Pratināšanas
Pulksten cikos tas bija, man grūti
atcerēties. Kameras durvis atslēdza un pa durvīm man iedeva puskukuli maizes,
vienu siļķi un ūdeni. Ūdens bija silts un karavīru katliņā. Šis cilvēks bija
čekists Melnis. Ar nicinošu skatu viņš piebilda, - stiprinies, tev vēl daudz
dienu būs jāiztur un aizejot aizvēra kameras durvis tās noslēdzot. Es ilgi
sēdēju un domāju, kas nu notiks ar mani un manu dzīvību pēc šī čekista
izteiciena. Iedzerot silto ūdeni prāts tāds skaidrāks kļuva. Sāku lauzt maizīti
un ēst, klāt piekožot siļķi. Cik garšīgs un patīkams bija ēdamais! Vairāk kā
pusi apēdu un virsū uzdzēru silto ūdeni. Pēc laika jutos garā stiprāks, bet
sasitumi smeldza un kustības bija ierobežotas. Sevī sajutu iekšējo siltumu un
nogurumu. Acis vērās ciet un ar sāpēm nogūlos uz lāviņas. Biju nogulējis ilgi,
kad mani uzmodināja kliedziens čekas pagalmā. Kāds krievu mēlē kliedza: -
molči, bandit! Laukā jau bija tumsa. Es lēnām piecēlos un sēdot mēģināju kājās
uzvilkt zābakus. Man tas izdevās, jo tūska no sasitumiem bija mazinājusies. Es
jutu, ka mani sasistie kāju papēži
zābakos sāk strauji sasilt un manas slapjās drēbītes mugurā jau bija
izžuvušas. Klusībā lūdzu Dievu, lai viņš man dod spēku šo visu izturēt un
pārdzīvot.
Nožvadzēja atslēga un kameras
durvis atvērās. Tas bija 1944.gada 19. oktobra naktī. Istrebiteļs Vilis Putniņš
man lika iziet no kameras un kameras durvis aizslēdza. Lika iet pa priekšu, bet
pats gāja aizmugurē. Koridorā uguns nebija. Koridora pretējā pusē atvērās
pratināšanas kameras durvis. Man pretī nostājās čekists Melnis un istrebiteļs
Bruno Deičmanis. Es iegāju kamerā. Pie galda sēdēja Pinka. Uz galda stāvēja
divi gumijas steķi. Blakus Pinkas krēslam pie sienas bija nolikts krievu
automāts. Pinka lika man atnākt pie galda un apsēsties. Pinka piecēlās, piegāja
pie skapja, paņēma lielu mapi un atnācis atpakaļ pie galda atkal apsēdās. Ar
mani uzsāka sarunu. Jau pirms sarunas mani brīdināja, - ja tu uz maniem
jautājumiem dosi patiesu informāciju, mēs tevi atbrīvosim un varēsi braukt un
mācīties tālāk Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā. Ja ziņas uz jautājumiem
sniegsi nepatiesas un noliegsi – mēs pieņemsim mērus un piebilda, - padomā!...
Pēc neilga laika Pinka atvēra mapes vākus, pašķīra lapas un pirmais jautājums
bija: - Kur dzīvo un slēpjas manas māsas Helēnas vīrs. Es čekistam Pinkam
uzreiz atbildēju: - Antonu Roskošu 1943. gada martā iesauca leģionā. Viņš
aizgāja. Kur viņš patreiz atrodas, to es nezinu.
Otrais jautājums. Kur dzīvo un
slēpjas Andrejs Roskošs? Es Pinkam atbildēju, ka viņu arī 1943. gada pavasarī
mobilizēja leģionā. Viņš aizgāja. Kur patreiz atrodas, to es nezinu.
Trešais jautājums, ko uzdeva
Pinka, bija: - Cik jūsu apkārtnes mājās dzīvo dezertieru bandītu? Un kuri ir
tie cilvēki un no kādām mājām? Kas šos bandītus atbalsta un sniedz palīdzību?
Čekistam Pinkam atbildēju tūlīt. – Es neesmu neko redzējis, ne arī dzirdējis,
ka mūsu apkārtnes mājās dzīvotu kādi bandīti. Un kuri tie būtu viņu
atbalstītāji – to es nezinu! Čekists Pinka tikai noteica, - ak, tu, nezini...
Es piecēlos, gribēju iet, bet man lika apstāties. Čekists Melnis un istrebiteļs
Bruno Deičmanis no galda paņēma gumijas stekus. Melnis nostājās man pretī,
Deičmanis – aizmugurē. Deičmanis tikai uzsauca: - tu nezini! Tagad zināsi. Un
sāka mani abi reizē sist. Viens no vienas puses, otrs no otras puses. Pa
pleciem un muguru, pa kājām. Sākumā, no pirmajiem sitieniem, bija skaudras sāpes.
Vēlāk, manī iekšēji radās spīts pret šiem zvēriem – sitējiem. Likās, ka sāpes
vairs nejutu, jo biju tā nodauzīts, ka viss bija vienalga. Nokritu uz kreisā
sāna. Pinka un Deičmans sāka spārdīt ar kājām. Sist vairs nesita. Pinka
piecēlās un ejot projām, ar kāju iesperdams sānos, piebilda, - neko nezini...
un aizgāja.
Istrebiteļs Deičmanis un čekists
Melnis aiz rokām mani paņēmuši izvilka no čekas istabas un aizvilkuši uz
kameru, atslēdza durvis un pāri slieksnim mani iegrūda kamerā. Durvis aizslēdza
un aizgāja.
Bija tāda sajūta, ka vairs sevī
nejutu, vai miesa un muskuļi ir savās vietās un turas pie maniem kauliem. Galva
un labā auss sāpēja. Pierāpoju pie kameras sienas, uzcēlos uz ceļgaliem un
aizrāpoju līdz lāviņai. Turoties pie lāviņas malas, lēnām apsēdos uz tās. Labā
auss asi sāpēja. Ar labo roku aptaustot, sapratu, ka mana auss ir uztūkusi no
situmiem. Gribējās dzert. Pa tumsu sataustīju katliņu, kurš bija nolikts man
jau iepriekšējā naktī un iedzēru. Pēc kāda laika savā dvēselē un muskuļos
sajutu spēku. Arī galvā trokšņi un sāpes aprima. Manas galvas smadzenēs ātri
mainījās dažādas domas. Visādi domāju un sev jautāju: - ko šie sarkanie bendes
grib no manis izspiest ar sišanu un spīdzināšanu? Tagad, dzīvojot, es mēģināju
rast atbildi uz šo sarkano nejēdzību un mana doma tāda: - Čeka šīs metodes
pielietoja, lai cilvēkā salauztu garīgo un fizisko paškontroli un kristu
histērijā. Tādos brīžos cilvēks runā visu, jo viņš neapzinās, kas ap viņu
notiek. Bet pāri visam, mana sirds balss runāja – esi stiprs, tev jāiztur šīs
sāpes un pazemojums.
Miegs pārvarēja sāpes un es uz
lāviņas sēdot biju aizmidzis. Pamodos, kad kameras logā bija gaisma. Lēnām sāku
kustēties. Sāpēja visas vietas. Piecēlos kājās un soli pa solītim šļūcu uz
priekšu. Un tā lēnām es jau varēju staigāt, ar labo roku turoties pie sienas.
Izdzirdējis skaļu runāšanu ārā, čekas mājas pagalmā, piegāju pie loga. Laukā
pie sētas bija pajūgs un ratos sēdēja sieviete un vīrietis pusmūža gados. Pie
ratiem stāvēja istrebiteļs ar šauteni. Pēc brīža no čekas mājas izgāja
Miķelsons un istrebiteļs Deičmanis. Piegāja pie ratiem un Miķelsons ar rokas
mājienu lika sievietei izkāpt no ratiem. Istrebiteļs, kuru es nepazinu, šo
sievieti uzdzina augšā otrajā stāvā. Pēc tam istrebiteļs Deičmanis ar pajūgu
piebrauca pie slitas un zirgu piesēja. Arī vīrietim lika izkāpt no ratiem un
pavēlējis iet pa priekšu, aizdzina šo cilvēku uz cietuma pusi. Čekists
Miķelsons iegāja čekas mājā. To visu redzot, bija sāpīgi un skumji, lai gan arī
man pašam tas viss bija jāpārdzīvo.
