans dzīvesbiedrs atzinās savā mīlestībā .Šis vārdiņš bija sava veida tabu, to neklājās tā vienkārši lietot. Tā nu būtu ar šīs zemes lietām.

 

Jā, pār manu galvu gāja arī karš, kurš nesa lielu postu arī manai ģimenei. Grūti bija neieslīgt naidā, jo visa tauta bija naida un baiļu pārņemta. No vienas puses bija fanātisks diktators, kurš uzsāka šo karu, bet no otras, tie, kuri mums palīdzēja atbrīvoties no šī diktatora .Es tajā laikā centos visiem spēkiem būt lojāla neniecināt ne vienus, ne otrus, bet ne vienmēr to spēju. Kad ir liels posts, sāpēs mēs piesaucam Dievu, tad patiešām, ļoti grūti saglabāt paļāvību un arī bijību. Bet mīlestība , tā pazūd šajā baiļu un savstarpējo ķīviņu, neapmierinātības dūmos Tad viņas vienkārši nav. No cilvēkiem var dzirdēt tikai vienu vārdu, atriebība. Protams, miera laikā ir citādi. Pēc kara laikā bija daudz jāstrādā, bija jāatjauno viss sagrautais, bija jāatveseļo slimā zeme, kura bija vienās brūcēs. Un kur tad mēs varējām rast brīvu laiku, lai padomātu par kaut ko aukstu un cēlu. Mēs tikai to vien darījām kā strādājām un vēlreiz strādājām.

 

Šie gadi bija labvēlīgi gan mūsu tautai ,gan mūsu ģimenei. Mēs sākām uzelpot. Un tad atkal, laikam jau jābūt objektīvai pret sevi, Dievs tika atbīdīts otrajā plānā. Svētdienās, svētku dienās mēs gājām uz baznīcu, atcerējāmies Viņu. Bet šajā laikā Dievs bija kļuvis kaut kāds svešs, mēs bijām no viņa atsvešinājušies. To izdarīja karošs. Tagad mēs dzīvojam jaunā uzbūvētā mājā, zeme arī tika sakopta, mēs sākām dižoties ar sasniegto un ar to arī aprobežojamies.

Mēs, es tai skaitā, tagad vairāk nedomāju, ka pienāks brīdis, ka būs jāatstāj viss šeit sarūpētais. Vienmēr, kad ienāca man galvā doma par nāvi, es to vienmēr noraidīju ar otru daudz spēcīgāku domu. Tu vēl esi tik stipra un arī laimīga. Kāpēc gan jādomā par Nāvi? Man pietika, ka no rītiem un vakaros es lūdzu Dieva svētību, kā arī svētdienās piedalos Svētās Mises upurī. Bet pārējais bija mans laiks, laiks lai vairotu savas ģimenes labklājību. Mīlestība bija vai nebija, es par to nedomāju. Pēkšņi  smagi saslimu, Dievs sāka par sevi arvien biežāk atgādināt. Sāku savu brīvo laiku arvien vairāk aizpildīt ar lūgšanām, lūdzu gan spēku,  gan veselību un vienkārši palīdzību. Bet veselība tik un tā arvien pasliktinājās, negribīgi, bet arvien biežāk nācās atcerēties Nāvi. Bet nu tas bija tas, ka trīsas un bailes pārņēma no viena šī vārda atcerēšanās. Bieži nācās sev uzdot jautājumu: ‘Kāpēc es tik ļoti baidos no Nāves? Atmiņā uzpeldēja visi tie grēki ar kuriem es esmu aizvainojusi Dievu. Man likās,  ka viņš man tos nepiedos un mani gaida Elle. Lūk, no kā es baidījos! Tā ir neziņa, kas mani gaida mūžībā. Debesis manā uztverē ir priekš svētajiem, es taču tāda nebiju, jā, varbūt man tomēr Dievs dos man šķīstītavu, bet arī no šķīstītavas ir bail.

Svētajos rakstos ir teikts, ka Dievs piedod mums mūsu grēkus, kurus esam no sirds nožēlojuši. Bet cik tālu iet  un cik liela ir Dieva žēlastība? Vai bezgalīga? Visi ši4e un līdzīgie jautājumi man nedod mieru. Un ja atgriežamies atkal pie Mīlestības ,tad man ir  kārtējais jautājums: Kā lai es mīlu viņu, es Viņu taču nemaz nepazīstu? Es tiku audzināta no bērnības bailēs pret Dievu. Vecāki vienmēr teica: Ja to un to neizdarīsi, vai arī darīsi ko sliktu, Dievs tevi sodīs...”Un manī vienmēr pa priekšu gāja bailes, lai nenodarītu ko ļaunu, Dieva priekšā Un tagad pēc dziļām pārdomām, priekš tām Dievs man tagad atvēlēja daudz laika, guļot uz šīs gultas es sapratu vienu, un tas ir: Ja es būtu dzīvojusi pilnīgā paļāvībā uz Dievu, bet nemeklējusi savus ceļus, iespējams vieglākos, kā man tad likās, es arī būtu atradusi šo Mīlestību, jo nevar paļauties uz to, no kā baidies, bet var pilnībā  paļauties un uzticēties tikai tam, kuru mīli. Lūk,  tā ir mana atziņa, bet diemžēl tā ir nākusi pārāk vēlu. Un tagad man ir atlicis tikai viens, teikt, “Tēvs es atdodu tavās rokās savu miesu un garu!” Un nu tagad ir pilnīga paļāvība. Es aizeju ar paļāvību un cerību, ka Dievs man piedos, bet no bailēm, savām bailēm , es vēl nespēju atbrīvoties.

