Mans Laiks

Ko sagaidīt no vēlēšanām?

***Netīrās veļas mazgājamā diena...

 

Vilis Bukšs

***Sanitai Karavoičikai, laikraksts "Vaduguns"

 

Ko sagaidīt no vēlēšanām?

(Viedoklis)

Globālo notikumu straujajā virpulī nemanot aizskrējuši četri gadi un atkal kārtējais Saeimas vēlēšanu šovs. Vieni sola, citi šķendējas. Vieni tic, ka dzīve viņam un līdzcilvēkiem kļūs labāka, valsts bagātāka un nākotne drošāka. Kāds pats gribētu valsts mašīnas stūri ņemt savās rokās un stūrēt uz labākiem medību laukiem. Citi vai nu netic Latvija politiķiem vai nu vispār netic nekam. Un tam ir pamats, jo cilvēki noguruši no meliem, nekaunības, krīzēm un rūpēm par rītdienu.

Politiskās partijas un deputātu kandidāti zvēr, ja ievēlēsiet viņus, tad dzīvosim ne sliktāk kā Šveicē vai Norvēģijā. Solījumi birst kā no pārpilnības raga, bet vai var ticēt, ka strādājošiem darba alga un senioriem pensijas būs lielākas nekā Lietuvā un Igaunijā? Vai var ticēt partiju programmām, kuras garlaikojoties var lasīt tikai sēžot tualetē uz poda. Nu būsim godīgi un liekot roku uz sirds, atbildēsim, vai Latgales un pierobežas novadu attīstības programmas darbojas? Manuprāt, tā ir tikai fikcija. Ja nē, tad kāpēc to savā ikdienā neredz un neizjūt vienkāršais austrumu pierobežā dzīvojošais Latvijas pilsonis? Vai vainīga Saeima? Bet vai nav tā, ka mēs paši, tagad 14. Saeimas vēlētāji, esam līdzvainīgi savu „tautas kalpu” izvēlē un pēc vēlēšanām gaužamies, ka gribējām kā labāk, bet iznākumā kā vienmēr... Vai nav pienācis laiks pārcirst šo apburto mūsu pašu neziņas, nevarības un bezatbildības loku? Jo tikai mūsu, vienkāršu Latvijas cilvēku sirdīs un rokās ir „būt vai nebūt” labākai Latvijai!

Galvenais, nebūt vienaldzīgiem, lētticīgiem un politiski akliem. Visos laikos ir manipulēts tieši ar šo grupu vēlētājiem un rezultātā vēlētājus sagaida vilšanās, bet politikas virtuves taisītājus – trekns kumoss uz vairākiem gadiem. To mēs pēdējos gados esam piedzīvojuši gan ar covid afēru, gan ar teritoriāli administratīvo reformu, gan ar citām acīmredzamām nejēdzībām. Latvijas gadījumā vienam otram tas kumoss tiek uz visu mūžu un kumosa griezēja bērnu bērniem būs, ar ko lepoties, jo tieši viņu vectētiņš bija tas, kas vientiešus muļķodams, Latviju savā kabatā iegrūda...

Savas pierakstu burtnīcas pāršķirstot, pieķēru sevi pie atziņas, ka patiesībā nekas nav mainījies, jo līdzīgi domāju un rakstīju gan pirms 13., 10. un 8. Saeimas vēlēšanām. Arī Saeimas nama 100 krēsli nepaliek tukši un viena otra deputāta seja ar tiem saaugusi kā ikona ar rāmi. Nav mainījusies nākamo un esošo politiķu daiļrunība, kur ir tikai vārdi bez dziļāka seguma. Nav mainījušies arī deputātu kandidātu dāsnie solījumi, smaidiņi reklāmas lapelēs un televizoru ekrānos. Nav mainījies arī Saeimas vēlētājs, jo tāds, kāds bija pirms gadiem desmit, divdesmit, tāds arī tagad. Ļaujas būt apmuļķots un morāli apsmiets. Tātad nekas nemainīsies un sagaidīt to, ka šeit būs Skandināvijas valstu dzīves kvalitāte ir vairāk nekā naivi...