Uz palodzes no iepriekšējās dienas
bija atlicis maizes gabaliņš un siļķes
asakas. Paņēmu un sāku ēst maizīti un klāt sūkāju siļķes galvu. Maizīti apēdu,
arī siļķes galva bija izsūkāta. Gribējās vēl ēst, bet vairāk nekā nebija, tikai
siļķes garā asaka, kuru es pa gabaliņam nokodu un sakodījis izsūkāju. Pēc tam
asakas atliekas izspļāvu. Tā es remdināju izsalkumu. Paņēmu ūdens kanniņu, kura
stāvēja lāviņas galā un izdzēru, kas vēl tur bija palicis. Sevī nodomāju, -
esmu papildinājis savus spēkus tālākām nezināmām mocībām.
Bija 1944. gada 20. oktobra, cik
sapratu, pēcpusdiena. Nožvadzēja kameras durvju atslēga un kameras atvērtajās
durvīs iegāja istrebiteļi Vilis Putniņš un Gusts. Lika saģērbties. Es paņēmu
savu mētelīti un uzmetu pleciem. Gusts lika uzvilkt mugurā. Es lēnām mēģināju
saliekt kreiso rokas elkoni, lai roku varētu iebāzt mēteļa piedurknē. Ar
piepūli un lielām sāpēm labajā piedurknē roku dabūju iekšā, bet kreiso roku
saliekt elkonī bija grūti. Izjutu lielas sāpes. Istrebiteļs Putniņš kliedza: -
cik ilgi tu tūļāsies un izliksies kā nevarīgs. Saķēra manu kreiso roku un ar
spēku ievilka piedurknē. Es ievaidējos. Gusts mani paņēma aiz mēteļa labās
puses kabatas un vilka uz durvīm. Putniņš no mugurpuses pagrūda uz durvīm un no
kameras ārā. Gusts gāja pa priekšu un istrebiteļs Putniņš lika man iet aiz
Gusta pa čekas mājas garo koridoru līdz galam. Aizgājuši galā līdz durvīm, man
lika apstāties. Istrebiteļs Gusts iegāja iekšā. Putniņš palika pie manis. Pēc
neilga laika durvis atvērās. Gusts lika ieiet un Putniņš iegāja aiz manis. Šī
čekas kamera bija daudz lielāka. Labajā pusē stūrī stāvēja galds un kameras
kreisajā stūrī bija liela plīts, kuras virsa bija noklāta ar dzelzs blati.
Plīts priekšā uz grīdas bija uzklāts liels melnā skārda gabals. Telpa bija tik
silta, ka stāvot pie durvīm man sāka svīst piere. Pa durvīm ienāca čekisti
Belobrodovs, Miķelsons, Pinka, Melnis. Aizgāja un apsēdās pie galda.
Istrebiteļs Putniņš aizgāja un pēc neilga laika atgriezās un atnesa platu, garu
dēli, kurš bija apšūts ar melnu skārdu un novietoja uz melnā grīdas skārda. Uz
augšu, slīpi un uz plīts virsū. Es sapratu, ka manas mocības būs vēl
šausmīgākas, kā sišana. Istrebiteļiem Pinka lika aiziet. Miķelsons man lika
pienākt tuvāk galdam un apsēsties. Noaut kājas un novilkt mēteli. Es pagāju uz
galda pusi un neapsēdos. Mēteli arī nenoģērbu. Paliku stāvot. Tad Pinka
uzsauca: - cik ilgi būs jāgaida! Man galvā jaucās dažādas domas. Ja es noaušu
basas kājas, sapratu, mani pa to plato, slīpi nolikto dēli dzīs augšā uz tās
karstās plīts virsas. Pinka vēlreiz uzsauca: - vai pārdomāji? Nu, zināsi, kur
dzīvo bandīti un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es Pinkam atbildēju, ka
nekādi bandīti man nav zināmi un viņu atbalstītāji, arī nē. Uz jūsu jautājumu
varu atbildēt – nezinu!
Tūlīt no galda piecēlās čekists
Belobrodovs, aizgāja man aizmugurē, no kabatas izņēma pistoli, uzvilka un man
uzbrēca: - bandit, snimaj sapagi, i po etu dosku ti budziš kadits na plitu.
Čekistam Belobrodovam atbildēju: - zābakus es nevilkšu nost no kājām un pa dēļa
virsu neiešu uz karstās plīts. Čekists Belobrodovs pielika pistoles stobru man
pie pakauša un nospieda gaili. No nospiestā gaiļa knakša es sarāvos un nokritu uz grīdas. Čekists
Miķelsons ar pletni sita man pa pleciem un spārdīja ar kājām kur tik vien bija
iespējams. Es vaidēju un stenēju. Kaut kur telpā vai pagalmā notika šāviens. To
es dzirdēju. Čekists Miķelsons ātri izgāja pa durvīm ar visu pletni. Pēc tam
ieradās istrebiteļs Deičmanis. Man uz galvas uzlēja aukstu ūdeni. Lika man
piecelties. Pie sienas turoties es piecēlos. Ienāca čekists Melnis. Atvēra
kameras durvis un man lika iet uz priekšu pa koridoru līdz otrā stāva trepju
galam. Mani noveda lejā pa trepēm uz pirmo stāvu un pirmā stāva trepju galā
mani iedzina būcenī. Durvis aizslēdza. Melnis un Deičmanis aizgāja. Ārā jau
bija tumsa. Būcenī dega tāda sarkana gaisma, kura ļoti uztrauca nervus un arī
pašu cilvēku. Būcenī bija auksts un drēgns. Uznāca drebuļi. Sēdēt nebija kur,
jo telpas lielums bija tik vien liels, ka varēja tikai stāvēt. Sāku mīņāties no
vienas kājas uz otru. Palika siltāk. Bet mētelītis un zem mētelīša drēbes bija
slapjas, no Deičmana uzlietā ūdens, ko viņš man uzlēja uz galvas, pirms atveda
uz pirmā stāva būceni. Drēbes sāka salt. Visādi centos kustēties, lai gan
ķermenī sāpes jutu no mazākās kustības. Un tomēr ar visiem spēkiem centos
kustēties. Pēkšņi uznāca miegs un acis vērās ciet. Turoties pie sienas, nošļūcu
tupus un ceļgalus atbalstīju pret būceņa sienu. Biju aizmidzis. Cik ilgi biju
gulējis, nezinu. Mani uzmodināja skaļā runāšana un staigāšana pa koridoru un
uzsauciens: - Stāvi! Nekusties! Skaļā balsī raudāja sieviete. Pie sienas
turoties, es ar piepūli piecēlos. Drebēju no aukstuma un uztraukuma. Manas
mitrās virsdrēbes bija sasalušas un nevarēja brīvi kustināt rokas. Mīņājos un
kustējos, kā vien tik iespējams. Koridorā visi trokšņi bija apklusuši.
Pēc ilgāka laika koridorā izdzirdu
soļus, kuri nāca uz mana būceņa pusi. Nograbēja mana būceņa durvju atslēga un
durvis atvērās. Durvīs parādījās čekists Pinka un istrebiteļs Deičmanis. Pinka
uzsauca, - tomēr dzīvs! Atvēra mapi, kura viņam bija līdzi un skaļi teica, -
klausies. Čekists Pinka lasīja: - pilsonis Jānis Barkovskis Alekša dēls, bija
arestēts no 1944. gada 17. oktobra līdz 1944. gada 20. oktobrim un atradās
apcietinājumā Tilžas NKVD pārvaldē lietas noskaidrošanai. Man lika
parakstīties. Es no čekista Pinkas pieprasītā paraksta atteicos un
neparakstīju. Istrebiteļs Deičmanis mani saķēra aiz pleca un dusmās izrāva ārā
no būceņa un pavēlēja, - lasies projām. Čekists Pinka vēl man uzsauca: - Mēli
turi aiz zobiem. Ja vajadzēs, mēs tevi atradīsim. Izejot laukā, nesapratu, kur
es atrodos. Laukā bija tumšs un auksts. Mitrās drēbes sala. Nevarēju saprast,
uz kuri pusi jāiet, bet doma bija tikai viena, ātrāk un tālāk no šīs vietas.
Atkal kopā ģimenē
Tēva mājās ierados rīta pusē. Māte
un tēvs, mani ieraugot, raudāja prieka asaras, ka es vēl esmu dzīvs. Kad es
jautāju, kur māsiņas, tēvs atbildēja, ka Annu, Anastasiju un Mariju 18. oktobra
rītā istrebiteļi arestējuši un aizveduši uz Tilžu.
