Piektā nodaļa
Upe un upīte
Mamma bija uzaugusi
mājās, kas atradās uz Kurnas upes krasta un bija kaislīga zvejniece. Arī visi
viņas brāļi katru brīvu brīdi veltīja makšķerēšanai un zvejai. Droši vien no viņiem
arī man pielipa šī kaislība. Tā varēja plaukt un zelt, jo arī gar Katlešu skolu
tecēja upe – Liepna. Tajā tika pavadīts daudz laika gan plunčājoties pa ūdeni,
gan ķerot zivis. Visā gabalā gar mūsu zemi pazīstams bija katrs akmens, zināma
katra sieksta.
Kad dzirnavās mala,
ūdens līmenis upē strauji cēlās un straumes ātrums strauji palielinājās. Tāpēc
arī mūsu upes gabalā visas smiltis bija izskalotas, gultne bija akmeņaina un
tikai atsevišķos dziļumiņos upes gultne bija līdzena un gluda. Tāds dziļumiņš
bija arī tieši pret māju un tāpēc to saucām un arī izmantojām par peldvietu.
Pieaugušam cilvēkam ūdens tur bija līdz jostas vietai vai drusku augstāk.
Vismaz izpeldēties tur varēja normāli. Peldvieta atradās tieši pretī mājai, uz
to caur ābeļdārzu veda taciņa. Papus bija nogāzē izracis pakāpienus, kas veda
uz upes palienu. Tā nav plata metrus piecus, bet tieši šeit atradās leģendārās
pirtiņas atliekas – daži satrunējuši baļķi un praulu kaudze. Vēl daži pakāpieni
tieši upes krastā veda pie laipas, kas bija metrus divus gara, nostiprināta uz
upes gultnē iedzītiem mietiem, centimetrus trīsdesmit virs ūdens līmeņa, lai
malšanas laikā, kad ūdens līmenis pacēlās, laipa nepaliktu zem ūdens. Blakus
laipai, tāpat uz mietiem tikai kādu pusmetru augstāk, bija uzsists dēlis, uz
kura varēja sēdēt vai salikt drēbes peldēšanās laikā. Tā bija jauka vieta.
Blakus kāpieniem pakrastē auga liela divžuburaina ieva, kas pavasarī ziedu laikā
bija kā milzīga balta kupena. Papus ar mammu bija pakrasti iztīrījuši no
sīkajiem krūmiem un atstāti bija tikai lazdu krūmi, ievas un lielie alkšņi.
Lazdu krūmi pēc izretināšanas saņēmās spēcīgi un kupli, riekstu tur bija bez
gala. Visā pakrastē auga savvaļas apīņi, kas uz rudens pusi sariesa galviņu
ķekarus. Viss tas smaržoja un deva patīkamu ēnu vasaras karstajās dienās. Vēl
gleznaināks bija Anšalīcītis. Upe no peldvietas metrus simts tecēja uz
austrumiem, tad strauji pagriezās uz ziemeļiem un tad taisīja pagriezienu
atpakaļ uz dienvidiem un tad pagriezās atkal uz austrumiem. Izveidojās tāda kā
pussaliņa un tas tad arī bija Anšalīcītis. Par nosaukumu stāstīja leģendu, ka
muižniekam bijuši divi ļoti iemīlēti zirgi – Ansītis un Grietiņa. Bet tad
Ansītis saslimis un nobeidzies. Muižnieks zirga nāvi ļoti pārdzīvojis un
apglabājis to šinī līcītī un izveidojis tur kapu kopiņu. Arī Grietiņa ļoti
skumusi pēc Ansīša, gājusi turp un galvu nokārusi stāvējusi pie kopiņas. Bet
līcīti iesaukuši par Anšalīcīti. Manā laikā tur vairs nebija nekādu pēdu no
kopiņas, bet nosaukums bija palicis. Mūsdienās arī tas ir aizmirsts.
Līcītī auga kādi
desmit lazdu krūmi. Upes pretējais krasts bija ļoti augsts un stāvs, ārā
spiedās kaut kādi sarkani ieži. Nezinu, vai tas bija smilšakmens vai māls, jo
uzrāpies tur nekad netiku un galvenokārt tāpēc, ka tas krasts jau vairs nebija
“mūsu daļā” un papus bija stingri noliedzis mums iet ārpus skolas zemes
robežām.
Abās pusēs līcītim
upes līkumos upes vidū bija pa lielam akmenim. Kreisajā pusē ap to bija
izskalots dziļums un tam klāt tikt nevarēja. Bet labajā pusē akmens atradās uz
seklas akmeņainas gultnes, kas pie maza ūdens bija tikai dažus centimetrus
dziļš un uz tā varēja uzrāpties un sasēsties vismaz četri, pieci bērni. Nesen
atradu vecu fotogrāfiju, kur biju nofotografējis uz šī akmens sēdam mammu un
kaimiņieni Ozolu Veltu. Viņām tur rūme iznāca tikai divām. Bet apjomi bija
nesalīdzināmi, jo abas bija visai apaļas dāmas.
Kaut kur aizbrist mums nebija nekāda problēma,
jo vasarā mūsu vienīgie apavi bija “dzērvju zābaki”. Tos ieguvām, brienot pa
rasu, pēc tam kājas vējš aprāva un āda uz kājām saplaisāja un ellīgi sūrstēja.
Glābiņš bija viens – vakarā pēc kāju nomazgāšanas mamma tās sasmērēja ar skābu
krējumu un pēc dažām dienām dzērvju zābaki bija aizmirsušies. Kājas bija basas,
bieži tās bija saskrambātas un sadurtas, bet tas bija sīkums. Toties skriet un
brist varēja bez pūlēm. Un bradāt mēs bradājām veseliem cēlieniem.
Mūsu mērķis bija
zivis. Kārtīga zvejnieka un makšķernieka skatījumā zivi mērī kilogramos vai,
sliktākajā gadījumā dažos simtos gramu. Mēs tik sīkumaini nebijām un ķērām
visu, kas peld ūdenī, protams, ja tam nav kāju. Mērogi citi. Ja mēs savā upītē
ieraudzītu mūsdienu izmakšķerēto samu-rekordistu, acumirklī bļaudami pamestu
savus ūdeņus un paziņotu, ka upē ieviesušies vaļi, kas var mūs aprīt. Viens no
mūsu zvejas objektiem bija tāds pats sams, pat ūsas tam bija, tikai viņa garums
nepārsniedza desmit centimetrus (sevišķi lieliem eksemplāriem) un saucām viņus
par akmeņgraužiem, jo dzīvoja viņi zem akmeņiem. Turpat bija atrodama otra
izplatītākā zivju suga – platgalvji. Tiem bija plata, plakana, kaulaina galva
un samērā necils augums. Viņi bija sīkāki par akmeņgraužiem un ne tik
iecienīti, tomēr kārtīgs zvejnieks nesmādē nekādu zivi un arī mēs platgalvjus
garām nelaidām. Šīm zivju sugām galvenais zvejas veids bija duršana ar dakšiņu.
Jā, ar visparastāko galda dakšiņu. Ejot zvejā, mēs apbruņojāmies ar dakšiņu,
kanniņu ar ūdeni loma ielikšanai, kuru parasti nolikām tuvumā uz lielāka akmens
un zveja varēja sākties. Uzmanīgi pacēlām akmeni un, raugi, tur apakšā bija
vismaz viens akmeņgrauzis vai platgalvis. Noskatījām lielāko, uzmanīgi
tuvinājām dakšiņu, notēmējām un dūrām. Loms bija rokā, uzdurts dakšiņā! Veikli
jāiemet kanniņā un jāskatās, kur palikuši pārējie. Bēgt viņi bēga veikli.
Pirmais izrāviens bija acumirklīgs – pajuka dūņu mākonītis un zivteles vairs
nebija. Bet tālu viņas nepeldēja. Paskaties apkārt un, lūk, divdesmit,
trīsdesmit centimetru attālumā zivtele atkal mierīgi gulēja uz grunts! Manevrs
tika atkārtots un uz dakšiņas spirinājās nākošais upuris. Kad visi pieņemamākie
eksemplāri bija noķerti, ķērāmies pie nākošā akmens. Akmenim nebija jābūt
lielam – sākot ar dūres lielumu un lielāki. Zem lielākajiem, kuri knapi bija
apveļami varēja sastapt vēdzelītes – jau nopietnāku lomu. Arī tās, uzmanīgi
rīkojoties, varēja uzdurt uz dakšiņas. Vislielāko eksemplāru, tā varēja būt
centimetrus četrdesmit, piecdesmit gara, es kādreiz ieraudzīju akmentiņiem
ierobežotā iedobītē pavisam seklā vietā. Acīmredzot pēc malšanas ūdenim krītoties,
tā bija palikusi šajā dabiskajā slazdā. Garām laist tādu milzīgu lomu nevarēja.
Ar rokām noturēt vēdzeli man neizdotos, jo vēdzeles ir ārkārtīgi glumas un
noturēt tās var tikai dabūjot pirkstus žaunās. Pie žaunām jau nu viņa mani
nelaistu, jo plašuma manevrēšanai tur vēl bija diezgan. Pie tam, bēgot no manis,
viņa beigu beigās varēja izlēkt no niecīgā nožogojuma. Tā būtu traģēdija!
Veikli rāvu no bikšeļu kabatas savu naželi, atvāzu to, piezagos zivij un dūru.
Loms bija rokā! Pēc nelielas cīņas izvilku zivi krastā un uzvaroši stiepu uz mājām.
Apbrīna par milzīgo lomu bija nedalīta.
Vispār šīs zivtiņas,
kaut arī nelielas, bija ļoti garšīgas. Mamma gan kurnēja, jo viņai nepatika
noņemties ar šo sīkuļu tīrīšanu, bet neko darīt nevarēja. Kas jādara, tas
jādara. Zivtelei kaklā izdarīja šķērsgriezienu un pa to ar īkšķi izspieda
zarniņas, izskaloja un meta bļodiņā. Tad apsālīja, lika pannā, drusku apcepa,
pielēja krējumu un uzvārīja. Ar maizi tas bija pasakains ēdiens. Neko tik
garšīgu vairs neesmu ēdis. Ēdām ar visām asakām, jo tās bija ļoti sīkas un
mīkstas.
Sakarā ar zivju
duršanu skaidri stāv atmiņā kāds svarīgs notikums. Tas bija trīsdesmit devītajā
gadā. Jau no pavasara mamma sāka mums stāstīt, ka stārķi atnesot bērniņus un
interesējās ko mēs ar Imantu gribētu – māsiņu vai brālīti. Mēs, protams,
gribējām māsiņu un bieži, ieraugot lidojam stārķi, kas dzīvoja turpat netālu
ligzdā lielas egles galā pie kurpnieka Bērziņa mājiņas, saucām pakaļ: “Stārķi,
stārķi, atnes mums māsiņu!”
Un tā nu īsi pirms
Jāņiem kādu rītu
Pa ceļam viņa
pastāstīja, ka bijis ieradies stārķis. Mamma vēl bija paslima, gulēja gultā un
viņai blakus pīkstēja… brālītis! Mēs šķendējāmies, ka esam palaiduši garām tik
svarīgu notikumu, pie tam uzskatījām, ka, ja mēs būtu bijuši mājās, mēs stārķim
noteikti būtu izplēsuši māsiņu. Bet kas nokavēts, nokavēts. Ja brālītis, tad
brālītis! Nosauca viņu par Jāni, jeb Janci, kā mēs viņu visu mūžu dēvējām. Jā
visus labumus vienā reizē nevar dabūt. Nevar reizē ķert zivis, sagaidīt stārķi
un dabūt māsiņu. Bijām priecīgi par to pašu. Mēs vēl nezinājām, kāda ķēpa stāv
priekšā ar Janča auklēšanu.
