bez klauvējiena...
Šonakt durvīs neviens neklauvēja, bet tās pašas atvērās...
Pa tām ienāca Viņš, vardulēns un Viņa...
- Mēs atnācām, - Viņš teica. -
Kā bija norunāts. Tev jāiet ar mums. Šonakt un uzreiz. Tu neizpildīji solījumu.
Tev bija jāizanalizē pašam sevi. Tev bija jāsakārto pašam sava un pasaule ap
Tevi. Tev bija jāiemīl Viņa... Bet Tu... Tu tīksminājies par sevi. Apmierināji
savas iekāres un liki asarot Viņas sirdij...
- Jā! - iesaucās vardulēns. - Tu
atdzīvinādams nedzīvo, aizmirsi visu dzīvo. Tu šaustīdams sevi, sagādāji
ciešanas līdzcilvēkiem. Tu radīdams rītdienu, nokāvi šodienu...
Un Viņa, ar asarām acīs,
klusēdama piebilda. - Es Tev piedevu, piedodu un piedošu, kamēr elpošu... Es
Tevi mīlēju, mīlu un mīlēšu... Es Tevi gaidīju un gaidīšu... Tikai mani spēki
sāk izsīkt.
- Tev jāiet, - teica Viņš. - Tev
vienmēr jāaiziet pilnmēnesī pirms Pavasara... Tev vienmēr jāaiziet nakts
trešajā stundā... Mēs Tevi pavadīsim.
Es gāju... Iedams es teicu, -
Laika vairs palicis maz, bet jums ir izvēle. Brīva izvēle.
-
Nekāds ļaunums nebūs, tikai drusciņ paārstēsies, uzlabosi veselību... -
piebilda līdz atnākušais ārsts un ar galvu piekrītoši māja policists...
Mani
rīta agrumā aizveda...
Pie
vārtiem Viņš teica: - Tevi atgriezīs īstenībā... Pēc tam Tevī vairs nebūs
nostalģijas pēc zvaigžņotajām debesu dzīlēm... Nebūs tiekšanās uz
neaizsniedzamo apvārsni... Nebūs vienīgās taisnības, par kuru jācīnās līdz
spēku izsīkumam...
Pie
durvīm Vardulēns teica: - Tu atgriezīsies reālu lietu un cilvēku pasaulē. Tu
naktīs mierīgi gulēsi un Tev nevajadzēs skumt... Tu ieraudzīsi pasauli ar citām
acīm... Tu saskatīsi pasauli no abām pusēm.
No
manis atvadoties un uz pieres karstu skūpstu dāvājot, Viņa teica: - Es
gaidīšu... Gaidīšu cauri Mūžībai... No Bezgalības dziļumiem līdz Mirklim, kad
Tavās acīs atkal atgriezīsies silts,
dzīvs, mīlošs cilvēcisks smaids...
Līdz
ar Viņas karsto asaru straumītēm izdzisa arī mana uguns...
Četrdesmit
dienas pagājušas...
Šajās
deviņi simti sešdesmit stundās, šajās piecdesmit septiņi tūkstoši sešsimt
minūtēs un trīs miljoni četri simti piecdesmit seši tūkstoši sekundēs... es
atradu tikai vienu SMAIDU, vienu mierinājuma VĀRDU, vienu MĪLESTĪBAS zīmi un vienu SAULES staru...
Toties
es atradu tūkstošiem ziņkāru
skatienu, simtiem zobgalību un miljoniem vienaldzīgo...
Mans
nobeigums: - Ar PASAULI VISS VISLABĀKAJĀ
KĀRTĪBĀ!
Viss
ir tā kā IR!
Jo
arī es iznākumā esmu tikai no Nekurienes
un man vien zināmos laika posmos atgriezies Ne Šis, Ne Tas...
Jo
nav VIŅA, nav Vardulēna un nav arī VIŅAS...
IR
tikai kūleni apmetis ĀKSTS...
ES ESMU
hi
Comments