Ko darīt?! Vai 1. oktobrī iet un vienaldzīgi nobalsot par tiem, kas maina partijas, bet tikumu nē! Par tiem, kam cukurs uz mēles, bet prātā sālīts bankas konts ārzemēs! Vai nospļauties un nedomāt!? Varbūt tomēr aiziet, it kā piesedzoties ar godīga un atbildīga pilsoņa vīģes lapu un nobalsot tikai tāpēc, ka Latvija uz kara Ukrainā fona ir kā miera osta un enerģētikas krīzes laikā valdība cenšas palīdzēt, lai nenosaltu un nenomirtu badā? Es kā seniors varbūt arī aiziešu, bet ja godīgi, tad nezinu. Nav pārliecības, ka jaunievēlētā Saeima mūs ievedīs saulītē. Tā nav pesimistiska nots, bet gan reāls skatījums uz notikumiem Latvijā un pasaulē. Tomēr neraugoties uz drūmām krāsām ticu, ticu, ka LABAIS uzvarēs! Dabā un arī cilvēkā Labais vienmēr uzvar ļauno.

 

***Noķerts...

 

Vara

***Kam spēks tam vara, - Onufrijs piekrītoši pamāj ar galvu...

 

Vilis Bukšs

***kaimiņam pierobežā

 

Vara

Izmirušā Šļopkīnes ciema mežmalā, 280 km no Rīgas, vēl joprojām dzīvo pēdējais tā iedzimtais Šļopkīnes Onufrijs. Pirms Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Onufrijā atkal pamodās radošais gars.

Augusts ir Šļopkīnes Onufrija dzimšanas dienas mēnesis. Viršu mēnesī Onufrijam ir atkal lielisks garastāvoklis. Radio viņš vairs neklausās jo ziņās par „vīrusu” ir tik vien kā viens, divi Latvijā saslimušie un vēl kāds iebraucējs. Austrumu pierobežā dzīvojošam vīram tagad vairāk interesē notikumi Baltkrievijā nekā pašmāju kompānija un valsts izsaimniekošanas dienests jeb saīsināti COvid 20. Onufrijs augusta vakaros spiež pogu un klausās radio Belarus. Latvijas dienvidaustrumu kaimiņu mēlē Onufrijs saprotas itin labi, jo padomju armijā viņš dienēja Vitebskā un tur arī iepazinās ar savu nākamo pirmo sievu...

Par notikumiem kaimiņvalstī Baltkrievijā Onufrijs tikai priecājas, jo beidzot arī buļbu (kartupeļu) ēdājos pamodies nemiera gars... Baltkrievi manā saprašanā ir tie paši pārkrievotie latgaļi, tikai apaudzēti ar slāvisko bārdu, saka Onufrijs. Par notikumiem Baltkrievijā viņam ir savs neatkarīgais viedoklis. Šeit viņš saskata „politiskā klimaksa pārmaiņu pirkstu”, jo Lukašenko valdīšanas laikā samazinājies baltkrievu cilvēkos kolhoznieka radīto mirāžu daudzums un cilvēka daba atgriezusies normas robežās. Šī tautas baidīšana ar „valsts sabrukšanu un badu” varētu turpināties, jo Lukašenko vara ir kā traktoru „Belarus” un buļbu (kartupeļu) sakausējums... Saprotu, viņš (Lukašenko) ir kā cars, un viņam rūp tas, pār ko tam VARA,- piebilst Onufrijs.

Pirms Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, kas būs rīt, 15. augustā, Onufrijs šodien vēro stārķi, kurš mēģina piebeigt čūsku. Viņš saka, ka visa šī būšana ar „vīrusiem” un notikumiem Baltkrievijā ir kā savdabīgs teātris... Onufrijprāt pasaulē valda VARA, bet tā nav cilvēka vara, tā ir Dabas likumu VARA. Mēs, tāpat kā stārķis un čūska, esam šīs patiesās VARAS ietekmē un vari skriet kaut ar pliku dibenu debesīs, neko tu, cilvēk, neizdarīsi...

Un tomēr Onufrijs ir un paliek dziesminieks. Tuvojoties buļbu (kartupeļu) rakšanas laikam viņam kā allažiņ azotē kāds pantiņš:

Biju pārlapojis

lapu tūkstošus

un tūkstošiem jautājis:

Kas ir patiesība?...

Mērkaķis gribēja uzzināt patiesību

un to viņš arī dabūja.

Zeltu viņš dabūja,

zeltu, kas tūkstošus nogalinājis

un vēl tūkstošus nokaus...

