Mans Laiks: Atziņas no vērojumiem dabā

***Ezītis kā iedvesmas avots 2012. gada 13. janvārī

Vilis Bukšs

***Tev

Atziņu no laika apstākļu un dabas piedāvājuma salaidums rakstītos vārdos

(tapis pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pārdomās un neliek mieru arī šodien)

Visa mana dzīve ir sudraba sniegpārslu deja sarmas apgleznotā mīlestības mežā.

Ik piedzimšana ir saullēkts ar tūkstoš atspulgiem leduspuķu dārzā.

Tu esi Radītājs! Atceries savu uzdevumu: Radīt Tukšumā, Aukstumā, Klusumā. Radīt Dzīvības Ziedus.

Tur, no tālās Ziemeļzvaigznes atnāca Viņa, sentēvu stāstītā Pasaka. Atnāca vakarā apmīļot bāreņus, sasildīt salstošos, mierināt raudošos.

Ārā sniegputenis. Pie Tavām durvīm kāds raud. Atver, un pasniedz roku.

Brīnišķīgs koks! Zied katru dienu, bet augļus dod mūžībai.

Viņš bija pārēdies gaismas augļus, tāpēc neatpazina ciešanu ielejā ceptās maizes garšu.

Mācies šķilt. Šķilt uguni no akmens, zibeni no mākoņa, darbu no vārda, mīlestību no sirds, nemirstību no apziņas.

Domas ir kā janvāra sniegi. Likteņa vēju nestas, tās izveido vārdu kupenas. Mīlestības atkusnī kāds bērniņš saveļ darba vīru...

Apstājies un izroc. Izroc ķiploka pēdas no apsnigušā dzīves lauka, manu mīļo, racēj...

Ieklausies svētvakara klusajā solī un Tu dzirdēsi bērnības čukstus, un sen aizmirstās mīlestības pukstus.

Sieviete nenoveco. Sieviete attīstās. No aizmetņa sēklā, no sēklas stādā, no stāda pumpurā, no pumpura ziedā, no zieda auglī un no augļa, ak, vai, atkal aizmetnī.

Apglezno mani ar janvāra nakts tumšzilajām zvaigznēm. Apraksti mani ar sniega vārdiem. Atdzīvini mani ar Dzīvības sēklu.

Tavās nosalušajās rokās es ieliku klauvējienu pie sirdsapziņas. Tu uzsmaidīji. Tava roka pacēlās glāstam.

Saskaņosim savu dzīvi ar Visuma elpas ritmu. Saskaņosim gribu ar domām, domas ar vārdiem un vārdus ar darbiem. Tad dzirdēsim Dieva balsi.

Mēs viens, otru aizmirsuši. Zieds aizmirsis kātu, oga aizmirsusi ziedu, dīgsts aizmirsis ogu. Un šo vienam otra aizmiršanu sauc par attīstību...

Visi meklē kur labāk. Tikai dārznieks paliek pie savas ābeles saknēm un rakstnieks, pie savas tautas saknēm.

Manas mīļās, baltās sniegpārslas! Manā sirdī iekrītot... izkusāt. Ārā pārstāja snigt. Uzspīdēja ziemas saule. Manā logā uzziedēja ledus varavīksne. Būs jauka diena.

Viss viena vienīga rotaļa. Dīvaina rotaļa. Mušas iet riņķī ar ziloņiem... Snuķīšiem saķērušās.

Dārzs sevi atpazīst ābolā. Ziema - vasarā. Daba sevi atpazīst cilvēkā. Cilvēks - apziņā.

Baltās februāra ziemas dienas klusumā var aizdegt sveču jūru, bet tas vēl nebūs pavasaris...

Ziemas beigās bez visiem citiem vitamīniem mums pietrūkst arī mīlestības vitamīna, - sajūsmas par to, ka vēl esam un dzīvojam.

Atbildības sajūta vienmēr liek ābolam atcerēties ābeles saknes un dēlam, tēva mājas.

No mīlestības apreibis arī ods nedzeļ. Mīlestības glāstos vardes danco un cūka nav cūka.

Ar bēdu sagrauztu vaigu, ķirmju sagrauztos zābakos viņš staigāja pa bēdu grumbu ieleju. Meklēja smieklu avotu.

Kad dzidri zilajās februāra debesīs dzirdama klijāna balss, tad tas ir pavasaris...

Arī februāra putenī un dziļi zem sniega var saklausīt sniegpulkstenīša zvanu skaņas.

Mans lielākais atradums ir baltas mežģīnes uz sniegbalta pleca un... melni cimdi zem bēru mielasta galda.

Dzimtene. Ik zarā, ik smilgā, ik lietus lāsē un akmenī kaut kas neaprakstāmi tuvs un mīļš.

Ceļojuma beigās es nonācu pie atziņas, ka mana pilsēta - visjaukākā.

Dzīves sniegputenī Sniegbaltītei pazuda koka kurpīte. Nosala kājiņas, apsala pirkstiņi, bet kurpīti atrada... Seska migā.

Atgriezies! Atgriezies pie maniem sniegpulkstenīšiem pavasara puteņos.

Manas vizbulītes jau uzziedējušas... Lai gan ziema atkāpjas lēnām, tomēr, atkāpjas.

Zem sniega kupenas pārziemojis sniegpulkstenītis vienmēr ir drošāks par puķu podā izauklēto.

Cik nežēlīgs ugunskurs! Reizē ar sauso zaru paņēma tikko pamodušos skudru...

Svarīgi būt degpunktā. Tur uguns bez dūmiem. Tur zibens bez pērkona un lietus bez mākoņa.

Šodien sākas Pavasaris. Vai Tu to jūti? Ieklausies savā sirds balsī un ieskaties savās acīs... Tās nemelo. Pavasaris atmodina pirmatnējos spēkus, kas liek dauzīties sirdij, sajauc prātu un kārdināt kārdina noplūkt aizliegto augli.

Dzirdot vārnas ķērcienus, zīlīte pārtrauca klauvējienu sēriju pie sirdsapziņas.

Starp zilajiem vizbuļiem man nenoslēpties. Vienalga, Tu atradīsi. Un tomēr es slēpšos...

Sagūstītu saules zaķīti ieliek rotaļu kastē, lai garajos ziemas vakaros palaistu teiksmu un pasaku dārzā.

Es nelaikā piedzimis, jo man negaisā un nevietā nedienās jādzīvo.

Šis pavasaris atnesīs kaut ko nebijušu. Bez lietus un slapja sniega būs rožainu sapņu plūdi...

Gulbja kaklu rotaslietas tikai izkropļo, un vīns lakstīgalas balsi pārvērš kurkstienos.

Pārtrauksim šo izrādi, jo laiks... gulēt...

(Turpmāk vēl)