*In Memoriam
Atvadu vārdi Aijai LESNIECEI
(14.06.1952. – 07.03.2022.)
Ziema negribīgi atkāpjoties neļauj vēl vizbuļiem mežmalā uzziedēt. Liedz sniegam pazust no mežiem un lediem no ezeriem. Ziema vēl negrib atdot to kas pavasarim piederētu un ledainajās plaukstās patur Dzīvu Sirdi! Aijas sirdi.
Aija Lesniece šajā saulē ielidoja ar bezdelīgām un lakstīgalu balsīm ziedu mēneša jūnija 14. dienā. Bērnu dienas aizritēja meža, pļavas un strauta skaņu un tēlu pasaulē. Šajā brīnumu telpā kā sapņu pasaulē iegrima un palika. Savā novadā, savā Latgalē.
Pēc Viļakas vidusskolas un Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma pabeigšanas visu savu dzīvi ir veltījusi savam pierobežas (Balvu, Viļakas) novadam. 1971. gada 1. augustā Aija darba gaitas sāk Viļakas pilsētas Bērnu bibliotēkā. No 1985. gada ir minētās bibliotēkas vadītāja. Šo darbu sekmīgi, radoši un atbildīgi veic līdz 2007. gadam, kad Bērnu bibliotēku pievieno Viļakas pilsētas bibliotēkai. No 2007. gada līdz 2016. gada decembrim Aija Lesniece veic bibliotekāres pienākumus apkalpojot un konsultējot bibliotēkas apmeklētājus, organizē tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, politiskiem darbiniekiem, dažādu profesiju interesantiem cilvēkiem. 45 gadi no darbīgā mūža veltīti grāmatai, ziediem un bibliotēkai.
Aija bija aktīva dāmu kluba atbalstītāja. Sadarbībā ar dāmu klubu bibliotēkā tika organizētas dažādas nodarbības (netradicionālo rokdarbu; kulinārijas; dārzkopības; ārstniecības augu vākšanas, sagatavošanas un lietošanas; floristikas u.c.), izstādes (seno rokdarbu, apsveikuma kartiņu, piemiņa krūzīšu, sveču u.c.), pasaku stāstīšanas, mīklu minēšanas, seno rotaļu, folkloras sadziedāšanās. Aija vienmēr bija kā pavasara saulīte, ap kuru pulcējās un darbojās bērni un jaunieši.
2011. gada 18. novembrī Aija Lesniece apbalvota ar Viļakas novada Domes Pateicības rakstu par ieguldījumu darbā ar bērniem un jauniešiem un 2016. gada decembrī par mūža devumu bibliotēkā.
Cilvēks aiziet, bet paliek Aijas Lesnieces sapņu pasaule un neatrisināta krustvārdu mīkla ar jautājumu, kas ir cilvēka mūžs? Kāpēc mūžīgā un mainīgā pasaule, kas ir gan apburoša, gan nogurdinoša, šajā bezgalīgajā daudzveidībā liek priecāties, iegūt un zaudēt? Kāpēc? Bet varbūt tieši tāds ir bagāta Cilvēka mūžs!
Ir laiks jau sniegpulksteņiem zvanīt pavasari
Un strazda dziesma martā iederas,
Ir Lieldienas uz sliekšņa, tomēr sniegi
Par spīti datumiem vēl zemi sedz...
(Rutta Jeromāne)