 

***Kurš kuru...

 

Sveiciens ar vaicājumu Latvijas Valsts svētkos!

***Kurš galvenais?...

 

Kurš Latvijas Valstī galvenais? Vai saimnieks, kura pagalmā četras automašīnas, kūtī septiņas govis un stallī divi zirgi? Vai kalps, kurš ar pirmajiem gaiļiem dodas uz kūti slaukt govis, dienā rosās pa saimniecības ēkām un lauku un uz naktsmājām dodas divas stundas pirms pusnakts?

Atziņa kas radusies vērojot kalpu, kurš strādā 16 stundas diennaktī: Vēlot deputātus slimā tautas daļa balso par ārstiem, neizglītotā - par skolotājiem, nesakārtotā - par juristiem, neglītā - par aktieriem, bailīgā - par liekuļiem un tikai vesela, izglītota, sakārtota, skaista un drosmīga tauta balso pati par sevi.

 

Sveiciens Latvijas Valsts 101. gadadienā!

 

Intervija laikrakstā "Balvu Brīvība"

©Meiravietis

 

Intervija laikrakstam “Balvu Brīvība”. 1997. gads

         

                - Jau pēc izveidojušās tradīcijas - “BB” savā viesu salonā uz intervijām aicina Balvu ievērojamākos un interesantākos cilvēkus. Kāpēc pēc Jūsu domām esat šoreiz izraudzīts Jūs?

Varbūt tāpēc, ka 1988. gadā latviešu tautas atmodas vilnī biju notikumu virpulī. Varbūt arī tāpēc, kad kā bijušais PSKP rajona komitejas darbinieks krasi negatīvi toreiz nostājos pret PSKP darbību gan rajonā, gan republikā. Bet varbūt arī tāpēc, ka esmu savādnieks, jo man patīk dzejot, patīk gleznot un ļoti mīlu domāt...

                -Kā Jūs vērtējat PSKP pavadīto laiku un darbošanos rajona komitejā? Kāpēc aizgājāt no PSKP?

Komunistu partijā iestājos būdams dienestā padomju jūras kara flotē. Es biju rosīgs pēc dabas un vienmēr biju pret dažādām nejēdzībām. To ievēroja komandieris un aicināja darboties kompartijā. Piekritu, lai gan viņš pēc tam nožēloja, ka bija mani uzaicinājis iestāties partijā.

Rajona komitejā par instruktoru nostrādāju trīs mēnešus, bet pēc tam aizgāju uz padomju saimniecību “Viļaka” par partijas pirmorganizācijas sekretāru. Pēc nepilniem diviem gadiem pārgāju uz saimniecisko darbu šajā pašā saimniecībā, jo gribēju pierādīt, ka vārdiem jāsaskan ar darbiem.

Ja man jautātu, - vai nožēlojat kompartijā pavadīto laiku, tad es atbildētu, ka nenožēloju. Jo darbojos pēc savas sirdsapziņas un ar tīrām rokām. Un būdams kompartijā jau sapratu, ka “sūds” arī zelta krēslā būs sūds un “dimants” arī sūdos būs dimants. Tieši starp komunistiem būdams redzēju, ka viss šajā sistēmā sapuvis un smird. Toreiz manu teikto neviens jau neņēma vērā. Vienkārši atmeta ar roku, - ko tu karo par savu taisnību, tā kā tā neko nepanāksi. Tādi vārdi mani tikai mudināja darboties aktīvāk un sparīgāk.

Aizgāju no PSKP pārliecībā, ka šīs partijas vēsture ir visspilgtākā starptautiskās žīdiskās mafijas attīstības vēsture. Šajā partijā mani ievilināja ar patiesu vēstures faktu noklusēšanu, slēpšanu un sagrozīšanu. Tikai vēlāk es sapratu, ka cīnīties par gaišiem ideāliem darbojoties šādā partijā ir tas pats, kas taurenim skriet ugunskura liesmās.

                -Vai Jūsu kolēģi V. Varnas, J. Gusakova, H. Cunskis, J. Suharževskis - bija pārliecināti komunisti vai tikai karjeristi?

