Dzirkstelīte

Vilis Bukšs

*Dzirkstelītei

 

Spīgules jeb dzirkstelītes

Tālajā bērnībā, kad pļavas šķita zaļākas un puķes skaistākas, kādā saulainā jūlija dienā vecmāmuļa mani aizveda uz sausu pļavu, kur auga dažas priedītes un vecs kadiķis. Viņa apstājās pie paegļa un lika arī man apstāties. – Vai tu redzi?, - viņa man jautāja. – Vai tu redzi, kā liesajā zālē spīguļo zvaigznītes!... Tās ir spīgules. Viņām nevajag sulīgu pļavu un bagātu dārzu, jo tur puķītes pazustu, bet šeit, šeit viņas ir kā ķēniņienes.

Manī dziļi iespiedās vecmāmuļas teiktais par šiem burvīgajiem, koši sārtajiem ziediņiem. Tāpat kā marenītes jeb bezdelīgactiņas, arī šīs puķītes man kļuva par vietu, kur es ierados ar bijību. Tās mani apbūra un neatvairāmi pievilka ar savu vienkāršību un starojumu. Sīko ziediņu tuvumā jutos tā, it kā tās man būtu māsas, kas jautri čalodamas nepārtraukti jautā, vai man viņas patīk...

Vēlāk, kādā jūlija pievakarē, kad saulīti aizsedza mākonis, es aizskrēju uz pļavu pie savām māsiņām un... neatradu. Nav!, - es iesaucos. – Kur jūs palikušas, kur pazudušas?... Ar asarām acīs atgriezos mājās un jauko ziediņu mīklaino pazušanu izstāstīju vecmāmuļai. Viņa mani nomierināja un teica, ka rīt, saulei uzspīdot, tavas māsiņas atgriezīsies. Tā arī notika. Nākošajā dienā ap pusdienlaiku manas spīgulītes rotaļājās ar saules stariem un mani ieraugot smejoties rakstīja vējā: Saules meitiņas mēs, kurām dzirkst actiņās prieks...

Ticējums. Ja dzirkstelītes dzirksteļo, tad vasara vītero!