***Dzīvības lokā...
Vilis Bukšs
***apjukušajam
Vīruss jeb beidzot pamodies
Izmirušā Šļopkīnes ciema mežmalā, 280 km no Rīgas, vēl joprojām dzīvo pēdējais tā iedzimtais Šļopkīnes Onufrijs.
Šorīt beidzot arī Šļopkīnes Onufrijs pamodies. Pa radio, lai gan šogad Viļakas novada Aizpurvē darboties sākušā apraides masta radio signālus, tāpat kā agrāk noslāpē kaimiņvalsts Krievijas raidītāji, tomēr Onufrijs sadzirdēja, ka Latvijā ir vīruss... Vārdiņš „vīruss” Onufrijā iesēdies tāpēc, ka kādreizējie ciema iedzīvotāji viņu dzēlīgās mēles pēc saukuši par „indi” jeb kā viens vietējais filozofs teicis: Onufrijs ir kā vīruss... Visiem līp klāt un ar savu indīgo mēli tikai tracina pasauli...
Onufrijs rītos pamostas ar pirmajiem gaiļiem un caur radio signālu trokšņiem pēkšņi sadzirdējis ziņu, ka beidzot viņš nav viens, bet tepat Latvijā ir vēl kāds, kurš ar savu mēli ķircina vīrus kā ozolus. Tāpēc jau arī viņus sauc par vīrusiem jeb vīru sūcējiem... Šodien Onufrijs ir savā ādā.
Onufrijs pēc savas būtības ir rīmnieks, bet par dziesminieku tā arī nekļuva. Pēc gara laika viņš šorīt sadūšojās un par prieku sev, ka pasaulē nav viens, pēdējā Šļopkīnes ciema iezemietī pamodās dzejdara gars un Onufrijs sarīmēja dažus pantiņus...
Mans sīkais brāli,
Vai Tu tas esi?
Nolamāts un nīsts?
Vai viss ko dzirdu
tiešām īsts?
Mans mazais brāli,
Cik vecs Tu esi?
Tēvu, Māti atminies?
Vai gadu ritmā
neesi sapinies?
Mans dzīvais brāli,
Mēs vesels viens!
Mums Visums viens
un Mātes piens
arī viens.
*** Viss visā