Jutos ļoti saguris un gribējās
gulēt un arī ēst. Tēvs sameklēja sausas drēbes. Sasalušās grieza ar nazi, lai
varētu noģērbt un palīdzēja pārģērbties. Māte bija sagatavojusi ēdienu un
uzvārījusi karstu liepziedu tēju. Nomazgājos. Pie galda ēdot, māte lika daudz
dzert liepziedu tēju tik karstu, cik vien var iedzert. Pie galda aizmigu. Ar
tēva palīdzību piecēlos, bet nevarēju izkustēties. Kāju muskuļus savilka
krampji. Pleci skaudri sāpēja, roku muskuļi bija satūkuši. Ar tēva palīdzību
tiku līdz gultai. Māte ar vairākām segām mani sasedza, lai es izsvīstu. Aizmigt
nevarēju, jo sāpes neļāva aizmigt. Tomēr pēc laiciņa sāpes pārvarēja miegs un
es aizmigu. Bez pamošanās es biju nogulējis līdz otrās dienas vakaram. Kad
pamodos, jutos spirgtāks. Sasistā miesa un locekļi tā vairs nesāpēja.
Tēvs bija izkurinājis pirtiņu un
ieteica arī man aiziet pasildīties, pērties un nomazgāties. Biju pateicīgs par
tēva pūlēm. Aizgāju uz pirtiņu. Kad izģērbos, tēvs raudāja, redzot uz manas
miesas zilos sasitumus un runāja: - tevi, šie sarkanie nelieši, tik nežēlīgi ir
situši!... Tava miesa ir vienos zilumos... Kā, tu, dēls, visu to pārdzīvoji?!
Tēvam teicu, ka man ir palīdzējis Dievs un Likteņmāte, tāpēc esmu dzīvs. Tēvam
stāstīju, ka sišana un spīdzināšana čekistiem bija necilvēcīga un nežēlīga.
Pirtiņā labi izsvīdu, izpēros un
nomazgājos. Jutos sevī atspirdzis un spēka pilns. Arī sasistie kauli un muskuļi
vairs tik skaudri nesāpēja. Paldies manai māmiņai un tētim. Biju sakopts un
aprūpēts.
1944. gada 21. oktobra vakarā no
Tilžas čekas apcietinājuma mājās pārnāca manas māsiņas Anna, Anastasija un
Marija. Sagurušas. Ieraugot mani, priecājās, ka atkal mēs, visa lielā ģimene
esam kopā savās mājās “Austrumos”. Māsa Anna stāstīja, ka pratināšana notikusi
netālu no cietuma izpildkomitejas pagrabā. Cietumā esot bijušas vairākas
sievietes gan no Rugājiem, Bērzpils, Ruskulovas, Mežarijām un arī no Tilžas,
vārdā Marcijanna. Viņa stāstīja, ka dzīvojusi “Keibeniekos”, bet tagad dzīvojot
Tilžā. Viņu apcietinājuši par mežinieku atbalstīšanu. Šī sieviete izteikusies,
ja šo sauks uz nopratināšanu, šī visu izstāstīšot, ko zinot par mežiniekiem. Un
arī pārējām apcietinātajām teikusi, ka labāk esot atzīties, nevis tupēt šeit
dienām un naktīm. Sieviete no Rugājiem viņai teikusi, ka šī vispār nezinot par
ko šeit nokļuvusi. Arī citas apcietinātās sievietes teikušas, ka Pinka ar
istrebiteļiem iebrauca mājās, lika saģērbties un iet uz mašīnu. Kad jautājušas,
- kāpēc apcietina, tad Pinka atbildējis, ka visu noskaidrošot. Tā, kurai vārds
bija Marcijanna, manai māsai Annai izteikusies, ka es visas trīs pazīstu un jūs
esot māsas no Runcenes un jūsu apkārtnē ir visvairāk mežinieku. Jā, tādi, lūk,
čekas aģenti kopā ar apcietinātiem bija cietumā! Kā tagad to esmu apzinājis, šī
neliete, čekas aģente, kura sadarbojās ar čekistiem, bija no “Keibeniekiem” un
viņas vārds – “Marcijanna Ozola”.
Māsa Anastasija stāstīja, ka no cietuma uz izpildkomitejas
pagrabu, uz nopratināšanu, vedis pazīstams kaimiņš Ēvalds Sinelis, kurš
kalpojis istrebiteļos – čekas izpalīgos. Māsa viņam jautājusi, - kāpēc viņas
apcietinātas, tad istrebiteļs Ēvalds Sinelis atbildējis – nezinu. Varbūt par
bandītu atbalstīšanu. Jaunākā māsa Marija tajā laikā mācījās Purviņu 7-
gadīgajā pamatskolā un viņu pratināja čekist Melnis. Uz nopratināšanu no
cietuma dzinis istrebiteļs Jānis Peizeris, kuru es pazinu. Viņš izteicies, jūs
esiet no Runcenes, bet tālāk sarunās neesot ielaidies.
Kad māsas 1944. gada 21. oktobrī
tika atbrīvotas no Tilžas cietuma, cietumā ieradies čekists Miķelsons un
istrebiteļs Deičmanis Izsauca pēc uzvārda un vārda un ar piebildi, - esiet
brīvas un ejiet mājās. Čekists Miķelsons māsai Marijai iedeva salocītu papīra
lapiņu un teicis, šo dokumentu nodosi skolas direktoram. Atnākot mājās, visas
ģimenes klātbūtnē māsa Marija šo papīru atlocīja un izlasījām. Šajā papīrā bija
rakstīts tā:
Izziņa:
Izdota 1944. gada 21. oktobrī pilsonei Barkovskai
Marijai Alekša meitai par to, ka viņa atradās izmeklēšanā Tilžas NKVD pārvaldē
no 1944. gada 18. oktobra līdz 1944. gada 21. oktobrim.
Tilžas
NKVD pārvaldes majors: Belobrodovs.
Tilžas
NKVD pārvaldes kapteinis: Pinka.
Latvieši! Vai mums ir tiesības uz savu
vēsturi!? Pašlaik šādas tiesības nemanām. Latviešu vēsturnieki nez kādēļ
pastiprināti ir pievērsušies “holokausta” pētniecībai vācu okupētās Latvijas
teritorijā. Bet primārais, mūsu jaunākās vēstures (1940. – 1990.) pētniecība.
Šeit jābūt tai traģēdijai, kas šajā laikā piemeklējusi Latvijas valsti un
latviešu tautu PSRS okupācijas laikā, jo tieši šī okupācija gan mūsu valstij,
gan tautai ir nesusi vislielāko ļaunumu. Latvijas tēla veidotājiem jāpamet
vārgās aizstāvēšanās pozīcijas un jātiek vaļā no peramā zēna sindroma.
Dokumentu un argumentu mūsu vēsturiskās taisnības aizstāvēšanai ir vairāk nekā
pietiekoši.
Partizāna zvērests, pirmā kauja un bunkuru celtniecība
Bija
1944. gada 22. oktobra diena. Šo dienu es visu savu mūžu atcerēšos, kamēr
dzīvošu un sildīšos šīs zemes saulītē. Šinī dienā, manā Barkovsku lielajā
ģimenē tika apspriesta mana turpmākā dzīve un darbība. Apspriedē piedalījās
manas māsas Anna, Anastasija, Marija, māte Marta, tēvs Aleksis un es – Jānis.
Māte, tēvs un māsas izteicās, ka mācības Rēzeknes pārtikas rūpniecības skolā
jāpārtrauc un kādu laiku piesardzīgi jādzīvo mājās, kamēr čekas vīri
nomierināsies. Šajā laikā tēvs konsultējās ar “Latgales partizānu” grupas
komandieri Andreju Roskošu (Melnais), kas tajā laikā ar savas grupas vīriem
bija apmetušies mana tēva saimniecības mežā uzceltajā bunkurā. Šajā bunkurā
dzīvoja partizāni: Pēteris Zelčs (Zaļais), Antons Roskošs (Gaišais), Paulis Konuševs
(Štose), Alfrēds Grīnis (Fredis) un grupas komandieris Andrejs Roskošs
(Melnais). Šajā bunkurā esošo partizānu klātbūtnē viņi mani pieņēma savās
rindās. 1944. gada 24. oktobrī Andrejs Roskošs, turot rokā Latvijas valsts
ģerboni, no manis pieņēma “partizānu zvērestu”. Es runāju partizānu zvēresta
tekstu: “Es, Jānis Barkovskis, stājoties Latvijas Nacionālo partizānu rindās,
zvēru, visus savus spēkus, radošo enerģiju un arī dzīvību atdot par savas
tautas un Tēvzemes brīvību un neatkarību. Būt paklausīgs saviem biedriem un
komandieriem, iet cīņā pret sarkano mēri – komunismu”.
