Mans Laiks

Laiks septembrī. 2013. gads

Vilis Bukšs

*laikrakstam "Vaduguns"

 

Laika zīmes. Septembris (Silu, Appļāvību un Miķeļu mēnesis)

Septembris ir viršu, brūkleņu, dzērveņu un pīlādžu laiks. Šis ir laiks, kad kokiem dzeltē lapas, lido gājputni un čūskas lien zemē. Laikā no 21. septembra līdz Miķeļiem (29. septembris) svin Rudenājus.

1. septembris - Egidijs. Egidijs ir kristiešu Svētais, kazu un briežu aizbildnis. Eņģeļa Miķeļa grāmatā teikts, ka šajā dienā Velns no debesīm nosviests. Šī ir diena, kad sakņu dārzā sāk novākt ražu, bet dienvidvējš 1. septembrī paredz labu auzu ražu.

Ticējumi. Kāds 1. septembris, tāds viss rudens, bet jo īpaši tā pirmais mēnesis. Ja 1. septembris iesākas ar sliktu dienu, tad viss rudens būs slikts. Ja iesākas ar labu, tad būs labs. Ja Egidija diena sausa un saulaina - arī marts būs sauss un silts.

Nozīmīga diena laika vērojumos ir 3. septembris. Ja diena skaidra, saulaina, arī turpmākās četras nedēļas lielākoties būs jaukas un saulainas.

5. septembris – Brūkleņu diena un sākas rudens sēņu laiks. Ja brūklenes gatavas, tad arī auzas nogatavojušās.

Ticējumi. Ja dzērves lido zemu - būs silta ziema. Ja augstu - auksta.

8. septembris ir Mazā jeb viena no rudens Mārām. Senčiem tā bija aitu cērpamā diena. Līdz Mazajai Mārai centās no mārkiem izņemt un uz lauka izklāt linus. Tā ir viena no pirmajām rudens vēju dienām. Šajā dienā čūskas lien zemē un izlīdīs 7. aprīlī – Vecajā Pavasara Mārā.

Ticējumi. Lietaina Mazā Māra sola lietainu rudeni. Saulains 8. septembris paredz garu un sausu rudeni. Ja vasaras beigās daudz čūsku – būs garš rudens.

14. septembris. Sākas vidējā jeb īstā atvasara un turpinās līdz Miķeļiem (29. septembris). Jaunākā no atvasarām piesakās 28. augustā. Vecākā sākas 29. septembrī un ilgst līdz vecajam Miķelim (12. oktobris).

Ticējumi. Ja atvasaras pirmā diena lietaina un apmākusies – rudens būs garš. Ja atvasara sausa – būs slapjš rudens. Ja atvasara lietaina – rudens būs sauss. Ja lido zosis – būs agra ziema.

17. septembris. Rudens Vēju diena. Tā ir viena no Vēja Mātes dienām. Jāvēro, no kuras debess puses iepūš vējš, jo tas pārsvarā būs noteicošais rudens vējš. Šajā dienā aizlido pēdējās bezdelīgas.  

Ticējumi. Ja vējš pūš no dienvidiem, būs silts un garš rudens. Ja no ziemeļiem vai austrumiem, tad rudens būs nemīlīgs, bet ja no rietumiem - rudens būs slapjš.

22. septembrī sākās un līdz Miķeļiem – 29. septembrim, turpinās Dzelzu nedēļa. Tā bija sējas aizlieguma nedēļa. Rudens sējai līdz Dzelzu nedēļai vajadzēja būt pabeigtai. Dzelzu nedēļā jaunā mēnesī sākas Veļu laiks. Šoruden 5. oktobrī.

Ticējumi. Ja Dzelzu nedēļā vējš pūš no dienvidiem – būs silta un sekla ziema; ja no vakariem vai rītiem – būs mērena ziema. Ja Dzelzs nedēļā vāc kāpostus – tie ir sūri un cieti. Arī rudzi nav jāsēj, tad lāgā neaugs.

29. septembrī ir Miķeļi. Ziemas laika sākuma svētki. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību. Miķeļus senči svinēja lepni. Kāva aitu vai cūku, skābēja kāpostus, cepa plāceņus, brūvēja alu, bet pirmos kumosus un pirmo alus krūzi ziedoja Mājas kungam.

Ticējumi. Ja ap Miķeļiem līst – būs mīksta, silta ziema. Ja Miķeļu rītā vējš pūš no ziemeļiem – būs auksta un dziļa ziema. Ja Miķeļos ir saule – būs sātīga lopbarība. Ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina – būs laba nākamā vasara. Ja Miķeļos lido zosis, tad Mārtiņos būs sniegs.

Kāds laiks varētu būt septembrī?

Ticējums saka, kāds laiks septembrī, tāds būs arī martā. Ja septembrī ir pērkona negaiss, tad ap Ziemassvētkiem būs daudz sniega. Ja septembris ir silts, tad būs vēla ziema un maz sniega. Savukārt jauks septembra sākums paredz jauku rudeni. Ja septembrī daudz miglainu dienu, martā būs daudz sniega.

Šogad daudz pīlādžu, lai gan meža sērmūkšļi ar ogām nav tik bagāti. Ticējums saka, ja pīlādzim daudz ogu, būs garš un lietains rudens. Tas norāda, ka būs kārtējais parastais Latvijas septembris un rudens kopumā. Pārsvarā uz mēreniem nokrišņiem un jauku pirmo rudens mēnesi norāda arī koku dzeltēšana, kad jūlijā bērzos parādījās pirmās dzeltenas lapas.

