***1988. gada 9. oktobris. Latvijas tautas frontes dibināšanas kongresa tribīnē delegāts no Balvu rajona Vilis Bukšs. Foto Andris Slapiņš
Vilis Bukšs
***Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa delegātam
Atmodas aizmigšana...
8. un 9. oktobris man atmiņā atsauc laiku pirms 30 gadiem. Toreiz Latvija viļņojās kā Baltijas jūra un zeme ņirbēja šajās siltajās oktobra dienās 1988. gada zeltainajā rudenī. Tas bija laiks, kad tie, kuriem tagad sešdesmit, ar gara spēku gāja pret ziemeļvēju un ticēja Latvijas nākotnei. Ja pirms pieciem gadiem šajās dienās mani domubiedri un es saņēmu ielūgumu apmeklēt pasākumus, kas veltīti Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa atcerei, tad šoreiz rudenīgs vēsums 13. Saeimas vēlēšanu ēnā...
Protams, uzaicinājums piedalīties un apmeklēt Latvijas Tautas frontes dibināšanas 30. gadadienas atceres pasākumus ir tikai tāda formalitāte, lai gan tā laika dalībniekiem arī tas ir svarīgi. Skumji, ka ar katru gadu 3. Atmodas laika ideāli attālinās un gribot negribot mēs esam kļuvuši par kosmopolītiem un moderno tehnoloģiju vergiem. Līdz ar to manī iezogas vienaldzīgums un tikai atmiņās paliek laiks, kad idejas vārdā biju gatavs ziedot arī dzīvību...
Ja godīgi, tad esmu atsvešinājies no tā laika skaistajiem ideāliem un sapņiem. Cenšos vairs nedomāt un tikai tāpēc, ka cilvēka dabai svarīgāki ir izdzīvošanas jautājumi. Ja runā līdzībās, tad tas ir tāpat, kā meža zvēriem, kad tuvojas ziema. Ja ārā salst un puteņo, tad nevienai dzīvai radībai nenāk prātā ar kurkstošu vēderu stāvēt ziemas meža vidū un vērot zvaigznes Piena Ceļā. Arī man, pēc 13.Saeimas vēlēšanu šova Latvijas simtgades gaidās… Un tomēr, tomēr, kā lai neatceras tajās dienās rakstītos Andra Slapiņa (šobrīd mūžībā, viens no 1991. gada janvāra barikāžu upuriem) vārdus: “Dievs, svēti Latviju! Un pasargā to no iznīcības. Dod laimi turpināt vienkāršo ikdienas ritu svētīt un tapt svētītam. Svētīt klusus Ziemassvētkus un pagāniskus Jāņus. Redzēt pavasarī svēteli atgriežamies dzimtajā mājvietā un ticēt. Stāvēt pie rudenī uzdīguša lauka un ticēt. Cieši jo cieši ticēt. Un tomēr šodien atkal mēs visi stāvēsim likteņa noliktā vietā.”
***Senču kulta vietas akmens Latvijas austrumu pierobežā
Comments