Karaliene

 

Vilis Bukšs

***Vasarai lietainajā Septiņu brāļu dienā

 

Karaliene...

Mani apvēdīja vasara, ar naktsvijolīšu aromu, liliju skurbu un tumšsarkano ķiršu rotaļīgumu. Visapkārt bites sanēja, kamenes zumēja un putni dziedāja. No mākoņa nolaidās un matos iesēdās vējš, bet saule zeltainu dienvidu gleznoja...

Pie kristālūdens avota, zaļas pļavas vidū, starp margrietiņu un rudzu puķu tūkstošiem, liepziedu tronī es redzēju Sievieti... Viņas saulainos matus rotāja roze varavīksnes krāsās, un augumu apvējoja mirdzošu tauriņu spiets. Vienā rokā Viņai bija uguns otrā ūdens bumba, kas zibeņodamas griezās pretējos virzienos.

Sieviete smaidīja un Viņas smaids ar burvju spēku aicināja pie sevis visas dzīvās radības, kas tobrīd atradās troņa tuvumā... Arī es, pats neapzinoties un pārdabiskas varas aicināts, tuvojos Viņas pasakaino ziedu krēslam...

- Ok, Karaliene, - es teicu, - kāpēc Tavā tuvumā tik daudz gaismas, prieka un jautrības? Vai tad pēc šīs uzburtās pasakas nesekos nakts, rudens un stindzinošā ziema?... Kāpēc Tu smaidi un liec šīm nabaga radībām un man tuvoties Tev, zinot, ka viss tas beigsies un šai pasakai sekos vilšanās, bezcerība un sāpes?...

Sieviete skatījās uz mani un smaidīja. Es sajutu, ka Viņas smaids liek aizmirst visu, ko tikko teicu un mīklains spēks arī manī atbrīvoja smaidu... Ar man nezināmu brīnumatslēdziņu Sieviete atvēra durvis uz manu bezjūtīgo sirdi...