Nozīmīgajās dienās 1. 14. un 25. martā lielākoties bija sals un bez būtiskiem nokrišņiem. 3. un 16. janvāris, kas raksturo septembri, arī bija bez izteiktiem nokrišņiem. Tas vēsta, ka Silu mēnesis būs vairāk sauss nekā slapjš. Arī temperatūras būs tuvu ikgadējām.

Miķeļu mēneša pirmajā pusē mēreni silts, lielākoties saulains un pārsvarā ar nokrišņiem īslaicīga lietus veidā. Būs arī dažas dienas ar vasarai raksturīgām temperatūrām un laikā ap Rudens Māru (8. septembris) un mēneša vidū dažviet arī pērkons ducinās. Mēneša vidū laika apstākļos bez nozīmīgām izmaiņām, vien tik, ka naktis būs dzestrākas un dažviet iespējama arī salna. Septembra otrajā pusē laika apstākļi mainīgi un nokrišņu būs vairāk. Kļūs vējaināks, bet bezvēja skaidrajās naktīs jau plašākā teritorijā rudens salnas. Arī septembra beigās laika apstākļi būtiski nemainīsies, tik vien, kā laikā ap Miķeļiem (29. septembris) kļūs vēsāks, lietaināks un īsti rudenīgs.

Tālāk, oktobrī, būs vairāk gan nokrišņu, gan dienu ar rudens vējiem, jo salīdzinoši siltais augusts vēsta par vējainu oktobri.

 

 

Mūžīgais ziemotājs

Vilis Bukšs

*gājputniem

Mūžīgais ziemotājs

Stārķu ligzdā viņi bija divi. Izšķīlās jūnija sākumā un vecāku sargāti un auklēti, ar katru nākamo dienu pieņēmās spēkā un svarā. Pēc nepilniem diviem mēnešiem jau izmēģināja pirmā lidojuma saldeno garšu un spārnus bērnišķīgi vicinot aplidoja ligzdai, kura atrodas elektrolīnijas staba galā. Šķita, ka viss tikai sāksies un dzīve būs gara....

Liktenis vienam no jaunajiem stārķiem bija lēmis citādi. Karstas augusta dienas pēcpusdienā abi jaunie stārķi atstāja ligzdu un piezemējās tuvējā pļavā. Nopļauto lauku šķērsoja tā pati elektrolīnija, kur uz viena no stabiem atradās arī jaunuļu ligzda. Pēc neliela brīža ligzdā atgriezās viens no vecajiem stārķiem un klabinot aicināja jaunos uz ligzdu. Abi brašuļi steigšus cēlās gaisā un devās uz ligzdu, kas no viņiem atradās saules pusē. Kā jau bērniem, kas steidzas pie vecākiem, arī jaunajiem stārķiem prātā bija tikai viens - būt ligzdā... 

...bet ligzdā pie mātes atgriezās tikai viens no viņiem... Otrs, elektrolīnijas vados sapinies, pēc brīža iekrita pļavā ar izdzēstu dzīvības liesmu... Vecais stārķis redzēja notiekošo un ilgi vēroja jaunā stārķa nedzīvo ķermeni. Iespējams, viņš nesaprata kas noticis, bet to, ka trūkst viņa bērna, to gan viņš sajuta...

Palicis vienatnē, otrs jaunais stārķis vairākas dienas neatstāja ligzdu un skuma. Pēc nedēļas kādā no saulainajiem augusta rītiem, virs vietas, kur bija aizgājis mūžībā jaunais stārķis, riņķoja vairāki svēteļi, kuriem pievienojās arī skumstošais stārķēns. Veidojot saules apļus, viņi cēlās augstāk un augstāk, līdz aizlidoja dienvidu virzienā. Un tikai lejā, tur tālu lejā, vēl zaļojošajā laukā palika Viņš – Mūžīgais ziemotājs...

 

  

Par dabu, laiku un dzīvi

 

*** Antrai KRASTIŅAI, žurnāls "ZINTNIEKS"

Atbildes uz jautājumiem

Esat viens no Latvijā zināmākajiem laika zīmju un dabas vērotājiem. Kad un kāpēc par to radās interese?

Trīs pārdzīvojuma brīži bērnībā bija iegansts, kas lika meklēt atbildes uz jautājumiem „Kāpēc?” un „Kas tas ir?”. Viens, kad nogalināju vardulēnu un pēc izdarītā vairākas dienas raudāju… Turpmāk savā dzīvē esmu centies izglābt tūkstošiem kurkulēnu, bet izdarītā vainas apziņa mani neatstāj vēl šobrīd. Otrs, kad aizelsies skrēju pie vecmāmuļas, lai paziņotu, ka tuvējā ūdens peļķē iekritis mēness… Kad atklājās, ka tas bija tikai gaisa burbulis ūdenī, es nokaunējos un ar nokārtu galvu stāvēju pie nenotikušā brīnuma. Tobrīd dziļi krūtīs kaut kas aicināja pacelt galvu un pavērties mākoņos. Tur es redzēju „skrejošu sauli”… Trešais, kad tante salauza manas „brīnumnūjiņas”… Tās bija manu fantāziju adāmās adatas, ar kurām radīju savu sapņu pasauli. Vēlāk „brīnumnūjiņas” nomainīja bumbiņas, kuras arī šodien palīdz man būvēt manu ceļu.