Jancis bija
negaidīts, nejauši ieradies, bet tā kā pēc izskata bija atsities tēvā, papum
viņš bija sevišķi mīļš. Vakaros viņš mēdza sēdēt ar dēlu klēpī un dziedāt vecās
kuplejas, ko kādreiz bija dziedājis, teātri spēlējot. Sevišķi mums patika šī:
Pa vakariem man klājās
Kā kungam muiželē.
Es priecīgs sēžu mājās
Un kopju maziņo.
Es sūcu garo pīpi
Un kopju maziņo
Un slauku viņam snīpi
Un dziedu dziesmu šo.
Un tad sekoja
piedziedājums:
Mans Jancīt, mans Jancīt,
Tu manas dzīves prieks!
Bez tevis sirds drūma,
Bez tevis dzīve nieks!
Citus pantus vairs
neatceros. Papus pīpi nesūca, jo bija pārliecināts nepīpētājs, bet no dziesmas,
kā zināms, vārdus izmest nevar un labi bija arī tā. Iespējams, ka tieši šīs
dziesmas ietekmē brālīti sāka saukt par Janci, bet varbūt vainīga bija dziesma,
ko dziedāja mamma:
Jancis rijā, rijā, rijā,
Jancis rijā tup un lūr
u.t.t.
Un nu mums šitais te
Jancis bija visur jāvalkā līdzi ratiņos. Ja viņš mierīgi gulētu, tas būtu
štrunts. Bet viņš bieži mēdza bļaut. Tad nu bija jāstumj pie mammas pārtīt
autiņus vai pazīdīt. Nekādi plašāki pasākumi vairs nebija iespējami. Es gan
bieži pamanījos iefīrēt Janci Imantam, kas bija klusāks un pakļāvīgāks, bet arī
viņš sāka dumpoties, tā kā ilgi nekur sprukt nevarēju. Pie tam par Janci bija
jārūpējas kārtīgi. Papus necieta, ka viņam ļauj ilgi bļaut. Viņš taču bija
papus mīlulis! Vēl trakāk bija, kad kādreiz uzbraucu uz akmens, ratiņi apgāzās
un Jancis, izvēlies no ratiņiem sāka brēkt. Ar bļāvienu “Unsvat, es tevi
noslīcināšu!” papus, kurš turpat netālu strādāja, sagrāba mani aiz apkakles un
vilka uz upes pusi. Noslīcināt jau viņš mani nenoslīcināja, bet pārbīlis bija pamatīgs
un kļuva skaidrs, ka ar Janča uzraudzīšanu jokus dzīt nevar.
Tas vilkās pāris
gadus. Jancim nopirka skaistu lelles porcelāna galvu, tai klāt piešuva rumpi ar
attiecīgiem locekļiem uzšuva un uzģērba glītu kleitu, Jancis to nosauca par
Īiņu un nu mūsu mocītājs ar Īiņu pie rokas, kaķi padusē klunkurēja pakaļ
mammai. Slogs kļuva vieglāks.
* * *
Bet atgriezīsimies
pie zivīm. Iecienītas bija arī mailītes. Tās sava kustīguma dēļ tik vienkārši nebija
noķeramas un tādēļ tās mēs makšķerējām. Makšķeres taisīju pats. Lazdām auga
apbrīnojami slaidas un taisnas atvases. Tās nogriezu nomizoju un makšķerkāts
bija gatavs. Kad tas izkalta, bija ļoti viegls un lokans un glīts. Galā tika
piesiets diegs, ko mammai notinu no spolītes. Kortelīša pudeles korķim vidū ar
naglu tika izdurts caurums, tam cauri ar adatu izvēra diegu, un to nostiprināja
ar sērkociņu vai speciāli izdrāztu kociņu, vai, vislabāk, ar vistas resnās
spalvas, kam bija noplēstas plūksnas, resno galu. No kaimiņu Frīda dabūju dažas
svina skrotis, tās tika izmantotas kā svariņi, Diega galā piesēju āķi, ko
izlocīju no kniepadatas, ko pievācu no mammas vai Vaļas krājumiem, kurām kā
šuvējām tādas mantas bija diezgan. Jā, āķi jau nu nebija nekādi labie. Ja
zivtiņu veikli neizsvieda no ūdens uz krasta, tā āķi izspļāva, jo āķim
atskabargas nebija, bet īstus āķus papus mums nepirka. Bet bada laikā velns pat
mušas ēdot un mums arī šādi āķi bija labi.
Vēlāk diega vietā,
kas bija diezgan neērts un ūdenī labi redzams, tā kā kaut cik sevi cienoša zivs
pie tādas makšķeres negāja, sāku lietot zirga astru auklu, ko man iemācīja vīt
Kurnas onkulis Jāzeps vai Jezups, kā mēs viņu saucām. Ņem divus zirga astes
astrus ar mezglu sasien galus kopā, ar kreiso roku tur astrus, ar labo,
virpinot starp pirkstiem, tos sagriež kopā. Izveidojušos divastru aukliņas
gabaliņus ar speciālu mezglu sasien vienā auklā un makšķeraukla gatava. Tā
ūdenī kļūst caurspīdīga, it sevišķi ja astri ņemti no balta zirga astes.
Lielākām zivīm auklu var vīt no trīs astriem. Tehnoloģija ir tā pati.
Un tā ar savu diega
makšķeri ķēru mailītes. Uz āķa uzmaucu pavisam īsiņu sliekas gabaliņu. Garu
slieku maukt nebija nozīmes – mailīte paņēma slieku aiz gala un novilka no āķa.
Manam kniepadatas āķim taču atskabargas nebija un tārps viegli slīdēja nost.
Enerģiskāka slieka pat pati, intensīvi lokoties, izmanījās nomaukties no āķa. Tā
kā vajadzēja apmierināties ar sīkiem tārpa gabaliņiem. Patiesībā pludiņš jau
bija tikai tāds tradicionāls makšķeres piederums, jo ūdens upē bija dzidrs,
caurskatāms līdz pašam upes dibenam, katru smilšu graudiņu tur varēja saskatīt.
Tikpat labi bija redzams, kā mailīte piepeld pie āķa, saņem ēsmu un tad jau
veikli bija jārauj laukā, negaidot nekādu pludiņa kustināšanu, faktiski pludiņš
kalpoja tikai ēsmas noturēšanai noteiktā dziļumā, nevis signalizēšanai, ka
pieķērusies zivs.
Meistarība auga un
dažkārt ar makšķeri izdevās noķert tik daudz mailīšu, ka pietika nevien pabarot
kaķi, bet varēja nest tās mammai, lai tā ķertos pie tīrīšanas procedūras un
taisītu atkal brīnumgaršīgo zivju – krējuma mērci. Gan pukstēdama, viņa tomēr
pie šīs garlaicīgās padarīšanas ķērās. Makšķerēti tika arī grunduļi – raibas,
mazkustīgas zivtiņas, kas galvenokārt uzturējās vietās ar smilšainu grunti un
lēnu straumi, kur tie nekustēdamies gulēja uz upes dibena, tārpam pievērsa uzmanību
tikai tad, kad tas atradās tiešā purna tuvumā, bet to grāba pamatīgi un tūlīt
nesa projām. Grunduļu makšķerēšana bija daudz interesantāka, jo tie bija jau
lielāki par mailītēm un pat akmeņgraužiem.
Bet upē jau nebija
tikai akmeņgrauži, platgalvji, grunduļi un mailītes vien. Tur bija un ne mazums
nopietnu, vērā ņemamu zivju. Zem lielajiem akmeņiem slēpās glumās vēdzeles,
dziļumiņos un seklākās vietās zem siekstām mājoja sarkanspurainās, sidrabainās
raudas, tās bija sastopamas arī zem kārklu krūmiem, kuru zari vietām iesniedzās
ūdenī.
Pie lielā akmens pa
kreisi no Anšalīcīša un tam sekojošajā dziļumiņā cienīgi bariņos peldēja
baltspurainie sapali – viltīgas un piesardzīgas zivis. Anšalīcīša pašā smailē
mūsu upes malā smilšainā sērē bija divi palieli plakani akmeņi. Ja uzkāpa uz
viena no tiem, dziļumā, kas bija izskalots pie upes pretējā krasta varēja redzēt
zaļgano, strīpaino asaru bariņus, kas nesteidzīgi peldēja uz vienu un otru
pusi. Brīžiem kāds asaris, ieraudzījis ko ēdamu, atdalījās no bariņa pakampa
savu ēsmu un nesteidzīgi atgriezās ierindā.
Pat no augstā upes
krasta dažreiz varēja ieraudzīt no kāda ūdenszāļu pudura rēgojamies plēsonīgo
līdakas galvu, kas modri sekoja garām peldošajām zivīm. Nogriezās dūņu
mutulītis un līdakas tur vairs nebija. Manevrs bija zibenīgs. Kāda zivtiņa bija
nokļuvusi līdakas rīklē. Ja labi ieskatījās, varēja līdaku ieraudzīt kaut kur
drusku tālāk, dažreiz pat pilnīgi atklātā vietā, bet tikpat nekustīgu. Neesmu
redzējis līdaku lēnām peldam – tā vai nu mierīgi stāv uz vietas, atklāti vai
paslēpusies kādā zāļu pudurī, vai arī šaujas kā bulta, ķerot medījumu vai bēgot
no zvejnieka.
Zivju bija daudz. Tas
acīmredzot bija izskaidrojams ar tuvo dzirnavu ezera ietekmi. Caur slūžām zivis
droši vien nokļuva tālāk upē. Bija novērojams, ka upē ūdenim krītoties, kad
bija pārtraukta malšana, zivis devās augšup pa straumi, droši vien cenšoties
atgriezties ezerā. Bet tas jau nu viņām vairs nebija iespējams. Ļoti bieži
viņas nokļuva uz mammas pannas vai zivju zupas katlā. Mamma bija kaislīga
zvejniece. Viņas uzskaitē bija katra līdaka, kas atradās upē mūsu robežās un
agri vai vēlu nokļuva mammas zivju tarbā. Tomēr tāpēc līdaku, tāpat citu zivju
nekļuva mazāk. Arvien parādījās jaunas.
Bet šīs zivis pie
maniem kniepadatu āķiem diegu auklas galā nenāca klāt un ja arī pienāca, par
manu sliekas gabaliņu nelikās ne zinis.
Un tomēr… Kā šodien
Manā toreizējā
skatījumā zivs bija liela. Tā nebija nekāda mailīte, tā bija turama ar abām
rokām un vēl bija redzama galva un aste. Vēlākos laikos, parēķinot, cik platas
varēja būt manas plaukstiņas, pierēķinot vēl klāt zivs galvu un asti varēju
spriest, ka zivs nebija neko garāka par divpadsmit centimetriem. Diezgan
nožēlojams loms, tomēr priekš manis tajā laikā tas bija grandiozs sasniegums un
es ar to lepojos ne mazāk, kā šīsdienas rekordisti ar saviem gandrīz
divmetrīgajiem samiem.
* * *
Mamma zivis
nemakšķerēja. Viņa tās zvejoja ar “brudžīti”. Nekādus tīklus un tinas viņa
nelietoja. Brudžitis prasmīgās rokās, neskatoties ar savu nelielo izmēru,
zvejai nelielā upē bija nopietns zvejas rīks.
