Mazo nomiršanu laiks

***Jūlija nogalē...

 

Vilis Bukšs

***Tev

 

Mazo nomiršanu laikā...

Jūlija nogalē sākas „mazo nomiršanu” laiks. Tas ir laiks, kad Jēkabs, metot pirmo aukstuma akmeni ūdenī, saviļņo putnu sirdis un prātus. Tas ir laiks, kad stārķi iet rituāldejās, bezdelīgas vijas virtenēs un svīres savās rotaļās ir tik trakulīgas, ka ap Labrenci (10. augusts) tās tiek ierautas vasaras sudmalās un kā spalviņas aiznestas dienvidu vējā.

„Mazo nomiršanu” laikā kaut kāds dīvains satraukums iemājo ne tikai putnos, bet visā dzīvajā radībā un tostarp cilvēkā. Lai arī vasara turpinās un jūlija nogales saulainajās dienās no svilinošās saules patvērums jāmeklē ēnā, manī iezogas skumjas par to, ka drīz tas viss beigsies. Ar katru nākamo dienu laiks, kas atvēlēts vasarai, ies mazumā. Kā margrietiņas savilksies čokurā un ierausies sevī. Melanholisks es stāvu zeltdzeltenas labības lauka malā un vēroju svīres, kas pazudīs un līdz ar tām arī vasara rudens miglā aiz apvāršņa.

„Mazo nomiršanu” laiks ik gadu atkārtojas. Šīs „nomiršanas” dzīves laikā virknējas un veido lielo ciklu. Aizejošās vasaras pārdzīvojums tiek piedzīvots arī Dzīves Lielā apļa noslēgumā, kad gaismas pavediens saraujas un šķiet, ka tūlīt, tūlīt tas pārtrūks... Tā tikai šķiet, jo gada tumšākajā punktā kā Varavīksne piedzimst jaunas Vasaras brīnums un Ceļš turpinās...

„Mazās nomiršanas” nebūtu „nomiršanas” ja viss mats matā atkārtotos. Dzirnās, kurās katru gadu samaļ kārtējo vasaru, katrs zaudē kādu asaru, jo nav guvuma bez zuduma un otrādi. Dzirnu akmeņiem beidzot malt, to tukšajās acīs jāieber kāds patīkams mirklis no aizejošās vasaras, jo tad arī gada tumšākajā laikā skumjas aizdzīs patiess prieks un paliks ticība mūžīgajai Vasarai...

 

***...skumjas aizdzīs patiess prieks un paliks ticība mūžīgajai Vasarai...