| Es atnācis - esmu... |
|
Februāris 6, 2008, 19:52
*Apstādini mirkli un Tu pakļausi Visumu...
Februāris 6, 2008, 11:20
Neprāto! Ļaujies jūtu vējam un prāts kļūs par buru...  Februāris 6, 2008, 0:22
Šovakar Viņš mani pārsteidza, kad es stāvēju pie lielā spoguļa. - Sveiks! – Sveiks, sveiks..., es nomurmināju. Šoreiz, tā bija retā reize, par maniem pulksteņiem Viņš nejautāja. - Ko Tu blenz tajā spogulī?, Viņš dzēlīgi jautāja. - Meditēju..., es atbildēju. - Tās ir ik vakara manas pārdomas. Par aizgājušo dienu, par visu dzīvo un nedzīvo. Par esamību... Par to, kāpēc es tāds un ne citāds?... Kādēļ man šīs ciešanas un kaut ātrāk aizietu... Par to, ka es nevaru mīlēt kā citi mīl... un par bezgalīgām skumjām, kas dvēseli plosa... - Pietiek! - Viņš pārtrauca manus domvārdus. - Tu tā domā, bet īstenībā Tu tīksminies pats ar sevi. Tu nevari vien beigt raudzīties uz savu vingro, spēkpilno un vasaras saulē iedegušo ķermeni... Uz savu uzskrūvēto fizionomiju. Tā vietā, lai Tu ietu pie Viņas, Tu lūri spieģelī...
- Jā! Par Viņu arī domāju... - es atcirtu. - Bet Viņa neizturēs manu uguni, Viņa sadegs!... bet es taču tā Viņu mīlu, tā..., ka baidos, baidos Viņai pieskarties!... jo mani glāsti pārtaps uguns mēlēs...
- Jā. Tu esi traks. Tavas trakās asinis ir Tavs lāsts, Tava nelaime un laime... - To pateicis, Viņš pēkšņi pazuda, it kā nemaz te nebūtu bijis. ...un tikai spogulī, kurā atspīd zvaigžņu gaisma, mana seja pārvēršas te geparda, te vilka purnā...
 Februāris 5, 2008, 11:59
Ko Tu gribi?, - es Tev jautāju šajā februāra vakarā. – Šokolādi ar snieg... pulkstenīšiem..., - Tu atbildēji.  Februāris 5, 2008, 0:49
Vēlu vakarā pie durvīm kāds zvanīja... Tas bija Viņš. - Labvakar! Zinu, ka Tu neguli, tāpēc arī traucēju, - tā Viņš. – Kāpēc Tev tik daudz pulksteņu?... Kur tik skaties, tur stundenis bubina... Es jau zināju, ka tas būs Viņa pirmais jautājums. Vienmēr, durvis aiz sevis aizverot, Viņš jautā par maniem laikrāžiem. Es arvien atbildu, - Lai nenokavētu... Viņš, smaidīgs un apmierināts, jautāja: - Ko Tu baidies nokavēt?.... Visi Tavi modinātāji nepalīdzēs, ja pats nesavaldīsi savas mežonīgās dziņas. Ar kreiso roku paberzējis savu labo plecu, Viņš turpināja. – Vēlreiz pārlasīju Tavas šizofrēniķa rokrakstā rakstītās burtnīcas... Teikšu kā ir. Murgi! Tu domā, ka tā ir dzeja?... Nē. Ar trakām idejām apsēsta cilvēka siekalošanās...
Es klusēdams skatījos pulkstenī. Viņš runāja. – Draugs! Vai Tev nešķiet, ka Tu vari kļūt bīstams līdzcilvēkiem?... Tas, ka Tu esi nevainojams darbinieks, neparastu ideju ģenerators un paraugs sabiedrībā, ir tikai ilūzija... Nu Tu taču nenoliegsi, ka aiz visa tā slēpjas graujošs fanātiskā cīnītāja tēls... - Ne ārdošs, bet gan radošs! - es iesaucos. – Es esmu laiks, kad pulksteņu rādītāji pāršķir jaunu dienu. Es esmu mīlestība, kas orgasmā uzspridzina ledājus! - Draugs! Tu esi laiks, kas atnes nakti... Tu esi mīlestība, kas nogalina... To izsacījis, Viņš aiziedams noteica, - Jau pusnakts...  |
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Es aizeju komētas sudraba putekļos... |
Comments