Vilis Bukšs
***atceroties to dienu februārī, Matīsa dienā garajā gadā...
Šovakar kārtojot pierakstus no atvilktnes izcēlu burtnīcu ar piezīmi Tam, kurš pazuda februārī, Matīsa dienā garajā gadā...
Patiesība bija skaudra, jo
mobilais izslēgts, visi sakari bloķēti...
lūzuma vietā klusuma pauze.
pēkšņs pagrieziens...
aiz līkuma gaisma,
tālāk jau nesaukta tukšuma pauze.
attēlu tūkstoši...
šajās sekundes simtdaļās,
nākamais mirklis jau piederēs Mūžībai...
***
Atmiņā palika
Zaratustra zvēru balsis
Un es dzirdēju Zaratustra zvēru balsis kā atbildes tukšumā...
Viss iet, viss griežas, kā viens varens esības rats. Viss nomirst, viss atdzimst, mūžīgs tik skrejošais dzīvības gads.
Viss sairst, viss savienojas, mūžīgi tiek taisīts esības nams. Viss dalās, viss atvadās, viss atkal satiekas šajā visus aptverošā dzīvības dārzā.
Viss šeit, visapkārt, ikvienā no mums un nav malas, nav gala, kur tikai vidus bez gala.
Šīs atbildes izskan tukšumā. Šīm atbildēm nav atbalss, nav atskaņu... Šīs atbildes neviens nedzirdēs, neuztvers, un viņas nevienam arī nav vajadzīgas. Šīm atbildēm vienaldzīgi paies garām, riteņi tūkstoškārt pārbrauks pāri un nejutīs. Tikai.. tikai mazs, izsalcis kucēns uz mirkli apstāsies, paostīs un peciņu pacēlis... apčurās.
Šīs atbildes ir tikai sev ticību zaudējušā piezīmes uz paša neatbildētiem jautājumiem. Viņa vēlmes, kā satrakojušies kumeļi, paliek aizslēgti aiz dzelzs durvīm. Šos zirgus ar Zaratustra zvēru nagiem neviens nav redzējis, neviens nav izjutis un arī nenojauš. Kā ugunskalns izvirdumā tie tiek novirzīti uz neauglīgām, tukšām un sausām ielejām, lai atdziest, atslābst un mirušajā iesēj dzīvības spēku... Jauniem dārziem.
***šīm atbildēm nav atbalss...