Viņš man teica, Sirds un Prāta aktā dzimst Spēks. Tāds Cilvēks var visu. Jā, tas ir pārcilvēks, bet patiesībā viņš ir īstais Cilvēks, tāds, kādam jābūt Cilvēkam. Arī Tu esi Ceļā uz šo Cilvēku, bet šis Ceļš ir ļoti grūts. Tas pieprasa lielu upuri, visu līdzšinējo dzīvi. Šis upuris ir uztveres pārvietošana no ārējās pasaules uz iekšējo, uz Sirds pasauli. Šī visu spēku koncentrācija, lai pārvietotu uztveri, ir tas Lielais Spēks, kas atklāj Paša būtību. Teorētiski to apzināties ir vienkārši, bet īsta apzināšanās notiek tikai tad, kad es esmu Ceļā... Tas jau ir pārdzīvojums un prāts to aptvert vairs nevar. Tas nozīmē, ka notiek tuvošanās Sirds pasaules robežām. Bet es jautāju: Kas notiks ar Viņu?... Viņš atteica – joks...
Mans klauvējiens vairākkārt atbalsojās dzelzs durvīs un roka bezspēcīgi, kā sniegpārsla, nolaidās pār melnā bezdibeņa atvaru... Es ATGRIEZOS...
Sidrabains Balts teica Man. Es Tev dodu simbolus, tie ir visapkārt Tev, bet Tev jāņem simbolu atslēgas un jāiztulko. Kad darbu pabeigsi, saliksi Skaistuma Mācību. Sāc un dari.
Kad es pajautāju, kāds Tavs vārds, Viņš man atbildēja: Mans Vārds Tev rakstīts uz pieres...
...es no domas domās izdomāts... pašiemīlējies joks. Tavās burvīgajās acīs esmu tikai zibsnis un Tavā mīlošajā sirdī esmu tikai atbalss...
Domas kā janvāra sniegi un likteņvēju nestas tās izveido vārdu kupenas. Mīlestības atkusnī kāds bērniņš saveļ sniega ākstu... bet tur, no tālās Ziemeļzvaigznes,atnāk sentēvu stāstītā pasaka. Pasaka par narcisu, kuru ledus ziedā pārvērta sniegputenī saraudātās asaras...
Ik nakti raugos debesīs un mūžīgo, trauksmaino alku pārņemts gaidu... Rītos gaidu sauli uzlēcot un vakaros zvaigžņu burvīgo mirgu. Manas acis nogurušas raugoties naksnīgās debess zvaigžņotās dzīlēs. Esmu satraukts un nemierīgs, kad redzu debesīs astes zvaigzni un krītoša meteorīta atstāto briljantu švīku. Mirdzošajos debesu dziļumos meklēju apvārsni, mūždien noslēpumaino Dzīvības Varavīksni. Arī tā ir mana dzīve...
Bet Viņa, Viņa tepat... Tikai acis, acis man nogurušas... no meklējumiem.
Laiks Mūžību saskalda sīkās drumslās, liek skriet ātrāk un ātrāk... Tas rada pārdzīvojumu, ka nepaspēšu, neizdarīšu, nokavēšu... Šajā steigā aizķeras kāja un... kritiens. Klauvējienam pastiepta roka atsitas pret bruģi un nolādēta visa pasaule. Aiz durvīm Kāds ļoti gaidīja...
...manu sapņu zeme ir tik tālu, tik tālu... Un tas bija baltajā bērnībā, kad no ledus gabaliņiem saliku sapņu buru un meklēju jūru... Bet janvāra atkusnis to pārvērta dubļu jūrā...
es turpināju iet, sniegputenī, šajā vēlajā rudens lapkritī un agrās ziemas pirmajā sniegā...
Mežrozīšu neprātīgā ziedēšana maijā vēl neliecināja par pēkšņo AIZIEŠANU un augļi rudenī jau bija skumjas par aizejošo...
...es krustcelēs, bet Tevis nav... Un mēnesnīcā ar ledus asmeni miesā iegriezti Vārdi: Es atnācu, bet Tevis vēl nav...
Comments