Pēteris Horns. Katleši. Nobeigums

Astotā nodaļa

Pirmās darba gaitas.

 

Jā, lopi bija liels atbalsts mūsu dzīvē. Bet viņiem vajadzēja arī ēst. Barības sagatavošana prasīja lielu darbu. Nekādu pļavu mums nebija, zirga un pļaujmašīnu arī nē, bija jāizpļauj ābeļdārzs, upes pakraste, visas lauku malas un jāglabā atāls, lai sapļautu ar rokas izkapti govij un aitām nepieciešamo sienu. Mamma bija varena pļāvēja, toties papus to neprata, bet iemācījās, tomēr mammai līdzi tikt viņš nevarēja. Nelaime tā, ka viņš tā arī neiemācījās kārtīgi izstrīķēt izkapti. Vīra gods neļāva prasīt, lai izkapti izstrīķē mamma un tā nu viņš reizēm mocījās kā velns ar krupi. Līdzenā laukā viņš manāmi atpalika, toties upmalas un lauka malu appļaušana, kas mammai nepatika, viņam izdevās labi, jo tam viņam pietika pacietības un pļaušana tāda kapāšana vien bija, kur asa izkapts nebija tik svarīga un vāla gludumu neviens neskatījās.

Siena gatavošana kļuva arī par manu pirmo nopietno darba skolu. No sākuma jau tas sākās kā spēle – mums iztaisīja grābeklīšus ar viegliem liepas koka kātiem pēc mūsu auguma. Pamazām vien apguvām siena grābšanas tehniku un te nu pēkšņi izrādījās, ka tas jau ir obligāts darbs un pēcpusdienā, kad rītā pļautā zāle bija apvītusi, tika dota komanda ņemt grābekļus un doties apgriezt sienu un pēc tam to sagrābt un pienest zārdiem vai vārtiem, kā tos saucām.

Tas pats notika ar pļaušanu. Vispirms jau man gribējās pamēģināt, kā tā pļaušana notiek. Mamma ierādīja un biju lepns, ka varu darīt tādu lielo cilvēku darbu. Un man bija gadi divpadsmit, kad neliela izkaptiņa tika iesieta pēc mana auguma un man bija jāstājas vālā. Labākā pļaušana ir rītā pa rasai un nu bija jāceļas līdz ar saules lēktu, kas nepavisam nebija patīkami. Miega pilnas acis, rasa auksta, tomēr pienākuma apziņa man bija ieaudzināta – katram ģimenes labā jādara, ko viņš spēj un ja ar apziņu nepietika, papus prata tā uzbļaut, ka katram iebildumam mute bija ciet. Bet pie darba jau cilvēks pierod un galu galā nevarēja jau visu laiku tikai bizot apkārt un ķert zivteles. Katram jāstrādā arī. Jā, par baltrocīti mani neaudzināja!

Arī man ar izkapts strīķēšanu no sākuma neveicās un man strīķēja mamma. Tad jau viņa uzsauca papum, lai tas padod arī savu izkapti un tās tika uzstrīķētas asas kā nātres. Bet pamazām arī es apguvu amatu un ar laiku kļuvu par vienu no labākajiem pļāvējiem ciemā, ko varēju pierādīt pļaušanas talkās, kuras dažkārt rīkoja.

Bet ar siena sapļaušanu vēl nekas nebija beidzies. Tas bija jādabū šķūnī. Zirga nebija, katru dienu prasīt kaimiņiem arī bija neērti. Izeja viena – sanest sienu pašiem. Tā arī darījām. Faktiski tas jau nekas briesmīgs arī nebija – visattālākie mūsu saimniecības stūri nebija tālāk par simt, simt piecdesmit metriem. Papus ņēma divas sausas, vieglas kārtiņas, ik pa centimetriem četrdesmit uzsita šķērskociņus un gatavas bija “nesilkas”, kā šo ierikti saucām. Uz nesilkām varēja uzlikt krietnu gubiņu siena un divatā ienest iekšā. Parasti to darīja papus ar mammu, bet drīz šajā darbā tiku iesaistīts arī es. Tad jau gan uzkrauts tika mazāk, bet ja manām mazajām roķelēm tas likās par smagu, pie nesilku rokturiem tika piesiets dvielis, ko pārmetu pār pleciem un, šādi iejūgtam, man nešana veicās tīri labi. Ja siens bija tuvāk mājām, papus nesauca nevienu palīgā, uzkrāva sienu uz nesilkām, paķēra tās aiz gala un pārvilka sienu mājās viens pats. Drīz šķūnītis bija pilns. Tikai pašā jumta korē palika neliela tukša telpa, kur mēs ar mammu pa vasaru gulējām. Tā bija jauka gulēšana! Smaržo siens, dzirdama lakstīgalu un citu putnu dziedāšana. Naktīs baigi ūjina ūpis, rītos kūko dzeguzes un čivina visāda putnu varza. Bet ja laukā trakoja pērkons un gāza lietus, šajā stūrītī bija divtik omulīgi un lietus čabināšana aizmidzināja kā šūpļa dziesma. Šeit, spītējot aukstumam, nogulējām līdz vēlam rudenim un tikai tad, kad temperatūra nokrita zem nulles, pārvācāmies uz istabu.

Bet lopiem siena vēl nepietika. Lai būtu sienu kur glabāt, pretī sakņu dārzam pie taciņas uz upi tika uzbūvēta ietaise, ko sauc par bragu vai citādi, mēs to saucām vienkārši par jumtiņu, – ierakti četri stabi, kuros saurbti caurumi tapām un uz tapām balstās četrslīpu jumtiņš, kuru var pacelt augstāk un nolaist zemāk un nostiprināt, iebāžot tapas attiecīgos caurumos. Tur tad arī sabāzām atlikušo sienu. Uz pavasara pusi siens ar nastām bija jānes uz kūti, bet, kamēr tas nebija aiznests, pie jumtiņa mielojās zaķi, kurus gaišās mēnesnīcas naktīs varēja novērot pa logu. Mūsu mednieku tieksmes bija tīri teorētiskas un uzbrukumus zaķiem nekad nerīkojām. Kaislīgs mednieks bija Gelbe, tomēr pie mūsu jumtiņa uzglūnēt zaķiem viņš nenāca – kā nekā tas bija svešs īpašums, Tomēr zaķu bija daudz un viņš tos samedīt varēja arī citur. Mūsu zaķi tātad varēja justies drošībā. Vācu laikā, sadzirdējis par lielo zaķu bagātību, uz Katlešiem Ar “štorhu” (vāciski tā sauc stārķi), mazu, garkājainu lidmašīnu bija atlidojis kāds augstāks vācu virsnieks. Viņu tad mežzinis un pakalpīgie mežsargi veda zaķu medībās. Pa to laiku lidotājs ar savu štorhu vizināja Katlešu meitas. Liela jautrība sacēlās, kad uz vakara pusi no medībām atgriezās ģenerālis ar nogurušajiem mežsargiem un vienu pašu baltu zaķi. Lielu, tomēr tikai vienu! Jautrību izrādīt, protams, jau nu nedrīkstēja un lielie smiekli nāca tikai pēc “augsto viesu” aizlidošanas. Bet tā jau medībās dažkārt gadās. Jau daudzus gadus vēlāk pie mūsu kolhoza mežsarga zaķu medībās atbrauca mežsaimniecības ministrs. Parasti zaķu bija ka biezs, bet šoreiz – nekā. Nācās volgas bagāžniekā līdzi vienīgajam ministra nošautajam zaķim, kuru tīšām garām bija palaidis kāds no medniekiem, iesviest arī mana brāļa Janča nošauto zaķi, lai ministram būtu sievai ko atrādīties. Tas arī bija viss medību guvums, ja neskaita lustīgo mielastu pēc medībām mūsu mežsarga mājās.

Bet atkal esmu nobraucis no ceļa!

 

*  *  *

 

Ganu gaitas sākās agri. Nekādi lielie ganāmpulki man nav bijuši jāgana – Latgalē pa lielākai daļai tādu nebija un ja saimniekam bija lielāks lopu bars, ņēma riktīgu ganumeitu, kura varēja palīdzēt arī citos darbos. Manas ganu gaitas galvenokārt bija pie radiem vai savu lopiņu ganīšana.

Četrdesmit pirmajā gadā mammas māsa Anna, mana “kicīte”, bija aizprecējusies uz Kūlaiņiem pie Leišavnieku Antona, mammas brāļi bija aizklīduši pasaulē darba meklējumos un Kurnā bija palicis tikai mammas brālis Jezups un māsa Marta. Darba saimniecībā bija daudz, bet nebija, kas pieskata lopus. Un tā nu kādā rītā papus, uzsējis uz velosipēda bagāžnieka kaut ko mīkstāku sēdēšanai, uzsēdināja tur mani un devās piecdesmit četrus kilometrus garajā braucienā uz Kurnu. Man tas bija liels ceļojums, jo kopš apmešanās Katlešos laikam tikai vienu reizi bijām aizbraukuši uz Kurnu. Tad brauciens notika pa dzelzceļu ar vilcienu, kam nebija lokomotīves un bija tikai viens vagons, pie tam nakts laikā un, kad izkāpām no šī motorvagona, ārā gāza lietus. Par laimi stacijā gadījās vienīgā Balvu automašīna un, iestūķēti mašīnas kabīnē, nobraucām tos divus kilometrus līdz Lūšu (tā mēdza saukt mammas radus) mājām. Redzēts netika nekas.

Bet tagad, saulainā maija dienā, bija pavisam cita lieta. Izbraucām cauri Viļakas miestam un nonācām Balvu pilsētā. Nekā grandioza tur gan nebija. Varenākie bija baznīcu torņi, bet žīdu mājeles nebija nekas sevišķs. Iespaidīgāka bija sarkana divstāvu ķieģeļu māja galvenajā ielā un “Turības” trīsstūra ēka Balvu centrā, kur iekšā bija grandiozs veikals ar platām kāpnēm pusaplī uz otro stāvu. Tukšs stāvēja partizānu pieminekļa postaments. Tikai tad atcerējos, ka mamma mani bija paņēmusi līdz uz šā pieminekļa atklāšanu. Tas laikam bija tā paša tumšā un slapjā brauciena reizē. Paša pieminekļa tēls bija iespiedies atmiņā, bet atklāšanas svinības tajā burzmā pagaisušas no atmiņas. Kad pieminekli no jauna uzstādīja pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas, ilgi stāvēju, skatījos un nevarēju saprast, kādēļ piemineklis man izliekas svešs un neparasts. Un tikai tad, kad biju aizgājis pie “Turības” sētas, piemineklis atklājās visā savā staltumā un lepnumā.

Izskaidrojums bija vienkāršs. Jaunizceptie ”patrioti” un nacionālisti bija sagribējuši, lai partizāns noteikti skatās uz savu ienaidnieku austrumos un šim nolūkam sagriezuši pieminekli par četrdesmit pieciem grādiem, salīdzinot ar oriģinālo stāvokli. Ja agrāk partizāns uz austrumiem bija pavērsis krūtis un skatiens bija vērsts uz savu ziemeļaustrumu Latgali, bet pats viņš pilnībā bija skatāms, nākot pa Brīvības ielu, tad tagad, lai viņu apskatītu, jānolien pie “Turības” sētas.

Bet mēs braucām tālāk. Četri kilometri uz stacijas pusi un mēs bijām Lūšos. Faktiski māju oficiālais nosaukums bija savādāks, esmu to jau aizmirsis. Bet ciemā, kur katrā otrajā mājā dzīvoja Leišavnieks, katrā trešajā Kravalis, Bukats vai Mačs, visiem bija iesaukas. Kādas tik tās nebija! Bija Zaļčups Bens, Calmu Alekss, Gola Jānis, Židu Olekss, Čoļs, Abješčiks, Šūcīts un nezin vēl kādi. Un tā nu mana mamma bija Lūšu Razule, bet Kurnā mūs sagaidīja Lūšu Jezups un Lūšu Marta, bet viņu brāli Jāni, kuram bija tāds gaisīgāks raksturs, sauca par Šketu.

Sākās manas gana gaitas ar visu, kas pie tā piederas – celšanā līdz ar saules lēktu, aukstā rasa, vēlāk karstā saule un dunduri, noskriešanās pakaļ govīm un sevišķi aitām, ja ganīju uz lauka, platības bija visai mazas un vienmēr kāds lopiņš gribēja iesprukt treknākos ganību laukos, par kādiem tie uzskatīja sējumus un dārzus vai kaimiņu gabalus. Te nu gan man uzradās neaicināts palīgs, kaimiņu Miles (arī Leišavnieku) suns Meksis. Viņam laikam ļoti patika mana sabiedrība un tāpēc viņš labprāt palīdzēja lopiņus noganīt. Mile (starp citu, manas mammas māsīca, laikam īstā vārdā Emīlija vai Millija) šķendējās un sauca Meksi mājās, viņš arī paklausīja, bet pēc brīža bija atpakaļ. Meksis man kļuva par tiešām uzticamu draugu.

Basām kājām nekāda ganīšana neiznāca. Sala kājas, tās varēja sadurt un noskrāpēt, tādēļ Jezups man uztaisīja pastaliņas. Jāsaka, ka Jezups ar mani apgājās kā ar līdzvērtīgu cilvēku, iesaistīja visos darbos, ierādīja tos un prata tos padarīt interesantus. Un tā nu mēs taisījām man pastalas. No pastalādas nogrieza taisnstūra gabalu drusku garāku par manu pēdu un apmēram divreiz platāku kā pēda, gar malām vienādos attālumos ar kaltiņu iegrieza šķēlumus. Divus priekšējos stūrus salieca kopā un šķēlumos ievēra stipru linu aukliņu, kuras gali pakaļgalā tika atstāti tik gari, lai varētu savilkt un aptīt ap kājām. Purngalu speciāli ievilka uz iekšpusi un sašuva ar smalku siksniņu. Pastala bija gatava. Vērīgi sekoju darbam un liekas ka arī tagad pēc sešdesmit gadiem varētu pastalas uztaisīt.

Tā man Jezups iemācīja daudzus darbus. Mēs taisījām grābekļus un grābekļa zaru drāšana man īsināja samērā garlaicīgo ganīšanu. Es iemācījos vīt auklas ar kāšiem, mēs vijām virves. Man ļāva ecēt un iemācīja ecēt puskārtu, kārtu un pusotru kārtu, ar rulli pievelt sējumus. Ar salmu kūli padusē gāju aiz Jezupa, kad viņš sēja rudzus, izmetu pa salmam, ar salmu pavedienu iezīmējot birzis – vietu, kur beidzās apsētais. Man ļāva pat pieķerties pie arkla ragiem un noturēt to vagā. Vēlākos gados viņš man iemācīja pilnīgi visus lauku darbus. Viss tas notika bez piespiešanas. Jezups prata ieinteresēt, pavisam nemanāmi iesaistīt darbā, padarīt to interesantu.

Sevišķi interesanta bija kulšana ar spriguļiem. Uz vasaras otro pusi sāka pietrūkt pagājušā gada miltu un tika gaidīta jaunā maize. Tikko rudzi bija sākti pļaut, pirmos statiņus ieveda rijā un salika uz ārdiem – tādām kārtīm, kas bija saliktas uz sijām. Tad iekūra krāsni, kas atradās rijas kaktā padziļā bedrē un beigās aiztaisīja visas durvis lai rudzi varētu žūt. Skursteņa rijas krāsnij nebija, siltais gaiss kopā ar dūmiem izplatījās pa visu riju un nāca ārā pa mazajiem rijas lodziņiem un visām pažobelēm.

Kad nu rudzi bija izkaltuši, piedarbā ( tas ir tāds šķūnis ar gludu māla klonu pie rijas) noklāja klājienu un izkūla ar spriguļiem, kuru bija vesela kolekcija. Biežāk gan iejūdza zirgu lielā, smagā, rievainā rullī un brauca ar to pa klājienu. Kad vārpas bija izberztas, klājienu ar dakšām izkratīja, lai graudi sabirtu zem klājiena un salmus izsvieda ārā. Palikušos smalkumus sagrūda čupā. Nu sākās graudu šķirošana. Rijas vidū starp divām atvērtām durvīm pie sijas piekāra lielu, apaļu sietu un tajā bēra smalkumus. Kustinot sietu, atšķiroja graudus, kas krājās kaudzē zem sieta. Arī pelavas, kas palika sietā, izmeta ārā. Tomēr izsijātie graudi vēl nebija tīri. Tos tad sašķiroja ar mešanu. Ar liekšķeri grāba graudus un svieda uz rijas gala sienas pusi. Smagie graudi aizlidoja līdz pat sienai, bet sīkie graudi un pelavas palika pusceļā. Smagos, tīros graudus tad sabēra maisos un tos varēja vest uz dzirnavām. Cik garšīga bija no jaunajiem miltiem ceptā maize! To varēja ēst kā kūku.

Vācu laikā gan visa nokultā labība tika aplikta ar nodevām un šāda kulšana, kur nokulto labību nevarēja uzskaitīt, tika aizliegta. Tad nu pie graudiem bija jātiem citādā veidā. Uz tīruma noklāja brezentu, uz tā nolika solu, ņēma no statiņiem kūļus un, turot aiz kūļa resgaļa, sita vārpas pret solu. Daļa graudu izbira, izdauzītos kūļus salika atpakaļ statiņos. Graudus savāca un paklusām samala rokas dzirnaviņās. Arī rokas dzirnaviņas aizliedza mājās turēt. Bet zemnieks jau vienmēr atrada kādus paņēmienus, lai izaudzēto maizīti paturētu sev.

 Interesants bija linu apstrādāšanas process. Lini Latvijas laikā bija viena no galvenajām kultūrām, kuru pārdodot zemnieks varēja tikt pie naudas. Tādēļ Jezupam bija arī linu lauks. Vācu laikā par nodotajiem liniem izsniedza tā saucamos punktus un šeines, par kuriem varēja dabūt dažādas rūpniecības preces , kā arī šņabi un papirosus.

 Galvenās ganības bija divi Kurnas upes līči abās pusēs upei. Tie atradās turpat pie mājas upes ielejā. Kad lopi sāka ēst, man gribējās aizskriet uz mājām pie Jezupa. Bet lopiņi to vien gaidīja un zagās vai nu pa labi uz Šūmoju vai Calmu Alekša (Mača, kura mājas atradās pāri upei) daļu, vai pa kreisi uz Zaļčupnieku ganībām. Apspriedušies, abi ar Jezupu nolēmām, ka ap mūsu līčiem jātaisa aploks. Un tā brīvos brīžos devāmies uz valsts mežu, kur pirmā pasaules kara laikā bijušas tranšejas un vēl tagad staipījās dzeloņdrātis. Rūpīgi savācām drātis, satinām ruļļos un nesām tos uz ganībām. Vispirms drātis nostiepām vietās, kur lopi visbiežāk zagās uz kaimiņu daļu, pakāpeniski papildinājām un beidzot abi līči bija ieslēgti vienotā aplokā. Mans slogs kļuva manāmi vieglāks. Tas nenozīmē, ka lopi nebūtu jāpieskata. Pirmkārt, mūsu žogs bija diezgan vājš – sarūsējušās dzeloņstieples bieži trūka un žogs pastāvīgi bija jālabo. Otrkārt, līčos nevarēja izganīt lopus visu laiku, tie bija jālaiž arī stūrīšos lauku starpā, jāgana uz atāliem un pēc labības nopļaušanas uz rugainēm. Te nu bez gana nekādi nevarēja iztikt. Bet izbrīvēt vaļīgākus brīžus, iedzenot lopus aplokā, varēja.