.Atceros jau vēlākos
gados, kad ar Jezupu siena laikā zvejojām Bolupē Romūkstos pie mūsu pļavas
gabala, pusdienlaikā, kamēr žuva nopļautais siens, mēs ar brudžīti izbridām
pāris stundās varbūt kādu puskilometru upes. Mūsu smagajā tarbā bija pamatīgas
līdakas, resnās šķaunadzes, lielas vēdzeles, neskaitot jau plaužus, raudas,
asarus un citas sīkākas zivteles. Sastapām četru vīru komandu ar pamatīgu
tīklu, ar kuru varēja aizsprostot upi vai visā platumā. Viņu loms, salīdzinot
ar mūsējo, bija vienkārši nožēlojams. Ieskatījušies mūsu tarbā, viņi brīnījās,
ka šāda lieluma zivis šeit vispār esot. Tātad zvejas rīka lielums ne vienmēr ir
izšķirošais. Svarīga ir prasme. Zivs nav dumja. Tā var izlīst tīklam pa apakšu
aizskriet garām, pagriezties atpakaļ vai pārlēkt pāri un tikai pašas dumjākās,
kuras parasti ir arī sīkākās, drāžas tieši tīkla kulē. Protams, prasmīgs
zvejnieks arī ar tīklu sazvejos daudz zivju un palielinot tīklu izmērus
daudzkārtīgi pārsniegs brudžīša lomus. Bet to azartu, to aizrautību un gandarījumu,
kādu gūst zvejojot ar brudžīti viņš nekad neizjutīs.
Esmu sadziedājis
slavas dziesmas brudžītim. Kas tas tāds ir? Tā uzbūve ir vienkārša. Slaidu
lazdas maiksti apmēram pāris centimetru resnumā saliec puslokā un galus savieno
ar stipru linu aukliņu. Loka stūros un augšējā punktā ar stipriem, šķeterētiem
linu diegiem piesien trīs tādas pašas lazdas nūjas pusotra, divu metru garumā,
kuru otrus galus sasien kopā. Brudžīša karkass ir gatavs. To apvelk ar tīkla
linumu. Brudžīša priekšā piesien apakšgalā noasinātu, ap pusotru metru gara
mietiņu. To stingri piesien apakšējās auklas vidū, pie loka augšpusē tas
piestiprināts ar vaļīgu auklas cilpu, kurā var brīvi staigāt. Loka izmēri var
būt dažādi. Priekš mums Jezups uztaisīja brudžīti, kura priekšējais atvērums
bija drusku lielāks par metru. Pašam viņam bija brudžis gandrīz pusotra metra
platumā.
Komplektā ar brudžīti
bija jābūt arī dipinam. Dipins – tas ir rīks zivju iedzīšanai brudžītī. Uzbūvei
ir divi varianti. Var būt nelielam koka klucītim vidū izurbts caurums, kurā
iedzīts divus trīs metrus garš kāts, tāds pats kā grābeklim. Bet šinī variantā
gadījās, ka, enerģiskāk darbojoties, klucītis pārplīsa, nokrita no kāta un ar
vienu pašu kātu nekādu lielo troksni ūdenī iztaisīt nevarēja. Tādēļ pamatīgāks rīks
iznāca, ja slaidu kociņu ar visām saknēm izrāva no zemes, sīkās saknes
apgrieza, kociņu nomizoja un nogrieza vajadzīgajā garumā. Iznāca kāts ar
pamatīgu purgu galā un tā jau nebija tik viegli sasitama. Dažreiz dipini sauca
arī par dukuru, bet esmu dzirdējis, ka šādi kaut kur saucot arī zvejas rīku,
līdzīgu mūsu brudžītim, tā kā nez vai šis nosaukums būtu pareizs. Bet lietojām
abus. “Paķer dipini!” – kliedza Jezups vai “Paķer dukuri!” – sauca mamma, ar
brudžīti uz pleca skrienot uz upi, kad kaut kur bija ievērota lielāka līdaka,
kuru nekavējoties gribējās noķert.
Parasti zvejoja divi
– viens gāja ar brudžīti, otrs ar dipini. Brudžīti novietoja ar vienu stūri pie
krasta drusku ieslīpi pret krastu, ar vienu roku turēja aiz loka ar otru spieda
mietiņu uz leju, lai brudžīša apakšmala cieši piegultu upes dibenam, jo sevišķi
vēdzeles un vēži izmanījās aizzagties pa brudžīša apakšu. Palīgs ar dipini vai
nu nostājās blakus upes pusē, vai pagāja drusku uz priekšu un trieca gareniski
dipini ūdenī. Dipiņa ceļā izveidojās putu josla, bet gājiena galā izvēlās
pamatīgs ūdens virpulis. Zivis bēga un tā kā brīvs ceļš it kā bija tur, kur
atradās brudžītis , zivis bija tīklā. Brudža turētājs ar rokām skaidri sajuta
triecienus, kas radās, zivīm atsitoties pret linumu, un veikli rāva brudžīti
laukā un pacēla brudžīša muti uz augšu, lai zivis nevarētu izskriet atpakaļ. Te
bija nepieciešama pieredze un veiklība. Sevišķi izmanīgas bija līdakas, kas
zibenīgi spruka atpakaļ. Šāda zveja bija ļoti aizraujoša un pārdzīvojumiem
bagāta. Biju vērojis zveju Kurnā, kad aizbraucām ciemos pie Jezupa. Tad tika
organizēta lielāks zvejas gājiens. Dažreiz pievienojās arī kāds no kaimiņiem un
tad ar dipiņiem gāja divi. Zvejai bija sagatavots speciāls apģērbs – kājās
uzvilka vecas, noplīsušas, vienos ielāpos bikses, mugurā vilka kārtīgu džemperi
un tādus pašus vecus svārkus, kurus sajoza ar pinekli. Svārku piedurkņu galus
nosēja ar aukliņām, lai tie nepītos ap rokām. Kājās uzāva biezas vilnas zeķes
un uzāva galošas, kuras piesēja pie kājām. Izskats nebija nekāds pievilcīgais,
toties ūdenī bija silti un zvejot varēja gan diezgan agrā pavasarī, gan vēlāk
rudenī, kad ūdens nebija visai silts. Vienam no zvejniekiem kaklā auklā bija
uzkārta zivju tarba. Bet parasti zvejniekiem pa krastu līdzi vilkās sieviešu un
bērnu varza un tad tarba atradās pie krasta gājējiem. Zvejnieki zivis un vēžus
no brudža svieda uz krasta, tur tika sameklētas un saliktas tarbā. Pie
veiksmīgākas zvejas tarbu bija ko stiept.
Zvejas gājienu
izdarīja pret straumi, lai priekšā vienmēr būtu skaidrs, nesaduļķots ūdens un
lielākās zivis jau laikus ieraudzītu un brudžīti nostādītu visizdevīgākajā
pozīcijā. Bija zvejnieki, kas uzskatīja, ka jāiet pa straumei, lai priekšā
vienmēr būtu saduļķotais ūdens. Tad zivis zvejniekus it kā neredzēšot. Tās bija
galīgas muļķības, jo zveja pa aklo nekad nedeva tādus rezultātus, kā
mērķtiecīga rīcība. Pie tam zivis izbiedētas gandrīz vienmēr bēga pa straumei.
Mēs piederējām pie Jezupa “skolas” un atzinām, ka pareiza ir vienīgi zveju,
ejot pret straumi. Ūdenī zvejniekiem bija jāpārvietojas ļoti uzmanīgi,
nesaceļot nekādu troksni un tā, lai neveidotos pat ūdens loki. Tādā veidā
varēja piezagties zivīm ļoti tuvu un brudžīti nostādīt visizdevīgākajā vietā,
Krastā gājējiem arī bija noteikts izturēties klusi un neaizsteigties
zvejniekiem priekšā. Šāda taktika arvien deva labus lomus. Protams, asarus,
raudas, sapalus, auslejus , kas uzturējās baros atklātās vietās, zvejoja
savādāk. Brudžīti novietoja upes gultnes dziļākajā vietā, ja bija vairāk
cilvēku, katrā pusē nostājās vēl pa kādam, lai neļautu zivīm mest līkumu un
aizskriet brudžītim garām. Tad dzinēji ar saviem dipiņiem pagāja pa straumi uz
augšu un ar lielu troksni sāka dzīt zivis uz leju. Brudža turētājam tā bija
neatkārtojama sajūta, kad roka juta, kā notrīcēja brudža loks no zivju bara
trieciena pa tīklu. Zibenīgi bija jārauj laukā. Un brudžītī spirinājās vairākas
zivis! Lielākās kulē, mazākās kopā ar gružiem un zālēm izpurina upē un atkal uz
priekšu! Kolosāli!
Vēlāk, kad uzsāku
gana gaitas Kurnā un arī tad, kad, iedams Balvu ģimnāzijā dzīvoju pie Jezupa,
pusdienlaikos, kā mēdza teikt, uz stundiņu “ielēcām upē”. Kurnas upīte tek gar
pašu Jezupa māju, tā kā nekāda liela gatavošanās nebija vajadzīga. Tad “dukurējām”
vēdzeles un vēžus. Kurnas upītes krasti bija noauguši ar alkšņiem un ievām, to
saknes bija izveidojušas paceres, kurās dzīvoja lērums vēdzeļu un vēžu. Pielika
brudžiti ar stūri pēc iespējas dziļāk pacerē, apakšmalu cieši piespieda pie
upes dibena un ar dipini sāka dzīt no paceres laukā vēdzeles un vēžus. Tie ne
visai labprāt pameta slēptuves, tā kā bija jārīkojas ļoti enerģiski. Dipiņa
galu ar spēku trieca pacerē, tā kā no paceres gāzās laukā lieli ūdens
guldzieni. Paceri vajadzēja izdauzīt sistemātiski līdz pašai brudžīša mutei, jo
vēdzeles, neskatoties uz lielo burkšķi, kas bija sacelts, bieži vien grozījās
pa pašu brudžīša priekšu, bet iekšā negāja. Kad brudžīti cēla laukā uz tā
apakšas locījās viena, bet dažkārt arī vairākas vēdzeles, kas tūlīt tika
nogādātas tarbā, tur bija arī lērums dažāda izmēra vēžu. Tika izlasīti
lielākie. Mātes, kurām zem astes bija ikru čemuri, iemetām atpakaļ upē un
atlikumu – sīkākos vēžus un visādus gružus izpurinājām laukā tad pagājām divus,
trīs metrus uz priekšu un apstrādājām nākošo krasta gabaliņu. Lomi , lielāki
vai mazāki, bija arvien. Zivju un vēžu nepalika mazāk.
Smieklīgi ir
šīsdienas dabas aizsargu pārmetumi makšķerniekiem un mazo zvejas rīku
zvejniekiem, ka tie iznīdē zivis. Tad, kad neierobežoti makšķerēja un zvejoja
ar brudžīšiem, velkamajiem tīkliem un kakažām, zivju bija pietiekoši un nepalika
mazāk. Zivis iznīcināja ar upēs izgāztām degvielas cisternām un minerālmēslu
kravām, ar piekrastes lauku pārmērīgu mēslošanu ar minerālmēsliem,
ieplūdinātiem ražošanas atkritumiem, eļļām un degvielu, pārmērīgu ķīmikāliju
lietošanu, kā arī ar ezeru izzvejošanu ar smalkiem tīkliem, zivju spridzināšana
un izsišana ar elektrību. Par šādām izrīcībām ir jātiesā. Un bargi!
Esmu redzējis, kā
“apzvejoja” Balvu ezeru. Vienā vilcienā izvilka divi, trīs simti kilogramu
zivju. Nez vai puse no svara atbilda standartiem, pārējās bija zivju mazuļi.
Jūs domājat, ka kādu zivi atlaida atpakaļ ezerā? Muļķības! Sīkuļus turpat
pārdeva, ja bija, kas pērk. Bet ja nebija? Jau nosmakušās zivtiņas sagāza vai
nu atpakaļ ezerā, vai atstāja krastā putniem par prieku. Tūkstošiem mazo
zivtiņu tika iznīcināts. Ja tās paaugtos, visi ezera apkaimes iedzīvotāji
varētu dienu dienā likt ezerā tinas un pieēsties zivju līdz kaklam un pat
pārdot pilsētniekiem, bet zivju mazāk nepaliktu, jo vairāk, kā var patērēt,
neviens jau nezvejoja. Šaubos, vai citur rūpnieciskā zvejošana notiek saudzīgāk.