Kas tās par bumbiņām -  kādu ceļu būvēt tās palīdz un pie kā šis ceļš ved? No jūsu atbildes izrietot varētu sekot jautājumi – kam jums tas vajadzīgs, ko tajā rodat un ko tas dod?

Man ir liela dažāda izmēra bumbiņu kolekcija, kuras var paņemt plaukstā un ritināt. Šīs bumbiņas ir samierinātājs, kas saskaņo manu iekšējo pasauli ar visumu. Šīs bumbiņas man aizvieto cigaretes, alu un vēl simts dažādu lietiņu, ko izmanto cilvēks, lai mazinātu spriedzi, radītu tēlus un idejas. Šīs bumbiņas manām domām dod spārnus, kas kā svīres siltajos augusta vakaros aiztraucas bezgalībā...

Vēlāk ar lielu interesi klausījos vecmāmuļas stāstus par dabu, dabas parādībām un tobrīd daudzām, priekš manis neizskaidrojamām lietām.

Ko konkrēti stāstīja vecmāmuļa?

Viņa teica, ka pasaule ir apaļa kā saule un mēness. Ka arī mēs, cilvēki, esam apaļi. Kad dodamies prom, mēs esam kā punkti, kas izgaist pie pamales... Es jau kopš mazotnes biju tāds dīvainis, kuru mūždien vilināja apvārsnis. Gluži kā dullais Dauka...Viss noslēpumainais man šķita pievilcīgs. Vecmāmuļa bija tas cilvēks, kas priekš manis īstajā laikā un vietā aicināja neapstāties ceļā uz mūždien bēgušo apvārsni… Es uzticējos vecmāmuļai un ticēju viņas nostāstiem. Tad arī sāku meklēt atbildes un stāstītā ticamību salīdzināju ar notikumiem dabā. Tas, savukārt, bija pamudinājums lūkoties tālāk un dziļāk. Būtībā tādā veidā ieguvu pamatzināšanas, kas nepieciešamas laika prognozēšanai.

Jaunībā savās burtnīcās izdarīju pirmos ierakstus par dabas un laika apstākļu vērojumiem. Iemesls, kāpēc sāku to darīt, bija vecmāmuļas tēlainie stāsti par visu to, kas ap mums un arī tur, tālāk aiz horizonta... Bet līdz tam krūtīs bija smeldze par visu dzīvo un nedzīvo apkārt sev.

No kurienes tāda smeldze un – kāpēc?

Tā smeldzē kopš bērnības. Kaut kādas neizprotamas ilgas pēc kaut kā, tur, pie zilganas pamales, sūrstēja krūtīs un spieda līdzi ciest vājākajam...

Kad sāku veikt ierakstus dienasgrāmatās, tad izmantoju arī ticējumus. Pirmie ieraksti dienasgrāmatās tapa 1975., 1976. gadā. Meklējot likumsakarības, ticējumi un vecmāmuļas teiktais bija tas, ar ko pārbaudīju un vadījos.

Un no kurienes zināšanas par gaidāmo laiku guva mūsu senči, kā viņi zināja, kas par ko liecina? Vai tikai no paaudžu paaudzēs gūtajiem dabas vērojumiem?

Man par pamatu bija vecmāmuļas stāstītais, bet viņai – zināšanas, ko bija atstājis viņas vectēvs, kurš mūžībā aizgāja pagājušā gadsimta sākumā. Es bieži ieklausos sirmos vīros un sieviņās un jūtu, ka zināšanu par laiku un nākotni pamatā ir neapzināta pieredze jeb Sirds gudrība, kas paļaujas uz kaut ko tādu, kas piemīt tikai Dzīvībai... Tas ir tas, kas liek mums rītos pamosties un teikt: Es esmu.

Laikam jau šāda Sirds gudrība var piemist tikai cilvēkiem, kuri nav sarāvuši saites ar Dabu, kuri saprot, ka viss ir dzīvs un pret to izturas ar cieņu?

Manā uztverē viss ir dzīvs, bet tas uzliek arī milzīgu atbildību. Ar tādu atbildības nastu grūti dzīvot un vienīgais, kas tādās reizēs palīdz, ir pieglausties kokam vai akmenim...

Vecmāmuļa jums bijusi īpaši tuva un mīļa, ar viņu kopā esat pavadījis daudz laika. Ko darīja jūsu vecāki?Bijāt vienīgais bērns?

Vecāki strādāja kolhoza, vēlāk, padomju saimniecības fermā. Tēvam darbs sākās jau no rīta pieciem. Mātei drusciņ vēlāk. Tikai aizejot pensijā viņiem bija vairāk laika ko veltīt ģimenei, bet mēs, trīs bērni, tad jau bijām izauguši. Ģimenē bez manis vēl bija brālis Viktors un māsa Rita. Es biju vecākais. Ja piemin vecākus, tad par viņiem varu teikt tikai to, ka viņu kopdzīve bija kā diviem riekstiem vienā čemurā. Tā arī abi reizē, 1999. gada vasarā aizgāja. 16. jūnijā, savā dzimšanas dienā nomira māte, bet pēc 9 nedēļām, arī savā dzimšanas dienā, Mūžībā izgaisa tēvs... Togad man vasara bija ar salnām no abiem galiem.

Kā skaidrojat to, ka tagad precīzi prognozēt laiku nevar ne meteorologi, kuriem pieejama tam visnotaļ moderna tehnika, ne arī vairs pati Daba par gaidāmo laiku vēsta pareizi?

