***
Vilis Bukšs
***kaimiņam
Ažiotāža
Izmirušā Šļopkīnes ciema mežmalā, 280 km no Rīgas, tā iedzimtais Šļopkīnes Onufrijs vēl joprojām interesējas par vīrusu.
Šļopkīnes Onufrijs ir drošs, ka pa radio dzirdētais un visapkārt radītais satraukums ir īpaši radīts, lai pasaulē izraisītu vēl vienu krīzi. Līdzīgu, kā tas bija pirms 12 gadiem. Toreiz Onufrijs brīdināja savu radinieci, lai tā nejūsminās par bankas aizdevumu, jo katram santīmam ir arī tumšā puse. Radiniece viņa teikto nelika aiz auss, un tīkojot pēc labākas dzīves, šobrīd spiesta dzīvot Itālijā. Kā par pārsteigumu Onufrijam, tieši tur atkal jauns sākums jaunām nebūšanām.
Onufrijs rītos pamostas, kad gailis nodziedājis un ar kumelīšu tējas krūzi rokās klausās Latvijas radio. Kad pa radio dzird vārdiņu „vīruss”, nospļaujas un domājot par savu vienīgo radinieci pie sevis norūc: Eh, Anna, Anna.. Atkal kā circenis karstos pelnos.. Kad beidzot tu nāksi pie prāta? Kad tu apstāsies un neskriesi dancot pēc velna stabules?...
Onufrijs dzīvo pēc Saules likumiem. Rītos sauli sagaida un vakaros pavada. Ja kāds cenšas viņu ķircināt, tad šis atmet ar roku un vientuļnieks būdams sevī atsmej: Smejies, smejies vesels... Tikai zobus vaļā neturi, citādi lūpa pārplīsīs kā zaķim...
Arī šoreiz Onufrijam azotē kāds pantiņš:
Vīruss nāk...
kā komētai
tam aste gara,
Vai no velna paša,
vai no Svētā Gara???
***