Annas dienā
Meirovā (Viļakas pievārte) pēdējo 120 gadu laikā nav bijis tā, ka nedzīvotu kāda sieviete, kurai vārds nebūtu Anna. Gan cariskās Krievijas, gan pirmās Latvijas, gan vācu, padomju laikā un mūsdienās Meirovā dzīvoja Annas. Manai vecmāmuļai un mātei vārds bija Anna. Arī kaimiņos māte un meita bija Anna un viņām kaimiņos atkal Anna... Meirovas Annas nebija ne slavenās Annas valdnieces, ne pareģotājas vai svētās, ne arī literatūras un kino personāži. Meirovas Annas bija saimnieces, labas mātes un sievas. 26. jūlijs ir visatbilstošākā diena, lai godinātu un atcerētos šīs darbīgās, sirsnīgās un vienkāršās sievietes.
Meirovas Annu adītie cimdi, zeķes, cepures un šalles ne vienu vien sildīja arī pagājušajās aukstajās ziemās. Šūtās kleitas un krekli vēl šobrīd atrodami draugu, radu un paziņu garderobēs. Daži saglabājuši to dienu Annu ceptās maizes un pīrāgu receptes, bet citam dārzā zied vecmāmuļu jorģīnes. Laikam ritot Meirovas Annu mantojums nevis apsūbē, bet gan atdzimst no jauna, it kā tas būtu dārgakmens, kas attīrīts no sūnām.
Laiks ir nepielūdzams un tas paņem savu. Pēdējo trīspadsmit gadu laikā no Meirovas Mūžībā aizgāja četras Annas un pēdējā no tām pirms nepilniem pieciem mēnešiem. Pēdējo 120 gadu laikā Annas dienā Meirovā jaunos kartupeļus ēdīs bez Annām...
Manas vecmāmuļas Annas ticējums par Annas dienu. Ja Annas dienas rītā kājās jāvelk vilnas zeķes – būs sirdīga ziema. Ja gribas skriet basām kājām – būs slāba ziema...
Comments