Manās ganu gaitās radās negaidīts pārtraukums – iesākās karš. Otrā dienā klāt bija papus ar riteni un aizveda mani mājās. Tomēr fronte aizvēlās uz austrumiem, kļuva nosacīti mierīgi un mani atkal sēdināja uz bagāžnieka un veda uz Kurnu.

Bet dzīve bija raiba. Kādā pēcpusdienā ienāca paunu žīdiņš Joske un norūpējies stāstīja, ka vācieši taisoties visus žīdus sūtīt uz Palestīnu. Bet jau otrā dienā pa Celmenes ceļu rūca mašīnas un Celmenes pusē skanēja šāvieni. Joske un viņa ciltsbrāļi bija atraduši savu Palestīnu masu kapā Celmenes priedēs. Bija dzirdēts par cilvēku izvešanu krievu gadā, bet tik reāla un ciniska cilvēku iznīcināšana radīja šausmas un naidu. Joske bija labi ieredzēts, tāpat arī citi Balvu žīdi bija pazīstami, pakalpīgi un draudzīgi un viņu iznīcināšana neko citu, kā nosodījumu nevarēja izpelnīties. Savu oreolu zaudēja arī šucmaņi, kuri sevi mēdza saukt par “tēvijas sargiem”, bet tagad piedalījās žīdu vešanā un šaušanā, kas nu nekādi nesaskanēja ar tēvijas sargāšanu.

Bet ganu gaitas turpinājās Biju paņēmis no mājām līdz vairākas grāmatas un kad lopi bija mierīgāki, varēju lasīt, tikai reizēm paceļot acis un, ja kāda govs zagās nedarbos, pasūtot viņai pa pēdām Meksi. Tas ar savu uzdevumu tika galā spīdoši un jau pēc brīža vainīgā atradās savā vietā. Meksis tika apmīļots un pacienāts.

Ciemos bija atbraucis vieglprātīgais Jānis un Mekša saimniece Mile pasolīja tam kortelīti šņabja, ja tas aizbaidīs Meksi no mūsu mājām.

Plāns

bija vienkāršs – vajadzēja pie mums noķert Meksi, izgriezt tam vīrišķību un tad jau tas uz mūsu mājām vairs nenākšot. Jānis palūdza man, lai palīdzot Meksi noķert, es, neko nenojauzdams arī to izdarīju – nekādas grūtības tas neradīja. Jānis turpat uz lauka uzsāka operāciju, tomēr paveica to tikai līdz pusei. Meksis izrāvās un projām bija, tikai ar vienu olu. Jānis, saņēmis savu kortelīti, jutās apmierināts. Bet es ļoti nožēloju notikušo un domāju, ka esmu zaudējis savu draugu uz visiem laikiem. Bet pēc pāris dienām Meksis bija klāt atkal. Suns jau nav cilvēks – viņš nepiemin ļaunu un ir uzticams draugs. Palūdzu Meksim piedošanu par netīšo pāridarījumu un bijām nešķirami draugi līdz pat ganu laika beigām.

Bet ar lasīšanu iznāca bēdīgi. Kādudien ganīju līcī, pats sēdēju pakrastes kraujā un no augšas labi paredzēju visus savus padotos. Arī žogs bija apkārt un bija jāskatās tikai, lai lopi neizlauztos no aploka. Iesāku lasīt biezo Senkēviča grāmatu “Polāņecku dzimta”. Te mani pasauca uz mājām, kur vajadzēja kaut ko padarīt. Atstāju grāmatu un diedzu uz mājām. Kad pēc brīža atgriezos, ieraudzīju Sarkani ņemoties ap manu grāmatu. Nekas nebija glābjams – liela daļa grāmatas bija sazelēta. Šī Sarkane bija velna lops. Kur gan viņa bija ieguvusi tādu niķi – ēst papīrus? Arī citādi tā bija īsta neliete – tā mēdza klusi piezagties un badīt. Atceros, kādreiz ganīju uz Šūcīša gabala – tā bija tāda zemes strēmele blakus mūsu robežai un tās saimnieks atļāva mums tur paganīt. Tur bija arī veca mājas vieta ar vecu gandrīz aizgruvušu aku. Atsēdos uz akas bedres mals un lasīju, kājas kuļājot akā. Pēkšņi saņēmu grūdienu no muguras un biju akā iekšā – tā neliete Sarkane bija atkal izspēlējusi savu stiķi. Vēl

šodien

nesaprotu, vai viņa to darīja aiz dusmām vai draiskodamās.

 

*  *  *

 

Beidzās mana pirmā gana vasara. Nākošgad ganīju pats savu govi un aitas kopā ar Gelbes Frīdi mežā. Esmu par to jau minējis.

Arī Kurnā bija notikušas pārmaiņas. Marta apprecējās ar manas kicītes vīra kolēģi Tiltiņu Jāni – arī dzelzceļnieku un arī brigadieri. Un tā nu šitie brigadieri bija dabūjuši dienesta dzīvokļus vienā mājā – simt divdesmit ceturtā kilometra kazarmā, Tā bija tāda četru dzīvokļu dzelzceļnieku māja starp Balvu un Sitas stacijām, pāris kilometrus no Sitas.

Abām māsām bija pa govij un tūlīt atcerējās mani – šitais puika var ganīt govis pa dzelzceļa malu. Papus ar mammu neatsacīja. Puikam pa vasaras brīvlaiku nav ko slaistīties, lai dara derīgu darbu. Un tā es atkal sēdēju uz velosipēda bagāžnieka un braucu darbā.

Manas ganības bija izstieptas kā zarna – kādi divi kilometri garumā, bet tikai metrus divdesmit platas pa desmit metri abpus sliedēm. Vienīgais labums bija tas, ka govis nekādos nedarbos aiziet nevarēja, jo tūlīt aiz ganībām slējās mežs un tur nu govis nelauzās – zāle gar dzelzceļu bija labāka nekā mežā. Vienīgais ierobežojums bija dienvidu pusē, kur paralēli lielajam dzelzceļam stiepās Sitas – Burzavas šaursliežu dzelzceļš, kura josla jau piederēja citiem dzelzceļniekiem. Bet arī šis ierobežojums tika pārvarēts. Izrādījās, ka mūsu kazarmā dzīvo arī šaursliežu dzelzceļa remontbrigādes brigadieris Lesnieks, kuram bija ierādīta šī josla. Viņa govi ganīja dēls, viņa vārdu gan esmu aizmirsis, manu gadu puišelis. Tad nu mēs metāmies kopā un nekādas robežas mums vairs neeksistēja.

Dzīve nebija garlaicīga. Ik pa brīdim no austrumiem nāca vilcieni, piekrauti ar oglēm un sašautām lidmašīnām. Uz austrumiem gāja vagoni ar karaspēku, reizēm uz platformām zem brezenta varēja samanīt pat tankus. Iemīļots sporta veids bija apmētāt vagonus ar akmeņiem, cenšoties trāpīt logos. Tas varēja beigties bēdīgi, jo kādreiz izrādījās, ka pavadoņa kabīnītē, kas vagona galā pacēlās augstāk par vagona jumtu, atrodas sargs, kurš, ievērojis mūsu vingrinājumus, garāmbraucot nolaida pa mums automāta kārtu. Trāpīt jau viņš netrāpīja, savādāk atmiņas rakstītu cits, bet mācība mums bija un ar šādiem bīstamiem vingrinājumiem vairs nenodarbojāmies. Pat nestāstījām par to mājās, jo varējām dabūt kārtīgu brāzienu. Ne velti vai katru nedēļu uz dzelzceļiem nogranda sprādzieni – tur partizāni spridzināja tiltus un ešelonus. Cik tur vajag, lai apvainotu, ka mēs vilcienus apmētājam partizānu uzdevumā. Tīrās šausmas! Tad nošaušana vai Salaspils garantēta.

Bija arī citas izklaides. Nezin kāpēc mums bija nesaskaņas ar mežsarga Igauņa puikām, kuri dzīvoja turpat netālu kaimiņos pie Dzirlas upītes. Reizēm izcēlās veseli kari, kad viņi ieņēma lielo ceļu, mums nācās aizstāvēties uz dzelzceliņa. Munīcijas bija pietiekoši – uz dzelzceļa uzbērumiem visplašākajā izvēlē bija dažādi oļi, ar kuriem mēs viens otru apmētājām, tiesa visai neefektīvi, jo kritušo nebiju. Līdz tuvcīņām nenonācām un ienaidnieks ilgi uzturēties mūsu teritorijā nevarēja, jo dzelzceļš tomēr bija aizliegtā zona.

Mūsu teritorijā abus dzelzceļus šķērsoja Dzirla – neliela, bet vietām diezgan dziļa upīte. Mēģinājām ķert, zivis iztaustot paceres, kā biju radis savā upē un Kurnā, bet, kad man turpat blakus iznira pamatīga ūdensžurka, man pārgāja visa patika zivis meklēt, jo stāstīja, ka šīs žurkas sāpīgi kožot.

Visādas dzīvas radības mita apkārtējā mežā. Ļoti bieži pa viršiem aizlocījās čūskas. Es viņas neaiztiku un arī man viņas neko ļaunu necentās nodarīt. Aizraujošas spēles iznāca ar stirnām un bukiem, kuri bieži iznāca no meža, lai pamielotos dzelzceļa joslā. Tad laidu darbā akmeņus. Pašām stirnām nesviedu, bet lidināju akmeņus viņām pāri mežmalā. Dzirdot akmens kritiena troksni mežmalā, viņas metās uz dzelzceļa pusi. Bet tur priekšā biju es. Bija jābēg mežā, bet tur priekšā bija kārtējais brīkšķis no manis mestajiem akmeņiem. Tā nu dzīvnieciņi mētājās starp divām briesmām, līdz tomēr pamanījās pazust mežā. Sapratu, ka tā notrenkāt dzīvnieku nekāds labais darbs nav, tomēr garlaicības dēļ arī tā bija izklaide.

Ne tik humāns pret bukiem bija manas kicītes vīrs Antons, kuru visi sauca par Kūlaiņu Onci. Viņam izdobtā durvju stenderē glabājās īsta kara šautene, ar kuru reizēm, kad sagribējās svaigas gaļas, devās uz Dzirlas līču pļaviņām medībās. Buku bija daudz un medījums bija katru reiz. Pārāk bieži to atļauties nevarēja, jo mežsargs Igaunis, izdzirdējis šāvienu, tūlīt metās pāri dzelzceļiem šāviena virzienā ķert malumednieku. Tomēr Onci noķert viņam nekad neizdevās un mēs varējām pamieloties ar buka gaļas kotletēm.

Marta pūrā bija dabūjusi manu “draudzeni” Sarkani. Arī šeit šis nelietīgais lops izspēlēja ar mani nejauku stiķi. Kādreiz, kad ar briesmīgu dārdoņu garām drāzās garš akmeņogļu ešelons, Sarkane izrādīja bailes un ciešāk spiedās pie manis klāt. Aizkustināts par šādu uzticību, pēc vilciena aiziešanas gribēju pakasīt Sarkanei pieri. Bet tā metās man virsū, nogāza un iespieda tuvējā krūmā. Tikai kārtīgs blieziens ar rīksti Sarkanei pa ribām atbrīvoja mani no šīs apkaunojošās situācijas. Draudzības jūtas šāda izdarība jau nu nevairoja.

 

*  *  *

 

Apstākļi spieda vēlreiz atgriezties ganu gaitās Kurnā. Neskatoties uz to, ka Jezupa sievai bija piedzimusi meitenīte Marta, vācieši tomēr mobilizēja Jezupu latviešu leģionā. Anna palika viena ar mazu bērnu uz rokām. Tad nu pie viņas tiku aizsūtīts es. Nekāds spēka vīrs vēl nebiju, bet pieskatīt lopus, šo to palīdzēt, pieskatīt Martīti, kaut kur aizskriet varēju. Jezups mani bija iemācījis art un es pat uzaru dārzu pie mājām. Vagā jau gāja tā nekas, bet vagu galos, kur bija jāpārceļ arkls, man bija jāizliek viss spēciņš, cik jau nu man tā bija.

Nepatīkamāka bija bērna auklēšana un gadījās, ka dažreiz Anna atgriežoties ieraudzīja, ka, kā viņa mēdza stāstīt, “raud bērns un raud aukle”. Tā nu tas bija.

Dažreiz Annai palīgā atskrēja Jezupa visjaunākais brālis Pēteris, kuru vācieši bija paņēmuši darba dienestā un norīkojuši pie kāda saimnieka. Pēteris teica, ka leģionā uz fronti jau nu gan viņš neiešot. To laikam bija dzirdējuši arī citi un kādā dienā divi šucmaņi ar šautenēm aizveda Pēteri uz iesaukšanas punktu. Tā arī viņš nokļuva “brīvprātīgo” leģionā.

Apstākļu spiests gāju ganos arī pie sveša saimnieka. Vācu laikā izdzīvošana kļuva arvien grūtāka un mani nodeva ganos pie Kokoreviču Alīdas Straujupē, lai nopelnītu kaut ko iztikai. Ganīšana bija grūta, jo jāgana bija ne tika uz lauka, bet arī mežā, kur govis bieži noklīda un bija jāskrien pa mežu tās sameklēt. Beidzās ar to, ka saslimu un mani atrada pie siena gubas ar augstu temperatūru un gandrīz bez samaņas. Mani aizveda mājās. Par atalgojumu dabūju divus nonēsātus pašaustus linu kreklus. Mamma nozvērējās, ka mani vairs nekur nelaidīšot.

 

Devītā nodaļa

Krievu laiks.

 

Četrdesmitais gads. Rietumos plosījās karš. Un kādā dienā tas ienāca arī mūsu zemē. Putekļos sāka kūpēt ceļš no Kacēniem uz Viļaku, pa kuru blīvā straumē plūda krievu karaspēks. Ulmanis pa radio aicināja katru palikt savā vietā, bet bija jau avīzēs lasīts, kas notiek boļševiku Krievijā un visus stindzināja bailes par nākotni. Nevar gan teikt, ka visus. Izrādījās, ka skroderis Lidzerksts Latvijas laikā bijis pagrīdnieks un krievu ienākšanu sagaidīja ar gavilēm. Priecājās arī daži nabadzīgie saimnieki un kalpi, kas cerēja tikt pie zemes. Tomēr tādu nebija daudz.

Sākās nemierīgs laiks. Tika rīkotas sapulces un mītiņi. Sāka gatavoties saeimas vēlēšanām. Organizēja padomju valstī tik parastos sarkanos stūrīšus. Katlešos par tādu kļuva skola un to vadīt uzdeva papum. Viņš, vadoties no sava lojalitātes principa, šo darbu arī uzņēmās. Un tā vai katrus pārvakarus skolā tika rīkotas sapulces. Uz tām salasījās vai visi iedzīvotāji, jo klīda baumas, ka tos, kuri neies uz sapulcēm un nepiedalīšoties “jaunās dzīves celšanā” saņemšot ciet un aizvedīšot. Un tā nu uz sapulcēm sanāca arī visi saimnieki un bijušie aizsargi, Veco Ziediņu, kuram bija pamatīgas ūsas un kurš parasti sēdēja ierāvies kaktiņā pie krāsns, iesauca par Staļinu, jo viņā zināma līdzība ar “vadoņa un skolotāja” portretiem bija saskatāma. Dziedāšanā un teātra spēlēšanā piedalījās pat bijušie aizsargi.

 Papus gan savos vadītāja pienākumos aprobežojās ar visa notiekošā protokolēšanu. Ar vadīšanu nodarbojās aģitatori, kurus atsūtīja no centra. Protams, viņam bija jāmāca dziedāt Internacionāle un citas padomju dziesmas. Tika iestudēta arī Raiņa luga “Ģirts Vilks”.

Skolā tika izveidots saeimas vēlēšanu iecirknis un par vēlēšanu komisijas sekretāru iecēla papu. Vēlēšanām gatavojās ar milzīgu aģitāciju, lai gan beigās izrādījās, ka palicis tikai viens – “komunistu un bezpartejisko bloka” kandidātu saraksts. Paklusām runāja, ka tos, kuri neiešot uz vēlēšanām vai balsošot pretī, tāpat aizsūtīšot uz Sibīriju. Tādēļ uz balsošanu sanāca visi balsstiesīgie katlešnieki. Bija ierīkotas arī kabīnes aizklātai balsošanai, bet arī tajās neviens negāja, jo par šādu rīcību tāpat draudot Sibīrija. Ne jau visiem šie “bloka” kandidāti bija pa prātam, ne jau visi uzskatīja vēlēšanas par likumīgām. Pats redzēju, kā divi puiši ar degošu papirosu galiem dedzināja caurumus biļetenā, lai padarītu tos nederīgus. Pastāstīju to mammai, bet viņa iztrieca mani no klases, kur bija vēlēšanu iecirknis un pavēlēja nebāzt savu degunu citu darīšanās.

Bailes no atmaksas spieda visus nobalsot tā, kā to vēlējās vara. Balsošanas rezultāti bija spoži. Bija ievēlēta saeima, kas drīz arī pieprasīja Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai.

 Kādi tik pasākumi netika organizēti! Visus aicināja iestāties MOPRā – tā bija tāda organizācija ko sauca par Starptautisko organizāciju palīdzībai revolūcijai. Dalībniekiem piedāvāja skaistas MOPRa nozīmītes. Es labprāt būtu kļuvis par šādas nozīmītes īpašnieku, tomēr mani tur uzņemt netaisījās un netiku dzirdējis, ka arī kāds cits tajā būtu iestājies.

 Oktobra svētkos organizēja demonstrāciju. Savāca ļaudis, iedeva rokās sarkanos karogus, Staļina un citu varasvīru bildes un visi kolonā devās uz kaimiņu krievu ciemu Untinu, no turienes uz Djadnu. Mani tur līdz neņēmu, lai gan manai bērna galvai tas likās skaists un interesants piedzīvojums. Pieaugušie pārnākuši stāstīja, ka krievi viņus uzņēmuši ļoti sirsnīgi, jo lielākā daļa krievu padomju varas atnākšanu uztvēra kā savas varas nodibināšanu.

Papus bija noņēmies politikā nejaukties, bet dzīve viņu tajā ierāva ar raušanu. Skolotājs tajā laikā bija gan diriģents, gan režisors, gan sabiedriskais darbinieks. Skolotāju pirmām kārtām izvirzīja dažādās komisijās un komitejās. Sprukt nekur nevarēja, bet papus piekrita būt tikai par sekretāru un nemaisījās nekādu pasākumu organizēšanā. Viņš uzskatīja, ka skolotājam jābūt lojālam pret pastāvošo varu, bet viņa pamatuzdevums ir mācīt bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt. Sevišķu uzticību padomju vara viņā neizraisīja, vairāk radīja piesardzību, jo viņš taču, būdams bēgļu gaitās Krievijā, bija pārdzīvojis gan revolūciju, gan līdz 1922.gadam vērojis teroru, kas pavadīja padomju varas jauncelsmi. Te varēja sagaidīt visu.

Dzirdēja par “melnajām bertām”, kas pa naktīm aizveda iespējamos padomju varas ienaidniekus, par aizsargu un policistu arestiem, tomēr Katlešus šādas represijas neskāra. Acīmredzot šeit nebija denuncētāju, kuri nodeva savus līdzcilvēkus. No Katlešiem varasvīros bija tikai Lidzerksts, kurš kļuva par kaut kādu priekšnieku milicijā, uzšuva sev no pelēkas vadmalas elegantu krievu armijas tipa uniformu un vairāk tikai izrādījās, bet katlešniekus neaiztika. Milicijā iestājās arī Petrovu Valoģja, kurš tagad nāca uz Gelbu pagalmu ripas sist savā zilajā miliča mundierī. Kaut kādā padomē bija ievēlēts ļoti nabadzīgs, neizglītots zemnieks Golubevs. Tas tad arī bija viss padomju aktīvs, visumā diezgan nekaitīgs.