Pēc zvēresta nodošanas Andrejs Roskošs no bunkura
sienas noņēma uzkārto vācu mašīnpistoli un uzlika man to kaklā. Es nometos
ceļos, uz bunkura klona, noskūpstīju karogu, kuru rokās turēja partizāns Antons
Roskošs, un uz mašīnpistoles iegravēto rūpnīcas numuru 4624. Piecēlos kājās un
savu nostāju apliecināju ar vārdiem: “Gods kalpot savai tautai un tēvzemei”.
Šis ierocis manās rokās bija pirmais, kurš mani pavadīja baltās un nebaltās dienās.
Arī šodien palieku uzticīgs savai tautai un tēvzemei.
Tā sākās manas partizāna dzīves
gaitas. Pirmā cīņa notika 1944. gada 27. novembrī. Krievu armija, čekisti un
istrebiteļi ķemmēja mūsu apkārtnes mājas un mežus. Bija miglains rīts. Mūsu
partizānu grupa atradās “Vecdruvnieku” māju mežā. Vērojām armijas un
istrebiteļu pārvietošanos. Pirmās apšaudīšanās un granātu sprādzieni bija
dzirdami Čakšu Runcenes pusē. Skatāmies, ka no miglas uz mūsu pusi izskrien
cilvēks ar šauteni rokā. Nobijies, piekusis. Mēs, partizāni, šo cilvēku
pazinām. Viņš bija mūsu grupas partizāns Pēteris Zelčs (Zaļais). Mēs ieņēmām
pozīcijas ar ložmetēju MG-42 biezā mazo eglīšu aizsegā un vērojām. Krievi un
istrebiteļi pienāca līdz mežmalai, bet mežā iekšā negāja. Vakarā miglas aizsegā
sākām pārvietoties uz “Austrumu” māju mežu un pēkšņi, no labās puses, krievi
atklāja uguni. Mēs, partizāni, atšaudoties ar ložmetēju, atkāpāmies uz Plūmīšu
māju mežu. Mūsu grupai zaudējumu nebija. Krieviem un istrebiteļiem viens
kritušais. Čekisti un istrebiteļi arestēja visu apkārtējo māju cilvēkus. Manas
māsas: Annu, Anastasiju, Mariju, tēvu Aleksi, Helēnu Roskošu, Pugačus,
Celmiņus, Auziņus, Zelčus, Pujātus un visus aizveda uz Tilžas čeku
nopratināšanai. Pēc piecām diennaktīm arestētos no cietuma atbrīvoja. Pie
Austrumu, Plūmīšu, Vecdruvnieku, Celmukalna un Pugaču mājām Tilžas čekisti
izvietoja slēpņus. Mēs, partizāni, vērojām čekistu un istrebiteļu darbību mūsu
apkārtnē un nolēmām, ka mūsu partizānu grupai jāpāriet uz Grīvu meža masīvu.
1944. gada 30. novembra naktī mēs atstājām “Austrumu” māju meža bunkuru un
devāmies ceļā. Ar rīta gaismu bijām Grīvu mežā. Ar šo meža masīvu, mūsu
partizānu komandieris Andrejs Roskošs, bija pazīstams no bērnības dienām.
Izvēlējāmies Silakalniņu, kurš
bija noaudzis ar sīkām, mazām, biezām eglītēm cilvēka augumā. Kalniņam bija
nogāzīte un graviņa. Bunkura celšanu uzsākām tūlīt, jo bija jau pirmais sals un
parādījās sniegs. Izrakām četri reiz pieci metri lielu bedri, ar dziļumu 2,5
metri. Izrakto smilti izlīdzinājām pa kalna nogāzi un graviņu. Turpat tuvumā
zāģējām stabus pamatu stūriem. Baļķēnus sienām zāģējām un nesām uz saviem
pleciem. Tā cēlās mūsu pirmais bunkurs “Grīvas”. Kamēr cēlām bunkuru, dzīvojām
teltī, kura bija noklāta ar lieliem egļu zariem un sūnu. Bunkura griestus
noklājām dubultā ar resnākiem baļķiem, sūnām un skujām. Izejas lūka bija ar
vāku, kurai virsū bija iestiprinātas divas bieziem zariem noaugušas eglītes.
Pagaidu iekāpšana uz izkāpšana notika pa trepi. Vēlāk tika ietaisītas sānu
durvis, kā tunelis uz graviņas pusi. Jauno bunkuru nomaskējām ar sila sūnām un
uzstādījām augošas zemzarainas eglītes. Būvdarbus vadīja Andrejs Roskošs un kā
viņš izteicās, tad daudz bunkuru esot cēlis Volhovas purvā un Veļiki Lukos. Pēc
piecu dienu darba un guļamlāviņu ierīkošanas no telts varējām pāriet uz
bunkuru. Vēl bija jāiemūrē plītiņa. Šo darbu veica partizāns Pēteris Zelčs no
Vītoltēva atnestajiem ķieģeļiem. Plītij bija čuguna virsma ar diviem riņķiem un
skursteni. Ūdeni ņēmām no netālās Dūkšupītes. Uz jaunās plīts vārījām liepziedu
tēju, to dzērām un klāt piekodām maizīti. Pārrunājām visu notikušo. Bunkurā
bija silti un patīkami.
Jau nākošā dienā komandieris mūs,
partizānus, iepazīstināja ar sastādīto grafiku mūsu bunkura apsardzībai. Mūsu
bunkurs no apdzīvotām vietām un mājām bija trīs kilometri dziļi mežā un ceļi
mums bija meža zvēru iemītās takas, pa kurām mēs pārvietojāmies. Iztikai bija
vajadzīga maizīte. Par to mēs, partizāni, pārrunājām un vienojāmies, ka nākošā
dienā iesim izlūkos uz mežmalu, lai tiktos ar Vectilžā dzīvojošo Melnasalas
iedzīvotāju Sparinski, kuru pazina mūsu komandieris Andrejs Roskošs. Rīta ceļam
bijām gatavi bez ieročiem un līdzi ņēmām zāģi un cirvi. Pusdienas laikā bijām
jau mežmalā, pie mūsu atbalstītāja Sparinska mājas. Kādu laiku no mežmalas
novērojām mājas apkārtni. Pēc novērošanas, komandieris ar četriem partizāniem
aizgāja uz mājām. Mēs, divi partizāni, novērojām visu un lēnām tuvojāmies mājai
un palikām laukā uz posteņa. Pēc kāda laika no mājas izgāja mūsu vīri, līdzi
nesdami maizīti un žāvētu gaļu. Tā mēs visi seši vīri devāmies atpakaļceļā uz
Silakalniņa bunkuru. Komandieris uzsāka sarunu, ka Sparinskis mājās ticies ar
Marijana Slucka partizāniem Punduru un Loginu no Slotukalna partizānu nometnes
Viļakas pusē un norunājuši pēc nedēļas nākamo tikšanos. Atgriežoties savā
bunkurā vārījām tēju, dzērām un nu jau mums bija žāvētā gaļa ko klāt piekost
pie maizītes. Tie bija svētki. Ilgāku laiku mēs tādu ēdienu nebijām ēduši.
Paldies Sparinska tēvam un mātei. Pēc maltītes komandieris izteicās tā, - ko
jūs, mani cīņu biedri, teiksiet un domājat par kopā saiešanu un apvienošanos ar
Slucka vīriem. Tā mēs ilgi pārrunājām un domājām, kā būtu labāk dzīvot un
cīnīties pret okupantiem - lielākā pulkā, vai dzīvot un cīnīties mazākās
grupās. Domas un izteikumi bija dažādi un gala vārdu teica mūsu komandieris
Andrejs Roskošs – Melnais. Apvienosimies ar Slucka vīriem. Mēs piekritām viņa
domai un pārrunājām, ka mēs būsim lielāks spēks cīņā pret okupantiem.
