Vardulēna daudzo burtnīcu vidū šonakt atradu piezīmes, kas
man šķita interesantas. Tajās viņš uzrunāja vīrieti.
Vīrietis, kas nav sadedzis līdz
piecdesmit pieciem gadiem, vispār nav dedzis un tāds arī nedegs. Tas ir tikai
tāds dūmotājs, kurš kvēpina un kvēpos vēl gadus piecdesmit... Tādam kvēpos
noslāpst brīvības gars, tālredzīgs kļūst akls un ausīs tikai piķis skan...
Vīrietis, kurš nav pārbaudīts ar
uguni, varu un slavu, neparedzētās grūtībās kļūst nodevējs. Ar nodevējiem nestrīdas,
nodevējiem atņem uguni, nodevējus izkastrē...
Mūžīgais
žīds ir bez uguns atstātais kastrāts Jūda...
Ai, Māt...
Beidzot pieglaužos pie Tevis
Kaunā galvu noliekdams...
Tavu roku siltumiņu
Šodien
Šonakt turpināju lasīt vardulēna burtnīcas.
- Krokodila
asaras tiek sajauktas ar homēriskiem smiekliem, ielietas galvaskausā un
pasniegtas zem Damokla zobena sēdošajiem. Lai atspirdzinātu pēc
trakulīgajām dzīves dzīru vakariņām, farizeju vakarēdienā.
- Nokausim
sātanu un atbrīvosim vietu Dievam sirds labajā kambarī. Kreiso atstāsim
Mefistofeļa dzimumtieksmei uz Vissvētās Jaunavas Marijas no Svētā Gara bez
vainas ieņemto dīgli.
- Muļķību
baro ar izredzētajiem.
- Vislielākais
upuris dod vislielāko spēku. Ziedodams Dzīvību es iegūstu vislielāko
Spēku. Jēzus ziedoja savu Dzīvību un ieguva mūžību. Arī es to varu, arī tu
to vari. Bet kāpēc mēs baidāmies no mūžības?
- Mūžīgs
ir tikai pats
Dzīvības koks,
Mūžīgs ir tikai
šis Dzīvības loks.
Bezgalīgs ir tikai pats
Dzīvības ceļš,
Bezgalīgs ir tikai
šis mājupceļš.
Ir tikai
šā brīža slāpes,
mirklīgs ir tikai
pats jautājums,
atbilde mūžīgas ilgas un gaidas,
atbilde bezgalīgs
Tu Pavasaris.
Jā, jā, jā… Manis nav! Manis nav vispār! Šeit klīst
aizvēsturiska ēna. Ēna no nekurienes, ēna no nebūtības. Tā bija pēdējā deja...
Ha, ha, ha… Vai kāds smejas!? Kas tie par smiekliem? Kas
tur smejas? Ei, iznāc un parādies! Nāc! Nāc droši un nebaidies. Kas tu tāds
esi?! Vai tu vispār esi?
Dziļš, vienmēr esošais klusums.
Ritmiska elpa. Ieelpa un izelpa. Un tomēr vidū, starp ieelpu un izelpu ir vēl
kaut kas…
- Kas tu tāds esi?!
Atbildes vietā tikai klusums.... Tas bija pēdējais
Pavasaris...
vardulēna vēstules...
Šovakar
pāršķirstīju man adresētās
vardulēna vēstules. Viena, dzeltenā aploksnē un uz dzeltenā papīra rakstītā,
saistīja manu uzmanību.
- Ikvienam cilvēkam ir zvēra, putna, rāpuļa vai arī kādas
citas dzīvas radības purns. Arī raksturs, pazīmes un liktenis. Tev, piemēram,
ir vilka purns. Bet piejauktas piekūna acis un ēzeļa skropstas... Man ir vardes
purns, bet vilka izturība... Viņai ir lapsas ģīmis, arī lapsas mīklainums, bet
lauvenes skats. Lapsas, tāpat kā vilki, vardes un citas radības arī ir dažādas.
Ir lapsas ar sarkanām, brūnām, dzeltenām astēm... Viņai ir pelēka aste, kas
spalvu nemaina...
