| Es atnācis - esmu... |
|
Februāris 9, 2008, 0:03
Šonakt mans klauvējiens atbalsojās Viņas durvīs... Vakar sajutu Pavasara tuvumu... Ir sācies cits, cita Laika atskaites sākums. Mana līdzšinējā Dzīve un tās attīstība, liek pārdomāt Dzīves nozīmi un jēgu. Beidzot arī manas jūtas, kuras bija pazudušas neprātīgu sapņu pasaulē, pamodušās un es izberzēju acis, lai pavērtos apkārt un uzdotu jautājumu: Kas notiek?Jā, esmu krustcelēs. Kāds būs nākošais solis, no tā būs atkarīgs, vai man izdzīvot, vai nē. Manas Dzīves jēga ir manā apziņā, ka nav Mīlestības bez darbības. Ka nevar būt Mīlestība tikai vārdos. Mīlestībai vajadzīgs apliecinājums, ar attieksmi, rīcību un upuri. Un vispār, kāda nozīme tam, ka es skaisti runāju, bārstu saldus solījumus un smalki atvainojos, kad esmu uzkāpis uz kājas... Tā ir tikai mana ārišķīga atbilde, lai radītu labu iespaidu par sevi un attaisnotu savu liekuļa uzvedību. Es saaudzis ar šīm smieklīgajām izrādēm, ka to identificēju ar savu kārtīga, pieklājīga vīrieša būtību. Bet patiesībā mana īstā būtība paslēpusies, un tā darbojas pēc citiem likumiem. Tai nav sarkanās, satiksmi regulējošas gaismas... Tā darbojas tikai un vienīgi zaļajā gaismā. Tā var traukties kā svīre un pikēt kā piekūns, lai saķertu Viņu, manu patieso mērķi, manu IRNAVU...
Februāris 8, 2008, 21:00
Trīs stundas pirms pusnakts Viņš man iedeva trīs domas. Nodoms. No savas apziņas, no baltās dvēseles, sāc melnās domas atdalīt. Sāc asinis attīrīt no smirdīgām gļotām, sāc mājvietu atmazgāt no tumšām svārstībām un savus vārdus un grāmatas savas, sāc pārrakstīt un ieraksti Dzīvības Vārdus ar Baltās Dvēseles Baltajiem burtiem. Zemdoms. Ir laiks. Iedzer ūdeni, jo Tev slāpst. Šis ir Balto Zināšanu laiks. Dzer Zināšanas, jo Tev slāpst. Citus neaiztiec. Šis ir Tavs laiks. Tavs Ceļš ved pie Tevis paša. Un Tu neatpazīsti sevi?... Tu sevi redzi no mugurpuses... Ir laiks! Dod Baltajam Zināšanu Zibenim darbu! Sāc attīrīt Balto Dvēseli no sārņiem! Nenokavē! Šis ir Tavs laiks... Padoms. Tu esi tāds kā visi citi un Tev jāatgriežas Cilvēku Pasaulē. Tev ir Spēks atgriezt savu pasauli un to sakārtot.  Februāris 8, 2008, 15:09
Es atnāku no nezināmā un arī aizeju nezināmajā. Tāpēc šajā pasaulē man jāizzina viss izzināmais...
Februāris 8, 2008, 1:15
Šonakt Viņš aizgāja trīs minūtes pēc pusnakts, teikdams, - šonakt man jāpadomā... Pirms tam Viņš jautāja par delfīnu, par būtni, kuru pieminot man asaro sirds... Es Viņam izstāstīju par Salamandras noslēpumu... Delfīnam vārds bija Salamandra... Es stāstīju par dīvaino mīlestību, starp mani un Salamandru... Par mīlestību, kura pāraug nevaldāmā kaislē. Vēl es Viņam izstāstīju par savu bērnību. Tas bija ļoti sen, tālā bērnībā... Biju mazs zēns. Seklā dīķī, vērojot kurkulēnus, nejauši saķēru tritonu. Savās mazajās rokās, turot un paijājot un bučojot šo brīnišķo dzīvo radību, es Viņu... nogalināju... Un tad, manā bērna sirdī, kā pērkona grāviens nograndēja apjausma, - Tev ārdošais jāpārvērš radošajā! Bet nogalinātā tritona ķermenīti, lai glābtu no iznīcības, es apēdu!... Es gribēju, lai Viņš mūžīgi paliek manī... Kopš tālās bērnības manās asinīs ieplūda Salamandras gars un jaunībā pārtapa neizprotamas mīlestības alkās... Es Viņam teicu: - es nevaru pareizi izteikties, jo man nav vārdu. Tad man jārunā nenormāliem aizprāta un virsprāta vārdiem. Varu pateikt tikai to, ka ar katru zibens uzliesmojumu izsviežu neprāta sēklu un aizmirstos svētlaimē... Ar viesuļvētru apskāvies skūpstos un plosu līdz izdziestu orgasmā... Mīlestību dāvādams no ārdoša griežos par radošu...
Februāris 7, 2008, 0:55
Viņš jautāja: - Kādreiz, pirms daudziem gadiem, Tu iesāki stāstīt par pārdzīvoto tur, dienvidu jūras krastā... Par delfīnu... Toreiz, saulrietā, jūras krastā, stāstījums negaidot aprāvās un Tu izplūdi asarās... Vēl tagad atceros, kā Tu raudāji... Man šķita, ka Sirds Tev kūst un nebeidzamā straumē, līdz ar rietošo sauli, pazūd aiz horizonta... Šos vārdus dzirdot, man asinis aizdegās un sirds atkal asaroja... – Jā..., es izdvesu... – Tas bija delfīns, kurā es biju neprātīgi iemīlējies... Nē! Tas bija vairāk, vairāk nekā sieviete, māte, bērns... Tā bija Uguns un Ūdens kopība, tā bija neprāta lēkme... Tas vienkārši,... neizskaidrojams... - Bet kas notika?... Viņš turpināja mani mocīt ar jautājumu. - Nevajag! Nevajag!!!... Nevajag jautāt... Pārvarējis krampjus, kas sasēja mēli un norijis asaru kamolu, pateicu... – Kad gāju pie Viņa... Viņš... mani sagaidot, no prieka lēkdams izlēca no baseina un ar savu trīssimt kilogramus smago ķermeni, no trīs metru augstuma, uzgāzās jūras viļņu nosmailināto akmeņu kaudzei... Ak, tur Viņš palika kā pienaglots... Vēl dzīvs... Un Viņa acīs... un balsī...Ak, Dievs!!! Nēēeee... nēēeee... es biju... bezspēcīgs... -Jā... Viņš gari novilka un pats sev atbildēja manā vietā. – Es saprotu. Šobrīd, ar Viņu, Tev ir tāpat.
- Jā! - atbildēju. - Tāpēc savu seksuālo enerģiju apriju pats. Kā čūska, savu asti... - Jā... Viņš nopūtās.. – Nelaime tam, kas Tevī iemīlējies...
|
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Es aizeju komētas sudraba putekļos... |
Comments