Apvienošanās
Nākošā nedēļā mūsu komandieris ar
diviem partizāniem, Antonu Roskošu un Pauli Konoševu aizgāja uz atkārtotu
tikšanos ar Slucka vīriem Sparinska mājā. Šoreiz uz tikšanos nebija Pundura un
Logina, bet Slucka vīri Dūzis un Sidrabiņš. Viņi Sparinska tēva mājās jau
gaidīja. Mūsu komandieris stādījās priekšā Dūzim un Sidrabiņam. Sidrabiņš
informēja, ka Slotukalna partizānu komandieris devis savu piekrišanu, lai mēs
saietu kopā un apvienotos līdz 1944. gada 23. decembrim. Lai Sidrabiņa un Dūža
pavadībā ierastos Slotukalna partizānu nometnē 23. decembrī. Kad Andrejs
Roskošs atgriezās savā bunkurā un Grīvas vīriem – mūsu grupas partizāniem par
to visu izstāstīja, tas bija 1944. gada 19. decembrī un pēc divām dienām mēs
savu bunkuru atstāsim. Visiem vīriem bija jāsakārtojas ceļam. Pašreizējā
bunkura āriene pastiprināti jānomaskē. Jau nākošā dienā visus darbus paveicām
bunkura nomaskēšanā un komandieris, ar sagatavotiem četriem mietiņiem rokā,
visus mūs ņemot līdzi, teica: - šajās vietās, kur iedzīsim mietiņus – šodien,
rīt, kad visi būsim gatavi doties ceļā, uzliksim kājnieku mīnas pie katra
mietiņa. Tikai ikviens atceraties šo vietu. Lai nenotiktu nelaime, ja mīna
eksplodē. Jo visādi var gadīties. Varbūt būs vajadzība mums pašiem atgriezties
šajā bunkurā, vai arī ar mūsu cīņu biedriem no citām partizānu grupām. Un tā,
1944. gada 21. decembra rītā kāpām ārā no bunkura. Pēdējais izkāpa komandieris.
Lika nostāties ierindā. Rokā viņam bija brezenta maisiņš. Pacēlis šo maisiņu
rokā, runāja, te ir četras kājnieku mīnas ar detonatoriem. Viņas atstāsim, lai
sargā mūsu bunkuru. Un aizgājis pie mietiņiem nolika mīnas. Virsū uzlika sūnas.
Atgriezās pie mums un lika pārkrustīties. Piesaucot Dievpalīgu devāmies ceļā uz
Sparinska mājām. Sasnieguši mežmalu, apstājāmies un kādu laiku ar tālskati
novērojām māju un tās apkārtni. Komandieris Andrejs uz Pauli Konuševu teica,
iesim un jūs mums līdzi. Pārējie paliksiet pie mājām aiz kūts un klēts. Andrejs
un Paulis iegāja mājā un pēc neilga laika Paulis sauca, - vīri! Nāciet! Mūsu
pavadoņi grib redzēt mūs visus kopā. Mēs visi seši bijām Sparinska tēva
pagalmā. No istabas izgāja divi braši un stalti vīri un mūs sveicināja. Esiet
sveicināti Latvijas nacionālie partizāni! Mēs atbildējām: - Esiet sveiki!
Stādījās mums priekšā, - esam Marijanna Slucka “Slotukalna” partizānu nometnes partizānu
grupu komandieri ar segvārdiem Sidrabiņš, Dūzis. Sidrabiņš mūs uzrunāja un
brīdināja, ja gadījumā pa ceļam mums iznāktu satikties ar istrebiteļiem, tad
varētu nākties lietot ieročus. Esiet moži, mundri, redzīgi un dzirdīgi un ar
Dievpalīgu devāmies ceļā. Priekšgalā gāja pavadoņi, kuri zināja purvu un meža
ceļus un taciņas. Kopā mēs bijām astoņu vīru grupa. Tajā ziemā sniega vēl
nebija daudz. Pēc divu diennakšu gājiena, 1944. gada 23. decembrī, pēcpusdienā,
sasniedzām “Slotukalna’” partizānu nometnes pirmo posteni. Dūzis nosauca paroli
un sargi mums atļāva iet tālāk. Pēc kāda puskilometra, dublējošais postenis
atkal mūs apstādināja un Dūzis vēlreiz nosauca paroli “Aiviekste”. Posteņa
sargs mums atļāva turpināt ceļu. Nu jau mēs bijām Slotukalna partizānu nometnes
teritorijā. Sidrabiņš un Dūzis mūs aizveda līdz štāba bunkuram. Tur bija
iepazīšanās ar tiešo nometnes komandieri Marijannu Slucki, kurš mūs uzrunāja un
apsveica ar ierašanos. Sarokojāmies. Pagaidām mūs ievietoja štāba bunkurā.
Nākošajā dienā no skujām sākām celt slieteni. Zemē ierakām stabus. Pārklājām ar
lielu brezenta pārklāju. Sānus noklājām ar salmiem un sūnu. Augšā un apkārt
visu noklājām ar bieziem egļu zariem. Grīdu vispirms noklājām ar biezu salmu
kārtu un virspusē noklājām ar egļu zariem. No degvielas mucas izgatavota
krāsniņa tika novietota slieteņa vidū un apkārt mucai salikti akmeņi. Krāsns
tika kurināta visu diennakti. Naktīs krāsni kurināja naktssargs, kurš dežurēja
bunkurā. Tā no štāba bunkura mēs, seši vīri, pārgājām uz savu bunkuru. Nākošā
dienā nometnes komandieris informēja, ka pēc divām nedēļām visi partizāni
pārcelsies uz Stompaku purva saliņu jaunajiem bunkuriem. Mēs, partizāni, katru
dienu braucām ar zirgiem un gājām kājām un strādājām līdz vēlai tumsai, lai
“Stompakos” ātrāk uzceltu jaunos bunkurus. Celtniecību vadīja Broņislavs
Sluckis. Darbi notika raiti un ātri, jo skuju slieteņos ilgāk nebija iespējams
dzīvot, jo pieņēmās sals un sākās ziemas puteņi. Pēc mēneša intensīva darba,
Stompakos bija uzbūvēti 24 bunkuri. Bunkuros tika iemūrētas vairākas plītiņas,
lai partizāni varētu vārīt un cept. No divsimtlitru degvielas mucām tika
izgatavotas krāsnis un novietotas jaunajos bunkuros. Bunkuros krāsnis un plītis
tika iekārtotas bunkuru stūros, jo pa bunkuru sienām bija izvietotas
divstāvīgas guļamlāviņas. No “Slotukalna” nometnes tika pārvestas visas vecās
iekārtas: soli, galdi, arī daži krēsli. Un tā, 1945. gadā, pēc Zvaigznes
dienas, tas ir 7. janvārī, no “Slotukalna” pārcēlāmies uz jaunajiem bunkuriem
“Stompakos”. Katrā bunkurā varēja dzīvot no 20 līdz 25 vīri. Bunkuros bija
silti un patīkami. Šīs celtnes bija ieraktas 1,5 metri dziļi zemē un labi
nosūnotas. No ārienes apmestas ar zemēm. Katrai celtnei bija trīs mazi lodziņi.
Apgaismojumam bija petrolejas lampas, lukturi, sveces. Štāba bunkurā bija
gaisma no petrolejas gāzu lampas. “Stompakos” mēs satikām mums pazīstamus
vīrus: Hendriku Vestmani (Bārdu) un Augustu Kudrenicki (Grantu). Dzīvojām vienā
grupā. Mēs, seši jaunpienākušie, Vestmanis un Kudrenickis. Dzīvojām vienā bunkurā
ar Ziemeļa grupas partizāniem. Viņi bija 14 vīri. Kopējais bunkurā dzīvojošo
skaits bija 22 vīri. Mūsu bunkurs atradās netālu no štāba bunkura. “Stompaku”
purva jauno saliņu partizānu nometni vadīja Pēteris Supe (Cinītis). Viņa
adjutants Broņislavs Sluckis (Indulis) bija viņa vietnieks. “Stompaku” purva
partizānu nometnes apsardzes priekšnieks bija Jānis Kozlovskis (Imants).
Sakarus un izlūkošanu ar citām partizānu grupām vadīja Antons Circāns (Vārpa).
Stompaku partizānu nometnes pārtikas krājumus pārzināja Jānis Supe (Priede).
Stompaku partizānu nometnes viens bunkurs tika iekārtots kā Dievnams – baznīca.
Dievkalpojumi notika katru dienu un tos vadīja Romas katoļu draudzes prāvests
Ludvigs Štagars no Šķilbēnu draudzes (Pabērzs). Viņi abi ar savu ērģelnieku
Jerumānu Senkānu bija nežēlīgi vajāti un viņus meklēja Viļakas NKVD pārvalde.
Šie abi savas tautas atbalstītāji bija nolēmuši, lai nekristu čekistu nagos,
aizgājuši partizānos. Mani iedalīja sakarnieku – izlūku rotā, kuru vadīja
Broņislavs Sluckis (Indulis). Pēteris Supe (Cinītis) un Broņislavs Sluckis
rīkoja un rūpējās par mūsu apmācīšanu gan teorētiski, gan praktiski. Grupā mēs
bijām 21 cilvēks. Citreiz apmācībās piedalījās arī Antons Circāns (Vārpa).
