Mans Laiks: Gladiola un Dzeloņgurķis

***Dzeloņgurķis sajūt gladiolas ziedu lūpu tuvību...

Vilis Bukšs

***mazdārziņa stāstiņš

Gladiola un Dzeloņgurķis

Viņi ir no dažādām pasaulēm. Klintene un citi augi dārzā par viņiem zobojās. Tumši sarkanajām dālijām, kurām skauž gladiolas zobeniem līdzīgās lapas un rožsārtie ziedi, šo dēvē par dejotāju, kurai tik vien prāta, kā apjūsmot pašai sevi. Savukārt margrietiņas, naktsvijolītes un asteres adataino dzeloņgurķi sauc par „dārza zaļo pitonu”, kurš rāpo kā tārps un taustās, lai tik kādu sasietu. Visi viņus aprunāja līdz brīdim, kamēr notika kaut kas neredzēts....

Dzeloņgurķis un gladiola kopš maija pirmajām dienām auga katrs savā dobē un viņus šķīra divus metrus augsts klintenes krūms. Dienām ejot, starp viņiem šis šķietami nepārvaramais šķērslis salapoja un izveidoja ciešu zaru sienu. Viņi auga katrs savā pasaulē ar skatu uz sauli. Kaut kur vasaras vidū, dzeloņgurķis atmeta tieksmi uz saulaino dienvidu pusi un pēkšņi pagriezās uz ziemeļrietumiem... Tur, aiz klintenes zaru un lapu sienas, virs citām dārza iemītniecēm sāka zelt gladiolas ziedu vārpa. Jo dienas, jo adatainais gurķis kļuva nevaldāmāks. Kāpjot pār citiem dārza augiem, tas ar savām zaļajām saitēm sasēja aušīgos smējējus un turpināja ceļu pretēji dārza iemītnieku loģiskajai domāšanai.

Dārza iemītnieki šo savādo adataiņa tieksmi sāka izprast tikai tad, kad gladiola kādā no augusta rītiem sāka atvērt savus krāšņos ziedus. Tobrīd dzeloņgurķis, neievērojot dārza likumus un tikumus, bija pārkāpis pār divmetrīgo klinteni, lai rīta agrumā satiktos tikai ar savu vienīgo, rožsārto gladiolu... Līdz ar saules stariem viņš cēli un svētbijīgi tuvojās savai dārza karalienei, lai pieglaustos un ar saviem taustekļiem to apskāvis iegrimtu tās burvīgo ziedu atvarā. Viņš bija mērojis tālu ceļu, kas vijās caur dažnedažādiem kairinājumiem un aicinājumiem, bet tas neizmainīja viņa mērķa virzību. Dārza saimnieks viņu mēģināja pagriezt uz citu pusi, bet viņš nepadevās. Katru nakti viņš atgriezās uz sava mērķa takas, kas veda viņu pie vienīgās – rožsārtās Gladiolas. Beidzot viņš ir sajutis ziedu maigo lūpu tuvību... Ar zaļo roku maigajiem pirkstiem viņš tīko apvīties Gladiolas viduklim, lai nākamajā naktī Gladiolai ziedu ausī iečukstētu – es Tevi mīlu...

Vēl būs jāpaciešas, jo priekšā vēl būs vakars, lai savai mīļotajai pateiktu šajā vasarā izauklētās pasakas vārdus. Bet augusta vakari ir nežēlīgi. Saulrietā atnāca cits... Vakara saules staros iemirdzējās zobena tērauda asmens un ass cirtiens atšķēla veselu pasauli. Svešu roku ņemts no Dzeloņgurķa zaļajiem pirkstiem izlocījās Gladiolas viduklis ar ziedu atvaros salijušo vakara sauli. Dzeloņgurķi pārņēma neizsakāma zaudējuma trīsas, un tas, karājoties starp klintenes zariem, bezpalīdzīgi raudāja... Tikko no viņa rokām nozaga šīs vasaras Mīlestību...