* * *
Bet atgriezīsimies
Katlešos. Te galvenā barvede bija mamma. Pielietojām tos pašus paņēmienus,
tomēr mērogi bija citi. Zvejojām tikai tajā upes posmā, kas piegūla skolas
zemei – tikai kādos trīs, četros simtos metru. Svešā daļā nelīdām, bet arī
savējā nekādus citus zvejniekus nelaidām. Nekādi milzīgie zivju krājumi jau tur
nebija, bet savai zivju zupai vai dažām pannām ceptu zivju vienmēr varēja piezvejot.
Zveja sākās agrā
pavasarī, kad tikko bija pārskrējuši pavasara plūdi. Likām naktsšņores
vēdzelēm. Stipras aukliņas galā piesējām pamatīgu āķi, netālu no tā iesējām
svariņu – kādu uzgriezni, skrūvi vai svina gabalu. Auklu nogrieza tik garu, lai
sniegtos līdz upes vidum – metrus piecus, sešus. Otrā galā piesēja mazu
mietiņu, ko iespraust krastā. Saraka tārpus – sliekas un varēja doties zvejā.
Ar mammu priekšgala pie vakara pa krēslu devāmies uz upi un sametām šņores
vietās, kur zinājām, ka vēdzeles ir. Savā upes posmā pazinām katru pēdu un
zinājām labākās vietas.. Parasti šņoru bija ap desmit. Sametām, pasēdējām,
papļāpājām un sākām no sākuma pārcilāt. Uz dažām bija pa vēdzelei. Tā apstaigājām
reizes trīs, tad šņores pametām upē un devāmies mājās. No rīta agri gājām šņores
vilkt laukā. Un atkal gadījās pa vēdzelei. Daža šņore nāca viegli. Tukšā! Bet
tad bija manāms, ka aukla staigā un nāk smagi. Ir! Nekāda lielā cīņa nebija, jo
vēdzele ir diezgan slinka un mazkustīga zivs, pie tam mūsu upē nekādi milzīgie
eksemplāri nemājoja. Vēdzele jāsaņem pie žaunām, pretējā gadījumā tā, noņemta
no āķa, izslīdēja no rokām, ūdenī iekšā un projām bija!
Nokritās ūdens un vēdzeles vairs neķērās. Bet
tās varēja noķert arī ar rokām. Roku vai abas uzmanīgi pabāza zem akmens, kur
vēdzeles bija izveidojušas alas. Tikko samanīja glumo vēdzeli, ar uzmanīgām
kustībām centās nokļūt pie žaunām. Tad pirkstus iekšā un velk laukā. Pie zināma
treniņa varēja pievilkt kārtīgām pusdienām. Ar rokām varēja izvilkt arī raudas,
kas slēpās zem siekstām. No abām pusēm zem siekstas pabāza rokas un pamazām
virzījās uz priekšu. No roku pieskāriena, ja tas ir pietiekoši lēns un mierīgs,
rauda nebaidās, pat it kā iegulstas plaukstā. Tad jau tikai atliek satvert un
izvilkt.
Un visbeidzot, zveja
ar brudžīti. Tik pamatīgas gatavošanās un ģērbšanās kā Kurnā nebija. Uzvilkām
kaut ko kājās, lai kājas neatspaidītu uz asajiem akmeņiem vai pat nepārdurtu uz
kāda siekstas zara, mamma aizsprauda kleitas apakšmalu aiz jostas, mēs
atrotījām bikšeles, cik jau nu varēja un devāmies zvejā. Lielu dziļumu mūsu upē
nebija, tā kā līdz kaklam brist vai pat peldēt nevajadzēja. Bet beigās jau
tāpat bijām slapji līdz kaklam. Zivis rokā nedevās nemaz tik viegli. Asaru bari
pamanījās mūsu brudžītim aizskriet garām, raudas, kas galvenokārt slēpās zem
kārklu krūmu zariem, no turienes bija grūti dabūt laukā un ja arī tika
izdzītas, izmanījās aizskriet citā virzienā. Vēdzeles no akmeņu apakšas vispār
nebija izdzenamas, bet līdakas bija ļoti uzmanīgas. Un tomēr mēs šīs visas
grūtības pārvarējām un tukšā mājās nenācām nekad. Mēs pa ūdeni pārvietojāmies
tik klusi un nemanāmi, ka pat vistramīgākā līdaka mūs nepamanīja un ļāva
novietot brudžīti pašā deguna galā un tad vairs nebija kur sprukt. Seko
Jāsaka, ka interese
par mailītēm nezuda arī pēc lielāku zivju ķeršanas. Mēs, puikas, uzmeistarojām
sev pavisam mazu brudžīti, ko apvilkām ar marli. Tai nu mailītes nevarēja
izskriet cauri. Nu lomi bija lielāki.
Pie mežniecības
Liepnā ietek maza upīte Posoļnica. Tā tek pa robežu starp Gelbes un Ceriņu
zemi, pie Gelbes mājām šķērso ceļu uz dzirnavām un skolu, tālāk šķērso Liepnas
ceļu un aiziet mežā. Paejot uz augšu pa šo upīti, ko atšķirībā no lielās upes
saucām par upīti, atklājām, ka atsevišķās bedrēs mailīšu ir milzīgi daudzumi.
Šīs bedres burtiski atgādināja zivju zupas bļodu. Te nu mūsu marles brudžītis
bija īsti vietā. Pēc katra gājiena, izceļot brudžīti, mailītes no tā varēja
grābt riekšavām. Lepni gājām mājās ar lielo lomu. Bet mamma bija pavisam skāba
– katra mazā zivtiņa bija jāiztīra un to bija simtiem. Iztīrīja lielākās,
sīkākās atdeva kaķim un vistām. Bet mērce bija varena. Ēdām pirkstus laizīdami.
Mamma gan noteica, lai tādos daudzumos šīs zivtiņas viņai vairs nenesot – viņai
apnicis ar tām ķēpāties. Kādu brīdi pierimām, bet sekmīgā zveja vilināt
vilināja un mamma atkal kurnēdama tīrīja mūsu lomus. Iemanījāmies jau arī paši
tīrīt zivis, bet arī mums šī nodarbe sevišķu prieku nesagādāja. Bet ja kāds ir
saslimis ar zveju un makšķerēšanu, ārstējams viņš nav.
Ar laiku pret zveju
ar tīkliem atsalu, nebija jau arī tādu iespēju, brudžīši, ar kuriem zveja ir
visaizraujošākā, pasaulē nebija sastopami un es paliku pie makšķerēšanas, ar
kuru tikai pēdējos gados, kad staigāšana kļuvusi grūtāka, vairs neizdodas
nodarboties. Bet kā gribētos!
Liepnas upē bija vēl
kādi iemītnieki. Tās bija upes gliemenes. Veselām čupām tās ar savu gaļīgo kāju
bija pieķērušās lielākajiem akmeņiem. Nekustīgi gulēja upes dibenā vai lēnītēm
pārvietojās. To bija lērums. Vēl vairāk bija tukšo gliemežvāku, kuru iemītnieki
bija aizgājuši bojā, sākot no pavisam maziņiem naga lielumā, kas bija skaisti
zaļgani, līdz lieliem, melniem, kurus Lizika un mamma dažkārt izmantoja, lai ar
asajām šķautnēm iztīrītu piedegušus katlus.
Savāktos
gliemežvākus, kuru iekšpuse bija klāta ar baltu, skaistu perlamutru, varēja
izmantot arī dažādām spēlēm. To bija daudz, gan ieskaloti smiltīs, gan gulēja
pat veselām kārtām upes dibenā. Izlasījis Akuratera (vai varbūt Poruka?) “Pērļu
zvejnieku”, arī es mēģināju plēst vaļā gliemežnīcas un meklēt pērles, bet
gliemežu muskuļi bija tik stipri, ka vākus dabūt vaļā nevarēju. Tikai guļot
upes dibenā un gaidot ēsmu, tie bija drusku pavēruši savus vākus un izbāzuši
kājas, bet vajadzēja tikai pieskarties un vāki tika aizcirsti ciet. Esmu redzējis
šīs gliemenes arī citās upītēs, bet pēdējā laikā gan vairs ne – gliemene dzīvo
tikai tīrā ūdenī un tāda palicis maz. Tās, tāpat kā vēži, pazudušas arī no
Kurnas upītes un Bolupes, kurās tās arī mājoja, bet ne tik daudz kā pie mums
Liepnā.
Zvejai Liepnas upē
pienāca bēdīgs gals. Kara laikā nodega dzirnavas, dambi izskaloja un visu upes
gultni lejpus aizsprosta pieskaloja ar smiltīm. Smiltis nosedza visus akmeņus,
piepildīja visus dziļumiņus un atvariņus, upes gultne kļuva gluda kā galds,
zivīm vairs nebija kur paslēpties. Ūdens līmenis bija tikai kādi divdesmit
centimetri. Palika tikai mailītes un grunduļi, bet arī to bija samērā maz, šādos
plašumos tie nebija noķerami un, gadiem ejot, arī mana interese par šīm
zivtelēm bija zudusi. Finita la comedia!
* * *
Neskatoties uz to, ka
mīlēju ūdeņus, patika pa tiem bradāt, plunčāties, peldēt iemācījos vēlu.
Iemesls droši vien bija notikums, kas atgadījās gadu sešu vecumā – es slīku.
Pie mums no Rīgas
paciemoties bija atbraukusi papus māsīcas meita – pedagoģiskā institūta
studente Velta. Mamma, Velta un es bijām aizgājuši uz peldvietu. Mamma ar Veltu
izpeldējās un atsēdās uz soliņa pie laipas un sāka pļāpāt. Es atradu straumes atnestu
garu, līku koka gabalu, ko iztēlojos par kuģi un, bradādams pa peldvietas
seklāko daļu, stūmu sev pa priekšu. Pēkšņi koks atdūrās pret akmeni, atlēca
atpakaļ un mani atmuguriski nogāza ūdenī. Protams, tūlīt nokļuvu zem ūdens un
pēdējais, ko redzēju bija viļņojošs gaišums virs manis. Atjēdzos guļot uz
soliņa. Atvēmu ūdeni, izklepojos un biju atkal uz kājām.
Man bija palaimējies.
Velta, nedzirdot mani vairs bradājot, bija paskatījusies uz peldvietas pusi un
ieraudzījusi mani jau zem ūdens. Viņa metās pie manis un izrāva no ūdens,
iztecināja ūdeni, ko biju ierāvis plaušās un tad jau es arī atjēdzos. Nekādas
sevišķas bailes neizjutu, tomēr acīmredzot kaut kāds pašaizsardzības instinkts
bija izveidojies. Varēju brist, bet, tikko laidos peldus, šis instinkts
nostrādāja un es lēcu kājās. Visi kaimiņu puikas un meitenes peldēja kā zivis,
taisīja ūdenī visādus trikus, nira un centās mani iemācīt peldēt, bet man tas
nepadevās un nepadevās. Īsti neatceros kad, bet beidzot peldēt iemācījos jau
pēc kara gadu trīspadsmit, četrpadsmit vecumā. Iemācījos arī nirt, bet nekāds
lielais peldētājs tā arī nekad nebiju. Acīmredzot nostrādāja nāves briesmas,
kuras pats tā īsti pat nebiju apzinājies.
Bet ūdeņi man palika
mīļi visu mūžu. Upes vai ezera krastā vai laivā makšķerējot pavadītās stundas
vienmēr man devušas visjaukākās izjūtas, atslodzi un atpūtu smadzenēm. Šos
brīžus var varbūt salīdzināt tikai ar purvā pavadīto laiku, lasot dzērvenes,
vai klīstot pa mežu sēņojot.
Sestā nodaļa
Sabiedriskā
dzīve.
