Mātei

 

 *****MĀTEI

 

Tajā tālajā bērnības pavasarī es un Māte gājām pa smilšainu lauku ceļu. Pēkšņi sagriezās virpulis un smiltis ar sausās zāles stiebriem jaukdams, grūda mums tieši sejā. Māte, ar labo roku mani aptvērusi, piespieda sev cieši klāt, bet ar kreiso centās pasargāt savu seju. Pēc brīža, tikpat spēji smilšu mutulis kā bija radies, tāpat arī beidzās. Kad pacēlu galvu un ieskatījos Mātei acīs, tad redzēju, ka tās asaroja. Smiltis bija iepūstas sejā un Māte nepaspēja pasargāt savas acis. Māte ar balta lakatiņa stūri centās acis izslaucīt, bet asaras, kā sidraba straumītes tecēja pār vaigu.

Es teicu, Māt, ļauj, to izdarīšu es... Māte atļāva un es, cik vien gādīgi var, centos izslaucīt smilšu graudiņus no Mātes acīm. Kad pabeidzu, Mātes labās acs kaktiņā parādījās asara un pavasara saulē iemirdzējās kā varavīksne. Bet asarā bija paslēpies smilšu graudiņš, nu gluži kā dimanta zirnītis. To smilts krikumiņu, kopā ar asaru, es noņēmu ar pirkstiņu un noglabāju kabatā. Vēlāk, mājās, kabatu izgriezu viņpus un meklēju, meklēju šo dimanta graudiņu. Toreiz neatradu.

Atradu vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad Mātes Sirds pēkšņi apstājās un savā dzimšanas dienā Māte nokrita smilšu dobē... Kad atsteidzos es, bija par vēlu... Tik vien es varēju, kā no Mātes nedzīvo acu kaktiņiem nolasīt smilšainos dimanta graudiņus...