Manuprāt, Vitauts Varnas bija karjerists. Viņam svarīgākais bija tikt augšup pa izveidojušās hierarhijas kāpnēm. Viņš bija piesardzīgi viltīgs politiķis. J. Gusakovas kundze bija un ir pārliecināta sociālisma ideju piekritēja. H. Cunskis, manuprāt,  bija inteliģents padomju sistēmas ideālists. J. Suharževska kungs bija fanātiķis. Es neapvainojos uz Suharževska kungu, kad viņš man, tautfrontietim, piesolīja sešas pēdas zemes. Viņš to darīja svētā pārliecībā, jo viņš ticēja tam ko viņš dara.

                -Kāpēc pret Jums vienīgo J. Gusakova cēla iebildumus, kad rajona padome Jūs izvirzīja PSKP Balvu filiāles darbības izvērtēšanai 1991. gada augusta puča dienās?

Viņa izteicās, ka Bukšs ir traks un trakos nav ko likt nekādās komisijās. Redziet, mūsdienu psihiatrija vēl nevar pateikt, kas ir “traks”un kas ir “normāls”. Vairums cilvēku uzskata, ka “traks” ir tas, kas nostājas pret vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Toreiz es biju “pret” komunistisko un padomisko režīmu un Gusakovas kundzes acīs biju traks... Vecajam vienmēr viss jaunais un neierastais ir dīvains un nesaprotams. Tāpēc es sapratu  Gusakovas kundzes uzbudināto attieksmi pret mani un līdzīgi domājošiem, bet vai viņa tagad to ir sapratusi, nezinu...

                - Kā Jūs atradāt ceļu uz LTF? Kā vērtējat savu darbību tajā?

Tas bija tāpat kā ar pavasari. Tautas atmodas pavasaris atnāca un es, un mēs visi bijām tajā iekšā. Toreiz, pirms astoņiem gadiem, visi tie, kam slāpa un sāpēja, cits citu atrada un saplūda vienā veselā vilnī.

Teikšu atkal, ka nenožēloju, ka biju to dienu notikumu virpulī. Ticēju, cerēju, centos visu darīt vadoties pēc savas sirdsapziņas. Un tagad, atskatoties atpakaļ, saku, ka tautas atmoda tika noslāpēta un atkal ar starptautiskās žīdiskās mafijas palīdzību. Tikai šoreiz to izdarīja žīdiskais amerikānisms ar dolāru palīdzību. Šobrīd jāglābj tie, kuri paši grib glābties. Mums jāglābj tautas un senču gudrība.

                - Kādi spilgtāki un nozīmīgāki mirkļi no tiem laikiem saglabājušies Jūsu atmiņā?

Cilvēki. Cilvēki pirmajās TF dibināšanas saieta reizēs šeit, rajonā. Cilvēki LTF 1. kongresā, barikāžu un puča dienās. Cilvēki ar smaidīgām sejām, ar gaišām acīm un paceltām galvām. Kā pretstats tam visam ir šodiena. Tagad es redzu drūmas sejas, bezcerīgus acu skatienus un nodurtas galvas. Žēl.

                - Ko konkrētu un nozīmīgu Jūs toreiz panācāt?

Vispirms jau tas, ka cilvēkos pieauga pašapziņas līmenis. Mūsu tautieši sāka sevi apzināties kā lielu un vienotu garīgu spēku. Cilvēkos uzplaiksnīja ticības un varēšanas dzirksts.

Toreiz mēs tiecāmies uz varas virsotnēm un tur arī nokļuvām. Gan rajonā, gan valstī varas groži nonāca tautfrontiešu rokās. Bet ar to arī viss beidzās. Tautas atmodas ideju nesēji, ar pašas tautas, es teiktu - pūļa, atbalstu, tika nostumti malā un aprakti ar materiālisma mēsliem.

                - Kāpēc TF vadītajā latviešu tautas atmodā iesaistījās tik maz - tikai 5 Balvu 1. vidusskolas skolnieki un no citām skolām neviens?

Mūsu puses cilvēkos esošais gara un domas kūtrums vienmēr mums licis palikt astē. Jaunais mūsu cilvēkos ienāk ar neuzticību un neuzdrīkstēšanos. Mūsu ģimenēs tas ir ļoti izteikti un lielu iespaidu tas atstāj uz bērniem. Tautas atmodas vilnim mūsu pusē vēl nebija gatavi. Un tikai tur, kur gribas un domas dzirksts uzliesmo, notiek pamošanās. Toreiz Balvu novads bija pirmais visā Latgalē, kas droši un stingri pēc pamošanās sāka iztaisnot savu muguru. Mūsu novadā to pašu darīja un tādi bija Balvi. Tāpēc nav brīnums, ka tieši Balvos arī visrosīgākie bija Balvu 1. vidusskolas audzēkņi.