Ja tagad man jautātu,
ar ko jaunatne nodarbojās brīvajā laikā, pirmā, impulsīvā atbilde būtu – sita
ripas un spēlēja tripatas. Šīs nodarbes tik dziļi iegūlušās apziņā acīmredzot
tāpēc, ka tajās varēju piedalīties arī es.
Svētdienās jaunieši
mēdza pulcēties pie Gelbēm. Baznīcas pie mums nebija, tuvākā bija divdesmit
kilometrus attālajā Viļakā, arī līdz Liepnai bija divdesmit trīs kilometri, tā
kā uz baznīcu gāja tikai dažas reizes gadā, lielākajos svētkos, kad gāja pie
dievgalda. Un biežāki baznīcas apmeklētāji bija tikai vecākie ļaudis. Bet
jaunieši pulcējās pie Gelbēm. Lielais, gludais pagalms bija kā radīts
iecienītajai spēlei – ripas sišanai. Spēles būtība šāda: puiši un puikas sadalījās
divās komandās, apbruņojās ar mietiem un kūjām, nostājās par gabalu viena no
otras un tad viena meta no apaļa kluča nozāģētu ripu otrās komandas virzienā.
Ātri ripojošo ripu vajadzēja vai nu apturēt, vai atsist atpakaļ. No turienes,
kur ripa bija apstājusies, otrā komanda savukārt meta ripu. Atkarībā no tā, vai
ripa bija apturēta atsitēju rindas astē vai atsista atpakaļ, komandas pārvietojās
uz vienu vai otru pusi, Dabīgi, ka atsitēju rindas priekšā nostājās visstiprākie
puiši ar vislielākajiem mietiem, tālāk sekoja vājākie un pašā astē puišeļi,
kuri varēja apturēt priekšējo garām palaisto un jau ātrumu zaudējušo ripu. Lai
komandas būtu spēkā apmēram vienādas, tās veidoja ar izsaukšanu. Viens barvedis
stateniski meta otram nūju, otrs saķēra, tad pretinieki pakāpeniski uz augšu
saņēma nūju dūrē. Tam, kuram palika pēdējais augšējais galiņš, bija tiesības
pirmajam izsaukt savu komandas locekli no apkārt stāvošajiem puišiem. Pēc tam,
pamīšus saucot, sadalīja visus dalībniekus. Barveži labi pazina katru dalībnieku
un viņa spējas, tādēļ komandas iznāca samērā līdzīgas. Spēlējot cīņas lauks
pārvietojās gan uz vienu, gan otru pusi un nekur tālu neaizgāja, bet bija
gadījumi, kad vienai pusei veicās labāk un tad pretinieks tika triekts arvien tālāk
atpakaļ. Spēlēja stundām ilgi un atceros gadījumu, kad vienu komandu iztrieca
no pagalma, pārtrieca pāri upītes tiltam, tālāk uz Liepnas ceļa un pa to līdz
pat mežniecībai. Tālāk vairs nebija kur iet un spēle bija jāizbeidz.
Spēle ritēja spīvi.
Spēcīgu roku mesta, ripa ripoja zviegdama. Ja to trāpīja spēcīgs pretinieka
mieta sitiens, tā lidoja atpakaļ ar gandrīz tādu pašu spēku. Nediena bija tam,
kuram trāpīja šāda ripa. Bet sāpes visi varonīgi pacieta un tāda nieka dēļ, kā
trāpījums ar ripu, neviens neatkāpās. Mazdūšība vienreiz nozīmēja to, ka nākošreiz
izsaucamo rindā būsi krietni tālāk.
Ripas, kaut arī
zāģētas no stipra bērza kluča, tika apdauzītas un pat pārplīsa. Tad ņēma
nākošo, jo spēli sākot, uz steķa tika likts pagarš bluķītis un ripas tika sazāģētas
vairumā. Dažreiz ripas pēc spēles palika pāri un tad tās sameta mārkā aiz
pirts, lai mirkst un kļūst smagākas spēlei nākošā svētdienā. Spēlē piedalījās
pilnīgi pieauguši puiši un visai amizanti bija, kad četrdesmitajā gadā uz spēli
atnāca arī Pavlovu Ladziks, kurš bija iestājies milicijā. Nometis savu zilo
formas blūzi un palicis vienās galifē biksēs, viņš stājās rindā un rāvās vaiga
sviedros. Arī es pilns atbildības sajūtas stāvēju virknes astē un biju laimīgs,
ja gadījās, ka ripa tomēr nokļuva pie manis un es varēju to “nokaut”.
Pievakarē sākās
“tripatu sišana”. Neesmu nekur citur dzirdējis tādu nosaukumu šai spēlei, kas
pēc būtības ir vienkāršas paslēpes. Te puišiem piebiedrojās arī meitas un
meitenes. Spēle visiem pazīstama – viens stāv pie staba un skaita līdz simtam,
pārējie slēpjas un tad visi jāatrod un “jāpiesit”, nosaucot vārdu un uzplikšķinot
stabam. Tāpat piesist cenšas arī tie, kas slēpjas. Te jau bija dažādas iespējas
arī citādai spēlei starp puišiem un meitām.
* * *
Bet tā nebija vienīgā
sabiedriskā dzīve. Notika arī citi, daudz nopietnāki pasākumi. Bija
noorganizēts koris, kurā dziedāja daudzas apkārtnes meitas un puiši. Dziedāt
mācīja papus. Tāpat kā skolniekiem, nolicis priekšā savu pulti ar notīm,
uzlicis brilli, viņš ņēma savu vijoli un mācīja balsis. Protams, izpalika
uzsišana ar lociņu pa galvu un “unsvats”, bet savādāk nekā interesanta tur nebija,
tā kā neko daudz par šiem mēģinājumiem arī neatceros. Man bija svarīgākas
darīšanas, nekā vērot šos mēģinājumus. Bet kaut kas man tomēr no šiem mēģinājumiem
ir palicis. Vēlākos gados, kad pats sāku dziedāt korī, daudzas dziesmas man
likās tik pazīstamas, ka savas balss partiju apguvu momentā, it kā jau iemācītu
atkārtojot. Un man atmiņā iespiedusies tagad jau leģendārā “valsts un ministru prezidenta Dr. Kārļa
Ulmaņa slavināšanas dziesmas melodija un teksta fragmenti:
Sveiks, tautas vadon,
sveiks, saulainais maijs,
Tu tautisko ilgu
piepildītājs!
Mēs kungi nu esam
zemē dzimtajā savā,
Lai mūslaiku vadonim
gods un slava!
Kas tautu vieno, tas
tautu ceļ,
Tik vienotībā, viss
zied un zeļ utt.
Ja ņem vērā, ka
vāciski vadonis ir “führer”, krieviski – «вождь” un itāliski “duce”, šim
prezidenta iemīļotajam nosaukumam ir visai nelaba smaka. Arī šādas slavas
dziesmas līdz mielēm tika klausītas “tautu tēva, vadoņa un skolotāja” Staļina
laikā, ņemot vērā arī tajā laikā ne visai glaimojošās atsauksmes
Kora dziedāšana man
ir kļuvusi par sirdslietu. Piecdesmit piecus gadus esmu nodziedājis korī. Kur
vien esmu bijis apmeties uz dzīvi, esmu meklējis tuvāko kori, kurā dziedāt. Ja
tāda nebija, organizēju to pats. Esmu piedalījos visos pēckara lielajos dziesmu
svētkos Rīgā un droši vien dziedāšu līdz savai pēdējai dieniņai. Tā visa
pirmsākums, es domāju, ir koris manā bērnībā un tas, ka papus to vadīja. Pat
bez muzikālās izglītības esmu mēģinājis arī pats mācīt dziedāt paša
organizētiem ansamblīšiem un korīšiem. Protams, nekas liels jau tur nevarēja
iznākt, bet kaut kāds gandarījums jau bija.
Bet pirmajam lielākajam koncertam es
gatavojos. Tam vajadzēja būt kaut kam varenam, jo šim koncertam vajadzēja
notikt jaunajā aizsargu namā.
Aizsargu nams tika
uzcelts galvenokārt ar dzirnavnieka Bērziņa atbalstu, jo viņš deva dēļus šī
nama celtniecībai un atradās uz Bērziņa zemes gleznainā dzirnavu ezera ielokā.
Būtībā jau šis nams jau arī bija tikai tāds liels dēļu šķūnis ar logiem, kurā
bija grīda, vienā galā bija uzbūvēta skatuve, otrā bufete – nožogojums ar leti
apkārt, tāds zaļumballes placis zem jumta. Pēc mūsdienu mērauklām viss bija
ļoti primitīvi, bet, ņemot vērā, ka Katlešos nebija nevienas plašākas telpas,
kur sarīkot plašākus pasākumus, arī tāds risinājums bija visai progresīvs.
Nevarēja taču ņemt nopietni sarīkojumus skolā uz nepilniem piecdesmit
kvadrātmetriem klases, kuras daļu vēl aizņēma desmit kvadrātmetrus liela
skatuve. Bet šis “nams”, kaut arī bija izmantojams tikai siltajā gadalaikā,
tomēr deva iespēju sarīkot kaut ko plašāku.
Un tā nu mēs visi ar
lielām cerībām gaidījām aizsargu nama atklāšanu. Tas bija paredzēts vai nu
trīsdesmit devītā gada rudens pusē vai četrdesmitā gada pavasarī, īsti
neatceros, bet ticamāk, ka tas bija otrais variants, jo atklāšanas balle tā arī
palika pirmais un pēdējais sarīkojums šinī skaistajā ēkā. Atklāšanas dienā pie
mums bija sabraukuši ciemiņi – papus māsa Līna ar savu vīru Antonu un dēlu
Laimoni, mammas draudzene no Sudarbes – Stūrenieku Tekla ar savu dēlu Jāni,
mammas radi no Kurnas. Neatceros jau vairs visus, bet mājās viesu bija daudz un
bija arī svētku noskaņojums. Kopā sanāca arī bariņš bērnu un nu vajadzēja
izrādīt visu. Aizvedām arī uz peldvietu un te nu man pienāca katastrofa –
skrienot ar basām kājām pāri leģendārās pirtiņas gruvešiem, es uzkāpu uz
pamatīgas sarūsējušas naglas, kas izdūrās manai pēdai pilnīgi cauri. Neatceros,
cik tur bija to fizisko ciešanu, bet morālās bija grandiozas. Caurdurtajā kājā,
kad brūce bija iztīrīta un sasaitēta vairs nevarēja uzvilkt zābaciņu. Basām
kājām taču uz balli arī nevar iet un paiet jau arī nevarēja, jo uz kājas
sperties nebija iespējams. Punkts! Visas manas cerības, kā mēdza teikt, bija
dēlī sagājušas. Visi aizgāja uz balli, bet es kopā ar mammu, kurai uz rokām
bija Jancis, sēdēju mājās. Savu mūžu neesmu raudājis, pat tad ne, kad mamma
mani vienīgo reizi nosloksnēja, bet tagad tā gribējās noraudāties. Bet viss
pāriet. Latgalietis dzied: “…nabādoj, pordzeivosim vysu!” Pārdzīvoju arī es.
* * *
Nozīmīga vieta
sabiedriskajā dzīvē bija teātra spēlēšanai. Arī šeit vadītājs bija papus. Viņš
gan vadīja režiju, gan spēlēja pats līdzi kādu lomiņu. Sevišķi viņam patika žīdu
lomas, kur varēja dziedāt arī jocīgas kuplejas.
Neuzveda jau nekādus
šedevrus. Tās galvenokārt bija joku lugas, ar kurām varēja gūt lielāku publikas
atsaucību. Un gandarīta jutās gan režisors, gan aktieri, ja skatītāji
apgalvoja, ka izrādē varējis gan izsmieties. Aplausi netika žēloti. Tur bija
Ādolfa Alunāna, Rutku Tēva, Blaumaņa un citu autoru ludziņas.
