Ielūgums uz pieņemšanu pie Latvijas Valsts prezidenta
Vakar saņēmu ielūgumu, kur Latvijas Valsts prezidents ielūdz uz pieņemšanu veltītu Latvijas Tautas frontes 25. gadadienai. Atvēru vienu, pēc tam otru aploksni. Izņēmu ielūguma kartīti un izlasīju. Skumji pasmaidīju, pirkstos pagrozīju un noliku pie radniecīgiem nu jau vairāk kā desmit līdzīga satura ielūgumiem...
Protams, es labprāt ierastos Melngalvju namā, Rātslaukumā 7 un kopā ar daudziem citiem tā laika notikumu dalībniekiem atcerētos laiku pirms 25 gadiem. Gan 1988. gada 7. oktobra Vistautas manifestāciju Mežaparkā, gan Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu toreizējā Kongresu namā 8. un 9. oktobrī. Bet es piezvanīšu uz norādīto telefona numuru atteikuma gadījumā un atteikšos...
Atteikuma iemesls ir prozaisks. Man nav tumša uzvalka un nav arī lieku 100 latu, lai tādu iegādātos un brauktu pie prezidenta. Protams, var iznomāt un iegādāties kādu mazlietotu par 25 latiem un braukt uz Rīgu pie Valsts prezidenta... Var pagausties un nešaubos, ka kāds turīgāks paziņa aizvedīs uz veikalu, noskatīs glaunu uzvalku, samaksās un uz tirgotāja izbrīnā ieplestām acīm atbildēs: Nav nekāds joks, pie Latvijas Valsts prezidenta jābrauc... Bet var arī aizbraukt melni pelēkā džemperī, kurš man joprojām labi saglabājies un kurā ģērbies es runāju no Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa tribīnes 1988. gada 9. oktobrī...
Tomēr es nebraukšu. Es taču nevērtēju savu Latvijas valsti tik zemu, lai brauktu pie prezidenta iznomātā tumšā uzvalkā. Tad jau valsti arī kāds var iznomāt... Es taču lepojos ar savu valsti un gaušanās, ka man nav tumša uzvalka, tikai grauj tās prestižu... Bet ja es aizbraukšu savā džemperī, tad izskatīšos kā noplukusi pelēka vārna starp melni spīdīgiem kraukļiem...
Vēlreiz paņēmu ielūgumu un atkal skumji pasmaidīju. Par sevi, par manu no Rīgas tālo austrumu pierobežu un valsti, kurā cenšoties godīgi strādāt nevaru nopelnīt tik, lai nopirktu tumšu uzvalku un vienu reizi 25 gados aizbraukt uz pieņemšanu pie Latvijas Valsts prezidenta...