* Vilis Bukšs
Ēnas sniegā
Šovakar Viņš durvis atvēra ar kāju... Es nebiju
pārsteigts, jo zināju, ka šoreiz Viņš ir neapmierināts. Kaut kur vīlies un
tāpēc arī tāds saīdzis. Ienācis istabā atkrita pret krēsla atzveltni un uz
galda uzlikdams "Hennessy" pudeli noteica: "Braucam!".
"Uz kurieni?..." - es biju neizpratnē. "Prom! Kaut vai uz
Argentīnu, bet Latvijā tev nav ko darīt... To, ko varēji, jau izdarīji un arī
algu saņēmi. Tikai atšķirība tā, lai saņemtu cieņas apliecinājumus un dolārus,
šobrīd tu esi pazemots, ciniski apriets un trūkumā iemests...".
- Nē! - es iesaucos. - Es
apmierināts un man te ir labi. Nav labākas laimes kā tā, kur es esmu, ko daru
un par ko priecājos!...
Šoreiz Viņš aizdomīgi smaidīja... Iztukšojis divas konjaka glāzītes pirms pusnakts izgāja ārā un drēbes nometis pliks izpērās pa svaiga sniega kupenu... Tad noberzās ar manis pasniegtu balto linu dvieli un jaunā mēnesī veroties noteica: "Tu domā, ka sniegam ir ēnas?... Nē! Sniegam, tāpat kā Gaismai un Patiesībai nav ēnu. Ēnas sniegā ir tikai izstumtajiem..." To pateicis Viņš aizgāja, lai jau rīt dotos prom no Latvijas. Varbūt uz Argentīnu, bet varbūt uz Spāniju, jo te Viņš ir persona non grata...