Tā aizritēja gads “krievu laika” kā tāda jauna, neparasta, bet bīstama un draudīga teātra izrāde.

Bet tā nebija teātra izrāde. Pienāca ziņa, ka pa visu Latviju masveidīgi arestēti un lopu vagonos aizvesti “padomju varas ienaidnieki”. Kā aizslaucīti pēkšņi paklusām pazuda aizsargi, vīrieši no bagātākajām saimniecībām. Tomēr arī šoreiz briesmas Katlešus neskāra.

Un tad uzzinājām, ka sācies karš.

 

 

 

Desmitā nodaļa

Vācu laiks.

 

Karš bija tik tālu. Papus lasīja avīzes, klausījās radio un vērīgi sekoja notikumiem pasaulē. Tomēr kara sākums pie mums nāca kā trieciens, negaidīts, briesmīgs. Sarkanā armija atkāpās ļoti strauji. Katlešiem fronte aizgāja garām pavisam nemanāmi. Atskanēja tikai varens sprādziens pie Akuļiem – bija uzspridzināts tilts pār upi. Pēc tam iestājās klusums.

Un tad pienāca ziņa, ka vācieši esot klāt. Daudzi devās uz Akuļiem, kur pār upi cēla pagaidu tiltu vācu sapieri. To uzbūvēja blakus uzspridzinātajam dažu stundu laikā. Dzirnavnieks Bērziņš, kurš prata vāciski, aprunājās ar vācu virsniekiem, Jā, tie nu gan bija īsti virsnieki! Ģērbti elegantās, izgludinātās uniformās, pieņēma

ziņojumus

no zaldātiem, kuri skaļi sasita papēžus un gāja izteikti stalti un militāri. Vācu zaldāti parādījās arī mājās, kur prasīja ”špek und eijer”. Ar varu neko neņēma, bet iedzīvotāji aiz bailēm tāpat deva produktus bez maksas, lai gan dažreiz zaldāti arī iedeva dažus feniņus. Par naudas vērtību nebija nekādas jēgas.

Gadījās arī kuriozi. Kādā mājā, kur tajā laikā bija tikai kāda jauna meita, ienāca vācietis un atkal prasīja savu špek und eijer un, lai ilustrētu savu

lūgumu

, salika plaukstu, it kā turētu tajā olu un ar otrās rokas pirkstu rādīja izveidotajā dobumā. Meita to saprata tā, ka vācietis prasa pavisam kaut ko citu, apdraud viņas nevainību un sāka bļaut. Nabaga vācietis bija ļoti izbrīnīts par šādu reakciju uz pavisam nevainīgu

lūgumu

un laidās lapās. Nezinu, var būt, ka tā bija kara laika anekdote, bet stāstīta tika ļoti nopietni un pieminēta konkrēta persona.

Šinīs dienās izjutu arī vislielākās briesmas kara laikā. Grābām sienu ābeļdārzā, kur ābeles jau bija izsalušas un izcirstas. Virs mums diezgan lielā augstumā izvērtās gaisa kauja starp krievu un vāciešu lidmašīnām. Tarkšķēja ložmetēji, bet tā kā abas lidmašīnas bija visai augstu, tas nekādas bailes neradīja un bija interesants skats. Bet tad no krievu lidmašīnas parādījās dūmi, tā apmeta loku virs Katlešiem un no tās sāka krist bumbas. Acīmredzot lidotājs atbrīvojās no bīstamās kravas un izmeta bumbas uz saskatāmiem objektiem. Divas bumbas sprāga pie Mendēm, nākošās divas pie dzirnavām un nākošās laikam bija domātas mums – tās sprāga lejā aiz upes, metrus simt no mums. Visi sabēga pagrabiņā, bet man tas nebija pieņemami, man likās, ka nākošā bumba uzkritīs taisni uz pagrabiņa un visi būs beigti. Tādēļ skrēju uz mājām, kur, piespiedusies pie kūts gala, stāvēja Vaļa. Bet bumbu vairāk nebija. Iestājās apdullinošs klusums, kurā skaidri varēja dzirdēt, kā krīt šķembas un zemes pikas. Mani laikam bija ķēris nervu šoks, jo sāku histēriski raudāt un mani ilgi nevarēja nomierināt.

Pret vakaru zem kļavām lielceļa malā apstājās vairākas armijas mašīnas un uz Ceriņu pagalma apmetās nakšņot vācu karaspēka daļa. Gājām viņus skatīties. Viņi kurināja ugunskurus, gatavoja ēst un vakarā spēlēja mutes harmonikas un ļoti skaisti dziedāja. Otrā rītā viņu vairs nebija, bet grāvmalās varēja atrast spožus šokolādes iesaiņojumus, raibas un skaistas cigarešu kārbas ar uzrakstiem dažādās valodās, reizēm pat ar dažām cigaretēm iekšā. Mēs kļuvām manāmi bagātāki ar dažādām neredzētām lietām – bārdas skujamiem asmenīšiem, dažādām kastītēm un kārbiņām, un paciņām ar kaut kādiem rullīšos satītiem gumijas izstrādājumiem, kurus varēja uzpūst par baloniem. Tikai vēlāk no erudītākiem zēniem uzzinājām, kādam nolūkam tie paredzēti.

Vēl pāris reizes parādījās dažas karaspēka daļas un tad karš vairs nebija manāms, sākās ikdienas dzīve.

 

*  *  *

 

Bet ikdienas dzīve nebija nemaz tik vienkārša. Vispirms jau saņēma ciet Lidzerkstu un Golubevu. Golubevu pa ceļam uz cietumu, kā teica, bēgot nošāvuši. Lidzerksts kā lielāks putns tika aizvests uz Daugavpils cietumu un tā arī pazuda. Droši vien arī viņu nošāva, jo vācieši nekādus kumēdiņus netaisīja, par lielāko daļu pārkāpumu draudēja sods “erschossen”, tātad nošaušana.

Nepatikšanas negāja garām arī mūsu mājām. Kādā pievakarē uz taciņas parādījās mūsu aizsargi spožās parādes uniformās un ar šautenēm un pavēlēja papum izsniegt visus sarkanā stūrīša dokumentus, kurus papus tik cītīgi bija rakstījis. Visus dokumentus, karogus, dažas padomju laika grāmatas un vēl kaut kādus papīrus aiznesa uz mūsu pastāvīgo ugunskura vietu, kur tika dedzināti nocirstie krūmi un nezāles, sakrāva sārtā un sadedzināja. Tas arī pilnīgi saprotams, jo šajos

protokolos

figurēja arī šo pašu aizsargu vārdi. Ja nu šie

protokoli

nonāktu vācu slepenās policijas (gestapo) rokās, viņiem klātos plāni.

Tas bija tas, ko redzēju es, bet bija arī kaut kas, ko es uzzināju tikai krietni vēlāk. Lai nepaliktu dzīvs liecinieks, papu aizveda uz mežu, lai nošautu. Tomēr dzirnavnieks Bērziņš bija savus biedrus pierunājis papu atstāt dzīvu, jo viņš taču esot viņu pašu bērnu skolotājs, nekad neko ļaunu neesot darījis un nevienu neesot nodevis. Papum piekodināja turēt muti un palaida. Bet jau pēc pāris dienām papu izsauca uz pagastu pie pagasta vecākā Kļaviņa. Tur papu pratināja, kāpēc viņš esot sadedzinājis svarīgus sarkano dokumentus. Papus aizbildinājās, ka esot ieradušies bruņoti vīri, dokumentus paņēmuši un sadedzinājuši. Droši vien Kļaviņš bija lietas kursā, nebija ieinteresēts uzzināt, kas tie par bruņotiem vīriem un arī šoreiz papus izspruka sveikā. Vadoties no sava lojalitātes principa viņš turpināja savu skolotāja darbu, mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt un tagad jau dziedāt “Deutschland, Deutschland über alles” un Horsta Vessela dziesmu – fašistu partijas himnu. Teātri gan vairs nespēlēja un koris nedziedāja.

Pienāca nedienas arī bruņotajiem vīriem. Aizliedza valkāt visus skaistos nacionālos mundierus un aktīvos aizsargus iesaistīja palīgpolicijā – šucmaņos. Viņi gan gribēja lai viņus sauc par tēvijas sargiem. Sauca jau arī – vai nu žēl, savi puikas. Bet vācieši nogrūda uz šiem tēvijas sargiem visu melno darbu – arestus, cīņu pret partizāniem un viņu ģimenes locekļiem, obligāto nodevu piedzīšanu, ja kāds negribēja tās pildīt, un pašdzītā šņabja, ko tajā laikā sauca par “dzimteni” vai mīlīgāk par “dzimtenīti” ražotāju ķeršanu. Bet dzimteni tecināja vai katrā mājā, arī pašu šucmaņu radi un šo lapseņu pūzni bija labāk neaizskart – vienu noķersi, bet tas nodos vāciešiem paša radus un vācieši kumēdiņus netaisīja, viņu pavēlēs visizplatītākais soda veids bija “ershossen” – nošaut un beigās pašiem šucmaņiem pienāktos arestēt savus radus un vest, lai vācieši viņus piežmiedz. Tātad, labāk tālāk no grēka, tā kā dzimtenes dzinēju ķeršana aprobežojās ar kādas šņabja pudeles izspiešanu vai, sliktākajā gadījumā, ražošanas rīka – siles ar caurules spirāli –  atņemšana. Laikā, kad šucmaņi bija nometināti skolā, vairākas šādas siles tika atvestas un nomestas pie kūts stūra. Pēc kāda laika tās bija nozudušas, bet neviens par to nelikās ne zinis. Veikalos šņabja nebija, ja nu vienīgi par “punktiem” vai “šeinēm”, tā kā dzimteni dzēra visi, piedziedot pēc pazīstamas dziesmas pārtaisīto pantu:

Ak, dzimtene, tu dārgā –

Trīs markas pudelē.

Ar bailēm tevi dzinām,

Ar prieku izdzeram.

Par trīs markām jau nu dabūt nevarēja, dažreiz tās cenas atkarībā no pieprasījuma kāpa kā tajā laikā, kad puišus iesauca leģionā. Viņi dzerdami staigāja pa ciemiem un maksāja pat pa sešdesmit markas par pudeli. Izdzēruši gan liela daļa neaizgāja uz iesaukšanas punktiem, bet pa ceļam pazuda – vienkārši aizgāja mežā pie partizāniem. Kad piederīgos tramdīja, atbilde bija viena – aizgāja leģionā, veselu nedēļu dzēra atvadas, visi kopā pavadījām un visi redzēja, kā aizgāja. Varbūt bandīti pa ceļam nošāvuši.

Kaut ko jau “bandīti” šāva arī, bet tie nebija puiši, kurus iesauca leģionā, reizēm pat aizveda ar varu. Bandīti, kā vācieši un šucmaņi sauca partizānus, sāka nodarīt arvien vairāk nepatikšanu. Vai katru nedēļu naktīs nogranda sprādzieni uz dzelzceļa, kur partizāni spridzināja kara ešelonus un tiltus. Notika uzbrukumi pagastu valdēm, lai iznīcinātu uz Vāciju prom sūtāmo sarakstus. Novāca arī zvērīgākos šucmaņus, kas bija piedalījušies žīdu šaušanā vai terorizēja savus tautiešus. Lai šucmaņus neizķertu pa vienam, viņi mājās vairs negulēja, bet izveidoja tā saucamos atbalsta punktus. Vietējiem tāds bija dzirnavās, bet ja iebrauca sveši, tie apmetās skolā. Skolā apmetās arī vācu soda ekspedīciju zaldāti, kad tika rīkotas “akcijas” pret partizāniem.

Šīs akcijas bija dažādas. Notika mežu ķemmēšanas. Uz tām atbrauca divdesmit, trīsdesmit vācu zaldāti ar saviem virsniekiem un no plašas apkārtnes savāca šucmaņus. Visu šo karotāju masu izkārtoja garā ķēdē tā, lai viens otru varētu redzēt un tad devās uz priekšu pa mežu un ciemiem ar nolūku noķert mežiniekus. Pārbaudīja arī visas mājas, jo ne jau visi aizgāja partizānos, daļa iesaucamo slēpās mājās dažādās slēptuvēs. Parasti gan šādām “akcijām” nekādu rezultātu nebija. Ja arī ķēde kādreiz uzdūrās partizāniem, tie pēc īsas apšaudes izlauzās ķēdei cauri un aizgāja savu ceļu.

Vēl bija uzbrukumi partizānu apmetnēm, ja bija uzzināta viņu atrašanās vieta. Te jau izvērtās plašākas kaujas, tomēr arī šajos gadījumos nekādi sevišķu rezultātu nebija. Par katru nošautu partizānu tika sacelts liels troksnis un bazūnēts par milzīgiem panākumiem. Tomēr tādi bija gaužām reti. Biežāk gadījās, ka no meža ar zirgiem ratos, kas bija pārsegti, kaut ko aizveda. Par vezumu saturu neko nestāstīja, bet paklusām runāja, ka aizvesti nošautie ķemmētāji.

Mums,. puikām, vāciešu un šucmaņu uzturēšanās skolā bija īsta medus maize. Kā jau visiem puikām, mums ļoti patika ieroči un mums bieži ļāva šautenes paturēt rokā, patēmēt, paraustīt aizslēgus. Šautenes šucmaņiem bija trofeju, salasītas no visas pasaules. Galvenokārt tur bija angļu šautenes no bijušās Latvijas armijas un krievu ieroči. Tika redzēta pat kāda japāņu šautene. Kādreiz mums pat gandrīz uzsmaidīja laime tikt pie sava šaujamā. Šucmaņiem bija līdz kāds čehu automāts, kam bija pārlauzta koka laide. To pakāra uz naglas aiz skapja, kas atradās garās klases stūrī un tur aizmirsa. Mēs to jau uzskatījām gandrīz par savu, jo domājām, ka tas tur arī paliks karājoties. Kad “akcija “ bija beigusies, visi bija nostādīti ierindā prombraukšanai, kāds no šucmaņiem izstaigāja klases lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Mums par nelaimi viņš nejauši ieskatījās aiz skapja un “mūsu” automātu uzgāja un pievāca. Tas bija smags pārdzīvojums. Pārmetām viens otram, ka nebijām automātu pagrūduši dziļāk vai uzmetuši virsū kādu salmu lēšķi, bet darīt neko nevarēja – kas pazaudēts, pazaudēts. Ko mēs ar šo automātu būtu darījuši, nezinu – tam pat patronu nebija un nezin vai mēs tādas kaut kur būtu dabūjuši, tā kā pat izšaut, kas bija mūsu lielākais sapnis, nebūtu varējuši.

 

 

 

*  *  *

 

Četrdesmit trešā gada rudenī man bija jādodas uz citu skolu, jo biju pabeidzis Katlešu skolas piekto klasi. Nē, es nekļūdos – tieši piekto klasi, jo vācieši bija izdarījuši skolu “reformu”. Vācijā pamatskolas bija septiņgadīgas, bet pie mums sešgadīgas un arī mūs pielāgoja vācu sistēmai. To izdarīja gaužām vienkārši – pārcēla visus skolniekus vienu klasi uz priekšu. Un tā nu es, pavasarī pabeidzis trešo klasi, rudenī jau biju piektajā klasē. Tā nu bija pabeigta un man bija jādodas mācīties sestajā klasē. Visizdevīgāk izrādījās mācīties Kacēnu sešklasīgajā (piedodiet, septiņklasīgajā) jeb II pakāpes pamatskolā, jo tā atradās “vistuvāk” – “tikai” astoņpadsmit kilometrus un tur mācījās arī Gelbu Frīdis, Andersonu Tija un vēl daži skolnieki, kurus pirmdienās uz skolu veda ar zirgu un pie reizes varēja aizvest arī mani. Nedēļu dzīvoju internātā un sestdien atnākt kājām tos astoņpadsmit kilometrus bija tīrais nieks. Ejot pa taisnākiem ceļiem un takām šo attālumu par pāris kilometriem pat varēja saīsināt.

Skola bija jauna, stalta trīsstāvu ēka, celta Ulmaņa laikā un pat nosaukta, liekas, Jāņa Cimzes vārdā. Tajā bija plaši vestibili, platas kāpnes, lielas, gaišas klases. Liela daļa skolnieku, tajā skaitā arī es un citi katlešnieki, dzīvoja internātā, kas bija izvietots vecajā skolas ēkā, kas tomēr, salīdzinot ar Katlešu skolu bija liela. Šaura koridora abās pusēs bijušajās klašu telpās mitinājāmies mēs – internatnieki. Faktiski šeit pavadījām tikai nakti, jo galvenā dzīve gan stundu laikā, gan pēc stundām notika lielajā skolā, kur gan mācījāmies, gan ēdām un pavadījām brīvos brīžus.

Mācību stundas atšķīrās no Katlešu skolas. Te katrai klasei bija sava telpa, kurā skolnieku bija gandrīz tikpat daudz, kā visā Katlešu skolā. Skolotājs varēja daudz vairāk nodarboties ar skolniekiem, stāstīt, izsaukt pie tāfeles. Patstāvīga darba tikpat kā nebija. Tie mājas darbi, kas jāpilda, mums, katlešniekiem, tāds štrunts vien likās. Papus bija iemācījis mūs strādāt patstāvīgi un tas, acīmredzot bija par pamatu Katlešu skolas slavai lielajās skolās, ka katlešnieku zināšanas ir augstākas nekā no citām skolām nākušo skolnieku zināšanas un ka viņi labāk mācoties. Tikai daudz vēlāk tika atzīta skolnieku patstāvīgā darba nozīme.

Vakaros mācījāmies pie petrolejas lampu gaismas, pat petrolejas reizēm trūka. Vietējais dzirnavnieks, liekas Cimermanis, deva pa vakariem pāris stundas strāvu no sava ģeneratora, tad nu bija gaišāks, lai gan, kā stāstīja Cimermaņa dēls, kurš mācījās mūsu klasē, trūkstot lampiņu. Tad nu mēs sadomājām lampiņu krājumu papildināt. Kacēnos bija kaut kādas armijas remontdarbnīcas, kurās remontēja bojātās vai sašautās armijas mašīnas un tanketes. Mēs, puikas, lavījāmies iekšā laukumā, kur stāvēja remontējamā tehnika un sitām laukā prožektorus un citas apgaismes un signāliekārtas un vilkām laukā lampiņas. Beigās tomēr izrādījās, ka mūsu darbs bijis veltīgs, jo lampiņas neatbilda Cimermaņa ģeneratora spriegumam. Ja tagad padomā, pārņem šausmas par šādu pārdrošību. Mūsu darbošanās taču bija visīstākā diversija un mēs pavisam vienkārši varējām saņemt automāta kārtu, ja mūs atklātu. Tomēr galvas bija lielas, dēka bija aizraujoša un vēlāk nemaz neienāca prātā to iztēlot kā kaut kādu pagrīdes cīņu pret fašistiem. Tas bija interesanti un ar praktisku noslieci.