1945. gada 2. marts
Mūsu apmācību grupā vairāk bija
jaunieši. Mācības notika katru dienu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Notika
praktiskās un taktiskās mācības. Vajadzēja apsekot un izlūkot mūsu nometnes
teritoriju, kā arī novērot svarīgākos ceļus, īpaši posmu Viļaka – Balvi un
uzmanīt, cik bieži pārvietojas mašīnas ar karavīriem. Novērošanu izdarījām no
slēpņiem. 1945. gada 28. februārī, mežā, tuvu pie mūsu nometnes ievērojām divus
svešus cilvēkus, kuri staigāja gan uz vienu, gan uz otru pusi un skatījās
visapkārt. Šos abus svešos cilvēkus aizturējām un atvedām uz nometnes štābu,
lai noskaidrotu, kas šie cilvēki ir. Mūsu partizānu nometnes tiesā, nopratinot
šos svešos cilvēkus, atklājās, ka viņi ir izsūtīti spiegi un Viļakas čekai ir
uzdevums izlūkot mūsu nometni. Iefiltrēties mūsu partizānu vidū un uzzināt, cik
mēs esam, kāds mūsu apbruņojums un ieroči. Šiem neliešiem, čekas spiegiem, pēc
nopratināšanas tika piespriests augstākais soda mērs, kurš arī tika izpildīts.
Līdz ar to mūsu partizānu komandieri un partizāni uzzināja, ka mūsu nometnei
gatavojas uzbrukt un to ielenkt nolēmis čekas karaspēks. Nometnē visi partizāni
zinājām, ka šī diena ir otrais marts 1945. gadā. Jau no pirmā marta uz otrā
marta nakti visi partizānu grupu komandieri savus vīrus izvietoja pa nometnes
aizstāvēšanas kaujas līnijām. Mums jau naktī sniegā bija izrakti aizstāvēšanās
grāvji. Komandieri jau naktī savus vīrus izvietoja aizstāvēšanas grāvjos. Bijām
gatavi uz visu, kad gaisā tiks izšauta sarkana raķete. Biezās, zemzarainās
eglēs vairākās vietās izvietojās novērotāji un snaiperi. Un 1945. gada 2. marta
rītausmā sākās čekas karaspēka uzbrukums mūsu nometnei. Pirmie ar ienaidnieku
saskārās Paegles priekšposteņa vīri. Mūsu partizānu nometnes bruņojumā bija 15
vācu MG – 42 ložmetēji. Šie ieroči mums pavēra izlaušanos no aplenkuma. Mēs,
partizāni, pļāvām uzbrucējus. Atsevišķas apšaudes turpinājās līdz dziļai
tumsai.
Ķēdēm pienākot tuvāk, kad varēja
saskatīt ienaidnieku, bija sarkanas raķetes signāls un mēs atklājām uguni no
visiem mūsu rokās esošajiem ieročiem. Mūsu kaujas vietā uzbrucēju ķēdes labi
pļāva vācu tautības karavīrs ar kaulu zāģi MG – 42, kurš minūtē izšāva 3000
lodes uz ienaidnieku. Šī vīra vārds bija Edgars (Štose) un viņa rokās šis
ierocis darbojās nekļūdīgi un precīzi. Pirmās uzbrucēju ķēdes un uzbrukums tika
atvairīts. Kauja ilga četras stundas. Mūsu partizāniem bija 13 kritušie un 9
ievainotie. Čekistiem bija daudz kritušo, kuri turpat gulēja purvā uz sniega.
Čekistu komandieri Abakumovs un Mickevičs no jauna sakārtojuši savus karavīrus
un istrebiteļus, neskatoties uz zaudējumiem, atkal dzina virsū mūsu partizānu
pozīcijām. Mēs slēpāmies aiz kokiem un sniega veidotos ierakumos. Ienaidnieka
tumšos stāvus mēs labi saskatījām, kā viņi līda pa purva sīkajām priedītēm. Kad
ienaidnieks bija pienācis tuvu, mēs atklājām uguni no visiem esošiem ieročiem.
Strādāja visi vācu MG – 40 un MG – 42 ložmetēji visās mūsu nometnes kauju
vietās. Ienaidnieka karavīri, saņemot mūsu partizānu blīvo uguni, mēģināja
ierakties purva sasalušajā sniegā.. Tas viņiem nebija iespējams, jo mūsu ieroču
uguns to neļāva. Ienaidnieka apšaude pieklusa un viņi atkāpās, atstādami guļam
daudz kritušo un pēc palīdzības saucošos ievainotos. Šī kauja ieilga visu dienu
un kaujas troksnis vārījās kā elles katlā. Šajā kaujā smagi ievainoja mūsu
partizānu grupas komandierus Dūzi un Sidrabiņu. Ienaidnieks savus purvā
kritušos un ievainotos dienas laikā savākt baidījās. Atsevišķas apšaudes
turpinājās līdz dziļai tumsai. Tumsai iestājoties, kaujas tika pārtrauktas. Tad
ienaidnieks centās savākt savus ievainotos un kritušos. Mēs, partizāni, ar
dažiem komandieriem palikām savos kauju sektoros. Nometne bija apsargāta un
bijām gatavi nakts kaujai. Komandieri Supe, Sluckis, Kozlovskis, Roskošs,
Vestmanis, Kudrenickis štāba bunkurā pulcējās uz apspriedi – par spēku sakoncentrēšanu
un izlaušanos no ienaidnieka aplenkuma. Komandieris Sluckis (Indulis) ar
partizānu grupu pie baznīcas bunkura sienas kritušajiem 13 partizāniem raka
kapu. Un zemes klēpī tika guldīti kritušie partizāni. Kritušos pārsedza ar
telteni un segām. Pāri kopējai bedrei pārklāja Latvijas valsts karogu. Mācītājs
Štagars (Pabērzs) svētīja kritušos brīvības cīnītājus. Atskanēja atvadu salūts.
Partizānu nometnes komandieris Supe (Cinītis) teica atvadu runu: “Latviešu
tautas nacionālie partizāni! Pateicības vārdi Jums par parādīto drosmi,
varonību un prasmi kaujā ar ienaidnieku. Jūs esat atdevuši Latvijai visdārgāko
– savu dzīvību, upurēdami to uz Tēvzemes brīvības altāra. Mēs, dzīvi palikušie,
zvēram jums, ka mēs šeit atgriezīsimies, kad Latvijas zeme un latviešu tauta
būs brīva. Jūsu pīšļus pārvietosim uz Dieva svētīto zemi Dzimtenes kapu
kalniņā.” Partizānu roku mestā sasalušā smiltiņa klāja kapu. Kapa vidū tika
uzlikts no balta bērza apaļkoka gatavots krusts. Komandieris Supe (Cinītis)
partizānu grupu komandierus aicināja štāba bunkurā uz apspriedes tālāku
turpināšanu. Tika pieņemts lēmums naktī sakārtot astoņus zirgu pajūgus
ievainoto pārvešanai uz Grīvu meža masīvu Tilžas novadā līdz ar komandieriem
arī 72 partizānus. Līdzi ņemt pārtiku, medikamentus, segas, pārsienamās saites,
ieročus, munīciju. Izlaušanās un atkāpšanās virziens – Garsterdeles – Dambīšu
māju virzienā. Roskošs, Vestmanis ar saviem grupas vīriem naktī no nometnes
izmīdīja ceļu, lai uzsaltu un pajūgiem labāk pārvietoties. Bijām saspringti un
nemierīgi, gatavi visam. Partizāni tika atsaukti no kauju sektoriem, tajā
skaitā es, sakarnieks – izlūks Barkovskis (Smilga). Vestmanis, Roskošs
sagatavotajos astoņos pajūgos lika iejūgt zirgus, ragavas, ieklāt sienu un
segas. Iekārtot ragavās 11 ievainotos. Sanitāri savus darbus bija izdarījuši.
Visu sakārtojām un no štāba bunkura iznesām ievainotos. Novietojām sešās
ragavās. Pārējos divos pajūgos bija pārtika, ieroči, patronas, granātas,
medikamenti, zāles un pārsienamās saites. Maldināšanas nolūkā naktī partizāni
uz lielceļa Viļaka – Balvi Slucka (Induļa) vadībā sāka apšaudīt ienaidnieka
karaspēku. Šajā brīdī, mēs, 72 partizāni, ar ievainotajiem, sākām atkāpšanos
Garsterdeles – Dambīšu māju virzienā. Priekšgalā gāja 20 vīri ar automātiskiem
ieročiem un partizāns “Edgars” ar vienu ložmetēju MG – 42, partizānu grupu
komandieri Supe, Kudrenickis, Vestmanis, Roskošs. Aiz viņiem mēs, astoņi
partizāni, kuri vadīja pajūgus un divi sanitāri. Tuvojoties Dambīšu mājām,
ienaidnieks pēdējā brīdī atklāja uguni. Jau esot pie mājām, notika kauja.
