Atnākšana

***Adventa laikā. Decembra sniegā ieputināts bijušā ciema ceļmalas krusts...

 

Vilis Bukšs

***Cilvēkbērnam

 

Atnākšana

Decembra vakaros, kad lielais ceplis bija izkurināts un istabās ieplūdis siltums, kāds ir tikai bērnībā sniegā ieputinātās lauku mājās, vecmāmuļa aicināja mazbērnus uz mūrīša, lai stāstītu par Atnākšanu...

Viņai rokās bija grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi, jo nemācēja lasīt. Dzīves lauzējam vecmāmuļas roku pirksti bija āķveidīgi izliekti un pāršķirot lapas grāmatā tie vairāk traucēja kā palīdzēja. Tomēr neskatoties uz to, viņa turpināja lapot grāmatu un stāstīt. Stāstīt par lielāko notikumu Tumsas valstībā, par ATNĀKŠANU.

ATNĀKŠANA vecmāmuļai bija gan kā saules parādīšanās pie apvāršņa, gan kā nosaluša ceļinieka ienākšana siltā istabā. Tālāk dzīvojošo mazbērnu atbraukšana un vecmāmuļas apciemošana arī bija Atnākšana. Tāpat arī plašajā pasaulē noklīduša tuva cilvēka pārbraukšana un vēsts par miesīgā bērna nāvi bija tā pati ATNĀKŠANA. Neziņa kas ir tumsas valstības pavadone Atnākšanas reizēs tiek izgaismota, kā ceļa rādītājs decembra nakts sniegputenī.

Kad stāstam pienāca beigas un grāmata tika aizvērta, vecmāmuļa noglāstīja mūsu, mazbērnu, izpurušos matu cekulus un vērsa uzmanību uz logu, sakot, ka saule rītos gaismu atnes, bet cilvēkbērnam tā jāuztur. Saule ceļu rāda, un cilvēkam ir jāiet. To viņa atgādināja ikreiz, kad Adventa laikā stāstīja pasakas vai vienkārši minējam mīklas.

 

***Gaidīšana...