Bet cīņas notika. Tie bija kautiņi starp krieviem un latviešiem. Skolā bija krievu un latviešu klases un starp tām pastāvēja neremdināms naids. Pret to nebija nekādas pretestības no skolotāju puses, brīžiem pat likās, ka šis nacionālais naids tiek atbalstīts un stimulēts. Varonis bija tas, kurš bija pratis veikli “iekraut pa purnu” kādam krievam. Slavena kļuva Andersonu Tija, kas, pastaigājoties starpbrīdī ar savu draudzeni, bija iegāzusi pāris pamatīgas pļaukas krievu septītklasniekam, pamatīgam puisietim. Jāsaka, ka krievu klasēs mācījās daudz vecāki puiši un septītā klasē pāris puiši pat bija pierakstījušies šucmaņos. Stāvoklis saasinājās, starpbrīži pārvērtās vienos vienīgos kautiņos, pat no klasēm iet laukā kļuva bīstami. Tad nu mūs sadalīja. Otrajā stāvā, kur bija visvairāk klašu telpu, izvietoja latviešus. Krievu klases bija pirmajā un trešajā stāvā. Nu jau starpbrīžos no klases varēja droši iet laukā, bet citos stāvos jau nu iet nevarēja. Notika kaujas tikai ar feniņiem. Vācu laikā Ostlandei, kā tagad sauca Baltijas valstis, bija sava nauda – Deutsche Reihsmark in Ostland, kas bija drukāta gandrīz vai uz avīžpapīra, ātri nonēsājās un kļuva ļengana kā lupatas. Metāla nauda bija feniņi, visai mazvērtīga valūta, par kuru neko prātīgu nopirkt nevarēja. Tikko izlaisti, tie mirdzēja spoži kā sudrabs, bet jau pēc dažām dienām kļuva pelēka kā oksidējies svins. Velns viņu sazin, kas tas bija par draņķa sakausējumu, bet Ostlandes iedzimtajiem tie bija labi diezgan. Sevišķi labi tie noderēja mūsu skolas starpstāvu batālijās. Spēcīgas un veiklas rokas mests, tāds feniņš varēja uztaisīt pamatīgu zilumu, it sevišķi vēl, ja trāpīja pa aci. Mestie feniņi sīca kā lodes un šķindēja pret kāpņu dzelzs margām. Tomēr personisku kontaktu vairs nebija un līdz dūru cīņām nenonāca. Pēc stundām visi traucās uz mājām un par kautiņiem vairs nebija ne prātā.

Gāja četrdesmit trešais gads, vācu armija, dabūjusi pa biksēm pie Staļingradas un Kurskas, vēlās atpakaļ uz rietumiem. Avīzēs tas tika pasniegts kā “atkāpšanās uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, lai iztaisnotu fronti”. Skolā šos apgalvojumus sevišķi propagandēja skolotājs Stiliņš – vecs latviešu strēlnieks ar norautu kreiso roku, kuras vietā bija protēze un stīvu kreiso kāju, kuru viņš ejot vilka ar slaidu loku. Viņš mēdza savākt ap sevi zēnus un stāstīt par uzvarām frontē. Kādreiz viņš lika mums lasīt rakstu no “Tēvijas”, fašistiskās latviešu avīzes, kur bija aprakstīts, kā latviešu leģionāri bija nomētājuši ar granātām uzbrūkošos boļševikus. Dīvaini liekas, ka viņš, vecs latviešu strēlnieks, kurš cīņās par Latvijas brīvību kaujās pret vāciešiem bija sakropļots, varēja samierināties ar to, ka izcīnītā Latvija ir pārvērsta par Ostlandi, un var tā priecāties par vācu uzvarām. Acīm redzot naids pret boļševiku varu samierināja viņu ar otru ienaidnieku, kurš bija tikpat bīstams un briesmīgs, kā pirmais. Vieni vienīgi paradoksi!

Bet pa to laiku vērsās plašumā partizānu kustība. Lielajam reidam no Baltkrievijas partizānu rajoniem uz Latviju gatavojās Samsona un Oškalna partizāni. Vāciešiem tas bija kļuvis zināms un Kacēnos tika savilkti spēki partizānu sagaidīšanai un iznīcināšanai. Tika atvilkta kāda vācu karaspēka daļa ar tanketēm, no plašas apkaimes atbalsta punktiem tika savākti “tēvijas sargi” – šucmaņi. Bija nepieciešamas telpas un skolu uz divām nedēļām slēdza. Mums iznāca neparedzēts brīvlaiks. Bet vērienīgā operācija izgāzās – partizānus iznīcināt neizdevās. Vēl sliktāk – kādā naktī partizāni uzbruka vienlaicīgi četriem pagastu namiem. Vīksnas un Upmales pagastnamus uzspridzināja. Atgriežoties skolā dzirdējām par Kacēnu pagasta vecāka “varoņdarbu”. Uzbrukuma naktī partizāni iemetuši spridzekli – tola kasti ar degauklu – pagastvecākā dzīvoklī, kas atradās pagasta mājā. Uzmodies, pagastvecākais nebija zaudējis apķērību, uzlējis deglim ūdeni no mazgājamās bļodas un degli izrāvis. Sprādziena nebija, pagastnams palika vesels, tomēr vācieši bija zaudējuši.

Piespiedu brīvlaikā mūsu mājās ienāca nelaime – nomira mans brālis Imants. Jau Ziemassvētkos, kad bija atbraukusi ciemos papus māsa Līna ar savu ģimeni, Imants nenāca pie eglītes, jo ļoti sāpēja galva. Tam sevišķi nepievērsa uzmanību, jo kas gan negadās. Bet kad sāpes nerimās, Imantu aizveda pie ārsta. Konstatēja smadzeņu plēves iekaisumu. Ārstu speciālistu nebija, nebija arī vajadzīgo zāļu, nācās vest Imantu mājās. Kad ierados brīvlaikā, Imants jau bija agonijā – bez samaņas, drausmīgi krampji raustīja visus locekļus, reizēm saraujot visu ķermeni vienā čokurā. To redzēt bija drausmīgi un kad Imants nomira, jutu it kā zināmu atvieglojumu – mokas bija beigušās.

Bērēs sanāca viss ciems. Katrs deva kaut ko bēru mielasta sarīkošanai un bēru dienā visi salasījās skolā, lielajā klasē. Imantu apbedīja Viļakas katoļu kapos, garajā ceļā to pavadīja daudzi zirgu pajūgi. Šādā bēdu brīdī kļuva redzams, kādu cieņu papus un mamma iemantojuši apkārtējo vidū.

 

*  *  *

 

Gribu izdarīt savā stāstījumā nelielu atkāpi un izteikt savas pārdomas par manu papu – Katlešu I pakāpes pamatskolas pārzini Jāni Hornu.

Apkārtējie un viņa skolnieki, esošie un bijušie, neapšaubāmi viņu cienīja. Skolnieki ne tikai cienīja, bet arī baidījās no viņa. Viņš bija sava skolotāja darba fanātiķis, tik pat fanātisks viņš bija arī savā kārtības mīlestībā. Viņā izpaudās arī diktatoriskas tieksmes. Pēc mūsdienu mērauklām viņa pedagoģiskie paņēmieni būtu visai apšaubāmi, pat nepieņemami. Protams, viņš nekad netika iesitis nevienam skolniekam, bet par zemē nomestu papīrīti, nevīžīgi nomestu darbarīku, pavirši izdarītu darbu vai atklātu palaidnību viņš varēja iedegties dusmās, ielikt kaktā, uzkliegt, pat sapurināt aiz pleca. Vislielākie rezgaļi viņa priekšā kļuva melni un maziņi. Sevišķi lielajās ģimenēs, kur vecākiem nebija laika pievērst uzmanību savu bērnu audzināšanai, tādu netrūka un vecāki bija priecīgi, ka vismaz skolotājs spēj viņus savaldīt un iemācīt kaut ko labu. Bērniem tika ieaudzināta cieņa pret vecākiem cilvēkiem, obligāta prasība, satiekot kādu cilvēku, pacelt cepuri un pasveicināt un

plāni

klājās tam, kas šos noteikumus neievēroja. Stundās visiem vajadzēja strādāt. Pavirši uzrakstīts darbs bija jāpārraksta un nevis kaut kā, bet glīti. Par katru kļūdu bija jāraksta kļūdu labojums. Nekārtība un paviršība izsauca pērkonus un zibeņus. Jāatzīst, ka pat ģimenē mēs, bērni no papus baidījāmies. Izņēmums bija Jancis, kuru papus sevišķi mīlēja jo viņš bija jaunākais un pēc izskata bija atsities papū. Papus Janci vienmēr centās iesaistīt savos darbos un kad Jancis paaugās, bet papum sāka trīcēt rokas, ka grūti bija pat rakstīt, Jancis kļuva par papus neaizstājamu palīgu. Bet būtībā pēc dabas papus bija ar mīkstu sirdi, mīlēja bērnus, tikai nemēdza to izrādīt.

 Papus nebija reliģiozs cilvēks, baznīcu apmeklēja tikai tik daudz, cik to prasīja amats, tomēr pēc svēto rakstu principiem viņš vadījās. Sevišķi viņš mēdza atgādināt prasību – nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev. Nekad viņš nebija atriebīgs. Ja kāds no bērnu vecākiem nodarīja papum kaut ko sliktu, nekad viņa attieksme pret bērniem nemainījās. Sodot bija taisnīgs, centās noskaidrot patiesību, bet sīku bērnu ķildu gadījumā

lēmums

bija īss un radikāls – marš, kaktā abi divi!

Papus sīki pazina katra skolnieka dabu un spējas. Mazāk spējīgiem tika veltīts vairāk laika, lai vismaz panāktu tādu zināšanu līmeni, ka varētu pārcelt no klases uz klasi. Viņš neatzina atstāšanu klasē uz otro gadu un to darīja tikai sevišķi smagos gadījumos, kad nebija nekādu cerību. Ar atzīmēm bija paskops, bet nemētājās arī ar divniekiem. Viņš nosodīja tos skolotājus, kas pēc piecinieka tūlīt var ielikt divnieku. Šis divnieks, ja tas bija ielikts spējīgam skolniekam, bija skolotāja vaina, kuram pietrūcis stingrības panākt, lai skolnieks izpildītu savu pienākumu.

Rezultāti bija. Jau minēju, ka nonākot citās skolās, lai turpinātu izglītību, skolnieki mācījās virs savu Katlešos gūto atzīmju līmeņa un jaunajiem skolotājiem nekad nesagādāja galvassāpes. Gadījās pat, ka skolnieki, uz kuru sekmēm papus skatījās visai skeptiski, nonākuši citās skolās, izkūņojās par tīri labiem skolniekiem, kuru zināšanas bija labākas kā citiem un kuri mācēja labāk strādāt patstāvīgi.

Tas viss izraisīja cieņu. Pie papus tika braukuši ciemā viņa bijušie skolnieki, kuri pateicās par stingrību un mācīšanu un paziņoja, ka tikai papus padarījis par cilvēkiem un nodrošinājis sekmes viņu dzīvē. Atzinīgus vārdus dzirdēju arī nesenajā Katlešu skolas skolnieku salidojumā, kur visi atzina, ka papus bijis stingrs un tieši šo īpašību augstu novērtēja.

“Nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev un tev labi klāsies virs zemes.” Skan jau labi un tā tam vajadzētu būt. Bet ne jau vienmēr tas tā notiek. Arī princips, ka skolotājam nav jānodarbojas ar politiku, jābūt lojālam pret valdību un visi savi spēki jāveltī savu skolnieku mācīšanai, it kā būtu pareizs, tomēr jau tiku stāstījis, kā apgājās ar papu, varām mainoties. Papus nedarīja citiem to, ko negribēja, lai darītu viņam, visus spēkus veltīja, lai iemācītu saviem skolniekiem lasīt, rakstīt un rēķināt, kā arī dot citu zināšanu pamatus, tomēr Ulmanim viņš šķita sarkans, sarkanajiem par baltu, vāciešiem gandrīz boļševiks, bet pēc kara sāka spriest, ka viņš bijis slepens aizsargs. Aplamības, bet vienmēr atradās kāds, kuru papus darbība neapmierināja. Luteklīšu vecāki, kam mīļais bērniņš pasūdzējās, ka skolotājs iegrūdis viņu kaktā, uzkliedzis vai sapurinājis, rakstīja sūdzības. Bija pat gadījums, kad bija iesūtīta sūdzība ar daudziem parakstiem. Sūdzības izmeklēt ieradās inspektors, kuram gan jau bija savs priekšstats par Katlešu skolu. Redzot kārtību skolā un apkārtnē, pārbaudot skolnieku zināšanas, kas bija uzteicamas un noskaidrojuši, ka skolnieki nesūdzas par uzliktajiem sodiem, inspektori aizbrauca apmierināti. Aprunājoties ar cilvēkiem, kuru paraksti bija zem lielās sūdzības, izrādījās, ka lielākā daļa neko par šādu sūdzību nezina, ka paraksti ir viltoti. Izkristalizējās arī sūdzības rakstītājs un tam tika izteikts pārmetums par nepamatotu sūdzību. Prombraucot inspektors ieteica papum iesūdzēt vainīgo tiesā par apmelošanu un parakstu viltošanu, tomēr papus negatavojās to darīt, jo gandarījumu jau bija guvis ar to, ka bija atzīts, ka viņš ir bez vainas. Gandarīts jau bija, bet mieles palika.

 Cilvēku skaudību un nelabvēlību labi raksturo gadījums ar ordeni.

Tas bija četrdesmito gadu beigās. Pie papus ciemos atbrauca kāds no bijušajiem skolniekiem, kurš tagad ieņēma samērā augstu amatu – bija, liekas, Jēkabpils apriņķa partijas pirmais sekretārs Kaļāns. Viņš izteica atzinību par papus skolotāja darbu, apskatīja skolu un bija sajūsmināts par šeit valdošo kārtību un sakoptību un izteica domu, ka papus ir pelnījis apbalvojumu par tādu darbu. Tieši tajā laikā sāka apbalvot skolotājus par ilggadēju un nevainojamu darbu un Kaļāns, acīmredzot bija ierosinājis papu apbalvot. Ierosinājums bija guvis atbalstu un avīzēs parādījās ziņa par papus apbalvošanu ar Darba Sarkanā karoga ordeni – tajā laikā samērā augstu apbalvojumu. Papus saņēma apsveikumus par augsto apbalvojumu no saviem kolēģiem, draugiem un paziņām.

Un tad… Žurnālā Karogs tika publicēts dekrēts par skolotāju apbalvošanu un šinī dekrētā papus vārda vairs nebija. Nekas vairs nebija dzirdams arī par ordeņa pasniegšanu, par ko jau bijusi runa. Papus nekad nav dzinies pēc publiskas godināšanas, tomēr radās zināma neizpratne – kas tās par publikācijām, kur palicis ordenis, par kuru tik daudz runāts. Un tad kāds no izglītības nodaļas vadītājiem pateicis, ka papum jāaiziet pie NKVD apriņķa pilnvarotā un tas šo jautājumu paskaidrošot. Papus aizgāja. Pilnvarotais viņam paziņoja, ka tiešām dekrētā bijis arī viņa vārds un viņš esot bijis apbalvots, bet ienākusi kāda sūdzība, ka papus Ulmaņa laikā bijis slepens aizsargs, vadījis aizsargu kori un iestudējis lugas. Nekādu izmeklēšanu papus priekšzīmīgā darba dēļ viņš neuzsākšot, bet no dekrēta papus vārds esot izņemts, jo aizsargus neapbalvojot. Papus palika klusu un devās mājās. Tas bija laiks, kad šādu denunciāciju izmeklēšana nozīmēja nevis izmeklēšanu, bet ātru notiesāšanu un nosūtīšana uz “visai attālām vietām”. Papus varēja būt laimīgs, ka viņu lika mierā. Pamazām noskaidrojās, ka sūdzētājs nav bijis vietējais, bet kāds ienācējs, kuram interesēja vieta skolā, kuru domāja šādā veidā atbrīvot.

Papum nebija žēl nesaņemtā ordeņa, bet mieles atkal palika. Intensīvais darbs un šādās nepatikšanas atstāja iespaidu uz papus nerviem – sāka trīcēt rokas. Uz tāfeles rakstīt viņš varēja tāpat kā agrāk, bet rakstīt ar spalvu kļuva arvien grūtāk, brīžiem pat parakstīties viņš nespēja. Un arī gadi darīja savu – tuvojās septiņdesmit. Šajā laikā viņam daudz palīdzēja Jancis. Viņš rakstīja dokumentus, palīdzēja labot burtnīcas. Pat rokraksts Jancim bija ļoti līdzīgs papus rokrakstam un papus parakstu viņš varēja parakstīt absolūti līdzīgu.

Punktu pielika tas, ka papu neuzaicināja uz atestāciju, kura tajā laikā skolotājiem bija jāiziet un beidzot, pateicoties rosīgā “labvēļa” pūlēm, papu pārcēla uz citu skolu. Ar to pietika. Papus septiņdesmit gadu vecumā aizgāja pensijā, lai gan fiziski vēl bija stiprs un mīlēja savu darbu. Skola pēc tam pastāvēja vairs tikai dažus gadus.

Mūs, bērnus, papus pastāvīgi radināja pie kārtības un disciplīnas, pie darba mīlestības. Viņš iesaistīja mūs visos darbos, ja bijām paklausīgi, izpildījām viņa

rīkojumus

, viss bija labi, ja ne, sekoja “sprediķis”, kā to sauca mamma, – pamācoši uzbrēcieni. Tādēļ mums attiecībā pret papu ar parasto bērnu pieķeršanos jaucās arī bailes no sprediķiem. Fiziski jau viņš mūs nekad nesodīja, bet sprediķošana bija diezgan nepatīkama. Dažkārt viņš mēdza teikt, ka gan jau, kad pieaugšot, tad viņu un viņa pamācības novērtēšot.

Viņam izrādījās taisnība. Mamma jau bija mīļa, bet apzinājāmies, ka darba tikums, kārtības mīlestība, disciplīna ir nākusi no papus. Un ja es dzīvē esmu centies katru darbu paveikt kārtīgi, ja esmu centies būt akurāts un vienmēr izpildīt savu pienākumu, un tas vienmēr ir pienācīgi novērtēts, tad tas ir papus nopelns un es nožēloju tikai, ka man šīs īpašības nepiemīt tik lielā mērā kā papum. Kā konstatēju mūsu salidojumā pēc vairāk kā piecdesmit gadiem, tāpat papus darbu novērtējuši arī citi viņa skolnieki.

 

*  *  *

 

Atsākās mācības Kacēnu skolā. Nezin kādēļ tieši par mācībām nekas nav palicis atmiņā. Neatceros pat, kā beidzās mācību gads. Acīmredzot dzīve šinī laikā bija tik satraucošu notikumu pilna, ka mācības atvirzījās otrā plānā. Atmiņā nav palikuši pat skolotāji, izņemot kolorīto Stiliņu ar viņa īpatnējo gaitu un patriotismu, kalsno, sažuvušo seju un Hitlera ūsu kušķīti zem deguna.

Sākās pēdējā kara laika vasara. Kādu laiku ganīju govis pie savas krustmātes Sitā, bet drīz, tuvojoties frontei, papus atkal sēdināja mani uz velosipēda bagāžnieka un veda mājās.

Fronte tuvojās. Vispirms jau Abrenes pusē un ziemeļos naktīs kā rūsa blāzmoja frontes ugunis, tad varēja jau sadzirdēt lielgabalu kanonādes dunoņu. Valdīja satraukums. Kā glābties no frontes? Kā izturēsies krievi. Vācu propaganda jau stāstīja, ka krievi esot īsti mežoņi, šaujot, spīdzinot. Diezko neticējām jo četrdesmitajā gadā pie mums krievi nekādus šausmu darbus pastrādājuši nebija, no vāciešiem bijām pieredzējuši daudz vairāk pārestību. No krievu ienākšanas baidījās tikai tie, kuri bija sadarbojušies ar fašistiem.