- Vecmāmiņa, arī vecā varde, man atstāja gudru padomu:
Cilvēks nav nekas īpašs, viņš ir tikai jau esošā sajaukums. Tāpēc cilvēka
atminējums ir ar asinīm notrieptos purnos, putnu balsīs, varžu kurkstos un
mencu aknās...
- Par karaļiem kļūst ne jau lauvas, bet žurkas...
ar lauvas sirdi, čūskas indi un cilvēka kailumu...
Turpināju pārlapot vardulēna kricelējumus. Viņš atkal min
savas vecmāmiņas teikto.
- Pierādījums tam, ka cilvēks ir ne šis un ne tas, bet gan
rāpuļu, putnu un četrkājaiņu maisījums, ir cilvēka nevaldāma izplešanās visos
virzienos. Bet uzplūdiem seko atplūdi. Tāpat kā mēness paceļ un atlaiž ūdens
jūru, tāpat saule izdzer un atrij kokteili, ko sauc par cilvēku...
Uz kādas citas lapas mazais vardulēns savam skribelējumam
pielicis sarkanu, ar krāsu zīmuli rakstītu izsaukuma zīmi.
- Es vairāk vērts, kā Tu, divkājaini!... Pliki, mēs abi,
bet tad, kad es ziemas miegā, Tu nervozē un galvu lauzi... Par
pasaules problēmām!... Nu, un! Pats Tu sev problēma... Pliks jokainis...
Ej gulēt!...
Šovakar Viņš atsūtīja
ziņu... Mani Viņš gaidīšot tur un tur... Kur?... es vēl nezinu. Tas man
jāatšifrē.
Bet
tas vēl nav nekas... Pielikumā atsūtīja kaķēnu...
lai es negarlaikotos un domātu par reālām lietām...
Kaķēna ņaudoņa...
Viņš zināja, ka pie manis nav nevienas dzīvas būtnes,
tāpēc arī atsūtīja šo nabaga kaķēnu. Kādreiz, bērnībā, mana vislielākā vēlme
bija, lai es savu dzīvi pavadītu tikai un vienīgi starp dzīvām radībām. Mani
vajāja domas, ja es kļūšu pieaudzis, tad man un ap mani būs simts un viens
radījums, kurus es mīlēšu un darīšu laimīgus... Gadiem ejot un manai mīlestībai
uz dzīvnieku pasauli pieaugot, es atteicos no visām radībām... Tāpēc, ka es
nevaru pat blusai nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus, kur nu vēl kādam
putnēnam, kucēnam vai kaķēnam... Un tagad Viņš man piesūtīja šo drebošo
mīļumiņu...
Kaķēna actiņās es izlasīju mazās dzīvītes skumjo
stāstiņu...
No četru kaķēnu saimītes tikai viņam vienīgajam
palaimējās izdzīvot. Kaķu ģimenes saimnieks, kuram pieder kaķene, kas vismaz
divreiz gadā laiž pasaulē pūkainos kamoliņus, mazos kaķēnus pa piecdesmit
santīmiem gabalā pārdod tuvākā un tālākā apkaimē. Šoreiz pircēji neatradās un
iedams mājup, mazās pūciņas no tilta izmeta upē... Vienam mazulītim paveicās un
viņš iekrita sniega kupenā līdzās ledainajai ūdens straumei. Dzirdot salstošā
kaķēna vārgos ņaudienus viņu atrada Viņš un ielicis savās karstajās
plaukstās tūdaļ izlēma, mazais dzīvības kamoliņš dzīvos pie manis... Manai
mīlestībai viņš jāatdzīvina...
Šovakar atkal no Viņa saņēmu ziņu. Tas
bija vēstījums. Stāsts par ziedošo ābeli...
Par ābeli, kura joprojām vēl gaida... Kura vēl arvien gaida augļus... Par
ābeles bagātīgo ziedēšanu pavasarī un par koka izkalšanu rudenī... Tas ir
stāsts par sievieti, Māti, kura zaudēja četrus dēlus, bet piektais, vardulēns,
klīst izstumts un nolādēts... Tā ir vēstule rītausmai, par dienu, kurā saule
uzlēca, bet tā arī nenorietēja...
izraksts no dzēstiem failiem...