Tie arī bija viņas pēdējie vārdi, sekoja nopūta un viņas gars tika atbrīvojies no šī vecā , slimībai sagrautā ķermeņa. Istabu piepildīja smagnēja, un tāda kā sastinguma sajūta, tad kāds ieraudājās un pakāpeniski visa istaba piepildījās ar šņukstiem, visi klātesošie sēroja, slaucīja asaras, šķiroties no šī vecā ķermeņa, pie kura bija tik ļoti pieraduši. Kas bija cilvēkos, vai tās bija patiesas sāpes, ka viņa aizgāja, un viņi, “Zēloja viņu” .Vai arī viņi žēloja sevi, ka tālāk būs jādzīvo bez viņas. Tas jau nav svarīgi, kādu motīvu vadīti cilvēki sēro, varbūt tikai tāpēc, ka mums ir tāda tradīcija?  Lai katrs atrod savu atbildi uz šo jautājumu.

Tātad, arī šīs dievbijīgās sieviņas dvēsele aizgāja pie sava Tēva, kaut arī viņā valdīja samulsums, neziņa un sāpes un “uzspiesta” paļāvība. , tāpēc ka nebija variantu. Kāds būs viņas ceļš mūžības tālēs? Droši vien tas būs smagāks, nekā tam indiešu puisēnam. Atšķirība ir tā , ka puisēnu vadīja Mīlestība, kurā bija ietverta visa pasaule, kurā bija ietverts  gan radošais Dzīvības spēks, gan iznīcinošais Nāves spēks, viņam tas viss savijās vienā veselā- Mīlestība!

Viņā tas radīja mieru, jo tās bija zināšanas, tā nebija akla ticība, viņš pazina Tēvu, Tēvs viņam nebija nekas abstrakts un svešs, Tēvs viņam bija ļoti mīļš un tuvs, Tēvs viņam bija viss un visā.

Bet šīs sievas gadījums ir pilnīgi pretējs, viņā nebija zināšanu, viņa nepazina Tēvu, viņā bija ticība, bet ticībā nebija paļāvības, šī aklā ticība bez zināšanām, pakāpeniski pārtapa bailēs no bargā Tēva.

 

Es sāku no tā , ka mums vajadzētu katram iepazīt Nāvi un nav no viņas jābaidās un beigšu uz Mīlestības viļņa! Es esmu savā dzīvē nonākusi pie slēdziena, ka mums nav jābaidās no Nāves, nav arī viņa jāpiesauc. Mums vienkārši ir jāatrod sevī spēks ieskatīties, ieskatīties nāvei acīs, bet lai atrastu spēku vispirms ir jāatrod Mīlestība. Ir vispirms jāiemācās mīlēt, gan pašiem sevi, gan līdzcilvēkus, kā arī katru dzīvu radību, kaut arī pašu sīkāko. Ir jāiemācās mīlēt mūsu Zemes māti. Un tikai caur šo mīlestību mēs spēsim iepazīt un iemīlēt Dievu. Un šeit man gribas pieskarties mazliet Vēdām, hinduistu "svētajām “, tā mēs varētu teikt, grāmatām. Tā ir viņu Bībele.

 

Un lūk, tā pats Dievs uzrunā cilvēku: “ Es esmu ūdens garša, Es esmu saules un mēness gaisma, Es esmu skaņa ēterā un spējas cilvēkā. Es esmu sākotnējā zemes smarža un uguns karstums. Es esmu visa dzīvā dzīvība. Es arī esmu visu aptverošā Nāve. Un Es arī esmu visa nākamā radītājs. Tātad Es arī esmu visa pastāvošā pirmsēkla.”

 

Un ja jūs to izlasīsiet gan ar prātu, gan ar sirdi, jūsos atplauks, noteikti atplauks lielais Mīlestības spēks pret mūsu Tēvu. Tēvs nav abstrakts, viņš nemājo tikai kaut kur Debesīs, viņš mājo katrā no mums, katrā dzīvā radībiņā, katrā augā un minerāli, Viņš ir katrā mūsu elpas vilcienā!  Viņš ir mūsos un mēs visi esam Viņā!

 

Un ja mums izdosies, ja mazliet papūlēsimies, mums noteikti izdosies Viņu sajust. Un tad gan Dzīvība, gan Nāve būs viens vesels, viņas abas savīsies kopā. Nekas, it nekas neiznīkst un nepazūd, mēs visi esam Tēvā un Tēvs ir mūsos, bet lai to apzinātos un saprastu, atslēga ir Mīlestība.

 

Lai mums visiem izdodas šis meklējums, vainagojas ar uzvaru un lai Varenais Mīlestības spēks piepilda visu mūsu sirdis! Mēs visi esam viens vesels Tēvā un Tēvs ir mūsos. Un ja viens no mums ir nelaimīgs arī visi pārējie nekad nespēs būt pilnīgi laimīgi .Tāpēc palīdzēsim viens otram , lai visi kļūstam laimīgi un veseli gan garā , gan miesā! Un lai mums visiem atklājas šis bezgalīgais Mīlestības spēks un lai izzūd visas bailes un šaubas!