Nolīgojām Jāņus. Līgojām kopā ar Gelbēm, kur parasti mēdza salasīties jaunatne. Naktī pieklīda vlasovieši – krievu karaspēka daļa, kas bija pārgājusi vācu pusē un tika izmantota cīņai pret partizāniem. Stalti puiši, ģērbti maskēšanās tērpos un bruņoti automātiem. Viņi brīdi paskatījās, kā jaunatne dejo un pazuda. Bija ieklīduši daži vācu karavīri, kurus iesauca Gelbu istabā un pacienāja ar alu. Alus garšoja. Viņiem patika arī dziesmas un bija stāvā sajūsmā, kad izdzirdēja vācu populārās dziesmas Lilī Marlen melodiju un dziedāja līdz savā valodā. Bet latvieši dziedāja parodiju šīs dziesmas melodijā, kas sākās

Tagad latvju meitas

Vāciski vien prot.

Negrib latvju zēniem

Vairāk mutes dot.

Un beidzās pavisam drūmi:

Nepaies ne gadiņš,

Ražojums kad nāks.

Daiļās latvju meitas

Bērnu ratus vāks.

 

Zudis būs tad lepnums viss,

Kad garām ies tām latvietis

Un teiks – vai meitene, vai zēns,

Tas tomēr friča bērns

Sevišķi vāciešus iepriecināja viņiem pazīstamie vārdi rindās

Un dzied Lilī Marlēn,

Un dzied Lilī Marlēn.

 

 Bet mani dīkā neturēja. Pie skolas ganību bija pamaz un sarunāja, ka govi vedīs ganīt pie Lidzerkstiem aiz dzirnavu ezera. Tā nu man katru

rītu

bija jāņem Sarkane saitē, brāli Janci, kuram nu jau bija visi pieci gadi, pie rokas un caur dzirnavu pagalmu, caur baļķu krautuvi, pa meža taciņu apkārt dzirnavu ezeram jāiet uz Lidzerkstiem un tur jāpaliek palīdzēt lopus ganīt Lidzerkstu bērniem. Dažreiz palīdzēšana izvērsās tā, ka pie govīm paliku es viens pats, jo biju vecākais – man gāja jau trīspadsmitais gads, bet Lidzerkstu Intis ar savu māšeli un mūsu Janci dauzījās pa mājām vai kur citur.

Te nu es piedzīvoju vissatraucošāko piedzīvojumu visā kara laikā – partizānu uzbrukumu šucmaņu atbalsta punktam dzirnavās.

Partizāni dzirnavās jau bija ciemojušies agrāk. Kad dzirnavās vēl nebija apmetušies šucmaņi, gaišā dienas laikā dzirnavās ieradās partizāni, pārsteigto dzirnavnieku Bērziņu un viņa dēlu Daumantu atbruņoja, piekrāva vezumus ar pārtiku un drēbēm un aizbrauca. Par vēlu ieradās Akuļu Viktors ar patšauteni un Āžu Vilis, kuri pašaudīja no upes stāvā krasta, bet sataisīja vairāk trokšņa kā labuma un partizāni neskarti aizbrauca ar savu guvumu. Partizāni tā mēdza papildināt savus krājumus, iebrūkot pie lielākajiem vācu atbalstītājiem un dažreiz aptīrot viņus līdz kreklam. Bērziņu bagātajai saimniecībai gan pārmērīgs robs nebija iecirsts, lai gan Bērziņš apvilka savas visvecākās, noplīsušākās darba drēbes un gaudās, ka esot pataisīts nabags. Neviens gan tam diez ko neticēja.

Bet šoreiz kauja bija nopietna. Ganīju govis pašā ezera malā tieši pretī dzirnavām, kad pēkšņi pie dzirnavām sākās spēcīga apšaude. Ložmetēju kārtas atskanēja arī man tieši blakus – turpat krūmā pozīciju bija ieņēmis kāds partizāns, kurš ar rokas ložmetēju apšaudīja dzirnavas. Un tad pēkšņi izdzirdu sev apkārt sīcam lodes.. Tas nu man bija par daudz. Aizmirsis par govīm, nometos uz vēdera un ielīdu blakus esošajā mežā, tur piecēlos kājās un metos skriet uz mājas pusi. Vēl atlika pārskrējiens no mežmalas līdz mājām gar rudzu lauka malu. Bet te no attālākās mežmalas atskanēja divi šāvieni un lodes nospindza man gar ausīm. Droši vien tur bija atstāts kāds partizānu postenis. Gāzos atkal garšļaukus un rudzu aizsegā aizlīdu līdz mājai un noslēpos tur kā cietoksnī. Pārējie bērni gulēja istabā uz grīdas un tikai reizēm pacēlās, lai palūrētu caur logu uz dzirnavu pusi. Vienā šādā brīdī ieraudzījām, ka dzirnavas ir liesmās. Šaušana pieklusa.

Dzirnavas nodega. Otrā rītā, kad mums pakaļ atnāca mamma, jo agrāk gar dzirnavām nevienu nelaida, gājām mājās caur dzirnavu drupām. Pie kūts stūra gulēja apdedzis partizāna līķis.

Partizānu uzbrukums bija izplānots labi un neizdevās tikai nejaušības dēļ. Uzbrukums notika pēcpusdienā, kad parasti guļ diendusu. Partizāni sadalījās divās grupās, no kurām vienai bija gar ezera malu jāpiezogas pie dzirnavu ēkas no ezera puses un pa durvīm jānokļūst ēkā. Otrā grupa no mežmalas devās caur sakņu dārzu uz kūts caurbrauktuvi, no kurienes viņi ar dažiem lēcieniem pāri ceļam varēja nokļūt ēkā caur lopu virtuves durvīm. Šucmaņus varēja pārsteigt pilnīgi nesagatavotus, jo nekādi sargposteņi nebija izlikti.

Bet gadījās nejaušība, kas izšķīra visu kaujas iznākumu. Sakņu dārzā ravēja Bērziņa vecā māte. Ieraudzījusi partizānus, viņa kliegdama izskrēja caur caurbrauktuvi, ieskrēja virtuvē un aizcirta un aizbultēja durvis. Šucmaņi, kas tiešām bija gulējuši, uztrūkās. Bērziņa dēls Daumants paspēja paķert savu pusautomātisko šauteni, kad pa ezera puses durvīm ieskrēja divi partizāni. Daumants tos nošāva un aizbultēja durvis. Pieskrējis pie pretējā loga pagalma pusē, ieraudzīja partizānus, kuri drūzmējās uz ceļa starp kūti un dzirnavām, Daumants izšāva un nošāva partizānu komandieri. Uguni atklāja arī citi šucmaņi, kuri apakšstāva akmens un augšstāva resno baļķu sienu aizsegā bija puslīdz drošībā. Toties partizāni nokļuva apšaudē. Grupa, kas uzbruka no sakņu dārza puses izskrēja caur caurbrauktuvi un nonāca kūts aizsegā, bet grupai, kas uzbruka no ezera puses bija jāatkāpjas pāri klajai nogāzei aiz baļķu krautuves. Neredzēdami citu izeju, aiz baļķiem sagūlušie partizāni ar degošām lodēm aizdedzināja zāģētavas piebūvi. Sausie dēļi uzliesmoja momentā. Uguns aizsegā partizāni atkāpās, pārliecināti, ka šucmaņi sadegs dzirnavās. Vienīgo atkāpšanās ceļu pāri tiltam zem ložmetēja uguns turēja partizāns ezera otrā krastā, kuru redzēju es. Tomēr dzirnavu aizstāvji izglābās. Bērziņš caur lūku dzirnavu turbīnā izveda visus caur resnai caurulei līdzīgo turbīnas korpusu uz ūdens aizplūdes grāvi un pa upes krastu drošībā. Tika ievainots tikai viens šucmanis, kāds Vancāns, kuram lode bija izskrējusi caur kājas mīkstumiem. Partizāni bija zaudējuši trīs cilvēkus. Bet arī es tagad biju “apšaudīts zaķis”, kurš dzirdējis ložu svilpošanu. Uz mani bija šauts! Biju atradies pašā kaujas centrā! Jutos lepns, bija ar ko palielīties.

 

                                                          *  *  *

 

Kaimiņi Gelbes, Āži, Ziediņi gatavojās doties bēgļu gaitās līdzi vāciešiem. Vāca mantas un krāva vezumos, sēja lopus pie ratiem un brauca projām. Iestājās relatīvs miers, pat fronte bija pieklususi. Vācu varas vairs nebija, vācieši bija projām, krievi vēl nebija atnākuši. Runāja, ka vācieši esot nostiprinājušies kaut kur pie ceļu krustojuma pie Rakovas.

Un tad kādā dienā ap pusdienlaiku atskrēja Ceriņiete un paziņoja: “Vaņkas klāt! Pavisam labvēlīgi!” Pa ceļu uz Rakovas pusi aizbrauca tanks. Pēc brīža tas droši vien sastapis vāciešus, šaudams ar lielgabalu, lielā ātrumā aizbrauca atpakaļ.

No austrumiem parādījās krievu tehnika, mašīnas, tanki. Bet viņi nedevās uz vāciešu pozīcijām. Partizāni izveda viņus pa meža ceļiem vācu aizmugurē. Cauru dienu pa meža ceļu aiz upes brauca krievu armija. Bija dzirdama artilērijas kanonāde. Pie apvāršņa varēja redzēt lidmašīnu karuseļus, kas bumboja vācu pozīcijas. Pie šāvieniem un sprādzieniem jau bija pierasts, es vairs nebrēcu kā četrdesmit pirmajā gadā, bet varēju mierīgi lasīt grāmatu.

Pēc dažām dienām atgriezās bēgļi. Priekšā jau bijis krievu karaspēks, kas visus bēgļus atgriezis atpakaļ. Bēgļi novietoja vietā mantas, atsāka ierastās dienas gaitas, bet vīrieši pazuda mežā. Fronte strauji aizvirzījās uz rietumiem un nebija dzirdamas pat atbalsis. Bet izveidojās jauna fronte – mežos slēpās mežabrāļu, kā mēs viņus saucām, grupas. Un atkal mēs pavadījām satraukuma pilnas naktis, kad naktīs redzējām, ka mežinieki ierodas pie Gelbēm uz pirti, dažreiz viņi pat ieradās pie mums. Iedzīvotāji nokļuva starp divām ugunīm. Mežinieki pieprasīja pārtiku un noteica, ka par viņu ierašanos nevienam nedrīkst ziņot, bet krievi aizliedza atbalstīt bandītus, kā viņi sauca mežiniekus un nekavējoties ziņot, ja tie parādās. Un abas puses draudēja ar sodiem un atriebību.

 Vācija kapitulēja, karš beidzās, bet mums tas turpinājās vēl vairākus gadus.

 

 

Vienpadsmitā nodaļa

Pēc kara

 

Puikām laiks pēc frontes aiziešanas bija īsts siena laiks. Bijām kā uzburti uz ieročiem un tagad radās iespējas pie tiem tikt. Pa mežiem tranšejās un ceļa malās savācām patronas, mīnas un to detonatorus. Gelbu Frīdis pat bija ticis pie krievu šautenes, kurai nozāģējām īsāku stobru un tad, lai apkārtnē nedzirdētu, Gelbu lielajā pagrabā šāvām.

Frīdis bija atstiepis arī kaut kādus dīvainus ieročus, par kuru pielietošanu mums nebija nekādas jēgas. Tās bija apmēram 40 mm resnas caurules, kurām ap vidu bija piemetināta maza caurulīte, kurā staigāja tāds kā mazs šautenes aizslēgs un, pabīdot to uz priekšu aiz maza rokturīša, pacēlās poga, kuru nospiežot aizslēdziņš ar klikšķi atlēca atpakaļ. Caurules vienā galā bija iebāzta īsāks caurules gabals, kura ārējās malas bija izvērstas kā šķīvītis. Otrs gals bija vaļējs un uz to norādīja bulta ar uzrakstu “Ahtung! Feuerstrahl!”, kas bija uzkrāsots uz caurules. Tātad pa caurules galu vajadzēja šauties ārā liesmu strūklai – to nu mēs sapratām. Tā nu, sasēdušies, piekalnītē pie Gelbu bērziem, pētījām šo liesmu metēju, par kādu to uzskatījām. Šķīvītis otrā galā tātad bija domāts ieroča atstutēšanai. Visi trīs (visur mums līdz kūlās arī mazais Jancis) pa kārtai izmēģinājām klikšķināšanu. Frīdis, pastūmis aizslēdziņu uz priekšu izteica domu, ka rokturītis varbūt tāpat kā šautenei jāpagriež uz sāniem. Jā, tas izdevās. Spiediens uz pogas un… Nogranda ellīgs sprādziens. Caurule izlidoja Frīdim no rokām, bet svārku stūris, zem kura atradās mūsu “liesmu metēja” atstutējamais gals, bija pazudis un tur rēgojās tikai gruzdošas skrandas. Frīdis nometa šīs skrandas un mēs nobijušies vilkāmies uz māju pusi. Bija jāseko atmaksai, jo tādu sprādzienu noteikti bija dzirdējuši visi, tas pat mironi uzceltu no kapa. Uz atmaksu nebija jāgaida ilgi. Mums pretī no istabas izskrēja vecais Gelbe ar suņu pātagu rokā un tā sāka dancot pa Frīda mīkstumiem. Mēs ar Janci izsprukām vieglāk – papus aprobežojās ar “sprediķi”. Tā bija pierasta lieta.

Vēlāk noskaidrojās, ka mums rokā bija nonākusi tā saucamā faustpatrona vai tanku dūre. Dabūjām redzēt to arī pilnā komplektā – šķīvveidīgajā galā bija ievietota pamatīga iegarena bumba. Caurule bija jāuzliek uz pleca, jānotēmē uz tanku un jānospiež podziņa. Lādiņš aizlidoja uz tanku, bet pa caurules pakaļgalu izšāvās liesmas. Mēs bijām izšāvuši, apgriezuši ieroci otrādi. Tas bija tajā laikā bīstams tanku apkarošanas ierocis, jo lādiņš bija ļoti kumulatīvs – viss sprādziena spēks bija vērsts uz vienu punktu un spēja caursist jebkuras bruņas. To nodrošināja lādiņā ievietotais cieta tērauda konuss. Mēs tādus dabūjām redzēt, tie skanēja kā dzidri zvani. Tādi paši “pētnieki” kā mēs bija pacentušies izjaukt pat šo lādiņu un izvilkt šos “zvanus”. Ar līdzīgām nodarbībām noņēmās daudzi puikas un dažkārt tam bija bēdīgas sekas – daudzi zaudēja dzīvību vai tika sakropļoti. Šis kauss nepagāja secen arī man. Bet par to vēlāk.

Kilometrus septiņus pa Liepnas ceļu aiz Ķupera mājām mežmalā vācieši bija pametuši zenītložmetēju bateriju un daudz kara materiālu. Tur bija pielikti sargi, kuri vairākas reizes dienā garlaikodamies izšāva gaisā pa kārtai. Pie mums šie šāvieni bija labi dzirdami un pie debesīm parādījās mākonīši, kas radās, eksplodējot ložmetēja šāviņiem. Bet drīz šo bateriju aizveda un mēs devāmies sirojumos uz turieni. Jā, tur nu bija milzīgas bagātības. Kā tikai tur nebija! Mūsu tik iecienītās patronas varēja grābt saujām, ņemt pakām un lentām. Lielā tranšejā bija samestas patronas, vācu granātas, gan zilās olveidīgās, gan garās ar koka kātiem, tur bija mīnmetēju mīnas ar spārniņiem un vēl nezin kas. Pa vidu staipījās kaut kādi vadi Visā tajā mudžeklī mēs rakņājāmies bez kādām bailēm. Kad atceros visas tās izdarības, mani sāk kratīt drebuļi. Mēs sviedām pret priedēm smagās prettanku granātas. Mēs iespīlējām starp kokiem trīscollīgos lielgabala lādiņus un lauzām ārā no patronām un darījām vēl visu ko. Būtu pieticis ar niecīga detonatora eksploziju un viss šis arsenāls būtu uzlidojis gaisā un no mums paliktu pāri viens slapjums.

No izlādētājām lielgabala patronām mēs vilkām laukā makaronveidīgu pulvera stiebru kūļus, vācām pīrāgveidīgus pulvera maisiņus no haubicu patronām. Visu to mēs stiepām uz mājām un noslēpām drošās vietās. Pie tam tas viss bija jādara slepeni, jo pieaugušie mūsu centienus neatbalstīja. Bija nemanāmi jāpazūd. Stunda turp, stunda atpakaļ un mēs ar kravu bijām mājās. Tā tas vilkās vairākas dienas, kamēr sapieri visus šos kara materiālus savāca. Šo to jau mēs arī legalizējām. Ļoti noderīgi izrādījās garie lielgabala pulvera stiebri. Trūka sērkociņu. Ja šādu stiebru iebāza vakarā krāsnī čupiņā sagrūstajās sprikstīs, tie uzliesmoja un noderēja uguns iekuršanai. Zemās, resnās haubiču patronas noderēja kā trauki spaiņu vietā. Mājās bija sanestas cilindrveidīgas kājnieku mīnas papīra apvalkos. Iekšā bija dzeltens pulveris, kas ļoti atgādināja sēru. Kara laikā bija izplatījies kašķis, pret ko sekmīgi varēja cīnīties ar taukos iejauktu sēru, Bet sēra nebija. Izmēģināja pulveri no šīm mīnām. Līdzēja.

Bija atnācis skolas laiks. Papus baidījās laist mani ārā no mājām un tika nospriests, ka, lai dotos uz skolu Kacēnos vai Liepnā, esmu vēl par mazu, varu padzīvot vienu ziemu mājās, kamēr beidzas karš un atkārtot ceturtās, vai tagad piektās klases gudrības. Gāju uz stundām, rakstīju, lasīju, reizēm palīdzēju papum izlabot skolēnu diktātus un matemātikas mājas darbus, bet brīvos brīžus lielā mērā veltīju savam arsenālam.

Biju atnesis mājās arī dažas zenītložmetēja patronas. Izlauzt collīgo lodi no patronas nebija nekāda māksla. Lode bija mazs, ap piecus centimetrus garš artilērijas lādiņš miniatūrā. Tam bija glīta alumīnija galviņa ar rievām atslēgas uzlikšanai. Tātad arī noskrūvēt šo galviņu nebija liela māksla. No čaulas tika izņemts sprāgstvielas cilindrītis. Bet arī galviņa bija izjaucama. To izdarīju vakarā pie galda ar mācību grāmatām priekšā. Iekodu zobos detonatoru un izskrūvēju no galviņas. Tālākā izpēte tika atlikta uz

rītu

.

Pētīšanu turpināju nākošās dienas pusdienlaikā. Ķēros pie detonatora. Tas bija centimetru pusotru garš, milimetrus astoņus resns spožs alumīnija cilindrītis. Priekšstats par to, kas tas ir, man bija, bet darbības principu un uzbūvi es nezināju. Viena gala veidojums radīja iespaidu, ka tur ievietota tāda pati pistona kā patronām. Paņēmu rakstāmspalvu un mēģināju to izvilkt. Tomēr izrādījās, ka detonatora galu sedz tikai

plāna

folija, kuru nolupināju. Iekšā atklājās balts pulveris, kuru izbēru uz plīts malas. Izbira gan tikai sīka čupiņa, tālāk masa bija cieta. Pieliku uz plīts malas izbērtajai pulvera šķipsniņai kvēlošu skalu. Pulveris uzsprāga ar skaļu plīkšķi. Jā, tā ir manta! No detonatora man iznāks savi piecdesmit lādiņi, ko ielādēt paštaisītā pistolē. Sāku sagatavot nākošo porciju, ar rakstāmspalvu kasot pulveri laukā no detonatora. Bija pienākusi atmaksas stunda par manām palaidnībām. Atskanēja sprādziens. Nekāds grandiozais tas nebija, bet man acis bija aizmiglojusi asiņaina migla, caur kuru tomēr varēja saskatīt, ka kreisai rokai lielajam pirkstam ir norauta visa miesa un rēgojas balts kauls, bet labās rokas rādītāja pirksta gals bija pa daļai norauts un karājās nelielā ādas strēmelītē.