                - Kā Jūs vērtējat šodien mūsu jaunatni, tās intereses?

Jaunatne, kā vienmēr un visos laikos ir brīnišķīga. Tās intereses nosaka sabiedrībā valdošās tikumiskās vērtības un normas. Mūsdienu sabiedrība ir garīgu un materiālu katastrofu sabiedrība. Mēs izdzīvosim, ja garīgi netiksim salauzti ar žīdiskā amerikānisma materiālismu.

Šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas laiks un pirms nākotnes vētrām mums jāglābj Gudrība, jeb Patiesas Zināšanas. Patiesas Zināšanas ir apzināšanās, ka gan pagātne, gan tagadne un nākotne ir šobrīd, tepat pie katras lietas un tikai no mūsu gribas vien atkarīgs, vai mēs gaidām brīnumus no augšas, vai arī paši radam un iznīcinām. Jo pēc dabas un būtības mūsu Dzīvotgriba ir mūžīga un nemirstīga. Tad lūk, mūsu jaunatnei ir reta izdevība gan izsaukt Vētru, gan glābt Dzīvību. Un novēlu viņai pašai izvēlēties, pa kuru ceļu iet.

                - Paldies!

            *Intervēja "Balvu Brīvības" redaktors Fricis Lasis

 

©Meiravietis

 

Vai Saeimas izveidota speciāla apakškomisija glābs Latgali?

*** Latgales iela Rēzeknē. 2018. gada jūlijs. Uz kurieni pa šo ielu aizies Latgale? Uz Briseli, vai Kremli???...

 

Vilis Bukšs

***Sanitai, laikraksts "Vaduguns"

 

Kā vērtējat faktu, ka Latgales problēmu risināšanai Saeimā izveidota speciāla apakškomisija?

(Viedoklis)

Cik var veidot komisiju, apakškomisiju, dažādu attīstības un plānošanas reģionu, lai risinātu Latgales problēmas? Kopš Latvijas Republikas 5. Saeimas (1993-1995) tādu jau ir bijis desmitiem, ja ne vairāk. Katra jaunievēlētā Saeima ar šķietamu pacilātību par Latgales attīstību no jauna un no jauna uzrotī piedurknes, lai risinātu Latvijas pabērna Latgales gadu desmitiem un simtiem samilzušās problēmas.

Politiķiem Latgales problēmu risināšana ir kā ik rīta medusmaize brokastīs, pirms kārtējās Saeimas jauna darba cēliena. Tikai jautājums, vai Latgalei un cilvēkiem kas šeit dzīvo, arī tiek kumoss no šīs treknās maltītes? Manuprāt Latgale politikas shēmotāju plānos jau sen norakstīta kā teritoriāla nomale, kuru reizi pa reizei tikai piespēlē Rīgas vietvalžiem, lai tiem ir ar ko paspēlēties, kā bērniem pustukšo Latgales bērnudārzu smilšu kastēs.

Vēsturiski Latgale bija, ir un paliks kā īpaša teritorija uz Rietumeiropu vērstas Latvijas kontekstā. Ja šī vieta (Latgale) uz grēcīgās zemes, salīdzinot ar Dievzemīti (Kurzemi un Zemgali) ir bijusi un arī šodien ir krusta nesēja lomā, tad nekāda speciāla komisija šeit nepalīdzēs. Tāpat kā līdz šim, visas šīs komisijas ir tikai ķeksītis, lai atmazgātu Eiropas fondu naudu un sev kabatās iebāztu pēc iespējas biezāku žūksni.

Ja patiesi un godīgi gribētu risināt Latgales jautājumu, tad to jau sen varēja izdarīt. Kāpēc citas valstis, piemēram Izraēla, var atrisināt  savā pierobežā dzīvojošo tautiešu problēmas? Jāņem vērā, ka tur dzīves apstākļi nemitīgās politiskās spriedzes dēļ ir simtreiz bīstamāki, bet cilvēki dzīvo un apmierināti. Kāpēc savulaik Kārlis Ulmanis uzmundrināja un veltīja pastiprinātu uzmanību Latvijas austrumu pierobežai un tur dzīvojošiem?

