***Mēs pārtiekam viens no otra...
Vilis Bukšs
*** Sanitai, laikrakstā "Vaduguns"
Kā vērtēju "čekas maisu" publiskošanas jēgu?
LPSR VDK dokumentu arhīva jeb „čekas maisu” publiskošana Latvijas simtgades gada noslēgumā, manuprāt, bija kā tāds vecgada šovs, ko piespēlēja klusajā laikā pirms Ziemassvētkiem. Jēgas nekādas, tikai bērnišķīga ziņkāre, nu kas tur Ziemassvētku vecītim paslēpts tajā maisā...
Protams, arī man, tāpat kā daudziem „bērniem”, kuriem dzīve mūža otrajā pusē, interesēja, kādi salavecīši un sniegbaltītes slēpjas šajā mistiskajā „čekas maisā”. Pārsteigums jau nebija par to, ka šajā dokumentu arhīvā atradu vairākus desmitus pazīstamu uzvārdu, bet par to, ka mēs savā mazajā, mīļajā zemītē joprojām turpinām indīgi priecāties par saviem līdzcilvēkiem, kuri iekļuvuši dažādu politisko sistēmu izliktajos slazdos. Šīs lamatas izlika gan padomju sistēma, gan fašistiskā Vācija un joprojām to dara politisko sistēmu drošības dienesti visā pasaulē. Šīs izsmalcinātās struktūras „spēlē” uz vienkāršo cilvēku vājībām un mēs tajos iekrītam kā mušas zirnekļa tīklos.
Aptuveni pirms 40 gadiem arī man piedāvāja kļūt par toreizējās PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku, jo viņiem, lūk, bija vajadzīgi jauni, enerģiski un izglītoti cilvēki, kuri nodrošinātu esošās sistēmas pāreju jaunā kvalitātē. Līdzīgi kā to vēlāk īstenoja Ķīnas Tautas Republika. Tikai nosacījums bija tāds, ka man kā kandidātam pilnīgi jāatbilst pastāvošai sistēmai. Kad mani uzrunāja, es jau biju nolicis kāzu datumu ar meiteni, kura kļuva par manu sievu. Drošības komitejas darbinieki zināja, ka manas nākamās sievas māsas vīrs ir ārzemnieks un tāpēc centās mani atrunāt, lai atsakos no kāzām, jo VDK man atradīs „īsto”, kas atbilst padomju sistēmas morāles normām... Pēc šīs sarunas mans kategoriskais „kā var atteikties no tā, ko mīli!” izšķīra visu un kopš tā laika neviens mani netraucēja. Jāpiebilst, ka daži šādās reizēs salūza...
Esi vai neesi „čekas maisos”, vai varbūt tagad esi kāda cita drošības dienesta aģents, lai paliek uz katra sirdsapziņas. Visos laikos drošības dienesti izmanto un izmantos cilvēkus apelējot pie viņu iekāres, cilvēciskām vājībām un garaspēka trūkuma. Tas, ka „čekas maisi” tiek publiskoti, neko nemaina. Katrs jau pats zina un apzinās savas rīcības soli. Pieļauju, ka daudzi nožēlo jaunībā izdarīto kļūdu un daudzi tāpat pārdzīvo savas dzīves ceļā piedzīvotos klupienus un sānceļus. Iespējams, ka kādam ir arī attaisnojums, kāpēc notika tā un ne citādi. Pirms šķērsot ielu pie sarkanās gaismas ikvienam jāapzinās tālākās sekas. Vicināt dūres un naidīgi priecāties var tikai tāds, kuram pašam ceļš mēsliem kaisīts...
Starp citu, Latvijas simtgades gada pēdējā dienā, 31. decembrī, pa balto sniega lauku pie Viļakas ezeriņa droši pārvietojās Latvijas Entomoloģijas biedrības par 2018. gada bezmugurkaulnieku izvēlētais simtkājis. Pacilāts un cēls, gada svinīgo gājienu noslēdzot. Atliek tikai novēlēt, lai simts deputāti Saeimā un mūsu, katra indivīda simts vēlmes, Latvijas otrajā simtgadē par 30 sudraba grašiem nepārdod Godu, Prātu un Sirdsapziņu.
***Dvēseļu makšķernieki...
Comments