 Lai mums visiem izdodas!!!

Nāve un Mīlestība. Trešais

©Lilija

 ***

Šeit man gribētos dot jums divus piemērus, varbūt tieši šie piemēri palīdzēs labāk kādam no jums saprast sevi.

 

Ziemeļindijā Himalaju piekājē, mazā kalnu ciematiņā, vidēji situētā ģimenē uz nāves gultas gulēja divpadsmitgadīgs zēns. Viņš bija vienīgais dēls saviem vecākiem, tātad ļoti, ļoti dārgs. Mēs meklējām šo ģimeni un kad jau bijām atraduši, uzzinājām šo traģisko vēsti. Mums atlika tikai izteikt vecākiem dziļu līdzjūtību un nobirdināt kādu asaru pieklājības pēc. Bet mūs ļoti pārsteidza puisēna māte, no viņas skumjajām acīm staroja tāda mīlestība, ka mums kļuva silti un omulīgi šīs sievietes klātbūtnē, viņā bija miers un līdzsvars, uz lūpām bija viegls smaids. Bija grūti iedomāties, ka tā tiešām ir mīloša māte, kura katru brīdi šķirsies no sava mīļotā dēla. Viņas klātbūtne mūs bija tā nomierinājusi un pat hipnotizējusi, ka mēs pat aizmirsām, kāpēc bijām nākuši šo tālo ceļu.

 

Mēs atnācām uz šo ciemu lai meklētu interesantus, neparastus cilvēkus, kādi Indijā ir daudz. Mums ieteica tieši šo ģimeni. Viņus raksturoja kā ģimeni, kura dzīvo pēc Vēdiskiem principiem un ir ļoti (Dievticīga) mūsu sapratnē, gandrīz vai svēta. Tā teiktu eiropietis. Jo viņi patiešām visā apkārtnē ir kā paraugs un sava veida (Guru) skolotāji gan vīrs, gan sieva. Visi ļaudis gāja pie viņiem lūgt padomus dzīves grūtībās un arī vienmēr tos saņēma, kā arī viņi ārstēja daudzas un dažādas kaites.

 

Kad mēs gājām uz šo ciemu, vēl nezinājām par notikušo nelaimi, bet ieejot ciemā mums ciema ļaudis pavēstīja. Ka iepriekšējās dienas vakarā viņu dēls Džasvinders bija kalnos. Viņš vienmēr esot staigājis pa kalniem viens un vācis ārstnieciskos augus, kurus viņa māte izmantoja slimnieku dziedināšanā.

 

Tajā liktenīgajā vakarā no kalna virsotnes atdalījās akmens bluķis, tas krita pavisam blakus puisēnam, kaut arī viņš zēnu neskāra, bet no trieciena zēna kāja paslīdēja un viņš iekrita aizā. Tur arī no rīta atrada ciema ļaudis, kuri bija devušies viņu meklēt.

Viņš bija ļoti savainots un atradās starp dzīvību un nāvi.

 

Tāda nu, lūk, ir šī priekšvēsture. Bet atgriezīsimies mājā un konkrēti pie zēna mātes. Kad bija izteikta līdzjūtība, viņa mūs mīļi apskāva un teica, ka zēnam ir ļoti grūti pārvarēt sāpes, bet viņš varonīgi ar tām cīnās un diezgan labi ar to tiek galā. Neskatoties ne uz ko viņā valda miers un pateicība Dievam. Tātad viņu dēls savu misiju uz zemes ir veicis un Dievam labpatīk viņu atbrīvot no šī fiziskā ķermeņa. Tātad viņš ir pelnījis ko labāku! Tie nebija tikai vārdi, bet tie bija sievietes dzīves gudrība. No katra viņas teiktā vārda plūda liela mīlestība, miers un arī sevī dziļi apslēpta sāpe. Sāpe tā nebija tāda, kā mēs to saprotam zaudējot kādu mums mīļu cilvēku. Viņas sāpi labāk var nosaukt par ilgām. Ilgām, pēc kaut kā patiesa, dziļa, par Ilgām, kuras nav piepildītas viņā, bet pavisam drīz būs piepildītas viņas dēlā.

 

Iespējams rietumu kultūras cilvēkam tas šķiet cietsirdīgi? Bet tieši šeit, šajā Indijas mātē izpaužas cilvēka bezgalīgās, patiesās Ilgas pēc Tēva, pēc īstām Tēva mājām. Šeit savijas dziļa un patiesa mīlestība, skumjas un ilgas. Mēs iebildām, ka zēns cieš lielas sāpes un viņš vēl ir tik jauns... Uz to māte atbildēja: “Ar sāpēm mēs ienākam šajā fiziskajā pasaulē un arī ar sāpēm mēs to atstāja. Bet tās ir divas dažādas sāpes. Sāpes, ar kurām mēs ienākam turpināt visu laiku, kamēr mēs esam šeit, tās ir gan dvēseles, gan miesas sāpes. Bet, lūk, aizgājēja no šīs pasaules sāpes ir pēdējās sāpes, ar piebildi ( ja mēs būsim šajā zemes dzīvē bijuši patiesi un mīloši)

 

Tad viņa atvēra durvis, mēs iegājām istabā, kurā bija liels daudzums gaismas, tā bija it kā pielieta ar saules gaismu un sasildīta vēl ar kaut kādu mums līdz šim neizjustu siltumu. Šis siltums ieplūda mūsu sirdīs un kļuva tik neparasti silti, sirds it kā atmaiga, atbrīvojās no kaut kā lieka, no kaut kādiem mums uzliktiem blokiem, kurus mēs nemitīgi liekam, lai it kā sevi aizsargātu.