Šausmās ieskrēju klasē. Mans izskats droši vien nekāds pievilcīgais vis nebija, jo bērni sāka brēkt. No kancelejas izskrēja papus. Viņš bija galīgi apjucis. Mammas nebija mājās. Viņa bija aizgājusi pie Ceriņiem. Papus pilnīgi bija zaudējis galvu, bet ne kārtības mīlestību. salasīja pa zemi norautos kreisās rokas pirkstu galus, ielika tos skapī un skrēja meklēt mammu. Drīz ieradās mamma, notina rokas ar dvieļiem, noguldīja mani gultā un skrēja meklēt zirgu, lai vestu uz Viļaku pie ārsta. Sākās manas mokas. Sprādziena šoks pārgāja un rētas sāka ļoti sāpēt. Sāpes varonīgi cietu, lai nesatrauktu vecākus, bet viegli tas nebija.

Mani aizveda uz Viļakas slimnīcu. Tajā laikā tur bija tikai viens ārsts – Mazikins, vecs dzērājs. Māsiņas pārsēja manas rokas, taču vajadzēja brūces sakopt, sašūt, bet ārsts klenderēja apkārt. Tikai pēc divām nedēļām mamma, kas visu laiku sēdēja pie manis, noķēra manāmi iereibušo Mazikinu aizvilka uz slimnīcu un piespieda izdarīt operāciju. Kaut gan sākotnēji bojājumi nebija lieli, tomēr pēc divu nedēlu pūdēšanas nācās zaudēt daudz vairāk. Labajai rokai gan piešuva atrauto pirksta galu, tomēr pavisam šķībi. Kreisajai rokai vispār nošķibīja gandrīz visus pirkstus un vesels palika tikai mazais pirkstiņš. Pēc operācijas veselu diennakti mani mocīja neciešamas sāpes, kuras līdz ar mani cieta arī mamma, sačokurojusies manas gultas kājgalī, jo citur kur gulēt nebija. Bet sāpes pārgāja.

Sliktākais bija kas cits – es biju kļuvis akls. Acis no sīko šķembiņu ievainojumiem un apdeguma bija iekaisušas un es vairs neredzēju nemaz. Pastāvīgi acis sedza kompreses, pārsēji, vairākas reizes dienā man acīs pilināja atropīnu. Stāvoklis bija kritisks un tikai apmēram pēc mēneša sāku saskatīt gaismas atblāzmu. Acis sāka dzīt. Ar labo aci drīz jau varēju saskatīt miglainus priekšmetus, tad asums uzlabojās un laimīga bija tā diena, kad grāmatā sāku izšķirt burtus.

Rokas lielum lielumiem bija apdzijušas, bet ārsti, kas jau bija salasījušies slimnīcā, paziņoja, ka ar acīm esot slikti, viņi tās izārstēt nevarot un vienīgais glābiņš esot vest mani uz Rīgu kur 1. pilsētas slimnīcā esot acu speciālists, profesors. Vest jau nu vajadzēja gan, bet ar ko? Bija četrdesmit piektā gada janvāris, Kurzemē vēl karoja, vāciešu izpostītais dzelzceļš gan bija atjaunots, bet regulāras pasažieru vilcienu satiksmes ar Rīgu nebija. Bet mamma nepadevās. Tika piebāzta soma ar speķi un citiem produktiem, kas būtībā bija galvenā valūta tanī laikā un mēs devāmies ceļā. Braucām preču vagonos, mūs sēdināja laukā un mēs atkal lauzāmies iekšā pārpildītajos vagonos. Lauzās jau gan tikai mamma, stumdama un vilkdama mani līdz. Pats es biju visai nevarīgs – ar aizsietām acīm, nobintētām rokām, kurās bija uzvilkti lieli, biezi vilnas cimdi, ar lielu, biezu aitādas kažoku mugurā es knapi varēju pārvietoties. Braucām trīs dienas un tomēr aizbraucām!

Netālu no stacijas Jēzus baznīcas ielā dzīvoja Gelbu radiniece, tā mūs pieņēma. Nākošā dienā tika sameklētas ragaviņas un mani aizvilka uz slimnīcu, kas bija diezgan tālu un kājām aiziet uz turieni es nespētu. Biju taču nogulējis uz gultas pusotra mēneša un tikai pirms dažām dienām sācis staigāt.

Mani ievietoja lielā palātā ar kādām desmit gultām. Sākās ārstēšana. Ikdienas bija jāiet uz pārsiešanu pie ķirurgiem, jo rokas bija sastrutojušas. Ārsti brīnījās par izdarīto operāciju – tā varot strādāt tikai miesnieks. Katru dienu no pirkstiem vilka laukā kaula šķembas. Pamazām brūces sadzija.

Sliktāk bija ar acīm. Kreisai acij bija skarta zīlīte un ārsti pateica, ka tai redzi atjaunot neizdošoties. Bija tikai briesmas, ka, acij iekaistot, to vajadzēs ņemt ārā. Ārstēšana palika tā pati – acīs pilināja atropīnu un labai acij redze pakāpeniski uzlabojās. Mani tiešām ārstēja profesors – profesors Balodis, kurš uz pārsiešanām un operācijām aicināja studentus. Biju jau saklausījies, ko runā ārsti, kādas zāles paraksta un biju kļuvis par zināmu speciālistu, salīdzinot ar studentiem, kuri uz profesora jautājumiem ierosināja smērēt acīs cinka ziedi un vēl trakākas lietas.

Dzīve slimnīcā bija visai interesanta. Biju atguvis kustības spēju, palātā bija vēl viens mana vecuma zēns, ar kuru kopā izložņājām visas malas, centāmies palīdzēt māsiņām un sanitārēm. Atceros vienīgo gaisa trauksmi. Baigās balsīs sāka gaudot sirēnas un visiem staigājošiem slimniekiem bija jādodas uz pagrabiem. Mums, puikām, bez tam vēl uzticēja nonest pagrabā personāla divspaiņu zupas katlu. Kad nu beigās nekāda uzlidojuma nebija un trauksme beidzās, stiepām zupas katlu atpakaļ uz virtuvi. Par pakalpojumu mums katram pielēja pa šķīvim zupas. Jā, tas nu bija paēdiens! Biezs, trekns borščs, kuru nevarēja pat salīdzinot ar

plāno

slimnieku suslu.

Liels piedzīvojums bija svētku salūts Sarkanarmijas dienā 23. februārī Tas bija ļoti krāšņs, daudzkrāsainu raķešu kūļi šāvās debesīs, pa mākoņiem klaiņoja spoži prožektoru stari. Ne ko tādu nebiju redzējis un neredzēju vēl desmitiem gadu. Jā, mājās mēs dažkārt šāvām gaisā raķetes. Tehnoloģija bija vienkārša – uz zemē iedzīta mieta uzlikām dēlīti uz kura vienā galā novietojām no raķešu patronas izvilktu raķetes gabaliņu, dažreiz pulvera stiebru, aizdedzinājām un pa dēlīša otru galu uzsitām ar mietu. Raķete slaidā lokā uzlidoja gaisā un tumsā izskatījās diezgan efektīgi. Bet tā bija tikai tāda māžošanās, salīdzinot ar šo salūtu.

Slimnieki bija dažādi – sākot ar mums, puikām, kuri acis bija sabojājuši, blēņojoties ar kara materiāliem, līdz pat pavisam veciem večiem, kam acu bojājumu iemesli bija dažādi, Interesants gadījums bija ar kādu vecu, kaulainu vīru. kurš bija izkratījis tualetē karbīda lampas it kā izlietoto saturu. Pēc brīža, dzirdot tualetē kaut kādu troksni, it kā šņākoņu, gājis raudzīt, kas tur notiek. Pacēlis tualetes vāku, piebāzis seju un ar sveci apgaismojis bedri. Eksplodējusi gāze, kas izdalījusies no kāda karbīda gabaliņa un vecis smagi apdedzis, tajā skaitā bojātas acis. Viņš gulēja ilgi, redze sāka uzlaboties, bet tad kādu

rītu

atklājās, ka viņu ķērusi trieka un paralizēta labā puse. Pēc dažām dienām viņš nomira. Bija arī izņemtas acis, ko aizstāja ar stikla acīm, neārstējams aklums, bija arī izārstēšanas gadījumi. Pie pusārstētajiem piederēju es.

 Pēc mēneša atzina, ka viss, ko var izdarīt ir izdarīts un es varu braukt mājās. Labā acs pakāpeniski atguva pilnvērtīgu redzi, ar kreiso varēju redzēt tikai gaismas atblāzmu. Roka bija sadzijusi, bet man izskatījās tik kropla un neglīta, ka tikko pārbraucām mājās, liku mammai uzadīt speciālu cimdiņu, no kura ārā rēgojās tikai veselais mazais pirkstiņš un pusīkšķis. Cimdu nēsāju pāris gadus, tad pieradu un to atmetu, ievērojis, ka cilvēki manai rokai nepievērš nemaz tik lielu uzmanību, jo sakropļotu bērnu un pieaugušo bija diezgan daudz.

Man pakaļ atbrauca mamma un līdz Jēzus Baznīcas ielai mani vēl aizvilka ar ragaviņām, bet tālāk jau staigāju pats. Mani aizveda uz kino. Biju jau pāris reizes redzējis kino Sudarbē, bet no tiem laikiem bija pavisam miglainas atmiņas. Bet tagad krāšņajā kinoteātrī Splendid Palace noskatījos krāsaino “Bagdades zagli”. Jā tas bija kaut kas! Skaistāku un interesantāku filmu savā mūžā vairs neesmu redzējis. Dīvaini, tiku redzējis “Bagdades zagli” ar vēlākos gados. Bet tā vairs nebija tā filma. Kaut kā trūka. Droši vien pirmreizīguma. Manu bērnības “Bagdades zagļa” pievilcību nav pārspējusi, nepārspēs un nav iespējams pārspēt nevienai filmai, lai kā censtos visas pasaules kino meistari! Vēlāk arī Splendid Palace, kas bija pārvērties par Rīgu, bija kļuvis mazāks, greznojumi vairs nebija tik skaisti, zeltījums nespīdēja tik spoži. Ko tur darīt, mūsdienu Rīga ir tikai vāja atblāzma no Rīgas, kuru toreiz redzēju pirmo reizi. Nākošā reize bija pēc trīs gadiem, kad Balvu ģimnāzijas kora priekšgalā ar Viļakas apriņķa uzrakstu gāju Dziesmu svētku gājienā uz estrādi Esplanādē. Tad iespaidu bija tik daudz, ka tie vairs nelikās tik grandiozi. Biju arī paaudzies.

Pārbraucis mājās, jutu tik lielu pretīgumu pret sprāgstvielām, ka izsvaidīju visus savus krājumus pa tīrumu sniega kupenās. Tomēr tieksme pēc ieročiem pārspēja šo pretīgumu un man palika žēl savu patronu. Pavasara saulē patronas bija sasilušas, izkausējušas sniegu un iegrimušas tajā. Palikuši bija tikai caurumi kupenās. Bāzu roku un vilku patronas laukā. Tomēr gudrāks biju kļuvis un neķēros pie lietām, kuras nepazinu. Bet tas jau bija daudz par vēlu.

 

*  *  *

 

Bija jāturpina mācības. Rudenī sāku iet skolā Liepnā, septītajā klasē. Līdz Liepnai bija divdesmit trīs kilometri. Pirmdienas rītā bija jāceļas četros, jāliek mugurā pārtikas kule un jāiet uz skolu. Uz stundu sākumu jau biju skolā. Pēc kara mežā bija savairojušies vilki, kuru gaudošanu bieži pa naktīm dzirdējām, mežā dzīvoja arī mežabrāļi, no kuriem gan nekas ļauns netika piedzīvots, tomēr gājiens naktī likās ļoti bīstams un mežam cauri gāju ar trīsošu sirdi. Bet jāiet bija un ar laiku bailes pazuda. Sestdienās mājās nācu vēl ar gaismu, bieži man piebiedrojās arī Andersonu Tija, kura arī mācījās Liepnā un tad pļāpājot ceļš pagāja ātri.

No sākuma papus mani bija iekārtojis dzīvot pie skolas direktora Gerstmaņa. Arī viņa sieva bija skolotāja un mūsu klases audzinātāja un, saprotams, es tur jutos nebrīvi, kā sapīts. Tādēļ drīz pārvācos uz skolas internātu. Dzīves apstākļi tur, protams, bija sliktāki, toties brīvība atsvēra visu. Internāts bija iekārtots kādreizējā veikala telpās, kuru apkurināja ar krāsni aiz kuras žāvēties vienmēr bija sakrauta malka. Mazā blakus telpiņā bija plīts, kur varēja uzsildīt sautētos kāpostus, kas man bija galvenais uztura līdzeklis. Kāposti bija garšīgi. Mamma tos izsautēja, tad sacepa taukos ar gaļas gabaliņiem. Nekad nekur citur tik garšīgus štovētos skābētos kāpostus vairs neesmu ēdis.

Sliktums bija tas, ka no veikala bija saglabājušies arī milzīgu žurku bari, kas naktīs neļāva mums gulēt. Žurkas bija lielas – neliela kaķa augumā un naktīs sacēla tādu traci, ka par miegu nebija ko domāt. Bieži naktīs trūkāmies augšā, žurkas sabēga malkas grēdās aiz krāsns. Sagāzām malku un bēgošās žurkas dauzījām ar malkas pagalēm. Jampadracis bija briesmīgs un kādā naktī internāta audzinātāja, kas dzīvoja tajā pašā ēkā, nāca skaidrot briesmīgā trokšņa iemeslus. Viņa ieradās pašā medību kulminācijā. Izrēķināšanās bija īsa. Netika ņemta vērā aizbildināšanās ar žurkām, internāta vecākajam, kurš par nelaimi biju es un vēl diviem aktīvākajiem medniekiem nācās veselu nedēļu starpbrīžos stāvēt rindiņā pie skolotāju istabas durvīm. Tas gan nesamazināja žurku daudzumu, tomēr tik vērienīgas medības vairs rīkotas netika. Visas turpmākās akcijas tika veiktas, ievērojot klusumu, lai atbalsis nesasniegtu skolotājas dzīvokli. Par mācību stundām nav ko stāstīt, jo tādas tās ir visās skolās un visos laikos. Dažreiz mūs uzjautrināja skolotāja Gerstmane, kurai bija kaut kāds dīvains akcents un viņa mēdza strostēt mūsu klases glītāko meiteni: “Tādiem sārtiem vāigiem, bāltmaizītes pāēdusi, bet nu nēmācās nemāz”. Šo teicienu ar attiecīgu izrunu bieži pielietojām arī mēs.

Sadraudzējos ar savu sola biedru Ilmāru Cīruli. Kopā sēdējām arī vakara mācībās. Ātri izpildījuši mājas darbus un iemācījušies uzdoto, ķērāmies pie interesantākām lietām. Ilmāram bija slieksme uz literatūru, arī es biju liels grāmatu lasītājs, tādēļ daudz lasījām. Ilmāram mājās bija daudz grāmatu un tās viņš stiepa uz skolu. Diez kāda augstvērtīgā literatūra tā vis nebija, toties interesanta gan. Daļu, tā saucamo “lubu literatūru” nācās lasīt paslepus no skolotājiem, dažas grāmatas lasījām atklāti. Robežu noteikt bija grūti un kādreiz, kad lasīju biezu romānu “Būru zēns”, pienāca direktors un paskatījās, ko lasu. Biju uztraucies, jo nezināju, kā direktors šo grāmatu novērtēs. Tomēr, uzprasījis, vai zinu, kas tie tādi būri bija un kur viņi dzīvoja un saņēmis apmierinošu atbildi, viņš mani lika mierā. Ja grāmatu skolotājs uzskatīja par mazvērtīgu, to pievāca un atdeva tikai sestdien, lai nesam mājās.

Ar Ilmāru izdevām savu avīzi. Salocījām burtnīcas lapu uz četrām daļām un pierakstījām ar saviem dzejoļiem un rakstiņiem par aktuālām tēmām. Pēc tam laidām apkārt pa klasi. Jā, pat dzejoļus es rakstīju. Viens, augstā idejiskā līmenī, tika ievietots pat skolas sienas avīzē pašā centrā. Tā rakstīšana gan vairāk laikam bija Ilmāra ietekmē, jo pēc skolas beigšanas pie tās vairs neatgriezos, ja nu kādreiz mēģināju uzmeistarot kādu satīrisku dzejolīti Kronenberga stilā. Toties Ilmārs pievērsās literatūrai. Pēc skolas beigšanas viņš vairākus gadus pazuda no mana redzesloka, bet tad kādreiz sadūrāmies ar viņu Rīgā uz ielas. Izrādījās, ka viņš beidzis vidusskolu un studē literatūru. Par rakstnieku gan laikam nekļuva, jo esmu dzirdējis tikai vienu rakstnieku ar tādu uzvārdu – Gunāru Cīruli. Maz ticams, ka tas būtu mana skolas biedra pseidonīms. Bet piedzīvojumu romānus viņš raksta tāpat kā Ilmārs mūsu avīzē.

Bija arī brīvais laiks. To lielā mērā aizņēma kara spēles. Militārās apmācības vajadzībām mums bija katram jāizgatavo koka šautene un tās mēs izmantojām ne tikai stundās, bet arī ārpus stundām skraidījām pa Liepnu un dzenājām viens otru.

Liepnā bija arī bērnu nams, kurā uzturējās bērni, kuri kara laikā bija zaudējuši savus vecākus. No šī bērnunama slavenais partizānu komandieris Vilis Samsons, kurš bija liepnenietis, vēlāk izveidoja slaveno Liepnas internātskolu. No sākuma mēs, skolnieki, pret bērnunama audzēkņiem izturējāmies diezgan agresīvi, pat kautiņi sanāca, bet, tā kā viņi mācīties nāca uz mūsu skolu, pamazām domstarpības nogludinājās un mēs draudzīgi spēlējām kara spēles, tikai pretējās armijās.

Mācību gads aizskrēja ātri. Nāca daudzie eksāmeni un tad klāt arī bija izlaidums. Šķiroties meitenes pat raudāja, jo vietējie kopā bija mācījušies visus skolas gadus. Man tas nekāds smagais pārdzīvojums nebija, lai gan bija žēl šķirties no zēniem, ar kuriem biju sadraudzējies. Ar Liepnas skolas biedriem vairs sastapties neiznāca. Mūsu ceļi aizveda dažādos virzienos.

 

*  *  *

 

Sākās lielā dzīve. Mājas bija jāpamet. Atgriezos vairs tikai kā ciemiņš. Rudenī iestājos Balvu valsts ģimnāzijā, kura vēlāk pārtapa par Balvu vidusskolu. Apmetos dzīvot pirmos divus gadus pie savas “kicītes” Balvu stacijā, pēc tam Kurnā, kur dzīvoju pie mammas brāļa Jezupa, kas man jau bija pierasts no ganu gaitām. Par skolas gadiem nerakstīšu, jo tas jau ir citas grāmatas temats. Sekmes bija samērā labas, sevišķi izcēlos matemātikā un fizikā, vienu brīdi pat kandidēju uz sudraba medaļu, bet iegāza ģeogrāfija desmitajā klasē, kas deva lieko četrinieku liecībā. Klases audzinātāja gan piedāvāja pārlikt eksāmenu, tomēr atteicos Pilnībā apzinājos, ka augstāku atzīmi dabūt nevarēšu, jo jau desmitajā klasē četrinieku biju dabūjis špikojot. Man nepadevās priekšmeti, kur kaut kas bija jāiekaļ. Ģeogrāfijas nosaukumi un vēstures gada skaitļi man galvā neturējās. Arī domrakstus uzrakstīt uz pieci es nevarēju, tā kā no sudraba medaļas bija jāatsakās. Bet mani tā arī neko nenozīmēja un nevilināja. Biju nodomājis studēt universitātē fiziku un matemātiku un biju pārliecināts, ka tur bez grūtībām tikšu iekšā.