Senču ticējumi nepieder pie precīzajām zinātnēm. Meteoroloģijas, klimatoloģijas un daudzu citu zinātņu, kas nodarbojas ar laika apstākļu un klimata pētīšanu, pamatā ir matemātika. Tā ir precizitātes mēraukla. Dinamiskai pasaulei ar mūsdienīgām tehnoloģijām ir nepieciešamas precīzas zināšanas. Senču zināšanas Dabu uztver kā vienu veselumu, bet mūsdienu zinātnei to patīk skaldīt. Ticējumos laika paredzējumu varbūtība nav ierobežota. Tā ir iespējamo laika apstākļu virzības noteikšana lielākā laika posmā, kādā konkrētā gadalaikā. Meteoroloģijā tas ir daudz konkrētāk un šaurāk. Līdz ar to ticējumi paredz notikumu attīstības virzienus tālākā nākotnē.

Dabas Māte vienmēr vēsta pareizi, bet kļūdas ir jāmeklē mūsos pašos. Ir izjaukts līdzsvars starp Dabu un cilvēku. Mūsu augstprātība un mānīgais varenums cilvēku ved lejup, lai gan viņam šķiet, ka kāpj kalnā.

Tikai – cik ilgi cilvēka nesaprātīgā rīcība – un ne tikai darbos, bet arī domās, tiks pieļauta? Un kas būs tas nepieļāvējs?

Agrāk vai vēlāk, bet Dabas Mātei būs Lielā piektdiena jeb pirts diena. Tad pirtī uz lāviņas ar Dzīvības koka zariem tā sautēs savu izvārgušo miesu un, atspirdzinājusies pēc ledainās peldes, izies atkal stipra un vesela. Dažiem tas būs „pasaules gals”, bet tie, kuri izdzīvos, kādu laiku cienīs un uzturēs tīru tās organismu, lai atkal sāktu visu no gala...

Kuri, jūsuprāt, būs tie izredzētie, kuri izdzīvos?

Kurš Dabas Mātes „pirts” dienā izdzīvos un kurš nē, manuprāt, nezina neviens. Tas ir tāpat kā lielajā pavasara tīrīšanas talkā, kad ar žagaru kaudzi aizved arī ezīti, lai gan pats talcinieks ir dabas draugs un sargs...

Un kāda varētu izskatīties pasaule, nonākusi punktā „jāsāk viss no gala”? 

Kā jaundzimušais bērns. Tīrs, sārts un nesamaitāts...

Tagad gana daudz tiek runāts par organisma tīrību un attīrīšanu, gaļas neēšanu, vegānismu, pārdomātu pārtikas izvēli – izvēloties ekoloģiskus produktus utt. Tas, protams, ir uzteicams, bet vai pietiek tikai ar miesas attīrīšanu – vai tikpat, ja ne pat svarīgāka, nav garīgā attīrīšanās, domu tīrība un kontrole par o vārdiem, kurus grasies izrunāt? Arī iepriekšējās civilizācijas bojā gājušas līdzīgas „netīrības” un samaitātības dēļ...

Protams, garīgā attīrīšanās ir primāra. Šobrīd piekoptās fiziskā organisma attīrīšanas metodes, manuprāt, vairāk ir vispārējā aizraušanās jeb izklaide, nekā patiesa rīcība. Ja ir sakārtotība garīgā ķermenī, tad fiziskais sakārtosies atbilstoši tam. Tas ir tāpat, kā cilvēks un ēna. Ēna seko cilvēkam...

Pats esat īsts dabas bērns, varētu izdzīvot arī ekstrēmos apstākļos?

Protams, cenšos dzīvot saskaņā ar Dabas likumu – viena Saule Tev un man, viena Māte visiem mums. Bet vai tas varētu palīdzēt izdzīvot ekstrēmos apstākļos?... Tas lai paliek kā mūžīgā Sfinksa noslēpums...

Sfinksu it kā esot cēluši atlanti, zem tās esot apslēpta lemūriešu un atlantu atstātā informācija par viņu zināšanām.

Iespējams un ja tas tā ir, tad nešaubos, ka tās pateiktas vienā smagā nopūtā: Cilvēki! Esiet modri!

Tibetā, kalnu alās, arī okeānu dzelmē un it kā arī zem piramīdām somati stāvoklī atrodoties lemūrieši, atlanti un izredzētie mūsu civilizācijas pātrstāvji. Jūs ticat, ka pastāv šāds cilvēces genofonds – ja cilvēce kārtējo reizi ies bojā, tad tas, kuram to uzticēs, izies no somati un veiks savu – cilvēces atjaunošanas, misiju?

Es pieļauju, ka kaut kas līdzīgs varētu būt, jo mēs esam Dabas daļiņa, tāpat kā sēnes. Līdzīgi sēnēm, kuras iestājoties labvēlīgiem laika apstākļiem pēc garāka sausuma pamostas, arī cilvēces genofonds var atdzīvoties.

Labi, atgriezīsimies šā laika realitātē. Viļakas vidusskolas beigšanas mācījāties Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā. Tā bija paša izvēle vai ģimenes lēmums? Kādu specialitāti apguvāt?