 

No acīm sāka plūst asaras, tās plūda un plūda un nevarēja savaldīt šo asaru straumi. Bet sirdī arvien dziļāk un dziļāk ieplūda maģiskais mīlestības spēks un pakāpeniski visu pārņēma dziļš miers.                                                                    

 

Uz gultas baltā palagā ietīts gulēja zēns, uz tumši iedegušās sejiņas bija vairāki nobrāzumi, rociņa kura bija virs baltā palaga rēgojās dziļa brūce, tā asiņoja un palags iekrāsojās sarkanā krāsā. Viņš cīnījās par katru elpas vilcienu, bet no sejas plūda miers un lūpas bija it kā paceltas un tās it kā smīnēja, it kā izstaroja mieru, neskatoties uz sāpēm, kuras arī varēja redzēt šajā sejiņā.

 

Pēkšņi, zēns atvēra savas melnās, dziļās, kā bezdibenis acis un šie divi bezdibeņi lūkojās uz mums. No šo acu skatiena palika vēl siltāk un likās, viņš mūs caurstrāvo un redz mūsu visas nepilnības, visu, kas mājo mūsu sirdīs gan ļaunais, gan labais. No šī skatiena pirmais kas bija- pārņēma bailes, dziļas bailes no iekšpuses un vienā mirklī pavīdēja mūsu iekšējā skatiena priekšā, viss tas sliktais , kas dzīves gaitā tika izdarīts, bet jau nākošajā mirklī mūsu sirdīs ieplūda Mīlestība un piepildīja mūs, tā nebija tikai mīlestība, ar to gāja it kā piedošanas spēks, par visu nodarīto dzīves gaitā. Tās nebija zēna acis- tās bija paša Dieva acis! Tas ilga viss varbūt pāris minūtes, bet šajās pāris minūtēs tika izdzīvota visa dzīve.

 

Tad puisēns sāka runāt, vārdi no viņa lūpām it kā plūda un likās, kā strautiņš, dzidrs strautiņš čalo. Vairāk nebija problēmu ar elpas trūkumu. Mēs no viņa teiktā fiziski neko nesapratām, bet mūsu dvēseles atsaucās un saprata visu teikto līdz pat sīkumam. Par ko mēs vēlāk arī pārliecinājāmies, ka nebijām kļūdījušies, kad mums pārtulkoja.

 

Viņš runāja par Mīlestību, ka mēs rietumnieki neprotam mīlēt. Ka mums ir jāiemācās mīlēt cilvēkus, dzīvniekus un visu, kas ir uz mūsu zemes, un mūsu pašu Zeme ir ļoti, ļoti jāmīl. Un ja mēs rietumnieki neiemācīsimies mīlēt Zemi tā pavisam drīz atteiksies no mums.

 

Tas jau viss viņa teiktais it kā nebija nekas jauns, to mēs jau bijām dzirdējuši no dažādiem pareģiem un gaišreģiem arī paši zinātnieki mūs ir par to brīdinājuši.

 

Bet tas ko teica, un kā teica šis zēns, kuram dzīvot bija atlikušas tikai dažas minūtes, bija pavisam kas cits. Likās , viņa fiziskais ķermenis vairāk nepieder viņam, bet viņš ir jau Dieva īpašums. Viņa teiktais bija kaut kas tik patiess, neizbēgams kas var notikt ar mums. Šie vārdi  mūs paņēma savā varā, tie nebija vairāk vārdi, tas bija likums!

 

Un tad vārdi it kā sāka dzist, tie palika arvien klusāki un klusāki un it kā aizplūda mūžībā. Tam sekoja dziļa nopūta un uz lūpām sastinga smaids...bet, kas gan notika nākošajā mirklī? Istaba piepildījās ar vieglu dūmaku, zēna veidolā, bet tas notika tā. Vispirms tā dūmaka bija mazas tenisa bumbiņas lielumā, tad viņa sāka augt arvien lielāka un lielāka līdz visa istaba kļuva par “DŽASVINDERU” un istaba līdz ar dūmaku pieplūda ar rožu aromātu, šis aromāts mūs ieveda dziļā transa stāvoklī. Sirds piepildījās ar Mīlestību pret visu pasauli, pret visām dzīvām būtnēm. Bija tāda labsajūta, ka nebija nekā, nekas vairāk neeksistēja izņemot šo rožu aromātu un mīlestību, kuru gribējās dāvāt visiem, visai pasaulei, apmīļot zemes māti, apmīļot katru augu un dzīvnieciņu. 

