Vilis Bukšs
*neticīgajam
Bezdelīgas zīme
22. aprīļa rīts austrumu pierobežā bija saulains un jauks. Sieva un es, svētdienas laika apstākļu lutināti, ar velosipēdiem devāmies ceļā. Sievai dzirdot pats sev teicu: „Šodienas ceļojuma mērķis – ar savām acīm ieraudzīt bezdelīgu un apciemot zalktenes! Latvijā vietām jau atgriezušās un jūtu, ka austrumu pierobežā arī atlidojušas, bet... Kamēr nebūs manā acī, tikmēr neticēšu...” Sieva, to dzirdot, atteica, - Neticīgais! Tie tavi mīļākie putni un kā tu vari neticēt, ka bezdelīgas jau šeit! „Neuzticos citu teiktajam, līdz savus putnus nebūšu redzējis pats savām acīm”, - ar šiem nobeiguma vārdiem arī iebraucām dabas parka „Vecumu meži” teritorijā.
Pirms Jurģa šeit jau zila vizbuļu jūra un sveicienus māja gan zilās, baltās un dzeltenās vizbulītes, gan pirmās sīkziedu purenītes, zeltstarītes, gan dziedniecības lakači un zalktenes. Kā vienmēr, es alkatīgi tvēru pavasara brīnumdarbus gan fotografējot, gan apmīļojot. Mani apbūra zalktenes un es, gandrīz kā zalktis, četrrāpus izložņāju caur meža ceriņa ziedošajiem zariņiem, lai bildētu un papaijātu... Kad atvadījos un izgāju no meža, pēkšņi kaut ko sajutu savā labajā acī. Sieva teica, - „Droši vien tā ir zalktenes buča uz vaiga, kuru tu dikti mīļi sabučoji.” Protams, tajā brīdī savai acij nepievērsu nekādu uzmanību...
Kad mežs palika aiz muguras, manas acis ik brīdi vērās debesīs, lai tur ieraudzītu man tik tuvu un pazīstamu bezdelīgas siluetu... Mana labā acs sāka asarot un jutu, ka kaut kas nejauks sāk grauzt un traucē redzēt. Vairākkārt izberzēju, bet nekā. Palūdzu sievai, lai paskatās, bet arī viņa neko aizdomīgu neredzēja. Tas, kas bija acī, sāka „kniebt” ne pa jokam. Atkal savai kundzei lūdzu pavērot, kas tur notiek. Ja zalktenes „buča”, tad jābūt apsārtumam?... Bet sārtums nebija manāms. Sieva vēlreiz uzmanīgi ieskatījās manā labajā acī un plakstiņu pacēlusi tur ieraudzīja... ērci! Kukainis zem acs vāciņa paslēpies, jau bija ieķēries mīkstajos audos un sagatavojies labām „asins dzīrēm”...
Ērce neticīgajam parādīja ticības jēgu... Bet varbūt bezdelīga, tur, no aiz mākoņa, tikai atgādināja, - Ja netici, tad ar acīm vari arī neieraudzīt...
Ticējums. Ja pats neredzi ērci savā acī, tad tā ir zīme, ka bezdelīgas klāt...
P.S. Ērci no acs sieva vēl paspēja izņemt, pirms tā būtu iesūkusies... Zalktene tikai „nobučoja”, pat bučas sārtumu neatstāja... Bezdelīgu neieraudzīju...