Paša izvēle. Pirms tam biju iestājies Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet kaut kādas neizskaidrojamas ilgas pēc dzimtajām mājām, laukiem un dabas, jau pirmajā mācību gadā lika atgriezties Latgalē. Toreiz vēl biju puika, tāpēc sajūtas bija sevišķi skaudras. Vēlāk, Smiltenē, kaut kā dabiskāk iejutos. Biju tuvāk savai dabiskajai videi un kā vēlāk smējos, arī tuvāk savai laika joslai... Smiltenē pēc tehnikuma beigšanas ieguvu zootehniķa specialitāti. Protams, arī labus draugus! Ar Ilzi, Ligitu un Birutu joprojām sazinos un esmu priecīgs, ka pasaulē dzīvo tik jauki cilvēki!

Jūsu dzimta ir stipra, visi pie zemes turējušies?

Mana vecmāmuļa teica: Mēs esam kā rudzu graudi. No zemes izlīduši un atkal, dzīves galā, kā no smagas vārpas graudi zemē iekrītam... Visi mani senči, gan no mātes, gan no tēva puses, vienmēr un neatkarīgi no tā, kādi laiki bijuši, ar saknēm turējušies mālaini smilšainajā Ziemeļlatgales zemē. Man patiess prieks, ka arī es mantojis šo sajūtu, kad jūti, kā caur basām kājām cilvēkā ieplūst zemes spēks.

Ar laiku tomēr vairāk esat pievērsies kultūrai, bijāt Žīguru kultūras nama vadītājs. Šajā laikā realizējāt vairākus nozīmīgus projektus, arī Žīguru estrādes celtniecību. Cik jums pašam šis perods bija būtisks? Estrāde tagad vēl funkcionē – nav tā, ka visi devušies peļņā uz ārzemēm un tā vairs nav aktuāla?

Darbs Žīguru kultūras nama vadītāja amatā man bija divpadsmitā darba vieta un tā vairāk bija nejaušība kā aicinājums. Toreiz biju bez darba, bet Žīguru pagastā bija vajadzīgs kultūras nama vadītājs un tika rīkots konkurss. Pieteicos, un tā kā citu konkurentu nebija, kļuvu par kultūras nama vadītāju. Tika īstenoti vairāki projekti, tostarp arī vasaras estrāde. Estrāde darbojas, un, kamēr Žīguros ir Līgas un Jāņi, tā arī darbosies, jo Līgo vakara un Jāņu nakts pasākumi nav iedomājami bez šīs enerģētiskās vietas - estrāde atrodas vietā, kur ir laba aura un gleznaina vide.

Žīguros pavadīto laiku nenožēloju. Tieši pretēji. Šeit atkal ieguvu jaunus draugus un paziņas. Starp citu, vienreiz visās savās bijušajās mācību, dienesta un darba vietās mēģināju saskaitīt tos cilvēkus, ar kuriem es biju uz „tu”. Bet kaut kur skaitļos starp seši un septiņi simti sajuku un līdz ar to arī šo nodarbošanos atmetu. Dienasgrāmatā sadaļā pie atziņām ierakstīju: Mans draugs ir Cilvēks!

Cik ilgi un kāpēc rakstāt dienasgrāmatu? Ieteiktu to darīt arī citiem?

Rakstu kopš 1975. gada. Pamudināja apziņa, ka man taču ir tik daudz ko rakstīt, ka nevaru tā, visu palaist vējā... Pirmkārt jau vecmāmuļas stāstītais. Tad paša dabas un cilvēku vērojumi. Atziņas, kas radās šo vērojumu rezultātā. Piezīmes par laika apstākļiem un daudz kas cits. Uzskatu, ka iespēju robežās cilvēkiem vajadzētu rakstīt sava laika grāmatas un veikt ierakstus ja ne pa dienām, tad vismaz nedēļā reizi. Šajā dinamiskajā, informācijas pārbagātajā globālajā laikā mēs jau trešajā dienā aizmirstam savu laiku un līdz ar to arī daļu no dzīves.

Kultūras joma - tas tāds apslēptais aicinājums, kuram kaut kad bija jārod izpausme?

Drīzāk jau likumsakarība, jo, atsaucoties uz Viļakas bibliotēkas, tagad Viļakas novada bibliotēkas vadītājas Vijas Circānes piedāvājumu, esmu palicis kultūras jomā un strādāju bibliotēkas internetlasītavā – esmu informācijas speciālists.

Lasītāju ir daudz, par ko cilvēki galvenokārt interesējas?

Ar katru gadu lasītāju skaits sarūk un ne tikai pieaugošo aizbraucēju vai zemās dzimstības dēļ, bet arī mūsdienīgo tehnoloģiju dēļ. Vairumam iespējamo lasītāju mājās ir dators, internets un citas modernas lietas, kas liek aizmirst grāmatu un līdz ar to arī bibliotēku. Tie, kuri apmeklē bibliotēku, pārsvarā ir gados vecāki cilvēki vai arī bērni, kuriem jālasa obligātā literatūra. Protams, internetlasītavā lasītāju netrūkst, bet šeit lielākoties ir bērni, kuri izklaidējas ar datorspēlītēm.

Esat apveltīts ar gana daudz talantiem – gleznojat, rakstat filozofiskas pārdomas, dzeju, darbojaties Viļakas kultūras nama dramatiskajā kolektīvā. Kura no šīm radošajām jomām tuvāka? Kur rodat iedvesmu?

- Esmu no tiem, kam iedvesmas avots rodas spontāni, bez it kā redzama iemesla. Tādās reizēs top gan dzeja, gan glezna, gan skatuves tēls. Kura no šīm mūzām tuvāka, nevaru pateikt, jo tās ir kā vienas mātes meitas jeb manas māsas. Visas man mīļas, jo tās ļauj, lai caur viņām izpaužos. Iedvesmas avots ir Daba, bet Daba ir mana dzīve...