Te nu mani nodomi sadūrās ar papus nodomiem. Nē, papus neiebilda, ka fiziku un matemātiku vajadzētu studēt, tomēr paklusām izkārtoja visu pavisam savādāk – pēc sava prāta. Viņa doma bija, ka man jākļūst tāpat kā viņam par skolotāju. Tajā laikā bija liels skolotāju trūkums un liela daļa vidusskolu absolventu uzreiz tika pieņemti par skolotājiem. Par skolotājiem kļuva arī vairāki mani klases biedri.

Bet es devos uz Rīgu. Mūsu skolas koris jau otru reizi bija izcīnījis tiesības piedalīties republikas Dziesmu svētkos. Dziesmotā vilcienā braucām uz Rīgu, kur biju nodomājis iesniegt arī dokumentus universitātē. Nepieciešamos dokumentu apsolīja atvest papus, kurš arī posās uz dziesmu svētkiem. Papus atbrauca gan, bet bez dokumentiem – tos viņš esot aizmirsis mājās. Aizbildinājums samērā muļķīgs, bet līdzēt vairs neko nevarēja – bija pēdējās jūlija dienas un dokumentus pieņēma tikai līdz trīsdesmit pirmajam jūlijam. Bet es arī daudz neņēmu galvā – neiestāsies šogad, iestāsies nākošgad.

Tā nu, pārbraucis mājās, konstatēju, ka esmu kļuvis par otro skolotāju Katlešu skolā, ko papus bija izkārtojis. Skolotāja darbs mani nevilināja. Man nepatika noņemties ar mazajiem bērniem. Arī tie daži mēneši, ko pavadīju skolotāja darbā, parādīja, ka tas nav priekš manis. Bija labi, ja skolnieki bija apķērīgi un mācījās, bet ja tāds ķipars ar zilām actiņām skatās tevī un tu redzi, ka viņš no tava stāstītā neko nav sapratis un neko nejēdz, tad man pietrūka gan prasmes, gan pacietības ar viņu noņemties.

Biju aizrāvies ar fotografēšanu. Nopirku vislētāko fotoaparāti Komsomoļec un sāku apgūt fotografēšanas iemaņas. Tam veltīju visu savu laiku. Pat starpbrīžos līdu savā laboratorijā, kas bija iekārtota pieliekamajā un nokopēju kādu bildi.

Mana skolotāja karjera nebija ilga. Izrādījās, ka mazā skolnieku skaita dēļ divus skolotājus turēt nevar un man bija jāizvēlas – iet strādāt uz citu skolu vai meklēt citu darbu. Tajā laikā kolhoza Jaunkatleši rēķinvedis Andersons bija saskrējies ar priekšsēdētāju un rēķinveža darbu piedāvāja man. Vidusskolā drusku mācīja grāmatvedības pamatus un es domāju, ka varēšu tikt galā. Sāku strādāt. Vienā no skolas istabām, kura bija brīva – mūsu bijušajā dzīvojamā istaba, jo mēs bijām pārvākušies uz mājas dienvidu galu, iekārtojām kantori un es sāku strādāt.

Kolhozs bija nodibināts pēc lielās cilvēku izvešanas četrdesmit devītajā gadā. Cilvēki bija iebaidīti un stājās kolhozā, lai, nedod Dievs, nenonāktu Sibīrijā. Tomēr bija arī tādi, kas pretojās un tādēļ pilnvarotie visādiem līdzekļiem centušies piespiest viņus padoties. Visi organizēšanas pasākumi, kā parasts, notika skolā. Kā stāstīja mamma, esot pat kādu vecenīti ar pistoli dzinuši pa trepēm uz skolas jumta un draudējuši nošaut, ja nestāsies kolhozā. Beidzot kolhozs bija saorganizēts un sapulcē to nosauca par Jaunajiem Katlešiem, Tā arī ierakstīja protokolā. Tomēr papus bija tam pretī. Kas tas par nosaukumu no diviem vārdiem? Ja jau grib, lai tie Katleši būtu jauni, var saukt par Jaunkatlešiem. Tajā laikā, kad strādāju par rēķinvedi, sāku šādu nosaukumu rakstīt arī dokumentos un pamazām apriņķa vadība pierada un izmainīja kolhoza nosaukumu.

 

*  *  *

 

Kamēr mācījos vidusskolā, daudz kas Katlešos bija noticis. Daļu no tā piedzīvoju arī es, jo brīvlaikus pavadīju mājās.

Mežos mitinājās “bandīti”, kā tos sauca oficiālā vara. Mums viņi nekādi bandīti nebija. Mēs viņus saucām par mežabrāļiem vai mežiniekiem. Tie bija mūsu pašu puiši, kuri aizgāja mežā vispirms lai izvairītos no represijām. Mēs viņus pazinām un zinājām, ka nekādus noziegumus viņi padarījuši nav, ja neskaita to, ka lielākā daļa, vairīdamies no frontes, iesaistījos šucmaņos, vai arī, iesaukti leģionā, nepadevās krieviem, atgriezās mājās un aizgāja mežā. Visus viņus vienoja doma par brīvu Latviju. Klīda baumas, ka gan zviedri, gan angļi, gan amerikāņi atnākšot un mūs atbrīvošot. Šīs cerības gan izrādījās veltīgas.

Ka represijas būs, liecināja vecā Gelbes liktenis.

Tajā laikā katru dienu mēdzām aiziet pie Gelbēm, lai uzzinātu jaunumus un apspriestu stāvokli. Kādā no šādām reizēm Gelbu pagalmā iebruka no meža iznākušo partizānu bars un meklēja veco Gelbi. Acīmredzot viņi gribēja izrēķināties ar Gelbi, jo uzskatīja, ka viņš ir uzrādījis vāciešiem partizānu bunkuru atrašanās vietas. Situācija veidojās draudoša. Tajā brīdī Gelbu mājās atradās kāds slepenā dienesta kapteinis, kurš dibenistabiņā “pratināja” vienu no Gelbu meitām. Papus pieklauvēja pie durvīm un kapteinim pateica, ka sanākuši kaut kādi bruņoti vīri. Kapteinis bezbailīgi iznāca pie viņiem un pieprasīja paskaidrot, kas viņi tādi ir un ko te meklē. Partizāni uzvedās diezgan izaicinoši. Sevišķi lielu iespaidu uz mani atstāja kāds partizāns, tērpies vācu formas svārkos, ar vācu mašīnpistoli, kuras aizslēgu ar īkšķi pa pusei uzvilcis, likās, gaidīja tikai mirkli, lai nolaistu kārtu. Čekists nebija iebaidāms un partizāni tomēr aprāvās, beigās paklausīja un aizvācās, Gelbi tomēr paņemot līdz. Vairāk mēs viņu arī neredzējām. Ģimene gan centās ievākt kaut kādas ziņas par tēvu, tomēr neko neuzzināja. Droši vien Gelbi vienkārši nošāva bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.

Kapteinis tomēr bijušo partizānu patvaļu tā neatstāja. Pēc dažām dienām viņus savāca, ieskaitīja armijas daļā un aizsūtīja uz fronti.

Mežabrāļi uzvedās diezgan droši. Viņiem bija atbalsts no radiniekiem, arī svešie nesteidzās par viņiem ziņot. Bieži viņi naktīs iegriezās Gelbu mājās, sevišķi sestdienās, kad viņi gāja pirtī. Iznīcinātāju bataljona karavīru, jeb isstrebiķeļu, kā viņus pie mums sauca, Katlešos nebija, centri, kur bija karavīri un isstrebiķeļi atradās tālu un tāpēc mežinieki varēja justies samērā brīvi. Viņiem radās arī papildinājums. Pavisam negaidot nozuda mūsu kaimiņienes Lavrenčiku Zoses dēls Aļiks. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš aizgājis mežā. Kādu iemeslu dēļ, nekādi nebija saprotams. Iespējams, viņu bija savaldzinājuši patriotiskie saukļi un cīņas romantika. Pusaudzis puika jau vien arī bija. Tikai vilšanās nāca diezgan ātri. Dzīve mežā nebija nekāda medus maize un Aļiks bieži naktīs mēdza atnākt pie mammas, lai pažēlotos par grūtajiem apstākļiem. Mammai viņa bija žēl, jo bija pie viņa pieradusi kā pie pašas bērna. Jau vairāki mežinieki bija noķerti vai nošauti un nebija nekādu šaubu, ka beigās tāds pats liktenis gaida arī Aļiku. Bija izsludināta amnestija un mamma ieteica iet ārā no meža. Droši vien Aļiks to arī bija gatavojies darīt, bet nepaspēja. Mežinieki viņu kā nodevēju bija likvidējuši. Sofija skraidīja kā ārprātīga pa mežiem, meklējot Aļiku.

Atriebība sagaidīja arī mammu. Kādu nakti pazīstamo un labvēlīgo mežinieku vietā pie mums ieradās sveša grupa, un, nosēdinājuši papu zem šauteņu stobriem, sāka sist mammu. Beiguši eksekūciju, piekodināja, lai vairāk neaģitē pret mežiniekiem, lai par notikušo nekam neziņo un aizgāja. Jāsaka gan, ka mamma tika cauri galvenokārt ar izbailēm, jo auksto telpu dēļ nēsāja aitādas puskažociņu un tam sitieni neko neņēma cauri. Bet bailes tas iedvesa. Ziņot arī nekam nevarēja, jo isstrebīķeļi jau nu mūs nenosargātu no izrēķināšanās. Vēlāk vērīgi sekojām, kad pie Gelbēm ieradās mežinieki un ar bailēm gaidījām, vai nenāks arī pie mums.

Pavisam negaidīti mežā aizgāja visa Upīšu ģimene no Rakovas. Kādā rītā kaimiņi atklāja, ka Upīšu mājas ir tukšas. Kāds bija iemesls, arī šo reiz varēja tikai minēt. Upīšu vecākais dēls Ādolfs bija iesaukts sarkanarmijā, frontē ievainots un bija atbraucis mājās veseļoties. Runāja, ka pie divām glītajām Upīšu meitām naktīs piestaigājot mežinieki. Tā arī nebija skaidrs, vai Ādolfs vairs negribēja atgriezties frontē, vai arī Upīši, baidīdamies no represijām par sakariem ar mežiniekiem, aizgāja mežā. Vēlāk jau kļuva zināms, ka Upīši dzīvo mežā, izveidojuši atsevišķu grupu.

Bet mežinieku stāvoklis kļuva arvien bezcerīgāks. Notika iekšlietu ministrijas – NKVD – karaspēka uzbrukumi viņu apmetnēm un bieži bija kritušie, kurus par biedinājumu izlika Viļakas centrā piekalnītē tagadējās autoostas vietā vai pretī esošā patērētāju biedrības veikala pagalmā. Katlešos bieži sāka parādīties kāds jauns, skaists, elegants NKVD leitnants, kurš centās iedraudzēties ar vietējiem un samērā sekmīgi aplidoja skaistākās meitas. Runāja, ka naktīs ar mašīnām atbraucot karavīru grupas, kas novērojot notiekošo.

Izsludināja amnestiju un solīja, ka no meža iznākušos pēc ieroču nodošanas atlaidīšot mājās. Bet atsaucības nebija. Un tad nāca kā zibens spēriens. Simpātiskais leitnants bija paveicis savu. Kādā dienā viņš ieradās pie Gelbēm, kur jau bija bijis biežs viesis un uzaicināja kādu doties pie katlešnieku mežinieku grupas un nodot ultimātu. Grupu bija aplenkusi karaspēka daļa un viņiem piedāvāja vai nu pēc amnestijas noteikumiem pašiem iznākt no meža, vai viņi tiks iznīcināti. Izvēles nebija – vienpadsmit mežinieki iznāca no meža, nodeva ieročus un atgriezās mājās. Tomēr leitnants turpināja apgrozīties Katlešos, līdz kādā dienā, kad viņš un divi isstrebiķeļi ar zirgu brauca uz Viļaku, viņus, izbraucot no meža Cirnavā, nošāva divi grāvmalā sēdoši sarkanarmiešu formās ģērbušies vīrieši. Runāja, ka tie esot bijuši no Upīšu grupas.

Upīši pa vienam vien tika iznīcināti un dzīvs palika tikai vecais tēvs, kuru pēc daudziem gadiem, kad strādāju Vīksnas kolhozā par priekšsēdētāju, sastapu Vīksnas pansionātā. Netiku viņu izvaicājis, jo nez vai viņam būtu kāds prieks atcerēties savas mežinieka gaitas un varbūt pat viņa līdziedzīvotāji par tām neko nezināja un nezinu, kā viņš nokļuvis šinī pansionātā. Arī es par to neinteresējos. Iespējams, ka varas iestādes, uzzinājušas par Upīša pagātni, būtu viņu no pansionāta izmetušas, ja arī nepielietotu represijas, jo Staļina laiki jau bija pagājuši un nosodīti.

Mežā palikusī “Krūma” vai “Krasta”, vairs lāgā neatceros, grupa nāca atriebties “nodevējiem”. Tā izvērtās par īstu traģēdiju pavisam nevainīgiem cilvēkiem. Mežinieki ieradās Āžu mājās, lai izrēķinātos ar Vili. Neviena vīrieša mājās nebija un mežinieku komandierim pateica, ka Vilis esot pie Ziediņiem Tas devās turp. Kaut kur tur notika viņa un Viļa sastapšanās, kas beidzās pavisam negaidīti. Vilis vētrainās sarunas laikā esot “atriebējam” izrāvis automātu un ar laidi iebelzis pa galvu. Pametis automātu, Vilis aizlaidies. Kad atriebējs atjēdzies, tas niknumā ieskrēja Ziediņu mājās un nošāva divas vecenītes, vienu gultā, otra centusies paslēpties zem gultas. Gultā, mirkstot vecmāmiņas asinīs, palikušas Ziediņu Metas divas meitiņas – dvīnītes. Promejot atriebējs pielaidis uguni sienam šķūnī, tomēr siens īslaicīgi uzliesmojis un nodzisis, nav turpinājis degt. Tas izglāba mazās meitenītes. Mežinieks atgriezās Āžu mājās, uz sliekšņa sastapa ganumeitu Kaķīšu Vilmu ar mazu bērnu uz rokām, nošāva viņu un aizdedzināja māju. Māja nodega un dzīvs sadega arī Vilmas bērniņš. Pie reizes tika nodedzināta arī kurpnieka Bērziņa, kurš jau bija miris, mājiņa, kurā dzīvoja Lavrenčiku Sofija.

Ko neizdarīja atriebēji, izdarīja padomju vara. Četrdesmit devītajā gadā, neņemot vērā nekādas amnestijas un solījumus, bijušos mežiniekus, tajā skaitā arī Āžus, kuru māja bija nodedzināta, izsūtīja uz Sibīriju.

Tā beidzās nacionālo partizānu epopeja Katlešos. Daudzi no viņiem godam nesa šo nosaukumu, bet ir arī tādi, kas par savām zvērībām, ja viņi būtu palikuši dzīvi, būtu jātiesā. Tādēļ

šodien

, kad runā par nacionālajiem partizāniem, manī izraisās pretrunīgas jūtas. Vai viņu starpā nedižojas arī tie, kuri šāva un dedzināja nevainīgus cilvēkus? Vai viņu vidū nav tie, kas, kalpojot fašistiem, sastrādājuši nelietības pret savu tautu, slēpās no atmaksas mežā, bet tagad, kad viss ir aizmirsts, paceļ galvas? Viss var būt.

 

Divpadsmitā nodaļa

Jaunos ceļos

 

Un tā nu biju kļuvis par kolhoza Jaunkatleši rēķinvedi. Man iedeva žūksnīti dokumentu un grāmatu ar zaļiem vākiem “Kolhozu grāmatvedība”. Tā bija laba grāmata. Sīki bija parādīta katra

veidlapa

un paskaidrots, kā tā jāaizpilda. Bija uzskaitītas visas grāmatas, kādas jāiekārto un pastāstīts, kādi ieraksti tur jāizdara. Tur bija arī citas gudrība, līdz pat bilances sastādīšanai. Tik tālu es netiku, bet izrādījās, ka kaut kur, kaut kādā skapī visi šie papīri jau ir. Savācu tos un

veidlapas

, kuras bija jāizpilda, aizpildīju, grāmatās, kur kaut kādi dokumenti bija jāiegrāmato, iegrāmatoju.

Kolhozam radās kaut kādi ienākumi par valstij nodoto pienu un citu produkciju. To ieskaitīja bankas kontā Valsts bankas Viļakas nodaļā. Tāpat radās arī vajadzība kaut ko iegādāties. Te sākās ķibeles. Pirmkārt, kolhoza priekšsēdētājs Tolmanis neprata parakstīties. Nē, analfabēts viņš nebija. Lieta tā, ka atverot bankā kontu, tur jāiesniedz parakstu paraugi. Ar tiem salīdzināja parakstus uz maniem pārskaitījumu uzdevumiem un čekiem. Tolmanis vairs neprata parakstīties tā, kā bija parakstījies uz parakstu paraugiem. Bankas darbinieki bāza man acīs

veidlapas

ar parakstu paraugiem, lika pašam salīdzināt un deva manus papīrus atpakaļ. Biju acīgs puika un ievēroju, ka tādu parakstu es varētu uztaisīt, kā savā laikā biju iemanījies ļoti līdzīgi uzrakstīt manas klases audzinātājas Rezovskas un mana papus parakstus.

Nolīdu kaut kur maliņā, uzrakstīju jaunus dokumentus un abās vietās parakstījos pats. Gāju pie lodziņa. Jā, nu tā lieta gāja! Pasaule ir pilna ar tādiem paradoksiem – pašrocīgu parakstu atzīst par nepareizu, bet viltojumu par īstu! Šitādā veidā es varētu iztīrīt kolhoza bankas kontu un neviens pat pakaļ nedziedātu. Bet man šādas idejas pat prātā nenāca un, otrkārt, tajā kontā jau arī nekad nekā nebija.