Nevar atrisināt un arī nevarēs atrisināt Latgales un austrumu pierobežas problēmas, ja šeit dzīvojošie paši to nevēlas. Daudzi austrumu pierobežā dzīvojošie jau ir ilgstoši bezdarbnieki un tās prasmes un iemaņas, kas bija iegūtas vēl pagājušajā gadsimtā, jau izčibējušas. Jaunie nevar pamatot, kāpēc jāpaliek Latgalē un jādzīvo tikai šeit. Viņi nevar apliecināt piederību šai teritorijai, jo ir nenovērtēti un nepiepildīti. Tas, ka mūsu skolēni uzvar olimpiādēs un vēlāk ārpus Latgales mēs viņus atpazīstam kā atzīstamus novadniekus, nav vairāk, kā tikai vecmāmuļas lepošanās ar savu jaunības skaistumu sačākstējušajās vecumdienās. Ja pats latgalietis savā kultūrvēsturiskajā novadā un savā pierobežā neuzrotīs piedurknes un rokās nepaņems lāpstu, tad visi deputātu patiesi vai citādi pūliņi būs Perdinavas (izmirušais ciems Viļakas novada Susāju pagastā) Izidora izkritušo zobu vērti…

 

***Kaunies kaunu, vaļeniek,

Vaļā vien i dzīvodams:

Vairāk čīksti, vairāk vaidi,

Nekā darba strādātājs.

(tautas dziesma)

 

Viedoklis. Kā vērtēju "čekas maisu" publiskošanas jēgu?

***Mēs pārtiekam viens no otra...

 

Vilis Bukšs

*** Sanitai, laikrakstā "Vaduguns"

 

Kā vērtēju "čekas maisu" publiskošanas jēgu?

LPSR VDK dokumentu arhīva jeb „čekas maisu” publiskošana Latvijas simtgades gada noslēgumā, manuprāt, bija kā tāds vecgada šovs, ko piespēlēja klusajā laikā pirms Ziemassvētkiem. Jēgas nekādas, tikai bērnišķīga ziņkāre, nu kas tur Ziemassvētku vecītim paslēpts tajā maisā...

Protams, arī man, tāpat kā daudziem „bērniem”, kuriem dzīve mūža otrajā pusē, interesēja, kādi salavecīši un sniegbaltītes slēpjas šajā mistiskajā „čekas maisā”. Pārsteigums jau nebija par to, ka šajā dokumentu arhīvā atradu vairākus desmitus pazīstamu uzvārdu, bet par to, ka mēs savā mazajā, mīļajā zemītē joprojām turpinām indīgi priecāties par saviem līdzcilvēkiem, kuri iekļuvuši dažādu politisko sistēmu izliktajos slazdos. Šīs lamatas izlika gan padomju sistēma, gan fašistiskā Vācija un joprojām to dara politisko sistēmu drošības dienesti visā pasaulē. Šīs izsmalcinātās struktūras „spēlē” uz vienkāršo cilvēku vājībām un mēs tajos iekrītam kā mušas zirnekļa tīklos.

Aptuveni pirms 40 gadiem arī man piedāvāja kļūt par toreizējās PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku, jo viņiem, lūk, bija vajadzīgi jauni, enerģiski un izglītoti cilvēki, kuri nodrošinātu esošās sistēmas pāreju jaunā kvalitātē. Līdzīgi kā to vēlāk īstenoja Ķīnas Tautas Republika. Tikai nosacījums bija tāds, ka man kā kandidātam pilnīgi jāatbilst pastāvošai sistēmai. Kad mani uzrunāja, es jau biju nolicis kāzu datumu ar meiteni, kura kļuva par manu sievu. Drošības komitejas darbinieki zināja, ka manas nākamās sievas māsas vīrs ir ārzemnieks un tāpēc centās mani atrunāt, lai atsakos no kāzām, jo VDK man atradīs „īsto”, kas atbilst padomju sistēmas morāles normām... Pēc šīs sarunas mans kategoriskais „kā var atteikties no tā, ko mīli!” izšķīra visu un kopš tā laika neviens mani netraucēja. Jāpiebilst, ka daži šādās reizēs salūza...

