*** jaunie stārķi ar gājputnu gurdumu...
Vilis Bukšs
*** vasarai...
Mazo nomiršanu laikā…
Jūlija nogale ir „mazo nomiršanu” laika sākums. Tas ir laiks, kad Jēkabs, sviežot pirmo aukstuma akmeni upēs un ezeros, saviļņo putnu sirdis un prātus. Tas ir laiks, kad stārķi iet rituāldejā, bezdelīgas vijas virtenēs un svīres savās rotaļās ir tik trakulīgas, ka ap Labrenci (10. augusts) tiek ierautas vasaras nozieda dzirnās un kā pieneņu pūkas aiznestas dienvidu vējā.
Liepu mēneša noziedā kaut kāds dīvains satraukums iemājo ne tikai putnos, bet visā dzīvajā radībā un tostarp cilvēkā. Lai arī vasara vēl turpinās un saulainajās dienās jūlija beigu saule dzen patvērumu meklēt ēnā, manī iezogas skumjas par to, ka drīz tas viss beigsies. Ar katru nākamo dienu laiks, kas atvēlēts vasarai, saruks. Kā vasaras ziedi savilksies čokurā un ierausies sevī. Melanholisks es stāvu tikko novāktas labības laukā un vēroju jaunos stārķus, kuri pazudīs un līdz ar tiem arī vasara rudens miglās aiz apvāršņa…
„Mazo nomiršanu” laiks ik gadu atkārtojas. Šīs „nomiršanas” dzīves laikā virknējas un veido lielo ciklu. Aizejošās vasaras pārdzīvojums tiek piedzīvots arī Dzīves Lielā apļa noslēgumā, kad gaisma mazinās un šķiet, ka tūlīt tā aprausies... Tā tikai šķiet, jo gada tumšākajā punktā piedzimst jaunas Vasaras brīnums un Ceļš turpinās...
„Mazās nomiršanas” nebūtu „nomiršanas” ja viss mats matā atkārtotos. Dzirnās, kuras katru gadu samaļ kārtējo vasaru, katrs zaudē kādu asaru, jo nav guvuma bez zuduma un otrādi. Beidzot malt, dzirnu akmeņu acīs jāieber kāds patīkams mirklis no aizejošās vasaras, jo tad arī gada tumšākajā laikā skumjas aizdzīs patiess prieks un ticība mūžīgajai Vasarai...
P.S. Austrumu pierobežā (Vecumu pagasts) pirms 47 gadiem (1974) Mūžībā aizgāja Jēkabs Kauss (manas sievas vectēvs). Jēkabs Kauss bija malēnietis, dzimis Alūksnes pusē un nodzīvoja krietnu mūžu – 110 gadus. Viņa dzīves atziņa: “Ik puķītei zieda galiņā dimanta asara, kā balva, ka citugad būs vēl jaukāka vasara…”
*** ik puķītei dimanta asara...