 

Šī mīlestība piepildīja vispirms istabu, tad māju, tad visu ieleju, ciematu. Mīlestība plūda un plūda līdz ietvēra visu zemeslodi. Tādu mīlestības sajūtu nekad savā dzīvē netiku izjutusi un diez vai  būs lemts vēl kādreiz ko līdzīgu izjust.

 

Šis rožu aromāts mani vēl līdz šodienai pavada .Līdz ko ievelku elpu vai arī savās meditācijās es to jūtu un arī Mīlestība, tā bezgalīgā mīlestība vismaz periodiski sevi atgādina, it sevišķi meditācijās.

 

Tā lūk aizgāja zēns, kuram uz šīs zemes bija lemts nodzīvot tikai 12. gadus. Cik bezgalīgu mīlestību viņš spēja dāvāt pasaulei aiziedams. Es ticu, ka šī mīlestība plūst no viņa dvēselītes arī tagad, arī tagad viņš spēj mūs sasildīt.

 

Pakavēsimies vēl mazliet pie tēva un mātes, viņiem tā nebija traģēdija, viņiem tie bija “Lielās pārejas svētki”’, kurā bija arī skumjas, bet ne asaras. Varēja just dziļas ilgas, bezgalīgu mīlestību un mieru un arī uzticību Tēvam. Viņiem,  protams, tas bija zaudējums fiziskajā plānā, bet daudz lielāks ieguvums garīgajā plānā.

 

Ar šo piemēru, es centos parādīt to, kāda attieksme ir daudziem cilvēkiem, kuri ir hinduisma piekritēji un arī budisma, un arī to kā var pārkāpt šo slieksni, ja mēs saprotam savu ‘”Draudzeni” un arī ‘’Ienaidnieci’’ Nāvi, ja mums viņa nav sveša .Tad mēs arī cenšamies mainīt savu dzīvi,  bet Nāve ir tā, kura mums palīdz it kā nemitīgi atgādinot, ka šo dzīvi jāiemācās nodzīvot Mīlestībā. Un tad arī Nāve būs skaista , pat ļoti, loti skaista!

 

 

Nāve un Mīlestība. Otrais

© Lilija

Atvēršana

Man ir nācies dzīvē saskarties ar daudziem, kuri manā klātbūtnē ir pārkāpuši šo slieksni. Tie bija dažādu slāņu cilvēki un arī dažādu kultūru un reliģiju pārstāvji.

 

Gan kristieši, gan musulmaņi , kas neatzīst reinkarnāciju, gan hinduisti un budisti, kuru dzīves ir pakārtotas reinkarnācijai.

 

Ar šo rakstu es nepretendēju ne uz kādām atklāsmēm, ne arī kādam uzspiest savu viedokli. Tas ir mans subjektīvais slēdziens un šī ir man dzīves pieredze, ar kuru es gribu vienkārši padalīties.

 

Jā, man gribētos, lai šo rakstu izlasa tieši tie cilvēki, kuriem šis vārds Nāve izraisa sastinguma un baiļu sajūtu. Lai cilvēki spētu ieskatīties viņai acīs un “sadraudzēties” O, jā, jūs teiksiet, tas nu ir par daudz ! Nē, to īsti es negribēju teikt, es gribēju pateikt – iemācīties sadzīvot ar viņu, jo būtībā viņa mums visiem ir līdzās visu laiku. Un mēs nezinām, kad viņai labpatiks mums ieskatīties acīs un, kad no šī šausmu skatiena mēs sastingsim. Bet ja mēs pazīsim šo skatienu, tad tas mums nebūs svešs, mūs vairs nepārņems “šausmas”. Mēs mierīgi un var būt pat laimīgi spēsim ar viņu sastapties.

 

Ir jāatzīst, ka viņa ir tā, kura mums dod brīvību. Brīvību no materiālā, brīvību no ķermeņa no kura dažs labs ir ļoti, ļoti piekusis. Kādam no mums šis fiziskais ķermenis ir daudzus gadus sagādājis daudz sāpju un ciešanu. Un tieši tad viņa būs tā, kura mums dāvās šo brīvību.

 

Būtu labi, ja mēs spētu iedomāties savu fizisko ķermeni, kā apģērbu, kurš gadiem ejot tiek iznēsāts, tas izdilst, rodas caurumi un nu pienāk laiks, kad šis apģērbs ir jālabo. Un mēs to labojam, viņš pārklājas ielāpiem, bet arvien vairāk un vairāk nolietojas. Un kad vairāk nav ko lāpīt, atnāk Viņa, kā draugs, un saka: “Es tevi atbrīvošu no šī saplēstā apģērba un došu tev jaunu! Nebaidies! Uzticies! Es neesmu tavs ienaidnieks, es esmu tavs draugs!”

 

Un kāpēc gan ne? Jo tieši Viņa būs tā, kas palīdzēs mums atbrīvoties no šī saplēstā apģērba un dos jaunu, tādu, kurš būs pieskaņots mūsu būtībai. Tādu, kurš būs tāds, kādi mēs patiesībā esam. Šis apģērbs nebūs izrotāts ar pērlēm, pērlēm, kuras maldina citus un paaugstina mūs kā “skaistākus” un “bagātākus” citu acīs. Bet viņš varbūt, tiešām, izdaiļots, izdaiļots pērlēm, kuras būs mūsu pašu gara bagātība.

