Akmens acs

***Akmens maisiņš ar caurumiņu

 

Vilis Bukšs

***Pēc Bērtuļiem Linu dienā (25. augusts)

 

Akmens acs

Galvu augšup pagriezis, un putnus vērojot gāju savu ierasto ceļu. Pēkšņi atcerējos Sokrāta kalpones teikto, ka vispirms jāskatās zem kājām un tikai tad, kad esi drošs, kur sper soli, vari debesīs lūkoties. Kad apjautu šīs viedās atziņas būtību, bija jau par vēlu... Gandrīz būtu noķēris zaķi, tas ir, nogāzies. Galvu grozīdams biju ieķēries egles zarā, kurš mētājās uz meža ceļa. Pēdējā brīdī noturējos līdzsvarā un kritiens izpalika. Tad sāku skatīties zem kājām. Pēc pāris soļiem mana acs iekrita akmens acī...

Akmens ar caurumu jeb aci piesaistīja manu uzmanību. Tas man atsauca atmiņā vecmāmuļas galda atvilktnē noglabāto melno akmeni nu tieši ar tādu pašu aci kādu šobrīd atradu uz meža ceļa. Vecmāmuļai tas bija kā relikvija, ar kuru saistījās atmiņas par grūto dzīvi, kad pāragri Mūžībā aizgāja vīrs (mans vectēvs) un viņa palika viena pati ar mazām meitiņām. Ziemas mēnešos savu melno akmentiņu vecmāmuļa vairākas reizes apcerēja, jo tas bija talismans, kas viņai palīdzēja izdzīvot un izaudzināt četras meitas.

Akmeņi ar caurumiņiem nav retums, un daba ik pa brīdim tos kādam piespēlē, arī tepat Latvijā. Ūdeņi upēs, strautos un jūrā gadu gaitā arī akmeņiem atver acis, lai tie redzētu, ko cilvēki dara. Vai palīdzēt tiem, vai laimīgus darīt?

Arī es skatos uz savu akmeni un prātoju, cik gan ilgs laiks bija vajadzīgs, lai ārēji nedzīvais akmens atvērtu aci un ļautu gaismai caur akmens miesu plūst??? Un vai akmens ir tik pelēks, sauss un kluss, lai viņš nedzirdētu un neredzētu kas pasaulē notiek???

Ticējumi: Ja akmeņi karstā laikā svīst, tad sagaidāms lietus. Ja ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs. Ja akmeņi apsūno ziemeļu pusē, būs dziļa ziema.

 

***Akmens acs uz debesīm...