Mīlestībai

 

Vilis Bukšs

***Viņai

 

Mīlestībai

Šīs rindas rakstīt mani pamudināja kārbiņa ar peļu pelēku linu drānas pārvalciņu, kur Viņa paslēpj savas fotokameras piederumus. Es tikai gribēju izmantot vienu fotoaparāta vadu un priekš tā kastīte, kur Viņa glabā savus piederumus, man šķita lieka. Bet Viņa uzstāja, lai ņemu arī šķirstiņu. Es atrunājos ar to, ka arī man ir piederumu glabātuve – tumšzils penālis un fotokameras vads tur būs drošībā. Tomēr Viņa mani pārliecināja un līdz ar vadu paņēmu arī lādīti.

Vēlāk, kad foto vadu pēc kārtējās fotogrāfiju ievietošanas datorā iekārtoju kastītē ar linu drānas pārvalciņu, negaidot atdzīvojas atmiņas no pagātnes pirms 36 gadiem. Toreiz, ziemas vidū, tāpat kā liepu lapas čukst vasaras naktī, ar lūpu čukstiem pie irbenāja mēs viens otram teicām “Jā!”. Vārdiņš “Jā!” atbalsojās tuvējā mežā un kā baltu baložu spiets aizlidoja uz četrām debess pusēm. Es satvēru Viņu, bet Viņa irbenes zaru un no pārsteiguma starp mums sniegā iekrita irbenes ogu ķekars ar septiņām ogām. Viņa teica – tas ir mūsu vārdu liecinieks. Es no sniega pacēlu šo septiņu sasalušo odziņu ķekaru un ieliku Viņas saujā. Viņa tām vairākas reizes uzpūta dvašu un šķita, ka odziņas atdzīvojas, jo tik sarkanas tās bija. Viņa viltīgi pasmaidīja un iesaucās: “Skaties! Tur divi sarkankrūtīši, nu līdzīgi kā mēs…” Es pagriezu galvu un tiešām, divi svilpji žēli sauca starp alkšņu spurdzēm. Kad manas acis atkal iegrima Viņā un roka neviļus piedūrās Viņas saujai, atklājās, ka odziņas, pēc Viņas teiktā, iekritušas sniegā…

Tajā reizē mēs daudz nepārdzīvojām par sniegā pazudušo septiņu ogu ķekaru, lai gan es izmisīgi meklēju. Mūsu “Jā!” bija izskanējis un aizlidojis baltajā pasaulē. Dažas dienas vēlāk no kara komisariāta saņēmu pavēsti, ka pēc pāris dienām jādodas uz vairāku mēnešu mācībām jūrā. Šī vēsts man bija tik negaidīta, it kā mūsu balto baložu spiets pēkšņi atgrieztos kā melnu, rijīgu putnu bars, lai sniegā atrastu sarkano ogu ķekaru un to aprijis lauztu derību starp mums. To pateicu Viņai, bet Viņa?... Viņas kluso dvēseles dzīļu nesatricināmais miers manu mežonīgo dabu apklusināja gan ar baltas rokas pieskārienu manai pierei, gan ar vārdiem: “Ja esi patiess un tici tam ko solīji, tad lai cik rijīgi melnie putni, sarkanas ogas, kā mūsu derības zīme, kvēlos tik un tā.”

Pēc dažu mēnešu prombūtnes es atgriezos un tā gada vasarā mēs kļuvām vīrs un sieva. Gāja laiks un nereti es apvaicājos par sniegā pazudušajām sarkanajām ogām. Atbildes vietā Viņa tikai smaidīja un kā vienmēr gudri atteica: ”Vai ar to nepietiek, ja mēs esam kopā?... Mēs taču esam atraduši viens otru un vai tagad, pusmūžā, kad kopā nodzīvoti vairāki gadu desmiti, sniegā pazudušās sarkanās odziņas ir tik svarīgas?...” Tādas reizēs es tikai piekrītoši pamāju ar galvu un tomēr… Kur patvērās sarkanu odziņu ķekars?

Tagad pazudušo odziņu noslēpums ir atklāts. Kastītē ar linu drānas pārvalciņu ir bieza stikla starpsiena, kas ir paralēla lādītes ārsienai un tieši tur, paļaujoties uz savu intuīciju, es atradu irbenes septiņu odziņu ķekaru… Sakaltušu, bet ar īpatnēju brūngana rubīna mirdzumu.

Par savu atradumu Viņai neko neteicu. Pateikšu tad, kad pēc dažiem gadiem zem irbenāja divatā čukstus dzersim rubīna kāzas…