Kādos skatuves tēlos esat iejuties un kurš no tiem pašiem šķitis tas dvēseliski tuvākais?

Labi varu iejusties gan āksta, gan tiesneša tēlā. Pašam tuvāki šķiet tie, kur var improvizēt. Tādās reizēs jūtos kā putns lidojumā, nevis būrītī....

Kuri ir jūsu mīļākie rakstnieki, dzejnieki, gleznotāji, no kuru daiļrades esat mācījies, guvis sev noderīgas atziņas?

Teodors Dreizers, Jānis Jaunsudrabiņš, Ojārs Vācietis, Nikolajs Rērihs, Rokvels Kents, Viktors Igo. Nezinu, kāpēc Viktors Igo, bet iespējams viņa grāmatas „Cilvēks, kas smejas” dēļ.

Jūsu gleznas, manuprāt, ir ļoti savdabīgas. Nav mazliet žēl, ka tās neredz visi, kam tās būtu vērts redzēt, un ka līdz ar to tās netiek īsti novērtētas?

Manas gleznas bez paskaidrojumiem jeb komentāriem dažiem varbūt šķiet kā šizofrēniķa mālējumi. Protams, katrs tajā var saredzēt kaut ko sev pieņemamu vai tieši pretēji, noraidošu. Bet daudzas man tapušas dvēseles patvaļas brīdī jeb laikā, kad nekādi ierobežojumi un normas nepastāv, vai arī tās tiek nojauktas. Tas ir pirmatnējā skaistuma akts jeb zibeņošana ārpus laika. Kāds man teica: Bet tev tak melnas krāsas... Vai tad citu nebija?... Atbildēju: Kur lai naktī ņemu citas krāsas, jo tas, kas dzimst ir jāapģērbj...

Esat dzimis, audzis un joprojām dzīvojiet Balvu novadā - īsts Latgales patriots. Vai nekad neesat jutis vēlēšanos „izpeldēt citos ūdeņos”? Rīgā jūsu talanti, iepējams, tiktu pamanīti un novērtēti jau pavisam citā līmenī.

Dzīvē ir bijušas vairākas iespējas atstāt dzimto pusi, bet, paldies Dievam, tā izdevība pārvērtās par devību un esmu palicis tur, kur esmu. Pelēkais, ar sūnu apaudzis laukakmens, baltais bērzs un rudzupuķes ir mani „buru kuģi”, ar kuriem peldu Latvijas austrumu pierobežā un esmu laimīgs, ka ir tāda vieta, kur grieze vēl griež kalniņā un avots urdz lejiņā...

Par politiku negribas runāt, bet – esat bijis Atmodas laika aktīvists, piedalījāties Tautas frontes dibināšanas kongresā. Kas jums lika to darīt un vai tagad, ņemot vērā reālo situāciju Latvijā, nejūtaties vīlies – ideālos, cilvēkos?

Atmodas laiks gan cilvēku sabiedrībā, gan dabā vienmēr nāk ar prieku un vilšanos. To laiku es uztveru kā dabisku parādību, jo ir putni, kas vētru sauc, putni, kas vētrā ļimst, un putni, kas pēc vētras uzlasa kritušos. Mēs visi esam „putni” un katram no mums ir sava vieta un loma. Galvenais, būt patiesiem.

Interesējaties par austrumu filozofiju. Ar ko tā piesaistīja jūsu interesi?

Varbūt ar Rērihu... Varbūt ar senču gudrībām un dzīves uztveri, jo mums daudz kas ir tuvs un viegli saprotams.

Piemēram?

Nu kaut vai ar attieksmi pret dabu un skaisto. Mūsu tautas dziesmās ir vārdi: Dievs man deva gudru prātu. Vēdās Absolūtā Patiesība ir ar apziņu. Tas ir viens un tas pats un galvenais, ka Dzīvs jeb tas, kas pats mirdz.

Kas kopīgs austrumniekam ar latgalieti?

Tāpat kā austrumniekam, tā arī latgalietim, dzīve ir viens liels joks, kur pamodies nesaproti, vai sapnis vai īstenība...

Dzīve tiešām jāuztver kā joks?

Man kopš jaunības, klausoties savu tēvoci, izveidojies teiciens, kurš ir arī manas ikdienas virzītājs. Dabiskojot es esmu ne šis, ne tas, es vienkārši esmu. Es – dzīves ceļš, kūlenī izstiepies joks...

Kādreiz pamosties esat domājis – ir tik labi, ka negribas „mosties” un celties...?

Jā! Bet kad izberzē acis un izstaipi kaulus, tad pavīd doma – mani taču kāds gaida...

Nodarbojaties ar jogu. Kā to sev atklājāt?

Caur jaukiem cilvēkiem vēl padomju laikā, dienējot kara flotē. Vienam otram šķiet, ka padomju laiks bija dzelžains dzelzs aizkars, bet gluži tā nebija. Arī toreiz bija cilvēki, kas skatījās augstāk un domās lidoja tālāk. Tostarp arī militāristi.

Bijāt desantnieks – tātad esat izgājis diezgan skarbu apmācību, arī cīņas mākslās. Ko tas jums devis, kādu iespaidu atstājis?