Pirms piedzima vardulēns, Māte, apburoša jauna sieviete,
dzemdēja četrus dēlus... Pirmais nāca pasaulē desmitajā mēnesī, bet..., pirmās
desmit dienas nenodzīvojis, aizgāja Mūžībā. Dažus gadus vēlāk pasaulē nāca
otrais dēls... Liktenis bija lēmis, ka tas nenodzīvoja līdz desmitajai
stundai... Un tad pēc trīs gadiem Mātes lūpas un Saules gaismas pieskārieni
trīs dienas mīļoja trešo dēlu...
Jau šķita, ka Mātes bezcerībai nebūs robežu, jo pēc trešā
dēla aiziešanas bija pagājuši deviņi gadi, kad Mātei parādījās cerība un
pasaulē nāca... ceturtais dēls. Bet... nedzīvs... Mātei, ziedošai ābelei, tas
bija cirvja cirtiens sirdī...
Tas, kas notika nākošajos septiņos gados, tika izdzēsts no
atmiņas... Zināms tikai tas, ka jau pusmūžā, prāta aptumsuma laikā,
neuzticoties ārstiem un savai vecajai mātei, viņa vientulībā dzemdēja piekto
dēlu... Viņš pasaulē nāca pirms noteikta laika un Māte, dzemdībās kliegdama un
ar vienu roku sev matus plēsdama ar otru, raujot dēlu un glābjot no nebūtības,
puikam salauza kāju... Redzot, ka viņai piedzimis kroplis, ar iznīcinošu
saucienu - varde!... Viņa to būtu izšķaidījusi, ja tajā brīdī Dievs
viņai neatņemtu Mātes slepkavas instinktu un uz visiem laikiem neaptumšotu
prātu... Tobrīd viņas māte paķēra zēnu un čukstēdama, mana mazā vardīte,
audzināja Vardulēnu.
Klusēdams Vardulēns klausījās vecmāmiņas stāstā un tikai
asaras, asaras..., kā karstas dimantu lāses šonakt krita vecmāmiņas izžuvušajās
rokās... Rokās, kurās izlolots puisēns. Puisēns, kurš vēl šobrīd gaida... Gaida
Viņu... Viņu, kura Dzīva pārvērtās Mūžīgās Gaidās, gaidās, Gaidot Savu
Bērnu...
trešā acs...
Vardulēnam laika gaitā izveidojās īpatnējs skats uz
pasauli un cilvēkiem. Norises un jebkura lieta viņa acīs ir dzīva un elpo.
Notikumi un veidnes viņa uztverē ir bez sākuma un beigām, vienmēr esoši,
pulsējoši un bez formas. Viņam nav tāda jēdziena ļauns vai nelabs. Viņam viss
ir labs...
Cilvēks un cilvēce kopumā, skatoties ar viņa zaļo aci, kā
vienmēr un visos laikos ir brīnišķīgs. Tas, ka sabiedrība ir garīgu un
materiālu katastrofu priekšā, viņu neuztrauc. Vardulēnu neinteresē sabiedriskie
procesi, dabas katastrofas un vēl pusducis dažādu nevajadzīgu lietiņu...
Viņu neuztrauc arī tas, ka šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas
laiks un pirms nākotnes vētrām mums jāglābj Gudrība, jeb Patiesas Zināšanas.
Patiesas Zināšanas ir apzināšanās, ka gan pagātne, gan tagadne un nākotne ir
šobrīd, tepat pie katras lietas un tikai no mūsu gribas vien atkarīgs, vai mēs
gaidām brīnumus no augšas, vai arī paši radam un iznīcinām. Jo pēc dabas un
būtības mūsu Dzīvotgriba ir mūžīga un nemirstīga. Viņš negatavojas izsaukt
Vētru vai glābt Dzīvību, bet novēl katram pašam izvēlēties, pa kuru ceļu iet...
Viņa trešā acs redz abos virzienos... Gan uz iekšu, gan uz āru, gan tālumā, gan turpat līdzās... Viņa trešā acs redz neredzot... Sirds dimensijā...
Comments