Sevišķi atmiņā
iespiedusies kāda ludziņa, kura saucās “Apmainītā mīlestība”. Sižets vienkāršs
– divi jaunekļi sāk piecirst drauga brūtei, tās arī nav pretī šādai uzmanības
pievēršanai un beigu beigās šīs brūtes arī tiek apmainītas. Bet pa vidu
jaunekļi, kamēr vēl nav pienācis labvēlīgs atrisinājums izsauc viens otru uz divkauju
ar revolveriem. Bet pirms šaušanās katrs sāk lielīties ar savu šaujamo un lai
pierādītu to priekšrocības, sāk apšaudīt vāveri, kuru ierauga turpat kokā.
Izrādē šaušanai tika nopirkti divi “pugači” – tās bija tādas rotaļu pistoles,
kas bija lādējamas, iebāžot stobrā tādu kā kortelīša pudeles korķi, kuram vidū
bija izurbts caurums un piepildīts ar brūnu, tādu kā sērkociņu galviņu masu.
Kad nospieda pistoles gaili, izšāvās tāds dzelonis, kas triecās pret sprāgstvielu
un blīkšķis bija pamatīgs. Pirms izrādes katrs līgavainis iebēra kabatā pa
saujai korķu un izrādē blietēja, kamēr visi bija cauri. Var iedomāties, kāda korķu
krusa nobira pār publiku! Bet neviens neņēma to ļaunā, jo bija tik jocīgi!
Vispār papus,
iestudējot lugas, nepieļāva nekādu ākstīšanos un liekas izdarības tikai tāpēc,
lai iztaptu publikai un izsauktu smieklus. Komiskām bija jābūt situācijām,
replikām ko bija iecerējis rakstnieks. Korķu krusa pār publiku bija nejaušība,
kas nebija paredzēta.
Četrdesmitajā gadā
pēc krievu ienākšanas jāuzved bija idejiskas, revolūcionāras lugas. Izvēlējās
Raiņa Ģirtu Vilku. Man tā atmiņā iespiedusies tādēļ, ka tiešu līdzdalību
izrādes tapšanā ņēmām arī mēs ar Imantu. Lugas gaitā ir jādzird apšaude. To
izpildīt bija uzdots mums. Šim nolūkam Gelbe iedeva sauju medību bises patronu
pistonu. Kancelejā, kuras durvis uz skatuvi bija atvērtas, uz krēsla bija novietots
cirvis, uz kura bija jānoliek pistons un ar āmuru jāuzsit. Domāts jau bija
labi, bet izrādes laikā notika pavisam citādi. Vispirms jau uztraukumā ar āmuru
nevarēja trāpīt pa pistonu un bija dzirdami tikai āmura sitieni pa cirvi, kas
nu nemaz neatgādināja šāvienus. Ja arī trāpīja pa pistonu, plīkšķis bija diezgan
nožēlojams. Tad nu es, nekavēdams laiku, paķēru siksnu, kas karājās uz naglas
un ko papus izmantoja bārdas naža uzasināšanai, un bliezu ar to pa krēsla
finiera sēdekli. Jā, šis blīkšķis varēja atgādināt attālu šāvienu, Tā mēs arī
nobeidzām apšaudi – es ar papus siksnu, Imants ar āmuru. Apmierināti bija visi.
Izrādē visu centās
tuvināt reālajai dzīvei. Tēvam bija pie siena kaudzes jānošauj savs nodevējs
dēls. Šim nolūkam uz skatuves tika novietots siena pus zārds, pie kura stāvēja
dēls un tēvs blieza viņam virsū no Gelbes bises, kas bija lādēta ar īstu
patronu, no kuras bija izņemtas skrotis un nedaudz samazināts pulvera lādiņš,
Efekts bija graujošs! Panākumi nenoliedzami!
Jāsaka gan, ka tā arī
bija pēdējā izrāde. Sākās karš. Jaunieši iesaistījās abu karojošo pušu
militārajās vienībās, meži bija pilni ar mežiniekiem – sarkanajiem partizāniem
kara laikā un nacionālajiem partizāniem pēc kara, staigāšana vakaros kļuva
bīstama un pašdarbība izčibēja.
Sarīkojumi tika
izziņoti ar afišām, ko kaligrāfiski uz burtnīcas formāta lapām uzrakstīja
papus, izrotājot tās ar elegantu dejotāju pāri. Tās tad izlīmēja dažās sabiedriskās
vietās. Bija arī ieejas maksa, liekas, kādi trīsdesmit santīmi. Ieņēmumus
izlietoja, lai papildinātu diezgan trūcīgo skolnieku ēdināšanas budžetu.
* * *
Atceros vēl kādu
pasākumu. Tie bija mājturības kursi apkārtējām kundzēm un meitām. Arī tie
notika skolā. Pasniedzēja bija Ruigas kundze no Rēzeknes – neliela, bet ļoti
glīta sieviete un droši vien ļoti erudīta, jo iemācīja mūsu sievietēm gatavot
tādus ēdienus, dažādus cepumus un daudz ko vēl tādu, ko mēs nekad vēl nebijām
baudījuši. Virtuvē plīts kurējās cauru dienu, tad garajā klasē tika saklāti
galdi pēc visiem smalkajiem noteikumiem un pašas kursantes nogaršoja savu
produkciju. Kaut gan mamma mums, bērniem neļāva daudz maisīties pa kājām, tomēr
arī mēs dabūjām pa kādam gardumam.
Ruigas kundze sniedza
arī dažādas zināšanas rokdarbos. Arī te viņa bija ļoti prasmīga. Stāstīja, ka
arī viņas vīrs esot prasmīgs rokdarbnieks un labprāt nodarbojoties ar izšūšanu.
Nezinu, vai kursu
beidzējām izsniedza arī kādus atestātus vai sertifikātus
* * *
Protams, jaunatnei
nepietika tikai ar šiem oficiāli rīkotajiem pasākumiem. Tika rīkotas arī “kaktu
ballītes” vai kā vēl viņas sauca – “večerinkas”. Jaunieši vakaros salasījās
mājās, kur bija lielākas istabas un pie Rozenbergu Artura un Eida garmoškas
mūzikas dejoja līdz vēlai naktij. Derēja arī šķūņi ar grīdu. Iecienīts bija arī
Gelbu vāgūzis.
Katlešu kaimiņš
ziemeļos bija Upmales pagasts ar saviem krievu ciemiem. Tur bija izplatītas tā
saucamās “posidzelkas”. Dažreiz uz tuvākā ciema Kruti Ruči mājām uz šīm
posidzelkām gāja arī mūsu jaunieši. Pēc idejas tās bija pasēdēšana, strādājot
kādus rokdarbus un parasti tās tā arī iesākās. Bet tad pamazām iesāka spēlēt
dažādas spēles ar ķīlu došanu un izpirkšanu un citas līdzīgas, kas neizbēgami
nobeidzās ar skūpstīšanos. Uz to naskas bija gan meitenes, gan puiši.
Jāsaka gan, ka
morāles principi bija visai stingri un pa lielākai daļai līdz kāzām arī tālāk
par skūpstīšanos nenonāca. Ārlaulības bērni bija samērā reta parādība, kaut
kontracepcijas līdzekļu tajā laikā nebija vispār. Dzemdēt bērnu meitās bija
liels kauns, meitas to labi saprata un palika nepieejamas. Protams, ar
atsevišķiem izņēmumiem.
Tad parādījās kāds muzikants ar harmonikām un
sākās dejas, kas ievilkās līdz vēlai naktij. Tomēr šādi kontakti bija samērā
reti. Pa lielākai daļai krievu jaunieši nāca pie mums.
Tāda bija brīvā laika pavadīšana. Kaut kā
neatceros, ka būtu redzēti piedzērušie. Dzeršana vairāk sāka parādīties jau
kara laikā, kad veikalos šņabi vairs nevarēja dabūt, to sāka brūvēt mājās, un
dzeršana sāka izvērsties. Līdz tam viesībām vai talkām tika brūvēts alus un
šņabi labi, ja apdalīja pa pāris glāzītēm. Tādu galdu, kas nokrauts ar pudelēm
un viesi alu vairs neuzskata par nopietnu dzērienu un negrib to dzert, kā tas
notiek šodien
Septītā nodaļa
Mūsu
saimniecība.
Pie skolas bija arī
skolas zeme. Tie bija 4,16 hektāri. Šis skaitlis man iespiedies atmiņā tāpēc,
ka papus zemi mērīja un pārmērīja un uzzīmēja arī plānu. Tā kā man tā likās
diezgan interesanta nodarbība, es sekoju šim darbam, iegaumēju, kā šādi plāni
Sīkāk pastāstīšu par
skolas apkārtni. Skolas priekšā bija diezgan liels pagalms. Aiz tā bija jau
pieminētās vecās klēts pagraba bedre. Tai blakus bija milzum gara un kupla egle,
no kuras līdz upes krastam auga divās taisnās rindās veci, lieli bērzi. Pats
lielākais bērzs auga uz upes pusi no jau pieminētā pilskalniņa. Starp kalniņu
un upes krauju un līdz bērziem bija ābeļdārzs. Tas aizņēma kādu pushektāru un
tajā bija savāktas dažādu šķirņu ābeles. Tur bija rožābeles, divi vai trīs
baltie dzidrie, ābeles, kuras mēs saucām par aitaspurniem ar dzelteniem,
iegareniem, saldiem āboliem, kas pilnīgi nogatavojušies kļuva gandrīz caurspīdīgi
un gandrīz vai kusa mutē. Viena ābele bija ar vēl saldākiem āboliem, kuri arī
nogatavojušies kļuva mīksti caurspīdīgi. Bija dažas antonovkas, sīpoliņi un
dažas ļoti vecas un līkas, žuburotas mežābeles, kuru āboli gan izskatījās
diezgan vilinoši, bet ēdami nebija, jo bija skābi un sausi. Bet Lizika pamanījās
tos salasīt, novietoja uz kūtsaugšas sienā un kad ziemā tie bija izsaluši, tika
ienesti iekšā un pēc atkušanas bija brīnum sulīgi un garšīgi.
Dārzs bija sadalīts.
Pie bērziem gabaliņš ar vairākām ābelēm bija ierādīts Lizikai, pārējo
izmantojām mēs. Par nožēlošanu četrdesmitā gada ziemā uznāca milzīgs sals un
mūsu ābeles izsala. Palika viena rožābele lielā bērza pavēnī, viena ābele pie
taciņas uz peldvietu un trīs vai četras mežābeles, kurām laikam nekāds sals
nebija bīstams. Ja agrāk ābolus varējām ēst cik lien, varēja vārīt, žāvēt un maisiem
dalīt radiem, draugiem un kaimiņiem, tad tagad ābols kļuva par kārumu un mūsu
rožābelītes, kura nebūt nebija no ražīgākajām, katrs ābols bija uzskaitē. Papus
gan pēc dārzkopības kursu beigšanas Višķos bija iesējis sakņu dārzā atsevišķā
dobē mežeņus, kurus potēja un gribēja izaudzēt ābeļu stādus, lai dārzu
atjaunotu, tomēr laikam viņam nekas prātīgs tur nesanāca un dārzs tā arī netika
atjaunots. Dārzā pļāvām sienu govij.
Turpat pie mājas bija
ķiršu un plūmju koki. Sevišķi ražīgas bija plūmes. Nekādas smalkās šķirnes tās
nebija – augļi bija zili, nelieli, bet varen saldi un sulīgi un, galvenais, to
bija daudz. Pietika tikai papurināt un varēja pielasīt spaiņiem. Mamma ņēma
laukā kauliņus un vārīja ievārījumu. Ķēpa jau bija milzīga, bet toties ievārījums
bija ļoti garšīgs. Varbūt drusku traucēja plūmju mizas, kas bija ievārījumā,
bet prasīt, lai plūmēm izņem kauliņus un vēl noplēš ādu būtu bijis par daudz.