Esi vai neesi „čekas maisos”, vai varbūt tagad esi kāda cita drošības dienesta aģents, lai paliek uz katra sirdsapziņas. Visos laikos drošības dienesti izmanto un izmantos cilvēkus apelējot pie viņu iekāres, cilvēciskām vājībām un garaspēka trūkuma. Tas, ka „čekas maisi” tiek publiskoti, neko nemaina. Katrs jau pats zina un apzinās savas rīcības soli. Pieļauju, ka daudzi nožēlo jaunībā izdarīto kļūdu un daudzi tāpat pārdzīvo savas dzīves ceļā piedzīvotos klupienus un sānceļus. Iespējams, ka kādam ir arī attaisnojums, kāpēc notika tā un ne citādi. Pirms šķērsot ielu pie sarkanās gaismas ikvienam jāapzinās tālākās sekas. Vicināt dūres un naidīgi priecāties var tikai tāds, kuram pašam ceļš mēsliem kaisīts...

Starp citu, Latvijas simtgades gada pēdējā dienā, 31. decembrī, pa balto sniega lauku pie Viļakas ezeriņa droši pārvietojās Latvijas Entomoloģijas biedrības par 2018. gada bezmugurkaulnieku izvēlētais simtkājis. Pacilāts un cēls, gada svinīgo gājienu noslēdzot. Atliek tikai novēlēt, lai simts deputāti Saeimā un mūsu, katra indivīda simts vēlmes, Latvijas otrajā simtgadē par 30 sudraba grašiem nepārdod Godu, Prātu un Sirdsapziņu.

 

***Dvēseļu makšķernieki...

 

Zviedziens decembrī

***Latvijas valdības sēdekļi iesaluši...

 

Vilis Bukšs,

smejies vesels!!!

 

Zviedziens decembrī

Šoreiz decembris ir tas laiks, kad Viņš ieradies Latvijā un apciemo mani. Viņa pēkšņo ierašanos es neprognozēju, jo Viņš ierodas tad, kad no jumtiem sāk pilēt lāstekas un kokos kāpj sula. Ir bijis arī tā, ka vasarā, pašās karstākajās dienās, Viņš nokrīt kā sniegs uz galvas un smejoties, ka vai pušu plīst, ierodas pie manis saullēktā…

Šovakar Viņa atnākšana bija trokšņaina un strauja. Dzeltenajā, garajā šallē ietinies šis plātīgi sarokojās un pašapmierināts apsēdās pie galda. Es biju izbrīnīts un pirms apvaicāties, kā Viņš te, piedāvāju smaržīgu liepziedu tēju. Mans ciemiņš, kā parasti, atteicās no tējas un palūdza sīpolu… Es savukārt brīnījos, jo sīpolus Viņš neēd, bet tikai iebāž sava mēteļa dziļajās kabatās. Viņam mantojumā ir ne tikai liels ābeļdārzs, bet kā Viņš saka, arī sīpolu dobe. Dažreiz pirms Ziemassvētkiem Viņš ierodas savā dārzā un sīpolu dobē, lai redzētu, vai kaut kas Latvijā ir mainījies…

Kā vienmēr, istabu piepildīja Viņa skanīgie smiekli. Sīpolu savās platajās plaukstās pavalstījis, Viņš to nolika uz grīdas. – Tas man parādīja pareizo virzienu, - beidzot Viņš ierunājās. – Nomaldījies neesmu, jo esmu pareizajā vietā, kur politikāņi nevar izveidot valdību… Sīpols ir patiess, bet politikānis tikai izliekas patiess. Sīpols dziedina, bet politikānis zāļo.

Kas man atlika, es tikai piekrītoši māju ar galvu un vēlreiz piedāvāju liepziedu tēju ar medu. Tas nelīdzēja un Viņa smiekli plūda straumēm….

- Labi, - šis atteica. - Tev darba dienas vakars un vajadzīgs miers, bet man?... Smiekli!!! Smiekli par Latvijas politikāņiem un valdības veidotājiem. Bet lai es tā varētu smieties, man bija jāatbrauc uz Latviju! Jo Latvija taču ir smieklu zeme un šeit bez apstājas var zviegt arī gada tumšākajā laikā…

Arī es līdz ar Viņu smējos. Bet Viņš jau bija pie ārdurvīm un aizejot nosmējās: - Cik maz vajag, lai sasildītos… Jāatbrauc tikai uz Latviju pirms Ziemassvētkiem un dabūsi narkotikas līdz Jāņiem…..

 

***Latvijas meža prezidenta skatījums...