 

Ja, es aizsteidzos priekšā, mums vēl ir jāatgriežas pie mūsu fizikālā ķermeņa. Tāpēc apstāsimies uz mirkli savā skrējienā, atradīsim brītiņu, kad varam pabūt vieni, kad  spējam pārvarēt bailes un ieskatīties sevī. Un izdarīsim vienu nežēlīgu slēdzienu – Kas ir piedzimis – tas nomirs! Un vēl – Katra diena mūs tuvina nāvei!

 

Tātad tas ir fatāli! No tā mēs neviens nespējam aizbēgt! Un tātad , kāpēc tad baidīties, par to runāt, domāt un izprast to?

 

Budisma un hinduisma kultūrās bērnu jau no brīža, kad viņš sāk runāt iepazīstina ne tikai ar māti, kura laidusi pasaulē un tēvu, kurš ir devis sēklu viņam, bet arī ar Nāvi, kura ir tā, kas viņu aizvedīs no šīs zemes sprosta. Jā , tieši tā, fiziskā sprosta! Mums ir jāatzīst, ka mūsu Gars, Dvēsele ir iesprostota šajā krātiņā un no šī krātiņa mūs spēj atbrīvot vienīgi viņa, vienīgi Nāve.

 

Šā laikmeta cilvēkam ir grūti atzīt to, ka viņš nav tikai šis fiziskais ķermenis. Un šeit atkal ir vainojama mūsu steiga, mēs nevaram, vai arī baidāmies palikt paši ar sevi. Bet ja mums atrastos brīvs brītiņš no rīta, vai arī vakarā pirms gulēt iešanas, kad mājā iestājas klusums. Pārvarēt šīs bailes un ieskatīties savā sirdī.

 

Varbūt kāds no jums teiks:  “bet kā tas ir, ieskatīties sirdī? “ Ir daudz un dažādas meditācijas tehnikas, es šeit negribu pie tām kavēties. Bet pateikšu tikai, ka pacentieties apturēt savu domu skrējienu, vai vismaz to samazināt līdz minimumam, paklausieties savos sirdspukstos un pati sirds jūs vedīs tālāk. Tāds, lūk, tik vienkāršs varētu būt sākums.

 

Jūs taču nevarat ticēt tam, ka ar šo fizikālo ķermeni beidzas viss? Man šķiet maz būs tādu cilvēku, kas teiks: “Es tieku aprakts šai zemē un tas arī viss, ar to beidzas mana eksistence”

 

Šeit nevienu negribu pārliecināt, vai arī uzspiest savu viedokli, bet es gribu jūs aicināt izzināt sevi. Nebaidieties no sevis! Nebaidieties ieskatīties sevī un tur ieraudzīt kaut ko vēl līdz šim nezināmu un svešu. Varbūt kādu vīziju, vai arī kādu gaismas stariņu, katram no mums tās varbūt būt dažādas. Cilvēks baidās no tā, ko nepazīst, bet līdz ko iepazīst- bailes ir pārvarētas.

Nāve un Mīlestība. Pirmais

Lilija
(Lilija Ņjuša)

Ievadam

Šis ir tas laiks, kad stāvam uz sliekšņa. Aizmugurē ir tumsa, priekšā gaisma. Tas ir laiks kur it kā abas satiekas. Tieši šis laiks varētu būt pārdomu laiks. Šajā laikā gribas ieskatīties sevī, sastapties ar savu gaišo un tumšo pusīti. Tieši šajā laikā ir vieglāk ir vieglāk novērtēt, saprast sevi, redzēt sevī gan gaismu, gan tumsu. Būt apmierinātiem ar redzēto vai arī kaut ko mainīt.

 

Apmierināts cilvēks ir miris cilvēks, mēs nevaram stāvēt uz vietas. Mēs nemitīgi virzāmies vai nu uz augšu, vai arī uz leju. Ja mēs esam nemitīgā kustībā, kaut arī bieži liekas, ka stāvam uz vietas. Bet tātad kustība ir tik lēna, ka grūti to pamanīt. Šajā nemitīgajā steigas laikmetā, kad cilvēks nemitīgi skrien, steidzas kaut ko sasniegt, iegūt kādas materiālās vērtības, viņam nav laika un arī nav vēlēšanās, kā arī bail ieskatīties sevī. Ja rodas kāds brīvs brītiņš, viņš to cenšas aizpildīt ar tukšu pļāpāšanu pa dažādām sadzīves lietiņām, vai arī vienkārši skatoties kādu seriālu un izdzīvot svešu dzīvi, bet ne jau savu.

 

Mūsu rietumu kultūras vidējais cilvēks baidās dzirdēt vārdu Nāve, jo tieši viņa, mūsu cilvēkam ir vislielākais ienaidnieks. Un tieši šeit viņš mēdz līdzināties Āfrikas strausam, kurš briesmu priekšā ierok galvu smiltīs, lai neredzētu, ka tās tuvojās. Mūsu kultūrā nāves tēma ir sava veida tabu, par kuru nemēdz runāt,  bet ja arī runā, tad ļoti saudzīgi un aizejot no realitātes.

 

Bet man tieši šeit gribas pieskarties vislielākajam mūsu cilvēka baiļu objektam. Uz to mani mudināja manas dzīves pieredze. Var būt, ka tas arī kādam varētu palīdzēt.