Mājas ziemeļu galā
bija ogulāju dārziņš. Kad mēs atnācām uz Katlešiem, tur bija īsti džungļi –
jukjukām auga dažādi ogulāju krūmi, avenes, nātres un nezāles. Papus ar mammu
visu šo biežņu izplēsa un smukās četrās rindās pa seši krūmi rindā iestādīja jāņogas,
ērkšķogas un upenes. Krūmi vienmēr tika aprakti, nomēsloti un apkopti. Ogu
pietika.
Starp kūti un māju
bija dzīvžogs. Nezinu, kas tie bija par krūmiem, bet tie bija krietni pāri
manam augumam, lapas bija līdzīgas ošu lapām, pavasarī ziedēja ar lieliem baltu
ziedu ķekariem, kuri bija pilni ar visādām mušiņām, vabolītēm, lielajām zaļajām
vabolēm un pat maijvabolēm. Tajos dūca bites un tos aplidoja taureņi.
Tālāk uz upes pusi
aiz dzīvžoga pretī ogulāju dārzam bija divas lielas dobes aveņu. Mamma tās
rūpīgi kopa, nesa no malcienes gružus un bēra uz saknēm un tās papilnam šīs
rūpes atmaksāja – ogu bija daudz un tās bija lielas. Pielasīt pāris litrus bija
tikai dažu minūšu darbs. Tad nu mamma pusdienās sabēra ogas šķīvjos, uzlēja
pienu un tas bija garšīgākais saldēdiens, kādu esmu ēdis, lai gan arī zemenes
un mellenes ar pienu bija ļoti garšīgas.
Tālāk līdz upes
krastam bija sakņu dārzs. Tas nebija liels, bet tur izauga viss, ko ģimenei
pārtikai vajadzēja – kartupeļi, kāposti, bietes, burkāni, gurķi, tomāti, sīpoli
un dažādi garšaugi. Ziemai tika ieskābēta muca kāpostu, muca gurķu, virtuvē pie
sienas karājās sīpolu virtenes. Tomātus salika kastēs pamīšus ar siena kārtiņām
un pakāpeniski tos ēdām nost un to pietika līdz vēlam rudenim. Jāsaka, ka tik
garšīgus tomātus, kā toreiz nekad vairs neesmu ēdis. Tiem bija īpatnēja tomātu
garša, kādas tomātiem tagad vairs nav. Tie ir kļuvuši saldāki, miltaināki, bet
garšu, kas man vēl no bērnības stāv mutē es vairs nesamanu.
Daļu kartupeļu ēšanai novietoja apcirkņos
pieliekamajā aiz virtuves, bet tas bija silts, kartupeļi saasnoja un daudz tur
glabāt nevarēja. Sēklas kartupeļus glabāja kartupeļu bedrēs, kas bija izraktas
pie lielā bērza. Tomēr galvenās sakņu ražas glabāšanai vietas nebija.
Neatceros, kurš no kaimiņu puišiem solījās par divdesmit latiem ierakt pagrabu
pils kalniņā, tomēr laikam papum naudas palika žēl un viņš pats izraka
pagrabiņu pie lielā bērza. Tas bija diezgan primitīvs – tika izrakta iegarena
ap pusotru metru plata bedre, sienas izliktas ar malkas šķilām, tāpat no malkas
šķilām tika salikts divslīpņu jumts, kuru apbēra ar zemi. Pagrabiņš, kaut arī
neliels, pilnībā apmierināja mūsu prasības, tomēr tā mūžs nebija ilgs – pēc
dažiem gadiem malkas šķilas sapuva, pagrabs sāka brukt un bija jāķeras pie tā
atjaunošanas.
Aiz mūsu dārziņa,
sākot no kūts gala līdz upei bija Lizikas sakņu dārziņš. Tālāk sleja no Gelbes
robežas līdz upei bija zālāju lauks, vēl tālāk tika sēta labība – rudzi,
kvieši. Un visbeidzot bija Lizikas hektārs. Pirmajos gados papus labības lauciņus
deva uz pusgrauda. Bija tādi zemnieki, kam zemes bija ļoti maz un viņi ar
prieku apstrādāja mūsu zemi, apsēja, novāca un izkūla. Ražu pēc sēklas
atņemšanas sadalīja uz pusēm. Arī šīs puses mums pietika maizes cepšanai.
Vēlākos gados gan sākām arī paši audzēt labību. Zemes apstrādāšanai paaicināja
kādu kaimiņu, arī Gelbes izpalīdzēja ar zirgu un raža palika pašiem.
Labības novākšanā
galvenā persona bija mamma. Rudzus pļāva ar vienroci – tā ir tāda īpatnēja
izkapts ar īsu kātu un mazu grābeklīti. To prata vienīgi mamma. Rudzus savēla
kopiņās, kuras sasēja kūļos. Kūļu siešanu drīz iemācījos arī es. Darbs nav sarežģīts
– izvelk no kopiņas resgaļa saujiņu stiebru līdz kūļa vidum, pāris reizes
sagriež, pārdala uz pusēm, apņem kūlim apkārt, kūli apgriež tā lai saites gali
ir uz augšu, saites galus sagriež un aizbāž aiz pašas saites. Paskaidrojums
Vasarāju labību krāva
žuburos. Tie ir divi, divi ar pus metrus gari mieti, kam pēc zināmām atstarpēm
izurbti caurumi un tur iedzītas tapas vai visbiežāk žuburu izgatavoja, nocērtot
eglīti un apcērtot zarus, tos atstāja centimetrus divdesmit garus. Apakšgalu
noasināja un žuburs gatavs. Žuburus uz lauka iedzina zemē taisnā rindā izplēstu
roku attālumā vienu no otra. Uz apakšējiem zariem uzlika divas kārtiņas un uz
tām sāka kraut labību. Kad bija uzkrauta kādu pusmetru augsta kārta, tāpat uz
žuburu zariem uzlika kārtiņu un krāva tālāk. Pēc pusmetra otra kārtiņa un tā
tālāk. Zārda augšu rūpīgi nolīdzināja nogrāba, lai lietus labi notecētu. Šādos
žuburu zārdos labība nesablīvējās, labi izžuva un sausā laikā to varēja savest
šķūnī vai vest tieši no lauka uz kulšanu. Attālumu no viena žubura līdz otram
sauca par starpu un no starpu daudzuma sprieda, cik daudz labības izaudzis.
Mans papus kā jau kurzemnieks, gan sienu, gan labību krāva redeļu zārdos.
Redele bija kādus divus metrus plata – diviem vertikālajiem mietiem bija
piesistas piecas kārtiņas. Divas redeles saslēja slīpi kopā un no abām pusēm
krāva sienu vai labību. Vidzemnieku zārdi ir trīsstūra. Latgaliešiem bija
žuburi. Tikai jau labi vēlāk, kolhozu laikos arī Latgalē ieviesās vidzemnieku
zārdi un tos tad lieto arī tagad. Žuburus izmanto tikai linu galviņu žāvēšanai.
Te nu žuburi ir neaizstājami. Tikai uz apakšējām kārtiņām šinī gadījumā uzklāj
salmus, bet tālākās kārtiņas liek biežāk un virsu nosedz ar salmiem. Linsēklas
ir kaprīzas un ja zārds nav kārtīgi sakrauts, linsēklas sapel, saaug un nekur
citur, kā cūkām vairs neder.
Pats sarežģītākais
darbs bija kulšana. To visos Katlešos veica talku veidā. Kulšanai vajadzēja
vismaz savus piecpadsmit vai pat vairāk cilvēkus, lai labību pievestu
kuļmašīnai, izkultu, graudus un salmus novietotu pie vietas. Tad nu gāja viens
otram palīgā. Kulšanas laiks bija brīnumains laiks. Kūla kāds saimnieks, Ķupers
vārdā, kas dzīvoja kilometrus septiņus no Katlešiem pa Liepnas ceļu un kuram
piederēja kuļmašīna, ko piedzina ar motoru. Vispirms jau kuļmašīnas atvešana.
Tai priekšā piejūdza četrus zirgus. Vienā pajūgā veda motoru un vēl vienā
dažādus piederumus – degvielas un eļļas kannas, siksnas, sietus un vēl nezin
ko. Te jau vajadzēja vai pusi ciema zirgu. Atvesto kuļmašīnu nostādīja tā, lai
ērti varētu pievest labību , bet kratīkļi būtu tādā virzienā, lai ērtāk būtu
aiznest salmus. Lielākajiem saimniekiem jau bija labības šķūņi, kuros kuļmašīnu
novietoja starp labības pantiem. Bet sīkajiem labība stāvēja uz lauka zārdos un
rudzi statiņos. Tos tad krāva vezumos, veda pie kuļmašīnas pamīšus no vienas un
no otras puses. kad vezums bija sadots augšā uz kuļmašīnas galda, vedējs brauca
atkal uz tīrumu.
Tad uzstādīja motoru,
kas bija nostiprināts uz rāmja no divām brusām, uzlika siksnas, nostiepa, un
motoru nostiprināja ar mietiem, ko iedzina zemē. Pa to laiku meistara palīgs
salika siksnas uz kuļmašīnas skriemeļiem. Sekoja motora palaišana. Motori bija
dažādi. Vienu varēja palaist spēcīgs vīrs, griežot kloķi, citam uz spoles
uztina virvi, tad pieķērās vairāki vīri un rāva virvi, tā iegriežot spararatu.
Strādnieku pienākumi
bija stingri sadalīti – bija augšā devēji, kāda sieviete grieza saišķus un
padeva labību klāt iekšā laidējam. Iekšā laidēji parasti bija divi un strādāja
uz maiņām. Tie bija pieredzējuši vīri, kas prata vienmērīgi ielaist labību
kuļmašīnā, lai graudus izsistu pilnīgi. Darbs bija grūts un atbildīgs, jo tam
bija jāveltī visa uzmanība, pie vismazākās kļūdas varēja notikt nelaime –
ieraut roku kuļmašīnas trumulī. Par tādiem gadījumiem jau bija dzirdēts. Pie
kratīkļiem bija pāris puišu salmu atņēmēji, kuri aiznesa salmus uz šķūni vai
pienesa kūtsaugšas lūkai. Tur jau gaidīja salmu cēlāji ar dakšām un padeva salmus
uz panta vai kūtsaugšas, kur rosījās vesela varza panta veidotāju un mīdītāju.
Te varēja piedalīties arī bērni. Pirmajos gados arī es ietilpu šajā komandā,
bet tiklīdz paaugos, meklēju smagāku darbu un vislabāk izvēlējos darbu par
salmu atņēmēju.
Kāda vecāka sieviņa
vāca no kuļmašīnas apakšas pelavas un ar deķīti, kam katrā stūrī bija piesietas
vai piešūtas saites, nesa pelavas uz pelavnieku, vai kādu citu noteiktu vietu.
Kuļmašīnas aizmugurē pie maisu noņemšanas parasti stājās pats saimnieks, kam
palīdzēja pāris puišu, kas uz muguras nesa maisus un izbēra klētī apcirknī. Ja
klēts bija patālāk, maisus sakrāva vezumā un uz klēti aizveda ar zirgu.
Kuļmašīna bija tepat
Latvijā ražotā Imanta – tīrkūlējs, kas graudus attīrīja no pelavām un
sašķiroja. Ja iekšā laidējs sāka grūst mašīnā par daudz labības, kratītāji
nepaspēja visus graudus izkratīt, daļa gāja salmos un arī graudi nāca netīri.
Tad nu saimnieks aizrādīja iekšā laidējam un tas savu centību samazināja.