Kad Tolmanis man iedeva rēķinus par pērkamajām precēm un lika pārskaitīt naudu, sastādīju maksājuma uzdevumus un devos uz banku un… atdūros kā pret sienu. Inkasso! Kontā naudas nav, jāgaida, kad samaksās steidzamākus maksājumus. Lieta tāda, ka Padomju Savienībā viss piederēja tautai, vai, pareizāk sakot, valstij. Tai piederēja apgādes bāzes, veikali, banka un, protams, arī kolhozi, lai kā tos sauktu par kolektīvām saimniecībām. Visus resursus sadalīja valsts. Kolhozam paziņoja, kas tam iedalīts, lika ņemt

pilnvaru

un doties iedalīto saņemt. Dokumentus iesniedza bankā uz inkasso un bankas ierēdņi tad nu regulēja, kur tai naudiņai jāaiziet. Stacijās krājās neizņemtu minerālmēslu kalni, ko kolhozi nespēja aizvest transporta trūkuma dēļ, bet dokumenti bija nodoti uz inkasso un nauda tika ieturēta. Pirmām kārtām bija jāmaksā mašīnu un zirgu iznomāšanas punktam, vēlāk MTS, nodokļi, apdrošināšanas un nezin kas vēl. Ej, kad iedams, priekšā inkasso! Kolhozi bija hroniskā naudas badā un nevarēja iegādāties lietas ikdienas ražošanai, par kaut kādām izmaksām kolhozniekiem nevarēja būt ne runas. Kad kolhozam dziesma bija galīgi ciet, tā pati banka izsniedza kredītu, ar kuru nomaksāja daļu maksājumu un uz kādu brītiņu paspīdēja gaismas stariņš. Bet tas nevilkās ilgi. Bija kaut kādi priekšnieki, kas noteica, kas tev jāpērk, kas tev jāceļ, kas tev jāsēj, cik jāslauc un kas jānobaro, kad jāpļauj un cik jāatdod valstij. Viss bija viens vienīgs inkasso, kas stāvēja ceļā tavai iniciatīvai, reālajiem apstākļiem un iespējām. Vairāk kā divdesmit gadus šis inkasso spieda mani un visu kolhozu sistēmu pie zemes. Vajadzēja labus apstākļus un prasmīgus vadītāju ar dzelzs gribu un raksturu, lai izrautos no šī inkasso. Daļai saimniecību tas izdevās, bet vairums vilka dzīvību, krāpjot un bez maksas izdzenot kolhozniekus, kuri skaitījās kolhoza īpašnieki, bet kuriem nebija nekādu tiesību. Veselais saprāts nebija nekas,

plāns

bija viss. 

Tā tāda teorētiska atkāpe. Praksē, es, kurš skolas laikā biju iestājies komjaunatnē, ticēju kolhozu iekārtas gaišajām perspektīvām. “No viensētu šaurības kolhozu plašumos” – mums uzdeva tēmu domrakstam. Ar sajūsmu apdziedāju šos plašumus, balstoties uz dažādās grāmatās un romānos izlasīto. Nekur nerakstīja, cik kolhoznieku nomiruši badā Krievijā. Pašu pieredzes nebija.

Veicu savus rēķinveža pienākumus. Vācu ziņas par paveiktajiem darbiem, aprēķināju mistiskās “izstrādes” vai “darba” dienas kā maksāšanas līdzekli par padarīto darbu. Sāku sadurties ar kolhoza īstenību. Uz kolhozu brauca pilnvarotie, kas šturmēja pavasara sēju. Vienmēr viņiem bija par maz un par vēlu. Kolhoza priekšsēdētājs deva ziņas par padarīto apriņķim. Lai tiktu vaļa no nežēlīgā spiediena, viņš šo to piesvieda klāt.

Ap Jāņiem bija jānodod galīgā sējumu atskaite. Es brigadieriem prasīju iesniegt ziņas par katru apsēto tīrumiņu. Visu skaitījām kopā un klāt bija katastrofa. Iesēts bija krietni mazāk, kā noziņots. Es mācos virsū Tolmanim – vajag iesēt visu, kas noziņots. Viņš pateica, ka vairāk nesēs ne hektāru – Jāņi klāt un tāpat nekas neizaugs. “Izgrozies, kā gribi! Tu esi rēķinvedis!” Un es grozījos. Par nepatiesu ziņu sniegšanu taču varēja ielikt cietumā un

atskaites

biju parakstījis arī es. Ka tā ir izplatīta prakse un par nepatiesu ziņu sniegšanu nevienu cietumā neliek, jo ar to nodarbojas no apakšas līdz augšai, es nezināju. Kopā ar brigadieriem ķērāmies pie gigantiska darba – katra apsētā lauciņa platību proporcionāli palielinājām un beigās gali sanāca kopā. Nu mūs tik viegli nevarēja atmaskot.

Tikai daudz vēlāk atskārtu, ka tas bijis “mērkaķa darbs”, kā mēdz sacīt krievi. Pierakstījumi nevienam nebija noslēpums un nevienu neinteresēja. Pierakstīja kolhozi savās

atskaitēs

apriņķim, apriņķis pierakstīja

atskaitēs

republikai un nav brīnums, ka vajadzības gadījumā, lai labāk izskatītos, kaut ko piesvieda klāt arī

atskaitēs

Maskavai. Nu, bet tur brēca pa visu pasauli par grandiozajiem sasniegumiem.

 

*  *  *

 

Papus pret sabiedrisko darbu bija atsalis. Arī gadi vairs nebija tie. Nolēmu, ka mans pienākums ir pārņemt stafeti, bez tam vidusskolā biju iestājies komjaunatnē un uzskatīju, ka tas ir mans komjaunieša pienākums. Enerģiski metos sabiedriskā darba mutulī. Man bija ciešs kontakts ar Katlešu puišiem, ar kuriem kopā staigāju pa ballēm. Arī viņi bija noilgojušies pēc kaut kādas darbības. Ap mammu pulcējās meitenes un arī iesaistījās mūsu pasākumos. Pirmais pasākums bija dramatiskā kolektīva atjaunošana. Sākām ar vieglāko – iestudējām nelielu Andreja Upīša viencēlienu “Bezdievis”. Skolas klase mums likās par šauru, tādēļ pievērsām uzmanību Āžu šķūnim. Māja bija nodedzināta, tikai pirtiņā ar vasaras virtuvi bija iekārtots dzīvoklis lopkopējai Baraņikovu Martai. Bet labības šķūnis bija plašs, ar grīdu, kas bija gludāka nekā skolas klasē. Iztīrījām šķūni, iekārtojām skatuvi, izkaucu no papus aizkarus un dekorācijas un izrāde ar tai sekojošu balli notika. Nav vairs saglabājies atmiņā, kādi bija izrādes panākumi, bet tas jau nebija galvenais. Galvenais jau bija pats process. Vairāk izrādes gan manā laikā netika sarīkotas un neko arī vairāk neiestudējām. Bet šķūnis bija sakārtots un nu sestdienās un svētdienās nevajadzēja dejot uz tiltiem vai kādā gludākā vietā. Bijām zem jumta.

Uz dejām sanāca jaunatne gan no Katlešiem, gan apkārtējiem krievu ciemiem – Untinas, Djadnas, Krutiem Rūčiem. Drūmākais akords šajās ballēs bija kautiņi starp krievu puišiem no dažādiem ciemiem. Tie uz ballēm jau gāja bruņoti gan ar “švorņikiem” – tādām dzelzs tapām, gan pat ar apgrieztām šautenēm. Bija gadījums, kad viens ciems sēdēja uz skatuves aiz dekorācijām un no turienēs slaistījās stobri, bet otrs bloķēja šķūņa durvis. Dejošana notika gar vienu šķūņa sienu, lai atbrīvotu uguns līniju. Parast gan viss beidzās bez upuriem un kaimiņi izkāvās pa ceļam mājās ejot.

Baraņikovu Voldis bija nopircis harmonikas un jau drusku bija iemācījies spēlēt. Izlūdzos no viņa uz trīs dienām instrumentu, trīs dienas no rīta līdz vakaram to mocīju un mocījos pats, toties sestdien aizgāju uz balli un jau nospēlēju pirmos trīs gabalus. Nekāds virtuozs izpildījums jau nu tas nebija, par māksliniecisko līmeni nav ko runāt, bet mūsu publika nebija izlepusi – ritms bija, kaut kāda melodija arī un dejošanai ar to pilnīgi pietika.

Bet es iedegos kaislīgā vēlmē tikt pats pie savas harmonikas. Izlūdzos no papus pietiekošu naudas summu harmonikas pirkšanai, ko papus atbalstīja, jo mīlēja mūziku un gribēja, lai arī es iemācītos kaut ko spēlēt. Grūtības jau bija ar spēlēšanu nospridzināto pirkstu dēļ, bet ar neatlaidīgām pūlēm pielāgoju to, kas bija palicis pāri un kaut kas jau sanāca.

Un tā nu devos harmoniku meklējumos. Ar velosipēdu apbraucu visu apkārtējo miestu – Viļakas, Liepnas, Balvu, Kacēnu, Abrenes – veikalus. Nobraucu simtiem kilometru, beigās devos pat uz visai attālo Ostrovu, bet viss bija veltīgi – nekur harmoniku nebija. Krahs, bēdas, izmisums – skaistais sapnis nebija piepildāms!

Tad mamma kaut kur bija saklausījusi, ka kāds censonis harmonikas gan esot nopircis, bet nevarot iemācīties spēlēt un nu nolēmis tās pārdot. Ak, laime! Pēc dažām dienām instruments bija mans. Tas bija skaists. Mūsdienās nekā tik skaista nav. Harmonikas bija melni lakotas un pulētas. Paverot krāsainās plēšas, centrā izplētās dekoratīvs melns rombs. Labā klaviatūra bija no brūna, lakota koka, uz tās bija divas rindas melnu apaļu pogu. Kreisajā pusē astoņpadsmit basu pogas bija izvietotas uz malahīta zaļa panelīša. Zaļš ir mana mīļākā krāsa un panelis mani noveda ekstāzē. Instruments bija pati pilnība. Tā bija hromatiskā harmonika, ko pie mums sauca par “hromku”, tai bija akordeona tembrs un nelaime bija tikai tā, ka nekādu pustoņu tai nebija, spēlēt varēja tikai vienā mažora un vienā minora toņkārtā. Bet mani tas pilnīgi apmierināja. Dienas aizgāja bez apnikuma vingrinoties un drīz vien varēju spēlēt jau diezgan pieklājīgi. Vēlāk veikalos parādījās arī spoži Hohnera un Veltmeistara akordeoni, bet tie nebija priekš manis. Astoņdesmit vai simtdivdesmitbasīgās klaviatūras priekš maniem kreisās rokas stumbeņiem šķita nepieejamas. Bet zaķi var iemācīt sist bungas, lāci braukt ar velosipēdu, nerunājot jau nemaz par mērkaķi un arī es, kad pēc dažiem gadiem piekļuvu pie akordeona, iemanījos ar to pašu vienīgo kreisās rokas mazo pirkstiņu tikt ar šiem basiem galā. Beigās iemācījos spēlēt, nekāda meistarīgā šī spēle nebija, bet daudzus gadus tiku spēlējis akordeonu lauku kapelā un pa kāzām un citiem godiem apbraucām pus pasaules.

Bet Katlešos gribēju izmēģināt savus spēkus arī kora vadīšanā. Papus ar to vairs noņemties negribēja, bet kori es tomēr noorganizēju un, salasījušies skolā, sākām mēģinājumus. Mācīju Dziesmu svētku repertuāra dziesmas, kurām zināju visas partijas, jo skolas laika četros gados biju dziedājis visas vīru balsis, sākot ar pirmo tenoru līdz otrajam basam. Biju ieklausījies arī sieviešu balsīs un ja vēl paņēma priekšā notis, dziesmas varēju iemācīt ar balsi, jo nekāda instrumenta man nebija. Principā jau tas bija bezcerīgs, bezperspektīvs pasākums, bet tajos gados tas mani nemulsināja – es varēju visu, kā saka – jūra bija līdz ceļiem.

Kādu dienu, kad mācīju Barisona “Dziesmai

šodien

liela diena”, papus, kas sēdēja turpat aiz durvīm kancelejā, iznāca un aizrādīja, ka, es mācot nepareizi. “Tai notij taču punkta nav. Tas ir jādzied tā.” Un viņš sāka mācīt šo fragmentu pareizi. Tas viesa cerības, ka papus beigās varētu uzņemties kora apmācīšanu. Bet tas nepiepildījās. Koris uz skatuves neparādījās.

Sākām nodarboties arī ar sportu. Aiz kalniņa līdzenā laukumiņā iekārtojām volejbola laukumu un sākās spēles. Tehnika un taktika jau nu bija nožēlojama. Katrs centās bumbu pārsist pāri tīklam, par saspēli nemaz nedomājot. Centos to iemācīt, tomēr panākumi bija visai niecīgi. Tomēr tas netraucēja mūsu komandai ar velosipēdiem doties uz draudzības spēlēm uz Žīguriem, kur mežrūpniecības saimniecībai bija īsts fizkultūras kolektīvs. Neatceros, kādi bija spēļu rezultāti, bet prieku mums šāds pasākums sagādāja.

Manas aktivitātes ieinteresēja apriņķa komjaunatnes komiteju un pie mums sāka braukāt kāda sekretāre, glīta meitene. Mani mazāk saistīja viņas centieni organizēt komjaunatnes pirmorganizāciju, vairāk viņas sievišķīgās īpašības. Biju samērā glīts zēns un arī viņai radās zināma interese par mani, tomēr nekāds romāns mums nesanāca, jo dzīve iekārtājās pavisam savādāk. Bija pat runa, ka mani varētu iesaistīt darbā apriņķa komitejā, bet arī tas palika tikai sarunu līmenī.

 

*  *  *

 

Mana rosīgā sabiedriskā darbība nenāca par labu manam tiešajam rēķinveža darbam. Vajadzīgos dokumentus gan sastādīju, tomēr bieži tie ilgāku laiku palika neiegrāmatoti. Dokumentu kvalitātei par ļaunu nāca tolaik parādījušās lodīšu pildspalvas. Tas bija tehnikas jaunums, bet visai nepilnīgs. Lodīte brīžiem pludināja tinti par daudz un tā iztriepās, brīžiem nenāca nemaz un raksta vietā palika tikai iespiedumi. Bet tā bija modes lieta un es spītīgi rakstīju ar lodīšu pildspalvu, kaut gan dažkārt sarakstus, kurus sastādīju, pats vēlāk ar grūtībām varēju izlasīt. Nezinu, kā ar šiem sarakstiem tika galā klētnieks un kasieris, bet viņi nesūdzējās un es savu ķēpāšanu turpināju. Rezultātā, kad braucu projām un grāmatvedību nodevu tam pašam Andersonam, viņš vēlāk esot teicis, ka grāmatvedībā esot īsts haoss. Haoss jau nu tur nebija, bet nekāda priekšzīmīgā grāmatvedība tā droši vien nebija.

Dzīve ritēja, nāca uz rudens pusi un pirmie labības vezumi ar sarkaniem karogiem tika nosūtīti valstij. “Pirmos un labākos graudus valstij!” – skanēja lozungs, lai gan pirmos un labākos graudus vajadzēja atbērt sēklai. Bet priekšniekiem tas bija otršķirīgs jautājums. Par to sāks domāt tad, kad sāksies sējas kampaņa un tad vainīgs būs kolhoza priekšsēdētājs, ja sēklas nepietiks. Bet pašlaik vajadzēja vēl un vēl un pēc iespējas ātrāk. Šīs prasības mēs pildīt nespējām.

Tad kādā dienā pie manis kantorī ieradās apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks un lauksaimniecības nodaļas vadītājs un nolasīja man morāli par neizdarībām kolhozā, par lēno valsts piegāžu pildīšanu un vēl daudz par ko. Es klausījos izbrīnēts, neko no šiem darbiem es neorganizēju, par to atbildēt nevarēju un neko izmainīt nespēju. Bet iebilst baidījos – par daudz lieli vīri bija šie strostētāji. Pamazām pārmetumu straume izsīka un secinājums bija pavisam negaidīts. “Tev jāpieņem kolhozs!” Man mute palika vaļā.

Saruna noritēja krievu valodā, kuru ne visai labi pratu, bet cītīgi apguvu praksē, dejās runājot ar krievu skaistulēm, kuras pēc tam pavadīju uz mājām.

“Kā tas ir, jāpieņem?” – “Pavisam vienkārši – strādāsi par kolhoza priekšsēdētāju. No tā Tolmaņa nekā nav. Bet tu esi jauns, enerģisks, tev ir vidējā izglītība.” Tas man bija liels pārsteigums. Es teicu, ka gribu apspriesties ar tēvu. Papus ļoti augstu vērtēja lauksaimniecību. Viņa skatījumā labs lauksaimnieks stāvēja augstāk pat par skolotāju. Viņš gan sprieda, ka esmu par jaunu, bet visu jau var apgūt, tā kā izvēli atstāja manā ziņā. Atgriezies, izteicu savas šaubas priekšniekiem, bet viņi to neņēma vērā, iesēdināja mašīnā un aizveda uz Viļaku pie partijas apriņķa komitejas pirmā sekretāra. Tas, apskatījis mani, atzina, ka tiešām esmu pārāk jauns un tika pieņemts

lēmums

– nosūtīt mani mācīties uz kolhozu priekšsēdētāju skolu.

Papus neiebilda. Tas, ka kļūšu par agronomu, viņu pilnībā apmierināja. Viņš pat apsolīja man katru mēnesi sūtīt divus simtus rubļu. Vēlāk izrādījās, ka šie rubļi man ļoti noderēja, jo citiem audzēkņiem kolhozi maksāja stipendiju divus simtus, bet Tolmanis to darīt netaisījās – viņam konkurenti nebija vajadzīgi. Tā arī mācījos ar tēva stipendiju.

Tika nolemts mani sūtīt uz Zaļenieku lauksaimniecības vidusskolu kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai, kur ar savu vidējo izglītību varēšu iet uzreiz otrajā kursā. Bet tad paklīda baumas, ka mācības tur notiekot krievu valodā. Tas nu man nebija pieņemami. Tad man piedāvāja mācīties tādā pašā lauksaimniecības vidusskolā Skrīveros, bet tur otrā kursa vēl nebija un man bija jāmācās visi trīs gadi. Štrunts! Biju jauns, Laika man pietika un mācīties man patika. Man pavērās jauni, nezināmi ceļi.

 

*  *  *

 

Te nu manas atmiņas beidzas. Bija beigusies mana bērnība un jaunieša gadi vecāku paspārnē. Nostājos uz patstāvīgas dzīves ceļa. Vai tas bija pareizs? Domāju, ka nē. Es sekmīgi mācījos, centos priekšzīmīgi un pēc labākās sirdsapziņas strādāt visur, kur mani sūtīja. Bet pie sirds šis darbs nebija. Un neatbilda manam raksturam. Audzis vecāku paspārnē nebiju pieradis pie patstāvīgu

lēmumu

pieņemšanas. Biju līdzjūtīgs un mani varēja pierunāt pieņemt nepareizus lēmumus. Lai gan pratu visus darbus, man nebija nekādas saimniekošanas pieredzes un varēju vadīties tikai no skolā gūtām zināšanām, kuras varas vīri neņēma vērā un kaut kāds pilnvarotais ar četru klašu izglītību acumirklī sagrāva manas teorētiskās zināšanas. Tās viņam neko nenozīmēja. Bet pretoties es nepratu. Tā kā par nekādu lauksaimniecības spīdekli es nekļuvu. Un nebija nekādas nozīmes, ka kolhoznieki kolhozos, kurus vadīju, mani labi ieredzēja, bija ar mani apmierināti un negribēja mani laist projām, kad varasvīri nolēma mani atbrīvot. Nepratu arī nodrošināt savu dzīvi, nekļuvu bagāts, neuzcēlu sev māju, bet dzīvoju tikpat nabadzīgi vai pat nabadzīgāk kā mani kolhoznieki. Bet mana sirdsapziņa palika tīra.

Neesmu bijis nevienu dienu bez darba vietas. Gadījās pat, ka, uzsākot strādāt jaunā darba vietā, vecais darbs vēl bija jānodod.

Neatceros, kurš teicis, ka dzīve nav zeķe, kuru var izārdīt un sākt adīt no jauna. Un ja arī varētu, nez vai būtu vērts. Dzīvē daudz kas ir darīts nepareizi, ir pielaistas kļūdas, ir nodarīts pāri citiem, bet visumā esmu centies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā un sabiedrības labā. Nez vai to zeķi adot no jauna, atkal kāds valdziņš nenobruktu, kāda cilpiņa netiktu izvilkta nepareizā vietā. Un rezultāts būtu tas pats.

Bet Katleši ir kā gaiša saules saliņa manā dzīvē.

 

1.12.2001

.