Partizāna “Edgara” kaulu zāģis atklāja uguni. Ienaidnieks metās bēgt un
atkāpās. Dambīšu mājas no apšaudes aizdegās. Izlaušanās kaujā krita seši mūsu
partizāni. Lomonova (Stankeviča) vienība aizgāja uz Katlešu, Brontu mežiem.
Izlaušanās kaujā un kopā ar
Stompaku kaujām, mēs, partizāni, zaudējām 19 kritušos un 9 bija viegli
ievainoti, bet 2 – smagi. Stompaku kaujas lauku, mēs, partizāni, atstājām
organizēti un neuzvarēti. Pēc atkāpšanās sadalījāmies mazākās grupās.
Ievainotie tika atvesti uz Grīvu meža masīvu. Izvietoti un ārstēti mūsu
atbalstītāju mājās. Tādas bija Mīķišu, Vītolu, Robežu, Ozolu, Zeķīšu un Zariņu
ģimenes. Smagi ievainotos Sidrabiņu un Dūzi izvietojām pie mūsu laba drauga un
atbalstītāja Robežnieka, kura māja atradās Lielgrīvu meža masīvā meža ielokā.
Es un Andrejs Roskošs, ar mājas saimnieka starpniecību sazinājāmies ar Tilžas
ambulances ārstu Rūdolfu Cilinski. Šis ārsts man un Andrejam bija pazīstams no
pirmajiem Latvijas laikiem un bija labs draugs un paziņa. Viņš no Tilžas ar
zirgu atbrauca uz Robežnieku mājām norunātā dienā un laikā. Mēs ārstu
sagaidījām. Viņš apskatīja un uzklausīja ievainotos un konstatēja, ka abiem ir
cauršautas plaušas un sācies sastrutojums. Būs vajadzīga operācija, bet
apstākļi to neatļauj. Ārsts izrakstīja zāles un Robežnieku mājas saimniecei
Otīlijai teica, lai rītā ierodas pie viņa saņemt izrakstītās zāles. Mēs ārstu
pavadījām. Viņš mums izteicās, ka kādu laiku ievainotie, saņemot zāles, dzīvos.
Ja no sastrutojuma neradīsies organisma saindēšanās, tad lietojot zāles, tās
neitralizēs strutas un ir cerības izdzīvot. Ārsts atvadījās no mums, iesēdās
savā zirdziņā un aizbrauca. Atgriežoties istabā, mēs ar saimnieku un saimnieci
pārrunājām ārsta teikto. Saimnieks Arvīds izteicās, ka diez vai bez operācijas
šos ievainotos varēs glābt. Nakti mēs aizvadījām Robežnieku siltajā mājā.
“Purvasaliņās”
Nākošās dienas rītā mēs devāmies
uz jauno mūsu partizānu mītni “Purvasaliņas”, kur agrāk bija uzcelti trīs
rezerves bunkuri. Tas bija aiz Numernes mežniecības Kalvenes pusē. Šajos
bunkuros dzīvojām 72 partizāni. Sakari tika uzturēti ar citām partizānu grupām,
kuras atradās Bērzpils, Tilžas, Rugāju, Madonas, Gulbenes, Alūksnes, Lubānas
Gatartes, Drustu, Dzērbenes pusē. Mūsu “Purvsaliņu” nometnes komandieris bija
Andrejs Roskošs (Melnais). Viņa vietnieks bija Augusts Kudrenickis (Grants).
Nometnes apsardzi pārzināja Hendriks Vestmanis (Bārda). Pāri visam bija mūsu
Stompaku kauju komandieris, kurš atnāca līdzi ievainotajiem partizāniem,
Pēteris Supe (Cinītis). Viņš ieteica, ka ir jāuzceļ vēl viens bunkurs un
ievainotie jāpārved uz meža bunkuru. Šo viņa ieteikumu uzklausīja un sākās
jaunā bunkura celtniecība. Viņa vadībā tika izrakta būvbedre viena metra
dziļumā un 7x5 lielumā ar šķērsienu. Partizāni ķērās pie darba un nedēļas laikā
bunkurs tika uzcelts. Bunkura vienā stūrī tika izrakta aka. Akas malas tika
nostiprinātas ar šķeltām apses koka šķilām. Bunkurā grīdu veidoja no priežu un
egļu apaļkokiem. Pēc Pētera Supes (Cinīša) ieteikuma, bunkura dienvidu galā viņš
iekārtoja kā slimnīcu, bet ziemeļu galā būšot “Tiesu zāle” un kamera
tiesājamiem. Jaunajam bunkuram bija pieci lodziņi un divas ieejas durvis, kā
arī no ķieģeļiem mūrēta plīts un desmit guļamlāviņas no dēļiem. Darbus veica
mūsu nometnes partizāni.
Tā 1945. gada marta naktī,
Robežnieku māju saimnieks Arvīds ar savu zirdziņu partizānu pavadībā pārveda
abus ievainotos uz mežu. Paldies šiem Robežnieku māju saimniekiem par labestību
un pašaizliedzību. Viņi riskēja ar savu dzīvību un brīvību. Ievainotie tika novietoti
slimnīcas bunkurā, bet viņu veselības stāvoklis bija slikts. Lietotās zāles
nelīdzēja. Mūsu sanitārs Vikentijs runāja, ka sākusies organisma saindēšanās.
Pie Dieviem Sidrabiņš aizgāja marta otrajā pusē. Viņa kaps tika izrakts kalna
nogāzē netālu no mūsu bunkuriem. Kapa malas partizāni izlika no mazo priežu
apaļkokiem. Kapa dibenā ieklāja biezu skuju kārtu un pagalvī nolika sūnu
spilvenu. Kapā ieguldīto mirušo pārklāja ar segu. Mēs, nometnes partizāni, ar
saviem komandieriem, pie kapa stāvējām miera stājā ar saviem ieročiem. Atvadu
vārdus runāja Pēteris Supe (Cinītis). Viņš teica: - Partizāni! Šodien runāt ir
sāpīgi, jo mēs Dzimtenes zemes klēpī guldām mūsu pašaizliedzīgo, drošsirdīgo
partizānu grupas komandieri “Sidrabiņu”. Viņš savu dārgāko – dzīvību, atdeva
par savas tautas brīvību un neatkarību. Dieva svētība viņa pīšļiem. Viņa
varoņdarbs tautā nezudīs. Mēs, dzīvi palikušie, ar klusuma brīdi godināsim viņa
piemiņu.” Pāri kapam klājās smilšu pārsegs. Uz kapiņa, ar lāpstas kātu, smiltīs
tika iespiests krusts un noklāts ar sūnu. Salūta aizgājējam nebija, jo bija
jāievēro piesardzība.
1945. gada 12. marta naktī
komandiera Roskoša (Melnais) vadībā, mēs, 15 partizāni, devāmies uz mana tēva
mājām “Austrumi” un mūsu atbalstītājiem, pārtikas sagādei un jaunākās
informācijas saņemšanai. Līdz mūsu labvēļu mājām no mūsu nometnes bija astoņi
kilometri. Nakts tumsā mēs pārvietojāmies pa ceļu, bet tuvojoties mājām, metām
līkumu, tālāk no mājām, pa lauku. Nakts bija miglaina. “Austrumu” māju
sasniedzot, mežmalā apstājāmies un kādu laiku novērojām mājas un to apkārtni.
Komandieris noteica, ka mēs, trīs vīri, ejam uz māju. Ja notiek apšaudīšanās,
sedziet atkāpšanās ceļu. Nekas nenotika. Mēs, partizāni, aizgājām uz mana tēva
mājas pagalmu. Komandieris deva pavēli, lai kopā pa divi partizāni ieiet pie
mūsu atbalstītājiem, lai dabūtu maizes klaipiņus un kādus kilogramus gaļas. Pēc
divām stundām jāatgriežas “Austrumu” māju pagalmā. Kad mēs, partizāni,
atgriezāmies, ar pilnām mugursomām plecos un uzklausīto jaunāko informāciju,
mūs gaidīja jau trīs pajūgi, par ko bija parūpējušies mūsu atbalstītāji
Makarovs, Kudrenickis un mans tēvs Barkovskis. Lika sasēsties ragavās.
