*Vilis Bukšs
Ūdens ēnas
Jēkaba dienas vakarā Viņš klusi pieklauvēja pie
ārdurvīm. Es atvēru durvis un reizē ar Viņu istabā ieplūda liliju smārds.
Liliju, kādas tās mēdz būt tikai jūlijā un tikai laikā ap Jēkabiem un Annām.
Viņš bija atnesis veselu klēpi ar baltajām lilijām un jau nākošajā mirklī ar
reibinošiem ziediem mani apkrāvis noteica: "Tās Tev, lai tajās meklētu
dzīves jēgu...".
-
Un skatos, Tu joprojām vēl buries un meklē atbildes
uz jautājumu "Kas mēs esam?", - Viņš teica. – Neburies! Mēs esam
tikai ēnas un ne vairāk. Ēnas no pirmatnējā un vienīgā sprādziena. Atbalss
tukšumā. Patiesībā mēs esam ūdens ēnas gaismas ēnu tulkojumā... Tāpēc
arī atnesu lilijas. Liliju ziedos viss pateikts.
Šoreiz Viņš smaidīja... Pusnaktī izgāja pa durvīm un ziemeļu virzienā sudraba mākoņos veroties pateica: "Tu domā, ka tie ir mākoņi?... Nē! Tās ir ēnas, Nekurienes ēnas..."...
Comments