Herta - Anita Zeltiņa

Herta - Anita Zeltiņa

Dzimusi 1924.gada 24.maijā Vīksnas pagasta “Jāņusalā”.

Trīs gadu vecumā mirst tēvs, līdz ar to zaudēti visi tuvinieki, aizvesta svešos ļaudīs, kur drīz vien uzsāk ganu gaitas kā baskājains bārenītis.

1940.gada beidz sešklasīgo pamatskolu, mantojot no skolotājiem dedzīgu Dzimtenes mīlestību visam mūžam. Turpmākā dzīve cauri kara un verdzības gadiem, tomēr  par laimi  nekad nenokļūstot aiz mīļās Latvijas robežām.

Skaistos un smagos brīžos ņem  rakstāmo, tad dzejas rindas rodas pašas no sevis. No izdzīvotā, pārdzīvotā, no skaistām atmiņām.Tās rakstās un rakstās.

      ZILSNIEDZĪTE

Pavasara saule garām logam iet,
Neļauj ilgāk snaudā vērties acīm ciet.
Zvana zilsniedzīte: ”Paliec, paliec vēl,
Tālu neaizeji, būs man tevis žēl!

Saltā ledus klēpī ilgi gaidīju,
Lai kaut īsu brīdi sapnim uzplauktu.
Zilas sapņu dienas drīz vien izgaisīs,
Man pie tava sliekšņa arī lapas vīss.

Zilas ziedlapiņas asinīs man krīt…
Kādi ceļi mani vedīs citurīt?
Ja ar liktens ļautu sauli pasmelties,
Tomēr  visam pāri ledus elpa ies.

Ejot nogurst kājas, gadi plecus liec-
Tālu tēva mājas, zilais sapņu zieds!
Lai ar saules svelme mani neatstāj,
Tuksnesīgas smiltis manas dienas klāj.

Kaut zem sniega kalna ledus zobus ņirdz,
Zilu sapni glabā  kāda maza sirds.
Zvani, zilsniedzīte, atgriezīšos vēl,
Lai man, gaitas beidzot, zaudētā nav žēl!


  PĒDĒJAIS VALSIS


Kam man elektriskais slēdzis!
Logā ledus puķe viz.
Un no skaļām dzīrēm bēdzis,
Ciemoties nāk Mēnesis.

Paldies,draugs!Ar tavu dzirksti,
Savas dienas satinot,
Ļauts vēl varavīksnu pirkstiem
Raibas lapas pārlapot.

Tāli ciemi tevi gaida,
Nav nekad to atteikt spēts.
Gana nīcis manā vaidā
Nekavējies manis pēc!

Pāri ziliem sapņu ciņiem
Miegu sijā mākonīt’s…
Mežģīņaustiem paladziņiem
Apsegs mani zirneklīts.



 BĒRNĪBAS ZEMĒ


Pāri gadu kalniem skatos
Tumši zaļos egļu matos.
Vēju šalku pilnos silos,
Bērnu dienu sapņos zilos.

Mēnesis sēd mākoņratos,
Brauc uz savu zelta pili.
Mākoņvārti veras plati
Debess ceļos sidrabzilos.

Skumja lilijziedu skatos:
“Ai, kā līdzi vizinātos,
Zelta pilī dejot ietu,
Kristālvāzēs smaržas lietu!”

      DIVATĀ

Duksīt, mīļais, iesim laukā!
Mēnesnīca ir tik jauka.
Āboli krīt visu nakti,
Silā atbalsojot takti.

Šoruden jau sākšu skolu
Nezinu, ko tev lai solu-
Iesim ābeļdārzā klusi,
Augļus dalīsim uz pusi!

Bet tu pēti mēness vaigu
Sākot dziedāšanu baigu,
Silā atbalsojot raudas,
Šaušalīgas suņa gaudas.

Saprotu, par ko tu sēro,
Saprotu es, ko tu vēro:
Tur klīst tavu senču gari,
Nomirušu suņu bari.

Duksīt, ieraksimies sienā,
Rīt mums atkal ganu diena!
Rītā kritusi bij salna,
Sen tas viss aiz gadu kalna. 



 SITAS MELODIJA

Skaņas, platei slīdot lēni,
Cauri sirdij iet un iet-
Zemē tālā, zemē senā,
Kur tik baltas ievas zied.
    Divi acu pāri smejas,
    Soļi ūdens straumi jauc:
    Tie ir krasti, tās ir lejas,
    Kur tik baltu ievu daudz!
Smiekli  līdz ar Sitas straumi
Upes gludos oļos skan:
Pasaulē mēs esam jauni,
Pāri baltas ievas tvan!
    Siltām straumēm izraudātas
    Mani tālas saites sien,
    Un pa ceļiem izdangātiem
    Smagiem soļiem gadi brien.
Ļaujiet man vēl, likteņvēji,
Sitas līčos aizstaigāt,
Ļaujiet smiet, kā kādreiz smējām,
Palos kājas nomazgāt!
    Ne jau manam kapam rozes
    Ziemas salā saudzētas:
    Viena zila vizbulīte
    Sitas krastu auklēta!
Skaņas burvīgas un svētas
Cauri sirdij iet un iet...
Tikai sen vairs nav tās sētas,
Kur tik baltas ievas zied!