Protams, kuļmašīnas īpašniekam bija izdevīgāk, ka laiž iekšā straujāk, jo
maksāja par izkultās labības daudzumu, ne par stundām. Bet saimnieks neļāva
darīt sev pāri – katram graudam bija jānonāk klētī.
Kulšanas darbs bija
grūts, putekļains, jāstrādā bija vienā steigā, tomēr valdīja priecīga svētku
noskaņa, paspēja gan darbu padarīt, gan puiši ar meitām pajārēties pa salmu
pantu. Bija tikai īss pusdienu pārtraukums, cilvēki paēda, vīri uzpīpēja un
atkal ķērās pie darba. Parasti kulšanu pabeidza vienā dienā, dažreiz strādājot
pat līdz vēlai naktij lukturu gaismā. Tikai pāris lielākajiem saimniekiem
kulšana vilkās divas vai trīs dienas.
Kad labība bija
izkulta, visu kulšanas vietu rūpīgi nogrāba, izgrāba no kuļmašīnas apakšas
pelavas un visu savākto izlaida caur kuļmašīnu. Pēdējos smalkumus pat deva augšā
ar groziem. Pēc darba beigām vieta palika tikpat tīra kā pirms kulšanas sākuma.
Turpat jau gaidīja nākošais saimnieks ar zirgiem un pajūgiem. Siksnas noņēma,
salika ratos. Ratos iecēla arī motoru un ar kliedzieniem mudinot zirgus visa
tehnika pārcēlās uz nākošo māju, lai jau agri no rīta uzsāktu kulšanu.
Bet talcinieki sēdās
pie vakariņu galda, kur kūpēja kāposti ar jēra gaļu un citi ēdieni. Saimnieks
neskopojās, dalīdams vislabāko alu. Pa dienu jau tika piedāvāts tikai tāds
vājāks alus, lai izskalotu rīkli un dotu drusku vairāk enerģijas, bet
piedzērušiem pie kuļmašīnas nebija ko darīt. Bet vakariņās varēja iedzert. Pie
galda gan ilgāk kavējās tikai veči. Sievas devās mājās apkopt savus lopus, bet
jaunatne vēlējās arī padejot. Tam nu izmantoja atbrīvoto šķūņa galu, ja tur
bija grīda, vai arī dejoja turpat uz pagalma un dažreiz pat līdz vēlai naktij.
Spēka vēl pietika un aizmirsās, ka jau rītā agri sāksies kulšana nākošajā mājā.
Kulšanas talkas
vilkās pāris nedēļas, tad mašīnistam bija jādodas uz citu ciemu. Ja kādam kas
palika nenokults, vēlāk, rudenī Ķupers pārbrauca otru reizi un izkūla paliekas.
Talka bija jātaisa
arī mums. Kulšana pie mūsu mazajiem apjomiem vilkās tikai divas, trīs stundas.
Tajā pašā dienā nokūla arī Gelbēm, kam zeme un sējumu platības arī nebija neko
daudz lielāka. Bet talkās citās mājās kārtīgi atstrādājām palīdzību mums un
dažkārt pat, ja aicināja, aizgājām talkās arī uz mājām, no kurām mums
talcinieki nebija bijuši.. Darbs talkās, lai arī grūts, tomēr ienesa dažādību
un kaut ko jaunu dzīvē.
* * *
Bija jau mums arī
lopiņi. Galvenā jau bija govs. To iegādājās pāris gadus pēc atbraukšanas uz
Katlešiem. No sākuma pienu pirka no kāda saimnieka, kam bērni nāca skolā un ar
pudelēm katru rītu
Gaļai aizgaldā
vienmēr bija ruksis, vai pat pārītis. Tajos laikos speķis nebija tik kaitīgs kā
mūsdienās un cepta speķa šķēle bija iecienīts paēdiens. Saimnieces lepojās ar
to, ka baroklis bija liels un ar platu muguru un ja speķis nebija vismaz trīs
pirkstu biezumā tad tā nebija nekāda cūka. Jā, vēderi nebija tik smalki kā
mūsdienās, speķis, piens un cukurs nebija tādas indes kā tagad, jo mans papus
un mamma nodzīvoja tālu pāri astoņdesmit gadiem labā veselībā un arī es, kurš
šīs indes nekad neesmu smādējis, esmu nodzīvojis līdz septiņdesmitajam gadam.
Bet atgriezīsimies
pie mūsu rukšiem. Kamēr tie auga, tie bija cienīti un mīlēti, bet tikko tie
bija nobarojušies līdz attiecīgai kondīcijai, bez kaut kādām sirdssāpēm un
sirdsapziņas pārmetumiem tika saukti vīri ar gariem dunčiem un suķītim dzīvība
tika atņemta. Cūku bēres bija diezgan liela jezga. Cūkas bija lielas un smagas,
lodlampas cūku apstrādāšanai vēl nelietoja un lai cūku nosvilinātu vai
noplaucētu vajadzēja vismaz četrus spēcīgus vīrus. Nokautajai cūkai sasēja
priekšējās un pakaļējās kājas, izbāza cauri bomi un tad pa divi vīri katrā galā
cēla cūkas rumpi uz ugunskura svilināt. Tas nu bija sarežģīts darbs. Ja noturēja
uz uguns par ilgu, āda sadega un sāka plīst. Ja nebija pietiekoši nosvilināts,
palika sari un gadījās, ka izvārītu speķa gabalu varēja turēt rokā aiz sariem. Tā
kā darbs bija ķēpīgs, smago cūku bija grūti cilāt un nolikt vislabākajā pozā.
Tika izmēģināti arī citi paņēmieni. Dažs svilināja cūku ar salmiem, daži
plucināja – bāza kubulā ar vārošu ūdeni. Tas bija efektīgs paņēmiens – sari
viegli nonāca nost un cūka uzreiz bija smuka un balta, bet arī te bija savas nelaimes.
Pietika tikai cūku iegrūst par daudz karstā ūdenī vai noturēt tajā par ilgu un
sari “piedega” un negāja nost. Nu bija ķibele. Bija jākur vecu vecais sārts un
cūka jāsvilina, bet tā tagad bija slapja un sari negribēja svilt. Šausmas! Visi
ar atvieglojumu nopūtās, kad uz pannas čurkstēja aknas un speķa šķēles.
Atkal jāpārceļas
mūsdienās. Tagad, ja gaļa nav nostāvējusies četrdesmit astoņas stundas, tā ir
indīga. Tajā laikā mēs griezām iekšā aknas un gaļu kas bija uzcepta tūlīt pēc
kaušanas, tā teikt, tīri silta, bet nekas - visi bija dzīvi un veseli.
Mamma brīdī, kad kāva cūku, mēdza nobēgt attālākā
istabā, lai nedzirdētu cūkas kviecienus, bet kad tie izbeidzās, ņēma aktīvu
līdzdalību turpmākajās norisēs. Jāatzīstas, man cūkas kaušana nebija nekāda
traģēdija un es labprāt uzņēmos godpilno pienākumu turēt asiņu trauku, kurā
bija jāuzkrāj asinis tik garšīgajām putraimu desām un asins pankūkām.
Bija mums arī pāris
vai pat trīs aitas. Arī tās bija ļoti noderīgi kustonīši. Latvijas laikā vilnu
cirpa un deva sukāt un vērpt tikai cimdu un zeķu adīšanai. Bet nāca kara un
pēckara gadi, veikali bija tukši, drēbes nopirkt nevarēja, ģērbties vajadzēja
un vienīgais glābiņš bija pašaustās drēbes. Vācieši sukāšanai un vērpšanai
uzlika tādas naturālās nodevas, ka pašiem palika pavisam maz dzijas. Nekas cits
neatlika, kā visu darīt pašiem – vilnu mazgāt, plucināt, sukāt, vērpt,
šķeterēt, aust. Par šiem darbiem jau stāstīju agrāk. Bet noausto vadmalu vēl
deva velt un, ja gribēja, lai drēbe būtu smukāka, to vēl vajadzēja presēt un šķērēt.
Kas tie par procesiem, man nav ne mazākās jēgas, jo netiku redzējis, kā to dara.
Bet uzvalki un mēteļi to laiku skatījumā iznāca skaisti un pašaustās drēbēs
nostaigāju vairāk kā desmit gadus, izgāju pamatskolu un vidusskolu un pirmo
pirktās drēbes uzvalku nopirku jau divdesmit gadu vecumā Rīgā, caurbraucot uz
Skrīveriem, uz lauksaimniecības vidusskolu.
Savs labums bija arī
no jēriem. Aitas mamma bija sagādājusi šķirnīgas, baltas ar tumšu galvu un
smalku vilnu. Arī jērus tās nesa ļoti bieži pa pārītim, tā kā uz pavasara pusi
aizgaldā draiskuļojās pat pa četri, pieci jēri. Protams, līdz rudenim tie bija
paaugušies un labi apvēlušies, tā kā varēja nokaut gan kulšanas talkai, gan
citā notes reizē. Kaušanu bija iemanījusies mamma pati, arī ādu noplēsa. Es
bieži biju palīgs šajā procedūrā, tā kā pamazām arī apguvu šo māku, tomēr iekšu
izņemšana un kautķermeņa sadalīšana man bija diezgan problemātiska, jo mamma
puiku pie tik atbildīga darba nelaida klāt, bet ar skatīšanos vien, kā zināms,
neviens amatu nav iemācījies.
Ādas, kā saka, lika
pār kārti, izžāvēja, kad sakrājās vairāk, nodeva meistaram ģērēšanā un iznāca
skaistas, dzeltenas, mīkstas kažokādiņas, no kurām varēja uzšūt siltus plikādas
kažociņus. Atceros, jau krietni vēlāk, kad jau strādāju kolhozā par
priekšsēdētāju un dzīvoju tādā pašā nabadzībā kā mani kolhoznieki, man kādreiz
Rīgas Matīsa tirgū no mašīnas nozaga pēdējo mēteli. Biju dimbā, jo naudas
mēteļa pirkšanai nebija. Izpalīdzēja mamma un uzšuva skaistu plikādas kažociņu
ar sniegbaltu jērādas apkakli. Skaists jau tas bija un silts arī, bet ne visai
respektabls. Kad braucu uz Jūrmalas sanatorijām, lai piedāvātu pārdošanai malku
kolhoza finansiālā stāvokļa uzlabošanai, galvenie ārsti, skatoties uz manu
kažociņu, negribēja mani atzīt par svarīgu amatpersonu un ielaidās darījumu
slēgšanā tikai pēc dokumentu uzrādīšanas. Bet tas jau ir no citas operas.
Pāris reizes gadījās,
ka jēriņi acīmredzot kaļķa trūkuma dēļ, neturējās uz kājām. Tos tad nesām uz
mājām, izkopām, ar pudelīti izdzirdījām, devām dažādus līdzekļus kaulu
nostiprināšanai un jēri pamazām atkopās un atmaksāja par pūlēm ar lielu
pieķeršanos, sevišķi mums, bērniem un skraidīja mums pakaļ kā šuneļi. Kas tās bija
par sirdssāpēm, kad rudenī tie bija jākauj. Mamma jau nu pie viņu kaušanas neķērās
klāt un bija jāmeklē cilvēks no malas. Mēs viņus saucām par Baltiņiem. Sevišķi
iemīlēts bija pēdējais Baltiņš. Pēc izveseļošanās tas izauga par skaistu aunu.
Mēs bērni, draiskuļodamies bijām iemācījuši viņu badīties. Tas viņam kļuva
liktenīgi. Mūsu aitas vasarā ganīja kaimiņi Ceriņi savās ganībās. Arī viņiem
bija auns un mūsu Baltiņš tam negrieza ceļu. Auni nostājās viens pret otru,
atkāpās un tad skrējienā trieca pieres kopā. Un kādā reizē sitiens mūsu
Baltiņam izrādījās par stipru un viņš uz vietas bija beigts. Kas tās bija par
žēlabām!
Comments