Māllēpes un Aprīlis

***Māllēpēm salst...

 

Vilis Bukšs

***Dabas un laika vērotājam

 

Māllēpes un Aprīlis

Pa palūdeņu pļavām iet Viņš, Sulu mēnesis Aprīlis. Ar noliektu galvu sev zem kājām skatīdamies. Iet it kā gribētu sameklēt pirms gada pazudušo. Tuvojoties māla kalniņam Aprīļa skats nejauši paliek pie Viņām, mālainajā paugurā kautrīgi ziedošajām Viņām, saulainajām Māllēpēm...

Aprīlis apjūk no saulstarota skaistuma un, sava gājiena mērķi pazaudējis, kļūst nevarīgs kā mazs bērns. Viņš pieglaužas zeltaino ziediņu galviņām un ļaujas to siltajiem glāstiem. Sulu mēnesis aizsapņojas un, augstu gaisā dzidru cīruļa dziesmu ieaijāts, aizmieg Pavasara atmodas reibinošā miegā...

Otrā rītā Aprīlis pamostas no klusas čukstēšanas ausī... Kāds saka: „Draugs! Naktī atgriezās Ziema un saulaino Brīnumu iekala ledū...” Balss vārgās skaņas Aprīlī pamodināja cīnītāja garu, un ar Saules zobenu pamājis, tas ķērās pie darba... Tad, kad Saule uzkāpa dienas augstākajā kalnā, arī māla kalniņš jau bija atdzīvojies, un dižvīru Aprīli sveica tūkstoš saulainu daiļavu smaids...

Ticējums. 10., 11. un 12. aprīlis ir Māllēpes dienas. Ja šajās dienās Māllēpe čukst, trīs nākamās dienas būs aukstas... Ja Māllēpe smaida, sagaidāms silts laiks!

 

***Māllēpes smaida...

 

P.S. Pirms 35 gadiem (1986.g.) Černobiļas AES katastrofas laikā aprīlī prātojot par Cilvēka attieksmi pret Dabu uzgleznoju glezniņu ar jautājumu nosaukumā: „Nebalta ceļa sākums. Iet vai neiet???”. Galvenā varone – Māllēpe. Cilvēks skrien. Saulainais ziediņš neies, jo viņš vienkārši nevar paiet...

„Nebalta ceļa sākums. Iet vai neiet???”