    ***

Mēness kāpj augstāk par silu,
Šis brīdis tavs ir un mans...
Iespēlē vakaru zilu
Lai cauri gadiem tas skan!..

Spēlē vijoli, draugs,
Spēlē to  kā vēl nekad…
Vai gan vairs rītvakar tiksimies,
Varbūt vairāk nekad?

Vairs neteiksim vārdus gurušus,
Tie cirstās brūces nedziedēs!
Jo vilcieni raksta mums likteņus
Ceļu dzelžotās sliedēs!

Spēlē vijoli, draugs,
Spēlē to kā vēl nekad…
Vai gan vairs rītvakar tiksimies,
Varbūt- vairāk nekad?




      NOJAUTA

Kāds gan liktenis likts ir uz spēles,
Ja tik spītīgi ugunskurs plok?
Kādēļ klusušas putnu mēles
Kādi murgi naktsmieru zog?

Kādēļ klusējat, bērzi balti,
Kur apstājies, siltais vasaras vējš?
Kam miglas vāli tik ledaini salti,
Kur strauta čalojums vakarējs?

Draugs, kur tava vijole kavējas,
Nakts ir tik skumja, kāds būs vēl rīts?
Ja tev trūkst stīgas, paņem’i manējās,
Caur asiņu šalkām man sirdī tās trīc!

Kāds tukšums stindzina zemzvaigžņu telpu
Kaut kur projām pakavu dipoņa skrej,
No tālienes atplūst vēl rožu elpa…
…Draugs, neaizej, neaizej, neaizej!!!

Ne jau svešumā dienas būs saldas,
Kad zaudējis būsi, kas tuvs bij un mīļš.
Apvāršņu apvāršņos ceļinieks maldās,
Apvāršņi aicina, apvāršņi viļ.

Tik gunskurā sprēgā vēl degoši vārdi:
…Neaizej.., neaizej.., neaizej…
Pretī mirdzot smej vilciena dārdi:
…Neaizej.., neaizej.., neaizej…



        ***

Īstenība ? Vai pasaka tā?
Varbūt acis nav nomodā?-
Ugunskurs avotā vizmo un blāv,
Blakus avotam meitene stāv.
Tumšmatu pīnes pār pleciem tai slīd,
Acīs dzirkstis no gunskura spīd.

Ugunskurs sprēgā un meitene smej,
Baltu pienu glāzē tev lej,
Uz pusēm dalītu rausi vēl dod:
“Nāku pie tevis vakariņot!”

Meitenes skūpsts un roze pie cepures,
Tas arī viss no dzimtenes!

Tālumā aizslīd vilnītis lēns…
Kādā malā tu, Sitmalas zēn?
Nāks mākonis upes piepildīt,
Vai pārnāksi sirdi vēl sasildīt?




     NEIESALT!

Ledū neiesalstiet, manas asaras,
Lai it visu to izraudāt spētu,
Cik gan saules bij daudz
Mums tanīs vasarās,
Cik daudz sapņu no sirds pazaudētu!

Asarās nomazgāt melu ļaunumu,
Pāri pacelties draudiem un nāvei,
Ar baltām dvēselēm
Iet zaļos tīrumos,
Mēzt no avotiem pūstošo rāvu.

Manām asarām ledū neiesalt,
Veldzei vasarām manām un tavām!
Pīpeņzieds tīrs un balts
Tavās pēdās lai plaukst,
Kuras aizejot atstāji pļavā!


      ŠĶIRŠANĀS

Tu aizej! Cik zemu mākoņi slīgst
    Un nemiera nopūta kliedz!
    No leduspuķes zars asinīs līgst
    Tur piebiris stindzinošs sniegs.

Tu aizej! Kur vasaras zeltskaidrais prieks?
    Tu aizej, vairs neatmirdz zvaigznes
    Zied rožuzieds nevajadzīgs un lieks,
    Kāda gan migla to aizsedz?

Tu aizgājis! Sen jau, tik sen gaidu tevi,
     Jau rudens pretī dveš baigs.
     Tās cerības, vēstulēs teiktas no tevis,
     Tās netaupa skrejošais laiks.



VECĀ LĪDUMNIEKA ĢITĀRA

Projām nemetiet ģitāru vecu,
Kapā līdzi to lieciet , lai skan!
Ļaus tā sajust vēl līganu plecu
Dejas solī, kas pieglaudies man.

Vēl es staigāšu brāzmainās stigās,
Lai ar vēji no kurienes pūš:
Rūsējušās un trūkušās stīgās
Dziļi ierakstīts manējais mūžs.

Stīgām pieskarsies sūrstošie pirksti:
Nebūs zudis laiks svelmainais mans
Sārtu līdumos iedegs vēl dzirksti,
Druvu kuplumā vārpas lai skan!

Pieklusušas ir tīrumu dziesmas
Vecs un nabags jau palicis es,
Sadeg laikmeti laikmetu liesmās,
Manējo ģitāra mūžībā nes.

Dvēseļu stīgas dzied meldiņu vecu…
Bagāts un laimīgs es kļuvis …nudien!
Blakus man viņa ar līganu plecu
Druvu zeltu kūlīšos sien!