*** Aigars BARVIKS 3. jūlija agrā rītā Viļakas ezera krastā pirms 72 km pārgājiena
Vilis Bukšs
***pats sev...
72 jeb 67
Pēdējos gados tieši 3. jūlijs ir tā diena, kad pirms savas dzimšanas dienas apsolos noiet dzīves gadu skaitlim atbilstošu austrumu pierobežas ceļu kilometru skaitu. Šogad biju apņēmies nosoļot 67 km, bet iznākumā bija 72... Kāpēc?
Pirms nepilna gada mani uzrunāja rīdzinieks Aigars Barviks, ka viņš vēlētos kopā ar mani 2023. gada 3. jūlijā noiet ja ne 67, tad vismaz pusi no paredzētā ceļa. Es centos viņu nomierināt, ka iecerētais gājiens vēl tālu un daudz kas var mainīties. Par Aigara vēlmi jau biju piemirsis, kad pirms dažām nedēļām viņš pēkšņi atgādināja par mūsu sarunu un izteica atkārtotu vēlēšanos soļot pa pierobežas ceļiem. Patiesību sakot es pēc dabas esmu vienpatnis un man nav ne mazākās vēlēšanās iet kopā desmit un vairāk stundas ar kādu citu. Nu bet Aigars bija tā pārņemts ar šo ideju, ka uz maniem izvirzītajiem nosacījumiem atbildēja tikai ar Jā! Protams, es nevarēju atteikt. Aicināju 3. jūlijā 5 un 5 minūtēs no rīta Viļakas ezera krastā sākt ceļojumu.
Austrumu pierobežas ceļi, pa kuriem gājām, bija dabas vērojumu un Aigaram, arī pierobežas atklāšanas ceļi. Piecpadsmit stundas, kuras pavadījām ejot, man bija Aigara, kā saistošas un saturīgas personības iepazīšana. Pārgājiena laikā sastaptie robežsargi un vietējie iedzīvotāji mūs vēlreiz pārliecināja, ka Latvijas austrumu pierobežā dzīvo un strādā cilvēki, kas mīl savu Tēvzemi, tautu un dzimteni.
Apciemojuši mazo Liepnicas ezeriņu Alūksnes novadā un pa pierobežas ceļiem nosoļojuši 72 km, pēc 15 stundām atgriezāmies Viļakas ezera krastos. Atbildot uz jautājumu, kāpēc 67 km vietā iznākumā bija 72, ir tikai viena atbilde – AIGARS ir cilvēks, kurš starp cilvēkiem dzēš neuzticības un neticības robežas.
***Liepnicas ezeriņš 3. jūlijā