Dienēju padomju kara flotes militārajā delfinārijā. Protams, bez dzelžainas disciplīnas un citām prasmēm, arī siltas cilvēciskās attiecības. Nezinu kā citviet un citiem, bet man par militāro dienestu vislabākās atmiņas. Varbūt arī tāpēc, ka mans sportiskais rūdījums grūtās situācijās kļuva par „tiltu”, kas vieno un saliedē.

Par militāristiem runājot – šie cilvēki gan agrāk, gan taga dzina vairāk, nekā vidusmēra cilvēki; viņu rīcībā atrodas vismodernākā tehnika, informācija par visslepenākajiem notikumiem. Interesanti un bīstami reizē...

Tā tas ir neatkarīgi no politiskās iekārtas un valstiskās uzbūves. Ne tikai cilvēku pasaulē. Ja pavēro kukaiņus, piemēram, skudras, tad tur kaujinieki arī ir ar vislabāko „tehniku”... Tāda kārtība ir Dabas noteikta un arī vadīta.

Ņemot vērā jūsu daudzpusīgās intereses un darbošanos dažādajās jomās – ģimenei laiks atliek? Bērni arī palikuši Latgalē?

Lai arī Atmodas laikā es aicināju latgaliešus atgriezties Latgalē un tos, kuri šeit dzīvo, neatstāt Mōras zemi, noticis pretējais. Latgalieši aizbrauc un tostarp arī mani bērni. Meita jau astoto gadu dzīvo Īrijā. Dēls gan ir Latvijā, tikai Zemgalē - Jelgavā. Tā kā Austrumu pierobežā esam palikuši tikai mēs ar sievu un sievasmāti, kurai rit 93. dzīves gads. Ko padarīsi - ar tādu darbošanos, kā man bijis, ģimenē vienmēr kādam jāziedojas otra labā. Manā gadījumā tā ir mana sieva Marija, ar kuru kopā esam 32 gadus. Paldies viņai par to, ka viņa pacieš manus stiķus un niķus!

Savu saimniecību turat? Varbūt esat no tiem laimīgajiem, kurus joprojām modina gaiļa dziesma un kurš katru rītu var iziet pagalmā, lai sveicinātu Sauli, jaunu dienu un pateiktos Dievam par šo iespēju?

Tā nu izveidojies, ka dzīvojam nelielā daudzdzīvokļu mājā, bet gaiļa rīta dziesmas vietā uz vecā ūdenstorņa kladzina stārķu ģimene. Māja ir mazpilsētiņas nomalē un par laimi kaimiņu mājas pagalmā gailis dzied tāpat kā agrāk, kā dziedāja dzimtajās mājās Meirovā. Nav arī tā, ka dzimtajās mājās kāds nedzīvotu. Tur dzīvo brālis un ik nedēļas nogali arī es esmu tur un priecājos par paša stādītajiem kokiem, kas aug un zaļo. Kokus joprojām vēl stādu. Arī sievas vecāku mājās Vecumu pagastā. Un sargāju tos, kas jau aug. Redziet, ar koku stādīšanu ir tāpat kā ar dzīvošanu. Ja elpo, tad dzīvo, bet ja dzīvo, tad stādi...

Lai žurnāla "ZINTNIEKS" lasītājiem vienmēr pa saulei!

Vilis Bukšs

 

Gladiola un Ķirbis

Vilis Bukšs

*Tev

 

Gladiola un Ķirbis

Viņi ir tik atšķirīgi, divi no dažādām pasaulēm. Citi augi dārzā par viņiem smejas. Tumši sarkanajām dālijām, kurām skauž gladiolas zobeniem līdzīgās lapas un krāšņie sarkansārtie ziedi, šo dēvē par dejotāju, kurai tik vien prāta, kā apjūsmot pašai sevi. Savukārt margrietiņas, naktsvijolītes un asteres ķirbi sauc par „dārza zaļo pitonu”, kurš rāpo kā tārps un taustās, lai tik kādu nospiestu. Visi viņus aprunāja līdz brīdim, kamēr notika kaut kas neredzēts....

Ķirbis un gladiola kopš maija pirmajām dienām auga vienas dobes katrs savā galā. Dienām ejot starp viņiem kā nepārvarama siena salapoja un uzziedēja dažādi augi. Viņi auga katrs savā pasaulē ar skatu uz sauli. Kaut kur vasaras vidū, ķirbis atmeta tieksmi uz saulaino dienvidu pusi un pēkšņi pagriezās uz ziemeļiem... Tur, dobes ziemeļu pusē, virs citām dārza iemītniecēm sāka zelt gladiolas ziedu vārpa. Jo dienas, jo ķirbis kļuva nevaldāmāks. Kāpjot pār citiem dārza augiem, tas ar savām zaļajām saitēm sasēja aušīgos smējējus un turpināja ceļu pretēji dārza iemītnieku loģiskajai domāšanai.

Dārza iemītnieki šo savādo ķirbja tieksmi sāka izprast tikai tad, kad gladiola kādā no augusta rītiem sāka atvērt savus krāšņi sarkanos ziedus. Tobrīd ķirbis, neievērojot dārza likumus un tikumus, bija pārkāpis pār margrietiņām un citām gladiolām, lai rīta agrumā satiktos tikai ar savu vienīgo, sarkansārto gladiolu... Līdz ar saules stariem viņš cēli un svētbijīgi tuvojās savai dārza karalienei, lai pieglaustos un apskāvies iegrimtu tās burvīgo ziedu atvarā. Viņš bija mērojis tālu ceļu, kas vijās caur dažnedažādiem kairinājumiem un aicinājumiem, bet tas neizmainīja viņa mērķa virzību. Dārza saimnieks viņu mēģināja pagriezt uz citu pusi, bet viņš nepadevās. Katru nakti viņš atgriezās uz takas, kas veda viņu pie vienīgās – sarkansārtās Gladiolas. Beidzot viņš ir pieskāries ziedu maigajām lūpām... Ar zaļo roku maigajiem pirkstiem apvijies Gladiolas viduklim piekļāvās ziediem, lai nākamajā naktī Gladiolai ziedu ausī iečukstētu – es Tevi mīlu...

