***berete, kur paslēpās kode...
Vilis Bukšs
***Kodei...
Pirmajā februārī
Ticējums: Ja februārī pamostas un istabā lido kodes, tad martā būs aukstums…
Pirms Sveču dienas (2. februāris) gads gadā es pārlapoju vecu tautasdziesmu grāmatas un meklējot ticējumus par dzīvām radībām, kas pamostas ziemā, vienā no lappusēm ieraudzīju kodi. Tieši tā, kā pirms sešiem gadiem (2013. gadā). Tikko pāršķīru lapu, tā ieraudzīju kukaini, kurš sāka skraidelēt pa grāmatas nodzeltējušām lappusēm. Šoreiz zeltaini dzeltenais kukainis lidinoties vecajā kartē apsēdās uz Rīgas… Pirms sešiem gadiem kartē tas piezemējās uz Kārsavas…
Toreiz es mazo kukaini ieripināju plaukstā un palaidu gaisā. Tā aizlidoja uz plauktu kur glabājas vecas kartes un laikrakstu sējumi. Bet šovakar bija citādi… Tā apsēdās uz manas vecās brūnās beretes, ar kuru staigāju joprojām, kopš mūžībā aizgāja dzejnieks Ojārs Vācietis (1983)… Ticējums jau saka, tas cilvēks, kura cepuri ēd kodes, ātri mirs… Var jau būt, bet es par to neuztraucos! Bet man atmiņā palikušas un ar mani dzīvos Ojāra Vācieša dzejas rindas: Ej un tikai sargies samīt gliemezi, Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus! Pats starp brīnumiem tu esi brīnums, Pats tu esi viens no viņiem, piemini!
Par 1. februāri ir vēl viens ticējums un tas mani priecē: Ja pirmā februārī zvaigžņota nakts, - būs vēls pavasaris. Šogad austrumu pierobežā apmācies, tātad – būs agrs pavasaris…
***laiks, kad pamostas kode...
Comments