Komandieris brauca pirmajā pajūgā, jo viņš zināja taisnākos ceļus, kā ātrāk
iekļūt mežā. Pirmo pajūgu vadīja partizāna Makarova tēvs. Otro pajūgu vadīja
brāļu Kudrenicku tēvs un trešo pajūgu vadīja Barkovska tēvs. Komandieris teica,
lai partizāniem ieroči būtu kaujas gatavībā. Ceļš veda uz “Purviņiem”. Lauki un
meži bija klāti biezā miglā. Zirgi skrēja riksī. Tuvojāmies Boļeslava Zelča
mājām. Tiekot pretī pagalmam, kad divi pajūgi jau bija aiz šķūņa, uz trešo,
mūsu pajūgu, no mājas šāva krievu ložmetējs. Mēs, partizāni, no ragavām
izvēlāmies. Zirgs ar ragavām aizskrēja uz priekšu. Es pāri kūts jumtam pārmetu
granātu saišķi. Ložmetējs apklusa. Mēs, partizāni, lienot uz vēdera un
atšaudoties, atkāpāmies uz mežu. Mežmalā mēģināju piecelties, bet nevarēju
atsperties uz kreisās kājas un jutu sāpes krūšu kreisajā pusē. Komandieris
Roskošs mūs gaidīja uz ceļa mežmalā. No cīņas vietas tas bija varbūt nepilns
kilometrs. Es nebiju spējīgs iet. Mani lika ragavās un komandiera pavadībā
Makarova tēvs mani aizveda uz mūsu nometni “Purvasaliņas”. Sanitārs Vikentijs
mani tūlīt atbrīvoja no apģērba. Novelkot kreklus, konstatēja vieglu
ievainojumu. Lode bija gājusi gar kreisās krūts pusi sāniski, tāpēc krūšu
kurvis nebija sadragāts. Notīrīja, nomazgāja asinis un uzlika saiti. Kreisās
kājas ievainojumu skaudri sajutu un domāju, ka kājas kauls ir cauršauts, jo
sitiens bija tik sāpīgs, ka es nokritu uz ceļiem un piecelties uz kājām nebija
iespējams. Sanitārs nomazgāja, notīrīja asinis, uzlika zāles un nosaitēja.
Laimīgā kārtā arī šis, kreisās kājas ievainojums bija viegls, jo lode gāja
sāniski. Paldies Dievam un Likteņmātei, es paliku dzīvs – tikai ievainots. Mans
cīņu biedrs izlūks – sakarnieks Arnolds Sproģis krita nakts kaujā ar čekistiem
un istrebiteļiem 1945. gada 13. martā “Purviņos”. Viņa pīšļi ir apglabāti
Tilžas draudzes kapsētā. Šajā kaujā čekisti un istrebiteļi zaudēja 4 kritušos un
divus ievainotos. Mani ievainojumi ar daktera Rūdolfa Cilinska izrakstītām
zālēm un Tilžas aptiekāru Lūcijas un Pētera Noviku gādīgu palīdzību, un mūsu
partizānu sanitāra “Vikentija” aprūpi, mēneša laikā tika izārstēti. Paldies
šiem cilvēkiem. Es atkal biju partizānu rindās.
1945. gada aprīlī, no Stompaku
kaujās gūtajiem ievainojumiem, mūsu partizānu nometnē mira partizānu grupas
komandieris “Dūzis”. Blakus Sidrabiņa kapam partizāni izraka kapu. Kapa malas
izlika ar mazo priežu apaļkokiem, dibenu izklāja ar biezu skuju kārtu un
pagalvī nolika sūnu spilvenu. Kapā iecelto mirušo pārklāja ar segu. Nometnes
partizāni un komandieri ar ieročiem rokās stāvēja miera stājā. Atvadu vārdus
teica Pēteris Supe (Cinītis). Partizāni! Šodien mēs Dzimtenes klēpī guldām mūsu
drošsirdīgo cīnītāju, partizānu grupas komandieri “Dūzi”, - teica Pēteris Supe.
– Viņš savu dārgāko dzīvību ziedoja par savas tautas Brīvību un Neatkarību.
Dieva svētība viņa pīšļiem. Viņa varoņdarbs tautā dzīvos mūžu mūžos. Ar klusuma
brīdi godināsim viņa piemiņu, - nobeidza Pēteris Supe (Cinītis). Pāri kapam
klājās smilšu pārsegs. Uz kapiņa ar lāpstas kātu tika iespiests krusts un kaps
tika noklāts ar sūnu. Salūts nenotika, jo bija jāievēro piesardzība.
Pēc Sidrabiņa un Dūža
apglabāšanas, dažas dienas vēlāk, Pēteris Supe (Cinītis) tikās ar Lubānas
partizānu grupu komandieriem brāļiem Dunduriem un Robertu – Dāvi Timermani.
Laiks palika siltāks. Sāka strauji kust sniegs. Mežos un purvos ieskanējās
putnu dziesmas. Daba sāka atmosties. Bija tāda īpaša labsajūta un priecīgs
noskaņojums visā mūsu nometnē. Komandieris Pēteris Supe (Cinītis) bieži
partizānus uzrunāja, jokoja un stāstīja dažādas epizodes no dzīves un par
darbību diversantu skolā Vācijā. Kā arī par gatavošanos desanta izsēdināšanai
ienaidnieka aizmugurē. Viņš bieži apstaigāja un pārbaudīja mūsu nometnes
apsardzes dienestu un posteņus. Viņam vienmēr bija ko runāt. Mūsu nometni
apsekoja un apskatīja kā no sauszemes puses, tā arī no purva puses. No purva
puses varēja ieiet tikai pa laipām, kuras kā plosti bija sasietas kopā un
ieklātas purva slīkšņā. Mūsu “Purvasaliņu” nometnei apkārt rēgojās ūdens ar
ciņiem un niedru mežs gar purva malām, un bunkuri saliņas vidū. Partizānu
ieročus bieži pārbaudīja komandieris Supe un atgādināja, - ņemiet to vērā, ieročiem
vienmēr jābūt kaujas gatavībā, lai ienaidnieka uzbrukumu varētu atvairīt
vienalga kādos apstākļos un gadījumos. Jā, šī vīra staltā stāja un korektums,
labestība, mums – partizāniem, bija paraugs.
1945. gada aprīļa vidū, datumu
neatceros, Pēteris Supe (Cinītis), ar 15 partizāniem atstāja mūsu nometni un
pārvietojās uz Katlešu, Brūklāju, Kupravas, Blontu mežiem, pie saviem
bijušajiem cīnītājiem. Mūsu “Purvasaliņu” partizānu komandieri Kudrenickis,
Roskošs, Vestmanis, par godu Supem un viņa 15 vīriem, tika nostādīti goda
sardzē. Runu teica Roskošs, mūsu cienītais komandieris. – Jūs pratāt saliedēt
partizānus un vest cīņā pret ienaidnieku, jo lodes nešķiro, nedz saudzē. Uzvar
tas, kas pirmais šauj. Mēs, partizāni, esam pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu
pašaizliedzību. Jūs esiet bezbailīgs karavīrs – komandieris, kurš savā sirdī
glabā latvisko garu un bezgalīgo uzticību mūsu valsts sarkanbaltsarkanajam
karogam. Cienījamais komandieri! Dieva un Laimītes svētību cīņā pret
sarkanajiem okupantiem. Vēlam laimīgu ceļu un sasniegt Stompaku purva nometni.
Uz mūsu partizānu turpmāko sadarbību!
Komandieris Supe runāja: -
Partizāni! Mēs nedrīkstam zaudēt savu latvisko sirdsdegsmi. Ja tā mūsos paliks
dzīva, tad tauta uzvarēs visas grūtības. Mēs esam savas Tēvzemes dēli un
meitas, tāpēc turēsim rūpi par mūsu tautu un zemi.
Arī es (Smilga) izteicu pateicību
Supes partizānu sanitāram “Vikentijam”, kurš līdz pēdējai dienai aprūpēja smagi
ievainotos Sidrabiņu un Dūzi. Arī mans “paldies” viņam par rūpi un es jau
varēju brīvi pārvietoties un ievainojums krūtīs nesāpēja.
Komandieris Pēteris Supe (Cinītis)
ar saviem vīriem piegāja pie katra partizāna un atsveicinājās. Mūsu nometnes 10
partizāni Kudrenicka vadībā pavadīja Supes vīrus līdz mūsu nometnes apsardzes
pirmajam postenim.