Vēl bija jāpaciešas un priekšā vēl bija vakars, lai savai mīļotajai pateiktu šajā vasarā izauklētās pasakas vārdus. Bet vakari, augusta vakari ir nežēlīgi. Saulrietā atnāca cits... Vakara saules staros iemirdzējās zobena tērauda asmens un ass cirtiens atšķēla veselu pasauli. Svešu roku ņemts no Ķirbja zaļajiem pirkstiem izlocījās Gladiolas viduklis un ziedu atvaros salija vakara saule. Ķirbi pārņēma neizsakāma zaudējuma trīsas un bezpalīdzīgi galvu nokāris tas atslīga pret vietu, kur no viņa rokām nozaga Mīlestību...

Laiks rudenī. 2013. gads

Vilis Bukšs

*žurnālam "Dārza Pasaule"

 

Par laiku šoruden

Līdzīgi kā pirms trīs gadiem, 2010. gadā, arī šogad vasara  pārspēja pati sevi. Maijā sākusies, ar silto jūniju, jūliju un augustu šī vasara, iespējams, būs starp garākajām un siltākajām pēdējās desmitgadēs. Arī nokrišņu ziņā tā ierindojama starp neparastajām vasarām. Dažviet vasaras gaitā lietusgāzes izraisīja pat lokālus plūdus , kamēr citviet izjuta nokrišņu nepietiekamību.

Norādes, kas vasaras ritējumā jau zīmēja tuvojošos rudeni, bija vairākas. Agra un bagātīga liepu ziedēšana jūnijā norāda uz bagātu rudeni un agru aukstumu. Tāpat arī pirmās dzeltenās lapas kokos, kas parādījās jūlijā un koku  vienāda dzeltēšana augustā norāda uz garu rudeni un vienādu ziemu. Savukārt dzeguze, kas savu kūkošanu beidza Jāņu laikā, liecina, ka rudens atnāks Miķeļu nedēļā. Nozīmīgajās vasaras dienās kas raksturo rudeni, piemēram, Annā (26. jūlijs), 1. augustā un Labrencī (10. augusts) lielākoties bija saulains un sauss. Tas norāda, ka kopumā būs jauks rudens.

Šogad daudz pīlādžogu, lai gan meža sērmūkšļi ar ogām nav tik raženi. Riekstu arī daudz, lai gan liela daļa no tiem „melni”. Toties ozoli ar zīlēm šogad nav tik bagāti.  Ticējums saka, ja pīlādzim daudz ogu, būs garš un lietains rudens. Tas atkal savukārt zīmē, ka būs kārtējais parastais un pierastais Latvijas rudens kopumā.

Augusta pirmajās desmit dienās šovasar daudzviet bija karsts un sauss, bet tas paredz vējainu rudeni, it īpaši oktobri. Iespējams, ka šoruden var atkārtoties pagājušā gadsimta sešdesmito gadu rudens vētras, jo tam labvēlīgie „gadu gredzeni” jeb cikli arī atkārtojas.

Šogad ziemas izskaņā uz sniega bija stipra sērsna un ziema iestiepās līdz Vecajai Pavasara Mārai (7. aprīlis). Tādās reizēs nedēļā pirms Miķeļiem (29. septembris) iespējamas pirmās rudens salnas. Ne tikai tradicionālajās salnu vietās, bet daudzviet Latvijā.

Dienas, kas šogad īsajā pavasarī vēstīja par rudeni kopumā, rādīja, ka rudens būs vairāk sauss nekā slapjš. Arī temperatūras būs tuvu ikgadējām.

Nozīmīgajās dienās janvārī un martā, kas raksturo septembri, bija sals un bez būtiskiem nokrišņiem. Tas rāda, ka septembra pirmā puse būs mēreni silta, saulaina un pārsvarā ar nokrišņiem īslaicīga lietus veidā. Laikā ap Rudens Māru (8. septembris) un mēneša vidū dažviet arī pērkons ducinās. Septembra otrajā pusē laika apstākļi mainīgi un nokrišņu būs vairāk. Kļūs vējaināks, bet bezvēja skaidrajās naktīs jau plašākā teritorijā rudens salnas. Oktobris būs ar ļoti mainīgiem laika apstākļiem. Ja mēneša sākumā vēl salīdzinoši silts un mitrs, tad laikā no Vecā Miķeļa (12. oktobris) līdz 22. oktobrim jau nakts sals un dzestrie ziemeļrietumu vēji  Vidzemē un Ziemeļlatgalē atnesīs arī pirmās sniegpārsliņas. Novembra pirmajā pusē mēreni nokrišņi un nelieli mīnusi naktīs. Mārtiņa mēneša otrajā pusē, laikā ap Katrīnām (25. novembris), jau lielāks sals, sniegs un dažviet arī putinās. Tālāk, atbilstoši vasaras zīmēm, sekos ar sniegu ne pārāk bagāta, bet ar periodiskiem stiprāka sala viļņiem vidēji auksta ziema.